Pašā Nīlas krastā, vietā, kur kādreiz pacēlās Tēbas un vēlāk visgarām upei tālu stiepās varenu drupu grēdas, tagad atradās divi palmu ieskauti nami. Viens no tiem bija viesnīca ceļotājiem — moderni būvēta celtne ar arābu stila iezīmēm. Otrā ēkā, kas atradās tuvāk upei, bija restorāns un ēdnīca. Šī ēka skaidri liecināja par tās saimnieka arheoloģiskajām nosliecēm, jo nedaudz atgādināja seno ēģiptiešu namu.
Nelielās koka kolonnas, kas bija nokrāsotas un veidotas kā lotosa stublāji, balstīja verandu, kurā bija izvietoti koši krāsoti galdi un soli.
Virs ieejas uz milzīga vairoga bija attēlots seno ēģiptiešu valdnieks ar dubultkroni galvā; viņš gatavojās izdzert kausu, ko sniedza ceļos nometies, baltā tunikā tērpies cilvēks. Uz gaišzilā fona greznojās uzraksts «Ramzesa atpūta». Katram kļuva skaidrs, ka šajā viesmīlīgajā pajumtē noguris ceļinieks varēs remdēt gan izsalkumu, gan slāpes. Ar verandu savienotā lielā zāle bija tīra un oriģināli iekārtota. Sienas bija apgleznotas, bet zāles vidū atradās baseins, kuru ieskāva ziedoši augi; tur bija ierīkota arī strūklaka, no kuras šaltīm plūda vēss ūdens, radīdams patīkamu svaigumu. Telpas dziļumā bija novietota liela bufete; uz tās atradās senlaicīgas pudeles, alus kausi, glāzes ar limonādi, lielas krūkas, augļi un visdažādākie ēdieni. Tas viss bija tik apetītlīgs, tik tīrs un gaumīgi izkārtots, ka varēja iekārdināt jebkuru.
Bija agra rīta stunda, un viesnīcas zāle vēl bija tukša. Tikai kalpone un krodziņa kalpotājs klāja uz galdiņiem sniegbaltus galdautus un izvietoja glāzes un traukus uz diviem gariem, pie sienas novietotiem galdiem.
Pie bufetes sēdēja neliela auguma plikgalvis nan- kina uzvalkā. Zem priekšauta pie jostas viņam karājās liels virtuves nazis. Tas bija pats saimnieks — brašais vācietis Gotlībs Maidels. Gadu gaitā sarūpējis solīdu īpašumu, viņš tomēr bija taupīgs un darbīgs, paspēdams pabūt visur un strādādams vairāk par saviem kalpiem.
Šajā brīdī labsirdīgā Maidela tuklā un laipnā seja izskatījās visai norūpējusies. Mazās zilās ačeles, kurās allaž sprēgāja jautrība, tagad nemierīgi lūkojās uz pretī stāvošo sievieti, kura kaut ko enerģiski stāstīja.
Sieviete bija apaļīga, sprigana un tik ļoti līdzīga saimniekam, ka abos nebija grūti sazīmēt brāli un māsu. Viņas iedegušo seju ieskāva biezi sniegbalti mati. Tobrīd arī viņa bija par kaut ko noraizējusies un nepacietīgi teica brālim:
— Gotlīb, es atkārtoju: tev jāparunā ar ārstu. Pie- tūkums celī ir diezgan nopietns — vismazākā kustība sagādā neciešamas sāpes. Es zinu, ka tev nepatīk rādīt Almerisu svešiem cilvēkiem, taču šis ir īpašs gadījums. Nedrīkst taču pieļaut, ka nabaga bērns tā cieš. Viņa uz mūžu var palikt krople, tāpēc piesardzība nebūt nav lieka: ārsts ir tepat — dažu soļu attālumā!
Ar neiecietīgu žestu Maidels pastūma savu melno zīda banīti vispirms uz pieri, pēc tam uz pakausi.
— Zinu, zinu! Ja nu tas nepieciešams, iešu un palūgšu doktoru Lejerbahu apskatīt bērna kāju, taču atzīšos, ka man tas ļoti nepatīk. Es allaž esmu teicis, ka šī mūžīgā klaiņošana pa drupām pie laba gala nevedīs, bet tev, Tusnelda, vienmēr ir trūcis stingrības.
Tā vietā, lai aizliegtu, tu atļauj Almerisai darīt visu, ko viņa vēlas.
— Pamēģini pats viņai kaut ko aizliegt! — iebilda sadusmotā Tusnelda. — Paklupt var visur, pat uz līdzenas vietas.
Sieviete apgriezās un izgāja no istabas, bet viņas brālis atspiedās pret galdu un iegrima domās.
Gotlībs Maidels ieradās Ēģiptē pirms gadiem trīsdesmit kopā ar kādu vācu baronu, kas bija aizrautīgs arheologs un īpaši interesējās par izrakumiem Tēbās. Viņš bya šā barona kambarsulainis un pavārs. Būdams gudrs, zinātkārs un uzticīgs savam kungam, Gotlībs pamazām ieinteresējās par viņa darbu. Par bijušā kalpotāja arheoloģisko gaumi vēl šobrīd liecināja liela vitrīna ar skulptūriņām, skarabej vabolēm, amuletiem, gredzeniem un citiem priekšmetiem.
Pēc dažiem gadiem kvēlais arheoloģijas cienītājs nomira un saskaņā ar paša vēlēšanos tika apglabāts kādās tukšās kapenēs Tēbu senajā nekropolē. Savā testamentā barons nebija aizmirsis uzticamo kalpu: Gotlībs Maidels mantoja ievērojamu naudas summu. Un Gotlībs, kuram, izņemot māsu, citu radinieku nebija un kurš jau bija iedzīvojies Ēģiptē, nolēma apmesties šeit uz pastāvīgu dzīvi: nopirka no kāda arāba zemesgabalu pašā Nīlas krastā un uzcēla tur viesnīcu, bet no Vācijas ataicināja palīgā māsu Tus- neldu Šneideri. Viss gāja lieliski. Šajā uzņēmumā Gotlībs ielika savu dvēseli, iekopa pasakainu dārzu. Mērenās cenas un teicamā virtuve piesaistīja tūristus, un gadu gaitā necilais krodziņš pārvērtās brīnišķīgā hotelī, kuru bija iecienījuši arheologi, kas šeit ieradās, lai mēnešiem ilgi strādātu izrakumos. Līdzās viesnīcai izauga restorāns «Ramzesa atpūta», un Gotlībs ar to bezgalīgi lepojās. Sev pašam viņš bija uzbūvējis nelielu ērtu namiņu, kuru ieskāva dārzs un augsts mūris. Tiir Maidels no svešām acīm slēpa savu audžumeitu Almerisu, tur — iekšpagalmā — Tusnelda audzēja savas zosis, pīles, vistas un tītarus.
Uzņēmums plauka. Maidels jau sen varēja uzskatīt sevi par bagātu, un viņam it kā vajadzēja justies laimīgam, taču šā cilvēka pagātnē bya kaut kas tāds, kas viņu nomāca. Mazajam dzīvespriecīgajam cilvēkam savulaik bya mīlestības romāns, kas ātri un traģiski izira.
Ibrahims — zemnieks, no kura Maidels nopirka zemi, bija izlūdzies sev tiesības līdz pat nāves stundai dzīvot savā pussabrukušajā būdā kopā ar četrgadīgo meitu.
Maidels un viņa māsa labi sapratās ar drūmo un allaž klusējošo vīru. Tā aizritēja trīs gadi. Pienāca Ibrahima nāves stunda. Viņš lūdza viesnīcnieku nepamest likteņa varā nelaimīgo meiteni, kas tagad palika apaļa bārene, jo Ibrahims bija atraitnis.
1\isnelda, kas dievināja bērnus un bija zaudējusi savu vienīgo meitu, labprāt uzņēmās rūpes par meitenīti. Maidelam pret to nekādu iebildumu nebija.
Mazā Fatma dzīvoja viņu namā kā pašu meita. Kad meitene kļuva piecpadsmit gadus veca, Maidels viņā kaismīgi iemīlējās un viņu apprecēja.
Kādu gadu viss ritēja mierīgi. Šķita, ka Fatma ir apmierināta ar laulību, taču patiesībā viņas jūtas pret Gotlību bija vienīgi meitas mīlestība pret tēvu. Fatma satika kādu jaunu arābu, kas dažkārt šeit iegriezās dienesta darīšanās, iemīlējās viņā un aizbēga kopā ar jaunekli.
Fatmas bēgšana nabaga Maidelam bija drausmīgs trieciens. Viņš nopietni saslima, bet pēc atveseļošanās kļuva kluss, nerunīgs un kategoriski atteicās meklēt aizbēgušo sievu.
Vairāk nekā gadu par Fatmu nebija ne ziņas, ne miņas. Tad kādudien Tusnelda ieraudzīja viņu klīstam ap māju. Fatma bija tuvu nāvei un tik ļoti pārvērtusies, ka viņā gandrīz nevarēja atpazīt to skaistuli, kura pirms pusotra gada bija šo namu pametusi. Viņa raudādama atzinās Tusneldai, ka jau vairākas dienas klīstot ap māju, baidīdamās nākt iekšā.
Būdama gaidībās, slima un bez jebkādiem līdzekļiem, Fatma bya iztikusi no žēlastības dāvanām. Ar pēdējiem spēkiem viņa nokļuva līdz savai kādreizējai mītnei, taču pārkāpt tās slieksni drosmes pietrūka. Fatma jau bija izlēmusi mesties Nīlā, kad satika Tusneldu. Tajā pašā vakarā Tusnelda pastāstīja brālim par notikušo. Viņai nebija daudz jānopūlas, lai pierunātu Gotlību atkal pieņemt bēgli mājās. Kad ieradās Fatma un, nometusies uz ceļiem, raudādama lūdza viņam piedošanu, Maidela dusmas izgaisa kā nebijušas. Viņš maigi pacēla sievieti, apsolīja aizmirst pagātni un paglābt viņu no negoda, atzīstot gaidāmo bērnu par savu.
Tbmēr liktenis viņai nebija lēmis ilgi baudīt vīra augstsirdīgo piedošanu. Fiziskās grūtības un morālās ciešanas bya salauzušas viņas jauno organismti. Pēdējās dienās pārdzīvotās bailes un sasprindzinājums nepagāja bez pēdām. Fatma iegūla slimības gultā un priekšlaicīgi dzemdēja tik vārgu un slimīgu meitenīti, ka ārsts, kas gluži nejauši atradās viesnīcā, nedeva nekādas cerības, ka viņa varētu izdzīvot.
Pēc dažām stundām Fatma nomira. Pirms nāves nelaimīgā sieviete pasauca Gotlību un lūdza viņa augstsirdīgo piedošanu attiecināt uz bērniņu, kā arī neatdot meitenīti īstajam tēvam, ja tam kādreiz ienāktu prātā viņu pieprasīt.
Gotlībs zvērēja atzīt bērnu par savu, un Fatma aizgāja viņsaulē, priecīgi smaidīdama, ar pateicības un svētības vārdiem uz lūpām.
Pretēji gaidītajam meitenīte izdzīvoja un kļuva par brāļa un māsas lielāko dārgumu, par viņu dievināšanas un aklas mīlestības objektu.
Labsirdīgā Tusnelda pēc dabas bija romantiska, kā jau visas vācietes. Viņa nosauca meitenīti par Alme- risu — kāda tolaik populāra un viņai iepatikušās romāna varones vārdā. Audžuvecāki iemīlēja meiteni viņas brīnišķīgā rakstura, kautrības un paklausības, skaistuma un neparastā prāta dēļ.
Almerisas dzimšanas laikā ģimenē ienāca vēl kāds cilvēks, un proti — jauna angliete. Viņa bija kāda lorda sekretāra sieva. Šis lords sava prieka pēc ceļoja pa Ēģipti, vadādams līdzi vienu no saviem dēliem. Džonsona kundze bija šā zēna guvernante.
Ieinteresējies par izrakumiem, kas tobrīd tika veikti Deirelbahrī, kas bija ievērojama ar valdnieces Hatasu un viņas tēva Tutmosa I kapeņu terasēm, lords ieradās Tēbās un apmetās Maidela viesnīcā. Tad arī Džonsona kundze iedraudzējās ar Tusneldu. Draudzība bija tik cieša, ka pēc tam, kad vīrs saules dūriena rezultātā nomira, atstādams viņu gaidībās, Džonsona kundze atteicās sekot lordam, kas atkal devās ceļojumā, un palika pie Maidela.
Trīs dienas pēc Almerisas piedzimšanas Dora Džon- sone laida pasaulē bērniņu, kas jau nākamajā dienā nomira. Kaut arī jaunā māte bya izmisusi, viņa piekrita zīdīt Almerisu un drīzumā tik ļoti pieķērās meitenītei, ka nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi pie saviem jaunajiem draugiem.
Almerisa auga šo divu sieviešu sabiedrībā; abas meiteni neprātīgi dievināja. Viņa bija savāds bērns — sapņaina, zīmīgus sapņus un vīzijas redzoša. Viņai bija vajadzīgas pavisam citādas audzinātājas. Krustmāte un zīdītāja bija brīnišķīgas, taču mazizglītotas sievietes, turklāt ļoti romantiskas.
Tusnelda bija aizņemta ar saimniecības rūpēm, un viņai nebija laika audzināt brāļameitu. Šo pienākumu uzņēmās Dora. Viņa iemācīja meitenei visu, ko vien pati prata: lasīt un rakstīt angliski, vāciski un nedaudz franciski, vēsturi, ģeogrāfiju un matemātikas pamatus. Visbeidzot viņa iemācīja meiteni spēlēt ģitāru un dziedāt vācu un franču dziesmas.
Almerisai bija ass prāts, un viņa ātri visu apguva, īpaši meitenei iepatikās romāni, kurus Dora lasīja priekšā, un tie vēl vairāk iekvēlināja viņas austrumniecisko iztēli.
Meitenes uzticības persona bija Dora. Viņai vienmēr pietika laika sajūsmināti noklausīties Almerisas stāstījumu par baismīgajiem sapņiem un vīzijām.
Almerisa ar katru gadu kļuva aizvien sapņaināka un noslēgtāka. Aizvien vairāk viņu pievilka senās drupas, starp kurām pati bija uzaugusi. Stundām ilgi viņa klejoja pa seno pilsētu, apbrīnodama kādu pussagruvušu templi vai senās nekropoles kapenes.
Izrakumos strādājošie viņu pazina, mīlēja un bieži dāvināja kādus sīkus atrastus priekšmetus. Vienā no tādām pastaigām Almerisai gadījās nelaime, par kuru bija runa iepriekš.
Pēc ilgām pārdomām Maidels nopūtās un devās pie ārsta. Viņš nevarēja ciest, ka viņa meitu redz ārzemnieki, īpaši — gados jaunie. Šobrīd viesnīcā bija apmetušies arheologi, viņu vidū arī jauns ārsts.
Tā kā ekspedīcija strādāja tālu un bieži vien pusdienot viesnīcā neatgriezās, bet ņēma pārtikas produktus sev līdzi, tad Maidels neaizliedza meitenei ierastās pastaigas. Viņa vienīgā prasība bija — atgriezties mājās pirms arheologiem. Nerunīgais viesnīcnieks devās uz lielo namu, kur no vārtsarga uzzināja, ka zinātnieki jau aizbraukuši un mājās palicis vienīgi ārsts, sekretārs un vēl kāds kungs.
Maidels pieklauvēja pie istabas durvīm.
Skanīga balss atbildēja:
— Ienāciet!
Maidels iegāja un paklanījies apstājās dažus soļus no galda, kas bija piekrauts ar sīkām senlietām. Pie šā galda sēdēja doktors Lejerbahs un caur lupu pētīja uzrakstu uz kāda amuleta.
Tas bīja jauns gara auguma kalsns cilvēks ar lielām samtaini melnām acīm un melniem cirtainiem matiem. Viņa sejas panti bija pareizi un patīkami veidoti, ādu klāja bronzas krāsas iedegums.
Redzēdams, ka viesnīcnieks neveikli gumza rokās cepuri, ārsts viņam uzsmaidīja, atklādams sniegbaltu zobu rindu:
— Ko teiksit, Maidel? Kāpēc tik agri esat atnācis pie manis? Ar ko varu palīdzēt?
Uzklausījis viesnīcnieku, ārsts piecēlās, paņēma cepuri un jautri atbildēja:
— Tik vien tās nelaimes? Protams, es ar prieku apmeklēšu jūsu meitu un paskatīšos, kas noticis. Viltnieks! Cik veikli esat slēpis, ka jūsu ģimenē ir pieaugusi jaunkundze, par kuras esamību mēs pat nenojautām!
Ārsts paņēma ceļojuma aptieciņu un sekoja viesnīcniekam. Šķērsojuši pagalmu, viņi pa nelieliem vārtiņiem iegāja dārzā, kas ieskāva Maidela māju. Saimnieks veda ārstu uz lielo terasi, kuras jumtu un kolonnas sedza vīteņaugi. To lapotne bija tik bieza, ka veranda slīga zaļganā krēslā.
Š^jā pustumsā ārsts saskatīja vienīgi turku dīvānu, uz kura spilvenos gulēja kāda baltās drānās tērpusies sieviete. Lejerbaha acis drīz vien aprada. Dažus soļus no dīvāna ārsts apstājās kā apburts: viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni kā šī meitene, kas gulēja viņa priekšā. Baltie muslīna rīta- svārki iezīmēja viņas slaidā auguma aprises. Rokās viņa turēja pāva spalvu vēdekli ar ziloņkaula rokturi. Meitenes lielās, miklās, maigās acis, kas bija gluži kā gazelei, raudzījās pretī ar šausmām un izbrīnu. Pēkšņi viņa apslāpēti iekliedzās, aizvēra acis un atkrita atpakaļ.
Maidels un Lejerbahs metās pie viņas. Ārsts pataustīja Almerisas piUsu un nomierināja pārbiedēto Gotlību.
— Nieki, Maidel! Jūsu meita straujāk sakustējās, un viņai kļuva slikti no sāpēm ievainotajā kājā, — viņš teica, izņemdams no kabatas pudelīti ar ožamo sāli.
Pieliecies pie slimnieces, ārsts pacēla viņas galvu un pielika pudelīti pie deguna.
Sniegdams palīdzību, Lejerbahs atkal ar sajūsmu aplūkoja meitenes pareizos, smalkos vaibstus un caurspīdīgo, blāvo ādu. Almerisas mazā, nekustīgā sejiņa šķita dīvaini pazīstama, taču viņš nespēja atcerēties, kur agrāk ir redzējis šo profilu, šos plakstus, ko apņēma garas, izliektas skropstas, šo mazo mutīti un pieri, ko ieskāva zīdainu melnu matu cirtas.
Pēc brīža Almerisa atvēra acis. Lai gan bija manāmi satraukusies, viņa klusi, tomēr skaidri atbildēja uz ārsta jautājumiem un nepretojās, kad viņš apskatīja satūkušo kāju.
Nobālusi un zobus sakodusi, meitene vīrišķīgi — bez neviena vaida — pārcieta sāpīgo izmežģītā locekļa ievilkšanu.
Apbrīnodams viņas izturību, Lejerbahs apsaitēja kāju, iedeva nomierinošus pilienus un noteica pilnīga miera režīmu. Viņš apsolījās, ka nākamajā dienā vēlreiz apmeklēs slimnieci.
— Ja jums paliek slikti, sauciet mani jebkurā diennakts laikā, jo visu šo dienu es pavadīšu viesnīcā, — viņš piebilda.
— Pateicos! Šobrīd jūtos diezgan labi, — atbildēja Almerisa.
Ja Lejerbahs būtu pamanījis, kā iedzirkstījās Almerisas acis, kad viņa tam sniedza roku, viņš būtu pārsteigts un sajūsmināts, jo arī pats sajuta pret meiteni aizvien pieaugošas simpātijas.
Palikusi viena, Almerisa iegrima dziļās pārdomās, no kurām viņu iztraucēja Džonsona kundzes ierašanās.
Almerisa piekļāva sev klāt labo auklīti, piespiedās viņai pie pleca. Meitenes seja bija sasārtusi, kad viņa nomurmināja:
— Doras tant, ja jūs zinātu, ko es tikko redzēju! Es no uztraukuma zaudēju samaņu.
— Ko tad tu varēji ieraudzīt? Cik zinu, šeit bija vienīgi ārsts, — neizpratnē ievaicājās Dora.
— Tas tiesa, bet tieši viņš arī ir cilvēks sfinksa Rameri! Cik viņš ir skaists, labestīgs un simpātisks! Arī viņš kaut kā dīvaini manī lūkojās, it kā saskatīdams manā sejā ko pazīstamu. Varbūt arī viņš mani pazina! — turpināja Almerisa ar kaistošiem vaigiem un mirdzošu skatienu.
— Nomierinies, dārgumiņ! Satraukums tev var kaitēt. Ja tu pazini cilvēku sfinksu un jūs esat atraduši viens otru, tad ir skaidrs, ka liktenis piepildīsies un jūs beidzot tiksit savienoti, — ar pārliecību piebilda Dora. — Jā, kad es tagad salīdzinu ārstu ar tevis doto Rameri aprakstu, es brīnos, ka agrāk viņu nepazinu. Viņi abi ir līdzīgi kā divas ūdens "lāses.
— Nē, atšķirība tomēr ir, taču tik un tā es viņu pazinu no pirmā acu uzmetiena.
— Jo labāk, mīļā! Bet tagad guli, lai ātrāk izveseļotos un baudītu laimi, kas katrā ziņā tevi gaida. Cik zinu, ārsts nav precējies.
Almerisa strauji atlaba. Ārsts apmeklēja viņu ik dienas, un šīs vizītes kļuva aizvien garākas. Kad meitenes lielās acis lūkojās viņā tik koķeti un maigi, jaunā vīrieša sirds sāka pukstēt straujāk. Jūtas, kas viņā auga un kļuva aizvien stiprākas, neatvairāmi vilka pie šā dīvainā, noslēpumainā bērna, kas dažkārt stāstīja tādas lietās, ka ārsts sāka apšaubīt viņas saprātu. Turklāt Lejerbahs pārliecinājās, ka Almerisas veselība nebūt nebļja stipra. Viņas plaušas bjja vārgas, sirds strādāja neritmiski, bet nervu sistēma bņa slimīgi jūtīga.
Pēc nedēļas Almerisa jau varēja celties un staigāt pa māju.
Tagad ārsts steidzās mājās no izrakumiem ar sev neraksturīgu nepacietību. Jaunais cilvēks zināja, ka istabā viņu gaida kāds pārsteigums: brīnišķīgs lotos- ziedu pušķis, rets auglis vai cits šāda paša veida uzmanības apliecinājums. Viņš zināja, ka istabu izrotā Almerisa, jo reiz bija viņu tur pārsteidzis kārtojam ziedus vāzē. Meitenes jūtas tik nepārprotami bļja lasāmas viņas acīs, ka jaunais ārsts, būdams aizrāvies un aizkustināts, labprāt viņu apskautu un ar skūpstu atzītos mīlestībā. Tbmēr viņš to nedarīja, jo juta savā sirdī norisam savādu cīņu.
Tonakt Ričards Lejerbahs ne uz mirkli neaizmiga.
Lai lasītājs izprastu visas šaubas un mokas, kas laupīja ārstam miegu, īsumā jāpastāsta par viņa pagātni. Lejerbahs nāca no augstdzimušas, taču nabadzīgas ģimenes. Viņa tēvam — jaunākajam dēlam ģimenē — bija paredzēta militārā karjera. Viņa laulības ar jaunu itālieti izjauca ģimenes ieceres, tāpēc viņš nonāca konfliktā ar visiem tuviniekiem. Jauneklis tomēr nezaudēja drosmi, viņš iekārtojās darbā pie kāda baņķiera un uzsāka pieticīgu, toties laimīgu dzīvi, apmierinādamies ar mazumiņu. Drīzumā viņš nomira.
Lejerbahu vienīgais dēls Ričards ieguva lielisku izglītību un izvēlējās ārsta karjeru, kas šķita praktiska un labi atalgota. Izraudzītajai profesijai viņš pievērsās ar visu sirdi un sev piemītošo enerģiju, tāpēc drīz vien kļuva par populāru un iecienītu speciālistu.
Prieku par pirmajiem panākumiem aizēnoja mātes nāve. Viņai drīz sekoja arī māsa. Palicis viens, Ričards pilnībā nodevās zinātnei.
Darba nogurdināts, viņš uz pāris nedēļām paņēma atvaļinājumu un aizbrauca ciemos pie kāda sava studiju biedra. Tur viņa kā ārsta palīdzību lūdza viens no kaimiņos dzīvojošajiem muižniekiem — grāfs Kron- burgs, kura meitai bija bīstams plaušu karsonis. Pateicoties Ričarda mākai, Tea Kronburga atveseļojās, un jaunieši iemīlējās viens otrā. Jau atveseļošanās laikā abi noskaidroja savas attiecības nn zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību.
Kad grāfs par to uzzināja, viņš kategoriski noraidīja šo savienību, paziņodams, ka nevēlas sev par znotu nabadzīgu ārstu. Pēc trim mēnešiem grāfs Kron- burgs piespieda savu meitu saderināties ar vienu no viņu radiniekiem — ļoti tuvu un bagātu kaimiņu vidējos gados. Tea pakļāvās tēva gribai, tomēr pieprasīja, lai kāzas tiktu uz gadu atliktas.
Tea nebija no tām sievietēm, kas klusējot atsakās no mīļotā cilvēka. Viņa vienīgi vēlējās iegūt laiku un bija stingri izlēmusi darīt visu, lai tikai nebūtu jāsavienojas ar netīkamu cilvēku.
Liktenis, šķiet, bija labvēlīgs mīlētajiem, jo Ričards Lejerbahs negaidīti saņēma lielu mantojumu un līdz ar to ieguva spīdošu sabiedrisko stāvokli. Viņa brālēns, gvardes virsnieks, tika nogalināts divkaujā, un, tā kā Ričards bija pēdējais šajā dzimtā, viņš mantoja majorātu un barona titulu. Apspiedis sevī aizskarto lepnumu, jaunais barons Lejerbahs uzrakstīja grāfam vēstuli, kurā atkārtoja savu bildinājumu. Tie apstākļi, kuru dēļ Ričards bija atraidīts, vairs nepastāvēja, tomēr grāfs Kronburgs bija nepiekāpīgs. Viņš atbildēja, ka atzīstot Ričardu par savas meitas cienīgu partiju, taču nevarot lauzt radiniekam doto solījumu, tāpēc lūdzot Lejerbahu uz visiem laikiem atteikties no šā nodoma un atstāt viņa meitu mierā.
Šis atkārtotais atteikums dziļi aizvainoja Ričardu. Lai gan Ttea slepus no tēva rakstītajās vēstidēs zvērēja viņam mīlestību un lūdza pacietīgi gaidīt, Lejerbahs nolēma aizbraukt. Kā vienkāršs ārsts viņš pievienojās zinātniskai ekspedīcijai, kas devās uz Ēģipti un Nū- biju, lai veiktu izrakumus. Tā Ričards nokļuva Tēbās, kur nejaušība saveda viņu kopā ar Almerisu.
Kopš šā brīža viņa mīlestība uz Teu strauji gāja mazumā. Jaunas, daudz spēcīgākas jūtas saistīja Ričardu pie Maidela meitas, un viņš jau vairākkārt iedomājās par to, ka grāfienes Kronburgas saderināšanās atbrīvo viņu no saistībām. Ričards pat bija nolēmis uzrakstīt Teai, ka atsakās no viņas, jo nevēlas ienākt ģimenē, kas izturējusies pret viņu tik noraidoši.
Gāja dienas, bet Ričards aizvien atlika šā lēmuma īstenošanu. Viņš zināja, ka Tea viņu kaislīgi mīl, un arī viņš pats bija solījies meiteni mūžīgi mīlēt. Iedzimtais godīgums lika saprast, ka viņš izdomājis ne visai labu attaisnojumu un — ja reiz viņš nolēmis no Teas atteikties — viņa pienākums ir atklāt patiesību. Taču ikreiz, kad viņš paņēma rokā spalvu, lai uzrakstītu: «Es tevi nemīlu! Mana sirds pieder citai,» — drosme viņu pameta.
Kādu vakaru, kad Ričards atgriezās no izrakumiem, kalpotājs pasniedza viņam vēstuli, kas no rīta bija pienākusi ar kuģi. Kādu brīdi viņš neizlēmīgi turēja vēstidi rokā. Adrese bija rakstīta ar Teas roku. Vārdos neizsakāma nepatīkama jutoņa sažņaudza Ričarda sirdi. Beidzot viņš atvēra sūtījumu, un pirmais, ko ieraudzēja, bya jaunās grāfienes fotoattēls.
Ričards nodrebēja. Sadrūmis viņš lūkojās uz brīnišķīgo sejiņu, kas smaidīdama vērās pretī. Jā, Tea bija skaista, varbūt pat skaistāka par Almerisu! Viņas klasiski pareizi veidoto seju varēja salīdzināt ar grieķu statuju. Meitenes gaišie mati spilgti izcēlās uz tumšā fona un gluži kā oreols ieskāva viņas seju. Katrs vaibsts izstaroja kaisli un enerģiju. Šajā attēlā bija jaušama viņas dedzīgā dvēsele. Šķita, ka taisnā deguntiņa nāsis viegli trīc, bet mazā pusatvērtā mute aicina to noskūpstīt.
Acīmredzot fotografējoties Tea visas savas domas bija koncentrējusi uz mīļoto cilvēku, un katra viņas būtnes šūniņa vibrēja kaislē. Ričards nervozi paķēra Almerisas fotogrāfiju un sāka salīdzināt abas sievietes. Viņš vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka Teas apburošais daiļums nobāl Almerisas tīrā tēla priekšā, — viņas maigā sejiņa bya tik harmoniska, bet lielo acu kautrajā un skumjajā skatienā un mazās mutes melanholiskajā smaidā jautās kaut kas tāds, kas nebija no šīs pasaules. Jā, šī maigā mi burvīgā būtne spēja mīlēt līdz nāvei, spēja ciest bez žēlošanās, bet zemes dzīves netīrajām kaislībām nebija pār viņu varas.
Smagi nopūties, Ričards nolika abus portretus uz galda un atvēra vēstuli. To lasot, viņa seja sadrūma aizvien vairāk.
«Mans mīļais!» rakstīja Tea. «Kad Tu saņemsi šo vēstuli, es jau būšu sadedzinājusi aiz sevis visus tiltus un pametusi tēva mājas. Man ir radusies vienīgā iespēja, kā ar Tevi savienoties, un es to izmantošu.
Mana draudzene Laufordas jaunkundze ir saņēmusi mantojumu un dodas pie sava brāļa uz piramīdu zemi. Es braucu viņai līdzi, jo man izdevās viņu noskaņot sev par labu. Tiklīdz ieradīsimies Kairā, es nosūtīšu pie Tevis ziņnesi, lai Tu pēc iespējas ātrāk atbrauktu pie manis.
Esmu pilngadīga un atvedīšu līdzi visus nepieciešamos dokumentus, lai mēs nekavējoties varētu salaulāties. Tu pats saproti, cik ļoti sakompromitēta ir mana reputācija. Mājās neviens nezina, kurp esmu aizbēgusi, tāpēc skandāls būs pamatīgs. Starp citu, mani tas neuztrauc. Es bez bailēm uzticu Tev savu godu un likteni, bet Tavas sievas tituls aizsargās mani no pasaules. Arī tad, ja sabiedrība uz visiem laikiem mani nosodītu, es nešaubītos, jo pat nāve ir labāka par nīstamu laulību, ko tēvs man uzspiež. Pēc dažām dienām mans līgavainis aizbrauc kārtot darīšanas, un mēs nolēmām izmantot viņa prombūtni. Manas draudzenes brālis Lauforda kungs strādā angļu konsulātā, no viņa Tu varēsi iegūt nepieciešamās ziņas, ja ieradīsies Kairā ātrāk par mums. Viņš ir brīdināts.»
Tālāk sekoja dažādi norādījumi un mīlestības apliecinājumi.
Ričards pikti nosvieda vēstuli uz galda. Tbbrīd viņš juta pret Teu vienīgi nepatiku. Kā viņa varēja tā riskēt, sperot šādu soli, un turklāt vēl nelaikā?
Ibnakt ārsts nespēja aizmigt. Viņa sirdī notika sīva cīņa starp mīlestību un pienākumu. Taču Ričards bija godīgs cilvēks, tāpēc līdz ar pirmajiem austošās saules stariem viņš bija izlēmis: pienākums bija guvis virsroku.
Tea brauc šurp, uzticēdamās viņa godaprātam. Mīlestības vārdā viņa ir sarāvusi visas saites ar savu ģimeni. Viņa brauc, ticot Ričarda mīlestībai, un viņai ir tiesības to darīt. Viņš taču nedrīkst šādu uzticēšanos sabradāt ar zemisku nodevību. Stingri apņēmies apprecēt grāfieni, Ričards nolēma doties projām ar to pašu kuģi, kas bija atvedis liktenīgo vēstuli. Viņš gribēja pirms grāfienes ierašanās visu sagatavot — sameklēt atbilstošas telpas un nokārtot visas formalitātes.
Ričards aizmiga ļoti vēlu un gulēja tikai dažas stundas. Viņa miegs bija smags un murgains. Kad viņš pamodās, zinātnieki jau bija aizbraukuši uz izrakumu vietu. Ārsts nolēma nekavējoties doties turp, lai bndinātu ekspedīcijas vadītāju, ka ģimenes apstākļu dēļ divas vai trīs nedēļas viņa šeit nebūs. Kalpotājam viņš pavēlēja salikt ceļasomā pašas nepieciešamākās lietas un aiznest to uz tvaikoni, jo pats gribēja doties turp tieši no izrakumiem. Ričards nolēma tikties ar Almerisu vēlāk, kad viss jau būs galā. Tad viņš atbrauks pēc atlikušās bagāžas un atvadīsies no meitenes.