— Tātad nolemts, Valērij?
— Te mana roka solījuma apstiprinājumam. Mana meita būs tava dēla sieva. Atzīšos, ka vienmēr esmu sapņojis par šādu savienību. Šo domu esmu lolojis ilgus gadus, neiedrošinoties cerēt uz tās īstenoša- nos.
— Jādomā, ka mūsu bērai ar šo savienību būs tikpat apmierināti kā mēs.
— Un kāpēc gan ne? Valērija ir mana vienīgā mantiniece, turklāt skaistule. Viņa noteikti iepatiksies tavam dēlam. Savukārt viņai būtu grūti atrast skaistāku, bagātāku un apdāvinātāku dzīvesbiedru par Gailu.
— Ja tā, mums atliek tikai vienoties par kāzu dienu. Valērij, draugs, vai tu piekristu tās svinēt pēc pāris mēnešiem?
— Brīnišķīgi! Pa šo laiku es tikšu galā ar Valērijas pūra lietām. Pēc trim dienām braukšu visu nokārtot, bet pēc sešām nedēļām atvedīšu līgavu uz Romu.
Šī saruna notika uz liela, brīnišķīga dārza ieskauta nama terases Celijas pakalnā. Pie galda, uz kura atradās groziņš ar augļiem, liela vīna krūka un sudrabā kalti kausi, sēdēja divi pusmūža vīri. Šeit, iemalkodami aromātisku vīnu, viņi nupat bija izlēmuši savu bērnu likteni.
Senators Kajs Marcijs Dolabelli un viņa viesis — bijušais kvestors Lūcijs Valērijs biju bērnības draugi. Untumainais liktenis bija viņus i/.sķiris uz daudziem gadiem. Nejaušā satikšanas pirms dažām nedēļām bija atmodinājusi seno draudzību. Atjaunojās labās attiecības, un galu galā radās doma savienot bērnus ar laulības saitēm.
Abi draugi bija pilnīgi atšķirīgi.
Piecdesmit divus gadus vecais senators bija pašā spēku plaukumā. Viņa biezajos melnajos matos nebija manāms neviens sirms pavediens; svaigā sejas krāsa, dzirkstošās acis un staltais augums izstaroja majestātisku mieru. Lai gan no viņa nepārprotami vēdīja dižciltība, tomēr atsaucība un dzīvesprieks liecināja, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kas mīl piln- asinīgu dzīvi.
Lūcijs Valērijs bija nedaudz jaunāks, taču pēc izskata viņam varēja dot gadus sešdesmit. Kaut kas cietsirdīgs un bargs gailēja viņa zaļganīgajās iekritušajās acīs.
Iztukšojuši kausus uz līgavaiņa un līgavas veselību, draugi turpināja sarunu. Vispirms viņi apspriedās, kā iekārtos nākamā laulātā pāra dzīvi jaunajā vietā, jo Galls bija iecelts par Aleksandrijas prefekta Emiliāna legātu im pēc diviem mēnešiem viņam vajadzēja pavadīt savu priekšnieku uz dienesta vietu.
No šīs intīmās tēmas viņi nemanāmi pārgāja uz politiku un pievērsās nemieriem, kas satricināja impēriju, un biežajām valdnieku maiņām. Sakarā ar Dēcija nāvi viņi atcerējās arī vecu biedru, kuru Valērijs bija pazaudējis no redzesloka kopš tiem laikiem, kad bija devies uz Āziju, kur ieņēma visai augstu posteni armijā.
— Bet nabaga Sulpīcijs dabūja sliktu galu, — nopūzdamies teica senators. — Viņu noveda neceļos pretīga kristiešu sekta. Nelaiķa imperatora Dēcija laikā, kad kristiešus nikni vajāja, kāds viņu nosūdzēja. Visi mēģinājumi pārliecināt viņu par maldiem bija veltīgi. Kā tu zini, šo nelaimīgo neprāts parasti nav ārstējams. Arī Sulpīcijs palika nelokāms. Sīkāku informāciju ieguvu no mūsu kopīgā paziņas prefekta Vijcīnija. Nespēdams glābt neprāti, viņš pavēlēja tam nocirst galvu.
Izdzirdis pieminam kristiešus, Valērijs pārvērtās, un viņa acīs iedzirkstījās ļauna uguns. Aizsmakušā balsī viņš paziņoja, ka tik saudzīga izturēšanās pret nicināmajiem sektantiem, kuri grauj impērijas pamatus un pakļauj ģimenes kaunam un negodam, viņaprāt, ir reizē noziedzīga un smieklīga. Ja dievišķie imperatori Gallijēns un Valeriāns atkal izsludinās vajāšanu, viņš atgriezīsies dienestā, lai personīgi iznīcinātu šos nolādētos, un, protams, neļausies liekām emocijām.
Viņa balsī skanēja tāds naids, tāda cietsirdība, ka senators palūkojās vecajā draugā ar izbrīnu. Kad Valērijs bija izteicis savus lāstus un noguris apklusa, Kajs Marcijs saņēma viņa roku un līdzjūtīgi iejautajās:
— Kāpēc tu tā ienīsti kristiešus? Es jau ievēroju, ka viņu pieminēšana vien tevi tracina. Cik man zināms, nevienu no tavējiem viltus mācība nav saindējusi, tātad tavam naidam ir kāds cits cēlonis. Uztici noslēpumu savam vecajam draugam.
Valērijs ar elkoņiem atspiedās pret galdu, nolieca galvu un ieslīga domās. Pēc brīža viņš izslējās un ar rūgtu smaidu atbildēja:
— uzminēji! Kristieši ir vainīgi pie tā, ka vienā naktī nosirmoju un priekšlaicīgi novecoju. Brūce manā dvēselē joprojām nav sadzijusi. Domāju, ka tas ir pietiekams iemesls viņus ienīst, vai nav tiesa? Tikai vārds «naids» ir pārāk maigs, lai izteiktu to, ko jūtu pret šiem neliešiem. Es tev visu pastāstīšu.
Valērijs brīdi sakopoja domas un, izdzēris vīna kausu, uzsāka stāstījumu:
— Vispirms daži vārdi jāsaka par manām laulībām Ar Fabiju iepazinos vienā no saviem braucieniem. Viņa nāca no dižciltīgas dzimtas, taču bija bārene, turklāt nabadzīga. Man izdevās viņai pakalpot, un es meitenē neprātīgi iemīlējos. Fabija bija daiļa kā Afrodīte. Viņas piekrišanu kļūt par manu sievu uzskatīju par īstu dievu žēlastības izpausmi. Es sniedzu viņai uzmanību, mīlestību un greznību.
Septiņus gadus baudīju neaptumšotu laimi, bet tad gadījums visu sagrāva.
Ugunsgrēkā cieta mans nams. Tolaik dzīvoju Spolēto. Vajadzēja ķerties pie tā atjaunošanas. Gleznu restaurēšanai ātrijā un triklīnijā man ieteica kādu talantīgu mākslinieku.
Kamēr tika veikti šie restaurācijas darbi, dienesta darīšanās biju spiests aizbraukt uz vairākām nedēļām. Kad atgriezos, ievēroju, ka Fabija savādi pārvērtusies. Bija zudusi viņas jautrība, viņa izvairījās no manis, ignorēja mazo Valēriju, kurai tolaik bija pieci gadi. Kādudien pamanīju, kā sieva apmainās aizdomīgiem skatieniem ar mākslinieku. Nerunāšu par to, ko tobrīd pārdzīvoju.
Tu sapratīsi: ja jau reiz man bija radušās aizdomas, es gribēju noskaidrot patiesību. Tāpēc izlikos, ka dodos divu nedēļu ilgā ceļojumā, taču otrā rītā atgriezos un slepus devos uz triklīniju, pie kura apdares strādāja šis nicināmais cilvēks.
Noslēpies aizkara krokās, kļuvu liecinieks abu spraigai sarunai, un manas aizdomas apstiprinājās. Kļūdījos tikai vienā lietā: abus saistīja nevis mīlestība, bet gan kas sliktāks. Nelietis bija ne vien nolaupījis man Fabijas sirdi, bet arī novērsis viņas dvēseli no tēvu ticības, no sievas un mātes pienākumiem. Viņš bija saindējis Fabiju ar savas sektas fanātismu un neprātu, jo bija kristietis.
Šis cilvēks kaismīgi stāstīja Fabijai par Labo Ganu, pie kura ganāmpulka viņa tagad piederot, par šķīstīšanos kristīšanās ceļā un, visbeidzot, par moceklības doto svētlaimi.
Fabija saviļņota klausījās šajās muļķībās, tad sāka raudāt, žēlodamās, ka ir grūti nodoties dievbijībai, kā to liek jaunā ticība, jo dvēseli nomācot vīra neiecietība un nešķīstā lepnība. Tu tikai iedomājies! Šis nīstamais suns iedrošinājās viņu mudināt uz bēgšanu! Manas prombūtnes laikā viņai vajadzēja doties uz Milānu, pie viena no bīskapiem. Viņš iedošot Fabijai ieteikuma vēstuli, kas nodrošināšot viņas uzņemšanu draudzē — vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa jau ir kristīta.
— Tur, — viņš turpināja, — tevi paslēps, un tev būs iespēja strādāt Dieva vīna dārzā, kopjot slimos, palīdzot nabagajiem un stāstot par ticību mūsu brāļiem, kuri iet maldu ceļus.
Man šķita, ka mani tūlīt ķers trieka. Mana sieva— kristiete!… Viņa jau ir kristīta! Viņa ir gatava bēgt no ģimenes, pamest mani un Valēriju!
Lai gan biju nikns un izmisis, tomēr vīrišķīgi klusēju un nogaidīju, līdz Fabija aiziet uz savu istabu. Tad es pasaucu divus vergus, pavēlēju šo nelieti sasiet un kopā ar manu pavadvēstuli aizvest pie prefekta, kurš savukārt tam pasniedza ilgoto mocekļa vainagu.
Taču taisnīgā atriebība nelietim nepasargāja mani no nelaimes. Negods klimta ap manas mājas slieksni: Fabija jebkurā brīdī varēja atklāt savu neprātu, un tam sekotu arests.
Biju nolēmis sievu novērot, nesakot, ka zinu viņas noslēpumu. Taču arī vergu vidū acīmredzot bija kristieši, kuri paziņoja Fabijai par mākslinieka arestu. Vēl pirms pusdienām viņa ieskrēja manā istabā — basām kājām, kvēlojošu seju — un paziņoja, ka pēc Jevsevija, tā sauca mākslinieku, nekrietnās denunciācijas viņa uzskata sevi par brīvu, ka vēlas ciest ticības vārdā un pati pieteiksies.
Manas dusmas un pavēle klusēt uz Fabiju tomēr iedarbojās — viņa ļāva sevi aizvest uz istabu, kur es viņu ieslēdzu.
Pavadāju ellišķīgās pārdomās vairākas stundas. Atvēsinājis Fabiju, vairs nejutos izmisis, taču stingri nolēmu, ka labāk tikt galā ar viņu pašam nekā atdot pūļa apsmieklam.
Pienāca nakts. Iebāzu aiz jostas pudelīti ar indi un devos pie sievas. Lampas gaismā ieraudzīju, ka Fabija noslīgusi ceļos pie nišas, kura, domājams, bija aizbīdāma, jo par tās esamību neko pat nenojautu. Nišā bija uzzīmēts cilvēks, kurš nes plecos jēru. Sieva bija piespiedusi pie krūtīm krustu un ar iedvesmu dziedāja kaut kādu bezjēdzīgu himnu.
Baltajā tunikā viņa izskatījās brīnišķīga! Šķiet, es nekad viņu nebiju mīlējis tik ļoti kā šajā brīdī.
Kad ierunājos, viņa piecēlās un bezkaislīgi teica:
— Liec mani mierā, Valērij! Tagad es piederu nevis tev, bet gan Kristum. Viņš sauc mani, un esmu nolēmusi viņam sekot, lai ko tas man maksātu. Mani nebaida nedz nāve, nedz mokas.
Fabija sarunāja vēl daudz muļķību. Es no tā visa neko nesapratu, pareizāk sakot, pat neklausījos. Es mēģināju viņu pārliecināt, apelēju pie veselā saprāta, lūdzot atteikties no muļķīgās ticības, kas viņu vienīgi pazudinās. Es raudāju, rāpoju pie viņas kājām, lūdzu iežēloties par mani un bērnu, kas kļūs par bāreni, taču viss velti. Viņa bija kā akmens. Kad Fabija teica, ka lūgs savu Dievu, lai tas apskaidro meitu un lai Valērija kļūst moceklības cienīga, ka pati pieteiksies pretoram, mani pārņēma neprātīgs naids.
Paķēris kausu, es ielēju tajā indi un teicu:
— Dzer! Ja jau esi nolēmusi mirt, tad dari to šeit, mājās, nevis forumā. Varbūt tu, bezkaunīgā, vēlies izrādīt savu miesu kareivjiem un kļūt par ciniskā, rēcošā piiļa apsmiekla objektu? Vai patiesi līdz ar ticību tu, bezsirdīgā, nekrietnā būtne, esi zaudējusi arī kaunu?
Spilgts sārtums ielija Fabijas sejā. Izrāvusi no manām rokām kausu, viņa to aizgūtnēm iztukšoja, tad atkal nokrita uz ceļiem un turpināja lūgšanu.
Valērijs apklusa un noslaucīja mitro pieri. Atmiņas viņu nospieda. Vienīgi tad, kad draugs pieliecās pie viņa un līdzjūtīgi paspieda roku, viņš izslējās un turpināja stāstījumu:
— Nav aprakstāms tas, ko toreiz pārcietu! Kā neprātīgs vāļājos pa akmens plātnēm, zaudēdams prātu no izmisuma. Tad manī atkal ielija niknums. Kad izdzirdēju, kā viņa lūdzas un piesauc savu Dievu, man šķita, ka viņa ņirgājas par manām sāpēm. Es metos viņai klāt, lai nožņaugtu, bet viņa nokrita līdzās gultai un viņas galva noslīga sāņus. Kad es jau gribēju satvert viņas kaklu, Fabija tā dīvaini paskatījās uz mani un divas lielas asaras noritēja pār bālajiem vaigiem. Vai tajā mirklī viņa nožēloja, ka mirst jauna, skaista un mīlēta? Kas to lai zina? Viņas acis aizvērās. Mani spēji pārņēma zaudējuma sāpes: kā nemaņā viņu apkampu, kratīju, saucu, taču sievas galva nokarājās bez dzīvības. Viņa bija mirusi.
Par to, kas notika tālāk, man nav ne mazākā priekšstata. Pēcāk Jevdors, mans brīvlaistais, stāstīja, ka es, kā izrādās, atnācis uz triklīniju, kur bijis klāts vakariņu galds, turot uz rokām sievas mirstīgās atliekas, kaut ko nesaprotamu nomurminājis un nokritis bez samaņas.
Trīs nedēļas mana dzīvība karājās mata galā. Kad beidzot piecēlos no gultas, biju kļuvis tāds, kādu tu mani redzi, — vājš, nevarīgs vecis. Tagad, — naida sārtums atkal ielija Valērija bālajā sejā un dūres savilkās, — tu saproti, kāpēc es ienīstu kristiešus un kāpēc no sirds vēlētos, lai šai sektai būtu viena galva, ko es varētu nocirst vienā atvēzienā.
Kajs Marcys piecēlās, apkampa draugu un mierinoši sacīja:
— Es saprotu un jūtu līdzi tavām bēdām. Paldies par uzticību. Man žēl, ka esmu modinājis tevī tik smagas atmiņas. Taču pagātne nav atgriežama, labāk padomāsim par nākotni. Tsic, vai Valērija nav mantojusi savas mātes eksaltēto raksturu?
— Nedomāju vis! Viya ir ļoti rāma, klusa un centīgi izpilda savus reliģiskos pienākumus. Grūti pateikt, vai viņas dvēselē varētu pamosties iedzimtības inde. Katrā gadījumā Gailam vajadzētu būt uzmanīgam.
— Es viņu brīdināšu. Aleksandrijā kristieši čum un mudž. Viņš rīkosies prātīgi, ja pasargās sievu no jebkādas saskares ar viņiem.
Ienākušie viesi pārtrauca draugu sirsnīgo sarunu.
Noteiktajā laikā Valērijs devās uz savu villu Ka- pujas tuvumā.
Ieradies mājās naktī un nevēlēdamies meitu traucēt, viņš pavēlēja pateikt Valērijai, lai viņa no rīta, tiklīdz piecelsies, atnāk pie viņa.
Nākamajā rītā Valērijs strādāja kabinetā, kārtodams papīrus un dokumentus, kas bija nepieciešami, lai realizētu to kapitāla daļu, kas paredzēts meitas pūram, kad līdzās ieskanējās bikla balss:
— Labrīt, tēvs! Esmu atnākusi, kā tu liki.
Iegrimis aprēķinos, Valērijs nebija pamanījis atveramies durvis un nebija dzirdējis vieglos soļus. Pagāja vairākas minūtes, pirms meita iedrošinājās viņu uzrunāt.
Valērija bija skaista meitene: gara auguma, slaida, ar pareiziem sejas pantiem un blāvu ādas krāsu. Viņai pietrūka jaunības svaiguma un jautras pārgalvības. No viņas dvesa skumjš domīgums.
— Sveika, meitiņ, — Valērijs atbildēja. Noskūpstīja viņu uz pieres un apsēdināja. — Es tevi ataicināju, lai paziņotu par lielu laimi. Kajs Marcijs
Dolabella lūdza tavu roku savam vienīgajam dēlam Gailam, un es devu savu piekrišanu. Pēc sešām nedēļām mēs dosimies uz Romu, bet pēc pāris mēnešiem nosvinēsim kāzas.
Nāves bālums ieplūda Valērijas sejā, un no acīm izsprāga asaras.
— Nē, nē, es negribu precēties! — aiztrūkstošā balsī viņa izsaucās, lūdzoši izstiepdama rokas pret tēvu. — Es vēlos palikt kopā ar tevi!
Valērijs, savilcis uzacis, jautāja:
— Paskaidro, lūdzu, kāpēc tu pretojies tik izdevīgai savienībai!?
— Es nevēlos! Es ienīstu laulību! — atkārtoja Valērija, uztraukumā aizmirsusi bailes, ko parasti juta tēva klātbūtnē.
Valērijs aizsmakušā balsī iekliedzās:
— Nelaimīgā, ko tu iedrošinies teikt! Tu ienīsti laulību — to, kas sievietei ir pats svētākais, pats godpilnākais? Vai tikai neesi kļuvusi par kristieti? Vai tikai tev nav sagrozījusi galvu tā nolādētā sekta, iedvešot nepatiku pret laulību?
Valērija klusēja. Tad tēvs viņu spēcīgi sapurināja un atkārtoja:
— Atzīsties! Atzīsties! Vai tiešām tu esi iedrošinājusies apkaunot manu vārdu, pievienojoties šim nabagu un prātā jukušo pūlim? Runā taču! Atzīsties! Vai arī tev ir mānija uz moceklību? Tad zini, ka es tevi nogalināšu pats savām rokām, bet nepieļaušu, lai forumā pletne dancotu pa tavu muguru vai arī lai gladiatori vilktu tavu sakropļoto un asiņaino ķermeni pa arēnas smiltīm!
Viņš pieskrēja pie sienas, norāva sīriešu dunci ar līku asmeni un, draudīgi to vicinādams, metās pie Valērijas, kura, bailēs sastingusi, nokrita uz ceļiem. Tajā mirklī viņš patiesi bija briesmīgs: seja saviebta, acis pieplūdušas asinīm, bet lūpu kaktiņos trīcēja putas.
— Atzīsties un mirsti, ja esi kristiete! — viņš atkārtoja pērkondimdošā balsī.
— Nē, es neesmu kristiete, — nomurmināja Valērija. — Bet es nepazīstu Dolabellas dēlu. Es nespēju mīlēt nepazīstamu cilvēku un gribu palikt kopā ar tevi.
Valērija roka nolaidās, un duncis nokrita uz grīdas. No viņa krūtīm izlauzās neaprakstāma atvieglojuma nopūta.
— Tik vien tās vainas? Tādā gadījumā izmet no galvas šīs muļķības. Vīrs tev vairs nebūs svešs, turklāt Galls ir pietiekami skaists un labi audzināts, lai spētu iekarot sievietes sirdi. Par tavām laulībām viss jau ir izlemts.
Tēvs piecēla Valēriju kājās, un viņa klusēdama, galvu zemu noliekusi, grīļodamās izgāja no kabineta. Nokļuvusi savā istabā, viņa zaudēja samaņu. Tajā pašā vakarā meitenei sākās drudzis, viņa murgoja, un viņas dzīvība ilgu laiku bija apdraudēta. Kad pēc vairākām nedēļām Valērija varēja piecelties no gultas, viņa izturējās pilnīgi mierīgi un bez kādiem iebildumiem sāka gatavoties braucienam uz Romu. Tagad viņa alka pēc iespējas ātrāk tikt projām no tēva Arī līdz viņai bija nonākušas baumas, kas klīda starp vergiem, par mātes dīvaino nāvi. Tagad viņa nešaubījās, ka māti nogalinājis tēvs.
Šādā noskaņojumā viņa devās uz Romu.
Jau pirmajā dienā Valērijs aizgāja pie drauga, lai vienotos par saderināšanās laiku. To noteica uz parītu, jo Galls varēja atgriezties tikai ceremonijas priekšvakarā.
Kad Valērija, mierīga un koncentrējusies, ieradās bazilikā, tur jau bija sapulcējušies radinieki, draugi un cita izmeklēta publika. Arī senators ar dēlu bija klāt. Pēc senas paražas ceremonijai bija izraudzīta dienas pirmā stunda, jo tā, kā tika uzskatīts, solīja laimīgu savienību.
Galls bija izskatīgs divdesmit septiņus gadus jauns cilvēks — slaids, izveicīgs, gudrs un izglītots. Romā viņš tika augstu vērtēts. Pret savām laulībām jauneklis izturējās vienaldzīgi un neko neiebilda. Jaunā meitene, kuru tēvs bija izvēlējies, nāca no senas patriciešu dzimtas, bija bagāta un, kā runāja, ari skaista. Ar to Gailam pilnīgi pietika, jo viņa sirds bija brīva.
Un tomēr brīdī, kad jauneklis ienāca Valērija mājas bazilikā, lai noslēgtu laulības līgumu ar sievieti, kuru tikai tagad pirmoreiz ieraudzīs, viņu pārņēma dīvaina ziņkāre un bailes. Galls nervozi un nepacietīgi skatījās uz durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt līgavai. Kad viņa parādījās, kautrīgi nolaidusi acis, Gailam gandrīz izlauzās sajūsmas kliedziens. Viņš nebija iedomājies, ka Valērija varētu būt tik daiļa, un viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis kaut ko tik apburošu.
Valērijs pieveda meitu pie līgavaiņa. Meitenes sirds sāpīgi sitās krūtīs un galva vēl aizvien bija noliekta. Vienīgi tad, kad kāda roka stingri saspieda viņas rociņu un jauna skanīga balss viņu uzrunāja, Valērija uzdrošinājās paskatīties uz cilvēku, ar kuru tagad savienosies uz mūžu. Galls klusi, lai nedzirdētu pārējie, jautāja:
— Valērija, vai tu nevēlies paskatīties uz mani, lai pateiktu, ka nejūti pretīgumu, nākot pie manis par sievu?
Jaunā meitene pacēla galvu un sastapās ar lielu brūnu acu maigo skatienu, kurā bija jaušama sajūsma un apbrīna. Viņa mirklī atguva drosmi, un izmisīgās bailes atkāpās. Līgavainis, kuru viņa redzēja pirmoreiz mūžā, likās neparasti pazīstams. Viņas dvēselē ieplūda uzticēšanās un miers.
— Es labprāt pakļaujos tēva gribai, — viņa kautri nomurmināja.
Un tā bija patiesība! Galls viņā izraisīja simpātijas. Dzīvot kopā ar viņu šķita tūkstošreiz labāk nekā palikt pie tēva.
Pēc stundas, kad bija parakstīts saderināšanās līgums un Galls pasniedza viņai gludu dzelzs gredzenu kā noslēgto saistību simbolu, jaunā meitene ar patiku to pieņēma un smaidīdama uzvilka pirkstā.
Līdz kāzām atlikušās trīs nedēļas bija pārpilnas ar svētkiem un dažādām izklaidēm. Galls, kas aizvien ciešāk pieķērās savai kautrajai un apburošajai līgavai, gribēja iepazīstināt viņii ar Romu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tūlīt pēc kāzām jaunajiem bija jādodas uz Ēģipti.
Beidzot pienāca kāzu diena. No paša rīta jaunas meitenes — līgavaiņa un arī līgavas jaunās paziņas— sapulcējās Valērija namā, lai sapostu līgavu. Izaugusi un audzināta vientulībā, Valērija jutās laimīga, atrazdamās starp vienaudzēm. Skaļi un līksmi viņas ietērpa Valēriju baltā gludā tunikā, kas sniedzās līdz zemei, apāva dzeltenus ādas puszābaciņus, ietina viņas stāvu un galvu sarkanā pallā — kā jau tas klājas līgavai. Sarkanā krāsa simbolizēja šķīstību un nevainību. Līgava bija saposta. Viņa noskūpstīja draudzenes un novēlēja tām ātrāk nosvinēt tikpat laimīgu dienu. Tad kopā ar dižciltīgu matronu, kas aizstāja viņas mirušo māti, jaunā meitene devās uz baziliku, kur jau bija sapulcējušies kāzu viesi.
Gaidot virspriesteri un Flaminu Diolu, kuriem vajadzēja svētīt laulību, viesi apstāja līgavu un apbēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Beidzot klauvējieni pie durvīm liecināja par priesteru ierašanos.
Ar godpilnu uzmanību Valērijs un senators pavadīja abus priesterus uz mājas sakvāriju. Viņiem sekoja jaunlaulājamie, daži radinieki un desmit liecinieki — kā to prasīja likums. Valērijs lika atvērt peristilu, un pārējie viesi sapulcējās zem portikiem, no kurienes varēja vērot ceremoniju.
Galls un Valērija apsēdās uz krēsla, kas bija pārklāts ar upurētas aitas ādu. Flamins Diols nostājās viņiem pretim, savienoja abu labās rokas un svinīgi salaulāja.
Pēc tam laulību aizbildnei Junonai tika ziedots vīns, piens un medus, kā ari svētīta Valērijas atnestā kviešu maize. Maizes atnešana piešķīra ceremonijai citu raksturu, un tā ieguva citu nosaukumu. Šāda laulība kļuva par konfereāciju un deva sievai visplašākās tiesības; tā būtiski atšķīrās no tolaik Romā bieži praktizētajām «pirkšanas» laulībām, kad sieviete pilnīgi nonāca vīra varā un ieguva nevis cienījamas matronas titulu, bet gan ģimenes mātes nosaukumu un viņas stāvoklis ģimenē līdzinājās verdzenes stāvoklim. Turklāt tobrīd Romā par nešķiramām uzskatīja vienīgi priesteru svētītās laulības, kuras slēdzot tika ievērots noteikts ceremoniāls, kā tas arī notika Valērija namā.
Pēc ceremonijas visi liecinieki parakstīja laulības aktu, kas pēc tam bija jānosūta uz sabiedrisko tabulāriju, savukārt kopija jāglabā mājas arhīvā. Tajā pašā vakarā, stundā, kad pie debesīm iemirdzas Venera, jauno sievu svinīgi aizveda uz Galla namu. Kad Valērija un viņas pavadītāju pulks lāpu gaismā ieradās pie Galla mājas, kas bija izrotāta ar zaļumu un ziedu vītnēm un apgaismota ar iluminācijas spulgām, jaunais vīrs stāvēja pie ieejas un, vērsdamies pie Valērijas, jautāja:
— Kas tu esi?
— Tur, kur tu esi Kajs, es būšu Kaja, — atbildēja jaunā sieviete.
Šī zīmīgā atbilde, kas apliecināja vienlīdzību starp vīru un sievu un deva viņai tiesības piedalīties vīra dzimtas piekoptajos reliģiskajos kultos, tika izteikta tik kautrīgi, ka bija pilnīgi skaidrs:
Valērija būs paklausīga sieva. Tad viens no patri- miem (zēns no patriciešu dzimtas), kas viņu pavadīja, pasniedza Valērijai degošu lāpu un ūdeni. Jaunā sieviete iemērca ūdenī roku, tādējādi parādīdama, ka šķīstās un ka turpmāk dalīs ar vīru uguni un ūdeni, citiem vārdiem sakot, — dzīvi. Pēc tam viņa piesēja pie durvīm baltas vilnas lentes, tā apliecinādama, ka būs gādīga saimniece, un apzieda tās ar cūkas un vilka taukiem, lai atvairītu burvestību. Lai jaunlaulātās sievas kājas neskartu slieksni, draudzenes viņu pacēla un ienesa namā.
Tiklīdz Valērija bija ienākusi, Galls pasvieda bērniem, kas pavadīja kāzu gājienu, vairākas saujas riekstu, tā simboliski pavēstīdams, ka atsakās no tukšās, dīkās vecpuiša dzīves, lai sevi veltītu ģimenes tēva godpilnajam pienākumam.
Tolaik skeptiski noskaņotajā un izvirtušajā Romā, kas bija pārpilna ar svešzemniekiem, šīs senās, kādreiz godā turētās paražas bija gandrīz aizmirstas, taču Valērija naids pret kristiešiem pamudināja viņu savas meitas laulības noslēgšanā iekļaut visas senču reliģiskās un pilsoniskās ceremonijas.
Nama iekšējā pagalmā Valērijai kā jaunajai saimniecei tika pasniegtas atslēgas, bet vīrs viņu apveltīja ar vairākām zelta monētām, kas bija uzliktas uz nelielas paplātes. Pēc tam visi devās uz triklī- niju, kur viņus gaidīja lieliskas vakariņas.