Mēs gājām uz mazo klosteri augstu klintis kanjona rietumu nogāzē. Piegājuši pie vientuļnieka cellei lidzīga klostera, pasaucām:
- Ei, vai tur kāds ir?
Mums pretim iznāca cilvēks raibā sviteri un stādijās priekšā, sakot, ka esot mūks.
Ar pavadoņa Tatu palīdzību mēs palūdzām atļauju parunāties ar viņu un ieiet klosterī.
Mūks - seno grāmatu glabātājs
- Labi, bet klosterī var uzturēties tikai dažas minūtes. Parunāties mēs varam citā vietā, - atbildēja mūks vientuļnieks.
- Kāpēc tā?
- Tāpēc, ka te ir seno grāmatu glabātava. Mēs neizpratnē saskatījāmies.
- Senās grāmatas nemīl svešus cilvēkus, - paskaidroja mūks.
- Kā tas saprotams?
- Tā, ka senās grāmatas jūt cilvēku domas.
Šeit nedrīkst domāt!
- Grāmatas jūt? - Mēs atkal neizpratnē saskatījāmies.
- Jā, - mūks pamāja ar galvu, - senās grāmatas jūt domas. Svešu cilvēku domas senajām grāmatām ir bīstamas, jo tās var izmainīt ierakstus grāmatās.
- (Jn ja nu šeit arī ir lemūriešu zelta plāksnes, kurās ierakstītas patiesās zināšanas? No «vecākā cilvēka» stāstītā es sapratu, ka doma pati ierakstījusies zelta plāksnēs un to varējis nolasīt ar rokām, - Ravils iečukstēja man ausī.
- Tās ir biezas grāmatas vai plāksnes? - es pajautāju.
- Biezas, ļoti biezas, - atbildēja mūks. - Biezāku grāmatu nav.
- Tajās grāmatās ir rakstīts ar burtiem vai bez burtiem? - Ravils nolēma precizēt.
- Ar burtiem, sanskritā.
- Jūs uzskatāt, - es vērsos pie mūka, - ka svešu cilvēku domas var izmainīt grāmatas burtus un vārdus? Tas nevar būt.
- Nē, - mierigi iebilda mūks, - vārdi un burti paliks tie paši, bet cilvēks, kas lasīs grāmatu, nepareizi sapratis tekstu.
Atcerējos profesora Stepanova pētījumus par to, ka ikvienā
fotogrāfijā ir attiecīgā cilvēka smalkās enerģētikas nospiedums, un iedomājos, ka droši vien arī jebkurā tekstā var būt tā cilvēka domu nospiedums, kurš to rakstījis.
- Vai tad iznāk, ka tur, seno grāmatu glabātavā, mēs vispār nedrīkstam domāt? - acis piemiedzis, ironiski pajautāja Rafaels Jusupovs.
- Jā, tur nedrikst domāt, - mūks nesatricināmi mierīgi atbildēja.
- Nemaz nedrīkst?
- Nemaz.
Mēs iegājām seno grāmatu krātuvē, cenšoties… m… m… neko nedomāt. Tā bija diezgan liela istaba, gar divām sienām augsti grāmatu plaukti, bet pie trešās sienas - kaut kas lidzīgs altārim ar dievu statujām. Katrā plaukta nodalījumā bija četras biezas grāmatas. Katra grāmata bija apmēram 20 centimetru bieza un akurāti ietita mežģīņu lentā vai sarkanā un zilā drānā. Bija redzams, ka grāmatām neviens sen nav pieskāries.
Ravils, kļuvis nekaunigs, izvilka fotoaparātu un ātri nospieda slēdzi, lai gan zināja, ka tempļos un klosteros fotografēšana parasti ir aizliegta.
- Nedrīkst, nedrīkst to darīt! - mūks iesaucās.
Ravils vainīgi nodūra galvu, slēpdams apmierinātu smaidu.
Kad izgājām no seno grāmatu krātuves, Rafaels Jusupovs pajautāja Seļiverstovam:
- Jūs, Sergej Anatoļjevič, manuprāt, kaut ko domājāt!
- Tikai ne par jums, Rafael Gajazovič!
Mūks ierosināja aiziet lidz avotam kanjona nogāzē, lai parunātos. Līkumojām pa nogāzi aptuveni puskilometru, lidz tikām pie avota un visi apsēdāmies uz liela, plakana akmens.
- Kādēļ bija jāiet tik tālu, lai parunātos? - brīnījās Seļiverstovs.
- Lai mūsu domas netraucētu seno grāmatu mieru, - paskaidroja mūks.
Šīs grāmatas lasa reizi gadā
Ledainais vējš un aukstais akmens nemaz nerosināja uz ilgu, sirsnīgu sarunu. Tomēr es izvilku savu piezīmju burtnīcu un pajautāju mūkam:
- Vai jūs pats esat lasījis šīs senās grāmatas?
- Jā, es tās lasu katru gadu.
- Kā to saprast?
- Tā, ka katru gadu es tās lasu vienu dienu.
- (Jn kāpēc tik reti? Es tās grāmatas lasītu…
- Es jau ari tā gribētu… - mūks apmulsa, - bet man ir atļauts tās lasit tikai vienu dienu gadā.
- (Jn kas to ir pavēlējis? - es brīnījos.
- Iepriekšējais grāmatu glabātājs teica, ka atvērt šis grāmatas un lasit es drīkstu tikai vienu dienu gadā. Es zinu, kurā dienā man ir atļauts lasīt, un svēti to ievēroju. Šo datumu es turu dziļā noslēpumā. Glabātājs teica, ka šajā dienā manas domas neietekmēs grāmatas un… nesabojās tās.
- (Jn jūs zināt sanskritu?
- Jā, protams. Bet šī valoda sāk aizmirsties, jo lasīt nākas tikai vienu dienu gadā.
- (Jn jūs esat izlasījis daudzas grāmatas?
- Nē. Grāmatas ir biezas, un es taču vēl esmu jauns. Gara dzīve jānodzīvo, lai tās visas izlasītu.
- Par ko bija rakstīts grāmatās, kuras jūs esat paspējis izlasīt? - es turpināju prašņāt.
- Visās grāmatās ir rakstīts par svēto Kailasu.
- (Jn kas tur ir rakstīts? Pacentieties sistematizēt.
Mūks domāja minūtes desmit, bet es ar skaudību skatijos uz puišiem, kas piecēlušies kājās mīņājās, bet es aiz delikātuma paliku sēdēt uz akmens un saldēt pēcpusi. Beidzot mūks pacēla galvu un teica:
- Senajās grāmatās aprakstīts Kailasa kompleksa būvēšanas princips, aprakstīta Šambala un Mirušo Valstība.
- (Jn kas tur ir rakstīts? - es satraucos. - Lūdzu, pastāstiet sīkāk.
- Nu, bet es taču… es taču, - mūks apjuka, - lasu tikai reizi gadā un tāpēc slikti zinu.
- Nu tomēr, - kas tur ir rakstīts?
- Tur ir rakstīts, - mūks sarauca uzacis, - ka visu Kailasa kompleksu senie cilvēki cēluši pēc mandalas principa, kura saucas Kalačakra. Rakstīts, ka Kalačakra ir galvenā brīnumspē- ka Tantras mandala, tāpat arī, ka Tantras spēka galvenā sastāvdaļa ir Laiks.
- Kas? Laiks?! Pastāstiet par to kaut ko vairāk, - es palūdzu.
- Nu… - mūks samulsis pasmaidīja, - es zinu tikai to, ka Kalačakra valda pār laiku. Bet vairāk… es nepaspēju izlasīt.
Ak, cik man šie vārdi bija svarīgi! Ak, cik daudz es toreiz nezināju! Toreiz man nebija ne mazākā priekšstata, ka galvenais cilvēka ķermenis ir «laika ķermenis», kas radīts šeit… jaunajiem cilvēkiem…
Apskaidrības figūras
Akmens aukstums pārtrauca manu sastingumu. Aizsmakušā balsī es palūdzu mūku turpināt savu stāstu.
- Grāmatās rakstīts, - mūks lēni teica, - ka senajos laikos šī Pilsēta…
- Dievu Pilsēta? - es nevarēju savaldīties un iespraucos ar savu jautājumu.
- Mēs to saucam mazliet citādi… grāmatās rakstīts, ka tajā kādreiz brinišķigajā Pilsētā bez lieliem arhitektūras monumentiem tikušas uzceltas aptuveni 1000 Apskaidrības Figūras, kuru daļas arī tagad var redzēt akmens stabu un citu figūru veidā. Visbiežāk tās ir grupās vai rindā, veido kvadrātu vai apli. Uz dažām no tām pat saglabājušies attēli…
- Tā gan, - es apmierināti nokrekšķinājos, atceroties, ka viens no mūsu izskaidrojumiem tam, ka te ir neparastu kalnu veidojumu grupas, bija pieņēmums, ka reiz tās bijušas mākslīgi veidotas figūras.
- Rakstīts, ka Apskaidrības Figūras bijušas tik skaistas, ka par to skaistumu brīnījušies pat Dievi.
- Un kas ir rakstīts par Šambalu… tas ir - par Olmorongrenas zemi?
- Daudz kas ir rakstīts, bet es neesmu paspējis izlasīt, - es taču vēl esmu jauns.
- Gn kas ir rakstīts par Mirušo Valstību?
- Arī daudz kas, bet to es arī neesmu paspējis izlasīt. Bet… es zinu šeit netālu vienu alu, kuru tās iepriekšējais sargātājs uzskatīja par vienu no ieejām Mirušo Valstībā.
- Gn mēs uz turieni varam aiziet? - Man neticīgi saraucās uzacis.
-Jā, tas ir tepat blakus…
Dievu Pilsētā tika uzceltas aptuveni 1000 Apskaidrības Figūras
Vel viena Somati ala
Pēc pārsimt metru rāpšanās pa akmeņu nogruvumu mūks pieveda mūs pie nelielas alas.
- Šeit vajag pasēdēt, atvilkt elpu un domāt tikai par labo, vislabāk - par mūžīgo. Ar sliktām domām alā iet nedrīkst, alai tas nepatiks, - teica mūks un apsēdās uz akmens.
Ari mēs apsēdāmies uz akmeņiem un klusējām.
- Sergej Anatoļjevič, tu domā par labo? - pēc dažām minūtēm klusumu pārtrauca Rafaels Jusupovs.
- Jā, par labo. Un jūs, Rafael Gajazovič?
- Arī tā kā par labo…
Pēc dažām minūtēm mūks piecēlās un ieveda mūs alā. Mums par lielu brīnumu ala bija tikai neliela grota.
- Šaubos, ka šī grota ir ieeja Mirušo Valstibā, - es neapmierināti teicu.
- Bet tā tas ir! - Mūks pasmaidīja. - Ieeja ir tur, kur lukturiša gaismā redzama sprauga.
Pētnieka instinkta dzits, es ielīdu šajā spraugā, ar grūtibām izdabūdams tai cauri savu ķermeni. Sprauga izrādījās zigzagvei- dā izliekta un ļoti neērta, lai kustētos uz priekšu, bet visi akmeņi apkārt bija slapji un slideni. Pavisam drīz sprauga kļuva pavisam
šaura. Priekšā, gandriz gridas limenī, es ieraudzīju caurumu. Saliecos un tuvojos tam.
- Šef, varbūt nevajag iet pavisam tuvu caurumam? Man tā sazin kāpēc liekas, - atskanēja Ravila balss, kurš nāca aiz manis ar videokameru.
- Labi jau, labi! - es nervozi atbildēju, vilies, ka viena no iespējamām ieejām Mirušo Valstībā nav vis skaista ala ar tipisko psihoenerģētisko barjeru, bet gan kaut kāda mitra, tumša grota.
Caurums bija cilvēka galvas lielumā. Es droši iebāzu tur roku ar lukturīti un, pavisam saliecies, centos saskatīt, kas ir aiz šā cauruma. Galva atdūrās pret kaut kādu izcilni, mugurā dūrās ass akmens un neļāva pietuvināt seju caurumam.
Pēkšņi es sajutu, ka pa manu caurumā iebāzto roku sāk skraidīt skudriņas un tā sāk tirpt un stingt. Izrāvu roku laukā, un tirpšana pamazām pārgāja. Tad es eksperimenta nolūkā iebāzu caurumā otru roku, bet bez lukturīša, - tirpšana sākās gandrīz tūlīt.
- Ravil, roka caurumā tirpst un stingst… - es noburkšķēju. - Labi, ka nevarēju tur iebāzt galvu, paralizētos vēl smadzenes!
Nervozitāte pamazām pārgāja, bet to nomainīja kaut kādas neizprotamas bailes. Ar grūtībām apgriezos šajā spraugā un izlīdu atpakaļ. Dienas gaisma šķita kā īsta svētlaime.
- Kāpēc caurumā iebāzta roka tirpst un stingst? - pavaicāju mūkam.
- Tāpēc, ka jūs, dārgo zinātniek, nedomājāt tikai par labo un mūžīgo. Alai tas nepatika, - mūks atbildēja.
- Vai šo sajūtu izsauc Kailasa tantriskie spēki?
- Jā. Viņi sargā alu. Bet tantriskos spēkus vada Mirušie.
- Vai viņu tur ir daudz, to Mirušo? - Ar roku pabakstīju pie zemes.
- Daudz, ļoti daudz. Tur ir vesela Mirušo Valstība, - mūks teica, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.
- Dārgo mūk, pasakiet - vai ieeja alā tika iztaisīta mākslīgi? - uzdevu kārtējo jautājumu.
- Pirms daudziem gadiem alā notika nogruvums, kas noslēdza daļu ieejas. Tad mūki nolēma aiztaisīt ciet visu ieeju, lai cilvēki, kas ieiet alā, neaizietu bojā. Tikai mazu caurumu atstāja, - mūks paskaidroja.
- Bet no kā cilvēki gāja bojā? Vai viņu ķermenis kļuva pilnīgi paralizēts?
- Jā, cilvēki pārstāja just savu ķermeni, un pēc tam ķermenis pārstāja klausīt cilvēkam.
Man tūliņ prātā ienāca Somati alas, kuras bijām redzējuši ekspediciju laikā. Visās darbojās kaut kādi dīvaini spēki, tas ir- darbojās tā saucamā psihoenerģētiskā barjera, kas liedza cilvēkam iekļūt šajās slepenajās alās. Interesanti bija tas, ka visās Somati alās šie spēki, kurus Austrumos sauc par tantriskiem, dažādi iedarbojās uz alā ieejošo cilvēku. Pirmajā alā varēja just bailes, dusmas, galvassāpes un vājumu, otrā ala iedarbojās kā enerģētiskais vampīrs, it kā atņemot cilvēkam enerģiju, bet trešajā (Harati) alā tantriskie spēki atņēma cilvēkam acu gaismu, un, visbeidzot, ceturtajā alā, tas ir - šeit, Tibetā, tantriskie spēki izsauca paralizēs sajūtu.
Atcerējos arī, ka viena no Somati alām Himalajos - tā, kura atņēma cilvēkam enerģiju (tas, starp citu, ir pierādīts, pētot cilvēka auru ar Korotkova aparātu, izmantojot Kirliana efektu), - bija aiztaisita ar akmeņiem pavisam netālu no ieejas un ari tur bija atstāts neliels caurums. Toreiz, Himalajos, es jau sapratu, ka cilvēki paškonservācijas (Somati) stāvoklī var atdzīvoties un meklēt izeju zemes virsū. Atceros, ka nesapratu, kādēļ uzcelta šī akmens barjera, bet sakarīgu atbildi no mūkiem nesaņēmu, viņi teica tikai, ka «akmens tiem nav šķērslis». Tāpēc šim Tibetas mūkam es pajautāju to pašu.
Tibetas mūks ilgi domāja un tad klusu teica:
- Man stāstija, ka pirms daudziem, daudziem gadiem šajā klosteri dzīvojis mūks, kurš pratis sarunāties ar Mirušajiem…
- Ar Mirušajiem no Mirušo Valstības?
-Jā.
- Un ko viņi teikuši?
- Viņi teikuši, - mūks sarauca uzacis, cenšoties atcerēties, kas viņam stāstīts, - ka tie cilvēki, kuri iet bojā, ieejot alā, tas ir - kuri šeit nomirst… tas ir, kļūst miruši… nav īstie Mirušie. īstie Mirušie ir tur - dziļumā, istie Mirušie nevēlas, lai cilvēki, ļoti alkdami pievienoties Mirušo Valstībai, pārvērstos par neīstiem mirušajiem.
- Un tāpēc īstie Mirušie deva komandu izveidot šo barjeru?
-Jā, tas pats mūks, kurš dzīvoja pirms daudziem, daudziem
gadiem un prata sarunāties ar Mirušajiem, sasauca kopā mūkus un palūdza šajā alā izveidot barjeru. Arī mēs periodiski atjaunojam šo barjeru.
- Vai šis senais mūks neko neteica par to, ka Mirušajiem «akmens nav šķērslis»? - uzdevu šo jautājumu, atceroties, ka iepriekšējo ekspedīciju laikā šī frāze ne reizi vien skanēja, runājot par Somati alām.
- Nezinu, varbūt teica, varbūt arī ne, - mūks atbildēja. - Bet es zinu, ka Mirušie var mums pavēlēt nojaukt šo barjeru, un ari paši Mirušie to var nojaukt.
- Vai jūs kaut ko zināt par Somati, tas ir - par ķermeņa pašiekonservēšanos?
- Esmu dzirdējis par to, bet zinu slikti.
- Mirušo Valstība - vai tā ir Somati stāvoklī esošu cilvēku Valstība?
- Nevaru pateikt, bet esmu pārliecināts, ka Mirušo Valstība ir dzīva, - mūks cieši noteica. - (Jn vēl es zinu, ka Mirušo valstība ir stiprāka par mums.
- Man šķiet, ka Mirušo Valstību vada cilvēks, kura «mirušais» ķermenis ir milzīgs. - Es viltīgi paskatījos uz mūku, pieņemdams, ka arī šeit var būt leģendārā Harati tipa senais cilvēks.
- Kāpēc jūs tā domājat? - mūks pārvaicāja.
- Man tā šķiet.
- Tur, Mirušo Valstībā, ir valdnieks, bet viņa vārdu man nav tiesibu teikt.
- Vai viņa ķermenis ir liels?
- Nezinu.
Mēs apklusām. Piecēlos no akmens, atkārtodams - «ļoti interesanti, ļoti interesanti…»
-Te ir vēl viens avots. Stāsta, ka no tā tekošais ūdens nāk no Mirušo Valstības, - mūks negaidīti teica.
- Kur?!
- Nu, tepat, aiz klints!
Ilgās Dzīves Ūdens
Piegājām pie avota. Pēc izskata tas bija parasts kalnu avots, kādu Tibetā bija ļoti daudz.
- Šā avota ūdeni sauc par Ilgās Dzīves Ūdeni. - Mūks pacēla rādītājpirkstu.
- Vai tad, ja cilvēks dzers šā avota ūdeni, viņš dzivos ļoti ilgi? - uzdevu dabisku jautājumu.
- Nu… - mūks samulsa.
- Sakiet, - sarunā iejaucās Rafaels Jusupovs, - vai mūki, kas kalpoja šajā klosterī, dzīvoja ilgāk par citiem cilvēkiem?
- Nē, ilgāk ne, dažreiz pat mazāk.
- Tad uz ko pamatots nosaukums «Ilgās Dzīves Ūdens»? - Jusupovs nelikās mierā.
- Es taču teicu, ka šis avots tek no tās zemzemes vietas, kur atrodas Mirušo valstiba, - mūks pavisam samulsa.
- Un kas tad ir?
- Tas, ka cilvēks, kurš dzer šo ūdeni, var pievienoties Mirušo Valstībai. Bet Mirušie «dzīvo» ļoti, ļoti ilgi.
- Tūkstošiem un miljoniem gadu?! - es iesaucos, pēc lamu stāstitā zinot, ka cilvēki, kas iegājuši Somati stāvoklī, var «nodzīvot» tūkstošiem un miljoniem gadu, saglabājot iekonservētu savu ķermeni.
- Es nezinu, cik gadus var «nodzīvot» Mirušie, bet es zinu, ka tas ir ļoti ilgi. Arī es pats dzeru Ilgās Dzīves Ūdeni un arī vēlos pievienoties Mirušo Valstībai.
- (Jn kā, jūsuprāt, notiks jūsu kļūšana par īstu Mirušo? - Rafaels Jusupovs pētoši paraudzījās uz mūku. - Nu, kā jūs kļūsiet par istu Mirušo?
- Par to ir rakstits senajās grāmatās. Pienāks laiks - un es to izlasīšu, - mūks noteica.
Es atcerējos mūsu «mirušā» un «dzīvā» ūdens meklējumus trešās Himalaju ekspedīcijas laikā, kad no visai nopietniem reliģiskiem avotiem izdevās noskaidrot, ka jogi, kas cenšas ieiet Somati stāvokli, noteikti dzer ūdeni no īpašiem avotiem («mirušo» ūdeni?), bet, lai jogs varētu iziet no Somati, viņu aprasina un dzirda ar citu ūdeni («dzīvo» ūdeni?). Mums pat izdevās atrast šos avotus un dabūt ūdeni pētijumiem laboratorijā, pēc kuriem mēs bijām pārsteigti, ka šo divu ūdeņu iedarbība uz šūnu kultūrām izrādijās diametrāli pretēja.
«Droši vien «mirušais» ūdens tek šeit, tas ir - tek ūdens, kas veicina cilvēka ķermeņa ieiešanu Somati stāvoklī, kad ķermenis izskatās kā miris,» es nodomāju un iztēlojos, ka Mirušo Valstībā droši vien tek tāds pats ūdens - ūdens, kas ir «dzimtais» dīvainajai zemzemes Valstībai, kurā nekustīgi sēž tūkstošiem un tūkstošiem dažādu rasu un civilizāciju cilvēku fiziskie ķermeņi, bet viņu Gars dzivo ilgu, ilgu un brīnišķīgu lidojošu dzīvi, kas pilna iespaidiem un notikumiem, dzīvi, kuras nozīmīgumu nosaka kaut vai tas, ka Mirušo kohortai pievienoties bija iespēja tikai uz Zemes dzīvojošo Cilvēku Rasu vislabākiem dēliem un meitām, kuri Zemes virsū prata dzīvot ar Tīru Dvēseli.
Mirušie sargā senās Zināšanas
Paņēmām Ilgās Dzīves Gdens paraugu un kopā ar mūku gājām atpakaļ uz klosteri. Atcerējies, ka saruna pie klostera var «iztraucēt» seno grāmatu «mieru», apstādināju mūku kādus 250-300 metrus no klostera, lai vēl kaut ko pajautātu.
- Cik gadu ir senajām grāmatām? - es vaicāju.
- Divi tūkstoši gadu. Tās ir rakstītās uz papirusa, nevis uz papīra. Iepriekšējais grāmatu glabātājs teica, ka pirms 2000 gadiem tās ir pārrakstītas no vēl senākām grāmatām.
- Sakiet, dārgo mūk, - es ieturēju daudznozīmīgu pauzi, - vai gadijumā šis grāmatas nav pārrakstītas no senajām zelta plāksnēm, kas glabā seno cilvēku zināšanas?
- No zelta plāksnēm? - Mūks paskatījās uz mani un ari ieturēja pauzi. - To es nezinu.
- Vai jūs kādreiz esat redzējis Lasošā Cilvēka statuju? - Es cieši raudzījos uz viņu.
- Es… daudzas reizes esmu centies to ieraudzit, gāju uz vietu, no kurienes tā ir redzama, bet ne reizi neesmu redzējis šo leģendāro statuju, - to vienmēr aizsedza mākoņi.
- Bet vai jūs zināt, ka zem Lasošā Cilvēka statujas glabājas
galvenās zelta plāksnes? - ar visziniša izskatu uzdevu šo provokatorisko jautājumu, par kuru pats nebiju pārliecināts.
Mūks pētoši paskatījās uz mani un pasmīnēja.
- Šīm zelta plāksnēm neviens nevar piekļūt, - viņš teica.
- Kāpēc?
- Tās sargā Mirušo Valstība.
- tin kā viņa to dara?
Šo jautājumu mūks atstāja bez atbildes.
Es pilnigi skaidri apzinājos, ka galvenās seno civilizāciju zināšanas, ieskaitot brīnumus darošos burvju vārdus, diezin vai kaut kad varētu būt pārrakstītas grāmatās, lai līdz īstajam laikam turētu tās noslēpumā no viltīgiem un varaskāriem cilvēkiem, bet tomēr šķita, ka šajās senajās grāmatās aprakstīto zināšanu avots ir Šambalas zelta plāksnes.
Monumenti dod grāmatām ilgu mūžu
- tin kāpēc klosteris ir uzbūvēts tik neērtā vietā - kalna nogāzē, akmeņu vidū? - atskanēja Seļiverstova jautājums.
- Šī vieta nav izvēlēta nejauši, - mūks mīļi paskatījās uz savu klosteri, - senajām grāmatām jāglabājas blakus ieejai Mirušo Valstibā… blakus Ilgas Dzīves Ūdenim … un…
- Un? Kas un?…
- Nu… senajām grāmatām jāglabājas vietā, no kurienes vienlaicīgi var redzēt divus vissvētākos Kalačakras mandalas monumentus - Gompo Pang un Laimīgā Akmens Namu, - šie monumenti dāvā grāmatām ilgu mūžu.
Dzirdot šos mūka vārdus, man prātā iešāvās doma, ka (kas zina?) šie monumenti var ietekmēt laika raksturojumu izmaiņas un ka Kalačakras mandala ir Laika mandala. Un nepavisam
nevarēja izslēgt to, ka Laiks ir neizsakāmi sarežģita, iespējams, pat pati sarežģītākā enerģētiskā substance, kas spēj ar izlasi noteikt atsevišķa cilvēka, atsevišķas šūniņas un pat atsevišķa priekšmeta individuālā dzīves plūduma raksturojumus, - ir taču pavisam ticamas ziņas par cilvēku, kurš nodzīvojis 300 gadu, un par daudz ko citu, kas neiekļaujas cilvēkam parastajā loģikā. (Jn kurš var apgalvot, ka vārdi «monumenti dāvā grāmatām ilgu mūžu» ir blēņas.
- Parādiet mums šos divus monumentus! - Seļiverstovs palūdza.
- Re, kur tie ir, augšā, mums priekšā. Lūk, tas, - mūks parādīja uz no šejienes ne visai labi atpazīstamo «Latīņamerikas» monumentu, - saucas Gompo Pang, bet tas, lūk, kas redzams aiz šā monumenta un lidzinās nopulētai taisnstūrveida klintij, saucas Laimīgā Akmens Nams.
Es vēlreiz cieši ieskatījos jau pazīstamajā monumentā Gompo Pang, kuru mēs saucām par «Latīņamerikas» monumentu, un biju pārsteigts, ka no šī rakursa tas izskatās pavisam citādi - attēlus aizsedz kalna izvirzījums, bet forma ir ieguvusi pavisam citas aprises.
- Sarežģita gan ir šī monumenta konstrukcija! - iesaucos.
Ravils abus monumentus sāka filmēt ar videokameru un, kad
novirzīja okulāru uz Laimīgā Akmens Nama pusi, negaidīti novērsās un ar roku aizklāja acis.
- Kas tev notika? - es izbijos.
- Acis iecirtās kaut kādas asas sāpes, kad okulārā skatijos uz šo «namu», - viņš teica. - Tagad šķiet, ka sāpes pāriet. Kaut kādas dīvainas sāpes - iegrieza kā ar nazi.
Uz Laimīga Akmens Namu skatieties ar mīlestību
Paskatījos Ravila acis un neko neatradu, tikai kojunktiva bija mazliet piesārtusi.
- Dīvains ir šis Laimīgā Akmens Nams, - mūks klusu ierunājās, - dažreiz tas pat neļauj uz sevi skatīties. Bet atcerieties - iet tuvumā Laimīgā Akmens Namam nedrīkst - tur darbojas ipaši spēki.
- Kas pārvērš cilvēkus par večiem? - pajautāju, atceroties lamu stāstīto par šo «namu» un domājot, ka tādu efektu var izraisīt saspiests laiks.
- Vienu «Nams» pārvērš par veci, citu atkal ne, - mūks pasmīnēja, - viss atkarīgs no paša cilvēka. Viens šajā Akmens Namā atrod Lielo Laimi, bet kāds cits - vienkārši nāvi… Ar mirstoša večuka mokām.
Ravils Mirhaidarovs: - Acis iecirtās asas sāpes, kad es okulārā sāku skatities uz Laimīgā Akmens Namu
- Sakiet - kas tas ir? - jautāja Ravils.
- Svētā forma, - mūks atbildēja.
Mēs atvadijāmies. Mūks sauca nopakaļ:
- Uz Laimīgā Akmens Namu skatieties ar mīlestību!
Daua Tencings (šerpa)