T^jā rītā Almerisa pamodās vēlu. Viņa jutās nogurusi, galva bija smaga.
— Vai neesi slima, mīļā meitiņ? — brokastojot iejautājās Dora, uztraukta par viņas bālumu un skumjo, nomākto izskatu. — TU pat pienu neesi dzērusi. Kas noticis?
— Nekas, Dora, es tikai šonakt redzēju nelaimi vēstījošu sapni, — atbildēja Almerisa, atstumdama pilno krūzīti.
— Tad pastāsti, ko tu īsti redzēji! Varbūt tavam uztraukumam nav nekāda pamata, — mudināja satrauktā Dora.
Viņa ticēja Almerisas sapņiem, jo daži no tiem patiesi bija piepildījušies. Almerisa domīgi atspiedās ar elkoņiem pret galdu un papurināja galvu.
— Nē, Dora, mani sapņi nekad nemelo, īpaši šis. Paklausies un spried pati!
Es redzēju, ka pastaigājos Nīlas krastā kopā ar dakteri jeb Rameri, — sauc viņu, kā vēlies. Viņš stāstīja man par savu mīlestību, un es biju bezgala laimīga. Pēkšņi no ūdens pacēlās melns mākonis, kas virzījās uz mūsu pusi. Pieskāries krastam, mākonis pārvērtās milzīgā tumšā lotosziedā. Ziedkausiņš atvērās, un es ieraudzīju gaišmatainu sievieti, kura pacēla galvu un nosauca sevi par Erikso. Viņas tumšās acis liesmoja, bet zeltainie mati plīvoja vējā. Viņas lūpās rotājās zobgalīgs smaids, kad viņa noliecās pie manis un iesaucās: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uzvarēšu!» Viņa iespiedās starp mani un Rameri, turklāt tik spēcīgi mani pagrūda, ka es sajutu briesmīgas sāpes krūtīs un zaudēju samaņu.
Kad es atguvos, protams, sapnī, es redzēju sevi guļam uz klints dziļā un šaurā aizā. Man līdzās uz ceļiem stāvēja Rameri un raudāja. Es jutu, kā viņa asaras plūst pār manām rokām. Es apzinājos, ka mirstu, taču nejutu ne mazāko baiļu. Nāve man likās neizsakāmi patīkama, un es biju ļoti laimīga, jo gulēju Rameri apskāvienos. Mana galva dusēja uz viņa krūtīm, un viņš čukstēja man mīlas vārdus.
Es sāku it kā izkust viņa apskāvienos, un izmisušais Rameri veltīgi pūlējās mani noturēt. Un es pati tik ļoti vēlējos palikt kopā ar viņu! Bet, neraugoties uz maniem pūliņiem un karsto vēlēšanos dzīvot, es jutu, ka mans ķermenis izkūst, kļūdams viegls un caurspīdīgs kā gaiss. Parastā apģērba vietā mani apņēma kaut kāds mirdzošs apsegs. Manu galvu rotāja gaiša stīpa, bet rokās es turēju palmas zaru.
Es uzlidoju gaisā un sāku ātri celties augšup, vairs nejuzdama nedz greizsirdību, nedz nožēlu, tikai vienu vienīgu bezgalīgu svētlaimi. Gan Nīla, gan aiza izzuda, tālumā es redzēju vienīgi Rameri, kurš turpināja raudāt. Un dīvaina lieta: viņa asaras kā mirdzošas pērles savienojās virtenē, kas saistīja mūsu abu sirdis, lai gan mūs šķīra liels attālums, un es jutu katru viņa pidsa sitienu. Pēc tam viss satumsa — un es pamodos. Dora, tu taču saproti, ka tādam sapnim ir liktenīga nozīme. Esmu pārliecināta, ka mūs abus kaut kas izšķirs.
Dora mēģināja viņu pārliecināt par pretējo, taču pati bija pārāk māņticīga, lai neļautos nelāgai priekšnojautai. .
Noskumusi Almerisa izgāja dārzā, saplūca lielu rožu pušķi, ko gribēja aiznest uz Lejerbaha istabu. Bija jau vēls, saule pacēlusies augstu, un jaunajam ārstam jau sen vajadzēja atrasties izrakumos. Kad durvju sargs apstiprināja, ka ārsts aizbraucis, Almerisa tiešā ceļā devās uz Ričarda istabu.
Tur valdīja neparasta nekārtība. Kumodes atvilktnes bija vaļā, un visdažādākās mantas mētājās uz grīdas, jo sulainis, sakārtojis ceļasomu, vispirms steidzās to aiznest uz tvaikoni, bet istabu nolēma sakārtot vēlāk.
Pārsteigtā Almerisa piegāja pie rakstāmgalda, lai ieliktu vāzē ziedus; viņas skatienu pēkšņi saistīja Teas vēstule un fotogrāfija, ko Ričards steigā bija aizmirsis nolikt. Uzmetusi acis fotogrāfijai, meitene apslāpēti iekliedzās un nobāla. Viņas sirds sāka sāpīgi sisties.
Šo smaidošo seju Almerisa labi pazina — meitene to daudzkārt bija redzējusi savos sapņos un vīzijās. Tā bija tās pašas gaišmatainās sievietes seja, kura iepriekšējā naktī viņai parādījās no melnā mākoņa un kliedza: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uzvarēšu.»
Un šie draudi bija pamatoti, jo viņas portrets atrodas šeit, uz ārsta rakstāmgalda, un tā acīmredzot ir viņas vēstule.
Almerisai noreiba galva, un viņa iekšēji nodrebēja, kādu līdz šim nezināmu jūtu pārņemta, aizmirsusi, ka būtībā viņai nav nekādu tiesību uz Ričardu.
Meitene paķēra vēstuli un sāka drudžaini lasīt sāncenses rakstīto. Jo tālāk viņa lasīja, jo vairāk nobālēja, kaklā sakāpa kamols un aizrāvās elpa, nervozas trīsas pārskrēja pār visu augumu.
Vēstule izkrita no Almerisas ledusaukstajām rokām, un bridi viņa nekustīgi stāvēja, mehāniski murminādama:
— Lūk, liktenis, kas mani ir uzveicis. Ak, kaut es varētu nomirt!
Tad viņa ātri pagriezās un skriešus metās cauri visam namam, pagalmam un dārzam. Meitene apstājās tikai pie tempļa drupām, kas viņai bija īpaši mīļas.
Almerisa nolīda kaktā zem tumšās velves un piespieda galvu pie sienas. Sviedri viņai lija aumaļām, bija grūti atgūt elpu. Sirds neprātīgi sitās, un krūtīs iedūrās asa sāpe. Viņai gribējās raudāt, taču asaru nebija.
Almerisa nebūtu varējusi pateikt, cik ilgi bijusi šajās drupās. Viņu bya pārņēmusi viena vienīga doma: viss pagalam! Ričards viņai zudis uz visiem laikiem! Nekārtība, ko meitene ieraudzīja viņa istabā, nepārprotami norādīja uz gatavošanos prombraukšanai. Aizmirsis visu, viņš vēja spārniem traucās pie tās, kuru mīlēja. No Almerisas krūtīm izlauzās smags, žēlabains vaids.
Drausmīgas sāpes un salti drebuļi visā ķermenī izrāva meiteni no sastinguma. Viņa piecēlās un gribēja steigties mājup, bet nevarēja paiet. Kājas trīcēja un ļodzļjās, bet sāpes krūtīs traucēja elpot.
Ar mokām aizvilkusies līdz mājām, kur viņu jau sen meklēja, Almerisa devās uz savu istabu, aizbildinādamās ar galvassāpēm, jo vēlējās palikt viena. Netikusi līdz gultai, viņa nodrebēja un apstājās. Kaut kas karsts sakāpa kaklā. Tajā pašā mirklī no mutes izšļācās asinis un sarkanās straumītēs tecēja pa viņas balto kleitu lejup. Almerisa izstiepa uz priekšu rokas un, zaudējusi samaņu, nokrita uz paklāja.
Dora, visur izmeklējusies meiteni, atrada viņu bezsamaņā nokritušu un ar saviem kliedzieniem sacēla kājās visu māju. Atskrēja Maidels ar māsu. Kopīgiem spēkiem viņi dabūja meiteni pie samaņas. Bēdas un nemieru vēl lielāku padarīja tas, ka ārsts bļja kaut kur aizbraucis. No kāda ekspedīcijas dalībnieka viesnīcnieks uzzināja, ka Lejerbaha prombūtne varētu ilgt divas līdz trīs nedēļas.
Neviens tā arī neuzzināja lēkmes cēloni, jo Almerisa, protams, neko neizpauda.
Lai gan Almerisa negribēja gulēt gultā, viņa tomēr jutās tik vārga, ka stundām ilgi bija spiesta palikt uz dīvāna. Parādījās viegls, sauss klepus, bet viņas maigo seju klāja slimīgs bālums. Šie simptomi izraisīja mājiniekos nemieru. Almerisas fiziskais stāvoklis bija bīstams, toties mazpamazām atgriezās dvēseles miers. Viņa skaitīja lūgšanas un samierinājās ar likteni, apspiezdama jebkādas personiskas un egoistiskas jūtas. Ja vien «viņš» bija laimīgs, tad viņai ar to bija jābūt gana.
Pēc kādām desmit dienām atgriezās Lejerbahs. Viņš bija jautrs, apmierināts un izskatījās laimīgs. Tsas vietā viņu sagaidīja vecā grāfa vēstule, kas bija rakstīta dažas dienas vēlāk nekā Teas sūtītā. Grāfs paziņoja, ka viņa meitas līgavainis gājis bojā dzelzceļa katastrofa un ka viņš šajā negaidītajā nāvē saskatot likteņa lēmumu par labu viņam, Ričardam. Viņš informēja baronu, ka gatavs atdot viņam savu meitu, bet vēlas, lai tas tiktu paturēts noslēpumā līdz pat brīdim, kad Ričards atgriezīsies no Ēģiptes, tas ir, vēl kādus astoņus mēnešus.
Šo laiku Tea sēros, kā tas pienākas sakarā ar radinieka un līgavaiņa traģisko nāvi. Ja barons un Tfea būs saglabājuši iepriekšējās jūtas, viņu laimei vairs nebūs nekādu šķēršļu.
Arī Ričards uzskatīja šo gadījumu par likteņa pirkstu, dodot viņam laiku pārbaudīt sevi un iespēju nepieņemt pārsteidzīgu lēmumu. Vēstulē, kas bija pievienota grāfa sūtītajai, Ttea pavēstīja, ka piekrīt tēvam un tāpēc vairs nerakstīs līdz pat viņa pārbraukšanas brīdim.
Tā nu Ričards atgriezās senajās Tēbās lieliskā noskaņojumā, taču to drīz vien nomainīja uztraukums, kad kalpotājs pastāstīja par Almerisas slimību, piebilzdams, ka viņš tiekot gaidīts kā glābējs un ka jaunkundzei esot ļoti slimīgs izskats.
Bija jau ap desmitiem vakarā, tomēr Lejerbahs nolēma nekavējoties doties pie Maidela. Viņš nemitīgi lauzīja galvu par to, kas gan varēja izsaukt tik negaidītu pārmaiņu meitenes veselībā. Pēkšņi uzzibsnīja aizdomas.
— Vai Almerisa bija šeit ienākusi manas aizbraukšanas dienā? — viņš jautāja sulainim.
— Jā, baron, jaunkundze bija šeit ienākusi laikā, kad es nesu jūsu ceļasomu uz tvaikoni. Durvju sargs man stāstīja, ka viņa esot atnesusi brīnišķīgu ziedu pušķi un izskatījusies laimīga. Pēc minūtēm desmit viņa esot iznākusi no šejienes bāla un uztraukta un gluži kā neprātīga aizskrējusi uz drupām. Pēcpusdienā
Doras kundze atradusi viņu guļamistabā bez samaņas un asinīm noplūdušu.
Ričards nobālēja un atslīga krēslā, slaucīdams sviedru lāses uz pieres. Tātad viņš nebija kļūdījies! Almerisa bija atradusi Teas fotoattēlu un vēstuli, ko viņš bija aizmirsis uz galda. Un, lūk, greizsirdība un uztraukums bija izraisījuši liktenīgās sekas, no kurām viņš bļja baidījies.
Satrauktais Ričards devās uz viesnīcnieka namiņu. Pats Maidels vēl bija aizņemts, bet Doru un Tusneldu viņš sastapa uz terases. Abas bija ļoti priecīgas par viņa atgriešanos un sīkāk pastāstīja par Almerisas slimību.
Kad ārsts vaicāja, kur viņa atrodas tagad, Tusnelda ar tikko jaušamu sarūgtinājumu atbildēja, ka Almerisa neuzklausot viņu lūgumus un katru nakti spītīgi dodoties uz kāpnēm, kas ved uz Nīlu, un sēžot tur stundām ilgi.
Ričards paziņoja, ka nekavējoties atvedīs meiteni un izmeklēs viņu, un devās uz upi. Nakts bija silta, smaržu pilna, gaiss dzidrs, debesīs spīdēja zvaigznes un spožs mēness sirpis.
Kāpnes, kuru senie pakāpieni tika nejauši atklāti, būvējot «Ramzesa atpūtu», atradās palmu pudiņa ēnā. Ričards jau pa gabalu ieraudzīja Almerisu. Viņa sēdēja uz pirmā pakāpiena un bija tik dziļi iegrimusi domās, ka neko nedz redzēja, nedz dzirdēja.
Viņa kā parasti bya ģērbusies vienkāršā balta mus- līna kleitā. Ar kailajām rokām meitene bija aptvērusi savus ceļgalus. Viņas biezos melnos matus saturēja šaura dzeltena lente, kas mēness gaismā līdzinājās zelta stīpai, aiz kuras bija iesprausts lotosa zieds. Kad Almerisa tā sēdēja palmu ēnā pašā Nīlas krastā, viņa izskatījās pēc faraonu laika ēģiptietes, kas atkal augšāmcēlusies.
Ričards savaldzināts apstājās. Viņa dvēselē uzvirmoja kaut kādas miglainas atmiņas, bet cauri galvai izskrēja acumirklīga vīzija kā tālas pagātnes noslēpumaina dvesma. Viņam šķita, ka ir jau redzējis līdzīgu ainavu, tikai tur, pie apvāršņa, skumīgo drupu vietā tad slējās dievnamu un obelisku staltie silueti.
Šī vīzija kā zibens uzplaiksnīja acu priekšā un izgaisa Almerisa bija novājējusi un kļuvusi vēl bālāka. Sapņainība un biklums neparasti labi iederējās viņas maigajos un harmoniskajos vaibstos.
Lejerbaha sirdi līdz malām piepildīja mīlestība un žēlums. Š^jā mirklī viņš skaidri juta, ka Almerisa viņam ir dārgāka par visu un ka Tea, neskatoties uz savu skaistumu, attīstīto prātu un dižciltīgo izcelsmi, nekad neieņems viņa sirdī tādu vietu kā šis maigais, naivais bērns.
Viņš ātri piegāja pie meitenes un teica:
— Labvakar, Almerisa! Par ko jūs šeit sapņojat?
Almerisa satrūkās un, strauji pagriezusies, nomurmināja:
— Rameri!
Tūlīt attapusies, viņa sniedza Ričardam savu mazo rociņu:
— Labvakar, Lejerbaha kungs! Vai var jūs apsveikt?
Ričards jautri iesmējās un, turēdams savā plaukstā
viņas drebošo roku, apsēdās līdzās meitenei un ievaicājās:
— Apsveikt? Ar ko gan? Redziet, kā jūs pati parādījāt savu ziņkārību…
Ričards apklusa, jo Almerisa nokaunējusies izrāva savu roku un mēģināja aizbēgt.
— Palieciet, greizsirde, un nomierinieties! — viņš teica, ar varu nosēdinādams Almerisu. — Mani nav ar ko apsveikt. Es atgriežos brīvs un nekad neprecēšos ar citu, jo mīlu vienīgi jūs, Almerisa. Vai vēlaties kļūt par manu dzīvesbiedri? Vai piedosit manu noziedzīgo aklumu, kas sagādāja jums tik daudz bēdu?
Kādu bridi Almerisa sēdēja klusēdama. Viņas sejā parādījās neizsakāmas svētlaimes izteiksme.
— Kaut kas tāds man pat sapņos nerādījās! Es jūs mīlēju! Ak, kā man pateikties Dievam par šo milzīgo laimi, ko viņš man dāvājis pirms nāves?
— Kāpēc jūs runājat par nāvi, Almerisa? — iesaucās Ričards, kuru šie vārdi ļoti nomāca. — Jūs dzīvosit man par prieku! Es jūs izārstēšu, un mēs ilgi un laimīgi dzīvosim manā vecajā pilī Vācijā, ja vien jūs vēlēsities braukt man līdzi. Jūs, nejaukā, taču vēl arvien neesat atbildējusi, vai vēlaties kļūt par manu sievu!
— Vai tad var jautāt, vai es vēlos būt laimīga? Ja es palikšu dzīva, es jums piederēšu visu mūžu, — atbildēja Almerisa ar priecīgu smaidu. — Un es tā vēlos dzīvot! Dzīve kopā ar jums būtu tik brīnišķīga. Bet, — meitene pakratīja galvu, un viņas lūpās parādījās skumjš smaids, — es zinu, ka esmu nolemta. Liktenis ir labvēlīgs Erikso. Viņa, šī sieviete no portreta, uzvarēs, dzīvos un būs laimīga kopā ar tevi. Bet es gulēšu zem senās Ēģiptes smiltīm.
Ričarda sirds sažņaudzās bailēs un skumjās.
Viņš apskāva meiteni, piespieda viņu pie krūtīm un nomurmināja:
— Kāpēc tu runā par tik skumjām lietām šajā laimīgajā stundā, kad esam sāvienojušies? Tu esi kā tāds maziņš Otello. Nomierinies un dzen projām drūmās domas. Sievieti uz fotogrāfijas sauc Tea, nevis Erikso. Viņa neuzvarēs, jo es mīlu vienīgi tevi un precēšos vienīgi ar tevi.
Ričards īsi pastāstīja par savām attiecībām ar Tfeu, kas tagad tiek pilnībā sarautas. Tad, lai novirzītu meitenes domas uz ko citu, viņš piebilda:
— Tagad, kad tu visu zini, pastāsti, kāpēc tu sauc mani par Rameri un kāpēc tu grāfienē Kronburgā saskati kaut kādu Erikso?
Almerisa noslēpumaini pasmaidīja.
— Es saucu tevi vārdā, kuru tu kādreiz jau esi nesis, jo ne jau pirmoreiz mēs dzīvojam kopā un mīlam viens otru, taču jau toreiz liktenis neļāva man staigāt laimes taku. Es tevi pazinu gan tagad, gan toreiz, kad biju romiete Valērija. Arī tu mani sirdī pazini, ja ne ar acīm skatot. Un ikreiz, kad mēs satikāmies, tu mani mīlēji! Gaišmatainā Erikso ir skaistāka par mani, taču viņai nekad nav piederējusi tava sirds.
— Ja tu atceries, ka mani sauca par Rameri, tad tev arī jāzina, kas mēs abi bijām tajā dzīvē, — jokodams neticīgi ierunājās ārsts.
— Visu precīzi es neatceros, — atbildēja Almerisa, nemanīdama viņa ironiju. — Zinu tikai, ka tu biji izcils tēlnieks un izkali divas sfinksas, kas tika novietotas piramīdā. Sfinksām bļja kāds noslēpums, kuru es nezinu, bet kuru izdomāja mums laimi vēlošais viedais mags Amenhoteps, jo es biju cita vīra līgava un mūsu labvēlis vēlējās izjaukt šīs laulības. Taču Erikso, kas bija tevī iemīlējusies, visu sabojāja. Tas, šķiet, ir noticis ļoti sen, jo tad cilvēki nēsāja tādu apģērbu, kāds redzams uz dievnamu sienām zīmētajām figūrām. Daudz vēlāk, kad es jau biju romiete Valērija, es atkal tevi mīlēju, bet ļaunā Erikso atkal man tevi atņēma.
— Kas es biju tad, kad tu biji Valērya? Arī romietis?
— Nē, tu paliki Rameri. Gan tu, gan Erikso. Bet es no bēdām, ka esmu zaudējusi tavu sirdi, kļuvu par kristieti un gāju bojā. Neatceros, kā tas notika, tikai zinu, ka mana nāve bija drausmīga.
Un Almerisa nodrebēja.
— Nedomā, ka esmu zaudējusi prātu: viss, ko stāstu, ir patiesība. Amenhoteps vēl aizvien dzīvo milzīgā piramīdā, jo viņam ir zināms ilgdzīvošanas noslēpums,— meitene piebilda, ievērojusi, ka ārsts skumji lūkojas viņā.
Patiesi, stāstījuma beigu daļa atstāja uz Ričardu ļoti smagu iespaidu, radot aizdomas, ka meitene ir psihiski traumēta.
— Labāk iesim mājās! Mitrums, kas nāk no upes, var kaitīgi ietekmēt tavu veselību. Iesim taču!
Ričards pacēla viņu kā spalviņu, un abi smiedamies atgriezās mājās. Tur viņus jau gaidīja Tusnelda, Dora un tikko pārnākušais Maidels. Redzot kopā visu ģimeni, Lejerbahs, turēdams meiteni pie rokas, piegāja pie viesnīcnieka un lūdza viņa piekrišanu un svētību laulībai ar Almerisu.
Pirmajā mirklī visi bija pārsteigti, taču šaubas izzuda, kad Lejerbahs pāris vārdos raksturoja savu sabiedrisko un finansiālo stāvokli. Maidels apskāva līgavaini un līgavu un apsveica viņus, bet Dora un Tusnelda lepnumā un priekā staroja, iedomādamās, ka viņu mīļotā Almerisa kļūs par baronesi.
Visi jautri tērzēja. Kāzu diena netika atlikta uz tālu laiku. Ievērojis drudžaino sārtumu Almerisas sejā un nedabisko spīdumu viņas acīs, Ričards paziņoja, ka laiks doties pie miera, jo baidījās par sekām, kādas uz meitenes organismu varētu atstāt spēcīgais saviļņojums.
Ričards atgriezās mājās laimīgs, taču arī norūpējies. Viss bija norisinājies ātrāk, nekā viņš bija iedomājies. Mīlestības pārņemts, viņš jau bija pieņēmis lēmumu, kuru bija grasījies kārtīgi apsvērt. Tagad viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt Teai patiesību, un šī atzīšanās nebija no vieglajām. Juzdamies pārguris, viņš nolēma uz dažām dienām atlikt atvadu vēstules nosūtīšanu savai bijušajai līgavai. Ārsts bija gulējis aptuveni stundu, kad viņu uzmodināja šausmās nobālušais Maidels. Almerisai atkal bija sākusies asiņošana.
Ričards steidzīgi apģērbās un metās pie slimnieces. Meitene gulēja bezsamaņā, viņa bija bāla kā audekls. Tikai pēc stundu ilgiem pūliņiem ārsts panāca, ka Almerisa atver acis. Viņa bija tik vārga, ka tikko spēja pakustēties. Ieraudzījusi pār sevi noliekušos Ričardu, meitene viņam mīļi uzsmaidīja, paklausīgi iedzēra zāles un, turēdama viņa roku, ieslīga mierīgā, spēcinošā miegā.
Lejerbahs nosēdēja pie slimnieces gultas līdz pat rītausmai. Sirds bija smaga. Kā ārsts viņš saprata, ka Almerisas dzīvībai draud briesmas, bet, tā kā cilvēks vienmēr cer uz to, ko vēlas, tad arī viņš sevi pārliecināja, ka viņa zināšanas, piepalīdzot mīlestībai un jaunajam organismam, uzveiks slimību.
Nākamās dienas Ričardam bija ļoti mokošas. Kā ārsts viņš krita izmisumā, bet kā iemīlējies cilvēks turējās pie cerības, kuru viņa saprāts uzskatīja par iluzoru. Pati Almerisa izskatījās laimīga un mierīga. Tikai reiz viņa pajautāja Ričardam, vai kāzas nevajadzētu uz dažiem mēnešiem atlikt.
— Gluži otrādi — es vēlos tās paātrināt. Tad man būs ērtāk tevi kopt, bet pārliecība, ka tu esi uzvarējusi likteni un uz mūžu piederi man, sekmēs drīzāku atveseļošanos, — viņš smaidot atbildēja.
Šādu lēmumu Ričards bija pieņēmis jau pirms vairākām dienām. Ja Almerisai lemts mirt, tad viņai jāizbauda visa iespējamā laime.
Neaprakstāmu skumju izteiksme iezagās Almerisas sejā, taču viņa neiebilda. Pēc sava nākamā znota lūguma Maidels paātrināja gatavošanos kāzām. Almerisa uz laiku pārcēlās pie Doras, lai varētu iekārtot viņas istabu un divas blakus istabas jaunlaulātajiem. Neraugoties uz šiem priekpilnajiem pārkārtojumiem un uz mīlestību, kādu viņai veltīja Ričards un tuvinieki, meitenes veselība ar katru dienu pasliktinājās. Uzzinājis no Tusneldas par Almerisas mātes likteni, Lejerbahs saprata, ka šī slimība ir iedzimta un ka Fat- mas ciešanas un pārdzīvojumi tagad atsaucas uz viņas bērnu.
Kāzu dienas priekšvakarā Almerisa izskatījās daudz priecīgāka un spēcīgāka nekā iepriekš. Kad Ričards ienāca pie līgavas, viņa sēdēja pie neliela skapīša, no kura ņēma ārā dažādas senlietas un izvietoja tās uz galda.
— Tu esi ieradies tieši laikā, Ričard, — meitene priecīgi teica, sniegdama skūpstam savas sārtās lūpiņas. — Palīdzi man izņemt kastīti no apakšējā nodalījuma. Tur atrodas kāda lieta, ko gribu tev uzdāvināt.
Ričards izpildīja meitenes vēlēšanos un izņēma no skapīša diezgan smagu, palielu kasti. Uzlicis uz galda, viņš to ziņkāri aplūkoja. Kaste acīmredzot bija ļoti sena, tomēr ne ēģiptiešu izcelsmes. Tās sienas un vāku greznoja ziloņkaula inkrustācijas, kurās bija redzami amoriņi, kas spēlējās ar satīriem. Šo kāda grieķu mākslinieka brīnišķīgo darbu bija stipri sabojājis laiks vai arī barbaru rokas. Vietām trūka ziloņkaula un bija redzama koka virsma, vietām bija noberzts gleznojums vai izlauzts kokgriezums.
— Mans Dievs, kā varēja sabojāt tik brīnišķīgu lietu? — iesaucās Lejerbahs.
— Tādu šo kasti jau atrada. Domāju, ka tas, kas tur atrodas, tev patiks, — smiedamās atbildēja Almerisa Atvērusi vāku, jaunā meitene izņēma dažus vates kumšķus un tad ne bez pūlēm izvilka kādu audeklā ietītu priekšmetu.
— Skaties! — viņa turpināja, attīdama audeklu.
Ričards ziņkāri noliecās un sajūsmā iekliedzās.
Uz sarkanā ahāta pjedestāla gulēja no melna ba-
zalta izcirsta sfinksa. Tās galvu sedza emaljēts zili zeltīts svītrots klafts. Pieri rotāja miniatūrs lotosa zieds — tik meistarīgi veidots, ka izskatījās gluži kā dzīvs.
— Varenais Dievs! Kāds brīnišķīgs mākslas darbs! — dedzīgi iesaucās Ričards.
Pēkšņi viņš satrūkās un, pacēlis senlietu, piebilda:
— Paskaties, Almerisa! Šī sfinksa ir tik līdzīga tev, ka grūti noticēt savām acīm. Tās vaibsti gan ir vairāk nobrieduši un skarbāki nekā tavējie. Tas ir brīnums! Kā šis dārgums nokļuva tavās rokās?
— Es to atradu. Tas gadļjās, lūk, kā. Apmēram pirms diviem gadiem šurp bija atbraucis kāds anglis, kas apmetās pie mums. Ik dienas viņš kopā ar diviem kalpiem devās uz drupām, lai it kā kopētu hieroglifus, bet patiesībā viņš veica izrakumus senajās kapenēs un slēpa tur atrastās senlietas.
Šajos meklējumos viņam palīdzēja divi arābu zemnieki, protams, par labu samaksu un ar noteikumu, ka viss tiks turēts slepenībā. Tā kā es vienmēr klaiņoju pa drupām, tad drīz vien atklāju slepeno izrakumu vietu. Bet, tā kā mani tas neinteresēja, es klusēju. Kad viņi uzzināja, ka man viss ir zināms, viņi sākumā nobijās, tad sadusmojās, bet, pārliecinājušies, ka esmu nekaitīga, nomierinājās un pat atļāva doties viņiem līdzi.
Kādudien vecajā nekropolē viņi uzgāja kapenes, kas laikam gan piederējušas kādai bagātai dzimtai, jo sastāvēja no divām telpām. Viena no tām bija aizmūrēta, arī ieeja bija noslēgta.
Anglis bija sajūsmā. Viņš iedomājās, ka uzgājis kādu dārgumu pilnu slēptuvi. Kad kapenes atvēra, tajās neko neatrada, vienīgi solu un tārpu saēstu galdu. Telpas dziļumā gulēja skelets. Anglis bija briesmīgi saniknots im paskaidroja, ka šeit, bez šaubām, dzīvojis un nomiris kāds klaidonis, kura līķi iemūrējuši viņa biedri.
Savukārt manī šis kaktā iemestais skelets iedvesa neaprakstāmu prieku. Pēc dažām dienām es vēlreiz atgriezos kapenēs. Un tad stūri, kur atradās kauli, es ievēroju fosforiscējošu gaismu. Līdz pat šim brīdim nesaprotu, kāpēc es toreiz nenobijos. Tagad, to atceroties vien, pār ķermeni pārskrien drebuļi. Toreiz es jutu vienīgi ziņkāri un tādu apņēmību, ka bez mazākās šaubīšanās piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka gaisma spiežas pa spraugām starp sakrautajiem akmeņiem. Kāds liels akmens padevās manas rokas spiedienam un, pagriezies uz neredzamiem šarniriem, atklāja dziļu slēptuvi. Tur, fosforiscējošas dūmakas ieskauta, stāvēja šī kaste.
Slepus, lai neviens neredzētu, es atnesu kasti uz šejieni un atradu tajā sfinksu, no kuras tad arī plūst šī dīvainā gaisma, un es zinu, ka šī lieta glabā sevī kādu noslēpumu. Nakts klusumā šī sfinksa runā. Tā man pavēstīja dīvainas lietas un parādīja drausmīgas vīzijas. Šajās vīzijās es redzēju tevi, Rameri! Taču esmu nogurusi pēc tik garas runāšanas, citreiz pastāstīšu vairāk.
Redzēdams, cik Almerisa ir bāla un nogurusi, Ričards viņu noskūpstīja un pateicās par šo neparasto dāvanu. Noslēpumiem un vīzijām viņš lielu uzmanību nepievērsa, jo uzskatīja tās par halucinācijām, taču pati sfinksa bija brīnišķīgs mākslas darbs.
Nākamajā dienā lielajā istabā tika ierīkots altāris. No Kairas speciāli ieradās vecs mācītājs — Maidela draugs. Viņš bija kristījis Almerisu un tagad ar dziļām skumjām vēroja viņas bēdīgo veselības stāvokli.
Asaras ritēja pār Doras un Tusneldas vaigiem, kad abas ietērpa līgavu vieglā baltā kleitā ar garu plmiru un izrotāja viņas melnos matus ar pomeranču ziedu vjjām. Almerisa bija pasakaini daiļa, taču bāla un caurspīdīga kā bezmiesīgs rēgs.
Kad jaunā meitene bija gatava, viņa apskāva savas labvēles un pateicās abām par mīlestību, pieķeršanos un rūpēm, ko tās viņai veltīja kopš dzimšanas brīža. Tad, apvijusi rokas Dorai ap kaklu, piebilda:
— Ja es miršu, tad uzvelc man šo pašu tērpu, kurā esmu bijusi tik laimīga.
— Kā gan tu vari runāt tādas muļķības savā kāzu dienā? — sarūgtināta atteica labsirdīgā sieviete. — Pēdējā laikā tev kļuvis krietni labāk. Tagad tu esi stiprāka un spirgtāka. Laime paveiks pārējo, un pēc dažiem mēnešiem tu būsi aizmirsusi šo nejauko sli- mibu, — piebilda Tusnelda, piespiezdama sevi pasmaidīt.
Bet Almerisa domīgi pakratīja galvu.
— Nē, mans sapnis pavēstīja, ka drīzumā es atgriezīšos neredzamajā pasaulē. Mani sapņi piepildās. Bet lai! Es miršu laimīga, ka piederu Ričardam, kaut arī būs grūti aiziet no šīs pasaules brīdī, kad dzīve ir tik brīnišķīga.
Laulības ceremonija bija vienkārša un īsa, lai nenogurdinātu bālo līgavu, kuras acis gan mirdzēja laimē, bet kura pati vairs nepiederēja zemes dzīvei. Arī Ričards bya bāls un koncentrējies. Viņš jau juta, ka nāve nostājas starp viņu un mīļoto sievieti, turklāt viņu mocīja atmiņas par Tfeu. Viņš neko nebija uzrakstījis bijušajai līgavai.
Pirmajā laikā pēc kāzām Almerisa šķita atdzimstam. Bija brīži, kad Ričards, apšaubīdams zinātni, sāka ticēt, ka neizdibināmā daba paveiks brīnumu un no jauna iedvesīs dzīvību šim izdziestošajam organismam. Taču šis sapnis nebija ilgstošs. Divas nedēļas pēc kāzām jaunās sievietes veselības stāvoklī sākās straujas un liktenīgas pārmaiņas. Atsākās asiņošana, un Ričards saprata, ka viņa sapnis drīz beigsies.
Satrauktais ārsts ne uz mirkli nepameta sievu, kas gan bija vārga, taču jautra un mierīga.
«Viņa nesaprot savu stāvokli,» domāja Ričards.
Taču Almerisa drīz vien izkliedēja šos maldus.
Kādurīt Ričards iznesa Almerisu terasē un nosēdināja krēslā. Pēc ilgstošas klusēšanas viņa satvēra vīra roku un, to stipri saspiedusi, sacīja:
— Mans labais Ričard! Es jūtu, ka pēdējā stunda tuvojas, un gribētu vēlreiz pirms mūsu šķiršanās nopietni ar tevi aprunāties.
Lejerbahs tikai pamāja ar galvu. Kakls sažņaudzās, un viņš nebija spējīgs runāt.
— Nerunā par šķiršanos, tu dzīvosi man par prieku,— viņš beidzot nomurminaja, apskaudams jauno sievu.
Almerisa piekļāva galvu pie viņa krūtīm. Laimīgs, bet skumjš smaids parādījās viņas sejā.
— Rameri, mans mīļotais! Nebēdājies! — viņa čukstēja. — Mirst vienīgi ķermenis, un atšķirtība ilgst tikai kādu laiku. Tā neredzamā saikne, kas saista mūs cauri gadsimtiem un dzīvēm, ir nesaraujama. Mēs atkal atdzimsim jaunā veidolā, pazīsim viens otru un atkal iemīlēsim. Es no visas sirds pateicos tam Kungam par manu tagadējo dzīvi. Laime, ko Viņš man dāvāja, bija īsa, toties pilnīga. Es piederu tev, tu mīli mani, tu izvēlējies mani, nevis Erikso. Es miršu tavos apskāvienos, un tavs skūpsts aizvērs manas acis. Neviena ēna nav aptumšojusi manu svētlaimi. Ko gan labāku man varētu sniegt garš mūžs? Teikšu vairāk: tā ir liela tā Kunga žēlsirdība, ka Viņš aizsauc mani jaimības un skaistuma plaukumā. 1\i, Rameri, novecosi. Gadi un rūpes salieks tavu augumu, nosudrabos tavas melnās cirtas un ievilks grumbas tavā sejā.
Almerisa maigi noglāstīja vīra noliekto galvu.
— Toties es tavās atmiņās būšu mūžam jauna — tāda, kādu tu mani mīlēji. Katra cilvēka mūžs reiz beidzas, vai tad nav labāk mirt tā, kā mirstu es?
— Tu aizmirsti vienu: pat tad, ja tavs liktenis ir apskaužams, es taču palieku viens,— piebilda Ričards.
— Kāpēc viens? — tūlīt iebilda Almerisa. — Vai tad tu esi aizmirsis, ka, pirms iepazini mani, tu mīlēji citu sievieti un ka šī cita sieviete arī mīl tevi? Tieši par to es gribēju ar tevi aprunāties, kā arī lūgt tevi darīt visu iespējamo, lai panāktu Teas piedošanu un apprecētu viņu… Nepārtrauc mani! Ttev tikai jāizpilda savs pienākums. Es negribu, lai nelaimīgā Erikso ciestu visu mūžu, kā es cietu tajās briesmīgajās dienās, kad uzskatīju, ka esmu tevi zaudējusi. Viņa sapratīs, ka cilvēks ir bezspēcīgs, kad viņu savā varā pārņem tas noslēpumainais un varenais spēks, ko sauc par mīlestību. Viņa piedos, jo tu būsi darījis skaistākas un atvieglojis manas pēdējās mūža dienas. Es ceru, ka jūs savienosities, lai kopā aizvadītu ilgu un laimīgu mūžu, jo ar mani saistīsies tikai atmiņas. Mirusi sāncense vairs nav bīstama!
Neatbildējis ne vārda, Ričards cieši apskāva Alme- risu. Kaklu aizžņaudza bēdas un saviļņojums. Beidzot viņam tomēr izdevās sevi pārvarēt, un viņš pacentās sarunu pabeigt ar joku.
Aizritēja dažas dienas bez būtiskām pārmaiņām slimnieces stāvoklī.
Tad kādu ritu Almerisa pamodās īpaši uzbudināta. Viņai nekas nesāpēja, taču viņa nekādi nespēja nomierināties un ne uz mirkli nelaida vīru projām.
Ričards skumji vēroja sievu, saprazdams, ka tuvojas šķiršanās brīdis.
Vakarā Almerisai sāka trūkt elpas un parādījās sirdsdarbības traucējumi.
— Gaisu!… Gaisu!… Es smoku! — viņa kliedza, atkritusi uz spilveniem.
Ričards paņēma viņu uz rokām un iznesa uz terases.
Svaigais nakts gaiss, šķiet, nāca Almerisai par labu, un pēc dažām minūtēm viņa atvēra acis. Sastapusi vīra izmisušo skatienu, Almerisa pēkšņi apvija rokas viņam ap kaklu un aiztrūkstošā balsī nomurmināja:
— Cik gan grūti mirt, kad dzīve ir tik jauka!
Tad saņēmusies piebilda:
— Nē, tas, ko es teicu, ir tikai vājuma izpausme. Neraudi, mans mīļotais Rameri! Ļauj man saukt tevi šajā vārdā, kas man ir tik tuvs, un pateikties tev par tavu mīlestību.
Viņa apklusa, elpa kļuva smaga, bet acis aizmig- lojās.
— Almerisa, nemirsti! — iesaucās Ričards un neprātīgās skumjās piekļāva sev sievu.
Pēc šā sauciena Almerisa strauji izslējās, viņas acis iemirdzējās, bet vaigos iesitās košs sārtums. Nekad agrāk, šķiet, viņa nebija izskatījusies tik daiļa kā šajā brīdī. Ar negaidītu spēku jaunā sieviete pievilka sev klāt vīra galvu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Šī piepūle sarāva pēdējo saikni starp miesu un dvēseli. Viņas rokas atslāba, acis aizvērās, bet ķermenis bezspēcīgi saļima. Almerisa bija mirusi.
Ričards gluži mehāniski, it kā neaptvēris notikušo, noguldīja sievu uz dīvāna, sakārtoja spilvenus un sakrustoja uz krūtīm viņas vēsās rokas.
Tikai tagad, pēkšņi sapratis, ka viss ir beidzies, viņš nokrita uz ceļiem un ar apslēptu vaidu iespieda seju viņas kleitas krokās. Viņš nezināja, cik ilgu laiku ir pavadājis vienatnē ar aizgājušo. Kad Ričards beidzot piecēlās, visapkārt valdīja klusums. Mēness, kuru Almerisa tā mīlēja, bija uzlēcis, it kā sveikdams viņu un pēdējo reizi liedams pār viņu savu rāmo gaismu.
Ričards jutās kā salauzts. Viņš mehāniski izvilka kabatlakatu un noslaucīja miklo pieri un izspūrušos matus. Viņa skatiens negaidīti skāra mirušo, un viņš bailēs atkāpās atpakaļ, neticēdams savām acīm.
No tumšās terases puses plūda plata fosforiscētas gaismas josla, kas ieskāva Almerisas ķermeni zilganā dūmakā. Virs viņas galvas parādījās zeltīta, gluži kā briljantiem nobārstīta stīpa. Gultas galvgalī, noliekušās pār aizgājēju, stāvēja baltās drānās tērpušās būtnes ar mierīgām, apgarotām sejām. Viņu rokās bija palmu zari.
Pēkšņi viegls pieskāriens lika Ričardam nodrebēt un pagriezties. Viņa priekšā stāvēja Almerisa — daiļa, priecīga, smaidoša. Viņas galvu rotāja baltu ziedu vainags. Arī viņa turēja rokās uzvarošo palmas zaru.
— Miris ir vienīgi mans ķermenis, — viņa teica maigā un apslāpētā balsi. — Mans gars dzīvo, jūt un mīl vēl stiprāk nekā tad, kad bija iesprostots miesā.
Almerisa pamāja atvadu sveicienu un pasmaidīja, tad sāka lēnām celties augšup. Vēl mirkli viņas sudrabainā tunika mirdzēja mēness gaismā, tad vīzija kļuva aizvien blāvāka, līdz pilnīgi izgaisa.
Ričards stāvēja kā sastindzis. Galva reiba, zeme šūpojās zem kājām, viss griezās. Tad viņš zaudēja samaņu.
Kad viņš atvēra acis, bija jau diena. Viņš gulēja uz dīvāna mazajā viesistabā, kas bya savienota ar terasi. Līdzās stāvēja Maidels, viņa māsa un Dora. Visi bija bāli un satraukti, visiem acis bija sasarkušas.
— Almerisa nomira! — iekliedzās Ričards, uzlēkdams kājās.
Maidelam izkrita no rokām aukstā ūdenī saslapētais dvielis, ar kuru viņš bija slaucījis Lejerbaha seju. Vecais vīrs atslīga krēslā, un no viņa acīm sāka plūst asaras.
— Jā, mēs jau zinām par šo nelaimi, — vienā balsī atbildēja Dora un Tusnelda, nevaldāmi raudādamas.
Mazliet vēlāk visi iegāja guļamtelpā, uz kurieni jau bija aiznesta nelaiķe. Almerisa izskatījās kā aizmigusi, bet ugunīgās stīpas virs viņas galvas vairs nebija.