Pēc trim nedēļām mūsu ceļotāji ieradās Ķelnē un apmetās viesnīcā. Jau nākamajā dienā Ričards devās meklēt piemērotu vasarnīcu, kurai, kā vēlējās Erikso, vajadzēja atrasties Kronburgu pils tuvumā.
Kopš ierašanās Eiropā ar Erikso bija notikušas dīvainas pārmaiņas. Viņas tālā pagātne bija it kā atkāpusies un pabalējusi, un meiteni aizvien vairāk un tizstājīgāk pārņēma atmiņas un iespaidi, kas attiecās uz dzīvi Teas veidolā. Šā jaunā dvēseles stāvokļa likumsakarīgs rezultāts bija atdzimusī mīlestība pret tēvu un neremdināmā vēlēšanās vēlreiz ieraudzīt tās vietas, kur viņa kādreiz bya tik laimīga.
Ričardam un profesoram bija jākārto bezgala daudzas formalitātes, turklāt barons līdz kāzām gribēja izdarīt pilī dažus pārkārtojumus, tāpēc tika nolemts, ka Erikso šo laiku pavadīs kaut kur grāfa pils tuvumā.
Viņiem palīdzēja nejaušība: gandrīz pie pašas Kron- burgu parka robežas tika izīrēta neliela komfortabli iekārtota vasarnīca, un barons to pasteidzās noīrēt. Nākamās dienas vakarā slēgtā karietē tur ieradās Erikso.
Kad pēc divām nedēļām pārbrauca barons un Bērs, viņi atrada Erikso ļoti satrauktu. Meitene pastāstīja, ka baidījusies iziet no mājas un izvairījusies tikties pat ar kalpotājiem, lai kāds neievērotu viņas līdzību ar Tfeu. Pāris reižu viņa bija redzējusi paejam garām grāfu, kas byis stipri pārvērties, novecojis un allaž sadrūmis.
Reiz Erikso bya gandrīz izskrējusi ārā un metusies grāfam ap kaklu, taču prāta balss bija laikus viņu apturējusi. Sirds sāpēs asiņoja, un vēlēšanās nokļūt pilī, atkal ieraudzīt tēvu un visas pazīstamās dārgās vietas mocīja viņu tikpat stipri kā mūžīgās bailes no Amenhotepa.
— Nabaga meitene! — sacīja Ričards, maigi skūpstīdams Erikso asarām klāto seju. — Lai atbrīvotu tevi vismaz no šīm bēdām un ļautu tev atgriezties tēva apskāvienos, es riskēšu izdarīt pārdrošu mēģinājumu: es aiziešu pie grāfa un izstāstīšu viņam visu patiesību.
— Un viņš tevi uzskatīs par vājprātīgu, bet mani — par nekaunīgu piedzīvojumu meklētāju, — piebilda Erikso, smaidīdama caur asarām.
— Iespējams, pat ļoti iespējams! Un tomēr — riskēsim! Būtībā mums ir dīvaini, tomēr pārliecinoši pierādījumi, un tās ir atmiņas, kādas var būt vienīgi Teai. Turklāt tu esi tik bagāta, ka jebkuras aizdomas par šantāžu un finansiālu interesi atkrīt pašas par sevi Arī profesors Bērs ir uzticības cienīgs liecinieks, kuru nevar neņemt vērā.
Erikso aizvadīja bezmiega nakti. Neticību Lejerbaha drosmīgā mēģinājuma labvēlīgam iznākumam padziļināja neskaidrās pastāvīgās bailes, kādas iedvesa viņas vajātājs. Meitenes dzirde bija slimīgi saasināta, un viņa nodrebēja pie vismazākā troksnīša, ik brīdi sagaidīdama Amenhotepa parādīšanos. Viņam taču neeksistēja ne sienas, ne attālumi — ieradīsies, lai viņu iznīcinātu vai ari paņemtu atpakaļ pie sevis. Tikai doma vien par atgriešanos piramīdā izraisīja viņā šausmas. Pēc tam, kad Erikso vairākas nedēļas bļja elpojusi tīru gaisu, jutusi saules dzīvinošo siltumu un gaismu, skatījusi ap sevi dzīvi un kustību, viņai šķita neiespējami atkal paciest silto, mūžam vienveidīgo atmosfēru un zilgano monotono gaismu, kas nelīdzinājās ne dienai, ne naktij. Nē, nāve ir tūkstoškārt labāka par tādu nedabisku eksistēšanu.
Nākamajā dienā Lejerbahs, kā bija nolēmis, devās uz Kronburgu pili un aizsūtīja grāfam savu vizītkarti. Sulainis tūlīt pat atgriezās un līidza baronu nākt līdzi. Ričards iegāja kabinetā.
Grāfs sēdēja pie rakstāmgalda, uz kura gulēja atvērta grāmata. Ienākot Lejerbaham, viņš ātri piecēlās un pastiepa pretī abas rokas.
— Laipni lūdzu, mans dārgais, kaut arī tā, pēc kuras esat ieradies, ir mirusi, kamēr es tirgojos par viņas laimi!
Grāfs apklusa un ar roku notrausa asaru. Norādījis Ričardam uz krēslu, viņš piebilda:
— Es jums telegrafēju uz Aleksandryu par Teas nāvi, bet man atbildēja, ka jūs esot aizbraucis pirms vairākām nedēļām un neviens nezinot, kur atrodaties un kas ar jums noticis. Vai sen kā atgriezāties? Vai par mūsu nelaimi uzzinājāt tur vai tikai šeit?
— Es visu zināju jau agrāk, vēl pirms jūsu telegrammas pienākšanas Aleksandrijā. Tea nomira nevis no slimības, bet bija okultiskas slepkavības upuris, un es biju tās liecinieks, — ar dziļu nopūtu teica Ričards.
Grāfs paskatījās viņā ar izbrīnu un neizpratni.
— Esmu ieradies šeit, — turpināja Ričards, — lai pastāstītu jums kaut ko neticamu, un lūdzu jūs uzmanīgi noklausīties mani līdz galam. Iespējams, ka uzskatīsit mani par vājprātīgu. Un tomēr tā ir taisnība.
— Runājiet! Apsolu, ka klausīšos ar saspringtu uzmanību, — sacīja grāfs, juzdams pieaugošu izbrīnu un ziņkāri.
Ričards sāka stāstījumu. Kad viņš nonāca līdz savām laulībām ar Almerisu, grāfs pielēca kājās un naidīgi iekliedzās:
— Kā? Tajā brīdī, kad es jums solīju savas meitas roku, jūs izvēlējāties par sievu viesnīcnieka meitu? Tsa acīmredzot uzzināja par jūsu nodevību, un šīs bēdas izraisīja sirds plīsumu.
— Grāf, nomierinieties! Jūs kļūdāties, Tea neko nezināja. No tālākā stāstījuma jūs sapratīsit, ka manai mīlestībai uz Almerisu, tāpat kā grāfienes mīlestībai uz mani, pirmsākums meklējams tālā pagātnē. Kas attiecas uz manām precībām ar Almerisu, tad tas bija pēdējais prieks, kas apstaroja dziestošo jauno dzīvību, un man kā ārstam bija zināms, ka viņas stundas ir skaitītas. Pēc Almerisas nāves es gribēju atbraukt pie Teas, lai visā atzītos un dotu iespēju viņai pašai izlemt — piedot man vai nepiedot. Tagad atkal pievērsīšos savam stāstam.
Grāfs piekrītoši pamāja un, vairs ne vārda neteicis, apsēdās. Kad Ričards savā vēstījumā nonāca līdz atradumam sfinksas cokolā, līdz rakstošajam rēgam un, visbeidzot, līdz barona un Bēra īstenotajai ekspedīcijai, sirmgalvja sejā parādījās žēluma un līdzjūtības izteiksme, bet acīs bija skaidri lasāms, ka viņš šaubās par Lejerbaha veselo saprātu.
Savu stāstījumu Ričards pabeidza ar šādiem vārdiem:
— Teas dvēsele tagad mājo Erikso ķermenī, bet viņas mīlestība pret jums nav mainījusies. Viņa ļoti cieš. Es pie jums ierados tāpēc, lai palīdzētu viņai atgūt tēvu, bet jums — zaudēto meitu.
Grāfs pašūpoja galvu, un viņa smaids bija nožēlas pilns.
— Mans nabaga draugs! Jūs esat slims. Bēdas un Āfrikas saule — tas viss ir izraisījis halucinācijas un traumējis jūsu nervu sistēmu. Jūs acīmredzot pat nesaprotat, cik absurds ir viss, ko jūs man stāstījāt. Mani pārsteidz vienīgi tas, ka profesors Bērs, par kuru esmu tik daudz dzirdējis kā par nopietnu zinātnieku un kuru jūs dēvējat par savu draugu, tā vietā, lai censtos jūs vest pie prāta, apstiprina šādas muļķības. Tiesa, jūsu stāstījumā ir dažas patiesas Teas nāves detaļas. Viņa nomira naktī, krekls bija saplēsts, taču neviens nav redzējis viņai maģisku zīmi sirds apvidū, kuru, kā apgalvojat, pats redzējāt. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno Erikso, kurā it kā mājojot manas meitas dvēsele, manuprāt, šī veiklā persona savtīgi izmanto jūsu uzticēšanos, lai mani šantažētu. Par laimi esmu pie pilna prāta, un mani būs grūti pārliecināt par Erikso un Teas identitāti.
Ričards pasmaidīja.
— Viss, ko jūs sakāt, ir pareizi, ja balstās uz ierastajiem uzskatiem, izņemot domu, ka Erikso iecerējusi jūs šantažēt: viņa ir pārāk bagāta. Ja jūs nāktu man līdzi un pats aplūkotu šo neparasto būtni, jūsu pārliecība stipri vien sašķobītos.
— Nē, nē! Šī persona, protams, ir ļoti līdzīga Teai, un viņas izskats uzplēstu manas brūces, — sacīja grāfs, tad savaldījies piecēlās no krēsla.
— Labi! Es iešu jums līdzi un paņemšu Nemvrodu, nelaiķes meitas mīļoto suni. Nemvrods bija ļoti pieķēries Teai, un es paskatīšos, vai viņš atzīs Erikso par savu saimnieci.
— Jūs pārāk daudz prasāt no dzīvnieka, kas spēj sajust vienīgi ķermeņa emanāciju. Bet lai būtu tā! Izdarīsim eksperimentu un paskatīsimies, vai instinkts vēlreiz negūs virsroku pār prātu.
Un Ričards noglaudīja galvu sunim, kas lūkojās viņā ar savām gudrajām un skumjajām acīm.
Klusēdami viņi izgāja cauri parkam un nonāca alejā, kas veda uz vasarnīcu. Tiklīdz viņi bija iegājuši pa dārza vārtiņiem, Nemvrods, kas līdz tam soļoja līdzās saimniekam, galvu nokāris, pēkšņi kļuva nepacietīgs un tad, priecīgi smilkstēdams, kā bulta metās terases virzienā un sāka lēkāt apkārt un laizīt rokas un pat vaigus tur sēdošajai sievietei, kura, grāfam tuvojoties, piecēlās.
— Vai redzat? Suns tika galā ar viņam uzticēto uzdevumu, — pavisam nopietni atzīmēja Ričards. — Instinkts viņam norādīja, ka šajā ķermenī, kuru tas nekad agrāk nav redzējis, mājo viņam zināms un mīļš gars. Vai jūs vēl aizvien šaubāties?
Grāfs neko neatbildēja. Bāls kā audekls viņš stāvēja terases pakājē: viņu satrieca Erikso un Teas līdzība. Tie paši klasiskie vaibsti, tie paši skaistie zeltainie mati un tā pati žilbinošā sejas krāsa, vienīgi augums mazāks un pats stāvs smalkāks un maigāks. Sejai pietrūka svaigā sārtuma, bet mazajai mutei — laimīgās un bezrūpīgās izteiksmes. Meitenes lielajās skumjžOās un nopietnajās acīs bija lasāms viņas dzīves noslēpums. Vārdu sakot, tā reizē bija un nebija Tea.
Arī satrauktā Erikso nedroši vērās grāfa. Ja nu pēkšņi viņš negribēs viņu atzīt? Meitenes apziņai kā vilnis izskrēja cauri doma, ka viņa, Erikso, ir maga verdzene, ka šo pašu ķermeni ir redzējusi Amazisa laiku Memfisa un ka acis, kas tagad lūkojas grāla, ir skatījušas Amazisu. Viņa juta, ka zaudē spēkus. Izstiepusi rokas pret grāfu, viņa tikko dzirdami nomurmināja:
— Tēvs, tā esmu es!
Grāfs atkāpās soli atpakaļ un ar žestu viņu it kā atturēja.
— Pierādi!… Pierādi…, ka tu esi mana meita! — viņš dobjā balsī iesaucās.
Erikso nobālēja un bezspēcīgi nolaida rokas. Viņā pamodās mežonīga lepnība. Pierādīt savu identitāti? Bet kā un kāpēc? Viņa nepretendēja uz mantojumu un neprasīja nekādas tiesības.
— Kam vajadzīgi pierādījumi, ja sirds un asinsbalss klusē? — Erikso nicinoši atbildēja un aizskrēja kopā ar Nemvrodu, kas neatkāpās no viņas ne soli.
Grāfs sagrīļojās, saķēra ar abām rokām galvu un būtu nokritis, ja Bērs un barons nebūtu viņu saturējuši.
— Ak Dievs, es jūku prātā! Tā ir viņas balss, bet vēl dziļāka un skanīgāka, — vecais vīrs murmināja, kamēr viņu sēdināja krēslā.
Ričards aizsteidzās pēc vīna. Kad grāfs nomierinājās un nedaudz atguvās no satraukuma, Lejerbahs viņu iepazīstināja ar profesoru. Dzīvespriecīgais Bērs savukārt pastāstīja par neticamo piedzīvojumu, kurā bija meties iekšā bez šaubīšanās, cerēdams īstenot parastu zinātnisku pētījumu, kas balstījās uz tik interesantu dokumentu kā piramīdas pazemes telpu plāns.
— Zvēru jums, grāf, ka līdz tam es visu savu mūžu biju pozitīvists un fanātisks zinātnes kalps. Kamēr nebiju nokļuvis š^jā neticamajā pasaulē un nebiju iepazinies ar šo dēmonu Amenhotepu, es neticēju ne Dievam, ne velnam, — viņš jautri pabeidza stāstījumu.
— Profesor, vai jūs tiešām ticat, ka cilvēciska būtne var dzīvot vairākus gadu tūkstošus un ka viens un tas pats gars var iemiesoties divos ķermeņos? — jautāja grāfs jau mazāk skeptiski nekā iepriekš.
— Es nevaru apgalvot, ka Erikso ir dzīvojusi faraona Amazisa laikos, jo pats tad nedzīvoju. Man viņa noslēpumaini parādījās tikai piramīdā. No kurienes? — 1b es nezinu. Kā apgalvo Lejerbahs, tas ir jūsu meitas dzīvs veidols. Varu apzvērēt, ka jau piramīdā viņš man sīki pastāstīja par grāfienes nogalināšanu. Tā bya Erikso, kas izveda mūs no piramīdas. Dārglietām, ko viņa iznesa, ir kolosāla vērtība. Iesim! Es tās jums parādīšu. Pietiek šīm rotām uzmest acis, lai saprastu, ka tās attiecas uz ļoti tālu senatni.
Grāfs kā sapnī sekoja profesoram, kas ieveda viņu kādā aizslēgtā istabā. Tajā atradās liels seifs. Bērs to atvēra un vispirms parādīja tuniku no nezināma sudrabaina auduma, ko rotāja brīnišķīgs izšuvums, tad atvēra lādīti un izlika grāfa priekšā brīnumainās dārglietas, kuru senums nebija apšaubāms.
Satrauktais grāfs apsēdās, nervozi saspiedis rokās galvu, un iegrima domās. Tad izslējies viņš mierīgi un noteikti sacīja:
— Piedodiet, kungi, manas šaubas un neuzticēšanos, taču es pats piedalījos savas vienīgās meitas apglabāšanā. Ārsti man apgalvoja, ka viņa mirusi no sirds plīsuma. Un pēkšņi nez no kurienes uzrodas kaut kāda Tbai līdzīga sieviete un grib man iestāstīt, ka viņa ir mana meita. No tā var zaudēt prātu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viss notiekošais pārāk tieši skar mani. Jūsu autoritāte un godīgums piešķir stāstījumam pārāk lielu ticamību, lai es neizmantotu visas iespējas patiesības atklāšanai. Lai sargās Amenhoteps, ja es pārliecināšos, ka viņš izdarījis šo noziegumu! Es viņu dabūšu ārā ne tikai no piramīdas pazemes telpām, bet ari no pašām zemes dzīlēm, lai atriebtu par savām ciešanām un par to, ka viņš manu bērnu izraudzījās par savas velnišķīgās burvestības upuri.
Grāfs piecēlās, bargi kratīdams dūri. Nomierinājies viņš turpināja:
— Tagad man vajadzīgas tikai divas lietas. Pirmkārt, es vēlos, lai šī jaunā sieviete, ko jūs saucat par Erikso, uzraksta pēdējos vārdus, kurus pirms savas nāves izrunāja mana sieva, ieliek šo lapiņu aploksnē un to aizzīmogo. Mēs ar Tteu vienīgie bijām klāt šajā brīdī. Tikai tas Kungs un mēs zinām šos vārdus, kas attiecas uz kādu rūpīgi glabātu ģimenes noslēpumu. Otrkārt, es lūdzu jūs abus atnākt šovakar pie manis uz pili. Jūs pavadīsit mani uz kapliču, un mēs visi apskatīsim manas meitas ķermeni. Es gribu pārliecināties, vai sirds apvidū ir zīme, par kuru runāja Lejerbahs un kura ir šā okultā nozieguma zīmogs.
Saņēmis abu piekrišanu, grāfs aizgāja, paziņojis, ka šobrīd viņam nepieciešams klusums un vientulība.
Pēc grāfa aiziešanas Ričards iegāja pie Erikso. Par to, cik grūti viņai bijuši aizvadītie brīži, liecināja saraudātās acis. Kad barons pastāstīja par viņas tēva izvirzītajām prasībām, Erikso pirmajā brīdī atteicās.
— Lai viņš liek mani mierā! Es viņam neko nevēlos pierādīt, — viņa teica.
Lejerbahs sāka meiteni pārliecināt, uzsvērdams, cik dabiska un saprotama ir grāfa neuzticēšanās. Beidzot Erikso nomierinājās, paņēma papīra lapu, uzrakstīja uz tās dažus vārdus, ielika aploksnē un to aizzīmogoja. Nodevusi vēstuli līgavainim, viņa izteica vēlēšanos palikt vienatnē.
Vakarā Lejerbahs un profesors devās' uz pili. Grāfs viņus gaidīja — naktī veicamajai pārbaudei viss jau bija sagatavots. Uz galda atradās iedegts lukturis, svece un divas atslēgas.
Runāts tika maz. Grāfs bija bāls un koncentrējies gājienam. Viņš paņēma atslēgas un lukturi, Ričardam iedeva sveci un aicināja abus sekot. Viņi izgāja dārzā un devās uz ģimenes kapliču, kas atradās parka pretējā malā.
Grāfs un viņa pavadoņi iegāja parkā pa sāndurvīm un pa kāpnēm nokāpa plaščgā velvētajā kapličā, kuras otrā galā bija redzams ar melnu samtu pārvilkts altāris. Uz tā atradās krucifikss un sudraba svečturi.
Visur stāvēja dažādu izmēru un formu zārki. Vieni bija nomelnējuši un laika zoba skarti, citi — daudz jaunāki. Starp pēdējiem uzmanību saistīja smags metāla zārks, kas bya bagātīgi noklāts ar ziediem, —. bija jūtama tēva mīlošā roka.
Grāfs kā šaubīdamies apstājās, tad piegāja un atslēdza zārku. Ričards palīdzēja viņam nocelt smago metāla vāku. Sākumā nekas nebija redzams — vienīgi šķidrauts un sakaltušu ziedu kaudzes. Ričarda ķermenim pārskrēja saltas trīsas, kad viņa atmiņā slimīgi skaidri atausa Amenhotepa izdarītās slepkavības aina.
Grāfs ar trīcošu roku noņēma šķidrautu. Tad luktura blāvajā gaismā parādījās aizgājējas skaistā, bet sadzeltējusī, satumsusī seja. Viņas brīnišķie zeltainie mati, sapīti divās smagās bizēs, gulēja uz baltās zīda kleitas. Mirušās sakļautajās rokās bya ielikts krucifikss.
Grāfs izņēma no kabatas šķēres, nolika sāņus mirušās meitas rokas un gribēja pārgriezt kleitu sirds apvidū, taču pēkšņi zaudēja spēku, atkāpās atpakaļ un ar roku meklēja atbalstu.
— Ļaujiet to izdarīt man! Jums tas ir pārāk smagi, — sacļja profesors. Ričards tobrīd pieturēja nelaimīgo tēvu.
Bērs ātri pārgrieza kleitu, tad batista kreklu un atkailināja sirds apvidu. Uz nodzeltējušās ādas, gluži kā ar tušu uzzīmēts, bija skaidri redzams trijstūris ar apvērstu krustu.
Ričardam noreiba galva, un viņš klusēdams lūkojās uz noslēpumaino zīmi. Grāfam no krūtīm izlauzās aizsmacis kliedziens.
— Manu bērnu nožņaugušā sātana zīmogs!… Zvēru jums, ka nekā nebija, kad ārsti apskatīja ķermeni! — viņš kliedza, zaudējis savaldību.
Redzēdams grāfu tik uzbudinātu, Bērs steidzīgi aizvēra zārku un gandrīz ar varu aizveda veco vīru uz pili. Lai viņu kaut nedaudz nomierinātu, Ričards pasniedza sirmgalvisn vēstuli ar Erikso atbildi, bet, to izlasījis, Kronburgs zaudēja samaņu. Tikai pēc ilgiem pūliņiem Ričardam un profesoram izdevās viņu dabūt pie samaņas. Kad beidzot Lejerbahs un Bērs atvadījās no grāfa Kronburga, viņš stingri paspieda Ričarda roku un nomurmināja:
— Es vēlos viņu redzēt! Atvediet rīt manas meitas garu!
Nakts grāfam pārvērtās par elli. Neraugoties uz acīmredzamo, par spīti dīvainajai apstākļu sakritībai, kas apstiprināja nedzirdētu faktu, viņa prāts atteicās to pieņemt.
Bija jau diena, kad grāfs aizmiga. Viņš pamodās ap četriem pēcpusdienā, vēl aizvien juzdamies fiziski salauzts, toties garīgi jau mierīgāks.
Pēc pusdienām Kronburgs devās uz savu kabinetu, kas bija savienots ar bibliotēku. Tā bija viņa mīļākā istaba un, patiesību sakot, sastāvēja no divām telpām, ko savienoja arka. To sedza violeta samta portjera. Istaba bija iekārtota viduslaiku stilā.
Domīgs un norūpējies grāfs staigāja pa istabu, un viņa skatiens izklaidīgi slīdēja pār grāmatu un manuskriptu pilnajiem plauktiem. Pēkšņi viņš apstājās pie neliela ar sudrabu un ziloņkaulu rotāta rakstāmgalda, kurā bija bezgala daudz nodalījumu, kastīšu un slēptuvju. Teai tas bija īpaši mīļš, un viņa pārzināja visus tā noslēpumus. Ja Erikso pratīs to atvērt un tajā orientēsies, tas būs izšķirošais pierādījums viņas identitātei ar nelaiķi.
Grāfs paķēra papīra lapu un drudžaini uzrakstīja pāris rindu, kurās lūdza Ričardu un Erikso atnākt pie viņa. Pēc divām stundām grāfa kabinetā Ričarda pavadībā ienāca Erikso, ietinusies platā mantiļā un aizsegusi seju ar biezu plīvuru.
Kad Erikso pacēla plīvuru, nometa no pleciem mantiļu un neizlēmīgi apstājās, grāfs satvēra abas viņas rokas, un alkatīgi vērās viņas sejā.
— Tfea, Tea! Tā esi vai neesi tu? Tās ir tavas acis, bet to izteiksme ir mainījusies; tas ir tavs smaids un t^jā pašā laikā — pavisam citāds, — viņš skuinji čukstēja.
Tad pēkšņā jūtu uzplūdumā iekliedzās:
— Mans bērns! Piedod manas šaubas, bet mana vecā galva atsakās atzīt tavas atkaliemiesošanās nedzirdēto brīnumu. Teic man — un lai tas ir pēdējais pārbaudījums —, kurā šā rakstāmgalda atvilktnē atrodas tava mirušā brāļa portrets? Ja tft spēsi to izdarīt, es vairs nešaubīšos.
To pateicis, viņš sniedza jaunajai meitenei atslēgu saišķi.
Skunyi smaidīdama, Erikso piegāja pie rakstāmgalda un nospieda slepeno atsperi. Tūlīt pat atvērās priekšējais panelis, atklādams bezgala daudz durtiņu un kastīšu. Izvēlējusies atslēgu, meitene atvēra kādu nodalījumu un izņēma no tā futlāri.
— Lūk, Ervīna portrets! — viņa teica. — Bet tajā kastītē ir tēvoča Adalberta asinīs mirkušais un lodes caururbtais kabatas portfelis. Šeit, pa kreisi, atrodas mātes dārglietas un vēstules, kuras viņa tev kā līgava rakstīja, bet tur glabājas mani pirmie zābaciņi un…
Grāfs neļāva viņai turpināt. Ar dobju vaidu viņš apskāva Erikso un, asarām plūstot, sāka viņu skiip- stīt. Tad atkrita krēslā. Erikso noslīga uz ceļiem un ar galvu piespiedās pie grāfa krūtīm.
— Tēvs! Mīļais tēvs! Tu atzīsti mani par savu meitu!
Neaprakstāmas jūtas, kas nebija pazīstamas Teai, kura nezināja pagātni, tagad pārņēma Erikso. Viņas atmiņā spilgti uzvirmoja visas abu savu eksistenču fāzes. Erikso — bārene, Amenhotepa verdzene un mūžīgais upuris — bya laimīga, viņai bya dārga šī tēva mīlestība, kuru nekad nebija jutusi.
Kad beidzot tēvs un meita bija nedaudz nomierinājušies, grāfs pieglauda pie sevis Erikso gaišcir- taino galviņu un līksmi teica:
— Tagad, mana mīļā, mums jāpadomā, kā radīt tev manā namā likumīgu stāvokli. Teikt patiesību mēs nedrīkstam, un es varu tevi vienīgi adoptēt. Šajā sakarībā man radusies brīnišķīga ideja. Man bija brālēns, arī Kronburgs, bet nelietis un avantūrists, no kura visa mūsu ģimene atteicās. Viņš emigrēja uz Turciju un nesen tur nomira. Pirms nāves viņš man atrakstīja. Es došos uz Konstantinopoli, kur lūgšu tevi aizbraukt ātrāk, un pārvedīšu tevi no turienes kā viņa meitu.
Plāns tika pieņemts. Visi nolēma, ka jau nākamajā dienā Erikso kopā ar profesoru dosies uz Konstantinopoli, kur viņiem pievienosies grāfs. Savukārt Le- jerbaham vajadzēja atgriezties savā pilī un vēlāk parādīties kā līgavainim.
Šī programma tika precīzi izpildīta, un pēc sešām nedēļām grāfs atgriezās pilī kopā ar Erikso un iepazīstināja viņu ar kaimiņiem kā ar sava brālēna Osvalda meitu, kurai ekscentriskais tēvs devis tik dīvainu vārdu.
Jaunās meitenes neparasto līdzību ar Tfeu visi uztvēra kā pašu par sevi saprotamu lietu. Sabiedrība viņu uzņēma ļoti silti. Dažas dīvainības, kas izpaudās Erikso manierēs un uzskatos, tika saistītas ar viņas savdabīgo audzināšanu.
Tad ieradās Lejerbahs, un pēc kāda laika tika paziņots par viņa saderināšanos ar Erikso. Kāzas nolēma rīkot pēc trijām nedēļām.
Erikso baudīja laimi, tēva un Ričarda mīlestību, kas viņai solīja rūpju neaizēnotu nākotni, tomēr sirdī aizvien iezagās nemiers, kas darīja viņu tramīgu un nervozu.
Ričards saprata: iemesls ir bailes, ka varētu uzras- ties viņas vajātājs. Pa laikam arī viņa paša sirds žēlumā sarāvās, atceroties Amenhotepu, tomēr abi ar grāfu viņi centās Erikso pārliecināt, ka bailēm nav pamata: ja ēģiptietis spētu viņu atgūt, viņš jau sen to būtu izdarījis.
Erikso šādos brīžos vienmēr klusēja, tomēr reiz tēvs un līgavainis viņu izveda no pacietības.
— Tu, tēvs, nepazīsti Amenhotepu, taču Ričardam vajadzēja būt skaidrībā par viņa varenību. Šis mags spēj pielavīties pie manis ķirzakas izskatā un tad uzbrukt man kā viesuļvētra, sagrābjot un aizraujot līdzi izplatījumā. Viņam paklausa zibens, un «Viņa griba spēj sašķelt akmeņus. Mana vienīgā cerība ir tā, ka viņš negribēs mani nogalināt, bet no visiem pārējiem uzbrukumiem mani pasargās viņa svētais duncis, kuru es paņēmu un no kura nekad nešķiros. Pagatavot jaunu — tas viņam prasīs pārāk daudz laika.
Tuvojās kāzu diena. Dzīve pilī mierīgi ritēja savu gaitu.
Pēc grāfa lūguma arī Bērs bija apmeties pilī. Abi sirmgalvji bija sadraudzējušies un, būdami kaislīgi šaha cienītāji, ik vakaru to spēlēja. Profesors bija vecpuisis, viņam nebija ģimenes.
Kāzu priekšvakarā visi bija sanākuši kopā. Grāfs un profesors kā parasti spēlēja šahu, bet līgavainis un līgava sēdēja līdzās salonā un sarunājās. Erikso šķita norūpējusies un nemierīga vairāk nekā jebkad agrāk. Uzlikusi galvu Ričardam uz pleca, viņa izklaidīgi klausījās līgavaiņa apgalvojumos, ka mags acīmredzot ir gājis bojā no paša izsaukto spēku pretsitiena.
— Dod, Dievs, lai kāds 110 taviem pieņēmumiem būtu īstenojies! — nopūzdamās noteica jaunā meitene.
Šgjā brīdī kaut kur tālu tālu skaidri ieskanējās zvaniņa sudrabainās skaņas.
Erikso nobālēja un uzlēca kājās.
— Viņš! Vai dzirdi? Šis zvans vēsta par viņa tuvošanos, — viņa nomurmināja.
Erikso skatiens izmisīgi klīda pa istabu.
Ričards, kas arī bija dzirdējis zvanīšanu, piecēlās un atspiedās pret galdu. Pēkšņi uz sienas viņam iepretī parādījās milzīga kaķa siluets. Tā zaļganās acis sāka fosforiscējoši spīdēt. Pirms viņš paspēja ko aptvert, Erikso kā ēna tuvojās vīzijai. Meitenes rokā iedzalkstijās Amenhotepa duncis, un viņa ar to spēcīgi iecirta sienā. Atskanēja skaļš brīkšķis, no naža asmens uzšķīlās dzirksteļu spiets, pārsteigtā un pārbaidītā barona acu priekšā uz sienas, gluži kā uzzīmēts, parādījās milzīga kaķa attēls.
Atvieglojuma im triumfa nopūta izlauzās no Erikso krūtīm. Viņa vēlreiz bija uzvarējusi magu ar viņa paša ieroci un paralizējusi pret sevi pavērstos nagus.
Atguvies Ričards aizsteidzās pie profesora un grāfa, lai pastāstītu par notikušo.
Klusēdami viņi apskatīja uz sienas palikušo zīmējumu. Vietā, kur bija cirtis nazis, bjja redzams noslēpumainais trijstūris ar apvērsto krustu.
— Hm! — beidzot izmocīja profesors. — Acīmredzot Amenhotepa kungs nevēlas mūs atstāt mierā un vēl sevi parādīs.
Kaut gan bija guvusi uzvaru, Erikso jutās īpaši satraukta.
Kāzu diena atausa skaidra un saulaina, toties ne tik saulaini jutās tie, kuri zināja Erikso noslēpumu.
Tiklīdz Ričards bija gatavs, viņš iegāja pie grāfa, kas, baidīdamies no jauna uzbrukuma tieši ceremonijas laikā, sāka satraukti apspriest maga iespējamās intrigas.
—'Esmu pārāk neizglītots š^jās lietās, lai paredzētu visu, kas var notikt. Spriežot pēc tā, kam biju liecinieks, jāatzīst, ka mums jābūt gataviem uz visu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis neparastais cilvēks ir noslēdzis ar Erikso kaut ko līdzīgu laulībai. Protams, šim maģiskajam rituālam, kas tika īstenots pretēji viņas gribai, ir nozīme vienīgi Amenhotepa acīs, turldāt viņš droši vien ir iedomājies, ka ieguvis tiesības uz viņu, tāpēc visiem spēkiem centīsies aizstāvēt savu īpašumu. Es daudz ko atdotu, lai šī laulību ceremonija būtu jau garām! — grāfs nopūzdamies teica. — Tomēr es ceru uz tā Kunga palīdzību.
Erikso bija nervoza un domīgi posās laulību ceremonijai. Viņa bija apburoša savā baltajā tērpā ar garo plīvuru un vainadziņu, kas rotāja viņas zeltainās cirtas. Iegrimusi domās, viņa pat neaplūkoja sevi spogulī un vienīgi tad brīvi uzelpoja, kad bija piestiprinājusi pie jostas maga svēto dunci un aizsegusi to ar ziedu pušķi un lielu lenti.
Laulību ceremonijai bjja jānotiek draudzes baznīcā, kas atradās kādu versti no pils. Laiks bija brīnišķīgs. Erikso kopā ar tēvu iesēdās karietē, kurai garā virknē sekoja ekipāžas ar viņas draudzenēm un citiem viesiem.
Kāzu brauciens bija jau pusceļā, kad sauli pēkšņi aizsedza tumši mākoņi.
— Paskaties, tēvs, — tuvojas negaiss, — sacīja Erikso, bažīgi lūkodamās debesīs.
— Pēdējā laikā pieturējās tāds tropisks karstums, ka tas ir gluži dabiski, mīļais bērns. To uzskata par labu zīmi, ja lietus apslaka līgavas vainagu, — atbildēja grāfs.
— Jā, ja vien šis negaiss būtu dabisks, — nopūtās Erikso.
— Bailēm lielas acis, dārgumiņ! Tavu uzbudināto nervu dēļ tev visur rādās rēgi. Visbeidzot, vai tad tev nav ieroča, kas jau reiz lieliski noderēja? Varbūt esi to aizmirsusi m^jās? — viņš izbijies piebilda.
— Nē! Lūk, tas ir šeit, tēt, zem manām rokām. Par nelaimi, man nav zināmas visas tā īpašības un lietošanas veidi. Manai līdzšinējai veiksmei ir bijis tikai gadījuma raksturs.
Šajā brīdī kariete apstājās portāla priekšā, un runātāji apklusa. Desmit minūšu laikā negaiss bija klāt. Debesis kļuva melnas, gaiss smags im smacējošs, bet dienas gaismu nomainīja pelēcīga krēsla. Brīdī, kad Erikso tēvam pie rokas gāja iekšā baznīcā, zemi satricināja bargs pērkona grāviens, apslāpējot ērģeļu skaņas, un ugunīga zibens šautra pāršķēla tumšās debesis.
Svinīgi uzposto ļaužu rindām pārskrēja satraukuma vilnis. Sākumā cilvēku uzmanību saistīja līgavas bālums un līgavaiņa nemiers un apjukums, bet tad priekšplānā izvirzījās bailes no trakojošās vētras. Zibens uzliesmojumi un pērkona dārdi sekoja cits citam. Vējš svilpa, gaudoja un stenēja, liekdams un lauzdams kokus. Kaut arī durvis bija aizvērtas, tā brāzmas ielauzās pat baznīcā, draudēdamas apdzēst sveces.
Bālā Erikso, kas bija pilnīgi nonākusi draudošo briesmu iespaidā, noslīga ceļos altāra priekšā. Viņas apņēmība nebija kļuvusi mazāka, tomēr ceremonijai viņa gandrīz nepievērsa uzmanību — mācītāja vārdi, ērģeļu mūzika un dziedātāju balsis skanēja viņas ausīs kā neskaidrs, tāls un dobjš troksnis.
Brīdī, kad jaunlaulātie apmainījās gredzeniem, pa baznīcas jumtu sāka dārdināt krusa, un šis troksnis nomāca visu pārējo. Milzīgie krusas graudi izsita vairākus logus. Un tad cauri vētras auriem un lietusgāzes šņākoņai kļuva dzirdamas sidrabainas zvanu skaņas, kas aizvien tuvojās.
Mācītājs apklusa, bet uzaicinātie viesi, šausmu pārņemti un glābdamies no lietus, cits citu grūstīdami.
metās uz baznīcas pretējo pusi, kur krusa vēl nebija sasitusi logu stiklus. Pēkšņi ēku līdz pašiem pamatiem satricināja baismīgs pērkona grāviens. Logā ielauzās lodveida zibens un traucās tieši uz Ričardu.
Šajā brīdī Erikso metās uz priekšu un, izrāvusi maģisko dunci, virzīja tā asmeni pretī ugunīgajai lodei, kas pārplīsa, sēdama uz visām pusēm dzirksteļu kūļus. Bija dzirdama mežonīga rēkšana, kuru pavadīja tāds kā cilvēka pirmsnāves gārdziens. Vētra, it kā būtu izsmēlusi visus savus spēkus, sāka pierimt. Lietus vairs nelija, vējš kļuva aizvien rāmāks, debesis noskaidrojās, un pēc kādām desmit minūtēm parādījās saule. Tagad viss atkal bija mierīgs, un par vētru liecināja vienīgi peļķes, lelapjie krūmi, ar saknēm izrautie koki un baznīcas izsistie logi.
Vispārējā panikā, ko izraisīja lodveida zibens, neviens nebya ievērojis līgavas pēkšņo iejaukšanos un neviens nebija redzējis viņas rokā spīguļojam noslēpumaino ieroci. Tomēr viss šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja klātesošos: ikvienā neviļus sarosījās doma, ka vētra, kas pārtrauc laulības noslēgšanu, ir slikta pazīme jaunajam pārim.
Un tomēr līdz ar sauli un skaidrajām debesīm atgriezās jautrība un rosība. Jaunlaulātos apbēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Tagad, kad briesmas bija garām, viesi smējās un jokoja par pārdzīvotajām šausmām. Ričards uz rokām aiznesa jauno sievu līdz ekipāžai. Tā tomēr bija nedaudz cietusi, lai gan kučieris un sulaiņi visiem spēkiem bija centušies savaldīt satracinātos zirgus. Jaunajam pārim sekoja viesi. Dāmas, rūpīgi sacēlušas šlepes un līksmi tērzēdamas, gāja, pat nevairīdamās no peļķēm.
Kad jaunlaulātie palika vieni un sēdēja karietē, Ričarda uzspēlētā jautrība pazuda. Viņš nevarēja neapzināties, ka izvairījies no nāves briesmām. Apskāvis Erikso, viņš piekļāva jauno sievu sev klāt un maigi, ar pateicību nočukstēja:
— Paldies tev, mana mīļā, mana varonīgā glābēja! Bez tevis es būtu jau miris.
— Diemžēl tā ir tikai īslaicīga uzvara, tā nav atbrīvošanās, tā ir vienīgi liktenīgā brīža atlikšana uz vēlāku laiku, — satraukta atbildēja Erikso. — Es tagad sev pārmetu, ka esmu novirzījusi uz tevi Amenhotepa atriebību un pakļāvusi tevi mūžīgām briesmām. Viņš nebeigs mūs vajāt un neļaus baudīt laimi.
— Dievs mūs pasargās, kā ir jau to darījis! Viņš mums iedvesīs domu, kā uzvarēt un iznīcināt magu ar viņa paša ieroci, — pārliecības pilnā balsī sacīja Ričards.
Tālāk svinības noritēja bez starpgadījumiem. Pēc lieliskajām pusdienām svētku viesi dejoja un pastaigājās parkā. Pēdējie ciemiņi aizbrauca jau tālu pāri pusnaktij.
Erikso tūlīt devās uz savu kabinetu, lai sīki pārrunātu dīvaino un baismīgo atgadījumu, kas apēnoja laulību noslēgšanas ceremoniju.
Atbrīvojusies no sava smagā līgavas tērpa, jaunā sieva uzvilka izšūtu batista peņuāru ar platām piedurknēm, kas atklāja skatienam viņas brīnišķīgās, kā no ziloņkaula veidotās rokas. Viņai ļoti patika šādi brīvi krītoši tērpi, kas atgādināja tuniku. Izlaidusi savus brīnumskaistos matus, Erikso iegāja buduārā, kas bija gluži fantastiski izrotāts ziediem un mākslas darbiem. Viņa uz mirkli apstājās un pārlaida greznajai istabai izklaidīgu skatienu, tad atvēra platas durvis un izgāja uz terases, no kuras daži pakāpieni veda lejā uz dārzu.
Nakts bija klusa un brīnišķīga, gaiss — silts un smaržu pilns. No puķu dobes plūda reibinošs rožu un liliju aromāts. Tieši viņai pretī pletās pļaviņa, ko ieskāva parka tumši zaļā lapotne. Uzlēca mēness, tā maigi zilā, mierpilnā gaisma rāmi apmirdzēja visu paritu Atspiedusies pret balustrādi, Erikso domīgi vērās tālumā.
No jaunās baroneses krūtīm izlauzās dziļa nopūta. Cik laimīga viņa varētu šeit būt, beidzot izrāvusies brīvībā no piramīdas gūsta un dzīvojot kopā ar mīļoto cilvēku, ja līdzīgi baisam rēgam ceļā nebūtu nostājies Amenhoteps! Atceroties magu, Erikso ķermenim pārskrēja ledainas trīsas, un viņa bažīgi satvēra jostu. Sataustījusi dunča rokturi, nomierinājās un no jauna ļāvās domām.
Kad reiz beigsies šī dzīve, kas velkas gadsimtiem ilgi? — viņa sev satraukti vaicāja. Vai viņa vienmēr būs jauna un skaista? Varbūt arī viņu piemeklēs parasto mirstīgo liktenis?
Nejauši Erikso paraudzījās uz savu roku, kas rāmi gulēja uz balustrādes, u% rūgti pasmaidīja. Kas gan noticēs, ka šī roka ar atlasam līdzīgo ādu un sārtajiem nadziņiem kādreiz ir pinusi vītnes par godu vērša Apisa svētkiem un upurējusi dievam templī, kura drupas tagad klāj tuksneša smiltis?
Pārdomas iztraucēja auksta vēja brāzma, kas atnesa līdzi tālas sudrabaina zvana skaņas. Nobālusi Erikso atkāpās dažus soļus atpakaļ. Izrāvusi dunci, viņa ātri apvilka sev apkārt loku. No asmens izšāvās tāds kā fosforiscējošs pavediens un līdzīgi ugunīgai čūskai apskrēja viņai apkārt. Erikso stāvēja nekustēdamās, smagi elpodama, piespiedusi pie krūtīm dimci. Viņa juta sev tuvojamies liktenīgo cilvēku.
Dabā risinājās kaut kas neparasts: gaiss visapkārt skanēja un trīcēja, uzdvesdams viņai smacējošu aromātu. Pie apvāršņa parādījās sarkana zvaigznīte, kas sāka strauji augt, tuvodamās neticamā ātrumā.
Jau pēc brīža zvaigznes asinssarkanais disks aizsedza debesis un apkārtējos priekšmetus apspīdēja tāda kā ugunsgrēka atblāzma. Kā caur miglu Erikso redzēja palmas, starp kurām griezās bālgani fosforiscējošs mākonis. Pats gaiss šķita kļuvis citāds, uzdvesdams viņai tuksneša svelmi.
Dīvainā mirāža slīdēja Erikso virzienā kā vēja nesta, tad pēkšņi, sadūrusies ar viņas apvilkto apli, apstājās. Miglas auts pašķirās, un viņa ieraudzīja labi pazīstamo maga dārzu viņa Memfisas nama tuvumā.
Pie pašas terases sākās plata aleja. No vienas puses to ieskāva vīģeskoku un akāciju rinda, bet otrā pusē pletās palmu puduriem apaugusi pļaviņa. Koku ēnā stāvēja granīta sfinksa, kuras pakājē urdzēja avotiņš.
Bālganais mākonis sāka iegūt noteiktu formu, un Erikso ieraudzīja Amenhotepu, kas stāvēja dažu soļu atstatumā un vērās viņā ar savu ugunīgo skatienu. Ap viņa labo roku bija apvijusies smaragdzaļa čūska, bet kreisajā viņš turēja gaismekli, kura žilbinošie stari ieskāva visu maga augumu. Daudzkrāsainā uguntiņa virs viņa galvas brīžam spoži uzliesmoja, tad bālēja un dzisa, liecinot par viņa nogurumu.
Nervozas trīsas pārskrēja pār Erikso augumu. Viņai, maga ierocim un māceklei, kas daudz ko zināja, bija skaidrs, ka lampas izstarotajai astrālajai gaismai vajadzēja viņu apžilbināt un sastindzināt, kā tas notika ar katru, pret kuru Amenhoteps vērsa šo noslēpumaino gaismu. Tad čūska šķērsotu viņas uzvilkto apli, nolaupītu maģisko ieroci, bet viņa, būdama neaizsargāta, nonāktu sava slepkavas rokās.
Ar milzīgu piepūli Erikso sakopoja visu savu gribu un izslējās:
— Ko tu no manis gribi, Amenhotep? — viņa vaicāja dobjā balsī. — Sargies! Nenoved mani līdz izmisumam! Es drīzāk ietriekšu sev krūtīs šo dunci un darīšu galu savai nolādētajai, nelaimīgajai dzīvei nekā kļūšu par tavu verdzeni un gūstekni tavā pretīgajā piramīdā. Dzīvu tu mani nedabūsi! Es tevi ienīstu un tava skūpsta vietā labāk izvēlos čūskas dzēlienu. Tagad, kad beidzot esmu savienojusies ar mīļoto cilvēku, es neļaušu sevi dzīvu izraut no viņa apskāvieniem!
Amenhotepa acīs iegailējās drūma uguns.
— Nepateicīgais radījums! — draudīgi dārdēja viņa balss. — Tu esi čūska, kuru es sasildīju pie savām krūtīm un kuru sev par nelaimi iemīlēju! Tikai šī vājība — vienīgā, kuru neesmu pārvarējis, — neļauj man tevi iznīcināt. To, kuram tu uzdrošinājies dot priekšroku, es samīšu kā tārpu! Tu, Erikso, piederi man, un es pratīšu pastāvēt par savām tiesībām ar visiem manā rīcībā esošajiem spēkiem.
Redzot, ka Erikso nodreb un konvulsīvi piespiež pie krūtīm dunci, Amenhoteps mīkstināja toni.
— Kāpēc tu vēlies karu? Atdod ieroci un labprātīgi seko man, tad es jums abiem piedošu. Es sniegšu tev aizmiršanos. Es izdzēsīšu no tavas sirds aklo un postošo mīlestību. Pie tavam kajam nolikšu visu manis iegūto zinību varenību. No manām rokām tu saņemsi mūžīgās dzīvības un skaistuma kausu. Tavi zeltainie mati nekad nenosirmos, un atlasam līdzīgo ādu nekad nepārklās grumbas, un tavas acis nekad nezaudēs mirdzumu. Manā mīlestībā tu baudīsi augstāko laimi, ugunīgu kaislību un baudu. Mani tu vienmēr skatīsi tādu, kāds esmu tagad: laikam nav varas pār manu izskatu. Vai tevi nevilina iespēja kļūt par maga iemīļoto im dalīties viņa varenībā? Atver acis, aklā, un paskaties uz mani! Vai esmu sliktāks par šo niecīgo cilvēku, kas nolemts slimībām un iznīcībai un kas pēc nedaudz gadiem pārvērtīsies pretīgā, nevarīgā vecī? Vai tiešām esmu sliktāks par šo svārstīgo un neuzticamo cilvēku, kurš vienmēr ir mīlējis tevi tikai pa pusei līdz brīdim, kamēr viņa ceļā parādījās tā otra? Nuitai, Valērijai, Almerisai — lūk, kam vienmēr ir piederējusi Rameri dvēseles labākā daļa, bet tu viņu reibināji ar kaisli! Un šādām pretīgām, pazemojošām jūtām tu gribi visu upurēt!
Amenhotepam runājot, viņa āriene pārmainījās. Drudžains sārtums pārklāja allaž bālos vaigus, plānās nāsis trīsēja, bet ierasti bargo izteiksmi nomainīja domīga nopietnība.
Erikso bija kā pieaugusi pie zemes un nenolaida no maga skatienu. Viņai šķita, ka redz kādu citu, nepazīstamu cilvēku. Pirmo reizi viņa saskatīja Amenhotepā nevis pavēlnieku, bet vīrieti, tāpēc ziņkāri aplūkoja viņa garo, slaido augumu. Viņam nebija galvā klafta kā parasti, tāpēc viņš izskatījās jauneklīgāks. Melnie mati vijās ap viņa pieri nepaklausīgās cirtās, un tas vērta seju pilnīgi citādu.
Sajūsmā Erikso sirds iepukstējās straujāk. Jā, Amenhoteps bija lielisks, turklāt ne tikai ārēji vien — no viņa plūda zināšanu apgarota daile, acīs kvēloja nesatricināma griba un enerģija, kas jebkuru varēja nospiest pie viņa kājām. Visbeidzot viņš bija skaists savā lepnajā mierā, ko izstaroja visa viņa būtne, neraugoties uz jauneklīgi slaido augumu, kas skaidri iezīmējās uz mirāžas tumšsarkanā fona. Erikso atmiņā uzzibsnīja Ričarda pievilcīgā seja, un tagad pirmoreiz vīra skaistie vaibsti nobālēja salīdzinājumā ar to dzīves, gribas un varenības gigantu, kas stāvēja viņas priekšā. Erikso domīgi noglauda pieri. Šajā mirklī viņa apzinšgās, ka vēl nekad nav bijusi pakļauta tik lielām briesmām un vēl nekad nav bijusi tik tuvu bojāejai kā šobrīd. To, ko Amenhoteps nevarēja panākt ar gudrību, viņš iekaroja ar savu valdzinošo personību, dodams iespēju Erikso to novērtēt. Divi pirmsākumi — aktīvais un pasīvais, spēks un vājums, radīšanas nesatricināmā likuma vadīti, savstarpēji pievilkās.
Amenhoteps nenolaida skatienu no Erikso satrauktās sejas, lasīdams, šķiet, katru viņas domu. Mags pasmaidīja, un šis smaids līdzīgi saules staram ielēja gaišumu viņa stingrajos vaibstos, piešķirdams tiem neatvairāmu valdzinājumu. Erikso sirds sāka pukstēt, jaunu, līdz šim nepiedzīvotu jūtu rosināta. Viņā uzvirmoja sajūsma par Amenhotepu un līdzās tai — sava niecīguma apziņa, kaut kāda neskaidra un dedzīga vēlme. Uz Erikso pieres izspiedās auksti sviedri, bet Amenhoteps, nenolaizdams acis, ar ironisku, uzvarošu smaidu pusatvērtajās lūpās lēni tuvojās maģiskajam aplim! Vēl daži soļi — un viņš to būtu pārkāpis ātrāk, pirms satriektā un paralizētā Erikso spētu viņu atgrūst. Pēkšņi viņa sadzirdēja trīsuļojošu skaņu un vecais pils pulkstenis lēni nosita divpadsmito stundu.
Amenhoteps nodrebēja, nobālēja un atkāpās, it kā viņu būtu atgrūdis kāds varens spēks. Vīzija turpināja atkāpties, līdz pacēlās gaisā. Vēl brīdi Erikso caur tādu kā miglu redzēja Amenhotepa slaido augumu, kas bija atbalstījies pret sfinksas cokolu. Viņa acis bija aizvērtas, apgāztā lampa viņa rokā apdzisa, bet pie kājām kā smaragda lente saritinājusies gulēja čūska. Tad viss izplūda, līdz pavisam izgaisa spožajā mēnessgaismā.
Erikso spēki bija galā: galva noreiba, un viņa nemaņā saļima uz terases akmens plātnēm. Tādu viņu atrada Ričards un grā^s. Līdz nāvei pārbijušies, viņi aiznesa baronesi uz buduāru un pēc ilgiem pūliņiem dabūja pie samaņas.
— Vai tu piedzīvoji jaunu uzbrukumu? Vai viņš tevi neievainoja? — abi apbēra Erikso ar jautājumiem.
— Nē, nē! Mana ģīboņa cēlonis ir dienā pārdzīvotais satraukums, — viņa izvairīgi atbildēja.
Erikso skaidri atcerējās vīziju, taču kādas neizprotamas jūtas lika viņai klusēt. Nevienam visā pasaulē viņa neparko nestāstītu, kas tikko bija atgadījies.
Pārliecinājies, ka ar meitas veselību viss ir kārtībā, grāfs devās prom, bet laimīgais Ričards nosēdināja sievu uz dīvāna. Nolikusi galvu uz vīra pleca, Erikso klusēja un izklaidīgi klausījās Ričarda vārdos. Viņas domas bija tālu. Ar kaut kādu dīvainu ziņkāri jaunā sieviete salīdzināja Lejerbahu un Amenhotepu, un barona tēls nobālēja otrreiz. Viņa skatiens likās neizteiksmīgs, vārdi banāli, bet maigais smaids itin nemaz nelīdzinājās tam valdzinošajam smaidam, kas viņu tā satrauca un pakļāva.
Jā, Amenhoteps bija viņas pavēlnieks, taču ne tas drūmais un bargais mags, kuru viņa iepriekš pazina un ienīda un kurš mūžam sēdēja pie saviem manuskriptiem, bija auksts kā viņa garais baltais tērps, kas viņu vērta statujai līdzīgu. Nē, jaunais pavēlnieks, kas nodarbināja visas viņas domas, bija valdzinošs un bīstams cilvēks, kas valdīja pār stihijām! Un, lūk, šis cilvēks tagad izlūdzas viņas mīlestību, solot pretī mūžīgu jaunību un neizbaudītu laimi.
Erikso domas traucās aizvien tālāk. Un kā būtu, ja piramīdas drūmās pazemes vietā, kur valdīja mūžīgs klusums un mākslīgs apgaismojums, Amenhoteps dzīvotu lieliskā pilī, kas būtu saules gaismas pielieta un svaiguma pilna, un valkātu mūsdienīgu elegantu uzvalku? Tad viņš būtu ļoti bīstams cilvēks! Ak, kāpēc viņš nekad neparādījās tāds kā šodien? Tad Erikso katrā ziņā būtu iemīlējusi tieši viņu, un cik daudz sarūgtinājumu būtu gājis secen!
Viņa nodrebēja un izslējās, skaidri sajuzdama, ka pierei pieskaras kāda roka ar gariem smalkiem pirkstiem. Kad Erikso paskatījās uz Ričardu, viņa šausmās ieraudzīja, ka vīrs kļuvis bāls kā audekls un viņa acis ir gluži stiklainas. Pēkšņi Ričarda nespodrajās acu zīlītēs uzliesmoja maga ugunīgais skatiens, bet vīra nekustīgās rokas pacēlās, lai dedzīgā apskāvienā piekļautu pie sevis viņas augumu. Taču tas viss ilga vienu mirkli. Tad Ričarda ķermenis nodrebēja, un viņš smaidīdams maigi noliecās pie Erikso un kaisli viņu noskūpstīja.
Jaunā sieviete, viscaur trīcēdama, apvija rokas vīram ap kaklu un cieši piespiedās viņam klāt. Viņa vairs negribēja domāt. Viņa alka vienīgi pēc mīlestības un mierīgas laimes, ko bija izdevies izcīnīt ar tādām pūlēm.
Kopš Erikso kāzām bija pagājuši gandrīz astoņi mēneši. Nekas netraucēja jaunā pāra laimi un nekas neliecināja par to, ka Amenhoteps turpinātu viņus vajāt. Mags bija pazudis bez pēdām! Taču netika aizmirsts. Erikso bieži domāja par pēdējo vīziju. Dažreiz, sēdēdama viena buduārā, viņa saspringti gaidīja, vai kaut kur uz sienas neparādīsies ēģiptieša siluets, vai neatskanēs par viņa tuvošanos vēstījošais sudrabainais zvans, taču visur valdīja klusums. Tātad viņa bija aizmirsta un atraidīta.Vispār jau Erikso par to priecājās, tomēr dažkārt viņu pārņēma tāda kā nožēla un uzmācās drūmas domas. Tad viņa meklēja vientulību. Erikso, protams, bija laimīga, pat ļoti laimīga, tomēr ne tā, kā bija sapņojusi. Būdama pēc dabas kaismīga un enerģiska, Erikso nerada Ričardā atbalsi savām jūtām, bet vīra mierīgā un savaldīgā mīlestība viņu aizvainoja un tracināja.
Erikso dvēselē pamodās dziļa greizsirdība uz Almerisu. Tieši viņa — šī mirusī un reizē mūžam dzīvā būtne — atņem viņai, Erikso, vīra sirds labāko daļu! Jaunā sieviete skaidri sajuta to, ka Ričarda dzīvē viņa vienmēr ir bijusi otrā vietā. Barons to nemaz neslēpa un uz sava rakstāmgalda turēja Almerisas portretu, kuru atteicās novākt pat pēc sievas vairākkārtēja lūguma. Šādas scēnas attālināja dzīvesbiedrus, protams, ne uz ilgu laiku, un atstāja neredzamas brūces.
Ziemā, bet īpaši tuvojoties pavasarim, veco grāfu mocīja reimatisma sāpes kājās, un pēc ārstu ieteikuma viņam vajadzēja iziet dziedniecības kursu vienā no Dienvidaustrijas kūrortiem.
Lai izrautos no garlaicības, Erikso nolēma braukt tēvam līdzi, un viņai nenācās īpaši nopūlēties, lai pierunātu ari vīru piedalīties ceļojumā. Bet Bērs jau bija tik labi iekļāvies šā nama dzīvē, ka neviens nešaubījās par viņa vēlmi pievienoties.
Ceļotāji iekārtojās ļoti komfortabli. Kamēr grāfs vannojās, dušojās un dzēra minerālūdeņus, bet profesors devās arheoloģiskās ekskursijās pa tuvāko apkaimi, jaunais pāris izklaidējās pēc sava prāta, jo sezona tikko bija sākusies un atbraucēju nebija daudz. Būdams kaislīgs zirgu cienītājs un labs jātnieks, Ričards ari sievai palīdzēja apgūt jāšanas prasmi. Erikso drīz vien aizrāvās ar šo sportu un allaž pavadīja vīru izjādēs.
Reiz abi devās tālākā izjādē un kādā no ēnainajām alejām, kas iznāca uz šosejas, ieraudzīja zirgkopi vedam pie pavadas neparasti skaistu zirgu.
— Paskaties, kāds brīnišķīgs dzīvnieks! — iesaucās sajūsminātais Ričards.
Piejājis tuvāk, viņš apjautājās, kam zirgs pieder.
— Manam kungam Adumantam Odearam, — atbildēja zirgkopis.
Barons pat nokāpa no sava zirga, lai apskatītu šo dzīvnieku, kas patiesi bija lielisks: zilganmelnā spalva laistījās, aste un smalkās krēpes, kas bija tik zīdainas un viļņainas kā sievietes mati, arī bija melnas, un tikai uz pieres tam bija sniegbalts plankums. Slaidais un stingrais stāvs liecināja, ka tas ir arābu izcelsmes zirgs. Tbbrid tas zviedza, pacēlies uz pakaļkājām, tad nepacietīgi sāka kārpīt ar pakavu zemi.
Redzēdams barona sajūsmas pilno skatienu, zirgkopis paziņoja:
— Zirgs tiek pārdots. Nez kāpēc tas manam kungam nav pa prātam. Divi angļi jau gribēja Salamandru nopirkt, tomēr darījums nenotika.
— Kāda laime! — iesaucās ieintriģētais Ričards. Tad, ieslidinājis zirgkopja rokā monētu, viņš vaicāja: — Saki, mans draugs, kur tavs kungs dzīvo un vai es varu viņu tagad satikt?
— Viņš dzīvo tur, tajā lielajā dārza ieskautajā villā, — paskaidroja zirgkopis, rādīdams uz sānu aleju. — Šobrīd viņa nav mājās, bet nāciet rīt ap pusdienlaiku.
Atgriezušies mājās, Ričards un Erikso tik sajūsmināti aprakstīja brīnišķīgo ķēvi, ka arī grāfs ieinteresējās par to. Visi vienprātīgi nolēma, ka Salamandra ir jānopērk.
Nākamajā dienā zirgkopja norādītajā laikā barona ekipāža apstājās pie villas ieejas. Tā bija liela itāļu stilā būvēta māja, ko ieskāva plašs dārzs.
Vestibilā baronu sagaidīja sulaiņi — nēģeri un indieši. Tad nelielā caurstaigājamā viesistabā viņu pieņēma vecs indietis, ģērbies baltās drānās, un cienīgi apvaicājās par vizītes mērķi. Kad Lejerbahs paskaidroja, kāpēc ieradies, indietis izgāja, bet pēc minūtēm desmit atgriezās un svinīgi pavēstīja, ka viņa kungs ir gatavs baronu pieņemt.
Ričards viņam sekoja. Abi izgāja cauri vairākām lielām istabām, kas bija grezni iekārtotas Austrumu stilā. Taču logu aizkari visur bija nolaisti, un šī pustumsa, kā arī dziļais klusums, kas valdīja milzīgajā namā, dīvainā kārtā atsaucaJbarona atmiņā piramīdas pazemes telpas.
Beidzot pavadonis pacēla smagu zilu portjeru, un viņi iznāca uz terases, kas bija bagātīgi rotāta ar retiem augiem un no visām pusēm aizsegta ar nolaistiem gaišzila zīda aizkariem. Tikai viena no portjerām bija pa pusei pacelta un atklāja uz dārzu vedošās kāpnes.
Terases viņā galā vienā pusē karojās svītrains zīda guļamtīkls, bet otrā atradās plats un zems dīvāns. Tā priekšā uz galda stāvēja divi groziņi: viens ar augļiem, bet otrs ar kūkām, kā arī zelta krūka, ko greznoja emaljas rotājumi. Turpat bija redzama neliela tasīte ar pusizdzertu melnu kafiju.
Uz dīvāna spilveniem atlaidies vīrietis lasīja kādu angļu žurnālu. Baronam ienākot, viņš to nolika malā, pieklājīgi sveicināja viesi un aicināja apsēsties.
Ričards nopētīja svešinieku un jutās izbrīnīts, ka šis kolosāli bagātais cilvēks pārdod tik brīnišķu un retu zirgu.
Nabobs Adumanta Odears bļja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, slaids, kalsns, ar bronzas krāsas seju. Viņa pieri ieskāva biezi melni mati, muti aizsedza pagarā bārda un ūsas, aiz garajām un biezajām skropstām acis gandrīz nebija redzamas. Viņš bļja ģērbies gaiši zilā uzvalkā, vidukli apjoza plata zīda šalle, bet uz taburetes gulēja platmaļu salmu cepure.
Ričards izteica savu vēlmi un apjautajās par cenu.
— Tā tas tiešām ir. Vienu brīdi es gribēju pārdot Salamandru, bet tagad esmu pārdomājis, — nabobs vienaldzīgi atbildēja.
Redzot barona sarūgtinājumu, viņš smaidīdams piebilda:
— Ved esat tik ļoti iededzies par šo pirkumu?
— Atzīšos jums, ka dievinu zirgus un labāku par jūsējo man nav gadījies redzēt, turklāt arī mana sieva ļoti vēlas iegūt šo zirgu.
— O! Ja tā ir dāmas vēlēšanās, tad mēs par to vēl parunāsim, kaut gan es neieteiktu baronesei sēsties Salamandras mugurā, — laipni sacīja Adumanta.
Iepriecinātais Ričards steidzīgi pateicās viņam, un starp abiem aizsākās dzīva saruna. Indietis pastāstīja, ka mītot šeit jau vairākas nedēļas un mirstot vai nost aiz garlaicības. Bet viņam tā gribējies atpūsties no ilgā un nogurdinošā ceļojuma pa Ēģipti, Nūbjju un Tibetu.
Šis temats Ričardu ieinteresēja. Kad pēc stundu ilgas sarunas barons sāka atvadīties, jaunais indietis viņam šķita ļoti simpātisks, un viņš to uzaicināja ciemos. Adumanta pateicās un pieņēma uzaicinājumu. Atvadīdamies Ričards riskēja vēlreiz ieminēties par zirgu, taču indietis pašūpoja galvu un smaidīdams atbildēja:
— Pagaidām atstāsim šo sarunu nepabeigtu. Par Salamandras pārdošanu es aprunāšos ar baronesi.
Visu ģimeni ieintriģēja Ričarda stāstījums par vizīti pie naboba, tāpēc ar lielu interesi tika gaidīta viņa atbildes vizīte. Pēc divām dienām, kad ģimene nule bija beigusi brokastot, pie nama ieejas apstājās pajūgs, kurā bija iejūgti divi lieliski rikšotāji- Kučieris nēģeris bija ģērbies vienkāršā tumšā livrejā. Uz vizītkartes, ko pasniedza sulainis, bya rakstīts: "Adumanta Odears Allans."
Erikso vēl domīgi pētīja vizītkarti, brīnīdamās par indiešu un angļu vārdu dīvaino apvienojumu, kad viesistabā ienāca nabobs. Kad Ričards viņu bija iepazīstinājis ar visiem ģimenes locekļiem, Adumanta piegāja pie baroneses un noskūpstīja viņas roku. Visi apsēdās un aizsāka sarunu, kurā Erikso ņēma visai mazu dalību. Jau uzmetot pirmo skatienu indietim, viņa sajuta krūtīs savādu smagumu. Lai gan baronese nekad agrāk šo cilvēku nebija redzējusi, viņai likās pazīstams Adumantas staltais augums. Eiikso klusēdama vēroja katru ciemiņa kustību. Roka, no kuras viņš novilka cimdu, bija maiga un kopta kā sievietei, pirkstā zaigoja gredzens ar neparasti skaistu safīru.
Ciemiņa krīišu balss skanīgais tembrs lika Erikso satrūkties, jo atgādināja labi pazīstamo un baiso balsi. Baronese veltīgi mēģināja ieraudzīt Adumantas acis: biezās un garās skropstas slēpa to krāsu un skatienu. Erikso kļuva sērīgi ap sirdi. Pati nezinādama kāpēc, viņa svešiniekā centās saskatīt Amenhotepu. Tomēr nē, tas nebija viņš, — baronese galu galā secināja, nolēmusi, ka sāk redzēt rēgus gaišā dienas laikā. Amenhoteps taču nekad nepamet savu dārgo piramīdu un foliantus, pie kuriem nīkst bez sava gala. Nokratījusi uzmācīgās domas, viņa iesaistījās kopīgajā sarunā.
Piemērotā brīdī Erikso smaidot apvaicājās, kāpēc viņš savam vārdam pievienojis arī anglisko.
— Mana māte bija angliete, pulkveža Allana meita, — bez kāda samulsuma paskaidroja Adumanta. — Redziet, mans tēvs bija kvēli iemīlējies gaišmatainā skaistulē, kura atbildēja uz viņa mīlestību. Taču mātes ģimene nostājās pret šīm laulībām ar pagānu, kuru uzskatīja par mežoni. Tad Allanas jaunkundze aizbēga no mājām un, par spīti visiem šķēršļiem, kļuva par radžas sievu. Esmu šīs laulības atspulgs, un proti: pa pusei eiropietis, pa pusei indietis. Savai mātei man jāpateicas par Eiropas valodu prasmi, par iepazīstināšanu ar jūsu pasaules ieražām im arī par mērenu naidu pret angļiem. No viņas esmu mantojis arī ceļošanas kāri. Saņēmis no tēva visai lielu mantojumu, es kā jaunākais dēls varu dzīvot pilnīgi neatkarīgi un man nav jāpakļaujas nevienam citam likumam kā vien savas fantāzijas lidojumam, bet tā liek man meklēt aizvien jaunus un jaunus iespaidus, — smaidīdams pabeidza Adumanta.
Pavadījis pie viņiem aptuveni stundu, viesis atvadījās un aizbrauca.
Ievērojis, ka Erikso nepiedalās indieša slavināšanā, grāfs ironiski ierunājās:
— Skaties, Ričard, tava sieva kļuvusi tāda sapņaini domīga! Vai tikai skaistais indietis nav iekarojis viņas sirdi?
— Man šķiet, ka starp viņu un Amenhotepu pastāv dīvaina līdzība. Es mūžam baidos, ka viņš atkal ieradīsies kādā jaunā veidolā, — skumji noteica Erikso.
Klātesošo homēriskie smiekli bija atbilde uz viņas vārdiem.
— Nē, baronese! Nekad nebūtu domājis, ka jūs esat tāda bailule!.. Protams, jums ir pamatots iemesls baidīties no Amenhotepa kunga, tomēr identificēt viņu ar šo simpātisko Adumantu, kuram austrumniecisks ir vienīgi vārds, — tas jau ir komiski! Padomājiet pati: Amenhoteps — moderni ģērbies, Amenhoteps, kas runā par teātri, zirgu skriešanās sacīkstēm un zirgu īpašībām! Ha, ha, ha! Es nespēju par to domāt nopietni! — zobojās Bērs.
— Profesoram taisnība. Vecais burvis neizkustēsies no savas piramīdas un mēģinās tevi sasniegt citādā veidā, — iejaucās grāfs. — Tas patiesi ir smieklīgi — mēģināt saskatīt veco laupītāju laipnajā Adumantā! Turklāt pagājis jau gandrīz gads, kopš ēģiptietis neizrāda nekādas dzīvības pazīmes. Aizmirsti šo pagātnes lappusi, kas, šķiet, ir aizvērta uz visiem laikiem. Katrā gadījumā tev ir maģiskais ierocis, pret kuru Amenhoteps ir bezspēcīgs.
— Jā, es nekad nešķiros no šā ieroča, bet jums ir taisnība: šis nabobs nevar būt Amenhoteps, — atviegloti uzelpodama, sacīja Erikso.
No šīs dienas Adumanta kļuva par biežu viesi grāfa ģimenē un izpelnījās vispārēju labvēlību ar savu laipno izturēšanos, bruņniecisko uzmanību pret Erikso un elastīgo, attīstīto prātu. Jaunajam indietim piemita viņa gadiem neparasta erudīcija, kas tomēr^netraucēja viņam šad un tad piedalīties augstākās sabiedrības izpriecās, doties pastaigās vai uz kazino, kur Erikso parasti izcēlās ar savu skaistumu. Kur vien šī sieviete parādījās, tūlīt ap viņu pulcējās pielūdzēji, un neviens nebrīnījās, to pulkā redzot jauno indieti. Arī Erikso ne reizi vien bija uztvērusi apbrīnu, kas uzliesmoja Adumantas tumšajās acīs, taču viņa tik ļoti bija apradusi ar pielūgsmi, ka nepiešķīra tam īpašu vērību.
Reiz Adumanta uzaicināja grāfa ģimeni pie sevis pusdienās. Nebija nekāda iemesla atteikt, tāpēc norunātajā dienā visi devās uz villu. Jaunais saimnieks uzņēma ciemiņus ar ierasto sirsnību un apbūra viņus ar savu laipnību.
Pasniedzis Erikso roku, namatēvs veda viņu cauri garai istabu virtenei, kas bija iekārtotas ar austrumniecisku greznību, uz mazu viesistabu, kas visus apbūra ar savu oriģinalitāti. Tās sienas bija drapētas ar austrumnieciskiem zeltā izšūtiem purpurkrāsas audumiem. Reti sastopami ziedi un tropiskie augi, kas šeit bija bagātīgi izvietoti, lika apmeklētājiem justies kā Indijā.
— Jūs dzīvojat brīnišķīgā pilī. Trūkst vienīgi jaunas un daiļas laulātās draudzenes, kura ar savu klātbūtni ienestu dzīvīgumu visā šai greznībā, — smaidīdama ierunājās Erikso.
— Sis trūkums, baronese, diemžēl nav atkarīgs no manis. Esmu precējies, bet sieva mani nodevīgi pameta, un kopš tā brīža esmu spiests dzīvot viens.
Erikso sirds sāpīgi sažņaudzās, pamanot to naidu, kāds uzdzirkstīja zem indieša nolaistajām skropstām.
— Jūsu sieva jūs pameta? Cik savādi! Man liekas, jums piemīt viss nepieciešamais, lai iekarotu sievietes sirdi, — ar izbrīnu un neticību viņa piebilda.
Adumantas sejā parādījās sarkastisks, noslēpumains smaids.
— Varbūt esmu pārāk netaktiska?
— Nemaz, baronese! Jūsu vārdi man glaimo, bet, kas attiecas uz manu laulību, tā nav nekāds noslēpums. Es pieņēmu un uzaudzināju bāreni, kuru vēlāk iemīlēju un vēlējos apprecēt, taču nebiju rēķinājies ar to, ka sievietei pirmām kārtām vajadzīgas izpriecas un izklaides. Kā gan es — mūžam aizņemtais domas kalps — spētu tēlot izveicīgu kavalieri? Vārdu sakot, es nepratu iekarot jaunās meitenes sirdi.
— Kāpēc tad viņa piekrita kļūt par jūsu sievu? — jautāja Erikso, kuru atkal bija paņēmušas savā varā kaut kādas dīvainas izjūtas.
— Viņai bija neērti noraidīt mani atklāti, taču viņas patiesā atbilde bjja bēgšana kopā ar citu.
Klātesošie izbrīna pilni saskatījās.
— Velns parāvis! — iesaucās Lejerbahs. — Kāds gan bija šis pavedinātas, kuram viņa deva priekšroku?
— Visparastākais mirstīgais, kurš ne ar ko neizceļas ļaužu pūlī. Vai tad jūs nezināt, ka sievietes sirdi ir tik grūti izprast? Sieviete ir nepastāvīga un kaprīza būtne. Gadījums pakļauj viņu vīrietim, un gadījums padara viņu par nodevēju.
Naidīgais skatiens, ko runātājs tobrīd veltīja Ričardam, pārsteidza Erikso.
— Vai viņa bija skaista? — gandrīz neapzināti jautāja jaunā sieviete.
— Vai jūs apšaubāt manu gaumi? Viņa bjja daiļa kā debesu tēls. Laime pie manis atgriezīsies vienīgi tad, kad viņa atkal ieņems savu vietu man līdzās.
— Jūs piespiedīsit viņu atgriezties? — kļuvusi gluži bāla un smagi elpodama, nomurmināja Erikso.
— Ak, nē! Es pacentīšos iekarot viņas sirdi un ļaušu viņai apjaust pašas nepateicību, līdz viņa labprātīgi atgriezīsies manā pajumtē. Lūk, pusdienas ir gatavas. Atļaujiet, baronese, vest jūs pie galda.
Erikso apsēdās pie galda sadrūmusi. Ar jaunu spēku viņā pamodās neskaidrās aizdomas. Naifļjgi un drudžaini viņa vēroja katru indieša kustību, domās salīdzinādama viņu ar Amenhotepu.
Adumanta, kā likās, neko nemanīja un jautri tērzēja, laipni cienādams viesus ar izsmalcinātām pusdienām. Pats viņš nobaudīja tikai dažus augļus un izdzēra kausu vīna.
— Redzu, ka jūsu eiropeiskums vēl nesniedzas tiktāl, lai kopā ar mums baudītu šo brīnišķīgo fazānu, — jautri un viltīgi piebilda profesors.
Indietis pasmaidīja.
— Jums taisnība — mans eiropeiskums ir samērā virspusīgs. Vecais bramins, kas mani audzināja, iedvesa man nepatiku pret jebkuru ēdienu, kas pagatavots no dzīvniekiem un putniem. Turklāt okultās zinātnes prasa, lai tās adepti lietotu vienīgi augu valsts produktus.
— Kāpēc jūs piespieda studēt šīs zinības? — Erikso apjautājās.
— Es pats to vēlējos. Vecais Ardžuno bija mana tēva draugs. Viņš dzīvoja mazā pagodā pils dārza attālākajā galā. Šis cilvēks tik saistoši stāstīja par dažādiem noslēpumiem un dabas spēkiem, ka man radās vēlēšanās kļūt par viņu skolnieku. Salīdzinājumā ar Ardžuno es, protams, esmu nejēga.
Saruna ievirzījās par Indiju, tās pagātni un īpaši par tām noslēpumainajām zinībām un brīnumiem, ko veic faķīri.
— Viņi visi pa daļai ir burvju mākslinieki, un visi viņu demonstrētie fenomeni, lai cik neparasti tie liktos, nav nekādi brīnumi, jo dabā brīnumu nav, — skaidroja Adumanta. — Nav pareizi dēvēt par brīnumu prasmi valdīt pār dabas spēkiem. Patiesi vie- dam cilvēkam nekas nepaslīd garām, un īstā maģija nozīmē attīstīt cilvēkā ieliktos spēkus un panākt, lai viņš būtu spējīgs redzēt, dzirdēt un uztvert to, ko citi ne redz, ne dzird, bet, ja arī dažkārt sajūt, tad neko nesaprot. Un, visbeidzot, tā nozīmē attīstīt sevī sesto sajūtu, un proti, spēju iekļūt neredzamajā pasaulē, kuru jūs pilnīgi neņemat vērā.
— Vai jums šis spēks piemīt? — ziņkāri vaicāja profesors.
— Daļēji — jā. Piemēram, š^jā karafe es saskatu kāda ūdensauga aizmetni, kuram trūkst tikai nepieciešamo ingredientu, lai sāktu attīstīties. Jūs man neticat? Nu, labi! Es mēģināšu padarīt jūsu acīm pieejamu to, ko redzu pats.
Indietis izņēma no kabatas glītu fulāru, no kura vējoja spēcīgs aromāts, kas parasti ieskāva arī pašu Adumantu, un aizklāja ar to savu roku un karafi.
Erikso viņu nemierīgi vēroja, cenzdamās atsaukt atmiņā Amenhotepa roku formu un vienlaikus pārmezdama sev šīs smieklīgās aizdomas.
— Ko jūs manī tā lūkojaties, baronese? Vai tikai nebaidāties, ka es izvilkšu no karafes krokodilu? — ironizēja Adumanta.
— Ja jūs to izdarīsit, tad esat stiprāks par Amenhotepu, — nepiesardzīgi iesaucās profesors.
Ričards un grāfs sāka no sirds smieties.
— Par ko stiprāks? — indietis p^jautjya tik mierīgi un vienaldzīgi, ka Erikso, kas nenolaida no viņa acu, atviegloti uzelpoja pārliecībā, ka viņš šo vārdu dzird pirmo reizi.
Samulsušais profesors atbildēja:
— Es runāju par kādu cilvēku, kas arī nodarbojas ar maģiju un šajā ziņā ir meistars, taču viņš šeit nedzīvo.
— Bet kur tad? Es vienmēr meklēju kontaktus ar cilvēkiem, kam tuva maģijas māksla, — mierīgi turpināja Adumanta.
Šokētais un apmulsušais profesors nomurmināja:
— Es tiešām nezinu, kur viņš šobrīd atrodas. Par viņu man jau sen nav nekādu ziņu.
Tikko jaušams izsmiekls pavīdēja indieša lūpās. Bija grūti pateikt, vai to izraisīja Bēaa atbilde vai arī pašapmierinātība, ka spējis visus pārsteigt ar ko neparastu, jo šajā brīdī viņš noņēma fulāru, un visiem izlauzās pārsteiguma sauciens.
No kristāldzidrā šķidruma dzīlēm tagad stīdza tievs, lokans stublājs, paceldams virs ūdens salīrzilu ziediņu ar sārtu vainadziņu. Augam bija platas, apaļas zaļganbālas lapas, ko klāja sudrabainas pūkas. Karafes dibenā tagad bija visdažādāko formu augi ar pelēcīgu lapotni un iesarkanu dzīslojumu. Starp šiem augiem peldēja mazītiņas zeltainas un sudrabainas zivtiņas un delfiniņi. Neparastā akvārija dzīlēs uz sūnu paklāja gulēja divi miniatūri krokodili mazā pirkstiņa lielumā.
Kamēr klātesošie apbrīnoja viņu acu priekšā uzburto mazo pasaulīti, Adumanta uzjautrināts piebilda:
— Kā redzat, baronese, bailēm nebija iemesla. Tas viss ir ļoti vienkārši. Ne jau es radīju šīs būtnes, kas tur kustas, — tās jau agrāk dzīvoja ūdenī, tikai jūsu acīm bija neredzamas. Ar siltuma palīdzību es tās palielināju un padarīju jums redzamas.
Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds skumīgi pukstēja, un viņa nervozi noslaucīja sakarsušo seju ar kabatlakatiņu. Žests, ar kādu indietis izvilka no kabatas fulāru, likās viņai dīvaini pazīstams. Un šī dziļā rieva starp uzacīm, un uz pieres pietūkuši dzīsla — viņa to daudzkārt bija skatījusi uz maga pieres. Bet nē! Tas nav iespējams! Slimie nervi viņu nemitīgi biedē ar vienu un to pašu rēgu. Vai tad viņa nezināja, ka nodarbošanās ar maģiju prasa milzīgu gribas koncentrēšanu? Skaidrs, ka arī citiem magiem uz pieres var parādīties tāda pati grumba.
— Jūs, baronese, patiešām esat nobijusies! Man ļoti žēl, — teica Adumanta, līdzjūtīgi vērdamies Erikso satrauktajā sejā.
— Nē! — viņa strauji iekilda. — Es nen«bij«s, tikai man bail no maģijas un…
— Un magiem, — pabeidza Adumanta.
Jaunā sieviete samulsusi klusēja.
— Kāpēc jūs no viņiem baidāties, baronese? Vai esat piedzīvojusi ko sliktu? Tas nav ticams, jo, manuprāt, jūsu pusē ir neaprakstāms valdzinājums. Tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai pakļautu visus magus, nebaidoties viņu varenības.
Erikso nosarka, bet Adumanta šķelmīgi piebilda:
— Jūs izraisāt manī ziņkāri, baronese, un man rodas vēlēšanās parunāties ar savu maģisko spoguli. Es palūkojos tajā, un man viss kļūst skaidrs.
—Ak, parādiet mums šo spoguli! — vienā balsī iesaucās Bērs un grāfs, turklāt ar tik alkainu ziņkāri, ka indietis atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka gardi smieties. Viņa smiekli izrādījās lipīgi, jo visi klātesošie arī tiem pievienojās.
—Jums jāpiedod mūsu ziņkāre, Adumanta, — sacīja grāfs. — Taču jūs esat aizskāris jautājumu, kas mūs visus ļoti interesē. Pēc tā, ko jūs parādījāt mums karafe, kādus gan brīnumus varam sagaidīt no jūsu spoguļa!
Erikso ieelpoja ar pilnu krūti. Tagad viņa bjja pilnīgi pārliecināta, ka noslēpumainais svešinieks nav Amenhoteps. Tas nekad nebūtu tā smējies. Viņas atmiņā atausa dzīve Memfisā, Aleksandrijā un piramīdā. Ne reizi viņa vēl nebija dzirdējusi, ka no skarbajām lūpām, kas prata vienīgi pavēlēt un izrunāt buramvārdus, izlauztos tādi smiekli. Bija sajūta, ka no sirds novēlies akmens, un viņa, piesarkusi un priecīga, koķeti uzsmaidīja Adumantam.
— Tas tiesa! Es turu ļaunu prātu uz magiem. Varbūt tāpēc, ka esmu tos skatījusi no sliktās puses. Tik laipns mags kā jūs noteikti liks man mainīt viedokli, parādot zinātni no interesantās puses.
Zem indieša nolaistajām skropstām pazibēja izsmējīgs skatiens. Laipni paklanījies, viņš smaidīdams sacīja:
— Jūsu vēlēšanās, baronese, man ir likums. Manas zināšanas, tāpat kā es pats, vienmēr ir jūsu rīcībā. Pēc pusdienām es jūs aizvedīšu uz savu darba kabinetu, kur parādīšu savu ierobežoto zināšanu drumslas.
Visi pateicās saimniekam, un pusdienas noslēdzās jautrā noskaņojumā. Pēc kafijas Adumanta aizveda visus uz lielu apaļu zāli, kurā bija dziļa un tumša niša. Tb varēja aizsegt ar violetu portjeru, kas tagad bija pacelta.
— Baronese un jūs, kungi, — viesus uzrunāja indietis, atvērdams durvis, ko aizsedza sienas sega, — varētu ienākt blakus istabā, lai pārliecinātos, ka niša ar to nav savienota un ka tur nav nekādu aizdomīgu aparātu.
Tā bija neliela tukša istaba. Kailās sienas klāja tikai apmetums.
— Tagad apskatiet arī nišu. Es gribētu jums parādīt savas Deli tuvumā esošās pils pagalmu un savu iemīļoto ziloni.
Profesors ar sev raksturīgo skepticismu piecēlās, paņēma sveci un devās uz nišu — aptaustīja un izklauvēja sienas un tad atgriezās. Sienas bija kapitālas, biezas, bet blakus istaba bya pārāk maza, lai tajā pietiktu vietas zilonim.
Sirsnīgi smiedamies par viņa rūpjpilno izskatu, Adumanta Odears novietoja iepretī nišai krēslus, tad nospieda atsperi, un platajiem logiem priekšā nolaidās slēģi, pēc tam viņš aizvilka tiem priekšā arī biezu aizkaru. Istabu tagad vāji apgaismoja trīcoša sveces liesma.
Pēc šiem priekšdarbiem indietis apsēdās uz telpas vidīī nolikta krēsla, atspiedās pret atzveltni un aizvēra acis. Pēc dažām minūtēm, kas klātesošajiem šķita garas kā mūžība, Adumanta izslējās, izņēma no kabatas mazu pudelīti un izlēja tā saturu nišā. Kļuva jūtams ass un ļoti spēcīgs aromāts. Tad sāka celties biezi dūmu mutuļi, kas pilnīgi aizsedza nišu, no kurienes atskanēja viegls sprakšķis, it kā tur kas degtu.
Erikso atkal pārņēma smaguma sajūta. Viņai likās, ka atkal atrodas maģiskajā un noslēpumainajā aplī, kas tik ilgi bija turējis viņu gūstā. Baronese nevarēja saskatīt indieša seju, kas atradās ēnā, toties pustumsā skaidri iezīmējās viņa paceltās rokas. Tās fosforiscējoši spīdēja, bet garie un smalkie pirksti izstaroja gaismu, no tiem uz visām pusēm krita dzirksteles. Pamazām dūmu aizsegs kļuva plānāks, un caur to varēja saskatīt daudzkrāsainus starus, kas mijās ar zibeni. Tad viss ieslīga mirdzošā, maigā un vienmērīgā gaismā. Pēc brīža dūmu aizsegs pilnīgi pazuda un klātesošo acīm pavērās plašs, ar marmora plāksnēm klāts pagalms, kura tālākajā malā bija redzama tipiska indiešu pils. Vairāki pakāpieni veda uz lielu terasi, kuras slaidās kolonnas balstīja jumtu, ko rotāja daudzkrāsaini, ar zeltu un emalju klāti kokgriezumi. Pagalma vidū marmora baseinā darbojās strūklaka, no kuras plūstošais ūdens laistījās visās varavīksnes krāsās. Visapkārt auga palmas un vīģeskoki. Šo brīnišķīgo ainavu, no kuras dvesa rāms miers, apmirdzēja rietošās saules sārtie stari. Līdzās terasei zem palmas skaļi šmakstināja milzīgs balts zilonis, ņemdams barību no liela bambusniedru groza.
Klātesošie aiz pārsteiguma sastinga kā pārakmeņo- jusies. Adumanta pirmais piecēlās no krēsla, iztraucējot telpā valdošo klusumu.
— Kungi, vai nevēlaties apskatīt manu namu? — viņš ierunājās, sniegdams Erikso roku.
Baronese automātiski, kā sapnī kopā ar viņu izgāja cauri pagalmam un uzkāpa terasē, pārējie viņiem sekoja. Neticēdami savām acīm, visi vērīgi lūkojās apkārt. Profesors, lai pārliecinātos, ka neguļ, pat ieknieba sev ausī un tik enerģiski uzkāpa sev uz varžacs, ka nespēja novaldīt sāpju kliecteienu. Nē, šaubu nebija — viņš bija nomodā!
Sekojot Bēra paraugam, arī grāfs un Ričards pārbaudīja savas izjūtas: viens, iegremdējis roku strūklakas ūdens šaltīs, sajuta vēsumu; otrs paglaudīja ziloni, ar pilnu krūti ieelpodams miklo un aromātisko gaisu, kas tik ļoti atšķīrās no ierastā. Nokļuvis terasē, profesors izvilka no kādas vāzes zilu lotosa ziedu un iesprauda to sev pogcaurumā.
Erikso apstājās uz terases un, atbalstīdamās pret naboba roku, nespēja novērst skatienu no svītrainās portjeras, kas sedza ieeju pilī. Viņas galvā rosījās dīvainas domas. Viss, ko viņa tagad redzēja, likās pazīstams un kādreiz jau skatīts. Aiz šīm durvīm vajadzēja būt lielai zālei ar zaļām kolonnām un zemiem dīvāniņiem. Tālāk sekoja pusapaļa istaba, rotāta ar ziediem, — tajā dominēja sandalkoka greznojumi. No turienes varēja nokļūt citā — mazākā terasē, kas veda uz dārzu.
Erikso strauji devās uz ieejas durvīm. Viņa alka pārbaudīt šīs prātā atausušās atmiņas. Nē, viņa nebija kļūdījusies! Aiz portjeras tiešām bija liela zāle ar dīvāniem, tad — viesistaba ar terasi. Pat sarkanais, ar zīdu pārvilktais krēsls stāvēja savā vietā — līdzās galdam, uz kura bija groziņš, krūka un kauss. Viņa atcerējās, ka šajā pašā laukumiņā ir bieži dejojusi mēnessgaismā, tērpusies baltā gaisīgā tunikā, vaļā palaistiem matiem un rotājusies ar smagām kaklarotām un rokassprādzēm. Vienīgi tad uz terases, atspiedies pret kolonnu, stāvēja nevis šis indietis melnā frakā, bet gan Amenhoteps svītrainā tunikā — bargs, bezkaislīgs un auksts kā allaž.
Erikso pārņēma tāds nespēks, ka viņa atslīga uz tuvākā krēsla un piespieda roku savai drebošajai sirdij.
— Šķiet, jūs esat nogurusi, baronese. Vai nevēlaties atspirdzināties ar palmu vīnu? — šajā brīdī atskanēja Adumantas skanīgā balss. Viņš pasniedza Erikso zelta kausu ar aromātisku vīnu. Viņa to paņēma. Vai nu tas bija nejauši, vai ar nodomu, bet kauss izslīdēja no baroneses trīcošās rokas, un vīns izlija.
Adumanta aizgriezās, tāpēc Erikso nepamanīja viņa acīs dzalkstošās dusmas.
— Laiks doties projām. Iesim, kungi! — viņš mierīgi uzrunāja viesus.
Visi steidzīgi izgāja cauri zālei un devās pāri pagalmam. Profesors, noslēgdams gājienu, tikko paguva iziet cauri velvētajai arkai, kas veidoja tādu kā garu un tumšu koridoru, kad visi pēkšņi attapās sēžam krēslos sveces apgaismotajā apaļajā zālē. Nišas priekšā vēl mutuļoja biezi dūmi, kas tūlīt pat izklīda.
— Augstais Dievs, kāds sapnis! — aizelsies iesaucās grāfs.
— Jūs nesapņojāt, jūs vienkārši bijāt ekskursijā uz manu pili Himal^jos, — atbildēja Adumanta, smiedamies un berzēdams savu sakarsušo seju.
— Skaidrs, ka mēs neesam gulējuši! Skatieties — šis zilais lotoss manā pogcaurumā pierāda, ka mēs tiešām bijām Indijā, turklāt tas neprasīja ne kripatiņu laika, — apliecināja starojošais Bērs.
— Jums taisnība. Manas piedurknes aproce vēl joprojām ir slapja, — piebilda grāfs, aptaustījis piedurkni.
Ričards klusēdams rādīja dzīvo kolibri, ko turēja rokā.
— Viņš sēdēja uz balustrādes un ļāva sevi noķert, — skaidroja barons, palaizdams putniņu brīvībā.
— Nē, tas nu pārsniedz visfantastiskākās iztēles un visneparastākās maģijas robežas. Jūs, Adumanta, esat otrs Amenhoteps! — iesaucās profesors, piespēdams sevi apvaldīt un nemierīgi skraidīdams pa zāli.
— Kas tā ir par personu, kuru jūs piesaucat jau otro reizi un kuru uzskatāt par diženu magu? — jautāja indietis, vērīgi lūkodamies Bērā.
Erikso atbrīvoja profesoru no nepieciešamības atbildēt uz šo kutelīgo jautājumu. Atri piegājusi pie na- boba, jaunā sieviete pastiepa viņam pretī savu mazo rociņu un aiz satraukuma nervozā balsī teica:
— Jūsu zināšanas, Allana kungs, ir biedējošas, tomēr es gribētu tās pakļaut pēdējam pārbaudījumam un lūgt, lai jūs pasakāt, cik man ir gadu un no kurienes esmu cēlusies, protams, ja šo lūgumu neuzskatīsit par uzmācīgu.
— Nekādā ziņā! Es labprāt atbildēšu jums.
Adumanta noliecās pār jaunās sievietes sīko plaukstu, zobgalīgi smaidīdams un atklādams skatam savus žilbinoši baltos zobus.
— Ja kāds uzzinātu jūsu gadu skaitu, neredzēdams jūsu apburošo sejiņu, viņš šausmās salēktos, bet visi jūsu pielūdzēji, kas sajūsmināti krīt pie jūsu kājām, baronese, šausmās bēgtu. Labāk apsēdieties! Arī jūs, kungi. Lai izpildītu baroneses vēlēšanos, es izsaukšu pagātni, tāpat kā pirmīt izsaucu tagadni. Tas, ko jūs ieraudzīsit, papildinās manu atbildi.
Satrauktie viesi ieņēma savas vietas. Adumanta vienīgais joprojām bija koncentrējies un mierīgs. Izņēmis no kabatas smilšu šķipsniņu, viņš to iemeta tumšajā nišā.
Atkal sagriezās biezs dūmu mākonis, un, kad tas izklīda, Ričards un Erikso nespēja atturēties no pārsteiguma sauciena. Viņu priekšā kā pati īstenība pavērās dzīva un reāla, tomēr dīvaina aina. Divu soļu attālumā viņi ieraudzīja piramīdu, ko savulaik bija cēlis princis Puarma savas Memfisas pils dārzā. Divu eļļas lampu gaismā varēja saskatīt divas skulptūras, ziedokli, uz kura tika kvēpinātas smaržvielas, un divas sfinksas — noslēpumainas un neparastas savā skarbajā skaistumā, tās it kā lūkojās skatītājos ar mirdzošām acīm.
Tāpat kā tajā drausmīgajā naktī, kad Erikso aizmiga uz daudziem gadsimtiem, piramīdas durvis bija puspavērtas. Pa tām bija redzami mēness apspīdētie dārza koki un krūmi. Tālumā bļja dzirdamas balsis, dziedāšana un dzīru troksnis. Tika svinētas Nuitas un Puarmas kāzas.
Aizmirsusi, ka tā ir tikai vīzija, nevis īstenība, Erikso bija gatava steigties uz piramīdu — tik ļoti reāla bya šī pagātnes aina, taču ledaina vēja brāzma atsvieda viņu atpakaļ krēslā.
Arī Ričards piecēlās, kļuvis bāls kā audekls, un, izstiepis uz priekšu rokas, klusēdams raudzījās uz sfinksām — savu paša darinājumu, tad viņš sabruka uz grīdas, vien paspējis iesaukties:
— Manas sfinksas!… Manas sfinksas!
Vīzija mirklī izgaisa.
Erikso raudādama metās pie vīra, kuru nabobs kā bērnu bija pacēlis un nosēdinājis krēslā.
— Nomierinieties, baronese! Pēc brīža jūsu vīrs atgūs samaņu, — sacļja Adumanta, likdams Ričardam pie deguna kaut kādu mazu pudelīti. — Jūs esat satrau- kusies gluži veltīgi. Es tikai atdzīvināju pagātnes staru.
Šajā brīdī Ričards atvēra acis. Viņš pats mazliet pazobojās par saviem vājajiem nerviem, tad, aizbildinājies ar stiprām galvassāpēm, izteica vēlēšanos atgriezties mājās.
Adumanta necentās atrunāt. Viesi, sirsnīgi pateikušies saimniekam par laipno uzņemšanu un demonstrētajām neparastajām spējām, aizbrauca.
— Baidos, ka tikai šis cilvēks neatnes mums nelaimi. Manuprāt, mēs jau esam nokļuvuši viņa okultā spēka ietekmē, — skumīgi čukstēja Erikso, sēdēdama karietē līdzās vīram.