Smagais iespaids, ko bija radījusi ciemošanās pie Adumantas, un savādā vīzija atkāpās tikai nākamajā dienā, bet pilnīgu sirdsmieru viņi atguva pēc tam, kad ieradās indietis, lai apklaušinātos par savu vakarējo ciemiņu veselību.
Adumanta tik jautri jokoja par savu burvju mākslu un tik mīļi zobojās par viņu nepamatotajām bailēm, ko bija izraisījusi rēgainā vīzija, ka visus sasmīdināja. Bēra un vecā grāfa skepticisms kļuva vēl stiprāks, Ričards nez kāpēc pasīvi piekrita visiem indieša argumentiem, un vienīgi Erikso dvēseles dziļumos gruzdēja neskaidra priekšnojauta, kuru viņa nekādi nespēja izskaidrot.
Laiks pagāja jautri. Kādu dienu Adumanta, pie kura visi jau bija pieraduši, pēkšņi paziņoja, ka viņam jābrauc uz Londonu, lai nokārtotu neatliekamas darīšanas. Rudenī viņš atgriezīšoties savā pilī Gmun- denas tuvumā, uz kurieni tad arī aicinot savus draugus pavadīt medību sezonu. Tad pie viņa sapulcēšoties arī citi paziņas.
Šis ielūgums bija tik vienkāršs un sirsnīgs, turklāt jaunais indietis bija iemantojis tik nedalītas simpātijas, ka grāfs nešaubīdamies to pieņēma. īpaši priecājās Ričards, jo bija kaislīgs mednieks. Un tā pēc mēneša grāfa ģimene ieradās Gmundenā, kur nabobs viņus sirsnīgi sagaidīja. Pils bija sen celta, tomēr
ietilpīga un brīnišķīgi iekārtota. Milzīgais parks, pareizāk sakot, mežs, kas to ieskāva, bija medījumu pilns. Grāfa ģimenei tika ierādīti grezni apartamenti, īpaši izcēlās Erikso buduārs. Istaba bija iztapsēta ar smalku baltu audumu un mežģīnēm, mēbeles apvilktas ar baltu zīdu. Visās malās bija salikti ziedi.
Visvairāk Erikso iepatikās terase, no kuras pavērās jauks skats uz dārzu un tuvāko apkārtni. Dažkārt viņa tur palika stundām ilgi, kamēr vīrieši spēlēja biljardu, šahu vai diskutēja par politiku.
Pēc nedēļas ieradās ari pārējie viesi: divas angļu ģimenes un vairāki austriešu virsnieki. Pils tūlīt atdzīvojās. Laiks pieturējās brīnišķīgs, tāpēc tika nolemts doties tālā izjādē un lapsu medībās.
Erikso, kuru mocīja galvassāpes, atteicās piedalīties šajā pasākumā un palika mājās kādas vecas lēdijas un viņas meitas sabiedrībā. Dāmas iznāca uz terases pavadīt aizbraucējus, un Erikso pārsteigta ieraudzīja, ka Ričardam pieved to pašu melno rikšotāju, kas viņus savulaik bija apbūris. Baronese redzēja, ka Ričards kaut ko pārrunā ar Adumantu un tad, starojoši smaidīdams, viņam pateicas.
Erikso sirds sažņaudzās. Piegājusi pie vīra, kas glāstīja zirga zīdainās krēpes, viņa iečukstēja tam ausī:
— Ja tu mani mīli, Ričard, nesēdies šā zirga mugurā! Es baidos, un šī ķēve iedveš man baisas priekšnojautas.
— Mana mīļā, tavi nervi patiesi nav kārtībā, — nepacietīgi attrauca Ričards. — Adumanta man tikko uzdāvināja Salamandru. Vai man uz šo karalisko dāvanu būtu jāatbild ar nepieklājību un pazemojošu gļēvulību?
Nepievērsdams uzmanību sievai, Ričards pagriezās un ielēca sedlos. Visi viņus apstāja, īpaši virsnieki, greizsirdīgā skaudībā aplūkodami zirgu un jātnieku.
Aizskartā Erikso aizgriezās, saņēma pie rokas jaunkundzi, un abas devās uz pili.
Viņas priekšnojauta tomēr nepiepildījās. No izjādes Ričards atgriezās sveiks un vesels, lieliskā noskaņojumā. Parādļjis nošautos zaķus, viņš, skūpstīdams sievu, labsirdīgi viņai iečukstēja ausī:
— Vai redzi, dārgā, cik vērtas ir tavas priekšnojautas! Nekad vēl man nav tā veicies. Salamandra ir labākais zirgs, uz kāda jebkad esmu jājis.
Turpmākās dienas aizritēja īpaši jautrā noskaņā; nenotika nekas tāds, kas Erikso mulsinātu vai baidītu. Un tomēr viņa nebija mierīga, jo bjja pārliecināta, ka Adumanta Odears ne vien apbrīno viņu, bet sirds dziļumos lolo daudz bīstamākas jūtas.
Erikso devās pie miera gluži kā salauzta. Viņu bija pārņēmusi apātija un vienaldzība pret visu, sākot jau ar Ričardu, pret kuru viņa šādos brīžos nejuta neko tādu, kas līdzinātos kaislīgai mīlestībai.
Reizēm Erikso izdevās atbrīvoties no šā dīvainā dvēseles stāvokļa. Tad viņa alka aizbraukt prom no šīs pils un indietis viesa viņā bailes un gandrīz pretīgumu. Taču šādas izjūtas parasti visai ātri pārgāja, un aizvien biežāk un biežāk viņu sāka vggāt Adumantas tēls. Baronese domāja par viņu ar pieaugošu interesi un ļāvās viņa oriģinālās, neparastās personības valdzinājumam.
Reiz tika sarīkotas lielas medības. Brīnumskaista brieža vajāšana ieilga. Erikso, aizrautīgi piedalīdamās medībās, nezin kādēļ nošķīrās no pārējiem medniekiem un galu galā apmaldījās.
Palaidusi zirgu lēnā solī, viņa mēģināja orientēties svešajā apvidū. Vakars bija lielisks. Ar baudu ieelpodama spirdzinošo stepes gaisu, Erikso pa mazu taciņu izjāja klajumā, kura otrā malā starp simtgadīgiem ozoliem laistījās ezera gludais spogulis. Šajā jaukajā dabas nostūrī, ko apmirdzēja rietošās saules sārtie stari, valdīja dziļš miers, un tas dziedēja Erikso nogurušo dvēseli. Pēkšņi tālumā ieskanējās zvārgulīši, un tad pavisam tuvu iezviedzās zirgs. Baronese strauji pagriezās un ieraudzīja, ka viņai tuvojas Adumanta Odears.
Indietis pacēla cepuri, un viņa skaistā bālā seja atplauka.
— Es neesmu kļūdījies — jūs tiešām esat apmaldījusies, baronese, un mans instinkts nekļūdīgi atveda mani pie jums.
— Drīzāk gan jūsu zināšanas, nevis instinkts, — pasmaidīja Erikso. — Cik šeit ir jauki! Es nenožēloju, ka apmaldījos. Laimīgais! Visās pasaules malās jums pieder kāds paradīzes stūrītis, turklāt pats esat dižens mags.
— Vai nu tā ir? — jautāja indietis, zobgalīgi smaidīdams. — Jūs tā sakāt, un arī es tāds gribētu būt, lai iekarotu jūsu sirdi, jo es jūs mīlu, Erikso, un nespēju vairs klusēt, — viņš piebilda, noliekdamies pie viņas un ielūkodamies baronesei acīs ar savu dedzīgo un valdonīgo skatienu.
Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds tik vētraini dauzījās, it kā gribētu izlēkt no krūtīm. Viņa juta, ka pakļaujas šā skatiena valdzinājumam. Nekad vēl Adumanta nebija šķitis Erikso tik skaists. Kā caur miglu viņa redzēja tuvojamies indieša roku. Erikso apžilbināja safīra mirdzums, un Adumantas roka apskāva viņas vidukli.
Erikso nepretojās: viņu stindzināja skumjas un kaisle, reibums un bailes. Tikai reizi — savā kāzu dienā, kad viņai parādījās Amenhoteps, viņa bya jutusi kaut ko līdzīgu. Erikso galva kā bez spēka noslīga, kad Adumanta pieliecās pie viņas. Jaunajai sievietei šķita, ka viņu apdedzina uguns. Kad indietis viņu kaislīgi noskūpstīja uz lūpām, baronesei aizrāvās elpa un viņa juta, kā liesmojoša strāva izskrien caur dzīslām.
Pēc mirkļa indietis izslējās. Viņa sejā parādījās laimīgs uzvarošs smaids. Šokētā un nokaunējusies Erikso nokāra galvu.
— Atgriezīsimies! Es jums rādīšu ceļu, — jautri un bezrūpīgi sacīja Adumanta, it kā nekas nebūtu noticis.
Redzēdams, ka Erikso skubina zirgu, indietis viņu apdzina.
Atgriezusies pilī, Erikso atteicās no vakariņām, aizbildinādamās ar nogurumu, devās uz savu istabu un apgūlās. Viņa bija ļoti satraukta un nemierīga. Viņu vajāja Adumantas tēls. Šā vīrieša austrumnieciskais, savdabīgais skaistums, varenais spēks, ko izstaroja visa viņa būtne, dīvainais un noslēpumainais oreols, kas viņu ieskāva, — tas viss apbūra un pakļāva sev. Aizsapņojusies viņa tiktāl aizmirsa Ričardu, ka vīra ierašanās izraisīja īgnumu, un Erikso izlikās, ka ir aizmigusi, lai izvairītos no sarunām. Šajā mirklī viņa vīru ne vien nemīlēja, bet gandrīz vai ienīda.
Kad Erikso nākamajā dienā atmodās, viņa jutās daudz mierīgāka. Adumantas iedvestajām kaisles pilnajām jūtām sāka lauzties cauri naidīga neuzticība. Ko nozīmē viņas vienaldzība pret vīru, kuru viņa tik patiesi mīlēja? Ko gan citu kā vien kaunu un negodu varēja nest slepens sakars ar šo noslēpumaino cilvēku, kurš viņai patika un no kura viņa tajā pašā laikā baidījā^ Ne, pēc iespējas ātrāk jābrauc prom! Viņi jau tā pārāk ilgi bauda indieša viesmīlību.
Pieņēmusi šādu lēmumu, Erikso tajā pašā dienā paziņoja tēvam un vīram par savu vēlēšanos braukt m^jās, bet grāfs un Lejerbahs par to negribēja ne dzirdēt. Viņi bija plānojuši doties projām pēc nedēļas, un šādu nemotivētu bēgšanu abi vīrieši uzskatīja par smieklīgu un laipno mājastēvu apvainojošu. Erikso nācās piekāpties, taču viņa nolēma izvairīties no palikšanas divatā ar bīstamo pielūdzēju.
Pēc notikušā starpgadījuma bija aizritējušas vairākas dienas. Erikso stingri ievēroja savu apņemšanos un visiem spēkiem vairījās no indieša, taču jauno sievieti pārņēma tāda nervozitāte, ka viņa kļuva vai slima, turklāt brīžam radās tik karsta vēlēšanās redzēt Adumantu un sajust viņa skūpstus, ka Erikso vairs nesaprata, ko iesākt. īpaši jauno sievieti tracināja viņas jūtu slimīgā nepastāvība, te pildot sirdi ar nevaldāmu kaisli, te — ar neuzticēšanos. Tad viņa atkal centās saskatīt Adumantā Amenhotepu.
Viesi pamazām aizceļoja. Angļi un austrieši jau bija projām, un nākamajā dienā viesmīlīgo pajumti vajadzēja atstāt arī grāfa ģimenei.
Pēcpusdienā Erikso bija viena savā buduārā. Lai nevajadzētu piedalīties pusdienās, viņa bija aizbildinājusies ar migrēnu.
Grāfs bija nodevies lietišķai sarakstei, bet profesoru mocīja podagra. Indietis bija aizbraucis uz Gmundenu, bet Ričards devies izjādē.
Gulēdama uz dīvāna, Erikso sapņoja. Viņas skatiens apstājās te pie ziediem, te pie mākslas darbiem, iin viņa baudīja to brīnišķīgo noskaņu, ko bija radījusi indieša mīlestība. Katra lieta šeit stāstīja par Adumantu, un brīžiem viņa ieslīga tādā kā nemaņā, kad dedzīgā vēlēšanās redzēt indieti pilnīgi pārņēma savā varā, bet jau pēc mirkļa spēcīgāk nekā jebkad agrāk modās aizdomas un skumjas. Šādā morālu moku brīdī jaunajai sievietei pēkšņi radās nepārvarama vēlme iekļūt indieša istabā un palūkoties, vai neatradīsies kaut kas tāds, kas apstiprinātu vai arī izkliedētu šaubas un neticību.
Naboba istabas atradās pils pretējā spārnā. Lai gan Erikso nekad tur nebīja bijusi, viņa atrada ceļu. Savas slimīgās ziņkāres dzīta, Erikso turp devās gandrīz skriešus. Viņa baidījās vienīgi no tā, ka varētu sastapt kādu no pils kalpotājiem, taču šīs bažas izrādījās veltīgas. Nevienu nesatikusi, baronese izgāja cauri vairākām lielām zālēm, kas slīga pustumsā, jo biezie aizkari bija nolaisti, un iegāja plašā krēslainā istabā. Spriežot pēc lielā galda, kas bija nokrauts ar pergamentiem un dīvainiem instrumentiem, tam vajadzēja būt Adumantas darba kabinetam.
Erikso ziņkāri apstaigāja istabu, un pēkšņi dziļā nišā pamanīja kaut ko līdzīgu lielam skapim. To viscaur klāja kabalistiskas zīmes un hieroglifi, bet lielās durvis bjja pusatvērtas. Erikso uzmanīgi tās pavēra, ieskatījās iekšpusē un šausmās atkāpās, lai gan ieraudzītais nebija nekas baismīgs.
Šķiet, skapim nebija aizmugurējās sienas, tas drīzāk līdzinājās atvērtam logam, pa kuru bija skatāma plaša panorāma Zilgani dzidrajā tālē pletās tuksnesis, un tā smiltīs pacēlās milzīga piramīda un Gīzas sfinksa. Šie divi pagātnes pasaules noslēpumainie pieminekļi izskatījās kā īsti, tikai — miniatūrā. Pēkšņi viņa ievēroja, ka slepenās durvis starp sfinksas ķepām ir atvērtas un pie ieejas piramīdā pustumsā kustas maza balti tērpta cilvēka figūriņa ar klaftu galvā.
Erikso satrauktajās smadzenēs pazibēja neprātīga doma. Viņas roka zīda peņuāra krokās sāka steidzīgi meklēt Amenhotepa svēto dunci. Sieviete to izvilka. Dunča rokturis bija stipri sakarsis, un tas liecināja, ka maģiskais ierocis saskāries ar kādu nezināmu varenu burvju spēku. Taču Erikso neņēma vērā šo brīdinājumu. Izstiepusi roku, viņa ar dunča asmeni pS&rūda mazās durvis, kas veda piramīdā, un aizcirta tās ciet.
Maģiskā naža asmeni noklāja dzirksteļu kūlis, un pārbiedētā Erikso tūlīt pat sajuta, kā zem kājām sāk līgoties zeme. Viņu satvēra viesulis un aiznesa izplatījumā. Zem viņas kājām tagad pletās tuksnesis, bet sfinksa un piramīda ieguva savus reālos gigantiskos apmērus. Viss kustējās, trīcēja, skanēja un mazpamazām ieslīga dziļā krēslā. Jaunā sieviete juta, kā viņu drausmīgā ātrumā rauj līdzi kāds spēks un iegrūž tādā kā uguns jūrā. No neciešamām sāpēm visā ķermenī viņa zaudēja samaņu.
Kad Erikso atguvās, viņa gulēja Adumantas darba kabinetam līdzās esošajā telpā. Mazākā kustība sagādāja viņai drausmīgas sāpes. Viņa mēģināja sevi aplūkot un ieraudzīja, ka roku, kas vēl arvien bija konvulsīvi sažņaugusi maģisko ieroci, klāj apdegumi. Ar vēl lielākām šausmām viņa secināja, ka ir gandrīz kaila un tikai uz pleciem un pie jostas karājas dažas pusapdegušas zīda un batista stērbeles. Tikai tagad Erikso saprata, ka neapdomīgi iejaukusies sev nezināmu un baismīgu likumu darbībā, un atkal zaudēja samaņu.
Neskaidras balsis un stipras sāpes lika jaunajai sievietei atvērt acis. Ap viņu rosījās tēvs, Bērs un divas kalpotājas. Viņai bija uzklāts peņuārs un pati ietīta segā. Viņu uzmanīgi pārnesa uz guļamistabu un noguldīja gultā. Gaidot ārstu, pēc kura bija aizsūtīts kalpotājs uz Gmundenu, viņai tika sniegta pirmā palīdzība.
Grāfs un Bērs bija bezgala satraukti. Pērkona grāviens, kas bjja satricinājis māgu līdz pašiem pamatiem un sākotnēji tika uzskatīts par pulvera izraisītu sprādzienu, sacēla kājās visus iemītniekus. Izcēlās panika, un sākumā neviens nesaprata, kurā pils daļā notikusi nelaime. Tad kāds no kalpotajiem trīcošā balsī paziņoja, ka sprādziens noticis viņa kunga kabinetā. Viņš bija nesis uz kabinetam līdzās esošo telpu kādu grāmatu un žurnālu, kad briesmīgā dārdoņa viņu apdullinājusi. Tad viņš esot ieraudzījis, kā atsprāgst vaļā durvis un pa tām kā lode ielido un nokrīt uz grīdas kāds balts, viscaur dzirkstelēm klāts priekšmets. Kabinetā skaidri bijusi dzirdama uguns sprakšķēšana, un viņam šķitis, ka viss ir liesmu apņemts.
Kad grāfs, Bērs un kalpone atsteidzās uz notikuma vietu, viņi atrada apdegumiem klāto, kā bez dzīvības gulošo Erikso. Kabinetā uguns vairs nebija, taču liesmas bija iznīcinājušas visu — mēbeles, portjeras, grāmatas, tomēr dīvainā kārtā uz kailajām sienām nebija manāmas nekādas dūmu pēdas, toties nišā, kur stāvēja noslēpumainais skapis, siena bija sa- sprāgusi visā garumā.
Kad pirmās izbailes bjja pārgājušas, grāfs apjautājās par indieti, gribēdams pavēstīt par notikušo. Viņš domāja, ka pils saimnieks atrodas Gmundenā. Kāds gan bija viņa izbīlis, uzzinot, ka stundu pirms nelaimes Adumanta esot atgriezies mājās un ieslēdzies savā kabinetā, kur neviens neiedrošinājās ieiet bez īpašas pavēles.
Adumanta visur tika rūpīgi meklēts, taču viņa nekur nebija Atlika vienīgi secināt, ka viņš gājis bojā. Satriektais grāfs Kronburgs un Bērs klusēdami stāvēja kabinetā, kad pēkšņi saņēma ziņu par jaunu nelaimi.
Zirgkopis, kas bija pavadījis Ričardu, atgriezās mājās, turēdams sedliem šķērsām pāri barona nekustīgo ķermeni. Viņš pastāstīja, ka abi bijuši jau atceļā uz mājām, kad izdzirdējis kaut ko līdzīgu lielgabala šāvienam un ieraudzījis, kā barona zirgs saslējies pakaļkājās. Viņam pat šķitis, ka no zemes uzšāvušās liesmas. Arī viņa zirgs satrakojies, un bijis krietni jānopūlas, lai to nomierinātu. Ticis galā ar savu zirgu, viņš atgriezies iepriekšējā vietā un atradis Lejerbahu guļam zemē, bet Salamandra bijusi bez pēdām pazudusi. Izsauktais ārsts paziņoja, ka barons ir miris, bet Erikso stāvoklis ir ļoti nopietns. Jaunajai sievietei bija sācies drudzis. Murgos viņa pārmaiņus sauca gan vīru, gan indieti, kas vēl aizvien nebija atrasts.
Kad vakarā grāfs un profesors palika vieni pie Erikso gultas, pirmais ieteicās:
— Nav šaubu, ka viņa neuzmanīgi pieskārusies kādam maģiskam aparātam un tādējādi izraisījusi šo nelaimi un nabaga Ričarda nāvi.
— Ja vismaz būtu iespējams viņu iztaujāt un uzzināt, ko viņa izdarījusi un kā nokļuvusi maga laboratorijā, — atbildēja līdz sirds dziļumiem satriektais Bērs ar asarām acīs, jo kopīgajos ceļojumu gados bija Lejerbahu iemīlējis.
Aizritēja vairākas dienas. Adumanta neuzradās, bet Erikso aizvien vēl bija kritiskā stāvoklī. Varas iestāžu uzsāktā izmeklēšana neko nedeva. Tika nolemts, ka profesors aizvedīs Ričarda zārku uz Kronburgu pili, bet grāfs paliks pie meitas, kamēr viņa nebūs atlabusi tiktāl, ka būs iespējams pārvest mājās arī viņu.
Visiem par lielu pārsteigumu arī pēc piecām dienām barona ķermenī neparādījās nekādas trūdēšanas pazīmes. Visi locekļi bija elastīgi, un viņš pats izskatījās pēc dziļā miegā aizmiguša cilvēka. Profesoram radās doma, ka Ričards ieslīdzis letarģijā, tāpēc viņš nolēma baronu neapglabāt, kamēr neparādīsies skaidras trūdēšanas pazīmes.
Ričarda ķermenis tika ievietots kastē ar lielu spraugu, lai pamošanās gadījumā viņš nenosmaktu. Tad profesors aizbrauca, bet grāfs palika.
Erikso stāvoklis kļuva aizvien sliktāks: ārsta izrakstītās zāles, šķiet, viņai nāca vairāk par ļaunu nekā labu. Grāfs bļja izmisis. Viņš nejutās labi šajā svešajā mājā, turklāt bez saimnieka. Starp satrauktajiem kalpotājiem paklīda dīvainas baumas.
Zirgkopis, kas bija jājis kopā ar baronu, stāstīja, ka Salamandra katru nakti atgriežoties stallī. Viņš bija dzirdējis tās zviegšanu un pat aptaustījis, taču dzīvnieks bya un palika neredzams. Domādams, ka tas viss ir sātana roku darbs, viņš pieprasīja aprēķinu un gatavojās aiziet.
Grāfs ataicināja zirgkopi pie sevis un mēģināja vīru pārliecināt, ka tie ir murgi un būtu prātīgāk nogaidīt, līdz tā vai citādi noskaidrosies saimnieka pazušanas apstākļi vai arī uzradīsies viņa mantinieki.
— Nekas nenoskaidrosies, grāfa kungs, — atbildēja zirgkopis, — jo mūsu kungs bija burvis. Es pats tam neticēju un smējos par Klimentu, kas apgalvoja, ka dažkārt mūsu kungs parādoties Dievs vien zina no kurienes, piemēram, no istabas stūra, kur nav durvju. Turklāt viņš vienmēr zināja, kas notiek pilī, un dzirdēja tādas lietas, ko nespēj sadzirdēt neviens godīgs kristietis. Reiz viņš aizsūtīja Klimentu pēc kaut kā uz mednieku paviļjonu un lika pasteigties, bet tas sastrīdējās ar mežsargu un tāpēc aizkavējās. Kad viņš atgriezās, kungs viņam pārmeta: "Kā tu iedrošinājies veltīgi šķiest laiku un strīdēties ar mežsargu, kad es tevi gaidu?" Nē, jūsu augstība, sakiet ko gribat, bet Adumantas kungs ir pārdevis dvēseli sātanam, un tas pats ieradās pēc viņa, elles liesmu apņemts. Kas attiecas uz zirgu, tad zvēru jums, ka stāstīju tīru patiesību! Pirmoreiz, kad naktī izdzirdēju tā zviegšanu un pakavu dipoņu, man nekādas aizdomas neradās — nodomāju, ka Salamandra pati atradusi ceļu uz stalli. Nopriecājos, pieskrēju klāt un, kamēr meklēju sērkociņus, papliķēju pa skaustu, un zirgs kā parasti paberzēja galvu gar manu roku. Gribēju paskatīties, vai ķēve nav sevi savainojusi, tāpēc iededzu lukturi… Un iedomājieties manu pārbīli, kad ieraudzīju, ka steliņģis ir tukšs! Kopš tā laika šis elles radījums katru nakti ierodas, zviedz, kārpa zemi ar pakaviem, bet pats nav redzams. Nē, es eju projām. Nevēlos savu dvēseli nolemt iznīcībai!
— Bet, draudziņ, tās taču ir halucinācijas!
— Nē, jūsu gaišība, ne es vien esmu pamanījis to velna būšanu, teikšu pat vairāk — Salamandra nekad nav bijis parasts zirgs. Dažkārt viņa skatījās tik dīvaini, bet viņas zviegšana līdzinājās cilvēka smiekliem. Tas bija dēmons, nevis zirgs.
Nekāda pierunāšana nelīdzēja, un tajā pašā dienā zirgkopis aizgāja. Daļa kalpotāju sekoja viņa paraugam. Tā kā starp promgājējiem bija arī viena no Erikso istabenēm, grāfam nācās uzaicināt žēlsirdīgo māsu, kas slimnieci apkoptu.
Nākam{yā dienā pēc šīs sarunas pilī ieradās cilvēks, kas paziņoja, ka Adumantas kungs uzdevis viņam pārvaldīt īpašumu, un uzrādīja attiecīgu dokumentu.
Tas bija slaida auguma kalsnējs austrumnieku tipa vīrs ar bronzas krāsas seju. Viņš lieliski mnāja angliski, bet vācu valodu prata visai vāji. Personiskā sarunā ar grāfu viņš pastāstīja, ka Adumanta Odears ir dzīvs un vesels un ka viņš laimīgas sagadīšanās dēļ pametis pili stundas ceturksni pirms sprādziena, ko izraisījusi baroneses neuzmanīgā rīcība. Viņa, bērnišķīgas ziņkāres dzīta, esot pieskārusies milzīga sprieguma elektriskajam aparātam un izlādējusi to. Jaunais pārvaldnieks piebilda, ka ziņa par vecākā brāļa nāvi piespiedusi Adumantu steidzīgi doties uz Indiju, taču nabobs lūdzot grāfu izmantot viņa viesmīlību, līdz baronese atveseļosies, un nodod pili pilnīgā viņa rīcībā.
Kopš šīs dienas pilī atkal valdīja kārtība. Jaunais pārvaldnieks apmetās istabās, kurās pirms tam bija mitinājies viņa kungs, un dzīve sāka ritēt savu gaitu. Un tomēr grāfam gribējās pēc iespējas drīzāk nokļūt mājās. Bērs rakstīja, ka Ričarda ķermenis vēl aizvien nav sācis trūdēt. Tas bija novietots ģimenes kapličā, taču profesors bija nokārtojis visu tā, lai Lejerbaham tūlīt tiktu sniegta palīdzība, ja viņš atmostos.
Erikso joprojām jutās ļoti slikti. Tagad fiziskajām sāpēm bija pievienojušās arī morālas ciešanas. No istabenes sarunas ar žēlsirdīgo māsu viņa bija uzzinājusi par Ričarda nāvi un indieša pazušanu. Jauno sievieti mocīja sirdsapziņas pārmetumi, un viņa rūgti nožēloja savu neapdomīgo rīcību, kas bija izraisījusi tik daudz nelaimju.
Tad Erikso stāvoklis nedaudz uzlabojās. Drudzis mazinājās, taču brūces un apdegumu vietas neciešami sāpēja, tāpēc, lai kā centās, viņa nespēja apslāpēt vaidus.
Kādu nakti Erikso nevarēja aizmigt: ķermenis dega kā ugunīs, lūpas bija galīgi sausas, un viņu mocīja slāpes. Žēlsirdīgā māsa blakus istabā bija tik cieši aizmigusi, ka slimniece nekādi nevarēja viņu sasaukt. Erikso nomāca smagas domas. Viņa prātoja par Ričarda nāvi un skumji secināja, ka par spīti nožēlai viņas bēdas nav tik dziļas kā vajadzētu būt, ka starp viņu un barona zārku ir nostājies Adumantas tēls ar savu dīvaino valdzinājumu, kas pakļāva viņas jūtas un lika sirdij pukstēt straujāk.
Veltīgi viņa dzina projām šīs domas, kuras uzskatīja par noziedzīgām, cenzdamās koncentrēties uz atmiņām par Ričardu un aizmirsties šā neatgriežamā zaudējuma dzīlēs. Viss velti! Erikso atmiņās pastāvīgi parādījās indietis ar savu noslēpumaino smaidu un lielo, tumšo acu pakļaujošo skatienu, un tad viņa aizmirsa visu — pat mokošās sāpes — un domāja vienīgi par Adumantu.
Erikso nodrebēja, izdzirdusi atveramies durvis, un pārsteigta redzēja, ka pašķiras portjera, lai gan istabā neviens neienāca. Erikso satrūkās, uz viņas pieres izspiedās auksti sviedri, kad kļuva dzirdami stingrie, labi pazīstamie soļi. Tad kāds apstājās pie gīdtas un maiga roka ar gariem un smalkiem pirkstiem nogūlās viņai uz pieres.
Jaunā sieviete gribēja kliegt, bet nebija balss, un viņa gulēja nekustīgi, gluži kā paralizēta.
— Neprātīgā! Ko tu esi izdalījusi! — kā no tālienes atskanēja Adumantas balss. — Man vajadzēja ļaut tev nomirt vai arī pakļaut ilgām un pelnītām ciešanām, taču man kļuva tevis žēl, jo es mīlu tevi. Uzskatīdams, ka esi pietiekami sodīta, esmu ieradies atvieglot tavas ciešanas.
Erikso juta, kā viņas sāpošajam ķermenim tiek uzlikta vēsa un valga komprese, kas radīja patīkamu svaiguma sajūtu. Pēc tam tās pašas neredzamās rokas noslaucīja viņas seju un pielika pie lūpām kausu ar aromātisku dzērienu. Viņa tūlīt sajuta ķermenī ieplūstam spēku. Tagad Adumantas smalkie pirksti pieskārās viņas pierei. Erikso būtni piepildīja miers, neizsakāma labsajūta un laimes sajūta. Patīkams snaudiens drīz pārgāja dziļā miegā.
Kad Erikso pamodās, viņa uzzināja, ka nogulējusi vairāk nekā desmit stundas. Šā miega laikā viņas veselības stāvoklis bļja pārsteidzoši uzlabojies. Brūces bija aizdzijušas, apdegumi kļuvuši blāvāki, bet sāpes zaudējušas savu asumu. Ārsti bija ļoti izbrīnīti par tādu negaidītu atveseļošanos.
Kopš tās dienas Erikso veselības stāvoklis strauji uzlabojās. Grāfs, kas to vien bija gaidījis, lai varētu ātrāk aizbraukt, centās meitu pārliecināt, ka ceļojums viņai tagad nebūtu bīstams, taču Erikso ietiepīgi paziņoja, ka ir vēl pārāk vārga, tāpēc nedaudz jānogaida.
Patiesais cēlonis, kas viņu piesaistīja pilij, bya Adumantas iedvestās kvēlās jūtas, kaut gan pats indietis vēl aizvien palika viņai neredzams. Erikso vairs nesēroja par Ričardu. Dažbrīd viņa pat aizmirsa, ka tāds Ričards jelkad ir dzīvojis. Tagad jaunā sieviete gaidīja vienīgi indieša atnākšanu. Viņš ieradās katru vakaru, tiklīdz istabā vairs neviena cita nebija.
Erikso jau iztālēm dzirdēja tuvojamies viņa soļus, juta viņa skūpstu uz savām lūpām un viņa maigās rokas pieskārienu saviem matiem. Viņš atbildēja uz baroneses jautājumiem, pats palikdams neredzams. Erikso velti lūdza Adumantu parādīties un mēģināja viņu satvert — baroneses rokas tvēra vienīgi gaisu, un uz visiem lūgumiem indietis allaž atbildēja maigā un skumjā balsī:
— Es to nevaru izdarīt! Tu pati esi vainīga, jo radīji man šo smago stāvokli.
Reiz pēc šādas sarunas Adumanta neatnāca veselu nedēļu. Erikso bija ļoti satraukta. Viņa prombūtne baronesei kļuva par īstām mocībām. Līdz ar veselību viņai bija atgriezusies enerģija un neatkarīgais raksturs.
Beidzot kādu vakaru, kad Erikso, degdama nepacietībā, plūkāja lielisku ziedu pušķi, ko no rīta bija atsūtījis pārvaldnieks sava kunga vārdā, labi pazīstamas rokas spiediens lika viņai satrūkties.
— Adumanta! — viņa priecīgi iesaucās.
Tad savaldījusies piecēlās un iekliedzās pavēlošā un nepacietīgā balsī:
— Vai tu mani mīli? Jā vai nē?
— Es mīlu tevi, mana daiļā Erikso, un saprotu tava jautājuma nozīmīgumu: tu gribi, lai es atkal taptu tev redzams. Es pats nevēlos neko citu kā izpildīt tavu vēlēšanos, taču tu biji tā, kas ar savu neprātīgo rīcību noveda mani šādā stāvoklī.
— Es noraidu tādu apvainojumu, — uztraukumā trīcēdama, sacīja Erikso. — Atzīstos, ka rīkojos nepareizi, un lūdzu tev piedošanu. Tu esi pārāk zinošs un varens, lai nevarētu, ja vien vēlētos, izlabot manis nodarīto ļaunumu.
— Tev taisnība! Manas zināšanas norāda man uz līdzekli, kas var palīdzēt sagraut burvestību, bet vai tu vēlēsies to izmantot?… Vai tu, Erikso, mīli mani tik stipri, lai dotos man līdzi, lai sarautu važas, kas tevi saista ar šo pasauli, un ienāktu manā Deli pilī kā likumīga laulātā draudzene? Būdams mags, es nevaru ilgi palikt šajā tukšajā un banālajā pasaulē, kas man ir pretīga. Bet kāda gan tev daļa gar pasauli, ja mēs piederēsim viens otram un ja es sniegšu tev visus mīlas priekus, bagātības saldmi un visu manu zināšanu radīto varenību?
Adumantas trīcošā un kaislā balss skanēja Erikso ausīs kā maigs glāsts, viņas vaigu skāra indieša karstā elpa, bet neredzamā roka rotaļājās ar viņas zeltainajām cirtām. Dīvains vājums pārņēma jauno sievieti. Vēl kādu brīdi mīlestība viņā cīnījās ar neticību, tad šī cīņa norima.
— Kas man jādara, lai tu atkal kļūtu redzams? Runā! Es sekošu tev, jo cīņa mani ir nogurdinājusi.
Brīžiem nesaprotu, kādas jūtas tu manī izraisi, taču es nespēju atbrīvoties no tavas ietekmes.
— Šī ietekme ir mīlestība, — nomurmināja indietis, un Erikso sajuta uz lūpām dedzīgu skūpstu. — Bet tagad, mīļotā, uzmanīgi uzklausi mani. Tev jāatgriežas sava tēva pilī. Tur, ģimenes kapličā, guļ barona Lejerbaha ķermenis. Viņš, kā gluži pareizi uzskata profesors, nav miris, bet elektriskā šoka rezīdtātā iegrimis letarģiskā miegā. Tev jāpaņem maģiskais duncis, ko tu nolaupīji Amenhotepam, jānokāpj kapličā starp nakts vienpadsmito un divpadsmito stundu un jāiedur nazis Ričardam krūtīs. Brīdī, kad viņa asinis slacīs tavas rokas, es kļūšu tev redzams un paņemšu tevi pie sevis. Bet tagad mums jāšķiras. Ja vēlies mani ieraudzīt, tu rīkosies tā, kā es teicu, bet līdz tam — paliec sveika!
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. Samulsusi Erikso saviļņojumā aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt.
Nākamajā rītā viņa paziņoja tēvam, ka vēlas atgriezties mājās. Iepriecinātais grāfs, kas jau sen gaidīja šo mirkli, nekavējoties visu nokārtoja. Pēc divdesmit četrām stundām viņi devās ceļā.
Bāla, domīga un satraukta Erikso iegāja tēva pilī. Kā grēcīga dvēsele viņa klaiņoja pa istabām, vispretrunīgāko jūtu mocīta. Viņa kaismīgi vēlējās ieraudzīt Adumantu, bet tgjā pašā laikā sirdī šausmas viesa doma, ka viņa varētu ietriekt dunci vīra ķermenī. Katru rītu viņa stingri nolēma īstenot Adumantas ieteikumu, bet vakarā trīcēja, tikai iedomājoties vien par nokāpšanu kapličā. Dažkārt perspektīva uz mūžu ieslēgt sevi indieša pilī lika viņas sirdij skumjās sažņaugties.
Beidzot mokošais nemiers sasniedza kulmināciju. Jau no paša rīta Erikso nezināja, ko iesākt. Kāda par viņu stiprāka griba lika rīkoties. Kad vakarā pulkstenis nosita vienpadsmit, baronese izgāja no kabineta, kur tēvs ar profesoru spēlēja šahu, un nedrošā gaitā devās uz bibliotēku. Tur nelielā skapītī glabājās kapellas un kapličas atslēgas. Paņēmusi abas, Erikso klusi un nemanāmi izgāja dārzā.
Saltais un drēgnais rudens vējš plivināja viņas vieglo balto peņuāru. Jaunā sieviete no aukstuma drebēja, tomēr gandrīz skriešus turpināja savu ceļu pa kailajām alejām.
Beidzot tumsā iezīmējās kapličas gotiskais siluets. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atvērt dxir- vis viņa beidzot nokļuva tumšajā telpā virs kapličas. Trīcēdama kā drudzī, sieviete apņēmīgi devās uz stūri, kur, kā viņa zināja, vienmēr atradās svece un sērkociņi.
Erikso iededza sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un iegāja kapličā. Dažus soļus no durvīm atradās Ričarda zārks, kas bija pārsegts ar auduma gabalu. Līdzās uz galda dega naktslampiņa, kas apgaismoja ar vāciņu pārsegtu vīna kausu un elektrisko aparātu, kura vadi bija savienoti ar profesora istabu un kuram ar skaļu zvanu vajadzēja pavēstīt, ka aizmigušais pakustējies. Bērs vēl aizvien uzskatīja, ka Ričards ieslīdzis letarģiskajā miegā, lai gan ārsti apgalvoja, ka viņš ir miris.
Nolikusi sveci uz galda, Erikso noņēma pārsegu. Kļuva redzama Ričarda seja, ko vāji apgaismoja naktslampiņas vārā liesmiņa. Ja neņemtu vērā Ričarda sejas vaska dzelteno bālumu, varētu nodomāt, ka viņš ir aizmidzis. Erikso nebija vīru redzējusi kopš tā liktenīgā rīta, kad viņš bija pēdējo reizi viņu apskāvis, dodamies izjādē, no kuras viņam nebija lemts atgriezties dzīvam.
Karstas asaras sāka plūst no jaunās sievietes acīm. Pārliekusies pār ķermeni, viņa alkaini lūkojās tā cilvēka vaibstos, kuru bija tik dedzīgi mīlējusi. Visas izjūtas, kas pēdējā laikā viņu tā satrauca, pagaisa; palika vienīgi dziļa pieķeršanās Ričardam. Tagad
Erikso dvēseli pārņēma viena vienīga vēlēšanās: atdot viņam dzīvību, uzveikt drausmīgo burvestību, kas bija novedusi viņu — dzīvu cilvēku — šajā kapličā. Kas būs pēc tam, kas notiks ar viņu pašu — par to Erikso pat nedomāja. Apņēmības pilna viņa pacēla maģisko ieroci un iegrūda dunci Ričarda krūtīs.
— Atdzīvojies! Atmosties, mans mīļotais, un nekad vairs nešķiries no manis! — viņa čukstēja, mirdzošām acīm raudzīdamās uz vīru.
Kaut kas sarkans un dūmojošs, asinīm līdzīgs, izšļācās no mirušā krūtīm un nopilēja uz jaunās sievietes rokām. Tajā pašā mirklī Ričards piecēlās, atvēra acis, un no viņa lūpām izlauzās prieka pilns kliedziens.
Erikso juta, ka viņai noreibst galva, un sagrīļojās. Smacīga aromāta brāzma iesitās sejā un aizrāva elpu. Viņas ķermeni pārņēma drausmīgs slābanums. Kā caur miglu viņa redzēja, ka Ričards pastiepj viņai pretī rokas un sauc:
— Erikso! Mana dārgā!
Pēdējā apziņas uzzibsnījumā viņa gribēja mesties pie Ričarda, taču kāda dzelžaina roka satvēra viņu ap vidukli. Erikso šķita, ka krīt tumšā bezdibenī, un zaudēja samaņu.
No letarģiskā miega baronu pamodināja neciešamas sāpes un sajūta, ka viņam pieskaras ar nokaitētu dzelzi. Viņš izslējās un tūlīt ieraudzīja Erikso. No viņa lūpām raisījās laimes, mīlestības un pateicības sauciens, bet tajā pašā mirklī viņš atrāvās atpakaļ, jo skatiens izbailēs sastinga pie Amenhotepa varenā stāva. Tomēr ienaidnieka klātbūtne tūlīt lika Ričardam atgūt drosmi. Kvēlodams naidā un greizsirdībā, viņš izlēca no zārka un grasījās mesties virsū ēģiptietim, bet tas pacēla roku, un Lejerbahs sastinga, nespēdams pakustēties.
— Nepateicīgais! Par manu labestību tu atmaksāji, nolaupīdams man vienīgo sievieti, kuru es mīlēju, — nicinoši sacīja mags. — Es varētu tevi iznīcināt, bet negribu to darīt. Dzīvo un baudi savu nožēlojamo eksistenci, kamēr daba tev to ļaus! Viņu tu nekad vairs neredzēsi!
Kā spalviņu pacēlis Erikso, Amenhoteps ātri pagriezās un nozuda kapličas tumsā.
Ričards pat nepakustējās. Viņam likās, ka dzird durvju čīkstoņu, tad zirga pakavu dipoņu. Viņš nesaprata, vai viss tikko pieredzētais ir īstenība vai halucinācija. Ar pārcilvēcisku piepūli viņš atbrīvojās no sastinguma un, satvēris aizdegto sveci, metās ārā no kapličas. Visapkārt valdīja tukšums un klusums. Auksta vēja brāzma nodzēsa sveci. Atri, cik vien to ļāva vājums, kas bya viņu pārņēmis, barons devās uz pili. Tiklīdz viņš iegāja priekštelpā, divi sulaiņi, kas tobrīd taisījās nodzēst lampas, griezīgi iekliedzās un aizskrēja pa galvu pa kaklu, nometuši zemē visu, ko turēja rokās; arī trešais, kuru Ričards satika koridorā, sekoja pirmo divu paraugam.
Šie kliedzieni pievērsa grāfa un profesora uzmanību. Abi tobrīd spēlēja šahu. Izbrīnījies par troksni, grāfs piecēlās, lai uzzinātu, kas noticis, bet tajā brīdī atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās satrauktais, bālais un rēgam līdzīgais Ričards.
— Nebaidieties! Tas esmu es. Esmu atmodies no letarģiskā miega, — viņš vārgā balsī nočukstēja.
Bērs un grāfs viņu priecīgi apskāva, pēc tam sāka iztaujāt, kā notikusi negaidītā augšāmcelšanās.
— Mani atmodināja Erikso. Kā — to es nezinu. Es baidos, draugi, ka esam viņu zaudējuši uz visiem laikiem, — sacīja Ričards aiztrūkstošā balsī un pastāstīja par kapličā notikušo.
— Kā? Šis noziedzīgais burvis vēlreiz iedrošinājies nolaupīt manu bērnu? — zaudējis savaldību, kliedza grāfs. Kratīdams dūres, viņš naidīgi piebilda: — Gan es pratīšu atgūt savu meitu!
Bērs nolaida galvu. Notraucis no vaiga asaru, viņš skumji ierunājās:
— Kā jūs spēsit atņemt Amenhotepam viņa mīļoto sievieti? Kā cīnīsities ar šo gigantu, kas pavēl dabas spēkiem, kuru priekšā mēs esam niecīgāki par pigmejiem? Mana sirds saka, ka mēs nekad vairs neredzēsim nabaga Erikso. Centīsimies vismaz saglabāt to, ko liktenis mums atstājis, — viņš norādīja uz Ričardu, kas bija atslīdzis krēslā. — Šobrīd viņam nepieciešamas visas mūsu rūpes.
Ričardu aizveda uz profesora istabu. Bērs padzirdēja viņu ar siltu vīnu un izmeklēja, jo barons sūdzējās par stiprām sāpēm krūšu apvidū. Uz barona krūtīm Bērs ieraudzīja trīsstūrveida zīmi ar apvērsto krustu, tikai šis noslēpumainais simbols bya sarkans, nevis melns kā uz Teas krūtīm.
X
Kad Erikso nāca pie samaņas, viņa jutās kā salauzta, turklāt neciešami sāpēja galva. Jaunā sieviete atvēra acis un ar izbrīnu pavērās apkārt. Viņa gulēja gultā, visapkārt bīja salikti spilveni. Batista naktskrekla vietā viņai bija uzvilkta īsa, ar sudrabu izšūta tunika, kājas apautas zeltītās sandalēs, bet uz rokām šķindēja smagas rokassprādzes.
Ko tas nozīmē? Kur viņa atrodas?
Atbrīvojusies no sastinguma, Erikso piecēlās sēdus un nedroši aplūkoja telpu. Viņa atradās lielā istabā. Tās kolonnas klāja emalja. Gar sienām bija novietoti zemi dīvāni, kas bija apvilkti ar purpurkrāsas audumu. Telpas vidū bija lazurīta baseins ar strūklaku. Smaržīgi neredzēti ziedi emaljētos podos bija gaumīgi izkārtoti visās malās. Lielas, ar dārgu audumu drapētas durvis veda uz plašu galeriju ar arkādi, no tās pa dažiem marmora pakāpieniem varēja nokļūt dārzā. Brīnišķīgo ainavu apspīdēja pilnmēness spožā un vienlaikus maigi glāstošā gaisma, uz tumsas fona izceldama rožu krūmus, kolonnu ornamentus un kokgriezuma mežģīnēm rotātās arkas.
Kā sapnī Erikso piecēlās, izgāja galerijā un nomurmināja:
— Cik šeit ir skaisti!
Viņa ar baudu ieelpoja rožu un liliju aromātu, un spirgts vējiņš glāstīja viņas melnīgsnējo vaigu. Pēkšņi viņa skaļi iekliedzās, ar abām rokām satvēra galvu un, viscaur trīcēdama, bezspēkā atslīga uz marmora soliņa. Atgriezās atmiņa, un viņa skaidri apzinājās gaidāmo nelaimīgo eksistenci. Erikso vairs nepievērsa nekādu uzmanību brīnumkrāšņajai apkārtnei. Kāda viņai daļa par šiem rožu puduriem, kas vijas augšup pa sienu, un šīs tukšās pils karalisko greznību, ja viņa šeit ir ieslodzīta uz visiem laikiem! Viņa vēlējās būt brīva, alka pēc darbīgas dzīves, pie kuras bļja pieradusi, pēc dzīves kopā ar mīļoto cilvēku reālā pasaulē. Priekšā stāvošā vienveidīgā un bezgalīgā eksistence Erikso likās kā briesmīgs sods, un pār viņas lūpām izlauzās izmisuma pilns kliedziens. Piespiedusi kvēlojošo galvu pie vēsā marmora, viņa aizvēra acis.
Erikso dvēselē trakoja tāda vētra, ka viņa pat nepamanīja, kā galerijas galā parādās Amenhotepa slaidais un vingrais stāvs. Kad mags pienāca klāt, noslīga ceļos pie marmora soliņa un kaislīgi apskāva viņu, sieviete atvēra acis un raudzījās viņā ar pārsteigumu un izbailēm. Erikso trīcēja, redzēdama pie savām kājām to, kuru pazina kā pavēlnieku. Viņai bija baismīgi klausīties, kā šīs bargās lūpas, kas bija radušas pavēlēt stihijām, tagad lūdzas viņai kaut kripatiņu mīlestības.
Drudžainais sārtums, kas kvēloja maga vienmēr bālajā sejā, viņa saraustītā elpa, kaisles pilnais skatiens un jaunie, nedzirdētie vārdi, ko izrunāja viņa trīcošās lūpas, — tas viss liecināja par to, ka dvēsele, kuras jūtu uzplūdumus tik ilgi bija apvaldījis darbs un zināšanas, beidzot ir atmodusies no gadsimtiem ilgā miega un izmisīgi sauc: "Homo sum! Nekas cilvēcisks arī man nav svešs!"
Kas tas par baismīgo un prātam neaptveramo likumu, kas satriecis šo zintnieku, kurš, šķita, visu jau uzvarējis? Kas novedis šo vareno gigantu līdz lūdzēja lomai? Kas š^jā spītīgajā dvēselē atmodinājis vēlmi izmantot savas cilvēciskās tiesības, kuras viņš vienmēr bya noraidījis?
— Iemīli mani, Erikso! Sniedz man kaut daļiņu tās laimes, ko bauda ikviena dzīva būtne, un par šo mīlas, svētlaimes un aizmirstības stundu es došu tev visu, ko vien tu lūgsi.
— Visu? — nomurmināja Erikso, un viņā radās žēlums un līdzjūtība pret šo neparasto cilvēku, kuru tik dīvainā kārtā bija uzvarējis liktenis, bet šīs jūtas ātri nomainīja naids un dvēselē mītošais rūgtums.
— Visu? — Erikso pārjautāja, un viņas acīs iegai- lējās uguntiņa. — Tu man dosi visu, ko vien tev lūgšu?
Redzēdama, ka Amenhoteps nobāl un samulst, viņa piebilda:
— Nebaidies! Es nelūgšu, lai tu man ļauj atgriezties pie viņa.
— Tādā gadījumā, mīļotā, es došu tev visu, kas vien ir manos spēkos. Manas zināšanas, tāpat kā mana mīlestība, ir pie tavām kājām.
— Apzvēri man to kā mags, un es aizmirsīšu gan pagātni, gan nākotni! Es domāšu vienīgi par to labo, ko esi man sniedzis, mīlēšu tevi un sniegšu tev laimes stundas, kuras tu man lūdz.
Amenhoteps izslējās. Viņa acis iezibējās, un balss skanēja stingri, kad viņš pacēla roku un sacīja:
— Zvēru pie savas maga zvaigznes izpildīt visu, ko tu man lūgsi! — un virs viņa pieres kā zvēresta apliecinājums uzšāvās žilbinoša liesma.
Ar prieka saucienu Erikso metās viņa apskāvienos, apvija rokas viņam ap kaklu un dedzīgi noskūpstīja uz lūpām. Kaisles apreibināts, mags nepamanīja viņas lūpās pazibējušo cietsirdīgo smaidu.
Laimīgs, gluži kā no jauna piedzimis, Amenhoteps nosēdās uz soliņa līdzās Erikso un sāka viņai stāstīt par savu mīlestību, par pārciestajām greizsirdības mokām un par viņu abu laimes pilno nākotni.
Erikso izbrīnā vēroja magu, kurš šķita kļuvis jaunāks un pievilcīgāks. Vaibstu skarbumu bija nomainījusi priecīga, bezrūpīga un maiga izteiksme. Viņš bija nometis no pleciem gadsimtu darba un meklējumu slogu, smagumu, kas nāca klāt līdz ar uzvarām pār dabu un sevi, lai atkal kļūtu par cilvēku, kāds bija, pirms pārkāpa piramīdas liktenīgo slieksni.
— Iesim! Nosvinēsim mūsu savienību! — priecīgi iesaucās Amenhoteps, vedinādams Erikso uz plašo bla- kustelpu.
Tur jau bija sagatavots krāšņi klāts galds divām personām. Erikso nespēja attapties no pārsteiguma, kad ieraudzīja, ka askēts, kas agrāk neko nedzēra, iztika ar sauju rīsu, dārzeņiem un glāzi piena, tagad tukšoja vienu vīna kausu pēc otra. Šis vīns kā ugunīga straume ieplūda viņa dzīslās, kurās līdz šim bija plūdusi gribai pakļauta valgme. Vai patiesi šis nenogurdināmais darbarūķis, kura ikdienas atpūta bija vienīgi divas atsvaidzinošas vannas, tagad nosita savu dārgo laiku, dzīrodams un ļaudamies mīlas valdzinājumam?
Erikso sirdī no jauna pamodās līdzjūtība un žēlums, taču sarūgtinājums' un atmaksas alkas atkal ņēma virsroku. Vai viņa tiešām zaudējusi prātu, ka žēlo šo cilvēku, kas viņu nekad nav žēlojis, kas atņēmis viņai jaunību un nekad agrāk nav tiecies pēc viņas mīlestības, bet tagad, kad viņa mīl citu un tam pieder, uzspiež sevi?
Kas gan tā par dzīvi šā cietuma sienās? Ne jau
Amenhotepa dēļ viņa vēlējās dzīvot un būt skaista! Nē! Viņa piespiedīs šo cietsirdi samaksāt par pieprasītajām mīlas stundām. Un, jo ātrāk šis atmaksas brīdis pienāks, jo labāk!
Kad Amenhoteps piecēlās no galda, arī Erikso smaidīdama cēlās kšļjās un ļāva sevi aizvest uz istabu, kur jau bija klāta laulības gulta. Smagais aizkars lēni noslīdēja lejā…
Austošās saules staros apvārsnis kļuva purpursārts, bet rasas lāses, kas trīsuļoja uz ziediem un zaļumiem, bija pārvērtušās neskaitāmos briljantos, kad uz terases iznāca Amenhoteps un Erikso. Viņa bija pavisam bāla, viņš staroja laimē. Brīdi abi klusēja, tad mags jautāja, jautri un bezrūpīgi smaidīdams:
— Ko tad tu, mīļotā, neprasi samaksu par to svētlaimi, ko man dāvāji? Kas man jādara? Ko izdomājusi tava mazā sirsniņa? Ko vēlies, lai tev dodu?
Erikso nodrebēja un pagriezās, vērdamās viņā drūmu skatienu.
— Ko vēlos, lai tu man dotu?… Nāvi! — viņa atbildēja, kā skaldīt noskaldīdama katru vārdu.
Satriektais Amenhoteps sagrīļojās un atkāpās atpakaļ. Viņam aizrāvās elpa, uz pieres izspiedās auksti sviedri.
— Nāvi? — viņš atkārtoja. — Ko tu prasi, neprātīgā? Vai tu zini, kas ir nāve?
— Jā, zinu, — atbildēja Erikso, un viņas sejā ielija drudžains sārtums. — Nāve — tas nozīmē iznīcību šai matērijai, kurā esmu ieslēgta gadsimtiem ilgi, nejūtot prieku un nedzīvojot īstu cilvēka dzīvi. Nāve — tā ir atgriešanās mūžīgajā izplatījumā, kur tu, cietsirdīgais tirān, mani vairs nepakļausi sev, jo tava varēšana beidzas kapa malā. Steidzies atdot man brīvību! Vai arī tu iedrošināsies neizpildīt savu maga godavārdu, nicināmais?
Amenhoteps klusēja, aizsedzis seju ar rokām.
Smagā, saraustītā elpa liecināja par viņa dvēselē trakojošo vētru. Aizritēja vairākas minūtes, kas Erikso likās kā mūžība. Tad mags izslējās. Viņa seja bya kļuvusi bāla, bet aizmiglotais skatiens — nespodrs un apdzisis.
— Tikai sieviete varēja izgudrot tādu atriebību un upurēt naidam dārgāko, kas ir cilvēkam, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Bet, ja jau dzīve ar mani tev šķiet ļaunāka par nāvi, tad es atdodu tev brīvību. Ej un atgriezies pie vīra, kurš tev ir tik dārgs un… esi laimīga! Cietumsargs vairs neiejauksies tavā dzīvē, bet iztālēm svētīs tevi par to laimes mirkli, ko esi viņam dāvājusi.
Erikso nodrebēja un pārsteigumā sastinga. Viņa ielūkojās Amehotepa satrauktajā un vienā mirklī novecojušajā sejā. Viņa acumirklī apsvēra un izvērtēja piedāvāto velti, un pēkšņi dzīve viņai šķita neizsakāmi tukša un bezmērķīga, bet nākotne, kurā būs neizbēgami jāzaudē viss, kas viņai bijis dārgs, likās kā drūms bezdibenis, pilns asaru un ciešanu. Erikso iztēlojās vecumu ar tā grumbaino seju, sirmajiem matiem un saliekto muguru, un viņu, kura vienmēr bija bijusi jauna un skaista, pārņēma šausmas.
Nē! Viņa vēlējās nomirt savā dailes plaukumā, gribēja, lai viņu apraud šis pats Amenhoteps un lai Ričarda atmiņās viņa vienmēr dzīvotu kā priekpilna vīzija.
— Nē! — viņa teica, domīgi pašūpodama galvu, — dod man nāvi! Esmu nogurusi, alkstu miera un, visbeidzot, vēlos izplest savus garīgos spārnus, lai aizlidotu izplatījumā. Vai tiešām tu, kas esi iekļuvis neredzamajā pasaulē, sāksi mani atrunāt no atgriešanās tajā?
Gārdzoša nopūta izlauzās no maga krūtīm. Neteicis ne vārda, viņš pagriezās un klusi devās uz laboratoriju, kur gluži bez spēka atslīga krēslā.
Kādu brīdi viņš domāja. Saņemtais trieciens bija salauzis viņa sirdi, tomēr spēcīgais, disciplinētais gars pamazām atguva spēju valdīt pār sevi.
— Kā grēkoju, tā arī tieku sodīts! Mūžam patiesa ir leģenda par Ahilleja papēdi, — viņš nomurmināja. — Es pieļāvu, ka nevaldāma kaislība ņem virsroku pār veselo saprātu, un savā aklumā nepamanīju, kā šīs sievietes prātā ieperinājās sātaniska doma. Tagad jau ir par vēlu: man jātur dotais vārds.
Viņš pievilka klāt kausu, līdz pusei piepildīja to ar vīnu un pievienoja dažus pilienus bezkrāsaina šķidruma. Tad lēniem soļiem atgriezās terasē. Kad viņš gāja cauri istabai, kur vēl vakar bija tik laimīgs, kauss viņam likās smags kā klints.
Erikso, atspiedusies pret kolonnu, viņu gaidīja. Viņa domīgi lūkojās saules lēktā, kuras rietu viņai nebija lemts redzēt. Saklausījusi Amenhotepa soļus, viņa pagriezās. Mags bija atguvis savu ierasti bargo un lepno stāju. Viņa bālo pieri izvagoja dziļa rieva, bet skatiens bija mirdzošs un neizdibināms. Amenhotepa roka drebēja, kad viņš sniedza Erikso kausu, teikdams:
— Ņem! Tas nesīs tev nāvi, kuru tu pieprasi kā samaksu par savu mīlestību. Tev tiek samaksāts!
Erikso ar izbrīnu palūkojās uz viņu. Tad lēnām pastiepa roku un paņēma kausu. Kādu brīdi viņas skatiens domīgi kavējās pie brīnišķīgās ainavas, tad apstājās pie Amenhotepa, kas, atspiedies pret kolonnu, drūmi vērās viņā. Erikso ātri pielika kausu pie lūpām un vienā paņēmienā to iztukšoja.
Ledainas trīsas izskrēja cauri visam ķermenim. Erikso izslējās visā augumā, acis plati atvērās, vaigos ielija slimīgs sārtums. Saules stari rotaļājās viņas garajos zeltainajos matos un atspīdēja tunikas izšuvumu sudrabā. Nekad vēl šī sieviete nebija izskatījusies tik daiļa kā š^jā mirklī. Pēkšņi viņa itin kā apdzisa, seja kļuva pelēcīga un augums noslīga uz akmens plātnēm. Pēc mirkļa Erikso atgādināja bezkrāsainu statuju.
Amenhoteps noliecās pie tās un uzpūta: gaisā pacēlās pelēku putekļu mākonis, ko izkliedēja rīta vējš.
— Kur esi, dvēsele, kas miti š^jā nīcīgajā apvalkā? — nomurmināja mags, paņēmis šķipsniņu pīšļu, kas bya veidojuši Erikso ķermeni.
Bēdu satriekts, viņš ievaidējās un noslīga uz akmens plātnēm.
Viņš pats nebūtu varējis pateikt, cik ilgi izmisums turēja viņu savos stingros apkampienos. Atgriezties īstenībā lika kādas rokas pieskāriens un izbrīna pilna balss:
— Kas tu esi, sirmgalvi? Kā tu iedrošinājies šeit ienākt?
Amenhoteps pacēla galvu un pazina Viashaganu — vienu no saviem skolniekiem. Bet kāpēc tas viņu nepazina? Amenhoteps mehāniski piecēlās un ļāva sevi aizvest līdz dārza vārtiem. Tiklīdz skolnieks bya aizgājis, Amenhoteps nokratīja sastingumu un ātriem soļiem atgriezās pilī, kur ieslēdzās savā laboratorijā.
Kādu brīdi viņš sēdēja, iegrimis domās, tad izlēmīgi atmeta sānis aizkaru un paskatījās uz sevi spogulī.
— Kas tu esi? — viņš spēja vienīgi atkārtot Vias- haganas jautājumu, ieraudzījis saliektu, grumbainu un sirmu veci — nolietotā un laika zoba sagrauztā organisma attēlu.
— Ko es esmu izdarījis? — viņš iekliedzās, bezspēcīgi atkrizdams krēslā un aizsegdams seju ar trīcošajām rokām.
Amenhoteps — zintnieks, askēts, kura dvēsele bya mitusi tikai tīrajās darba un zināšanu sfērās, bija pretojies laika iespaidam. Bet tad šo dvēseli bija pārņēmušas miesiskas tieksmes, un pietika ar dažām laimes un mīlestības, vilšanās un bēdu, vārdu sakot, ar dažām spēcīgu izjūtu pilnām cilvēciskas dzīves stundām, lai iznīcinātu gadsimtu balstu, un nepielūdzamais Kosmosa likums sevi atrieba.
Amenhoteps bija ļāvies kaislei, pieskāries sievietei, kas piederēja pasaulīgam cilvēkam, un rupjās un materiālās strāvas, ar ko tas bija piesātinājis Erikso, līdzīgi indei saēda maga tīro, jauneklīgi neskarto un harmonisko organismu un vienā naktī pārvērta viņu par veci.
Protams, viņš varēja dzīvot un ar zināšanu palīdzību uzturēt savā nolietotajā ķermenī dzīvības uguni, taču vairs nevarēja kļūt jauns, tāpat kā nevarēja izlīdzināt sejā grumbas un ieliet savos locekļos jaunības elastīgumu un spēku, vārdu sakot, viņš vairs nespēja izdzēst pēdas, ko bija atstājusi saskare ar ikdienišķo dzīvi. Lēniem soļiem Amenhoteps aizvilkās līdz platajam atvērtajam logam, apsēdās krēslā, atspiedās pret palodzi un ļāvās drūmām pārdomām.
Ko viņš ir izdarījis? Kam viņam noderējusi eksistences likumu izpēte? Lai nokļūtu slazdā, kas piedodams vienīgi nejēgam?
Parasts uzdzīvotājs kļūst pats sev bende tajā brīdī, kad, pirmoreiz iepazinis baudas, sāk alkt pēc tām mūžīgi, nebūdams spējīgs apvaldīt savas vēlmes.
Bet viņš, Amenhoteps — zintnieks un mags, kas gadsimtiem ilgi bija sargājis šo sievieti, kuru alka iegūt, līdzinājās skopidim, kas sargāja savu zeltu baudas brīdim, kuru pats sev noteicis, taču liktenis par viņu bjja cietsirdīgi pasmējies. Viss notika citādi, nekā bija iecerēts, un baudas mirklis, kas tika iegūts par tādu cenu, bija viņam maksājis pārāk dārgi. Ko viņš tagad lai iesāk? Vai atkal ķerties pie darba, pētīt dabas bezgalīgos noslēpumus un vēl daudzus gadsimtus izvairīties no nāves? Viņu pārņēma riebums. Ko gan viņam devusi šī garā dzīve un visi iegūtie zinību dārgumi? Vai viņš ir apmierināts un tuvu savam mērķim? Nē! Pēc bezgalgarā dzīves ceļa, kas jau nostaigāts, viņa priekšā vēl aizvien uz augšu stiepjas kāpnes — bezgalīgas kā pati Augstākā Būtne, uz kuru tiecas cilvēks savā lēnajā augšupgaitā.
Amenhoteps pavērsa savu nogurušo skatienu uz debesīm. Bjja iestājusies nakts. Tumšajā zilgmē kā briljanti zaigoja zvaigžņu miljardi. Domīgi un skumji viņš lūkojās š^jā karaliskajā Mūžības mantijā. Atklājot noslēpumus, tiecoties uz tālo mērķi ar mūžam nesātīgām zināšanu alkām, visur strādāja, cīnījās un cieta cilvēku dvēseles. Kad izmocīti, klupdami un sviedrus liedami, viņi jau gatavojās satvert absolūto zināšanu liesmojošo lāpu, tā aizslīdēja projām necaurredzamajā tumsā un atkal vilināja pie sevis.
— Kur gan ir mana ceļa gals? — nomurmināja Amenhoteps.
Viņa galva smagi noslīga uz krūtīm. Viņu pārņēma nāvīgs nogurums un nepārvarama tieksme pēc miera un aizmirstības.
— Es vēlos nomirt. Varbūt neredzamajā pasaulē es atradīšu jaunus spēkus darbam un pie manis atgriezīsies vīrišķība un enerģija, kuru man tagad pietrūkst, — viņš teica pieceldamies. — Tikai nomirt es vēlos tuksnesī — pie savas piramīdas. Lai neviens nezina, ka esmu kritis; lai neviens nenojauš, kur esmu palicis! 'Viņi", kuri šobrīd vēl ir tālu no šādas sakāves, tikai paraustītu plecus, — Amenhoteps piebilda, un viņa acīs iedzirkstījās uguns.
Amenhoteps ietinās tumšā apmetnī, paņēma savu ceļa spieķi un, izgājis no pils, pazuda nakts tumsā. Ceļojums nebija tik bīstams kā parastiem mirstīgajiem. Viņš valdīja pār vētrām, bet viļņi, pa kuriem viņš staigāja kā pa cietu zemi, nesa maga vieglo ķermeni, tikai mazliet saslapēdami viņa sandales un apmetņa apakšmalu.
Tā, neviena nepamanīts, Amenhoteps sasniedza piramīdu, kurā b\ja pavadījis daudzus gadsimtus. Savā darba kabinetā viņš apsēdās krēslā un ilgi aplūkoja mīļos un labi pazīstamos priekšmetus.
— Ardievu, manu darbu mēmie liecinieki, un tu, mana mierīgā patvērumvieta, kurā es nejutu laika plūdumu! No šejienes es paņemšu līdzi savu vērtīgāko spēju — spēju labprātīgi saraut savu saikni ar ķermeni. Mags var nomirt, kad vēlas… — viņš nomurmināja, un lepns sava spēka apzināšanās smaids vērta gaišu viņa grumbu izvagoto vaigu.
Amenhoteps iegāja blakus telpā, novannojās un uzvilka smalku sniegbaltu tuniku, piesprauda pie tās zelta krūšu zīmi, kuras vidū apžilbinoši mirdzēja piecstaru zvaigzne — visu viņa izzināto nozaru simbols. Tad viņš izņēma no lādītes vainagu, kas bija novīts no brīnišķīgiem un svaigiem, it kā tikko plūktiem ziediem, un uzlika to sev galvā. Paņēmis maģisko zizli, viņš devās uz izeju.
Vēl bija nakts, kad Amenhoteps iznāca no piramīdas. Visapkārt pletās tuksnesis, slīgdams tumsā un klusumā. Nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis. Nekas netraucēja dziļo un svinīgo klusumu, it kā daba un dzīvnieki saprastu, ka lielais darbarūķis dodas uz miera valstību, un ar cieņu izturētos pret šo noslēpumu.
Amenhoteps nogāja kādus simts soļus, apstājās un pagriezās ar seju pret piramīdu. Kādu bridi viņš koncentrējās, un viņa varenās gribas — stihiju uzvarētājas un pavēlnieces — sasprieguma rezultātā pie viņa, šķiet, atgriezās jaunības spēks un izskats. Slaidais stāvs izslējās, grumbas izlīdzinājās, bet acīs iemirdzējās uguns. Pēdējo reizi miesa pakļāvās kā maigs vasks savam varenajam dzinējspēkam — gribai
Pacēlis abas rokas, Amenhoteps sāka ritmiski dziedāt, raidot tālē kvēlu lūgšanu nepāzīstamā valodā. Pēc brīža iemirdzējās zaļgana gaisma. Tā pastiprinājās, ieguva sārtu nokrāsu un ieskāva magu kā gaišā oreolā. No visām pusēm atskanēja vētras brīkšķi un svelpoņa. Tad, gluži kā izlīzdamas no zemes un atlidodamas pa gaisu, magam sāka tuvoties dīvainas būtnes. Vienām bija spārni, citas rāpoja; nav iespējams aprakstīt to formu, krāsas un izskata daudzveidību.
Šīs būtnes uzradās kā mākonis un barā apstāja magu, ar cieņu noliecoties viņa priekšā.
Tad atskanēja Amenhotepa skanīgā un vibrējošā balss:
— Pirmatnējie gari, mani uzticamie kalpi, manas gribas izpildītāji! Nāciet laukā no zemes un debesīm, ūdens un uguns! Es jūs pulcinu kopā, lai atbrīvotu no man dotā zvēresta. Izklīstiet brīvi uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem vai ari ejiet kalpot citam kungam!
Par atbildi atskanēja griezīgi, dvēseli plosoši kliedzieni. Rēgu masas nodrebēja, saviļņojās un nedroši virzījās viņam tuvāk, it kā gribētu uzbrukt, bet Amenhoteps pacēla roku ar maģisko zizli un skaļi iesaucās:
— Atpakaļ, pirmatnējie gari! Dodiet magam ceļu!
Zemākās būtnes atkāpās un pazuda tumsā. Zaļganā
gaisma nodzisa, un to nomainīja maigs, zeltains stars. Amenhoteps nolaidās uz viena ceļgala un salauza pret to savu maģisko zizli.
Kā atbildot uz salauztā zižļa vieglo krakšķi, atskanēja tāla pērkona dārdoņa. Melnās debesis pāršķēla spožs zibens, gluži kā ugunsgrēka atblāzma izgaismojot tuksnesi un veco piramīdu. Uz purpurkrāsas fona pēkšņi iezīmējās gigantisks vīrieša stāvs, ietīts žilbinoši zaigojošā baltā apmetnī. Viņu apstāja septiņi mirdzoši gari. Amenhoteps nokrita ceļos, un viņa sejā atspoguļojās neizsakāma laime. Izstiepis rokas pretī starojošajai vīzijai, viņš nomurmināja:
— Hermej! Mans skolotāj un labvēli! Tu atradi par vajadzīgu ierasties šajā nozīmīgajā brīdī pie sava necienīgā skolnieka.
Dižā Ēģiptes Apgaismotāja sejā parādījās bezgalīgas žēlsirdības pilns smaids; viņš noliecās pie Amenhotepa un, pieskāries ar roku viņa pierei, teica:
— Tu esi labi pastrādājis, mans skolniek. Tagad atgriezies neredzamajā pasaulē, lai atbrīvotos no pēdējām cilvēciskajām vājībām!
No Hermeja caurspīdīgās rokas izšāvās žilbinoša gaisma, pārvērzdama maga ķermeni pīšļos. Amenhotepa dvēsele pacēlās izplatījumā, sekodama savam dižajam apgaismotājam. Garu virkne vēl mirkli atmirdzēja debesu dzīlēs, tad viss it kā izkusa pelēcīgajā
krēslā, kas vēstija par rītausmas tuvošanos.
* * *
Bya pagājušas trīs dienas kopš Ričarda atmošanās un Erikso pazušanas. Fiziski barons bya vesels, taču dīvainā un smagā drāma, ko visiem bija nācies pārdzīvot, svina smagumā uzgūlās trīs vīru dvēselēm un smagi ietekmēja visus pils iemītniekus.
Iestājās nakts. Bēdu un baiļu mocīti, visi trīs sapulcējās bibliotēkā. Lampa, ko sedza tumšs abažūrs, vāji apgaismoja viņu bālās un sāpju sagrauztās sejas. Visi domāja par Erikso. Ko ar viņu bya izdarījis tās noslēpumainais un baisais nolaupītājs?
Pēkšņi daži saraustīti klauvējieni pie sienas un griestiem lika viņiem nodrebēt. Tajā pašā mirklī auksta vēja brāzma, it kā būtu ielauzusies caur atvērtu logu, apdzēsa lampu.
Visi trīs sēdēja kā paralizēti. Viņi juta kādu noslēpumainu klātbūtni, un salti drebuļi pārskrēja katra augumam.
— Paskatieties uz galdu! — apslāpētā balsī čukstēja Ričards.
Visu skatieni pievērsās lielajam apaļajam galdam, kas bija nokrauts ar grāmatām un papīriem.
Virs galda griezās sniegbalta, kā no vates veidota lode, kas izstaroja zilganu gaismu un uz visām pusēm kaisīja sprēgājošu dzirksteļu kūļus. Pēkšņi viss apdzisa. Bija dzirdama papīru čaukstoņa un kāda priekšmeta krišanas troksnis. Elpu aizturējuši, visi palika savās vietās. Ričards pirmais attapās, metās pie galda un ieraudzīja uz tā papīra lapu žūksni.
Viņš steidzīgi atgriezās pie lampas un noliecās pār manuskriptu — rokraksts viņam bjja labi pazīstams.
— Tas ir Almerisas vēstījums! — viņš priecīgi iesaucās.
Klusumu, kas bija iestājies pēc Ričarda vārdiem, pārtrauca maiga, žēlabaina, Eola kokles melodijai līdzīga skaņa. Istabas vidū parādījās caurspīdīga ēna — tā bija baltās drānās tērpusies sieviete, kuru kā apmetnis ieskāva garu un zeltainu matu vilnis.
— Es esmu brīva! Uz redzēšanos mūsu kopīgajā tēvzemē! — atskanēja vāja un apslāpēta balss.
Vīzija pasmaidīja un pamāja atvadu sveicienu, tad, lēni šūpodamās, pacēlās augšup un it kā izkusa gaisā.
Pēc dažām stundām, kad visi bija nedaudz nomierinājušies, Ričards paņēma lapu žūksni un aiztrūkstošā balsī nolasīja stāstījumu par Erikso nāvi un par pēdējo viņas un Amenhotepa tikšanos.
Pēc aprakstītajiem notikumiem bija aizritējuši gandrīz divi gadi. Ričardu un profesoru mēs atrodam Lejerbahu pilī, kur barons pārcēlās pēc sievastēva nāves, kurš mira ar sirdstrieku. Viņi abi sēdēja pie liela rakstāmgalda, uz kura pašā vidū stāvēja sfinksa, bet abās malās — Almerisas un Erikso portreti.
Barons bija stipri novecojis. Viņa melnos matus caurvija sudrabaini pavedieni, bet sejā bjja redzams dziļu un sāpīgu skunīju zīmogs. Acīmredzot neparastie piedzīvojumi bija atstājuši dziļas pēdas ne vien dvēselē, bet arī ķermenī.
Šobrīd viņš domīgi šķirstīja grezni iesietu grāmatu, uz kuras vāka zelta burtiem bija rakstīts: "Gīzas piramīdas noslēpumi".
— Ričard, manuprāt, mēs tomēr rīkojāmies muļķīgi, publicējot stāstījumu par saviem piedzīvojumiem. Neviens mums neticēs, — prātoja profesors.
Vienalga! Cilvēki ir apšaubījuši tik daudzas lietas, kas vēlāk izrādījušās patiesas, — smaidīdams atbildēja barons. — Ari Galilejam taču neticēja. Es sekoju viņa paraugam un saku: "Un tomēr tā griežas!"