122196.fb2
Jaku karavāna un dzinēji aizgāja mums pa priekšu. Mēs gājām pa skaistu kanjonu. Visi bija priecīgi, ka nav «mūsu» jaka, kas nepārtraukti aizsedza skatu. Tikai Sergejs Anatoļjevičs izskatījās mazliet norūpējies.
Lēni soļodams, es pētīju apkārtējās klintis. Taču sejas atveida kā nebija, tā nebija. Vakar es iegaumēju vietu, kur to redzēju, taču precīzi nevarēju atcerēties.
- Lūk, tur tā kā vajadzētu būt… Nē, tur… - es murmināju. - Bet varbūt man tikai rādījās? Bija jau patumšs.
Beidzot es uzvaroši iekliedzos:
- Re, kur ir tā seja!
- Kur? - Seļiverstovs jautāja.
- Nu re, kur! Vai redzi grēdu - tā kā nodrupušu, tā kā sen, sen taisītas pussadrupušas figūras. Pazema akmens staba augšā redzama pa pusei nodrupusi cilvēka seja. Vai redzi, Sergej Anatoļjevič?
- Nē. Nu kur tad ir tā seja?
- Nu re, kur! Tur! - Parādiju ar pirkstu.
Akmens portrets
- Viena sejas puse ir nodrupusi, bet otra saglabājusies diezgan labi. Var redzēt muti, degunu, zodu un vienu aci. Pat viena auss redzama.
- Ā-ā-ā-ā! - iesaucās Seļiverstovs. - Tad re, kur tā ir! Es taču skatījos uz citu vietu. Tiešām iespaidīga! Tā ir vīrišķīga cilvēka, īsta atlanta seja! Tas nav vis kaut kāds mūsdienu zēniņš «zilajos toņos»!
- Dabiskas plaisas akmeņos dažreiz var izveidot pavisam dīvainas formas, kas imitē dažādu mums zināmu priekšmetu aprises, - Rafaels Jusupovs skeptiski piemetināja.
- Seja nav priekšmets, - iebilda Seļiverstovs.
- Kāda tur starpiba - priekšmets vai seja, - Rafaels Jusupovs sabozās, - svarīgs ir fakts, ka plaisas akmeņos nejauši var pieņemt tādas vai citādas aprises…
Cilvēka sejas (?) atveids tuvumā (oriģināls)
- Priekšmeta - varbūt. Bet sejas formu - nē, - atcirta Seļiverstovs.
- Kāpēc tu, Sergej Anatoļjevič, esi tik pārliecināts?
- Tāpēc, ka šai sejai… paskaties, paskaties, - Seļiverstovs pastiepa pirkstu uz klints pusi, - ir izteiksme, vīrišķības un spēka izteiksme. Vai tu esi redzējis kādu priekšmetu ar vīrišķības un spēka vaibstiem? Nē, neesi redzējis. Bet sejai tāda izteiksme var būt, jo to ir apgarojis skulptora darbs. Tāpēc cilvēka vai… sejas skulpturālajam atveidam piemīt garīguma elements, kuru cilvēks, skatoties uz viņu…
- Uz ko skatoties, vai uz seju?
- Jā, uz to! - teica Seļiverstovs, pētot Rafaela Jusupova seju. - Nu… ja cilvēks skatās uz seju… tas ir - uz tās atveidu akmeni, tad viņš noteikti sajūt garīguma elementu, kuru piedevis skulptors. Mēs ne tikai redzam, mēs ari sajūtam skulptūru. Kad esmu
Pēterburgā, es ne tikai skatos uz skulptūrām, es cenšos ari tās izjust.
- (Jn kāpēc šis sejas atveids būtu jāsalīdzina ar mūsdienu zēniem «zilajos toņos»? - Rafaels Jusupovs uzmeta Se- ļiverstovam greizu skatienu.
- Tur nav nekāda sakara. Vienkārši ar šo salīdzinājumu es centos pasvitrot šis akmens sejas vīrišķīgo izteiksmi.
- Pussejas, - precizēja Rafaels Jusupovs.
- Nu kāda tur starpība?! - sabozās Sergejs Anatoļje- vičs. - Ja viena sejas puse ir sadrupusi, tad otra saglabā tās kopīgo… izteiksmi.
- Jā, protams. Pat puse sejas var atspoguļot tās «zilos toņus», - dzēlīgi piemetināja Rafaels Jusupovs.
- Nu kāds tur sakars ar «zilajiem toņiem»? - Seļiverstovs nepadevās. - Es gribu pateikt, ka šis akmeni darinātais sejas atveids…
- Pussejas, - vēlreiz uzsvēra Rafaels Jusupovs.
- Jā, jā… akmenī atveidotā pusseja ir apgarota… Nu nepārtrauc mani! - Seļiverstovs apskaitās.
- Nu labi, labi.
- Es gribu teikt, lūk, ko, - Seļiverstovs no jauna sakopoja domas, - šīs sejas vīrišķīgā izteiksme nav raksturīga mūsdienu cilvēku sejām.
- Kas dzīvo «zilajos toņos», - Rafaels Jusupovs nevarēja noturēties neiedzēlis.
- Es gribu pateikt, - Seļiverstovs nopietni paskatījās uz Jusupovu, - ka šeit, Dievu Pilsētā, atveidotās sejas izteiksme ir pavisam citāda nekā mūsdienu cilvēku sejas izteiksme. Bet kādu no tā var izdarīt secinājumu? Nu?
- Kādu?
- Nu tādu, ka akmeni ir atveidota iepriekšējās civilizācijas cilvēka seja, - Seļiverstovs beidzot izteica savu galveno domu.
Zīmējot sejas atveidu un klausoties šajā sarunā, es domāju par to, ka kalnu plaisu varietātes patiešām var imitēt cilvēka seju. Bet var būt arī tā, ka kaut kad, ļoti tālā senatnē, šajās klintīs ir iekalti seju, figūru un daudz, daudz kā cita atveidi, bet no visa tā tagad, kad pagājuši gadu tūkstoši, ir palicis tikai šīs sejas … pareizāk sakot - pussejas - atveids. Vējš un ūdens ir paveikuši savu.
Es sapratu, ka pilnibā atspēkot cilvēka sejas «mākslīgi veidotā attēla» faktu šeit, leģendārajā Dievu Pilsētā, kas sastāv no pārsteidzošu piramīdu, monumentu un akmens spoguļu apkopojuma, nav iespējams. Man likās, ka sensenos laikos visas šīs piramidālās konstrukcijas ir bijušas rotātas ar daudzkrāsainiem ornamentiem un freskām, salidzinājumā ar kuru skaistumu nekas pasaulē nevarēja sacensties… Tādēļ bija svarīgi izanalizēt uz klints attēloto seju.
- Kurai no piecām Zemes Cilvēku Pamatrasēm piederējusi šī seja? - Šo jautājumu es uzdevu pats sev.
Ņemot vērā 1996. gada Himalaju ekspedīcijas rezultātus, kad mēs mērķtiecigi nodarbojāmies ar iepriekšējo civilizāciju cilvēka izskata rekonstrukciju, varēju teikt, ka uz klintim attēlotā seja pieder vai nu mūsu - āriešu Rases, vai arī iepriekšējās - atlantu Rases cilvēkam. Zināju, kādas ir atlantu izskata atšķirīgās pazīmes, taču postijumi neļāva konkretizēt atbildi uz šo jautājumu, bet Seļiverstova postulāts par to, ka atlantu sejas izteiksmei noteikti piemīt vīrišķība, manuprāt, neizturēja nekādu kritiku.
«Žēl, ļoti žēl,» mani urdīja iekšēja neapmierinātība, jo sapratu, ka šī cilvēka seja, visdrizāk, pieder Dievu Pilsētas būvētājam un atbilde uz jautājumu - vai tur attēlots atlants vai ārietis - dotu iespēju veidot vairākas hipotēzes par to, cik sen notikusi celtniecība, kādas celtniecības tehnoloģijas izmantotas un, pats galvenais, kāds ir Dievu Pilsētas uzdevums.
Vēl reizi pārlaidu acis Tibetas klintīm, iebāzu piezīmju burtnīcu ekspedīcijas somā un nokomandēju:
- Ejam!
Monuments Gompo Pang
Garastāvoklis bija labs, es it kā jutu, ka drīz vien mēs ar lielāku vai mazāku pārliecību varēsim atbildēt uz šo jautājumu.
Vienmērīgā solī mēs gājām pa Dievu Pilsētu. Aiz pagrieziena kā kino mūsu priekšā izpeldēja milzīga, aptuveni 800 metru augsta eksotiska konstrukcija, kas krasi atšķirās ne tikai no parastajiem Tibetas kalniem, bet arī no visa tā, ko mēs šeit - Tibetas sirdī - jau bijām redzējuši.
- Kas tad tas?! - iesaucos kā parasti.
- Līdzinās kaut kādai Latīņamerikas piramīdai, - teica Seļiverstovs.
Man šis salīdzinājums kaut kāda iemesla pēc iepatikās, lai
Lauka apstāk|os izdarītais «Utīņamerikas» monumenta (nr 15)
(monumenta Gompo Pang) zīmējums '
gan nebija saskatāmas nekādas analoģijas ar tām Meksikas piramīdām, kuras biju redzējis. Šī monumenta eksotiskā forma prasīja ne mazāk eksotisku nosacītu apzīmējumu, jo Krievijas cilvēkam, kas mitinās sniegiem klātās pilsētās, jau pats vārds «Latīņamerika» liekas kā eksotikas kalngals. Es vēl nezināju, ka mēs skatāmies uz leģendāro Gompo Pang, kuru svētceļnieki pielūdz, lūgšanu laikā vairākas reizes atkārtojot: «O, Lielais Laika Dievs, piedod manus grēkus!» Tāpat ari es nezināju, ka šī monumenta formas detalizēta analīze liks mums secināt, ka cilvēkam ir «laika ķermenis».
Vai patiesi te attēloti cilvēki?
Toreiz es apstādināju grupu un, kā jau pierasts, sāku skraidit pa pakalniem, lai zīmējums izdotos pēc iespējas visaptverošs. Bet zīmējot es uz «Latīņamerikas» monumenta pamanīju tādas kā cilvēku figūras.
- Stiepiet šurp binokli! - es iekliedzos.
Nogūlos zemē, uzliku binokli uz akmens un sāku uzmanīgi pētīt, kas attēlots uz šī monumenta.
- Izskatās, ka tur attēloti četri cilvēki. Vienam no tiem, pašam lielākajam, uz pleca redzams mazs cilvēciņš - ar pumpurošanos vairojas, vai? Bet tie tur divi līdzinās cilvēkiem, kas sēž Somati fenomenam raksturīgajā Būdas pozā. (Jn kas tad tas - lidojošais sķīvītis, vai? Kas tie par četriem apļiem blakus «lidojošajam šķīvītim»? (Jn kas tā par cilpu monumenta augšdaļā? No monumenta rietumu puses ved tādas kā kāpnes? Izskatās, ka lejā piebūvēta pakāpjveida piramida, - jautāju sev un uzmanigi turpināju zimēt.
Iztēlojos, ka šis monuments, iespējams, bijis neparasti
«Latiņamerikas» monumenta figūru fotogrāfijas oriģināls un attēls pēc 3-D datormodelēšanas
skaists un laistijies daudzās krāsās, kā uz panno parādot galvenos elementus, no kuriem veidojās dzīviba uz Zemes.
Man bija pilnīgi skaidrs, ka arī «brīvā vēja darbs» varēja radit
šo «mākslas darbu», kuru tikko biju uzzīmējis. Bet man tomēr nebija tiesību paļauties saldajai skepsei. Kā zinātniekam man jāizanalizē, kaut vai ar fantāzijas palīdzību jāizanalizē tas, ko redzu: jo vairāk tādēļ, ka uz tāda grandioza monumenta, loģiski domājot, nevarēja būt fresku un tamlīdzīgu senatnes mākslas darbu.
- Sāksim ar to, ka izanalizēsim šo četru atveidoto cilvēku figūru jēgu, - teicu pats sev. - Ko tās varētu nozīmēt? Ko? Ko?
Cenšoties piespiest darboties savas smadzeņu krokas, es pat apsēdos.
-Tas taču… tas taču… nozīmē, ka Dievu Pilsētas celtniecībā piedalījās Četru Pamatrasu cilvēki! - es iesaucos! - Tas ir, Dievu Pilsētu cēla eņģeļveidīgie cilvēki, rēgveidigie cilvēki, lemūrieši un atlanti. Acīmredzot Šambalā saglabājās Labākie no Labākajiem no katras Cilvēku Pamatrases un izveidoja tur augsti industriālu daudzveidīgu sabiedrību, kas spēja uzbūvēt pašu grandiozāko un pašu noslēpumaināko pilsētu pasaulē - Dievu Pilsētu. Tikai… ar kādu mērķi viņi to cēla?
Tāpat bija pilnīgi skaidri redzams, ka iespējamo Dievu Pilsētas celtnieku vidū nav piektās Cilvēku Pamatrases - āriešu, tas ir - mūsu. Pārlaidu skatienu milzigajam «Latiņamerikas» monumentam un sapratu, ka šo monumentu nav iespējams uzbūvēt ne ar kādām mūsu - āriešu - pat vismodernākajām metodēm, un šajā sakarībā tas, ka iespējamo celtnieku kohortā nebija āriešu, varēja būt attaisnojams. Kā saka - kur nu mums! (Jn ari mūsu ilgi lolotā hipotēze, ka āriešu Rase šeit tika no jauna
Četru cilvēku rasu cilvēki, kas bija saglabājušies Šambalā, cēla Dievu pilsētu
klonēta no Pasaules Plūdu laikā bojāgājušo «agrino āriešu sēklas», liecināja par labu tam, ka Dievu Pilsētu būvējušas iepriekšējās Cilvēku Rases, kas bija saglabājušās noslēpumainajā Šambalā.
«Bet mēs taču atrodamies Šambalas skāvienos. Tā droši vien ir šeit… zem mums,» caur prātu izskrēja nevilša doma.
Vai patiesi Dievu Pilsēta tika uzcelta pirms 850 000 gadu?
Kas attiecas uz Dievu Pilsētas celtniecības laiku, tad no visa iepriekš teiktā loģiski izrietēja, ka tā, visdrīzāk, ir uzcelta atlantu civilizācijas laikā, tas ir - ceturtās Cilvēku Pamatrases dzīves laikā. (Jn atlanti, kā raksta Jeļena Blavatska, masveidā aizgāja bojā pirms 850 000 gadu, kad notika Lielie Pasaules Plūdi, kurus radīja, kā mēs domājam, Zemes ass nobīde par 6666 kilometriem.
No tā izrietēja, ka Dievu Pilsēta tika celta ļoti, ļoti sen: vai nu pirms Pasaules Plūdiem, kad bija atlantu civilizācijas uzplaukums, vai - kas vairāk ticams - pēc Plūdiem, kad labākie no atlantiem izglābās, nomainīdami savu dzīvesvietu uz brīnišķīgo Šambalu. Es, protams, sapratu, ka piesaiste datumam «pirms 850 000 gadu» maz ko pierāda, bet es nevarēju atraut Dievu
Pilsētas celtniecības laiku no ši datuma; man nelika mieru doma, ka Dievu Pilsētai jābūt celtai sakarā ar kādu ārkārtīgi svarīgu notikumu, - un kāds notikums var Zemes dzīvei būt nozīmīgāks par planētas ass nobīdi un tai sekojošo apokalipsi?
- Ja ticam, ka Dievu Pilsētas būvēšanas laiks meklējams tik tālā senatnē, ko var salīdzināt ar laiku pirms 850 000 gadu, tad atliek vienīgi ļauties pārsteigumam par seno cilvēku celtniecības kvalitāti - šie monumenti un piramīdas taču ir saglabājušās līdz mūsdienām, - pats pie sevis piezīmēju.
No Jeļenas Blavatskas grāmatām es zināju, ka bija arī Mazie Plūdi - aptuveni pirms 13 000 gadu -, un tos izraisīja Tīfona komētas trieciens pret Zemi. Bet es intuitīvi jutu, ka ticamākais laiks ir «pirms 850 000 gadu», lai gan nekādu pierādījumu man nebija.
«Eh, ja vien es zinātu Dievu Pilsētas būvēšanas mērķi, tad varētu atbildēt arī uz jautājumu, cik tā ir veca,» es ar nožēlu nodomāju.
Bet Dievu Pilsētas būvēšanas mērķi es tobrīd nezināju. Paies vēl ilgs laiks, kamēr mēs, grupa (Jfas zinātnieku, varēsim atbildēt uz šo jautājumu, bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim šīs grāmatas nākamajā sējumā.
Šambalas kopīgais Bērns
Pēc tam es pievērsu uzmanību pirmajam labajā pusē attēlotajam cilvēkam uz «Latiņamerikas» monumenta - no viņa pleca it kā atpumpurojās mazs bērns. Šis «it kā atpumpurojās», protams, mani neapmierināja un atkal vedināja uz saldās skepses pusi, bet varēja arī, abstrahējoties no attēla kvalitātes, pieņemt, ka tur attēlots eņģeļveidigo cilvēku vairošanās process
ar pumpurošanos, par kuru savā «Slepenajā Doktrinā» rakstīja Jeļena Blavatska. Tomēr viņa rakstīja, ka ari rēgveidigie cilvēki vairojušies ar pumpurošanos un dalīšanos, bet otrai uz klints freskas attēlotajai figūrai (iespējams - rēgveidīgajam cilvēkam) nebija nekādu pumpurošanās vai dalīšanās pazīmju. Attiecībā uz trešo un ceturto figūru šajā rindā (iespējams - lemūrieti un atlantu) nevarēja izvirzīt nekādas «pretenzijas» uz pumpurošanos, jo, saskaņā ar Blavatskas teikto, viņiem jau bija attīstījusies vairošanās dzimumceļā.
«Nu kāpēc, kāpēc gan otrā figūra, skaitot no labās puses (tas ir - rēgveidīgais cilvēks), nav «apzimēts ar pumpurošanos», bet pirmā figūra (tas ir - eņģeļveidīgais cilvēks) ir «apzīmēta»?» es piekasīgi domāju. «Kāpēc? Kāpēc?»
Es pat uz mirkli izjutu nogurumu no šiem nepārtrauktajiem «kāpēc?», kas šaudījās pa manām smadzenēm, - vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija nekāda iemesla, lai tik dziļi iztirzātu šo jautājumu, un ari uz monumenta figūrās attēloto cilvēku kvalitāte rādijā iekšēju dumpi ar ievirzi atvieglot šo situāciju, paļaujoties
Šambalas kopīgais bērns?!
skepsei. Bet no dvēseles dziļumiem kaut kas mani apnicīgi virzīja uz šo «kāpēc?», it kā tur slēptos Dievu Pilsētas mērķa atminējums.
Es vēlreiz paskatījos uz četru figūru rindu, un man likās, ka visas tās ir saistītas ar tām visām… kopīga…bērna - maza eņģelīša parādīšanos, kas atpumpurojies no Šambalas eņģeļvei- dīgā cilvēka.
- Šambalas kopīgais bērns?! Eņģelītis, no jauna radīts šeit, Dievu Pilsētā?! Kas tas ir-jauna hologrāfiskā (vai eņģeļveidiga) dzīvības forma, kas radīta šeit?! - es nočukstēju.
Atcerējos, ka vai nu Astamans Bindačaraija, vai «vecākais cilvēks» pieminēja kaut kādus «jaunus eņģeļus», kuri kaut kādā veidā saistīti ar svēto Kailasu. Maksimāli sasprindzināju prātu, bet nevarēju atrast nekādas saprātīgas analoģijas.
«Vai Šambala te būtu radījusi «jaunu eņģeli»?» - tik vien spēju nodomāt.
Tobrīd es nesapratu, ka šī doma izrādīsies ļoti svariga un pēc ilga laika parādīsies no jauna, tikai jau pavisam citā kvalitatīvā līmenī.
Kad biju izanalizējis cilvēku figūru rindu, sāku prātot par diviem siluetiem, kas līdzinājās Būdas pozā sēdošiem cilvēkiem un ari bija attēloti uz «Latiņamerikas» monumenta. Bija skaidri redzams, ka tur attēlots Somati - cilvēka ķermeņa pašiekon- servēšanās, jo tieši šajā pozā cilvēki ieiet Somati stāvoklī un saglabā savu ķermeni tūkstošiem un miljoniem gadu garumā, tādējādi veidojot Cilvēces Genofondu. Atcerējos lamu stāstus par Mirušo Valstību un iztēlojos, ka kaut kur zem mums ir Mirušo Pilsēta - zemzemes Mirušo Valstības galvaspilsēta, kur dažādu Zemes civilizāciju labākie dēli un meitas atpūšas un līdzinās mirušiem ķermeņiem, taču dzīve šajā brīnumainajā Valstībā kūsāt kūsā - garīgā dzīve, dzīve bez fiziskā ķermeņa smaguma nastas.
Es pilnīgi skaidri apzinājos, kāda nozīme ir Cilvēces Genofondam (vai Mirušo Valstībai), un sapratu, ka globālas
Iespējams, ka uz Latiņamerikas» monumenta attēloti cilvēki Somati stāvokli
Mirušie cēla Dievu Pilsētu
katastrofas un cilvēces bojāejas gadijumā «mirušie ķermeņi» atdzīvosies, tas ir - izies no Somati stāvokļa un varēs atjaunot miesigo dzivi uz mūsu planētas. Tomēr kaut kur dvēseles dziļumos man nedeva mieru doma, ka Mirušo valstība pilda ne tikai «cilvēku ķermeņu rezerves glabātavas» lomu, bet ir īpaša Zemes cilvēka dzīvības forma, kas līdzsvara veidošanai uz Zemes ir tikpat nozīmīga kā Zemes Cilvēka sakrālā sadarbība ar zemzemes Sambalu.
«Droši vien Mirušo Valstības cilvēki ari piedalījās Dievu Pilsētas būvēšanā,» pazibēja doma, «ne jau tāpat vien cilvēki Somati stāvokli ari ir attēloti uz šā monumenta, kur kā uz «goda plāksnes» iemūžināti … Dievu Pilsētas būvētāji.»
Sāka pūst auksts vējš. Noskurinājos, paslēpu galvu kapucē un piesēdu uz akmens, caur sporta biksēm jūtot tā aukstumu.
- Auksts - tas vēl nenozimē miris, - automātiski piezimēju, turpinādams prātot par Mirušo Valstību. - Dīvaini skan, vai ne? - Mirušie cēla Dievu Pilsētu! Un kā tad viņi to darīja? - atdzīvinot savus ķermeņus vai izmantojot vienīgi Gara enerģiju?
Toreiz man nebija ne mazākā priekšstata par to, ka senie babilonieši (tie, kuri dzīvoja Divupē mūsdienu Irākas teritorijā) pasauli uztvēra kā no trim daļām sastāvošu: dzive uz zemes virsmas, dzīve zemzemes Šambalā un dzive Mirušo Valstībā.
Bet toreiz sazin no kurienes izpeldējušais jautājums «Kā Mirušie būvēja Dievu Pilsētu?» sāka mani pamatīgi mocit. No Blavatskas grāmatām es zināju, ka līdz ar Somati fenomenu atbrīvotais cilvēka Gars dzīvo Tajā Pasaulē, bet ar šķietami mirušo ķermeni to saista tā saucamais «sudraba pavediens», un tādēļ Gars nekad nepazaudē savu ķermeni. Tad Pasaules frak- tālajā atmosfērā Gars var ceļot pa dažādām telpas dimensijām, tomēr paliekot «piesaistīts» savam iekonservētajam trīsdimensiju ķermenim.
- Ceļot pa paralēlajām pasaulēm… ceļot pa paralēlajām pasaulēm, - es atkārtoju un atkārtoju, līdz man radās apskaidrība. - Ak, kungs, viss taču ir tik vienkārši! Droši vien, ka no miesas atbrīvotais Gars spēj ieiet citā telpas dimensijā un tur - mums nezināmajā un caurspīdīgajā paralēlajā pasaulē - mobilizēt piekto elementu - mums svešu «paralēlo» cilvēku, kas izpratis «enerģētisko» Dieva Mīlestības gudrību, lai palīdzētu mūsu - trīsdimensiju pasaulei, kurā atrodas šī Gara iekonservētais trīsdimensiju ķermenis, lai iedarbinātu brīnumiedarbīgo piecu elementu enerģiju. Nejau tāpat vien Bonpo lama teica, ka Dievu Pilsēta ir uzbūvēta ar piecu elementu enerģijas palīdzibu. Mirušo Valstības cilvēki palīdzēja mobilizēt šo enerģiju, jo tikai
Mirušie spēj mobilizēt piekto elementu no paralēlās pasaules, lai palīdzētu mums - Dzīvajiem
Mirušie zina, kur un kādā paralēlajā pasaulē ir kristāltiri cilvēki, kuri ar patiesu Dieva Mīlestību spēj mobilizēt piecu elementu enerģiju, lai palīdzētu mums - ļaunuma, skaudības un alkatības nomāktajiem - ar … Dievu Pilsētas izveidošanu.
Mana ķermeņa lejasdaļa bija pavisam sastingusi uz aukstā akmens, uz kura es, parasts trīsdimensiju cilvēks, turpināju sēdēt. Piecēlos un atkal sāku pētīt monumentu, kuru pats pavisam muļķīgā kārtā biju nosaucis par «Latiņamerikas». Ciešais skatiens man pašam šķita muļķigs. Pakratīju galvu, it kā vēlēdamies kļūt gudrāks, taču man tas neizdevās - man bija dota tikai kaut kāda iespēja konstatēt pasaules uzbūves diženumu, un nekādas iespējas to ietekmēt.
«Bet Mirušie taču varēja un var ietekmet pasaules uzbūvi,» domāju.
Paralēlas pasaules piektais Elements
Straujš vēja pūtiens izrāva no rokām piezimju burtnīcu. Metos tai pakaļ un, atkal satvēris to, izjutu prieku - vienkāršu trīsdimensiju prieku, kas līdzinās peli noķēruša kaķēna priekam.
- Vēl vajadzētu paanalizēt, - gandrīz skaļi un svarīgi teicu pats sev. - Kas ir tas tur - izskatās līdzīgs lidojošajam šķīvītim? (Jn blakus vēl četri aplīši.
Prātoju un prātoju, pie tam skaidri saprotot, ka manas domas ir «fantāzija par brīvo tematu» un jebkurā gadījumā paliks bez pierādījumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka es nevarēju būt pārliecināts, ka tēli uz šī monumenta nav «vēja darbs». Bet kas gan var liegt cilvēkam, pat salīdzinoši primitīvajam trīsdimensiju cilvēkam domāt! Dievs taču atklāj kaut kādas patiesibas tikai tiem cilvēkiem, kuri domā un ar visu sirdi un dvēseli tiecas pēc zināšanām.
Tas, ka uz monumenta ir attēlots «lidojošais šķīvītis», man nepavisam nepatika. Radās šaubas, ka gudrie senie cilvēki reizē
Nav izslēgts, ka tādējādi tika attēlota piecu elementu enerģija, ar kuras palīdzību tika uzbūvēta Dievu Pilsēta
ar četrām Cilvēku Pamatrasēm un Mirušo Valstību būtu attēlojuši arī savu lidaparātu, - arī mēs taču vēsturisko laikmetu simbolos neiekļaujam lidmašīnu attēlus.
«Ar šiem četriem aplišiem un ovālu, kura vidū ari ir divi aplīši, droši vien ir attēlots kaut kas ļoti svarīgs, nozīmīgs un grandiozs,» pazibēja doma. «Bet kas?»
(Jn tad pavisam viegli, bez kāda sasprindzinājuma prātā ienāca pieņēmums, ka tā simboliski ir attēlota piecu elementu enerģija, ar kuras palīdzību, kā rakstīts tibetiešu tekstos, tikusi uzbūvēta Dievu Pilsēta. Varēja iztēloties, ka četri aplīši - tie ir četri elementi (uguns, ūdens, zeme un vējš), bet piektais elements (cilvēks) mūsu trīsdimensiju pasaulē tika atnests no citas telpiskās dimensijas ar izliektas (ovāla veida) telpas palīdzību, lai šeit - mūsu trīsdimensiju pasaulē mobilizētu vienoto piecu elementu enerģiju ar radošu mērķi. Tas ir - šeit, mūsu pasaulē, tika ienests cilvēks no paralēlās pasaules, kas atšķirībā no mums spēja izpildīt piektā elementa lomu. Bet kāpēc ovāla vidū ir nevis viens (piektā elementa simbols), bet gan divi aplīši? Sāku domāt, bet neatradu nekādu citu izskaidrojumu kā tikai to, ka ar otro aplīti ovālā varētu būt simboliski attēlots cilvēks no Mirušo Valstības, bez kura līdzdalības neizdotos mobilizēt piekto elementu no paralēlās pasaules mūsu trīsdimensiju pasaules vajadzībām.
Stāvēju aukstajā vējā un dziļi iekšā sajutu trulu sašutumu, ka zinu tik maz un esmu spiests domāt tik ļoti abstrakti.
- Kāpēc gan es nepārtraukti prātoju un bez jebkādas praktiskas vajadzības cenšos atrast analoģijas un izdarīt secinājumus? - uzdevu sev šo paškritisko jautājumu, bet atbildi neatradu.
Toreiz es vēl slikti sapratu, ka intuitīviem vai loģiski izdarītiem secinājumiem un spriedumiem ir spēja uzkrāties tāpat kā reāliem faktiem. Tāpat kā fakti tie var pamazām sakārtoties
taisnās līnijās un, izsijājoties caur zinātniskās analīzes sietu, negaidīti pievest pie praktiski svarīga secinājuma, kuru tu kā zinātnieks, nebaidoties no atzītu akadēmiķu apvainojošā nicinājuma, steidzies pārbaudīt eksperimentā un, ieguvis pozitīvu rezultātu, pēkšņi aptver, ka eksistē Domu Pasaule un ka tev kā pētniekam nav tiesibu bez pārdomām atmest malā nevienu domu, pat visfantastiskāko, jo šis domu jūklis tavā galvā ir saistīts nevis ar vēlēšanos kaut kā izcelties un sakarā ar to ieņemt respektablāku stāvokli cilvēku sabiedrībā, bet gan nozīmē to, ka caur tuvo un tai pašā laikā noslēpumaino Domu Pasauli mēs esam saistīti ar citām saprātīgas dzīvības variācijām - ar Šambalu, ar Mirušo Valstību, ar paralēlajām pasaulēm, par kuru domāšanas spējām zina tikai Tas, kura doma ir neizsakāmi varena, proti - Tas, kurš radījis mūs un šis pasaules… visus kopā.
Atkal piesēdu uz aukstā akmens, noskurinājos un iztēlojos, ka piecu elementu enerģija, ar kuras palīdzību tika radīts viss, kas ir ap mums te, Dievu Pilsētā, droši vien kādreiz kā caurspīdīgs stars ir plūdusi no piektā elementa acīm, no paralēlās pasaules cilvēka acīm, kas bija atnācis mums palīgā, lai raditu to, kas ir ļoti grandiozs, bet kura loma mums nav zināma.
Virs aplīšiem uz monumenta bija labi saredzama kaut kāda milzīga cilpa. Centos izanalizēt, vai tas ir attēls vai dabiska plaisa akmeni, taču nekas neizdevās. Atmetu ar roku, saprotot, ka man nepietiek ne zināšanu, ne domāšanas spēka.
Pēc tam es pievērsu puišu uzmanību kaut kam kāpnēm līdzīgam, kas bija redzamas «Latiņamerikas» monumenta rietumu pusē.
- Interesanti, ko tas varētu nozīmēt? - es vaicāju.
- Tās ir kāpnes uz debesīm! - bez mazākās šaubu ēnas atbildēja Seļiverstovs.
- (Jz kurieni, uz kurieni ved tās kāpnes? - Rafaels Jusupovs bija nolēmis konkretizēt.
- Uz debesīm. - Seļiverstova zods pacirtās uz augšu.
- (Jn kas tur ir…?
- Debesis, kas tad cits.
Iestājās īsa pauze.
- Daudzās leģendās un mītos ir minētas kāpnes uz debesīm, - Seļiverstovs sāka skaidrot. - Aprakstīts, ka cilvēks pa šīm kāpnēm var uzkāpt debesīs un skatīt debesu dzīvi. Neviens no mūsdienu cilvēkiem nav kāpis debesis, neviens tās nav pat redzējis…
- Tu gribi teikt, - Rafaels Jusupovs sabozās, - ka mēs te redzam īstas kāpnes uz debesīm? (Jn kā tad, tavuprāt, pa tām var uzkāpt - tās ir gandrīz vertikālas un no zemes tās atdala gandrīz puskilometru liela pārkare!
- Tur jau tā lieta, - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu, -tikai cilvēki, kuri spēj levitēt, tas ir, pacelt savu ķermeni virs zemes, var nokļūt līdz kāpnēm uz debesīm. Lūk, jūs, Rafael Gajazovič, nevarēsiet tikt līdz kāpnēm uz debesīm, jo levitācija jums nav pieejama. Jūs, Rafael Gajazovič, esat piezemēts cilvēks.
- Tu gribi teikt…
- Es gribu teikt, - Seļiverstovs neļāva Jusupovam pabeigt teikumu, - ka jūs nekad nespēsiet atrauties no zemes, jūs esat virspusējs cilvēks.
- Ko, ko? - Rafaels Jusupovs uzmeta Seļiverstovam neapmierinātu skatienu. - Te es esmu piezemēts, te atkal - virspusējs?
- Bez šaubām, - Seļiverstovs nekaunīgi atbildēja. - Jūs, Rafael Gajazovič, taču nevarat lidināties?!
- (Jz kurieni lidināties?
- Nevis uz kurieni, bet lidināties virs zemes. Piezemēti cilvēki, atvainojiet, lidināties nevar un vēl jo vairāk «aizlidināties» līdz kāpnēm uz debesīm.
- (Jn pats tu, Sergej Anatoļjevič, vari lidināties un pat «aizlidināties» līdz…?
- Es varu. - Seļiverstovs lepni paskatījās uz Jusupovu.
- Kā tas saprotams?
- Mans Gars var pacelties virs zemes un… m… m… m… aizlidot lidz kāpnēm uz debesīm laikā, kad mans iznicīgais ķermenis paliks uz zemes un gaidīs, kamēr mans gars atgriezīsies atpakaļ. Domās es varu pacelties gaisā, bet piezemēti cilvēki nevar, jo ar pacelšanos saprot tikai miesisku pacelšanos.
- (Jn tu bieži tā pacelies?! - Rafaels Jusupovs pajautāja un pasmīnēja.
- Kā? Miesīgi vai garīgi? - Seļiverstovs paskatījās uz viņu.
- Gan tā, gan tā.
-Garigi es lidinos tad, kad pie manis atnāk cildenas domas, bet miesiski - nevaru.
- Skaidrs, - Rafaels Jusupovs iesmējās, - lai tāds milzigs ķermenis varētu lidināties… ķermenis, kas var apēst simts pelmeņu!
- Ne jau pelmeņos ir vaina, tas atkarigs no garaspēka. Ja Gars ir spēcīgs, var pacelt jebkuru ķermeni, lai lidinātos.
- Bet ne tavējais?
- Mans Gars arī var.
- Sergej Anatoļjevič! Rafael Gajazovič! Ja jūs abi paceltos gaisā un aizlidinātos lidz kāpnēm uz debesīm un uzkāptu pa tām, - kur jūs tad nokļūtu? - Ravils dzēlīgi pavaicāja.
- Nav nekādu šaubu, ka mēs nokļūtu paralēlajā pasaulē, - atbildēja Seļiverstovs. - Ieeja paralēlajās pasaulēs, manuprāt, ir kāpnes uz debesim. Tikai cilvēki, kas prot lidināties, var nokļūt paralēlajās pasaulēs gan garigi, gan miesigi.
Ieliku zīmuļus, kompasu un binokli somā un pateicu, ka laiks iet tālāk. Zosu gājienā devāmies tālāk pa maršrutu. Aiz muguras atskanēja:
- Nelidināmies taču, savām kājām soļojam.
Iedams un domādams par redzēto, es pēkšņi sapratu, ka uz iepriekš redzētās klints, visticamāk, ir atveidota atlanta seja, jo uz «Latiņamerikas» monumenta mēs redzējām četru Cilvēku Pamatrasu figūru atveidus, bet atlanti, kā zināms, piederēja pie ceturtās Rases.
Taka tuvojās mazam klosterim uz stāvas akmens klints. Grozīju galvu uz visām pusēm, lai tikai nepalaistu garām neko interesantu. Negaidot es paklupu un nogāzos zemē ar lielu blīkšķi, ar degunu atsitoties pret akmeni. Puiši palīdzēja piecelties kājās, sāka taustīt manu strauji pietūkušo degunu un atkārtot, ka ar tādu solīdu degunu es izskatoties bargs un eksotisks.
«Interesanti, kāda seja ir Lasošajam Cilvēkam?» man iešāvās prātā.
Dava Tencings (šerpa)