Pienāca Puarmas un Nuitas kāzu diena. Bet ne jau līgavainis bija vienīgais, kas ar nepacietību to gaidīja: arī Erikso skaitēja stundas. Iegrimusi sevī, viņa nemanīja Bizu drūmo vaigu. Meiteni pārņemtu šausmas, ja vien viņa spētu lasīt vētrainās domas, kas trakoja pundura satrauktajās smadzenēs. Taču Erikso neko neievēroja un nenojauta. Viņas acis ļaunā priekā iegavilējās, kad, paēdis pusdienas, Amenhoteps lika atnest kausu vīna uz savu guļamistabu, — visu nakti nostrādājis, viņš vēlējās pāris stundas nosnausties, pirms doties uz kāzu dzīrēm.
Neviens, izņemot Erikso un Bizu — maga vistuvākos kalpotājus, nezināja, kur atrodas viņa guļamistaba un kā tajā nokļūt.
Kā jau teicām, magam nebija daudz kalpotāju. Vecā nēģeriete vadīja visu saimniecību un gatavoja pieticīgu maltīti Amenhotepam, kurš pārtika galvenokārt no piena, augļiem un dārzeņiem. Pārējo kalpotāju štatu veidoja vecs durvju sargs un vēl četri cilvēki.
Pirms dažiem gadiem, rokoties pazemē, kur mags gribēja ierīkot savu dārgumu glabātavu, kā arī veikt dažādus slepenus eksperimentus un rituālus, strādnieki uzgāja pazemes avotu, no kura nāca ass, taču neparasti dzīvinošs aromāts. Un tieši tur Amenhoteps nolēma ierīkot sev guļamtelpu. Viņa bagātība un zināšanas bija izraisījušas ne mazums skaudības un ienaida. Tieši tādēļ tika ierīkotas vairākas savstarpēji saistītas apakšzemes telpas, un vienā no tām mags iekārtoja greznu guļamistabu, kura bija pasargāta no karstuma un smacīguma, kas tik raksturīgi ēģiptiešu pagrabiem, savukārt avots to nodrošināja ar svaigu un dzīvinošu gaisu.
Tajā dienā, par kuru stāstām, Amenhoteps nokāpa savā pazemes mītnē un apgūlās, bet Erikso, kas gluži kā taurenītis bija lidinājusies magam pa priekšu ar vīna kausu rokās, apsedza viņa kājas ar panteras ādu. Tad piemīlīgā balsī jautāja:
— Vai drīkstu tev padziedāt, līdz iemigsi?
— Labprāt paklausīšos tevī. Ņem arfu un apsēdies! — atbildēja Amenhoteps, norādīdams uz tabureti līdzās galvgalim.
Erikso apsēdās. Viņas maigie pirksti izvilināja klusus akordus, un sāka plūst vienmuļa, miegu uz- vēdinoša melodija.
Amenhoteps sajiismināts klausījās, rotaļādamies ar meitenes zeltaino matu cirtām.
— Neaizmirsti mani pamodināt pēc divām stundām, — mags nomurmināja, juzdams, ka miegs sāk viņu pievārēt.
Erikso pamāja ar galvu un dziedāja aizvien klusāk un klusāk. Kad viņas pavēlnieka dziļā un mierīgā elpa apliecināja, ka viņš ir aizmidzis, meitene apklusa.
Vēl stundas ceturksni viņa sēdēja, domīgi un pētījoši skatīdamās uz magu. Tad izņēma aiz jostas paslēpto pudelīti un auduma gabalu. Uzpilinājusi uz drānas dažus pilienus miega zāļu, viņa uzlika to magam uz sejas. Tad, sajutusi pēkšņu reiboni, metās prom, pāris lēcienos bija pie durvīm, kur piespiedās pie palodas.
— Guli, guli! Lai nākamie gadsimti tevi atmodina! — ļauni un izsmējīgi nomurmināja Erikso, nenovērsdama skatienu no Amenhotepa. — Tu man atņēmi visas cilvēka tiesības un saskatīji manī vienīgi mēmu un aklu savas zinātnes darbarīku. Un nu būtne, kuru tu esi tā aizvainojis, kuru, kā tev šķita, turi savā dzelžainajā dūrē, ir tevi uzvarējusi un pārspējusi viltībā. 1b tu nebiji paredzējis. Lai cik lielas ir tavas zināšanas un varenība, tu esi bezspēcīgs tā nezināmā stihiskā spēka priekšā, kuru pats atklāji un kurš tagad ir piekalis tevi pie gultas tik ilgi, cik vien es vai kāds cits to vēlēsies.
Meitene izslējās.
— Esmu brīva, brīva! — viņa kliedza, pēkšņas sajūsmas pārņemta. — Pateicos tev Hatora, ka palīdzēji atgūt man brīvību! Es varu mīlēt, priecāties par sauli, satikt cilvēkus, baudīt savu skaistumu… un tavu bagātību! — viņa piebilda, klusi iesmējusies.
Aizspiedusi degunu un muti ar tuniku, viņa skriešus atgriezās pie Amenhotepa un sāka steidzīgi aptaustīt jostu, līdz beidzot atrada mazu oriģinālas formas atslēdziņu.
Kad viņa pagriezās pret durvīm, tad ieraudzēja, ka tās ir atvērtas un uz sliekšņa sēž Bizu, nenolaiz- dams skatienu no guļošā maga. Priecīga satraukuma pārņemta, Erikso nepievērsa uzmanību kroplīša drūmajam, ļaunajam skatienam.
— Ejam, ejam, Bizu, — viņa nomurmināja, pieceldama viņu kā mazu bērnu.
Meitene aizslēdza pazemes durvis un kāpņu augšpusē nospieda atsperi: rāmis, ko klāja ķieģeļu kārta, nosedza durvis tik cieši, ka siena šķita monolīta.
— Ej un gaidi manā istabā, Bizu. Tu palīdzēsi man apģērbties.
Kamēr punduris, zemu noliecis galvu, devās prom, Erikso izskrēja iekšējā pagalmiņā, kura vidū atradās liels baseins; ūdens tajā ieplūda no sienā ierīkotās strūklakas.
Mirklī viņa nometa drēbes un, saspraudusi uz augšu kuplos matus, ielēca baseinā.
Atsvaidzinājusies Erikso uzvilka tuniku un devās uz savu istabu, kurā varēja nokļūt no dārza puses.
Uz soliņa sadrūmis sēdējs Bizu. Līksmi tērzēdama, Erikso sāka posties. Viņa sasukāja matus un iesmaržojās, tad apāva apzeltītas sandalītes, uzvilka zeltā izšūtu tuniku, izrotājās ar diadēmu, smaragda un briljanta kaklarotu un rokassprādzēm. Pēc tam ietinās sudrabaina auduma apmetnī, kas bija tik plāns un caurspīdīgs, it kā būtu austs no gaisa.
Šajā greznajā tērpā Erikso izskatījās kā brīnišķīgs, nereāls tēls. Viņas skaistuma pārņemts, Bizu nokrita uz ceļiem un raudzījās viņā kā dievietē.
Paņēmusi spogidi ar zeltā kaltu rokturi, Erikso pašapzinīgi aplūkoja sevi.
— Kad Rameri mani ieraudzīs, viņš mani iemīlēs, jā, tikai mani vienīgo! — viņa uzvaroši nočukstēja. Tad, pagriezusies pret kroplīti, kura sejā, dzirdot Rameri vārdu, parādījās nejauka grimase, sacīja: — Klausies, Bizu! Es vēlreiz tev jautāju: vai tu zvēri, ka precīzi visu izpildīsi?
— Es tevi sargāšu kā uzticams suns, — atbildēja punduris.
— Paldies, draugs! Es zinu, ka varu uz tevi paļauties, tāpēc bez bailēm uzticu tev kā savu, tā arī Rameri dzīvību. Labi iegaumē — sfinksu var pagriezt, ja piespiež lotosa kausiņu, un šķidrums, kas mani atmodinās, atrodas š^jā pudelītē ar balto zeltīto vāciņu. Pilnīgi pietiek ar trim pilieniem siltā vīnā. Dzīvo šeit kopā ar veco Snefri. Neviens jums pāri nedarīs un no šejienes ārā nedzīs, jo neviens nezinās, kas noticis ar Amenhotepu. Domās, ka viņš vai nu izbraucis darīšanās, vai arī slēpjas no ļaužu acīm, lai nodarbotos ar augstāko maģiju. Bailes sargās maga mājokli labāk par jebkādu sardzi. Izkrāsotajā koka lādē, kurā es glabāju savas drēbes un kuras atslēgu tev uzticu, tu atradīsi divus maisiņus: vienu ar zelta, bet otru — ar sudraba gredzeniem.
Tos es tev dāvinu. Tādējādi tev nekā netrūks, un tu mierīgi varēsi sagaidīt manas atmošanās brīdi. Amenhoteps pareģoja svarīgus notikumus, kas izmainīs Ēģiptes tagadējo iekārtu. Un tomēr modini mani ne agrāk kā pēc divdesmit, mazākais — piecpadsmit gadiem. Tad Nuita, ja vien būs dzīva, būs jau veca un neglīta, bet mēs ar Rameri atdzimsim skaistuma un jaunības plaukumā. Vai tu mani labi saprati, Bizu?
— Jā, kundze.
— Tad ej un liec sagatavot nestuves!
Palikusi viena, Erikso piekārtoja istabu un piesēja pie jostas no Amenhotepa paņemto atslēgu. Viņas sejā atkal parādījās cietsirdīgs smaids.
Beidzot aizelsies atsteidzās Bizu un paziņoja, ka nestuves gaida. Erikso ietinās savā apmetnī un nokāpa lejā. Pie dārza vārtiem viņu gaidīja nestuves. Meitene apsēdās, bet Bizu iekārtojās pie viņas kājām.
Visu ceļu abi klusēja. Erikso bija iegrimusi sapņos par skaisto nākotni, arī pundura domas klejoja tālumā. Ari viņš domāja par nākotni, taču ar naidu un rūgtumu. Tumša vētra trakoja viņa sirdī. Iedomājoties laimi, kāda sagaida Rameri, viņu pārņēma mežonīga greizsirdība.
Pie Puarmas pils spoži apgaismotās ieejas nesēji apstājās. Erikso, kas gadiem ilgi bija dzīvojusi maga nomaļajā mājā, ziņkārīgi aplūkoja milzīgo, ar karogiem un ziedu vītnēm rotāto namu, kuru apmirdzēja lielās vāzēs degošo sveķu sārtā atblāzma, un grezni ģērbušos jautru ļaužu pūli, kas devās uz pili.
Pārsteigti un ziņkārīgi skatieni pavadīja nepazīstamo grezni tērpto un kā dievieti daiļo meiteni. Pirmoreiz atrazdamās starp tik daudziem cilvēkiem, Erikso jutās tik apmulsusi, ka neievēroja nedz vīriešu apbrīnas, nedz sieviešu skaudības pilnos skatienus. Bizu pavadībā (viņš nesa lādīti ar pudelītēm) viņa ātri izgāja cauri namam un nokļuva dārzā.
Tur Erikso, paklausot pundura norādījumiem, jo viņš jau iepriekš bija iepazinies ar apkārtni, steidzīgi devās uz piramīdu, baidīdamās, ka tikai princese viņu neapsteidz un līdz ar to neizjauc visu plānu. Viņas naids pret Amenhotepu auga ar katru soli.
Ar kādām tiesībām mags drīkstēja viņu ieslodzīt, liegdams visus jaunības priekus un izklaides? Toties viņa pilnā mērā bija atriebusies: dzīvs iemūrēts pazemē, kuras ieeju neviens nezināja, viņš tur varēs gulēt gadsimtiem ilgi. Nekad viņam vairs neredzēt šo baudu pilno pasauli, kuru pats tik cietsirdīgi bija liedzis viņai.
Meiteni tik ļoti bija pārņēmis savā varā naids un nākotnes nodomi, ka vienīgi pundura pieskāriens atsauca viņu īstenībā.
— Kundze, lūk, piramīda!
Erikso sarāvās, gluži kā pamodusies no sapņa, un samulsusi bailīgi pavērās uz kapliču, kuras siluets drūmi melnēja koku lapotnes ēnā. Caur atvērtajām durvīm vīdēja vājš gaismas stars, vēl vairāk sabiezēdams nakts melnumu.
Acumirklīgais vājums, kas bija pārņēmis Erikso, izgaisa. Meiteni pārņēmusī kaislība stiprināja viņai raksturīgo drosmi un enerģiju. Viegli un izveicīgi kā ēna viņa ieslīdēja kapličā. Atskatījās un pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav. Griestu lampa maigi apgaismoja ieeju kapu velvē. Dziļumā, slīgdams tumsā, vīdēja upuraltāris un abas sfinksas, kuru mirdzošās acis lūkojās tieši uz Erikso. Pār meitenes ķermeni pārskrēja trīsas. Uz lieliem trijkājiem dega ogles, un, viegli sprakšķēdamas, liesmoja kvēpināmās zāles "(acīmredzot tikko ieliktas), metot vāju sarkanīgu gaismu uz Puarmas vecāku statujām un sfinksām, kuru neparasti dzīvajās sejās bya sastindzis noslēpumains smaids.
Apvaldījusi satraukumu, Erikso aizslīdēja \iz pašu tumšāko stūri, paslēpa tur aiz kādas no kolonnām Bizu un sāka gaidīt. Pagāja diezgan ilgs laiks, un Erikso sirds mežonīgi sitās gaidās. Beidzot zem steidzīgiem soļiem iečirkstējās smiltis un pie piramīdas ieejas parādījās Rameri staltais siluets.
Apstājies pie sliekšņa, viņš satraukti pavērās visapkārt. Erikso nosvieda apmetni un ātri tuvojās tēlniekam.
Ieraudzējis no tumsas iznirstam sievietes stāvu, Rameri paspēra soli pretim un nočukstēja:
— Tu esi mani apsteigusi?
Bet tūlīt ari apklusa, mēmā pārsteigumā lūkodamies uz nepazīstamo sievieti. Lampas gaismā Erikso brīnišķie mati šķita kā zeltains oreols, bet dārgakmeņi laistījās visdažādākajās krāsās. Kā apburts Rameri raudzījās uz nepazīstamo sievieti, aizmirsis gan Nuitu, gan sava nāciena mērķi. Viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis tik brīnišķu būtni, tik daiļas, ideālas formas.
— Kas tu esi — sieviete vai dieviete? Ko tu vēlies no manis? — viņš nomurmināja.
— Esmu tāda pati mirstīgā kā tu, cēlsirdīgais Rameri, — ar smaidu atbildēja Erikso. — Mani atsūtīja mans tēvs Amenhoteps.
— Kā? Vai tad Amenhotepam ir meita? Es to nezināju! — viņš izbrīnā iesaucās.
— Tāda bija mana tēva griba: lai līdz piecpadsmit gadu vecumam mani neieraudzītu neviens svešinieks, — atbildēja meitene. — Taču tas nav svarīgi. Esmu atsūtīta, lai palīdzētu tev un tavai iemīļotajai,— viņa turpināja. — Manu tēvu aizkavēja, un viņš nevarēja šurp atnākt kā bija tev solījis, tāpēc uzdeva man viņu aizstāt. Lai tu nešaubītos par manas misijas patiesumu, tēvs man visu izstāstīja un siitija man līdzi savu uzticamo punduri, kuru tu pazīsti.
Un Erikso pasauca Bizu.
— Vai es varu neuzticēties Amenhotepa meitai? Ko tēvs lika pateikt?
— Viņš lūdza pasteigties, jo tavs plāns ir apdraudēts. Ja tu kavēsies, viss var izjukt. Tāpēc, cēlsirdīgais Rameri, pasteidzies ieņemt savu vietu sfinksas postamentā! Es sagaidīšu princesi, paskaidrošu viņai visu un palīdzēšu iegulties otrā slēptuvē.
— Bet ja nu Nuita sāks šaubīties vai izbīsies, mani neredzēdama? — iebilda Rameri.
— Ja viņa šaubīsies vai baidīsies, es parādīšu viņai tevi jau guļam slēptuvē. Paskaties! Tēvs katram gadījumam iedeva man šīs divas pudelītes. Bet, lūdzu, pasteidzies! — ar manāmu nepacietību turpināja Erikso.
Rameri gribēja atbildēt, ka vērtīgā lādīte ir paslēpta zem sfinksas, taču, negaidītās situācijas satraukts, bija par to aizmirsis. Pakļaudamies lielo zilo acu valdonīgajam, dzirkstošajam skatienam, viņš nospieda atsperi un apgūlās sarkofagā. Erikso, samērcējusi audumu atnestajā šķidrumā, noliecās pie spraugas un pielika to Rameri pie deguna.
Tajā pašā brīdī tēlnieka skaistā seja kļuva bāla un acis aizvērās. Noliekusies pār viņu, Erikso noskūpstīja bālās lūpas un, pārklājusi Rameri seju ar sazāļoto auduma gabalu, pati aizvēra slēptuvi.
Nolēkusi no postamenta, viņa pieskrēja pie otras sfinksas un droši nospieda lotosa kausiņu. Koloss bez skaņas pagriezās, atklādams ieeju slēptuvē.
— Veikli, Bizu! Pasniedz man audumu! Baidos, ka tūlīt būs klāt princese, — viņa nomurmināja, kā ķirzaka ieslīdēdama sarkofagā.
Tiklīdz viņa bija apgūlusies un apklājusi kājas, Bizu pasniedza viņai auduma gabalu, ko ar drebošu roku bija samitrinājis.
— Nē, vispirms iedod man lādīti! Šeit tā biis lielākā drošībā. Tu to paņemsi, kad būs pienācis laiks mani pamodināt, — teica Erikso un nolika lādīti sev līdzās.
Tad viņa paķēra auduma gabalu un piespieda to pie sejas. Acumirklī viņas galva noslīga uz zeltā izaustā spilvena.
Bizu sēdēja uz sarkofaga malas un drūmām, alkatīgām acīm skatījās uz jauno meiteni.
— Dusi saldi, daiļā Erikso! Līdz savai nāves stundai es tevi sargāšu, taču tu nekad vairs nepamodī- sies! — aiztrūkstošā balsī viņš čukstēja. — Neviens tevi neatradīs, neviens tevi neiemīlēs, un nīstais Rameri nekad nebaudīs tavu mīlestību.
Punduris kaislīgi noskūpstīja jaunās meitenes zeltaino matu cirtu un ar ledainu, no uztraukuma sastingušu roku pārklāja viņas seju ar maģiskajā šķidrumā samitrināto audumu.
Ar grūtībām uzrāpies sfinksai uz muguras, viņš, sasprindzinājis visus spēkus, iedarbināja atsperi, kas lika kolosam ieņemt iepriekšējo stāvokli.
Aizelsies, sviedriem noplūdis, Bizu nokļuva zemē un tūlīt izdzirdēja ātrus soļus. Paslēpies aiz ziedokļa, viņš ar interesi vēroja sievieti, kas parādījās uz piramīdas sliekšņa. Viņai lieliski piestāvēja greznais, brīvi krītošais tērps un ziediem rotātā purpur- krāsas galvassega.
— Rameri, Rameri, kur tu esi? — viņa uztraukti čukstēja.
Nesaņēmusi atbildi, apsēdās uz sfinksas pamatnes un piekļāva galvu granītam.
— Ak nemirstīgie dievi, kur viņš ir? — viņa klusi ierunājās pēc visai ilgas veltīgas gaidīšanas un, uzlēkusi kājās, sāka satraukta staigāt.
Protams, Nuita gaidīja velti — Rameri nenāca. Skumju un nemiera mocīta, viņa nekādi nespēja izskaidrot notikušo. Viņa tikko bija redzējusi Rameri dzīrēs, un viņš parādīja norunāto zīmi, bet tagad viņa nav, līdz ar to nezināms paliek noslēpumainais glābiņš. Nebija ari maga. Ko tas viss varēja nozīmēt?
Aizritēja gandrīz stunda. Nuitas satraukums un izmisums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Rūgtas asaras plūda pār viņas vaigiem, bet galvā iešāvās doma, ka viņas vīrs ir atklājis un izjaucis Rameri plānu. Ja nu Puarma atrod viņu šeit? Tas tikai palielinās viņa dusmas.
Ar smagu sirdi un zemu noliektu galvu Nuita devās atpakaļ uz pili un atkal parādījās viesu vidū. Dzīvesbiedra priecīgais smaids un kaisles jpilnais skatiens apliecināja, ka viņš neko nenojauš. So pārliecību nostiprināja arī jautājumi par viņas prombūtnes iemesliem. Bet kas tad īsti ir noticis?
Pārvarējusi bailes un satraukumu, Nuita izvairījās no tiešas atbildes. Viņa pat mēģināja būt jautra, centās jokot ar draudzenēm, taču slimīgais bālums bija pretrunā ar uzspēlēto jautrību. Drūmā izmisumā viņa nolieca galvu, kad sievietes viņu apstāja, lai aizvestu uz jaunlaulāto guļamistabu.
Ak, kādēļ gan Rameri neizpildīja viņas lūgumu un neīstenoja maga ieceri vēl pirms šīm laulībām!
Ģimenes dzīve jaunajai sievietei izvērtās par smagu, murgainu sapni, un no šīs drūmās apātijas viņu pēkšņi izrāva dīvainās baumas, kas bija satraukušas visu Memfisu.
Varenais, briesmīgais mags Amenhoteps, pie kura palīdzību bija meklējusi vai visa Ēģipte, bija pazudis, turklāt tik noslēpumaini, ka neviens nespēja iedomāties, kas ar viņu noticis.
Neviens nebija redzējis viņu izejam no mājas, neviens no kalpotājiem nebija saņēmis nekādas instrukcijas par to, kas darāms kunga prombūtnes laikā. Viņš bija paēdis un kā vienmēr devies uz savu darbistabu. Kopš tā brīža neviens viņu nebija redzējis.
Pats faraons lika uzsākt meklēšanu, taču tā nekādus rezultātus nedeva un lietu vēl vairāk sarežģīja, jo pirmoreiz atklātībā izskanēja Erikso vārds, par kuras esamību neviens nebija nojautis. Nesēji pavēstīja, ka viņu kunga nestuvēs iesēdusies kāda sieviete, kuru pavadījis Bizu. Savukārt nopratināšanā punduris viņu teikto apstiprināja un piebilda, ka šī sieviete bija jauna meitene, kas dzīvoja mājā, bet par viņas izcelšanos neviens neko nav zinājis un par viņu bijis aizliegts runāt. Šī meitene teikusi, ka pēc kunga pavēles viņa dodas uz Puarmas pili, un pavēlējusi pundurim sevi pavadīt. Ieradusies pilī, viņa likusi nesējiem un Bizu doties mājās, paziņodama, ka atgriezīsies viena.
Bizu atzinās, ka esot nedaudz aizkavējies, jo skatījies brīnišķīgo uguņošanu. Atgriezies mājās, viņš tūlīt devies pie miera un kopš tā vakara nav redzējis nedz kungu, nedz Erikso.
Vecā nēģeriete vispār neko nezināja. Toties daudzi Puarmas viesi atcerējās daiļo svešinieci, kuru bija redzējuši pilī, un nepārstāja aprakstīt viņas skaistumu.
Sabiedrības uztraukumu līdz baltkvēlei noveda tēlnieka Rameri neizprotamā pazušana. Memfisā jauno cilvēku pazina un mīlēja. Neziņa, kas klājās pār viņa likteni, izraisīja cilvēkos patiesu nožēlu.
Vairākas nedēļas galvaspilsētā par to vien runāja, taču neatklājās neviens jauns fakts, kas varētu ienest skaidrību š^jā noslēpumainajā lietā. Neviens no pazudušajiem neuzradās, un sabiedrības uztraukums pamazām pierima. Tikai viens cilvēks nespēja aizmirst noslēpumainās drāmas darbojošās personas, un tā bija Nuita. Kad viņa uzzināja, ka reizē ar Rameri pazudusi ari noslēpumainā skaistule Erikso — meitene, kuras atbalstītājs bijis Amenhoteps, viņas sirdī iezagās greizsirdība. Kas zina, varbūt tēlnieks mīlēja šo daiļo svešinieci un tikai izlikās iemīlējies viņā, Nuitā, lai atvieglotu sev tikšanos ar Erikso Puarmas pilī! Aizdomas, kas bija iezagušās sirdī, viņai čukstēja, ka lielais plāns, kurš tika no viņas slēpts un kura sīkāks izskaidrojums tika atlikts līdz viņas kāzām, ir izdomājums, jo tagad viņa ir saistīta uz mūžu un vairs nespēj traucēt mīlētājiem.
Šādi neticīguma un ļaunas greizsirdības brīži tomēr bija īslaicīgi. Kad viņa atsauca atmiņā pēdējo tikšanos ar Rameri, viņa lūpās skanošo un acīs mirdzošo dziļo mīlestību, viņas aizdomas gaisa un dvēselē atdzima ticība mīļotajam cilvēkam. Jā, viņš taču varēja no viņas atbrīvoties, — būtu tikai klusējis un nepieskāries kastu uzceltajam žogam.
Šī iekšējā cīņa bija Nuitu tā nomocījusi, ka viņa kļuva pilnīgi vienaldzīga pret visu, pat pret vīru, kas viņu dievināja un bija izmisumā par sievas slimīgo izskatu un drūmajām skumjām. Nuita apzinājās, ka ir nepateicīga pret vīru, jo viņš vienmēr bija maigs un iecietīgs. Viņa centās pieskaņoties Puarmas vēlmēm un ar pateicību pieņēma viņa mīlestības apliecinājumus un brīnišķīgās dāvanas, ar kurām burtiski tika apbērta. Taču viņas nomāktajā skatienā nekad neuzdzirkstīja bezrūpīgas jautrības vai mīlestības uguntiņa. Nuitas dvēsele bija slima, visa viņas būtne bija saistīta ar Rameri.
Kaut kas instinktīvi vilka Nuitu uz piramīdu, kur dusēja mīļotais cilvēks. Viņa bieži tur stundām ilgi sapņoja un lūdza Dievu, skatīdamās uz sfinksu, kurai bija Rameri vaibsti. Kad Nuita bija pārliecināta, ka neviens viņu nenovēro, viņa uzrāpās uz postamenta un, apvijusi rokas ap sfinksas kaklu, skūpstīja tās granīta lūpas.
Nopietni noraizējies par sievas veselību, Puarma lūdza padomu tempļa ārstiem. Pēc nopietnas apspriešanās viņi pavēstīja, ka tieši kāzu dienā kāds uzsūtījis jaunajai sievietei burvestību, lai sabojātu viņas laulības dzīvi. Nuitas apātiju nespēja kliedēt nedz kvēpināšana, nedz amuleti, nedz upurējumi — jaimā sieviete acīmredzami dzisa.
Apmēram pusotru gadu pēc Amenhotepa pazušanas neviens par viņu vairs nedomāja, taču cilvēkos iedvestās bailes bija pietiekami labs sargs viņa mājai. Visi baidījās pieskarties lielā maga īpašumam — ja nu viņš pēkšņi uzrodas un atriebjas zagļiem?
Bizu un vecā Snefru turpināja dzīvot Amenhotepa mājā — visi pārējie kalpi bija aizbēguši. Punduris un nēģeriete uzturēja kārtībā istabas, apkopa augļu un sakņu dārzu, bet Erikso atstātie zelta gredzeni nodrošināja viņiem pārticību.
Taču Bizu nejutās laimīgs. Viņš bija vientuļš šajā lielajā un tukšajā namā. Dažkārt viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi par pazemē atstāto kungu vai arī pārņēma vēlēšanās redzēt Erikso. Tad viņš devās uz Puarmas pili un gaidļja izdevību, lai nokļūtu dārzā un tālāk piramīdā. Apsēdies līdzās sfinksas postamentam, kurā bija paslēpta dievinātā sieviete, viņš dienām ilgi sapņoja, taču neriskēja atvērt slēptuvi, jo baidījās, ka viņu var pieķert nozieguma vietā.
Aizsapņojies tumšajā nišā, viņš bieži redzēja Nuitu, kas nāca uz piramīdu izraudāties un lūgt Dievu. Dažkārt viņam iešāvās prātā doma atklāt princesei noslēpumu un palīdzēt atmodināt viņas iemīļoto. Kas viņam daļas gar Nuitas un Rameri laimi, ka tikai Erikso nevienam citam nepieder!
Šo ieceri viņš nekad neīstenoja. Punduri stindzināja kaut kādas neizprotamas, nepārvaramas bailes. Un tad kādu dienu viņš uzzināja, ka Nuita devusies svētceļojumā uz Abidosu.
Un, lūk, kas izraisīja šo braucienu.
Nuitas vecā aukle bija vienīgā, kas zināja viņas skumju patieso iemeslu. Reiz viņa princesei kā noslēpumu pavēstīja, ka nelielajā Sohetas dievnamā, kas uzcelts pilsētas nomalē, var satikt brīnišķīgu gaišreģi, kura var visu pateikt gan par pagātni, gan nākotni. Varbūt viņa Nuitai atklās, kur atrodas Rameri, vai viņš ir dzīvs vai miris un vai ir nodevis mīlestību, ko zvērējis.
Jaunā sieviete pieķērās šai negaidītajai cerībai un nolēma to pašu vakaru apmeklēt dievnamu. Viņas vīrs bija devies uz Saišu inspicēt karaspēku, viņu gaidīja atgriežamies tikai pēc vairākām dienām. Tā Nuita bija pilnīgi brīva. Vakarā kopā ar aukli viņa iesēdās nestuvēs un pavēlēja doties uz Sohetas templi.
Šis templis bija ļoti sena svētvieta, ko ieskāva augsts mūris. Tā bronzā kaltie vārti bija aizslēgti. Uzzinājis apmeklētājas vārdu un sabiedrisko stāvokli, vārtsargs tūlīt ielaida nestuves. Nuitu sagaidīja vecs priesteris, kas aizveda viņu uz tempļa dārzu. Tur atradās svētais dīķis ar septiņām granīta statujām — dievietēm ar kaķa galvu. Gigantiskās ēnas, ko meta šīs dīvainās dievības statujas, īpaši baismīgas kļuva spožajā mēnessgaismā, sidrabaini atspulgojoties uz ūdens gludās virsmas.
Vispirms Nuita noslīga lūgšanu pozā, tad ziedoja vīnu un kvēpināja vīraku, lūgdama dievieti būt labvēlīgai un dot atļauju gaišreģes izvaicāšanai.
Uzzinājis augstās viešņas vēlmi, priesteris labprāt piekrita izpildīt viņas lūgumu un ieveda Nuitu templī. Vienā no sienām bya izveidots kaut kas līdzīgs mākslīgai grotai, no kuras plūda smags sēra smārds. Lampas gaismā Nuita ieraudzīja, ka vienā pusē atrodas akmens ziedoklis, bet otrā melnē ar metāla režģi aizklāta sprauga. Nišas dziļumā bija redzams no kaut kādas melnas masas veidots un spožs kā spogulis nopulēts četrstūris.
Pie ziedokļa sēdēja vecs priesteris, pavadonis pieveda viešņu pie viņa un pēc tam aizgāja.
Nuita izteica savu vēlmi tikties ar gaišreģi un ziedoja dievietei maisiņu ar zelta gredzeniem. Tad priesteris iznāca no grotas pa durvīm, kas atradās aiz ziedokļa, un pēc dažām minūtēm atgriezās kopā ar slaidu, bālu un ļoti kalsnu meiteni. Viņas garie melnie mati bija palaisti vaļā, kaklu rotāja neskaitāmi amuleti, bet seja pauda padevību. Gausi, ar apdzisušu un vienaldzīgu skatienu meitene uzkāpa pa kāpnēm un, izstiepusi rokas, noliecās uz priekšu. Priesteris paņēma nelielu trijkāji ar degošām oglēm un uzbēra uz tām kaut kādu pulveri, kas sprakšķēdams sadega. Tad viņš sāka dziedāt kādu monotonu himnu.
Pēc dažām minūtēm uzšāvās dzeltenas un zilas liesmas, šķita, ka tās ar savām garajām mēlēm laiza gaišreģes seju. Drīz dūmu mutuļi ietina viņu tik biezā aizsegā, ka kādu mirkli viņa vispār nebija redzama.
Kad dūmi izklīda, piepildīdami grotu ar asu sēra dvaku, Nuita ieraudzīja, ka gaišreģe joprojām stāv tgjā pašā vietā, taču viņas ķermenis bija kaut kā dīvaini atliecies atpakaļ, seja savilkta baismīgā grimasē, acis izvalbītas, bet uz lūpām parādījušās putas.
Tad priesteris izvilka aiz jostas aizbāzto garo zizli, pacēla to pār gaišreģi un trīs reizes skaļi iesaucās:
— Esi pret mums labvēlīga, varenā dieviete, un ar jaunavas, tavas uzticamās kalpotājas, starpniecību dod atbildi: kas noticis ar tēlnieku Rameri? Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vai viņš ir kļuvis neuzticīgs sievietei, kurai zvērēja mīlestību, vai ir iemīlējis citu?
Kādu brīdi valdīja kapa klusums, tad jaunās meitenes ķermenis sāka raustīties drausmīgās konvulsijās, un viņa ierunājās piesmakušā, aprautā balsī:
— Viņa nav ēnu valstībā, viņa dvēsele nav stājusies Ozīrisa un četrdesmit divu tiesnešu priekšā, viņa sirds nav svērta mūžības taisnās tiesas svaros. Viņš ir dzīvs un saglabājis uzticību sievietei, kura šeit atrodas. Viņš guļ, un viņa miegu sargā sfinksa. Laiks viņu atmodinās. Lai uzzinātu pārējo, dodies ie Abidosu, ziedo pie lielā Dieva kapa, gavē un lūdz viņu trīs dienas un naktis — un viņš tev atbildēs. Tā teica dieviete. Esmu vīya un akla būtne, neko vairāk tev pateikt nevaru.
Kad gaišreģe runāja, viņas teiktie vārdi ugunīgiem burtiem parādījās uz melnā četrstūra virsmas, bet priesteris tos pārrakstīja uz plāksnītēm, kuras pēc tam atdeva Nuitai.
Gaišreģe apklusa, it kā saguma un būtu nokritusi, ja vien priesteris viņu nesatvertu. Priesteris meiteni pacēla un noguldīja uz sola.
Ierīvējis viņas rokas un deniņus ar aromātisku esenci, priesteris paņēma kausu ar siltu vīnu un ielēja dažus malciņus viņai mutē.
Maigā būtne nodrebēja un atvēra acis. Tās drudžaini mirdzēja. Kad uztrauktā trīcošā meitene piecēlās, priesteris uzlika viņai roku uz galvas un vairākas minūtes skaitīja lūgšanu. Redzēdams, ka meitene ir nedaudz nomierinājusies, priesteris pavēlēja viņai izdzert vīnu un maigi piebilda:
— Tagad ej, mana meita! Atsvaidzinies vannā un atpūties.
Saviļņotā Nuita pateicās jaunajai meitenei un sniedza piemiņai greznu sprādzi, kuru noņēma no sava tērpa.
Nuita atgriezās pilī ļoti satraukta. Viņa nekādi nespēja izskaidrot gaišreģes dīvainos vārdus, taču nešaubīgi tiem ticēja. Tas, ka Rameri ir dzīvs un joprojām viņai uzticīgs, piepildīja sirdi ar dziļu prieku. Taču viņa veltīgi lauzīja galvu par to, kur un kā viņš varētu tik ilgi gulēt.
Pēc ilgām pārdomām Nuita nolēma doties uz Abidosu. Kad atgriezās Puarma, princese viņam pavēstīja, ka sapnī redzējusi Ozīrisu un tas pavēlējis viņai doties uz Abidosu, lai lūgtos un upurētu viņa kapenēs.
Kā jau īsts ēģiptietis, Puarma ticēja sapņiem un uzskatīja par gluži dabisku to, ka Dievs izvēlējies tik vienkāršu un ērtu veidu savas gribas pavēstī- šanai. Puarma ne mirkli nešaubījās, ka šis svētceļojums beidzot uzlabos viņa mīļotās sievas veselību, tāpēc pats personiski izrīkoja sagatavošanās darbus.
Jauno sievieti dziļi aizkustināja tāda labestība. Viņas dvēseli plosīja kauns un sirdsapziņas pārmetumi. Ar meliem un nodevību viņa atmaksāja vīram par šīm rūpēm.
Pēdējās dienās pirms aizceļošanas Nuitu pārņēma dziļas skumjas un savāds uztraukums. Viņai šķita, ka nekad vairs neredzēs šīs mīļās vietas, tuvās un labi pazīstamās lietas. Kad Nuita atvadījās no vīra, viņas satraukums izlauzās raudās. Saviļņotais Puarma piekļāva viņu pie sevis.
— Nomierinies, dārgā! Tu taču zini, cik kaitīgi tev ir uztraukties. Nav īstais brīdis raudāt, ja pats lielais Ozīriss tev sola atveseļošanos! — viņš maigi teica. — Tomēr, pirms šķiramies, mana mīļā, pasaki, ka tu kaut mazliet mani mīli. Lai gan es nešaubos par tavām jūtām, taču šie^ vārdi atvieglos man šķiršanos.
Saviļņota līdz sirds dziļumiem un asarās mirkdama, Nuita apvija rokas ap vīra kaklu un nočukstēja:
— Jā, Puarma, es mīlu tevi no visas sirds! Taču tu mani mīli vairāk, nekā esmu pelnījusi.
Ieradusies Abidosā, Nuita devās pie tempļa virspriestera un lūdza atļauju pavadīt trīs dienas un trīs naktis Ozīrisa kapličā, jo pats Dievs viņai to pavēlējis darīt. Ar kannu un bailēm Nuita vēlreiz atkārtoja šos melus, jo Puarma bija viņu nodrošinājis ar faraona vēstuli virspriesterim, kurā tas lūdza izpildīt radinieces lūgumu, atsaukdamies uz viņas zīmīgo sapni.
Virspriesteris deva savu piekrišanu un lika Nuitai nomazgāties un pagaidīt, kamēr dievlūdzēju grupa pabeidz upurēšanas rituālu.
Noteiktās dienas rītā Nuita nomazgājās vannā, uzvilka garu baltu tuniku, uzlika galvā lotosziedu vainagu. Kailām kājām, bez jebkādām rotaslietām viņa devās uz templi, lai piedalītos dievkalpojumā un ziedošanas rituālā. Apsegusi galvu ar lielu pārklāju, viņa nometās uz ceļiem starp diviem priesteriem, kuri turēja rokās aizdegtas vaska sveces. Virspriesteris viņu apslacīja un apvēdināja ar vīraku, lai lūdzēja spētu saklausīt lielā Dieva balsi un saņemt viņa žēlastību.
Kad sagatavošanās ceremonija bija pabeigta, virspriesteris saņēma Nuitu pie rokas un aizveda uz kapliču, kur atradās Ozīrisa kapenes.
Dieva statuja mūmijas izskatā dusēja uz lauvām, un to sargāja divi piekūni. Tur atradās arī galds, kas bija nokrauts ar veltēm, un trijkāji, kuros tika kvēpināts vīraks.
Māņticības raisīti drebuļi pārskrēja pār Nuitas augumu, kad viņa nogūlās uz zemes. Virspriesteris uzpilināja viņai uz galvas svēto eļļu, ielika rokā aizdegtu vaska sveci, bet līdzās novietoja nelielu vīna krūku un upurmaizi. Tad viņš svētīja Nuitu un teica:
— Lai Ozīrisa svētā gaisma izkliedē ap tevi valdošo neziņas tumsu un lai apskaidro tavas acis to lielo patiesību uztverei, kuras nemirstīgie slēpj no mirstīgo acīm. Lūdzies, mana meita, ar dedzīgu ticību, lai tu būtu cienīga palikt nomodā šajās svētajās kapenēs. Šis vīns un šī maize uzturēs tavu nīcīgo miesu, ja sāksi just vārgumu.
Palikusi viena, Nuita vēlreiz nogūlās uz zemes. Tad, izstiepusi rokas, viņa sāka dedzīgi lūgt Ozī- risu, lai tas atklāj mīļotā cilvēka likteni un norāda ceļu, kāds viņai ejams savā grūtajā dzīvē.
Trīs dienas un trīs naktis Nuita pavadīja asarās un lūgšanās, miegam atļaudamās tikai īsus brīžus, taču Dievs klusēja. Ne mazākā vēsmiņa netraucēja pazemes dziļo klusumu, un nekāda zīme nenāca no dievības. Trešās nakts beigās Nuitu pārņēma izmisums. Drebēdama pie visām miesām un noplūdusi sviedriem, jaunā sieviete pierāpoja pie Ozīrisa kap- vietas un, piespiedusi karsto pieri pie sarkofaga aukstajiem akmeņiem, izmisumā iesaucās:
— Lielais un varenais Dievs, tu, kas esi žēlsirdīgs pret katru, kas tev tuvojas! Kāpēc tu esi akls un kurls pret manām asarām un lūgšanām? Vai tiešām esmu tik ļoti necienīga? Vai varbūt esi saniknots par to, ka sameloju, teikdama redzējusi tevi sapnī? Bet dievības balss ar gaišreģes lūpām taču man lika doties šajā svētceļojumā uz tavām svētajām kapenēm.
Raudas noslāpēja viņas vārdus. Bet gandrīz tajā pašā mirklī viņa nodrebēja un izslējās: sejā iesitās ledaina vēja brāzma, un visu pazemi piepildīja spēcīgas vētras auri.
Sastingusi šausmās, Nuita palika stāvam uz ceļiem. Viņas skatiens kā piekalts sekoja bāli gaišam mākonītim, kas parādījās dažu soļu attālumā. Zibens šautrām izraibināts, tas griezās, sprakšķēdams un mētādams dzirksteļu kūļus.
Pēkšņi tas it kā izgaisa, pārvērzdamies par melnu mutuli, kas savukārt izplūda, un tā vietā, pašā kapeņu centrā, parādījās slaids, baltā tērpā ģērbies cilvēks ar klaftu galvā.
Kāds gan bija Nuitas pārsteigums, kad š^jā parā- dlbā viņa pazina Amenhotepu, kas bya pazudis vienlaikus ar Rameri.
Mags, kā likās, bija ļoti satraukts. Viņa seja bija nāves bāla, lūpas drebēja, bet acis liesmaini mirdzēja.
— Nedzirdēta vardarbība ir izdarīta pret mani,— viņš teica aizsmakušā, aiztrūkstošā balsī. — Esmu dzīvs un guļu savas mājas pazemē. Nicināmais Bizu zina šo vietu. Rameri guļ sfinksas postamentā. Atver…
Maga stāvs kļuva blāvāks un sāka gaist. Viņš apklusa. Tad, kā saspringtas gribas piespiests, tēls atkal atguva reālo veidolu. Atskanēja balss, nu jau vājāka un dobjāka, kas atkārtoja:
— Atver! Tu tur atradīsi Rameri, bet viņam pie kājām ir lādīte ar līdzekli viņa atmodināšanai. Tu atradīsi iespēju atbrīvot ari mani!
Parādība kļuva pavisam blāva un attālinājās. Nuita pielēca kājās un iekliedzās:
— Noslēpums! Kā atvērt sfinksu?!
Nesaņēmusi atbildi, Nuita metās pie Amenhotepa
un, aizmirsusi, ka viņas priekšā ir vienīgi maga atveids, satvēra viņu aiz rokas.
Šajā pašā mirklī atskanēja šausmīgs brīkšķis. Maga balto tērpu pārklāja uguns joslas, un tālumā nodunēja pērkona dārdi. Kad Nuita satvēra parādību, viņai šķita, ka roka pieskārusies ugunij. Kāds nezināms spēks sievieti atsvieda atpakaļ: viņa nokļuva tādā kā ugunīgā mākonī un visā ķermenī sajuta drausmīgas sāpes. Caur biezo miglu viņa redzēja, kā Amenhotepa stāvs pārvēršas dzirksteļu kūlī un ar svelpjošu troksni izgaist. Tad Nuitas galvu ķēra briesmīgs sitiens, un viņa sabruka uz akmens plātnēm.
Princesei atvēlētais uzturēšanās laiks svētajā vietā jau sen bija beidzies, taču Nuita nerādņās, lai gan dežurējošais priesteris jau vairākas reizes bija skaļi pavēstījis, ka viņu gaida virspriesteris. Nesaņēmis nekādu atbildi, viņš nolēma ieiet kapličā. Redzēdams, ka visas ugunis apdzisušas, viņš izbijās un steidzīgi iededza lāpu. Tās gaismā svētais vīrs ieraudzīja, ka Nuita guļ zemē bez jebkādām dzīvības pazīmēm un drēbes viņai ir gluži kā norautas. Priesteris izbijās im aizskrēja paziņot par redzēto virspriesterim
Drīz Ozīrisa kapenēs ieradās virspriesteris un vairāki citi priesteri, taču viņi varēja secināt vienīgi to, ka Nuita mirusi savādā un neizskaidrojamā kārtā. Viņas apģērbs bija pārogļojies, bet ķermeni klāja zili plankumi. Varēja nodomāt, ka viņai iespēris zibens, taču nekāda negaisa nebija un neviens nebija dzirdējis pērkona dārdus.
Tā ari neviens neuzzināja, kas bija noticis. Mirušās sievietes cieši slēgtās ltīpas nevienam neizpauda viņas dzīves pēdējās stundas noslēpumu.
Nuitas mirstīgās atliekas tika aiznestas uz mirušo pilsētu un nodotas balzamētājiem. Pie Puarmas tika aizsūtīts ziņnesis ar vēsti par viņa laulātās draudzenes nāvi.
Nav aprakstāms Puarmas izmisums. Viņš sev pārmeta, ka ļāvis sievai doties ceļojumā vienai. Puarmam šķita: ja viņš būtu bijis tur, nelaime nebūtu notikusi.
Puarma pats ieradās Abidosā pēc mūmijas, kuru svinīgi aizveda uz Memlisu.
Priesteri centās Puarmu mierināt, teikdami, ka Nuitas nāve Dieva kapenēs ir neparasta žēlastība un ka Ozīriss pats pieņēmis Niiitas tīro dvēseli. Viņš pats arī izvedīšot Nuitu cauri Amentas šausmām, lai ievestu viņu mūžīgās gaismas valstībā.
Puarmas bēdas tomēr nebija remdināmas. Viņa mīlestība pret Nuitu bija tik liela, ka viņš nespēja laulāto draudzeni apbedīt tālumā no sevis — mirušo pilsētā. Nuitas mūmija tika novietota dzimtas piramīdā starp abām sfinksām.
Sapnis, ko viņš redzēja pirms došanās uz Abidosu, pārliecināja par nodoma pareizību… Viņš bija redzējis, ka Nuita kāzu tērpā sagaida viņu pie piramīdas. Satvērusi vīru pie rokas, viņa aizvilka to līdz sfinksai, kurai bija pašas Nuitas sejas vaibsti, un, lūdzoši salikusi rokas, vairākas reizes atkārtoja:
— Rameri… Rameri…
Puarma izskaidroja šo sapni kā aizgājējas vēlmi tikt apbedītai viņa tuvumā — starp abām sfinksām, viena no kurām atgādināja par pazudušo draugu, bet otra — par mīļoto sievieti. Tāpēc viņš lika ierīkot dziļu nišu virs upurēšanas galda, un tur tad arī nolika mūmiju. Nišu aizsedza ar augstu akmens plātni, uz kuras tika iekalts tur dusošās sievietes vārds un tituls. Tika nolemts, ka vienīgi pēc Puarmas nāves viņa un Nuitas mūmija tiks pārnestas uz ģimenes kapenēm.
Puarma katru dienu nāca uz piramīdu lūgt dievus, ziedot un nolikt puķes upurvietā. Pēc vairākiem mēnešiem faraons, vēlēdamies kliedēt sava brālēna dziļās skumjas un noskaņot viņu uz otrām laulībām, kuras bija iecerējis, aizsfitija viņu veikt dažādus uzdevumus. Taču pirms aizbraukšanas no Memfisas Puarma pavēlēja aizvērt piramīdu un aizzīmogoja ieeju ar savu zīmogu, lai neviens cits tur nevarētu iekļūt.
Bizu tas bija briesmīgs trieciens. 'Viņš bija lauzis kāju un vairākus mēnešus nogulējis mājās. Kad pēc atveseļošanās punduris aizgāja līdz piramīdai, viņš to atrada aizslēgtu. Satriektais Bizu nolēma atklāt princim patiesību un lūgt, lai viņš atmodina Erikso un Rameri. Taču Puarma bļja aizbraucis. No kalpotājiem Bizu uzzināja, ka viņa atgriešanās laiks nav zināms un ka ceļojums biis ilgstošs.
Punduris atgriezās mājās drūms un izmisis. Pēc ilgām pārdomām viņš nolēma atmodināt savu kungu, taču mēģinājums bija neveiksmīgs. Bizu bija spiests samierināties un gaidīt Puarmas atgriešanos. Viņu pārņēma dziļas skumjas, kas pamazām izvērtās pilnīgā apātijā. Viņam pietrūka svētceļojuma pie sfinksām, turklāt mocīja bailes, ka Erikso nosmaks aizslēgtajā piramīdā.
Būdams vājš un slimīgs, punduris ātri izdzisa. Kādu rītu Snefru atrada viņu gultā mirušu. Sirds plīsums darīja galu Bizu mokām, un viņš aiznesa sev līdzi kapā divu sfinksu noslēpumu.
Kad Puarma atgriezās Memfisā, pār Ēģipti jau bija savilkušies tumši mākoņi. Faraons Amaziss bija nomiris. Pret viņa mantinieku Psammetihu III cēlās cīņai lielais Persijas valdnieks Kambīzs, kurš pieprasīja Kemas zemi kā savas sievas Nitetises mantojumu. Nitetise bija faraona Vahibri meita, un viņas tēvam savulaik Amaziss bya atņēmis troni.
Ēģiptiešu sirdis pildījās ar ļaunām priekšnojautām. Bija skaidrs, ka Ēģipte nespēs turēties pretī gandrīz visai Āzijai. Kauja pie Peluzijas, kurā ēģiptieši tika sakauti, lai gan cīnījās ar izmisīgu drosmi, parādīja, cik pamatotas ir bijušas šīs priekšnojautas.
Pēc šīs sakāves Psammetilis pilnīgi zaudēja galvu. Viņš nevis savāca sakautās armijas daļas, lai aizsargātu kanālus, bet gan paslēpās Memfisā, kas tika ieņemta pēc dažām aplenkuma dienām.
Puarmu līdz ar faraona dēliem un citiem dižciltīgiem ēģiptiešiem uzvarētāji notiesāja uz nāvi. Kad viņš ieraudzīja, kā faraona radinieces un citas augst- dzimušas ēģiptietes, ģērbušās kā verdzenes, smēla Nīlā ūdeni, viņš domās pateicās Ozīrisam, ka tas aizsaucis pie sevis Nuitu, tādējādi aiztaupīdams viņai šādu pazemojumu un bēdas. Jā, priesteri bija teikuši taisnību: Nuitas nāve patiesi bija varenās dievības žēlsirdības izpausme.
īsi pirms došanās kaujā Puarma, dīvainas un nepārvaramas priekšnojautas vadīts, pavēlēja piramīdu apbērt ar zemi. Darbaroku netrūka, tāpēc nepilnās trijās nedēļās uz pakalna, zem kura tagad slēpās piramīda, tika izveidota terase un uzcelts paviljons. Kad Memfisā bija ieņemta, persiešu garnizons apmetās Balto sienu citadelē, bet faraona pilī sāka dzīvot Ēģiptes pārvaldītājs persietis Ariands. Puarmas pils tika kādam augstdzimušam persietim, kurš to pārveidoja pēc savas gaumes un kuram patika atpūsties improvizētajā terasē, nemaz nenojaušot, ka zem kājām aprakts dīvains noslēpums.
Taisnība bija Sohetas dievnama gaišreģei: vienīgi laika ziņā bija atmodināt trīs guļošos, ja vien liktenim labpatiks, lai viņi jelkad pamostos.
Ritēja gadsimti. Persijas monarhija sabruka tāpat kā faraonu varenība. Ēģiptes scepteri mantoja dižais maķedonietis, kas nodibināja Aleksandriju, tādējādi parakstot nāves spriedumu Kemas zemes senajai galvaspilsētai.
Aleksandrija auga un kļuva par vienu no pasaules skaistākajām un bagātākajām pilsētām. Ptolem^ji to izdaiļoja, un, kad Romas ērglis gāza lagidu impēriju, Aleksandrija kļuva vēl diženāka un skaistāka. Savukārt Memfisā kļuva aizvien tukšāka, līdz pārvērtās par diženām drupām. Tās varenā mantiniece nolaupīja vislabākos rotājumus, lai pati ar tiem greznotos.
Memfisas liktenis bija piepildījies. Pamazām tai cilvēku barbariskās rīcības dēļ nācās pazust tuksneša smiltīs līdz tam brīdim, kad alkatīgā un ziņkārīgā jaunā paaudze atnāks, lai ieraktos tās smilšainajā līķautā, meklējot to, kas saglabājies no kādreizējās varenības.