Pēc Almerisas apbedīšanas Lejerbahu pārņēma dziļas skumjas. Viņš nespēja nedz lasīt, nedz strādāt un apātiski aizvadīja laiku. Vienīgā izklaidēšanās viņam bya sievas kapa izrotāšana. Drūms, draudīgs klusums ienāca visā namā, kura dvēsele bya aizlidojusi.
Un tad kādu dienu Maidels pavēstīja Ričardam, ka viņš savu iestādījumu nolēmis pārdot.
— Man nav vairs kam strādāt. Mums, vecajiem, pilnīgi pietiek ar to, kas ir, — viņš skumji sacīja. — Bet jums, Ričard, derētu aizbraukt un izklaidēties, citādi vēl saslimsit, — viņš piebilda, draudzīgi pa- spiezdams ārsta roku.
Šī saruna atmodināja Lejerbaliu no sastinguma. Maidelam bija taisnība: viņam jāpārvar apātija. Pēc neilgām pārdomām viņš nolēma pavadīt dažas nedēļas Aleksandrijā un tur tikt skaidrībā, ko darīt tālāk. Viņš ātri sakravājās, vēlēdamies izmantot tvaikoni, kas, uzņēmis tūristus, nākamajā dienā devās prom no Tēbām.
Savas aizbraukšanas priekšvakarā Ričards aizgāja uz Almerisas kapu, pēdējo reizi nolika uz tā lotosziedu vainagu, ko pats bija nopinis, un ilgi skaitīja lūgšanas. Tad, smagi nopūties, atspiedās pret nožogojumu, nespēdams atstāt vietu, kas raisīja sirdij tik dārgas atmiņas. Viņa iztēlē atdzima brīnišķā būtne, kas tagad gulēja šeit, zem šā akmens, un neviļus Ričards atcerējās viņas nāves naktī redzēto baismīgo vīziju.
— Neskumsti, mans mīļotais! Es sekošu tev visur, kur vien tu dosies, — ļoti skaidri viņa ausī iečukstēja Almerisas balss.
Ričards nodrebēja un pagriezās, taču neviena nebija.
— Jā, ir tiešām laiks braukt projām, citādi šajā slimīgi nervozajā atmosfērā man sākas halucinācijas, — viņš nomurmināja, atgriezdamies mājās.
Ceļojums un lietu kārtošana Aleksandrijā mazliet palīdzēja Lejerbaham atgūt viņam raksturīgo prāta elastību. Vienīgi brīžos, kad viņš aplūkoja Almerisas portretu, atgriezās skumjas. Pēc kādām sešām nedēļām Ričards bija tiktāl nomierinājies, ka jau spēja domāt par Teu un attiecībām, par kurām bija jātiek skaidrībā.
— Pēc diviem mēnešiem beidzas vecā grāfa noteiktais termiņš, un tad es varu atgriezties. Braukšu, izstāstīšu Tfeai visu, kas šeit noticis, un tad lai viņa pati izlemj, vai vēl aizvien vēlas mani sev par vīru.
Tāds bija barona lēmums.
Sēras, ko Ričards glabāja sirdī, neļāva viņam iekļauties pilsētas trokšņainajās izklaidēs, toties viņš ar jaunu sparu pievērsās to seno laikmetu liecību izpētei, ar ko Aleksandrijas vēsture bija tik bagāta.
Apskatot kādu no šādām pagātnes atmiņu pilnām vietām, Ričards iepazinās ar kaislīgu arheologu doktoru Emanuilu Bēru, bijušo etnoloģļjas profesoru vienā no Vācijas universitātēm. Būdams bagāts un neatkarīgs cilvēks, Bērs bija atstājis darbu un nu jau vairākus gadus dzīvoja Ēģiptē, sev par prieku nodarbodamies ar izrakumiem.
Kaut arī viņam bija jau sešdesmit gadu, profesors tomēr bija mundrs un spēcīgs. Jautrais un dzīvespriecīgais raksturs padarīja viņu par lielisku biedru, tāpēc, neraugoties uz gadu starpību, Bērs un Lejerbahs drīz vien kļuva labi draugi.
Reiz Lejerbahs sēdēja mājās, nolēmis pievērsties lietišķām vēstulēm. Lai atbrīvotu savu rakstāmgaldu, viņš sāka kārtot skapī dažādas nesen nopirktas senlietas, un gluži nejauši redzeslokā nokļuva kaste, kurā glabājās Almerisas dāvātā sfinksa.
Kā viņš varēja aizmirst šo brīnišķīgo un dārgo lietu? Kā nebija iedomājies to parādīt draugam profesoram? Ričards uzmanīgi izņēma kasti, nolika uz galda un sāka vērīgi aplūkot.
Tikai tagad viņš pamanīja, ka sfinksa bya darināta nevis no bazalta, bet gan no cita, viņam nezināma materiāla. Ar pieaugošu apbrīnu viņš aplūkoja meistarīgo darinājumu un tā filigrānos ornamentus. Ričarda interese vēl vairāk pieauga, kad viņš atklāja, ka apkārt ahāta cokolam trīsceturtdaļmetra garumā un gandrīz pusmetra platumā stiepjas hieroglifu josla.
— Bēram būtu šis uzraksts jāizlasa. Žēl, ka viņš atgriezīsies no savas ekskursijas tikai parit, — nomurmināja Ričards, priecādamies par sfinksas galvu.
Neviļus viņš pieskārās ziedam uz sfinksas galvas un acīmredzot ar pirkstu uzspieda uz zeltītās aug- lenīcas. Tajā pašā mirklī atskanēja viegls knakšķis, un Ričardam uzvēdīja miklums un tik spēcīgs aromāts, ka viņam noreiba galva un viņš atslīga pret krēsla atzveltni. Vājums tomēr drīz pārgāja, Ričards izslējās un pārsteigts ieraudzīja, ka sfinksa ir novirzījusies sānis no pjedestāla, atklādama iegarenu spraugu, kurā atradās neliela pudelīte un kāds priekšmets, kas bija ietīts sadzeltējušā audeklā.
Vispirms Ričards uzmanīgi izņēma kristāla pudelīti ar kaut kādu sārtu šķidrumu. Uz sudraba aizbāžņa bija redzams sarkans emaljas krusts.
Tad Ričards izņēma otru priekšmetu. Attinis audeklu, viņš nodrebēja un acumirklī visu nolika atpakaļ uz galda. Tā bļja sievietes roka, tik labi saglabājusies, ka šķita esam dzīva. Uz viena no maigajiem un lokanajiem pirkstiem ar sārtajiem nadziņiem bya vienkāršs un masīvs zelta gredzens. Ričardam šķita, ka tieši no rokas plūst patīkamais, bet uzbudinošais aromāts, kas bija piepildījis istabu un apgrūtināja elpošanu.
Tieva zelta stīpa apņēma roku, bet pie šīs aproces ķēdītē bija piekārta metāla plāksnīte ar uzrakstu, kuru Ričards saburtoja ar grūtībām, jo tas bija latīņu valodā. Uzraksts vēstīja: «Valērija, patriciete, mirusi kā kristiete.» Tālāk sekoja nāves diena un gads.
Ričardam pārskrēja māņticīgu baiļu drebuļi, kad viņš, atbalstījies pret galdu, sāka pētīt roku. Cik gan daiļai vajadzēja būt sievietei, kuras roka ir tik ideāli veidota! Un šī sieviete bijusi mocekle, viena no tām apbrīnojamām varonēm, kuras mūsdienu izvirtusī un skeptiskā paaudze nesaprot, tāpat kā savulaik nesaprata romiešu sabiedrība. Bija skaidrs, ka sarkanais šķidrums pudelītē ir Valērijas asinis. Bet kā izskaidrot to, ka šīs asinis ir saglabājušās vairāk nekā divu tūkstošu gadu garumā un izskatās tik svaigas un šķidras, it kā nule būtu izplūdušas no šīs maigās, graciozās rokas dzīslām?
Noslēpums! Un noslēpums ir arī tas, kā šīs kristietes roka nokļuvusi senā ēģiptiešu sfinksā.
Kā viņam gribētos atminēt šo tālās pagātnes mīklu! Kādā dzīves drāmā piedalījusies šī brīnumskaistā roka? Kā lūpas klājušas skūpstiem šos smalkos pirkstiņus? Uz kā rokasspiedienu tie ir atbildējuši?
Pēkšņi Ričards satrūkās un abām rokām satvēra galvu. Viņš atcerējās Almerisas kādreiz teiktos vārdus: «Es biju romiete Valērija. Mēs mīlējām viens otru, bet ļaunā Erikso atkal nolaupīja man tavu sirdi. Aiz bēdām es kļuvu par kristieti un aizgāju bojā.»
Lejerbakam šķita, ka šie vārdi vēl aizvien skan ausīs. Viņa priekšā guļ mocekles Valērijas roka, kas tika noslēpta sfinksā, kuras vaibsti tūlīt atsauc atmiņā Almerisas maigo seju.
— Ak Dievs! Cik akli mēs esam un cik maz zinām! — viņš nočukstēja, slaucīdams no pieres aukstus sviedrus. — Varbūt šajā mirklī manā priekšā atvērusies manas nezināmās pagātnes lappuse, bet es to nespēju izlasīt! Vai tad Almerisa man nestāstīja, ka mēs jau esam dzīvojuši citos ķermeņos un mīlējuši viens otru? Vai drīkstu to noliegt, saņemot tādus pierādījumus? Protams, sirds, kas pukst manās krūtīs, ir jauns orgāns. Bet kas pierāda, ka gars, kas atdzīvina šo sirdi, un saprāts, kas funkcionē manās smadzenēs, nedomāja un nedarbojās jau agrāk? Kā pierādīt, ka mana mīlestība uz Almerisu nav pagātnes atbalss?
Iegrimis savās domās, Ričards nemanīja, ka viņa locekļi kļūst svina smagi un ledainas trīsas pārskrien pār ķermeni. Pēkšņi viņam noreiba galva un visa apkārtne sāka līgoties un griezties. Aromāts, kas piepildīja istabu, viņam likās smacējošs un neizturams, un Ričards bezspēcīgi atkrita krēslā. Tomēr viņš ne uz mirkli nezaudēja samaņu, pat vairāk — redze un dzirde, šķiet, ieguva slimīgu jutīgumu.
Ričards redzēja, ka visi priekšmeti izstaro fosforis- cējošu gaismu, istaba piepildās ar sudrabainu dūmaku, bet virs pudelītes uzšaujas liesma. Tā vispirms paplašinājās, tad kļuva blāvāka, saplaka un pamazām ieguva neparasti daiļas sievietes veidolu. Sieviete līdzinājās Almerisai, tomēr nebija viņa. Viņa bija augumā lielāka, majestātiskāka un lepnāka.
Vīzija smaidīdama tuvojās Ričardam, noskūpstīja viņu uz pieres un apslāpētā balsī iečukstēja ausī:
— Šo pagātnes lappusi, kuru tava dvēsele, ko nospiež jaunais miesas apvalks, velti cenšas izsaukt no atmiņas, es tev uzrakstīšu, un tavā priekšā atdzims zem gadsimtu pīšļiem apbedītā dzīve.
Vienu roku sieviete uzlika Ričardam uz galvas, bet otru pastiepa pret galdu. Tikai tagad ārsts ievēroja, ka viņai trūkst labās rokas delnas. Tiklīdz viņa pieskārās uz galda gulošajai delnai ar savu delmu, abas daļas savienojās, un roka bija vesela. Sieviete paņēma papīru un zīmuli un sāka neticami ātri rakstīt. Gan roku, gan zīmuli kā čūska apvija fos- foriscējoša gaismas lente.
Pēkšņi no rokas, kas gulēja Ričardam uz pieres, izšāvās dzirksteļu spiets un apžilbināja viņu. Ārstam šķita, ka viņam kāds būtu iesitis ar koku pa galvu un pašu iemetis izplatījumā. Taču šo triecienu drīz vien nomainīja apmierinātības un maiguma sajūta. Elpot kļuva vieglāk, un viņš vairs nesēdēja, bet gan lidinājās ap savu krēslu. Taču viņš skaidri redzēja baltās drānās tērpušos sievieti, kura, noliekusies pār viņa galdu, turpināja rakstīt. Toties visa apkārtne bya kļuvusi citāda. Kabineta sienas bija attālinājušās un gluži vai izzudušas dūmakā. Varena vēja brāzma, likās, attīrīja izplatījumu, un tagad to apmirdzēja spoža gaisma. Uz šā žilbinošā fona gluži kā dzīvas gleznas slīdēja garām ainavas un it kā pazīstamu, bet reizē nepazīstamu cilvēku mājas dzīves ainas. Šo brīnumaino panorāmu pavadīja vesels skaņu, melodiju un balsu virpulis. Ainas ātri nomainīja cita citu un, kas bija visdīvainākais, ieplūda viņā, te uzdvešot ledainu aukstumu, te pusdienas svelmi.
Ričards sasprindzināja visu savu gribu, cenzdamies uztvert vai saskatīt garām slīdošajās ainās kādas konkrētas detaļas, bet tas viņam neizdevās. Uz īsu brīdi parādījās kāds seno ēģiptiešu pilsētas nams vai templis, naksnīgā Nīla, romiešu tribunāls, ļaužu pārpilna iela, mīlas scēna vai asiņainas kaujas skats. Ainas nomainīja cita citu gluži kā kaleidoskopā. Pamazām Ričardu pārņēma nogurums. Šis skaņu un tēlu virpulis viņu nospieda un smacēja. Pēkšņi viņam līdzās atskanēja stiprs brīkšķis, kas palīdzēja izrauties no šā dīvainā stāvokļa.
Trīcēdams kā drudzī, Ričards izslējās un ieraudzīja, ka durvis ir uzlauztas. Uz sliekšņa stāvēja viņa kalpotājs Fridrihs, policijas komisārs, atslēdznieks un viesnīcas apteksne.
— Ko tas nozīmē? Ar kādām tiesībām jūs, komisāra kungs, ielaužaties pie manis tik savdabīgā veidā? — nikni vaicāja Lejerbahs, pieceldamies no krēsla.
— Pēc viesnīcas saimnieka un jūsu kalpotāja lūguma. Viņš paziņoja, ka jau divas diennaktis jūs esat ieslēdzies un neizrādāt nekādas dzīvības zīmes. Tā kā durvis bija no iekšpuses aizbultētas ar aizbīdni, bet uz mūsu daudzkārtējiem saucieniem jūs neatbildējāt, es pavēlēju tās uzlauzt, — atbildēja komisārs.
Tad paklanījies pieklājīgi piebilda:
— Tā kā esat dzīvs un vesels, baron, man atliek vienīgi atvadīties un lūgt jums piedošanu.
— Fridrih, tu laikam esi galīgi prātu zaudējis! Bez kāda iemesla satrauci visu māju un sacēli tādu skandālu! — trakās dusmās kliedza Ričards.
— Gribot negribot satrauksi, kad jūs te ieslēdzies sēžat jau trešo dienu un neizrādāt dzīvības zīmes…
— Ienāc un aizver durvis! Bet jūs varat iet, — Ričards viņu pārtrauca. — Un tu uzdrošinies melot, ka trīs diennaktis neesi varējis šeit iekļūt, kad vēl vakar vakarā pasniedzi man aukstās vakariņas un es tev aizliedzu mani traucēt, jo man vajadzēja uzrakstīt svarīgas vēstules!
— Mans Dievs! Tas taču bija ceturtdienas vakarā, barona kungs, bet šodien ir svētdiena. Ja jūs man neticat, paskatiet avīzes, un jūs pats par to pārliecināsities! Mans Dievs! Ko es pārdzīvoju! Sākumā nodomāju, kas jūs nodarbojaties ar spiritismu, tāpat kā lēdļja no 5. numura, kuras seansi ilgst bezgalīgi un kura iedeva jums grāmatas ar padomiem, kā jāizsauc gari. Ņemot vērā baroneses nāvi un jūsu bēdas, es iedomājos, ka vēlaties izsaukt viņas dvēseli. Mani pārliecināja, ka tas nav bīstami. Kad nu jūs tomēr nerādījāties vairākas dienas, uzskatīju jūs par mirušu un ataicināju komisāru.
Ričards gandrīz neklausījās, ko stāsta Fridrihs. Viņš prātoja, nekādi nespēdams saprast, kā gan laiks, kas viņam šķita tikai dažas minūtes, varēja izstiepties tryu dienu garumā. Tfe viņš pamanīja uz galda krietni biezu papīru kaudzi. Ričards pārliecinājās, ka lapas ir rūpīgi sanumurētas un sīkā rokrakstā aizpildītas. Sfinksa stāvēja savā vietā, bet lietas, ko viņš tajā atrada, bija pazudušas, kaut gan viņš neatcerējās, ka būtu tās paslēpis.
— Labi, Fridrih! — viņš pārtrauca pļāpīgo sulaini. — Atnes man brokastis un pēc tam atstāj mani vienu. Nebaidies, es neieslēgšos. Turklāt likšu visu šeit salabot, kamēr viesošos pie profesora Bēra.
Lejerbahs steidzīgi paēda brokastis, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk palikt viens, lai pārliecinātos, vai viņš ir gulējis vai arī sfinksas cokolā patiesi atrodas redzētās lietas.
Tiklīdz Fridrihs bija aizgājis, Ričards apsēdās pie galda, pievilka sev tuvāk sfinksu un nospieda zilā lotosa zeltīto auglenīcu. Tūlīt atskanēja sprakšķis un atvērās sprauga, kurā gulēja pudelīte un sainis ar mocekles roku.
Tātad viņš nebija sapņojis! Ričardam radās vēlēšanās vēlreiz aplūkot roku, kas bija tik labi saglabāta, izmantojot kādu viņam nezināmu metodi. Atritinot sadzeltējušo audeklu, viņš pārsteigts ievēroja, ka tā iekšpusē atrodas zīmējums, kurā attēlota sfinksa un piramīda. Virs zīmējuma bija uzskicēts sarežģīts plāns, bet zem tā — teksts.
— Jāpalūdz Bēram, lai viņš to izlasa! Šis notikums kļūst aizvien noslēpumaināks un interesantāks, — Ričards nomurmināja, ielikdams roku atpakaļ slēptuvē.
Tad, apskatījis lapu kaudzi, viņš pārliecinājās, ka tas ir pabeigts stāsts, turklāt uzrakstīts tik pareizā un izsmalcinātā latīņu valodā, ka būtu darījis godu pašam Ciceronam; tas bija vēstījums par kaut kādu Valēriju.
Ričards ieslēdza rokrakstu galda atvilktnē. Viņš jutās pārāk satraukts, lai spētu izlasīt šo neparasto hroniku, ko bija uzrakstījusi citas pasaules iemītniece. Viņš ļoti skaidri atcerējās šīs sievietes skaisto augumu, viņas skūpstu uz pieres un vārdus: «Es aprakstīšu tev kādu dzīvi, kas apglabāta zem gadsimtu pīšļiem.»
Lai gan Ričards jutās ļoti noguris, viņš alka pēc tīra gaisa un kustībām, lai tiktu skaidrībā par savām jūtām. Tāpēc viņš tūlīt pat devās pie profesora Bēra, nospriedis, ka tas katrā ziņā jau ir atgriezies no savas ekskursijas. Rūpīgi ieslēdzis dārgo sfinksu, viņš atstāja istabu.
Profesors bija mājās un tobrīd kopēja un kārtoja virkni līdzatvesto uzrakstu. Viņš ar prieku sagaidīja Lejerbahu, bet, pārsteigts par drauga slimīgo izskatu, apjautājās par viņa veselību.
Uz profesora jautājumiem Ričards atbildēja izvairīgi un tūlīt novirzīja sarunu uz citu tematu, pastāstīdams, kā Almerisa atrada sfinksu. Visbeidzot viņš lūdza profesoru izlasīt hieroglifus, kas bija iegravēti cokolā.
Bērs bija ieintriģēts un tūlīt pat vēlējās redzēt tik interesantu atradumu. Viņš paņēma vārdnīcu, biezu burtnīcu, lupu, un viņi devās ceļā.
Ieraudzējis kasti un sfinksu, Bērs izbrīnā iekliedzās.
— Jā, tas ir pilnības kalngals! Tas ir kaut kas nenovērtējams! — viņš atkārtoja, apbrīnodams mākslas darbu.
Beidzot vecais vīrs ķērās pie hieroglifu atšifrēšanas. Pēc divu stundu ilga darba viņš izslējās un noslaucīja no pieres sviedrus.
— Nu, kas tur rakstīts? Vai apradāt kādas norādes par šīs interesantās lietas izcelsmi? — jautāja Lejerbahs, kas ar nervozu nepacietību bija vērojis profesora ilgo darbošanos.
— Jā, sfinksa, izrādās, nav tik sena, kā biju iedomājies. Tā attiecas uz Amazisa valdīšanas laiku, tas ir, uz periodu neilgi pirms persiešu iebrukuma. Sfinksas sejā atainoti princeses Nuitas vaibsti. Šīs sfinksas autors ir tēlnieks Rameri, bet…
— Rameri! Tēlnieku sauca par Rameri! — viņu pārtrauca Ričards, uzlēkdams kājās.
— Kāpēc jūs tā satraucaties? Rodas iespaids, ka jūs esat pazinis šo Rameri. Ha, ha, ha!
Un profesors smēja savus sulīgos un jautros smieklus. Tad viņš turpināja:
— Starp citu, uzraksts ir ļoti neskaidrs, un tajā vēstīts par vairākām personām.
— Varbūt par Amenhotepu un Erikso?
Tagad bija Bēra kārta izbrīnā pavērt muti.
— Kā, vai tad jūs jau esat izlasījis un tikai gribējāt mani pārbaudīt? — viņš jautāja pēc īsa klusuma brīža.
Ričards nepacietīgi paraustīja plecus.
— Kas par muļķībām! Es neko neesmu izlasījis, jo neko nesaprotu no hieroglifiem. Taču savā ziņā esmu iejaukts tik neparastā notikumā, ka patiesi var sajukt prātā. Tagad, lūdzu, vārds vārdā nolasiet man cokolā iegravēto uzrakstu.
— Atkārtoju: uzraksts ir ļoti neskaidrs, kaut kas nav pateikts līdz galam. Tam, šķiet, ir divi autori. Sākumā ir tāda kā norāde, kurā pieminēts tēlnieks, Amazisa laikabiedrs, un princese Nuita, kuras seja iemūžināta sfinksas vaibstos. Pēc tam — tas ir pilnīgi nesaprotami — šis pats tēlnieks dāvina sfinksu kādai romietei Valērijai un sauc to par sava pirmā darba kopiju. Tad seko otrs uzraksts kā vēstījums Rameri no kāda Amenhotepa, kurš sevi dēvē par varenu magu. Tajā tiek pavēstīts, ka Amenhoteps un Erikso atrodas drošā vietā un ka visus norādījumus un precizējumus Rameri atradīs viņam zināmajā slēptuvē. Lūk, vārds vārdā šā uzraksta saturs. Ja jūs, Lejerbah, tajā visā saprotat kaut ko vairāk nekā es, tad jūs mani bezgala aplaimotu, ja paskaidrotu…
Ričards saķēra galvu rokās un vairākas reizes šķērsoja istabu. Tad, apstājies profesora priekšā, teica:
— Labi! Es jums visu pastāstīšu, jo pats vairs neorientējos šajā jūklī.
īsos vārdos viņš pastāstīja visu, ko bija dzirdējis no Almerisas un ko uzskatīja par halucinācijām. Viņa atradums un zinātnieka atšifrētais uzraksts apstiprina faktus, kurus bya pieminējusi nelaiķe, lai cik neticami tas arī šķistu.
Bērs tikai skeptiski krekšķināja un kasīja sev aiz auss.
— Neiedrošinos apstrīdēt tādu neparastu faktu sakritību, bet vai jūs esat pārliecināts, ka neesat to visu nosapņojis — nogriezto roku un to, kā hroniku rakstīja sieviete no citas pasaules?
Ričards klusējot izņēma no galda atvilktnes aprakstītu lapu žūksni, pēc tam atvēra sfinksu, izņēma pudelīti un aprakstītajā audeklā ietīto roku. Kā neticēdams savām acīm, profesors rūpīgi apskatīja katru lietu, tad pašūpoja galvu.
— Lai velns mani parauj, ja es kaut ko saprotu! Šīs asinis, ja vien šķidrums patiesi ir asinis, un roka, kuru uzskatot drebuļi pārskrien pār ķermeni un kura tik maz līdzinās īstena kristieša rokai, bet galvenais — šis rēga rakstītais manuskripts — tas viss ir tik pretdabisks, ka tādu kokteili uzreiz grūti norit. Viss ir jāapdomā un jāizpēta, ko es ari darīšu, vispirms izlasot uzrakstu virs zīmējuma. Ir skaidrs, ka jūs esat atklājis slēptuvi, uz ko norāda uzraksts uz cokola. Vispirms iepazīsimies ar Rameri dotajām instrukcijām. Tā kā šis darbs prasīs ne mazāk kā pāris stundas, tad es jums, draugs, iesaku nedaudz pagulēt. Jūs pats esat līdzīgs rēgam. Visi šie pretdabiskie piedzīvojumi ir jūs nomocījuši un satraukuši jiīsu nervus. Dievs vien zina, ar kādu atklājumu es jūs pārsteigšu, kad jūs atmodīsities.
Ričards apzinājās, ka šāds padoms nāk īsti laikā. Viņš aiz noguruma gluži vai krita no kājām un juta, ka galva reibst. Viņš neatminējās, kad vēl būtu juties tik noguris. Tāpēc, ieņēmis pilienus im iztukšojis kausu vīna, viņš atgūlās uz dīvāna un tūlīt pat cieši aizmiga.
Kad Ričards pamodās, bya jau nakts un uz rakstāmgalda dega sveces. Profesors vēl aizvien pētija sev priekšā izklāto zīmējumu. Viņa sejā bija vērojama tāda iedvesma un drudžaina interese, ka Lejerbahs jutās pārsteigts.
— Kā ir, profesor? Jūsu izskats rāda, ka esat uzzinājis ko interesantu, — teica Ričards, pieceldamies no dīvāna.
Bērs pielēca kājās un, uzlicis abas rokas Ričardam uz pleciem, priecīgi iesaucās:
— Vai zināt, Lejerbah, ko es atradu? Lielās piramīdas un galerijas, kas to savieno ar Gīzas sfinksu, slepeno pazemes plānu. Es gribētu kopā ar jums doties turp un uz vietas visu izpētīt. Tieši tagad man ir brīvs laiks. Esmu tā ieintriģēts, ka došos turp, lai vai kas, bet jūs — kā vēlaties.
— Es nevēlos neko citu kā vien doties jums līdzi. Bet vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka iespējams iekļūt pazemes telpās zem piramīdas? — priecīgi jautāja Lejerbahs. — Esmu lasījis, ka okultisti uzskata lielo piramīdu par templi, kurā notiek iesvaidīšana senajās mistērijās, un par patvēruma vietu, kur slēpjas augstāko pakāpju magi. Pat tad, ja tā būtu patiesība, es baidos, ka ejas būs aizgruvušas un laika zoba skartas.
— Tieši to mēs arī noskaidrosim. Šiem norādījumiem ir jābūt pareiziem, jo tie bija domāti nevis mums, bet gan Rameri, kas pieminēts uzrakstā. Acīmredzot sfinksa nenonāca pie tā, kam bija paredzēta, vai ari šis cilvēks nevarēja izmantot vēstījumu, jo dižais mags Amenhoteps lika viņam ierasties lielajā piramīdā, kur atrodas pats kopā ar Erikso. Starp citu — par viņu! Jāatzīstas, ka pāršķirstīju manuskriptu Ari tur pieminēta šī persona, kurai, šķiet, bijusi liktenīga loma visu šo cilvēku dzīvē. Cik varu spriest, Erikso bija iemīlējusies Rameri, bet viņu savukārt mīlējis Amenhoteps. Tur pieminētas arī miega zāles, ar kurām var aizmidzināt uz veseliem gadsimtiem. Lūk, izskaidrojums tam, kā Amazisa laikabiedrs Rameri varēja izrādīt simpātijas romietei Valērijai…
Profesors no sirds iesmējās. Ričards nopietni iebilda:
— Mūsu skeptiskajam prātam tas viss šķiet smieklīgs un neiespējams, taču pēc tā, ko pēdējā laikā esmu pārdzīvojis un redzējis, viss kļūst iespējams. Es neko vairs neiedrošinos noliegt un jautāju sev, vai tikai mans skepticisms gluži vienkārši nav tumsonība?
— Velns parāvis! Vai tad cilvēks var palikt skeptiķis, ja pie viņa ierodas mocekle, kas skūpsta viņu un pavēsta par notikumiem, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu? — ironiski ierunājās Bērs. — Taču atgriezīsimies pie piramīdas izpētes. Manuprāt, šo izpēti veikt ir jūsu pienākums. Almerisa, kā jūs stāstījāt, dēvēja jūs par Rameri, un, tā kā neapstrīdami fakti apstiprina, ka tēlnieks ar šādu vārdu patiesi ir dzīvojis, tad mums nekas netraucē ticēt, kā to darīja ēģiptieši, ka jūs esat jauniemiesojies Rameri un ka jums ir pienākums parādīt godu Amenho- tepa mirstīgajām atliekām.
— Tātad nolemts — mēs braucam. Jebkurā gadījumā esmu ieinteresēts tikpat lielā mērā kā jūs. Nav svarīgi — esmu vai neesmu Rameri, svarīgi ir, ka mēs esam nokļuvuši uz kādas dīvainas drāmas pēdām. Laimīgā nejaušība, ka sfinksa ir atkal atrasta, tikai palīdz mīisu pētījumiem. Profesor, vai esat ar mieru mūsu braucienu turēt noslēpumā?
— Bez šaubām! Par mums tikai smietos. Nevienam ne vārda! Runāt varēsim pēc tam, kad būsim atklājuši sfinksas un piramīdas noslēpumu.