Pārcelšanās uz Aleksandriju Valērijā izraisīja milzīgu interesi. Uzaugusi kā vientuļniece tēva klusajā muižā, viņa nepazina dzīvi, un tagad viss viņu saistīja un izklaidēja. Kad Valērija, stāvēdama blakus vīram uz trirēmas klāja, ieraudzīja seno Ēģiptes zemi, viņu pārņēma neskaidra laimes un nemiera sajūta.
Iekārtošanās jaunajā vietā sagādāja abiem jaunas izklaidēšanās iespējas. Legātam paredzētais nams bija brīnišķīgs. Tas bija celts vēl Kleopatras laikos, un tajā bija jaušama grieķu izsmalcinātība un austrumu greznība. Tā kā Galls bija atvedis no Romas milzum daudz dārgu mantu un daudz vergu, drīz vien visi iekārtošanās darbi bija paveikti. Vīrs un sieva baudīja dzīvi, un nekas neapēnoja viņu laulību šajā greznajā namā. Galls aizvien vairāk pieķērās savai lēnīgajai un maigajai dzīvesbiedrenei. Valērija gan nekvēloja kaislē, tomēr pie vīra viņu saistīja dziļas un mierīgas jūtas. Viņa bija pateicīga Gailam par pastāvīgo uzmanību un labestību.
Tā aizritēja vairāki mēneši. Galls jau bija izveidojis sev plašu paziņu un draugu loku. Viņu vidū bija kāds grieķu filozofs Filatoss un Izīdas tempļa priesteris Pentaurs — vecs ēģiptietis, kurš tika uzskatīts par senas valdnieku dinastijas pēcnācēju un kura bargais izskats darīja viņu līdzīgu bazalta statujai.
Valērijai patika sarunāties ar Filatosu. Viņš palīdzēja jaunajai romietei apgūt grieķu valodu, jo viņa to prata visai vāji. Bet no vecā Pentaura Valērija baidījās un ikreiz notrīsēja, kad sajuta viņa melno acu ciešo skatienu. Taču Galls bija iemīlējis priesteri un bieži aicināja pie sevis, un tad viņi stundām ilgi runāja par Ēģiptes pagātni. Galla sirdī bija modusies dīvaina interese par faraonu seno zemi, un viņš ar neparastu aizrautību apmeklēja un pētīja drupas, kas liecināja par kādreizējo varenību.
So jūtu vadīts, Galls nolēma apmeklēt Memfisu, pareizāk sakot, tās drupas. Sī senā galvaspilsēta, kur gandrīz neviens vairs nedzīvoja, jau ilgu laiku bija Aleksandrijai tas avots, no kura smelt mākslas darbus, skulptūras un kolonnas, lai sevi izrotātu.
Valērija, būdama nevesela, vīram līdzi nedevās.
Galla prombūtne ieilga. Jaunā sieviete sāka uztraukties un jau grasījās doties pie viņa, kad legāts pēkšņi ieradās — sveiks un vesels, sajūsmināts par savu ceļojumu. Izlūdzies sievai piedošanu par sagādātajiem uztraukumiem, viņš pastāstīja, ka gluži nejauši atradis Memfisā ko ļoti interesantu un viņu aizkavējuši tieši šie izrakumi.
— Ko tad tu atradi? — ziņkāri vaicāja Valērija.
— Es pastāstīšu visu pēc kārtas, — atbildēja Galls, iekārtodamies līdzās sievai. — Vispirms jāsaka, ka Memfisas drupas uz mani atstāja ļoti dīvainu iespaidu. Viss šķita tik pazīstams. Redzot tukšos tempļus un pamestās pilis, manī kaut kas ietrīsējās. Ja Pentauram ir taisnība, ka dvēseles vairākkārt iemiesojas citos ķermeņos, tad esmu pārliecināts, ka kādreiz esmu dzīvojis Memfisā. Šo dīvaino jūtu pārņemts, es klīdu pa tukšajām ielām, nespēdams šķirties no man nezin kāpēc tik mīļajām vietām. Tā es nonācu Nīlas krastā.
Izskatījās, ka tur kādreiz ir bijis dārzs, taču ugunsgrēks visu iznīcinājis. No visām celtnēm palikušas vien nomelnējušu ķieģeļu kaudzes. Pašā upes krastā slējās milzīgs uzbērts paugurs, un tas mani nezin kāpēc ieinteresēja. Sāku to aplūkot. Ievēroju, ka vienā pusē zeme ir nobrukusi, pareizāk sakot, izveidojusies plaisa, pavērdama acīm ķieģeļu sienu.
T^jā pašā mirklī man radās nepārvarama vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas zem šā uzbēruma, tāpēc nolēmu sākt izrakumus. Manu vēlmi īstenoja Porcijs. Viņš savāca gandrīz divsimt drupās dzīvojošo nabagu, kuri bija priecīgi par iespēju kaut ko nopelnīt.
Darbiem virzoties uz priekšu, kļuva skaidrs, ka zem paugura ir neliela piramīda. Ieeju aizsedza augstas un šauras bronzas durvis, kas bija aizzīmogotas. Nevaru tev izstāstīt, Valērij, ko izjutu, kad uzmanīgi noņēmu zīmogu un mani ļaudis, krietni nopūlējušies, beidzot atvēra durvis…
— Tu atradi dārgumus? — pārtrauca Valērija, kas ar pieaugošu interesi sekoja vīra stāstījumam.
Galls pasmaidīja un pamāja ar galvu.
— Tu gandrīz uzminēji! Piramīda slēpa mākslas dārgumus — divas sfinksu skulptūras. Tik brīnišķīgu darbu es nekad vēl nebiju redzējis. No dārgakmeņiem veidotās acis šķiet dzīvas, klafti klāti ar emalju… Jā, bet tu pati tās drīz ieraudzīsi! Taču visneparastākais un satriecošākais ir tas, ka viena kolosa sievietes galva ir ārkārtīgi līdzīga tev!
— Kā? Sfinksas galva ir līdzīga man? — iekliedzās satriektā Valērija.
— Apbrīnojami! Protams, ir neliela atšķirība, taču vispārējais tēls, profils, izteiksme un, visbeidzot, kaut kas netverams, kas tomēr neviļus piesaista, — tas viss rada pārsteidzošu līdzību.
— Bet otra sfinksa?
— Otrai ir vīrieša un, jāatzīst, skaista vīrieša galva. Bet ļauj man izstāstīt līdz galam.
Kad mēs iekļuvām piramīdā un apgaismojām telpu ar lāpām, es tūlīt sapratu, ka atrodamies kapenēs. Sānu nišās bija novietotas dažāda lieluma statujas, bet telpas galā stāvēja ziedojumu galds, uz kura vēl atradās atnestās veltes. Virs galda bija akmens plāksne, ko klāja hieroglifi, bet malās stāvēja abas sfinksas un vairāki trijkāji. Pie griestiem karājās lampas, kas kādreiz apgaismoja šo telpu.
Es pavēlēju noņemt plāksni ar uzrakstu, bet aiz tās nišā atradās sievietes mūmija lieliskā apzeltītā un inkrustētā sarkofāgā.
Nolēmu paņemt sev līdzi visu, ko atradu. Mani aizkavēja iepakošana, jo pats gribēju pārliecināties, ka nekas netiks sabojāts. Drošības dēļ atstāju tur Porciju ar konvoju.
— Kad būs klāt tavi atradumi?
— Pēc trim četrām dienām. Ceru, ka atrastais uzraksts palīdzēs mums atminēt šo mīklu.
— Tu taču neproti lasīt hieroglifus!
— Ne jau es. Tos mums izlasīs Pentaurs.
Pēc dažām dienām ieradās Porcijs, kas bija veiksmīgi atgādājis visus kunga atradumus. Tūlīt pat sākās izsaiņošana. Abas sfinksas un mūmiju novietoja lielajā pusatvērtajā zālē dārza pusē.
Izbrīns un kaut kādas sāpīgas izjūtas pārņēma Valēriju, kad viņa pārliecinājās par līdzību starp sevi un vienu no sfinksām. Toties otras sfinksas seja viņai šķita neparasti simpātiska. Taču šīs jūtas aizēnoja saspringtā ziņkāre, kad ieradās Pentaurs.
Sīki izprašņājis Gailu, vecais priesteris ilgi aplūkoja abas sfinksas, bet pēc tam pievērsās kapu plāksnes uzrakstam.
— Uzraksts mums pavēsta vienīgi mirušās vārdu un sabiedrisko stāvokli, — viņš teica, iztaisnodams muguru. — Lūk, kas rakstīts uz šā akmens: «Še Ozīrisa valstībā dus princese Nuita — Rahotepa un Tiliotas meita, faraona Vahibri māsa un prinča Puarmas, faraona Amesa miesassargu priekšnieka, sieva.»
Tālāk seko visai neskaidrs stāstījums par to, ka princese, kuru mocījusi kāda noslēpumaina slimība, kas viņai pieburta, pēc vieda sapņa devusies svētceļojumā uz Abidosu un tur, pie pašām dieva Ozīrisa kapenēm, mirusi, debesu uguņu satriekta.
— Par sfinksām un to, kāpēc piramīda apbērta ar zemi, šeit nekas nav teikts, — piebilda sirmgalvis.
Tās pašas dienas vakarā Gailu pie sevis kādā steidzīgā lietā izsauca prokonsuls. Tā kā legāts domāja, ka atgriezīsies ļoti vēlu, Valērija paēda vakariņas viena un devās gulēt.
Lai kā viņa centās aizmigt, lai kā grozījās no vieniem sāniem uz otriem, viss velti — miegs bēg- tin bēga no viņas. Valērija netika vaļā no domām par vīra atrastajām sfinksām, un viņai atkal gribējās tās redzēt. Beidzot, vairs nespēdama pretoties savai vēlmei, Valērija klusu piecēlās no gultas un nokāpa apakšstāvā.
Neparasti spoži mirdzēja pilns mēness. Pa plato logu bija redzams gaismas pielietais dārzs un kolonādes. Zālē, kurā atradās sfinksas, bija gaišs kā dienā, un vienīgi tās otrā galā valdīja noslēpumaina pustumsa. Tai cauri izlauzusies šaura gaismas strēle lika iemirdzēties grīdas mozaīkai un sarkofaga rotājumiem. Sfinksu acis liesmoja kā dzīvas.
Šausmu pārņemta, Valērija apstājās uz sliekšņa. Viņu vēl aizvien pievilka statujas, un šī vēlme bija stiprāka par bailēm. Viņa pārskrēja pāri zālei, apstājās pie sfinksas ar vīrieša galvu un sāka to ziņkāri aplūkot. Kur viņa būtu varējusi redzēt šos pareizos vaibstus, smalki iezīmēto muti un ērgļa degunu? Valērija veltīgi rakņājās savā atmiņā — tā klusēja. Pēkšņi viņai noreiba galva un šķita, ka no sfinksas plūst kāds dīvains, smacējošs aromāts. Valērijas locekļi kļuva smagi, un, pati neapjauzdama, viņa noslīga uz ceļiem, nenovērsdama skatienu no sfinksas smaragda acīm, kas caururbjoši lūkojās viņā.
Tagad Valērijai šķita, ka viņa lidinās gaisā un visa apkārtne iegūst citu veidolu: zāles velvju vietā parādījās koku zari, bet sfinksa sakustējās un pamazām ieguva cilvēka izskatu. Šis cilvēks noliecās, apskāva viņu un kaislīgi noskūpstīja. Valērijas sirdi piepildīja nepazīstamas, līdz šim nekad neskārušas izjūtas. Viņu pārņēma neizsakāma svētlaime. Tas ilga tikai īsu mirkli. Tad visu apņēma dziļa tumsa, un Valērijai šķita, ka viņa krīt tumšā bezdibenī. Pēdējais apziņas uzplaiksnījums apdzisa…
Bija jau pāri pusnaktij, kad Galls iznāca no pro- konsula pils. Nakts bija tik silta un brīnumainu smaržu pilna, ka Gailam radās vēlme pastaigāties. Aizsūtījis nestuves, viņš lēnām soļoja mājup. Vistuvākais bija ceļš caur dārzu. Galls jau sen bija pavēlējis izkalt sienā vārtiņus, kuru atslēgu vienmēr nēsāja līdzi.
Izgājis cauri dārzam un uzkāpis pa kāpnītēm, kas veda uz zāli, kur stāvēja sfinksas, viņš apstājās un atspiedās pret vienu no kolonnām, domīgi raudzīdamies uz tālo gadsimtu pieminekļiem. Pēkšņi viņam šķita, ka mūmija sakustas un no sarkofaga paceļas Valērijai līdzīga sieviete, ģērbusies ēģiptiešu tunikā un klaftu galvā.
Galls izbrīnējies izberzēja acis un, būdams skeptiķis, ātri piegāja pie mūmijas, lai sevi pārbaudītu, bet tad apstājās kā iemiets. Mūmija nekustīgi gulēja savā vietā, uzsmaidīdama viņam ar savām emaljas acīm, toties vienas sfinksas mugurā sēdēja tik daiļa sieviete, kādu Galls vēl nekad nebija redzējis. Caurspīdīgā tunika tikai mazliet apslēpa viņas brīnišķo augumu, kas bija tik viegls un slaids, it kā ķermenis bīitu veidots no gaisa.
Lielās mirdzošās safīrzilās acis ziņkāri raudzījās viņā. Mazā bālā sejiņa līdzinājās kamejas ziedam; zeltainie mati gluži kā zaigojoša sega ieskāva šo liego stāvu.
Galls pats nezināja, cik ilgi bija tā nostāvējis kā apburts. Pēkšņi nepazīstamās sievietes tēls sāka bālēt, sarukt, līdz pavisam pazuda sfinksā. Galls nodrebēja kā atmodies no sapņa un pārvilka ar roku pār pieri. Kas ar viņu notiek? Nekad nekas tamlīdzīgs ar viņu nebija atgadījies. Pametis visapkārt izklaidīgu skatienu, viņš pēkšņi ieraudzīja sievieti baltās drānās. Viņa gulēja pie otras sfinksas pamatnes, un, sev par lielu pārsteigumu, Galls konstatēja, ka tā ir viņa sieva.
Valērija bija bezsamaņā. Viņas ķermenis bija auksts, plati ieplestās acis — stiklainas. Pārbiedētais Galls pacēla viņu un, ienesis blakustelpā, noguldīja gultā. Valērija nodrebēja un atvēra acis.
— Kas notika ar tevi, mīļā? Kā tu šeit nokļuvi? — noraizējies vaicāja Galls.
Jaunā sieviete sarkdama atzinās, ka gribējusi vēlreiz paskatīties uz sfinksām. Kad atnākusi uz šejieni, viņu pārņēmušas neizskaidrojamas jūtas. Sākumā viņa redzējusi vīziju, par kuru tūlīt pastāstīja, bet to, kas noticis, nekādi nevarēja atcerēties.
Dīvainā sakritība, ka sieva bijusi lieciniece tikpat fantastiskai vīzijai kā viņš pats, legātu pārsteidza. Par to, ko piedzīvojis pats, viņš neteica ne vārda, aizveda Valēriju uz guļamistabu, iedeva nomierinošus pilienus, un viņa aizmiga.
Bet Galls gulēja vaļējām acīm, pārdomādams notikušo. Pēkšņi viņa uzmanību saistīja viegla un harmoniska skaņa. No pārsteiguma gluži sastindzis, viņš ieraudzīja, kā sakustējās un pavērās aizkars un kā uz sliekšņa parādījās tā pati sieviete ar rudi zeltainajiem matiem. Viegli kā ēna viņa aizslīdēja līdz istabas vidum un sāka dejot. Viņas augumu ieskāva tāda kā caurspīdīga dūmaka, kuras gaismā mirdzēja dārgakmeņi un tērpa izšuvumi, bet rudie mati vizuļoja kā zelts. Plati ieplestām acīm Galls vēroja šo dīvaino deju, kas atšķīrās no visa, ko viņš bija redzējis līdz šim. Dejotājas lēnās un graciozās kustības bjja neizsakāmi plastiskas. Viņas lokanais maigais ķermenis te izslējās, te saliecās kā niedre vējā. Augstu paceltās rokas ļāva apbrīnot viņas formu ideālo pilnību. Kustības kļuva aizvien straujākas un straujākas. Viņa griezās uz pirkstgaliem un lidoja kā taurenītis, zeltainās cirtas plīvoja gaisā, bet sudrabainā šalle, ko viņa turēja virs galvas, piepūtās kā bura. Ar pusaizvērtām acīm un mazliet pavērtām lūpām viņa šķita esam kaisles iemiesojums. Dejodama aizvien ātrāk, viņa drīz vien pārvērtās sudrabainā mākoni, kurā viņas auguma līnijas pilnīgi izgaisa.
Galls ar smagu nopūtu piecēlās, bet tad atkal atkrita spilvenos. Vai tikai viņš nejūk prātā?
Satraukums neļāva aizmigt, un tikai pret rītu viņš uz pāris stundām ieslīga smagā miegā.
Kad Galls pamodās, nakts vīzijas atstātais iespaids bija gandrīz pagaisis, un viņš nokaunējās par šīm muļķībām, kas acīmredzot bija pārpūles rezultāts. Turpmākās nedēļas laikā nekas pārdabisks nenotika, un dzīve ritēja savu gaitu. Galls nomierinājās un būtu šo epizodi pilnīgi aizmirsis, ja vien ik reizi, kad viņi atradās sfinksu zālē, Valērija nebūtu sūdzējusies par galvassāpēm. Viņa apgalvoja, ka jūtot smacējošu aromātu, kas izraisa galvassāpes. Tā kā neviens cits īpašu smaržu nejuta, visi Valēriju sāka ķircināt, bet Filatoss jokoja, ka laikam gan princesei Nuitai skaužot viņas skaistums un tāpēc tā uzsūtot galvassāpes, saindēdama gaisu ar Valērijai vien jūtamu aromātu.
Kādu vakaru legāts atgriezās mājās īpaši noguris. Jau laizdamies miegā, viņš sajuta sejā iesitamies aukstu pūsmu un izdzirda jau pazīstamo trīsošo, harmonisko skaņu, kas viņu pamodināja. Atvēris acis, Galls dažu soļu attālumā no gultas ieraudzīja sievieti, kuras vīzija jau divreiz bija viņam rādījusies. Šoreiz viņa izskatījās noskumusi, lielajās zilajās acīs mirdzēja asaras. Pieslīdējusi pie gultas, viņa noliecās pār Gailu un vārā balsī čukstēja:
— Pamodini mani! Atbrīvo no drausmīgā sapņa, kas gluži kā važas saista manu ķermeni! Cik briesmīgi ir tik ilgi gulēt, būt nolemtai nekustīgumam, kad dvēsele klaiņo kā sikspārnis, nespējot dzīvot cilvēka dzīvi un negūstot brīvību, kāda piešķirta visām būtnēm š^jā pasaulē! Ak, nāc! Es atklāšu tev noslēpumu, un tu atgriezīsi mani dzīvē. Nāc taču!
Galls sajuta aukstas, maigas, gaisīgas rokas pieskārienu. Viņš jau cēlās un gluži mehāniski bija gatavs sekot savai noslēpumainajai viešņai, kad pēkšņi atskanēja šaušalīgs kliedziens. Tā bija Valērija. Viņas acis bija plaši ieplestas im seja baiļu izķēmota. Tajā pašā mirklī vīzija izgaisa. Kad Galls beidzot atģidās, viņš redzēja, ka stāv istabas vidū; viņu kratīja auksti drebuļi. Ar grūtībām saņēmies, viņš piegāja pie Valērijas gultas un vaicāja sievai, kas viņu tā izbiedējis.
— Ak dievs, kādu šausmīgu sapni es redzēju! — atbildēja Valērija, piekļaudamās vīram. — Es redzēju, ka sfinksa ar sievietes galvu ienāca mūsu istabā un pacēla pār mums abiem savu smago akmens ķepu.
— Zvēru pie Plutona un visām elles dievībām, ka vairs nešaubos — šīs nolādētās sfinksas ir noburtas! — dusmīgi iekliedzās Galls. — Kopš šie briesmoņi atrodas manā pajumtē, nav vairs miera ne dienu, ne nakti.
Un viņš pastāstīja sievai par savām vīzijām, piebilzdams:
— Rīt pat likšu tās aizvākt uz paviljonu dārza galā. Man šie kaimiņi ir līdz kaklam. To pirmais saimnieks, šķiet, gluži pamatoti tās paslēpa zem zemes.
Valērija atbalstīja vīra nodomu, lai gan viņai ļoti patika sfinksa ar vīrieša galvu. Galla sajūsma par šiem mākslas darbiem bija noplakusi, un tika nolemts, ka nākamajā rītā sfinksas tiks izraidītas.
No rīta pirms brokastīm ieradās Filatoss un Pentaurs. Pirmais — mācīt Valērijai grieķu valodu, otrais — ar sava tempļa līīgumu. Galls uzaicināja abus pie galda un, malkojot vīnu, kā pa jokam piedāvāja draugiem piedalīties sfinksu izraidīšanā par to, ka tās traucē viņu mieru.
Redzot viesu izbrīnu, Galls īsi pastāstīja par savām un sievas halucinācijām, tad smiedamies piebilda:
— Ja vēlaties, pēc brokastīm iesim visi pavērot, kā sfinksas tiks pārvietotas. Es gan tās izraidu, tomēr nebūt nevēlos, lai tās tiktu sabojātas.
Kad saimnieki un viesi iegāja sfinksu zālē, tur jau strādāja vesels bars vergu. Pie pašiem pakāpieniem bija nolikti veltņi, un vairāki cilvēki rosījās ar virvēm. Sēdēdams statujas mugurā, viens no vergiem tina tauvu ap sfinksas kaklu. Pēkšņi viņš neuzmanīgas kustības dēļ zaudēja līdzsvaru un instinktīvi pieķērās pie lotosa zieda. Pats to nemaz nemanīdams, viņš nospieda zieda auglenīcu.
Kaut kas nokrakšķēja, un sfinksa lēnām izkustējās no vietas, pavērdama lielu dobumu pamatnē.
Vergs izbīlī iekliedzās un novēlās zemē, bet klātesošie šausmās atkāpās: kur tas redzēts, ka sfinksa kustētos. Galls pirmais pieskrēja pie sfinksas un pārsteigts iesaucās:
— Skatieties! Pamatnē ir dobums, bet tur, ja nemaldos, guļ mūmija.
Pienāca arī pārējie un ziņkāri ielūkojās pavērtajā pamatnē. Uz purpurkrāsas spilveniem ar panteras ādu uz kājām tur, spriežot pēc gaišajiem, garajiem matiem, atradās sievietes ķermenis. Viņas seja bya apsegta ar sadzeltējušu audeklu.
Galls nepacietīgi norāva apsegu un aiz pārsteiguma sastinga, neticēdams savām acīm: viņa priekšā bija nakts vīzijās redzētā sieviete. Erikso gulēja savā sarkofagā gluži kā vaska figūra. Saules staru apmirdzēti, neskaitāmās krāsās zaigoja viņas kaklarotas dārgakmeņi.
— Tā taču ir īsta Afrodīte! Nekad neesmu redzējis brīnišķīgāku cilvēcisku būtni! — sajūsmā iesaucās Filatoss.
Tad, pievērsies priesterim, piebilda:
— Paskaties, Pentaur! Vai tu kādreiz esi skatījis tik labi saglabājušos ķermeni? Tādu mākslās darbu spēja radīt vienīgi tavu senču diženā zinātne.
Priesteris noliecās un pēc uzmanīgas apskates piebilda:
— Es nekad neesmu redzējis neapsaitētu, turklāt tik labi saglabājušos mūmiju. Lūk, tur, līdzās ķermenim, ir lādīte, varbūt tajā slēpjas šā noslēpuma izskaidrojums.
Galls veikli izvilka nelielu ziloņkaula lādīti un atvēra to. Lādītē atradās divas nelielas pudelītes un plāns papirusa tīstoklis.
— Tā ir tava joma, cienījamo Pentaur, izlasi mums, kas tur rakstīts! — sacīja legāts, sniegdams ēģiptietim tīstokli.
Priesteris sāka lasīt, un viņa bronzas krāsas sejā parādījās izbrīns.
— Lūk, kas šeit rakstīts: «Pievieno siltam vīnam pusi no dzeltenās pudelītes satura, pēc tam lēnām, pilienu pa pilienam, ielej šo maisījumu man mutē», — izlasīja Pentaurs.
Visi pārsteigti saskatījās. Mīkla kļuva vēl neizprotamāka. Galls ierunājās pirmais:
— Draugi, mēģināsim ievērot šo norādījumu! Pārējais ir dievu ziņā. Vispirms izņemsim šo noslēpumaino līķi un novietosim tur, uz sola. Bet tu, Fila- tos, liec atnest kausu silta vīna.
Viņi uzmanīgi pacēla Erikso un iznesa dārzā. Ķermenis bija elastīgs. Dienasgaismā tas izskatījās pelēks kā zeme, nagi un plaksti bija zilgani.
— Viņa ir mirusi! Kāda gan liktenīga nolemtība viņu, tik jaunu un neparasti skaistu, ir aprakusi šajā sarkofagā? — līdzjūtīgi sacīja Valērija.
Tobrīd atgriezās Filatoss ar vīna kausu, kurā Pentaurs atbilstoši norādījumam ielēja pusi šķidruma no dzeltenās pudelītes. Vīns sāka putot un kļuva asinssarkans. Erikso sakostos zobus izdevās atvērt vienīgi ar dunča asmeni. Un tad viņas mutē ielija pirmās vīna lāses.
Sākumā nekas nemainījās, un šķidrums lēnām pazuda kaut kur iekšā. Klātesošie bija nostājušies visapkārt solam un nenolaida acis no Erikso. Tad ķermenis pamazām zaudēja zemes nokrāsu, pazuda zilganums no nagiem un plakstiem, āda kļuva aizvien baltāka, līdz sāka sārtoties. Stundas ceturksnis visiem šķita garš kā mūžība. Pēkšņi tādas kā trīsas pārskrēja pār nekustīgo ķermeni, mazās rokas konvulsīvi sažņaudzās un smaga nopūta izlauzās no viņas krūtīm.
— Viņa ir dzīva! Zvēru pie Jupitera bārdas, viņa ir dzīva! — uzgavilēja Galls, alkaini noliecies pār sievietes ķermeni.
Gulētāja jau ritmiski elpoja, viņas skropstas trīsēja, un bija jūtams, ka acis teju teju atvērsies.
«Vai šīs acis būs tikpat zilas kā vīzijai?» legātam kā zibens prātā iešāvās doma.
Atbilde uz šo jautājumu nebija ilgi jāgaida. Jaunas. daudz spēcīgākas trīsas pārņēma sievietes maigo ķermeni, un tad viņa lēnām piecēlās sēdus un atvēra savas lielās, ka Ēģiptes debesis zilās acis, kas tagad bailīgi lūkojās uz apkārtstāvošajiem svešajiem cilvēkiem. Tie savukārt atkāpās pārcilvēciskās bailēs no šīs neparastās būtnes.
Vairākas minūtes aizritēja nospiedošā klusumā. Nepazīstamā piecēlās no sola, taču tūlīt pat atslīga pret sienu — viņas kājas trīcēja un atteicās klausīt. Pēc brīža sieviete ēģiptiešu valodā jautāja:
— Kur es atrodos? Kas jūs esat, man svešie ļaudis?
Vienīgi Pentaurs viņu saprata un, piegājis tuvāk, maigi atbildēja:
— Tu atrodies starp draugiem. Taču vispirms atklāj mums, bērns, kā tevi sauc un kas tu esi.
— Mani sauc Erikso. Esmu lielā maga Amenbo- tepa gaišreģe. Manu kungu ciena un no viņa baidās visa Memfisā. Tsvi, mans tēvs, es pēc tērpa pazīstu: tu esi Izīdas lielā tempļa priesteris. Pieņem manus cieņas apliecinājumus!
Tb teikusi, viņa zemu paklanījās priesterim.
— Esi mans aizstāvis! — viņa turpināja. — Palūdz šiem nepazīstamajiem cilvēkiem nestuves, lai es varētu atgriezties mājās. Vai, vēl labāk, aizsūti kādu pakaļ manam pundurim Bizu un mūsu nesējiem.
Nožēla un līdzjūtība parādījās ēģiptieša sejā. Viņš jau grasījās atbildēt, kad Filatoss nepacietīgi iejaucās sarunā:
— Ko viņa saka? Pastāsti mums, Pentaur. Vai tad tu neredzi, ka mēs vai mirstam aiz ziņkārības?
— Zvēru, ka viņam taisnība! — iesmējās Galls.
Viņi sarunājās grieķiski. Varat iedomāties, cik
pārsteigti abi jutās, kad Erikso, pagriezusies pret viņiem, priecīgi jautāja:
— Jūs esat grieķi? Nu, protams, jūs esat priesteri, kas ieradušies no manu senču zemes! Ak, cik es esmu priecīga! Sakiet, kur es atrodos? Es gribētu atgriezties mājās, jo esmu ļoti nogurusi un izsalkusi.
Kādu bridi padomājusi, viņa piebilda:
— Man jāredz Bizu! Nesaprotu, kāpēc viņš nav precīzi izpildījis manus norādījumus!
Tagad visi saprata, ko Erikso teica, jo viņa runāja grieķiski, un viņas vārdi izraisīja vispārēju interesi. Tomēr neviens neuzdrošinājās bez iepriekšējas sagatavošanas atklāt sievietei baiso patiesību, ka kopš tā brīža, kad nezināmi cēloņi bija pamudinājuši viņu gulties sfinksas pamatnē ierīkotajā slēptuvē, ir aizritējuši daudzi gadsimti.
Pirmais saņēmās Galls. Paņēmis Valēriju aiz rokas, viņš piegāja pie Erikso un draudzīgi teica:
— Tu esi manās mājās. Tā ir mana sieva Valērija, viņa tagad būs tev māsas vietā. Mēs abi sveicam
tevi mūsu namā. Tu teici, ka esi izsalkusi. Atļauj man tev piedāvāt cienastu, lai tu atgūtu spēkus, bet par pārējo parunāsim vēlāk.
Erikso pateicās un gāja viņiem līdzi uz triklīniju, kur jau bija klāts galds. Taču viņa izskatījās noraizējusies un ar aizdomām raudzījās visapkārt. Izdzērusi kausu vīna un apēdusi dažus medus raušus, Erikso atkal lūdza, lai viņu nogādā m^jās.
— Kas ir šis Amenhoteps, pie kura tu vēlies atgriezties? — jautāja Galls.
— Kā, tu nepazīsti Amenhotepu?! Tu nepazīsti lielo magu, kas pavēl dabas spēkiem? Viņam kalpo izplatījuma gari, viņš spēj pacelties gaisā un ar vienu rokas vēzienu uzburt pili! — iesaucās Erikso.
Tad viņa ar aizdomām piebilda:
— Tu laikam zobojies par mani! Memfisā visi, sākot ar faraonu un beidzot ar pēdējo ūdensnesēju, pazīst Amenhotepu un zina viņa mājokli Nīlas krastā.
— Un kā sauc faraonu, kura uzticību iemantojis tavs kungs? — pajautāja Pentaurs.
Erikso nobālēja. Acīmredzot viņas sirdī modās apjausma par ko nezināmu un drausmīgu, jo viņa atbildēja klusā, drebošā balsī:
— Dižais faraons Amess II — lai viņam dzīvība, spēks un veselība — nēsāja Kemas zemes divkāršo kroni, kad es aizmigu. Sakiet taču reiz, — viņa iekliedzās, redzēdama klātesošo izbrīnītos un izbiedētos skatienus, — kur es esmu? Kas jūs esat? Varbūt jūs esat tie ienaidnieki, par kuriem runāja Amenhoteps? Cik ilgi esmu gulējusi? Kur jūs mani atradāt? — jautājumu lavīna nobira pār klātesošajiem.
Viņas vārdos bija jūtamas tādas skumjas un izmisums, ka visiem kļuva meitenes žēl. Galls piegāja pie Erikso, paspieda viņas roku un sacīja:
— Nomierinies un drosmīgi uzņem visu notikušo! Tu esi gulējusi ļoti ilgi, un laiks ir bez žēlastības iznīcinājis visu, kas tev bija tuvs. Bet nekrīti izmisumā, jo žēlsirdīgie dievi ir atveduši tevi pie draugiem, kuri tevi mīlēs un centīsies aizstāt zaudēto.
Uzmanīgi, vārds pa vārdam, Galls pastāstīja meitenei, kur un kā viņu atradis un kādas pārmaiņas notikušas pasaulē septiņsimt astoņdesmit gados kopš Amazisa valdīšanas laikiem.
Erikso klausījās, pavisam nobālusi, plati atplestām acīm, piespiedusi rokas pie krūtīm. Kad meitene pilnībā aptvēra, ka no visa, kas kādreiz bija ap viņu, palikušas vienīgi drupas, ka viņa ir vientuļa šajā svešajā pasaulē, viņu pārņēma izmisums. Saķēruši rokās galvu, viņa izmisīgi skraidīja pa triklīniju, sizdama sev pa krūtīm un plēsdama matus. Beidzot nespēkā nokrita uz grīdas un sāka raudāt. Visi klusēja, saprazdami, ka nelaimīgajai jāļauj izraudāties. Tikai tad, kad Erikso asaru plūdi izsīka, Valērija nometās pie viņas uz ceļiem un sāka mierināt, teikdama, ka viņu namā meitene atradīs sev jaunu ģimeni un jaunus draugus. Tad Valērija viņu piecēla, bet Galls piedāvāja vīna kausu.
Erikso automātiski paklausīja. Viņa izskatījās ļoti nomākta, taču vīns, šķiet, atjaunoja spēkus. Meitene izslējās un nogurušā balsī sacīja:
— Ļaujiet man apskatīt mūmiju un sfinksu, kurā jūs mani atradāt! Kad es piramīdā aizmigu, tur mūmijas nebija. Nesaprotu, kam tā varētu piederēt!
— Iesim. Es parādīšu tev visus mūsu atradumus,— atbildēja Galls.
Sfinksu zālē viss bija palicis neskarts. Virves mētājās uz plāksnēm, veltņi stāvēja pie pakāpieniem, bet mūmija gulēja zemē. Ieraudzījusi abas sfinksas, Erikso klusi iekliedzās.
— Abas ir šeit! — viņa uztraukusies nomurmināja. — Tātad Rameri vajadzētu gulēt otrā sfinksā. Varbūt pamatne ir tukša?
— Nezinādami noslēpumu, mēs otrajā pamatnē neko nemeklējām, — atbildēja ne mazāk satrauktais Galls, uzzinājis, ka otrā sfinksā guļ vēl kāda cilvēciska būtne.
Tb dzirdot, Filatoss pacēla rokas un tā arī pārsteigts sastinga. Piedzīvojums vērsās arvien plašāks, sasniedza negaidītus apmērus, un viņš alka uzzināt vairāk par neparasto drāmu, ko Erikso vēl nebija atklājusi. Tajā brīdī jaunā meitene ieraudzīja mūmiju un, noslīgusi uz ceļiem, sāka to aplūkot.
— Tā ir Nuita… Ak dievs, ko gan teiks Rameri, kurš viņu tik ļoti mīlēja? — Erikso satraukta čukstēja.
Aizvien vairāk un vairāk viņu nospieda apziņa par sava nodarījuma negaidītajām sekām. Kas noticis ar Amenhotepu? Vai viņš ir miris?…
Viņa to kaismīgi vēlējās un cerēja, ka tas ir noticis, jo tikai doma vien par maga dusmām uzdzina meitenei drebuļus.
— Paklau, Erikso! Pastāsti, kādi apstākļi izraisīja tavu neparasto miegu! Mēs esam pelnījuši, lai tu mums uzticies, — teica Galls, kurš līdz šim klusēdams bija vērojis jaunās meitenes sejas izteiksmi.
Viņš vairs nespēja apvaldīt savu ziņkāri. Erikso saprata, ka viņai ir jāsniedz paskaidrojumi šiem cilvēkiem, no kuriem tagad bija atkarīga, taču vispirms vajadzēja pārdomāt tālākās rīcības plānu, pirms modināt Rameri, lai kā viņa vēlējās iespējami ātrāk ieraudzīt tēlnieku.
-—Taisnība! Tev ir tiesības zināt manu pagātni. Es jums pavēstīšu senu noslēpumu, — viņa atbildēja, rūgti pasmaidījusi un lepni izslējusies.
Apsēdusies līdzās Valērijai uz sola, Erikso lakoniski, ar dažiem saprātīgiem īsinājumiem pastāstīja par savu dzīvi pie maga, par savu mīlestību uz Rameri un viņa kaislību uz Nuitu, prinča Puarmas līgavu, pavēstīja par maga ieceri, kā darīt iemīlējušos laimīgus, un viltību, ar kuras palīdzību izmantojusi šo plānu savā labā.
Kad viņa pabeidza stāstījumu, iestājās ilgstošs klusums. Tālās pagātnes drāma uz visiem bija atstājusi smagu iespaidu.
— Vajadzētu atmodināt arī nelaimīgo tēlnieku, — ieteicās Pentaurs. — Tas jādara tev pašai, tieši tev, kas tik neprātīgi esi rotaļājusies ar uguni un uzdrīkstējusies nākt saskarsmē ar spēkiem, kuru varenību pat neapjauti.
— Jā, Erikso, uzmodini nabaga Rameri! Lūk, lādīte ar pudelītēm, — piebilda Galls. — Mēs dosimies prom, lai tad, kad tēlnieks atmodīsies, viņš ierauga tikai tevi, kuru pazīst. Es tūlīt atsūtīšu vīnu.
Erikso izklaidīgi paņēma lādīti un palika sēžam, iegrimusi savās domās. Vienīgi tad, kad Galls pats atnesa vīna kausu, viņa piecēlās un klusēdama ar žestu pateicās. Valērija un Galls ar draugiem devās uz blakus zāli, lai pa aizkara spraugu vērotu notiekošo.
Vēl brīdi Erikso domīgi sēdēja. Tad, papurinājusi galvu, pieskrēja pie sfinksas, veikli uzlēca uz pamatnes un nospieda lotosa ziedu. Statuja tūlīt sakustējās, pavērdama viņas acīm tumšu iedobumu. Erikso noliecās pār to.
Bija redzams, kā viņa noņem sadzeltējušo auduma gabalu un nomet to uz grīdas. Tad meitene pieskrēja pie galda, uz kura atradās kauss un lādīte. Sagatavojusi dzērienu, viņa atkal atgriezās pie sfinksas, apsēdās uz iedobuma malas un ik pa brīdim noliecās, acīmredzot lai ielietu gulošā mutē vīnu.
Pagāja stundas ceturksnis. Pēkšņi Erikso strauji iztaisnojās un nolēca uz grīdas. Atskanēja neliels troksnis, un virs padziļinājuma parādījās vīrieša galva. Brīdi viņš sēdēja, saņēmis to rokās, tad iz- kapa 110 sarkofaga, kura bya nogulējis tik daudzus gadus.
Tas bija gara auguma kalsns jauns cilvēks ar bronzas krāsas ādu. Viņa lielās melnās acis izbrīna un nemiera pilnas raudzījās uz nepazīstamajiem priekšmetiem. Beidzot viņš pamanīja nobālušo Erikso, kas bija piespiedusies pie otras sfinksas un turēja rokās kausu ar atlikušo vīnu. Priecīgs smaids atplauka Rameri sejā, atklājot viņa sniegbaltos zobus. Ātri piegājis pie jaunās meitenes, viņš teica:
— Tā atkal esi tu, Amenhotepa meita! Vai tu atnāci mani pamodināt? Pateicos tev! Taču pabeidz savu labdarību un ļauj man izdzert šo atlikušo vīnu.
Joprojām līksmi smaidīdams, viņš izņēma meitenei no rokām kausu un iztukšoja to. Tad, izstaipījis stingos locekļus, iesaucās:
— Laikam esmu ilgi gulējis — rokas un kājas gluži kā pārakmeņojušās. Saki, kādēļ nav atnācis tavs tēvs pats, kā bija solījis? Pēc tam, kad bija turējis savu solījumu un…
Viņš apklusa, jo bija pamanījis mūmiju. Nobālis viņš noliecās un steidzīgi lasīja uzrakstu.
— Nuita! — viņš pēkšņi iekliedzās, atkāpies no mūmijas. — Nuita! Viņa ir mirusi gadu pēc savām kāzām. Ak, kādēļ gan Amenhoteps mani modināja?!
Bezgalīgas sāpes un izmisums skanēja šajos vārdos. Noslīdzis blakus mūmijai, viņš sāka rūgti raudāt.
Šī aina pilnīgi šokēja vērotājus. Bija savādi redzēt cilvēku, kas apraudāja pirms septiņiem gadsimtiem mirušu sievieti. Visa pieredzētā iespaidā viņi bija aizmirsuši, ka tam, kurš bija augšāmcēlies, šī nāve attiecās uz vakardienu, ka cilvēka sirdī mīlestībai nav laika ierobežojumu un ka šo jūtu dievišķā uguns ir mūžīga kā pati mūžība.
Beidzot Rameri piecēlās un bezcerīgi noslīga uz marmora sola, satvēris galvu rokas. Pēkšņi viņa asaru aizmiglotais skatiens skāra Erikso.
— Amenhotepa meita, paskaidro man visu. Es neko nesaprotu. Redzu savas sfinksas… Kāpēc tās izņemtas no piramīdas? Kā tās kopā ar Nuitas mūmiju nokļuvušas šajā nepazīstamajā vietā? Kāpēc viņa nav gulējusi tāpat kā es? Cik ilgi esmu gulējis? Un kādēļ dižais aizbildnis mani pamodināja, ja mana iemīļotā gājusi bojā no kādas nezināmas, noslēpumainas slimības, kā vēsta šis uzraksts?
Erikso lēnām piegāja pie viņa — bāla, ar drudžaini mirdzošām acīm.
— Otrā sfinksā gulēju es! — viņa klusi sacīja. — Mēs ilgi gulējām, tik ilgi, ka pa to laiku faraonu valdīšanas ēra ir beigusies, bet Memfisā pārvērtusies drupās. Mūs nejauši atrada svešzemnieki. Viņi mani šorīt atmodināja, un mēs atrodamies pilsētā, kuras mūsu laikos vēl nebija…
— Tu esi zaudējusi prātu vai arī smejies par mani? — uzlēkdams kājās, meiteni naidīgi pārtrauca Rameri. — Runā! Atzīsties, ka meloji! Atbildi, kāpēc slēptuvē, kuru bija sagatavojis tavs tēvs, iegūties tu, nevis mana mīļotā Nuita?
— Rameri! — viņu uzrunāja Erikso, noslīgusi ceļos un lūdzoši izstiepusi viņam pretī rokas. — Uzklausi mani un piedod man, ja to spēj. Ja ne, tad nogalini! Tu uzzināsi patiesību. Mīlestība, kuru tu man biji iedvesis, pamudināja mani uz noziegumu.
Uztraukumā drebošā balsī viņa īsi pastāstīja par savu mīlestību un viltību, aizstājot Nuitu ar sevi cerībā, ka atmodīsies jauna un daiļa, bet princese pa to laiku būs novecojusi. Viņa nezinot, kas kavējis īstenot šo plānu, taču esot pārliecināta, ka vienīgi šā nezināmā apstākļa dēļ viņi ir nogulējuši vairākus gadsimtus un pamodušies šajā jaunajā un viņiem svešajā pasaulē.
Salīcis, smagi elpodams un savilcis rokas dūrēs, Rameri klausījās viņā.
— Ak dievs! — viņš nikni iekliedzās, atgrūzdams Erikso. — Riebekle, ko tu esi izdarījusi? Kādām mokām tu esi mani nolēmusi?
Dusmās vai prātu zaudējis, viņš meklēja aiz jostas aizbāzto dunci.
Galls uzskatīja, ka pienācis laiks iejaukties, un Pentaurs tam piekrita. Abi pāris lēcienos nokļuva pie Erikso, kas vēl arvien bija nometusies uz ceļiem un neko nedarīja, lai sevi aizsargātu. Ieraudzījis priesteri un nepazīstamu cilvēku svešādā apģērbā, Rameri nolaida roku. Naidā saviebtā seja noskaidrojās, kad priesteris uzlika roku uz viņa pleca un ēģiptiešu valodā sacīja:
— Attopies, mans dēls, un drosmīgi, kā jau tas vīrietim pieklājas, uzņem to, ko tev lēmuši dievi. Šī nelaimīgā būtne ir grēkojusi mīlestības vārdā. Lai cik lielas ir tavas bēdas, tu nedrīksti būt cietsirdīgs. Sodu ir pelnījusi nevis Erikso, bet gan tas neuzmanīgais mags, kurš pieļāva, ka viņa uzzina šo noslēpumu un šī baismīgā, noslēpumainā dzira nokļūst viņas rokās.
— Cienītais tēvs, tātad viss, ko dzirdēju, ir taisnība? Vai tā var būt? — nomurmināja Rameri.
— Diemžēl! Mans dēls, viss ir taisnība, un viss ir iespējams, ja jau tu esi dzīvs. Tevi sauc par Rameri, vai ne? Rameri, tavā nelaimē dievi tomēr ir bijuši žēlsirdīgi. Šīs mājas saimnieka cildenā Galla personā viņi tev ir devuši draugu un aizbildni, kas palīdzēs iekārtot tavu jauno dzīvi. Ja tu, tāpat kā Erikso, runā grieķiski, tad jīis sapratīsit viens otru.
— Es runāju grieķiski, — klusu atbildēja ēģiptietis.
— Priecājos to dzirdēt, — sacīja Galls, paspiez- dams viņa roku. — Neļaujies izmisumam! Tavas bēdas ir lielas un saprotamas, taču mēs tās centīsimies tev atvieglot. Tu esi zaudējis mīļoto sievieti, tomēr laiks dziedē visas brūces, un šeit tu atradīsi draugus. Tu esi izcils mākslinieks! — turpināja Galls, rādīdams uz sfinksām. — Māksla tev sniegs mierinājumu un palīdzēs aizmirsties. Dzīvo manā namā kā mans draugs un brālis. Šis nams ir pietiekami plašs, lai tu varētu te ierīkot darbnīcu, kādu vien vēlies. Tagad iesim, tev jāatgūst spēki.
Rameri stingri paspieda jaunā patricieša roku.
— Pateicos tev par tavu augstsirdību im labajiem vārdiem. Jau iepriekš lūdzu piedot, ja grēkošu pret jfisu paražām.
— Tu ieraudzīsi savus jaunos laikabiedrus, un var gadīties, ka viņi nav sliktāki par iepriekšējiem, — jautri atbildēja Galls, sirsnīgi apskaudams jauno cilvēku.
Pa to laiku Pentaurs piecēla kājās Erikso. Pagriezies pret viņu, tēlnieks skumji, taču bez naida sacīja:
— Neraudi, neprātīgā! Tu esi vienīgais, kas palicis no manas pagātnes. Labāk būsim draugi.
Erikso zilās acis līksmi iemirdzējās. Satvērusi Rameri roku, viņa to noskūpstīja.
Galls pavadīja savu jauno draugu uz vannasis- tabu. Viņš vēlējās, lai Rameri atsvaidzinās un atbrīvojas no asā, smacīgā aromāta, kas no viņa vēdīja.
Legāta kaldārijs bija iekārtots ar romiešiem raksturīgo izsmalcināto greznību. Vanna bija darināta no porfīra, sienas izgreznotas ar statujām un apgleznotas — tur bija jūras skati ar tritoniem, sirēnām un citām ūdens dievībām. Ar purpurkrāsas audumu apvilktā guļasvieta aicināja atpūsties.
Rameri aplūkoja šo greznību ar naivu ziņkāri. Viņa uzmanību saistīja Veneras statuja.
— Cik tā ir brīnišķīga! Kā progresējusi jūsu māksla! — viņš sajūsmināti iesaucās, apbrīnodams statuju. — Redzu, ka man vispirms vajadzēs pamācīties pie kāda jūsu tēlnieka, jo negribu atpalikt. Gail, kā tu domā, vai tas būtu iespējams?
— Protams, iespējams! Es šeit pazīstu brīnišķīgu tēlnieku, viņš ar prieku tevi pamācīs. Man gan šķiet, ka viņam nebūs daudz ko mācīt tik izcilam māksliniekam kā tu. Tavas sfinksas ir pilnības kalngals!
— Paldies tev par uzslavu un solījumu mani iekārtot.
— Ar to vari droši rēķināties! Atkārtoju — tu ātri vien apgūsi to jomu, kurā mūsu māksla apsteigusi jūsējo. Pagaidām atpūties un aprodi ar mūsu tikumiem un paražām. Vēlāk tava māksla palīdzēs tev atgūt dvēseles mieru. Māksla taču ir kā dievišķa uguns, un tas, kuru tā silda un apgaismo, nevar justies vientuļš. Šī nemirstīgo velte vienmēr atjauno viņa spēkus, ar iedvesmu vada mākslinieka roku un ļauj viņam smelt no mūžīgā avota nevīstoši skaistus tēlus.
Rameri skatienā mirdzēja prieks un lepnums.
— Vai tu pats arī esi mākslinieks, ja tik labi izproti mākslas diženumu?
— Nē, — smaidīdams atbildēja Galls, — es neesmu mākslinieks, es esmu filozofs! Esmu lasījis zinātniskus sacerējumus par mākslu, esmu sapratis tās skaistumu un tā cilvēka svētlaimi, kurš spēj īstenot savu domu.
Vergi nomazgāja Rameri, iesmaržin^ja viņa īsos, cirtainos melnos matus un pašu ietērpa romiešu apģērbā. Pēc tam Rameri devās uz istabu, kur Galls un Filatoss ar dažiem draugiem un klientiem apsprieda šīsdienas nedzirdēto un saviļņojošo notikumu.
Visi ziņkāri aplūkoja jauno ēģiptieti, kurš tik iznesīgi valkāja togu, ka tas viņus pat pārsteidza. Un tomēr visā Rameri stāvā bija jaušamas cita laikmeta atstātās pēdas.
Kad savstarpējā iepazīšanās bija beigusies, visi pārgāja uz ātriju, kur drīz vien ieradās arī Valērija un Erikso romiešu tērpā, kas uz ātru roku bija viņai pielāgots no Valērijas drānām.
Erikso piesaistīja vispārēju uzmanību. Bija grūti noticēt, ka šī brīnišķīgā jaunā sieviete nesa uz saviem maigajiem pleciem tik daudzus gadsimtus.
Visi pārgāja uz triklīniju, kur vakariņas kā parasti aizritēja brīvā atmosfērā, vienīgi Rameri un Erikso bija domīgi un nerunīgi. Jaunie apstākļi, neierastie ēdieni un latīņu sarunvaloda, kuru viņi nesaprata, — tas viss viņus sasaistīja. Ari tad, kad aiz cieņas pret ciemiņiem klātesošie sarunājās grieķiski, Rameri nespēja iedziļināties viņu problēmās. Ēģiptietim nebija saprotami viņu spriedumi par Romas imperatoru, par prokonsula pavēlēm, par dekrētiem pret kristiešiem un par leģionu uzvarām. Vārdu sakot, viņš nespēja orientēties šajā jaunajā dzīvē, kas mutuļoja visapkārt, un viņa sirds sāpīgi sažņaudzās, jo bija rūgtas vientulības pārņemta.
Arī Valērija bija nerunīga. Viņa nespēja novērst acis no Rameri, kurš bija iegrimis savās skumīgajās domās: tēlniekā viņa atpazina to pa pusei sfinksu, pa pusei cilvēku, kas bija viņai parādījies kolosu atvešanas dienā un tik dīvaini viņu saistīja.
Tagad, kad vīzija bija vērtusies realitātē, jaunā sieviete sajuta pret Rameri dziļas simpātijas un līdzjūtību, turklāt šis vīrietis šķita viņai apbrīnojami pazīstams. Viņa sev nosolījās darīt visu iespējamo, lai atvieglotu tēlnieka smago stāvokli.
Pēc vakariņām Rameri vērsās pie Pentaura ar lūgumu pastāstīt par tiem notikumiem, kas risinājušies pēc viņa aizmidzināšanas. Priesteris labprāt piekrita. Apsēdušies zem peristila arkādes, abi ēģiptieši vairākas stundas veltīja visām vēsturiskajām pārmaiņām, kas bija skārušas viņu tēvzemi no Ama- zisa slavas pēdējām dienām līdz pat Romas ērgļa galīgajai uzvarai. Kad priesteris bija beidzis, Rameri piecēlās un pateicās viņam. Izskatījās, ka tēlnieks piepeši ir novecojis. Viņa nogurušajā sejā tik skaidri bija lasāma nepieciešamība atpūsties, ka Galls steidzīgi pavadīja ēģiptieti uz viņam paredzēto istabu. Nodevis viņa rīcībā divus vergus, legāts novēlēja labu nakti un aizgāja.
Būdams garīgi un fiziski noguris, Rameri tomēr nevarēja aizmigt. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, ieklausīdamies pie durvīm guļošā verga skaļajā elpā. Rameri centās ne par ko nedomāt, taču velti: kā straume, kas izkāpusi no krastiem, domas viņu sagrāba savā varā un mocīja. Ar klusu vaidu viņš piecēlās no gultas un sāka staigāt pa istabu. Pēc brīža bez spēka noslīdēja uz krēsla un aizklāja seju ar rokām. Vai tiešām viņš zaudē vai varbūt jau ir zaudējis prātu?
Vēl vakar viņš bija piedalījies Nuitas kāzās, un viņa atmiņā dzīvoja katrs svinību sīkums: gan smaids, kas parādījās viņas lūpās, kad viņš deva norunāto zīmi, gan viņu saruna pēdējās tikšanās naktī. Šķiet, viņa lūpās vēl aizvien kvēloja atvadu skūpsts. Bet šodien viņš redzēja Nuitas mūmiju, kas bija nogulējusi vairākus gadsimtus.
Lai kur vērsās viņa doma, tā allaž atdūrās pret šo drausmo, neizprotamo noslēpumu, un viņam nekādi neizdevās aizpildīt bezdibeni, kas viņu šķīra no pagātnes un vēl aizvien viņam bija «vakar». Nē, tas nav iespējams! Tikai pirms kādām trim dienām viņš redzēja faraonu kopā ar tā dēlu Psamme- tihu un visu ģimeni, kad viņi svinīgi devās uz Pta templi, lai upurētu dievam, bet šodien viņš ir pamodies pilsētā, kuras toreiz vispār nebija. No vakardienas līdz šim rītam bija pazudusi vesela pasaule, aizraudama sev līdzi faraonus ar viņu valstību un pārvērzdama gruvešos Memfisu.
Rameri dobji novaidējās. Viņu pārņēma neprātīgs izmisums, sirds sažņaudzās, apjaušot savu vientulību šajā jaunajā pasaulē, kurā viņu nekas nesaistīja.
Bija miris viņa brālis, kas dzīvoja Heliopolē, — varbūt ari šīs pilsētas vairs nav; aizgājusi viņā saulē brāļa jaunā sieva Nita un ari viņa labā māte, kura dzīvoja pie abiem. Radinieki, draugi, biedri — viss, viss pārvērties pīšļos. Neviena roka nepasniegsies pretī un viņu nenoglāstīs. Neviena mīloša sirds par viņu neaizlīigs. Cilvēki, kas viņu pieņēmuši, protams, ir laipni, tomēr viņam — sveši.
Lūgties! Jā, ja vien viņš spētu vēl lūgties! Rameri, tāpat kā visi ēģiptieši, bija dievbijīgs, taču drausmīgais trieciens viņa iekšējai un ārējai pasaulei bija satricinājis arī viņa ticību. Vai tad Pentaurs ar rūgtumu nebija teicis, ka Ozīriss aizmirsts un nomainīts ar Jupiteru? Vai nestāstīja, ka pēdējā laikā parādījies jaūns Dievs — krustā sistais Dievs, kurš draudot uzvarēt visus pārējos dievus, jo uz Viņa altāra plūst cilvēcisku upuru asinis, labprātīgu upuru asinis, viņi ar prieku mirstot Viņam par godu.
Rameri galva kaisa, deniņos klauvēja. Viņš juta, ka smok nost šajā plašajā, greznajā telpā. Pēkšņi viņa skatiens nejauši apstājās pie galda, uz kura atradās pirms vannošanās noņemtās dārglietas. Lūk, amuletu kaklarota, starp kuriem ir Ozīrisa figūra, kas veidota no lazurīta. Šo statueti viņam uzdāvināja Nuita. Viņš nekad no tās nebija šķīries un simtām reižu bija skaitījis lūgšanu, turot to rokās… lūk, kur viņa glābiņš.
Ar līksmu saucienu viņš metās pie galda, noņēma statueti no kaklarotas un piespieda pie lūpām. Tad, nokritis uz ceļiem, sažņaudza to pret debesīm izstieptajās rokās. Lampas gaisma apspīdēja figūriņu, veidojot ap to tādu kā oreolu.
— Ozīris, visa esošā tēvs, pazemes valstības visvarenais valdniek, Ra — Saules dievs, kas sasildi ar saviem stariem visu pasauli! Kāpēc tu pameti savu tautu? — viņš godbijīgi murmināja. — Tu mani cietsirdīgi sodīji par to, ka es vieglprātīgi rotaļājos ar dabas spēkiem. Piedod man! Apžēlojies par mani, diženais dievs! Es ticu tev, Ozīris, un noliecos tavas varenības priekšā! Kāds cits dievs gan spēj tevi aizstāt? Kas cienīgāks par tevi saņemt upurus? Apkauno nomaldījušos, kas tevi nav iepazinuši! Ak, iedvesmo manu roku, ļauj man no jauna radīt tavu tēlu visā tā nevīstošajā slavā un bezgalīgajā varenībā, lai visi tevi atzītu un locītu ceļus tavā priekšā!
Rameri acīs liesmoja ekstāze, un kaismīgā lūgšana pacēlās pretī dievībai no viņa izmocītās dvēseles, pretī dievībai, uz kuru viņš tiecās ar visu savu būtni. Pēkšņi viņam likās, ka dieva statuete sāk augt un ka no tās plūst gaisma, kas to atdzīvina un piepilda ar varenu spēku. Dieva tēls aizvien auga un auga, un to ieskāva staru kūļi; uz tā krūtīm tagad dega milzīga liesma, izplatot visapkārt žilbinošu gaismu. Dievišķais tēls pauda diženumu, no tā plūda dzīvības spēks, un tas bez vārdiem vēstīja mirstīgā cilvēka samulsušajai sirdij:
— Neļaujies izmisumam, mans dēls, mana elpa! Es nemirstu, neviens mani nevar atstādināt, jo esmu mūžīgs! Laiku vainags ir man galvā, un vienīgi laiks, kas nes uz saviem spārniem paaudzi pēc paaudzes, dod man noteiktu veidolu. Tas, kurš man tic, vienmēr mani pazīs. Mīlestības uguns, kas liesmo ticīgā sirdī, apskaidros viņu un atklās viņam manu patieso veidolu, jo es mītu ikvienas manis radītās būtnes sirdī. Lūgšanu aizrautībā tu visur atradīsi mani nemainīgu — gan svētvietas paēnā, gan Jupitera tronī vai krustā — mūžīgās dzīvības simbolā. Visos veidos esmu vienots un rodu izpausmi visur, kur kaut viens manis radītais izdveš vārdu «Dievs»!
Vīzija pagaisa, stari apdzisa, atstājot aiz sevis vienu mirdzošu punktu, tad pazuda arī tas. Rameri nolaidās uz zemes no tiem noslēpumainajiem augstumiem, kur mīt patiesība un uz kurieni viņu bija aizrāvusi ekstāze. Tagad viņš izbrīnīts aplūkoja figūriņu, kuru turēja rokā, — cik niecīga tā šķita pēc diženuma, ko bija skatījis. Toties viņa dvēselē valdīja priekpilns miers, tagad viņš vairs nebija vientuļš, jo bija atradis savu dievu. Viņam piederēja maģiska formula, kā pazīt dievu visās tā izpausmēs. Un, tāpat kā kādreiz, viņš varēs nolikt pie tā kājām savu sirdi un talantu.
Pateicības un mīlestības uzplūdā Rameri piespieda statueti pie lūpām un devās pie miera. Miegs vēl nenāca, taču domas bija rimtas un prieka pilnas. Rīt pat viņš parādīs cieņu dievain, kaut ari tā jaunajā veidolā. Viņa darbīgajā prātā jau rosījās doma izveidot dieva tēlu tādu, kādu tikko bija skatījis. Š<yā mirklī Rameri sajuta vēlmi dzīvot, ilgi dzīvot, lai spētu īstenot savu ieceri.
Domājot par šiem jaunajiem plāniem un projektiem, viņu uzveica miegs, tomēr prāts darbojās arī miegā. Tagad viņš aiztraucās milzīgā augstumā bezgalīgajā izplatījumā. Visapkārt peldēja mākoņi un spīdēja saule. No šā gaismas un ēnas maisījuma viņš mēģināja radīt formu, kas izteiktu Dievības noslēpumu. Tas viņam nekādi neizdevās; gaisma un ēnas kusa viņa rokās, tomēr ar katru mēģinājumu viņš cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pēkšņi viņš atradās brīnišķi zilā bezgalīgā plašumā un viņa priekšā pacēlās gigantiska aizsegta figūra, kas izstaroja tik spēcīgu gaismu, ka Rameri nespēja to izturēt.
— Ak, kādēļ gan es nevaru redzēt cauri gaismas pārsegam, kas slēpj tevi, ak, visvarenā, žēlsirdīgā dievība! Atļauj man uzlūkot tavu veidolu, lai parādītu to ļaudīm tā patiesajā skaistumā un diženumā!
Tad atskanēja harmoniska, varena balss: — Uz savas dvēseles spārniem tu pacēlies līdz Visvarenā tronim, taču Dieva patiesais veidols tev jārada atbilstoši savas sirds sapratnei, jo neesi spējīgs aptvert visu pasauli Atgriezies uz Zemes un radi visu, kam piemīt skaistums, labestība un harmonija, — lūk, tās ir Dieva īstenās iezīmes!
III
Nemanāmi aizritēja dienas. Filatosa un Pentaura pavadībā Rameri apskatīja Aleksandrijas tempļus un ievērojamākos pieminekļus, jūsmoja par lagidu savāktajām mākslas un zinātnes vērtībām, taču ziņkāre par viņa personu mulsināja tēlnieku un atstāja tik smagu iespaidu, ka viņš visbeidzot pat neizgāja no legāta mājas. Seit viņš bija savu labvēļu augstsirdības un labestības ieskauts.
Savukārt Erikso piemērojās apstākļiem apskaužami ātri. Apkārtējo ļaužu ziņkāre, kas tēlniekam bija tik netīkama, viņai gaužām patika, tā meiteni uzjautrināja un iedvesa viņai pašapziņu. Neparastā vēsts, ka Galla uzietajās sfinksās atrastas divas dzīvas būtnes no faraona Amazisa laikiem, zibensāt- rumā aplidoja Aleksandriju un vilināja uz legāta viesmīlīgo namu apmeklētāju barus. Un visi sajūsminājās par Erikso neparasto daiļumu. Viņas pielūdzēju pulks auga, un pie tā, protams, slepeni, piederēja arī mājas saimnieks, kura dedzīgajā sirdī grieķietes zeltainie mati bija izraisījuši ugunsgrēku, kuru viņš pats dēvēja par mākslinieka sajūsmu.
Lai gan Galls bija sirsnīgi pieķēries Valērijai, viņas atturīgais daiļums nobālēja līdzās šim spožajam taurenītim. Tomēr jaunā sieviete, kurai bija sveša gan greizsirdība, gan koķetēšanas māksla, pastāvīgi izrādīja Erikso savu draudzību, izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un lutināja ar dāvanām un dārglietām.
Sājā brīvības, greznības un glaimu atmosfērā Amenhotepa bijusī verdzene atplauka kā ziediņš saulē. Jautrajā skaistulē bija grūti saskatīt sadrū- mušo un kautrīgo meiteni, kura kā ēna slīdēja pa maga nama plašajām telpām, mūžīgi slēpdamās laboratorijas alkovā no svešu cilvēku skatieniem. Tā vairs nebija gūstekne, kurai bija atļauts iziet ārpus mājas vienīgi lielu reliģisko svētku reizēs, turklāt rūpīgi aizsegtai un vecās Tua modrajā uzraudzībā. Ar šausmām un pretīgumu viņa atcerējās šo skumjo verdzības laiku, kād viņas daiļuma vienīgie vērtētāji bija Bizu un Tua un kad viņa pati drebēja zem sava kunga bargā skatiena. Protams, sievietes instinkts Erikso teica, ka viņa patīk Amenhotepam. Ne reizi vien meitene bija ievērojusi, kā maga nolaistajās acīs iedegās kaisles uguntiņa, kad viņa dejoja un dziedāja, sēdēdama pie viņa kājām. Pārliecinājusies par to, Erikso vēl stiprāk ienīda Amenhotepu, kas bija atņēmis viņai visus jaunības priekus. Ar slepenu tīksmi viņa domāja par savu baismīgo atriebību.
Dažkārt Rameri, ieklausīdamies viņas smieklos vai jautrajā triekšanā ar Gailu vai svešiniekiem, jautāja sev, kā gan iespējams līdz tādai pakāpei aizmirst visu pagātni, meklēt izklaidēšanos un tik labi justies svešu cilvēku sabiedrībā. Dziļās domās iegrimis, viņš pat nemanīja, kā zeltcirtainā daiļava apveltīja viņu drūmiem, dedzīgiem skatieniem, kas lika saprast, ka viņš nav aizmirsts.
Redzot, cik skumjš un sadrūmis ir Rameri, Valērija ar sev raksturīgo delikātumu centās viņu izklaidēt, atraisīt viņā enerģiju un radīt mērķi, kas piesaistītu tēlnieku jaunajai dzīvei. Lai to panāktu, Galls atļāva viņai ierīkot Rameri darbnīcu. Bildams izšķērdīgi devīgs pret Erikso, viņš ir nedomāja ierobežot Valēriju, turklāt Galls bija pilnīgi drošs par sievas stingro tikumību, lai justu greizsirdību.
Rameri jutās bezgala priecīgs, kad kādurīt Valērija ieveda viņu lielā telpā, kas tagad bija pārvērsta par darbnīcu. Šeit bija sarūpēti visi vajadzīgie instrumenti, māls, marmora gabali, kā arī Grieķijas labāko tēlnieku darbu modeļi. Šī Valērijas sagādātā velte bija īsti karaliska, un Rameri tā bija divkārši vērtīga, tāpēc viņš pateicās no visas sirds. Pret šo kautro, nopietno jauno sievieti, kas dīvainā kārtā viņam atgādināja Nuitu, tēlnieks juta dziļas simpātijas. Lielās samtainās acis bija tikpat sapņainas un mierīgas. Pat tīkamajā krūšu balsī dažkārt ieskanējās kas pazīstams.
Rameri vislabāk jutās Valērijas sabiedrībā. Viņa prata nomierināt, kad lepno ēģiptieti bija aizvainojusi kāda pilsētnieka netaktiskā, rupjā ziņkāre. Pietika viņai ierimāties vai pasmaidīt, lai aizdzītu grūtsirdību un slikto garastāvokli, kas tik bieži viņu pārņēma savā varā. Apmierināta par Rameri prieku, Valērija ieteica tēlniekam uzsākt kaut ko nopietnu, piemēram, izveidot kāda dieva vai dievietes statuju tempļa izgreznošanai, lai iemūžinātu savu vārdu un izpelnītos jauno laikabiedru cieņu un labvēlību.
— Ja tev vajadzīgs modelis, mūsu draugs tēlnieks Anaksagors to sagādās, — viņa piebilda.
— Es sekošu tavam gudrajam padomam, cēlā sieviete, taču esi labdarīga līdz galam un ļauj man izveidot tavu krūšutēlu. Lai tas kļūst par manu pirmo veikumu jaunajā dzīvē! Man būs neizsakāmi patīkami atveidot savas labvēles sejas pantus, kas? tik ļoti atsauc atmiņā inanas nelaimīgās Nuitas vaibstus.
— Vai tiešām esmu tik līdzīga princesei Nuitai? Cik tas dīvaini! — apmulsusi un nosarkusi jautāja Valērija. — Katrā gadījumā es ar prieku atļauju tev veidot manu krūšutēlu.
Kopš šīs dienas ar Galla atļauju, nereti klātesot arī Erikso, Rameri ķērās pie Valērijas krūšutēla radīšanas. Diezgan bieži jaunie cilvēki palika gandrīz vieni, ja neskaita veco kalpotāju. Viņiem tās kļuva par vispatīkamākajām stundām, kad varēja runāt par pagātni. Tēlnieka stāstījums izraisīja Valērijā aizvien lielāku interesi par Nuitu un Amenhotepu. Viņa aizvien karstāk vēlējās pārliecināties, vai tiešām ir tik līdzīga ēģiptiešu princesei. Savukārt maga liktenis izraisīja jaunajā sievietē žēlumu un līdzcietību.
— Zini ko, Rameri, manuprāt, tavs pienākums ir meklēt un atrast vietu, kur dzīvs aprakts tavs nelaimīgais draugs. Tevis labā viņš radīja brīnišķo dzērienu un tevis dēļ kļuva par šīs trakās Erikso upuri: apmāta kaislē pret tevi, viņa nespēja paredzēt savas rīcības sekas.
— Viņas lielā mīlestība pret mani gan kaut kā ātri ir norimusi, — zobgalīgi piebilda Rameri. — Viņa tik ļoti aizņemta ar legāta Fullija, bagātnieka Tele- maka un čitu patriciešu uzmanības apliecinājumiem, tā aizrāvusies ar izklaidēšanos un tērpiem, ka par tādām muļķībām vairs nedomā.
— Tikai nepievilies! Esmu manījusi skatienus, kuri liecina par gluži pretējo — ka viņa tev ir bezgala uzticīga, — smaidot atbildēja Valērija.
— Vienīgais, kas patiešām nav mainījies, tas ir Erikso naids pret Amenhotepu. Doma par viņa atbrīvošanu nepamet mani ne dienu, ne nakti, bet man ir nepieciešama Erikso palīdzība. Taču ikreiz, kad par to ieminos, viņa vai nu izvairās no atbildes, vai arī viņas acīs iedegas tāds naids, ka neuzdrīkstos uzstāt. Katrā gadījumā es izmantošu visu savu ietekmi un panākšu, ka viņa kopā ar mani dosies uz Memfisu, lai palīdzētu šajos meklējumos.
Pēc dažām dienām saruna atkal ievirzījās par Nuitu un par viņas noslēpumaino nāvi. Rameri uzskatīja, ka bēdas, ko radīja viņa pazušana, iedragāja princeses veselību, taču nekādi nespēja izskaidrot to, kā zibens viņu varēja nogalināt pie Ozīrisa kapa. Tad Valērija ieminējās, ka šā noslēpumainā notikuma pēdas varētu būt saglabājušās uz Nuitas ķermeņa, — atliek vienīgi attīt mūmiju.
Uz šādu padomu Valēriju mudināja slepenā vēlme pārliecināties par savu līdzību ar mirušo Nuitu. Viņa jau sen biitu apskatījusi mūmiju, ja vien nebūtu baidījusies apbēdināt tēlnieku, aizskarot viņa reliģiskās jūtas.
Pirnu^ā mirklī Rameri biedēja pat doma par pieskaršanos ķermenim, kas sagatavots mūžībai. Kā īstens ēģiptietis viņš baidījās arī sabojāt Nuitas astrālo ķermeni, jo pēc saišu noņemšanas viņas fiziskais ķermenis tiktu pakļauts sairšanai.
Taču dvēseles dziļumos arī Rameri pats alka vēlreiz skatīt mīļās un maigās sejas pantus un uzzināt Nuitas noslēpumainās nāves cēloni, tāpēc ļāva sevi viegli pārliecināt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Valērija nosauca vairākus Aleksandrijā dzīvojošus balzamētājus, kuri pēc tam saites atkal savestu kārtībā. Arī Pentaurs vai kāds cits priesteris neatteiktos atkārtot apbedīšanas ceremoniju. Valērija uzskatīja, ka ķermenis jāapbedī pilsētas kapsētā un ka tas nedrīkst mētāties apkārt kā nevajadzīga lieta.
Šo viņa apslēptajai vēlmei atbilstošo argumentu uzvarēts, Rameri beidzot piekrita. Tika nolemts atvērt kasti, kurā atradās mūmija, jau nākamajā rītā.
Diena iegadījās veiksmīga. Galls bija uzaicināts uz dzīrēm pie prokonsula. Erikso kopā ar kādu dāmu, ar kuru bija iedraudzējusies, gribēja doties uz cirku, bet Valērija, kurai nepatika gladiatoru cīņas, nolēma palikt mājās. Tā nu viņi varēja būt droši, ka neviens netraucēs.
Kad Galls un Erikso aizbrauca, Valērija un tēlnieks devās uz attālo telpu, kur legāts bija licis novietot mūmiju, kad uzzināja, kādas attiecības bija saistījušas mirušo un tēlnieku. Kas attiecas uz abām sfinksām, tad tās tika svinīgi uzstādītas iepriekšējā vietā.
Ne bez māņticīgām bailēm Rameri paņēma instrumentus un sāka atvērt kasti. Inkrustētais vāks padevās viegli. Viņi ieraudzīja apsaitētu ķermeni, kas spēcīgi smaržoja pēc sveķiem. Satrauktais Rameri bezspēcīgi atspiedās pret sienu un ar roku aizsedza acis. Šajā mirklī aizritējušie gadsimti izgaisa un viņu atkal pārņēma mīļotās sievietes zaudējuma sāpes.
Atri pārvarējis vājuma brīdi, viņš izslējās un drudžainām, nepacietīgām kustībām, Valērijai piepalīdzot, sāka atritināt saites. Arī viņa bija ļoti uztraukusies: drebuļi skrēja pār ķermeni, bet sirds skumīgi sažņaudzās.
Drīz ķermenis bija atbrīvots, un parādījās daiļa sievietes galva, ko ieskāva garu melnu matu cirtas. Ķermenis bija brīnišķīgi saglabājies, vienīgi āda vietām nomelnējusi. Pateicoties balzamētāju prasmei saglabāt mirušā cilvēka pēdējo brīžu izteiksmi, Nuitas sejā bija sastingušas neizsakāmas ciešanas un šausmas. Pusatvērtās lūpas atklāja cieši sakostus zobus; uz vaiga, pleca un rokas bija saskatāmi dīvaini gari un dziļi apdegumi. Kad Rameri atbrīvoja līķa labo roku, atklājās, ka plauksta un pirksti bija pārogļojušies.
No Rameri krūtīm izlauzās žēlabains kliedziens. Vai gan iespējams, ka zibens tik drausmīgi būtu izkropļojis Nuitu? Vai viņa nav kļuvusi par kāda nedzirdēta nozieguma upuri?
Asarām plūstot, viņš piekļāva pie lūpām šo mazo rociņu, kuras karsto un mīlestības pilno spiedienu viņš, kā likās, juta vēl tagad. Šajā mirklī viņš aizmirsa gan Valēriju, gan savu jauno dzīvi — viņa acu priekšā bija atdzimusi pagātne.
Valērija klusu izgāja, atstādama viņu vienu.
— Laimīgā Nuita! Kā tevi mīl! — jaunā sieviete nočukstēja, un viņas sirds sažņaudzās greizsirdībā un skumjās.
Izraudājies Rameri apsēdās līdzās mūmijai un, nenolaizdams acu no dievinātās sejas, iegrima rūgtās pārdomās.
Viņš bija nolēmis līdz rītausmai palikt pie mirušās, bet no rīta doties uz Izīdas templi pēc balzamētājiem. Taču dīvaino apdegumu atklāšana mainīja domu virzienu un atmodināja viņā naidu pret Erikso.
Tikai viņa bija Nuitas noslēpumainās nāves un viņa paša nelaimes vaininiece! Ja ari Amenhotepa plāns kādu iemeslu dēļ nebūtu īstenojies, tomēr pamodušies biitu viņi abi — Rameri un Nuita. Ja viņi būtu kopā, kāda gan viņiem būtu bēda par aizritējušajiem gadsimtiem? Zem Valeriāna sceptera varētu baudīt dzīvi un justies laimīgi tikpat lielā mērā kā tad, ja valdītu Amess II. Un pēkšņi šī svešzemniece, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis, iedrošinājās iejaukties viņa liktenī un ievirzīt to citā gultnē! Nepateicīgā verdzene, kas bija sasaistījusi milzi — savu pavēlnieku!
Cauri šim niknumam un naidam neatvairāmi lauzās uz ām vēlme uzzināt Nuitas nāves cēloni.
Pēkšņi viņa galvā uzzibsnīja lieliska doma. Vai tad nav cilvēka, kurš spēj ielūkoties pagātnē un nākotnē? Vai tad Ēģiptes likteņa pareģojums nav piepildījies? Ja laimīgas nejaušības dēļ Amenhoteps nav gājis bojā, tad viņš turpina gulēt savā pazemē. Vajag tikai viņu atrast un atmodināt, gan viņš zinās pastāstīt, kas noticis Ozīrisa kapenēs. Viņš, Rameri, dosies uz Memlisu meklēt Amenhotepu, tiklīdz būs apbedījis Nuitu. Varbūt pat agrāk, lai mags varētu aplūkot viņas ķermeni. To Rameri izlēma pavisam noteikti. Savā nepacietībā viņš gribēja doties ceļā jau nākamajā rītā.
Atgriezusies no cirka, Erikso vakariņoja divatā ar Valēriju. Kaut gan viņa bija izbrīnīta par Rameri prombūtni, tomēr neiedrošinājās izjautāt Valēriju, jo patriciete šķita domīga, norūpējusies un mazrunīga. Pēc maltītes katra devās uz savu istabu.
Erikso istabai bija grezna apdare, tajā bija milzums spožu, dārgu nieciņu, kas romietēm tik ļoti patika. Galls ar sievu bija meiteni vai apbēruši ar dāvanām un uzposuši viņu kā lellīti. Abus uzjautrināja šīs skaistās būtnes naivais prieks un vētrainā pateicība.
Tobrīd Erikso pat ar skatienu nepagodināja nedz šo grezno iekārtojumu, nedz lielisko zeltā izšūto zīda šalli, kas gulēja uz galda. Mazā nēģeriete uz to norādīja kā uz patricieša dāvanu. Erikso klusēdama pamāja ar galvu un turpināja staigāt pa istabu. Dvēseles dziļumos Erikso bija greizsirdīga uz Valēriju, viņai ļoti nepatika abu sarunas un tas, ka tēlnieks veidoja patricietes krūšutēlu. Erikso gribējās pastāvīgi abus novērot, taču spēcīgāka par greizsirdību izrādījās tieksme baudīt brīvību un izklaidēties.
Šodien Valērijas klusēšana un raižpilnais izskats Erikso šķita aizdomīgs. Viņi visu dienu bija mājās vieni. Kas gan starp abiem noticis, ja Rameri neieradās uz vakariņām? Pēc ilgām pārdomām Erikso pasauca nēģerieti un pajautāja, kur ir tēlnieks. Tā uz bridi izgāja un drīz atgriezās ar ziņu, ka Rameri kopš paša rīta atrodas istabā, kur novietota atrastā mūmija, un ka viņa vergs nezinot, kad viņš atgriezīšoties.
Erikso greizsirdība tūlīt novirzījās uz citu objektu. Tātad viņš apraud Nuitu! Viņai tūlīt sagribējās redzēt, ko viņš dara pie šā vecā līķa.
Steidzīgi sakārtojusi savu tērpu, Erikso aplika ap kaklu zelta ķēdīti ar skarabeju. Šo dārglietu viņa bija nozagusi Amenhotepam, domādama, ka tā izraisa mīlestību. Un tagad viņa to aplika ap kaklu, lai gan tā izplatīja spēcīgu un nepatīkamu smārdu.
Pašapzinīgi ieskatījusies spogulī, Erikso uz pirkstgaliem devās norādītās istabas virzienā. Caur aizkaru spraugu viņa ieraudzīja Rameri sēžam pie atvērtas kastes. Pie viņa kājām mētājās saites. Bronzas lampa uz augstas pamatnes apgaismoja tēlnieka drūmo un skarbo seju. Erikso kā ēna aizslīdēja viņam aiz muguras un pār plecu paraudzījās uz līķi. Viņa tūlīt pazina Nuitu, un viņu pārņēma traka greizsirdība.
Rameri ātri pagriezās: lai cik viegli bija meitenes soļi, tēlnieka smalkā dzirde bija tos uztvērusi. Ieraudzījis Erikso, viņš sarauca uzacis un, satvēris viņas roku, bargi teica:
— Skaties! — un norādīja uz mūmiju. — Tas ir tavu roku darbs. Ja tu nebūtu iejaukusies manā dzīvē, Nuita tagad būtu dzīva un es nejustos tik vientuļš!
Erikso izrāva roku im nobālusi atkāpās.
— Jā! — viņa čukstēja, nolaizdama acis. — Ja nebūtu manis, viņa būtu dzīva, un tu to apraudi. Amenhotepa verdzene spēja ieņemt Nuitas vietu tikai sfinksā, bet nespēja viņu aizstāt tavā sirdī. Es apzinos savu neprātu, taču nav manos spēkos kaut ko mainīt.
Erikso stāvēja puspagriezienā, un šī poza reljefi iezīmēja viņas lokanā auguma līniju pilnību. Rameri pamodās mākslinieks. Neviļus viņš salīdzināja šo trauslo skaistumu ar raupjo sievieti, kiiru kā modeli bija atsūtījis Anaksagors. Nē, tieši Erikso ir ideāls materiāls Izīdai, Aurorai vai Psihei. Apbrīna mazināja Rameri naidu, un viņš jau gandrīz žēloja šo bērnu, kurš bija grēkojis mīlestības dēļ un kurš galu galā bya vienīgais, kas viņam palicis no pagātnes.
— Piedod man, Erikso! Cietsirdīgos vārdus man lika izrunāt tikko pārdzīvoto stundu sāpes, — viņš teica skumīgi un bez naida. — Es nedrīkstu aizmirst, ka tu tā rīkojies savas bērnišķīgās neapdomības dēļ un nespēji izvērtēt savas rīcības sekas. Es centīšos aizmirst sāpes, ko esi man sagādājusi. Mēs nevaram būt ienaidnieki, mēs esam avāriju cietušie un atrodamies uz vientuļas klints.
Erikso bālajā sejā ielija sārtums, pār vaigiem sāka plūst asaras. Viņa nokrita uz ceļiem un piespieda galvu pie tēlnieka rokas.
— Ak Rameri, nenosodi mani par šo kļūdu! Es pati nezinu, kā viss notika. Tu- biji pirmais vīrietis, kas izraisīja mīlestību manī — verdzenē, kura bija mūžīgi ieslodzīta Amenhotepa namā. Noslēpta laboratorijas nišā, es tvēru katru tavu vārdu. Tavas atnākšanas dienas man bija svētki: es baudīju tavu balsi, bet tu tajā pašā laikā runāji par mīlestību pret citu! Es biju iedomājusies, ka, tiklīdz tu mani ieraudzīsi, tā iemīlēsies. Turklāt mani bija pārņēmušas brīvības alkas, vēlme redzēt cilvēkus un gaismu, atbrīvoties no Amenhotepa smagā, nomācošā skatiena. Šī bija mana vienīgā iespēja saraut važas un vienlaikus — izcīnīt laimi. Tagad, kad pagātne nav labojama, kad, kā tu pats saki, mēs esam divi katastrofu pārcietušie, kaut nedaudz iemīli mani, Rameri! Man neko nenozīmē šie bagātie romieši, kas apliecina*» savu mīlestību un piedāvā laulību! Atļauj man dzīvot tavā tuvumā, kalpot tev, un es būšu laimīga.
— Nabaga bērns, — nomurmināja Rameri, līdzjūtīgi viņā klausīdamies. — Viņai taisnība, ka bijusi gūstekne, ja jau es, Amenhotepa tuvs draugs, nenojautu par viņas esamību. Kādi iemesli lika magam tā rīkoties? Vai viņš mīlēja Erikso? Varbūt bija viņas mīļākais? Tāds skaistums varēja aizraut pat magu.
— Erikso! — viņš jautāja, noliecies pie meitenes un pētoši lūkodamies viņas zilajās acīs. — Saki man taisnību. Va Amenhoteps tevi mīlēja? Kāpēc viņš tik rūpīgi slēpa tevi no svešiem skatieniem? Vai tu viņam piederēji?
Erikso lepni atmeta galvu, un viņas acīs iedegās nicinājums un naids.
— Nekad es viņam neesmu piederējusi! Viņam es biju gaišreģe. Viņš mani iemidzināja svētītā miegā, no kura es parasti pamodos kā samalta un izsūkta. Es zinu, ka viņam patiku, tomēr viņš nekad nerunāja ar mani par mīlestību. Vai tad viņš ir spējīgs mīlēt! Nē! Viņš prot vienīgi pavēlēt stihijām, izsaukt garus no vakara puskrēslas vai sava dārza dīķa un gatavot dažādas dziras. Un paldies dieviem, ka viņš mani nemīlēja, jo es viņu ienīstu un baidos no viņa! Kad viņš skatījās uz mani, man šķita, ka manī ieduras duncis, — es trīcēju un akli viņam pakļāvos.
— Es saprotu, ka tu esi daudz pārcietusi, būdama ļoti vientuļa, toties tu esi atriebusies Amenhotepam tik cietsirdīgi, ka varētu viņam tagad piedot. Turklāt, ja viņš tagad pamostos, viņam uz tevi nebūtu ne mazāko tiesību. Pēc likuma tu piederi saviem aizbildņiem Gailam un Valērijai. Neviens tev nevar atņemt brīvību. Vai, to apzinoties, tu nepalīdzētu man atrast Amenhotepu vai vismaz norādītu vietu, kur tu viņu dzīvu apglabāji? Man vajadzētu zināt viņa likteni. Ja tu piekritīsi man palīdzēt, tu mani ļoti iepriecināsi, un es tev būšu patiešām pateicīgs.
Pēdējos vārdus viņš izrunāja maigā balsī, pievilka meiteni sev klāt un noskūpstīja.
Erikso sejā ielija spilgts sārtums.
— Rameri, vai tu maz saproti, ko no manis prasi?— viņa iekliedzās, viscaur drebēdama. — Ja tu būtu prasyis manu dzīvību, es ar prieku to atdotu par tavu skūpstu un labajiem vārdiem! Bet palīdzēt tev atrast šo briesmīgo cilvēku — tas ir neprāts! Nemeklē viņu, Rameri! Nemodini sasaistītu lauvu! Bīsties no viņa, jo arī viņa draudzība ir bīstama. To saku es, jo pazīstu viņu labāk par tevi. Tu saki, ka Amenhotepam uz mani vairs nav nekādu tiesību, ka likums mani darījis brīvu šajā namā, kur mani atrada. Bet vai tad eksistē cilvēku likumi tam, kas pārvalda baisos maģijas likumus? Kas gan spēj apturēt cilvēku, kuram atliek tikai pacelt roku, lai no klints sāktu plūst avots, kurš ar skatienu spēj izkaltēt krūmu, bet no pazemes izsaukt nāvējošu uguni? Nē, nē, Rameri, prasi no manis visu, ko gribi, tikai ne to! Es viņu ienīstu, es no viņa baidos un tāpēc nekad viņu nemeklēšu.
Viņas balsī strāvoja tāds naids un pretīgums, acīs iedegās tāds niknums, ka Rameri domīgs pašūpoja galvu. Kaut gan viņš apbrīnoja Amenhotepa gudrību, tomēr nebūt neuzskatīja viņu par tik varenu, kā apgalvoja Erikso. Bet viņai gan laikam labāk zināms, ja jau bija magu tik daudz vērojusi.
— Es, protams, nespiedīšu tevi meklēt Amenhotepu, ja jau tas tev tik ļoti derdzas, — viņš teica. — Taču es pats pamēģināšu, jo uzskatu par savu pienākumu, ja vien tas iespējams, atbrīvot draugu, kurš manis dēļ atklāja noslēpumaino dziru, nenojauzdams, ka viņa paša laboratorijā slēpjas nodevība. Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, visu, ko par pienākumu uzliek draudzība un taisnīgums. Taču tu, Erikso, esi nepateicīga pret cilvēku, kurš, neskatoties uz visu, ir bijis tavs labdaris. Padomā, kāds liktenis tevi gaidīja, ja cits būtu tevi nopircis? Būdams tavs kungs, viņš tevi cienīja, atbrīvoja no jebkāda darba un deva tev kā sievietei neparastu izglītību. Māja, kuru tu dēvē par cietumu, bija tava pajumte. Ja viņš tevi arī turēja ieslēgtu, tad, protams, vienīgi tādēļ, lai tavs prāts un ķermenis no- briestu, pirms izprecināt tevi cienīgam cilvēkam. Ko gan viņš tālāk ar tevi iesāktu? Ko gan īpašu bērns varēja nozīmēt ar tik neparastu varenību apveltītam cilvēkam? Erikso, tu rīkojies muļķīgi, nevēlēdamās atgriezt dzīvē tik diženas zinātnes glabātāju, kuru tu nesaproti un nenovērtē. Tu spried bērnišķīgi.
Sarkdama un bālēdama Erikso klausījās, ko saka tēlnieks. Prāts viņai teica, ka Rameri runā taisnību, bet instinkts čukstēja, ka Amenhoteps ir bīstams un ka atdot viņam brīvību nozīmē no jauna kļūt par pelēnu tīģera ķetnās. Ja mags arī nevēlējās viņu sev, viņš tomēr nedeva ne mazāko mājienu, ka nolēmis viņu izdot pie vīra, pilnīgi aizmirsdams, ka viņa ir dzīva un jauna būtne, ka viņas dzīslās plūst karstas asinis, bet sirds alkst laimes.
— Nē! Lai viņš paliek tur, kur atrodas šobrīd! — viņa iesaucās.
Ātri apgriezušies, Erikso izmetās ārā no istabas: viņai trūka gaisa. Piespiedusi rokas pie krūtīm, viņa traucās cauri zālēm un galerijai dārza virzienā.
Iegrimusi savās domās, Erikso neko neredzēja un nedzirdēja. Skriedama lejup pa kāpnēm, viņa paklupa un būtu nokritusi, ja vien divas spēcīgas rokas nebūtu uztvērušas viņu šajā lidojumā. Tas bija Galls, kas atgriezās no prokonsula. Viņš bija vīna apreibināts, jo dzīres bija grandiozas. Kad Galls sajuta rokās Erikso maigo un lokano augumu, viņa parastā mākslinieciskā jūsma pārvērtās kaislē.
— Kas tev noticis, daiļākā no daiļākajām? No kā tu bēdz kā mednieka vajāta gazele? — Galls jautāja, pacēlis meiteni kā spalviņu.
Viņš brāzmaini piekļāva Erikso pie krūtīm un noklāja kaislīgiem skūpstiem.
Pirmajā mirklī apmulsusi un pārsteigtā meitene pilnīgi sastinga un nepretojās, tomēr bridi vēlāk ar gluži negaidītu spēku izrāvās no legāta apskāvieniem, divos lēcienos jau bija uz terases un pazuda.
Nokļuvusi savā istabā, meitene aizelsusies atkrita krēslā un abām rokām atmeta no pieres mitrās cirtas. Atceroties patricieša kaislīgos apskāvienus, viņa liesmojošo skatienu un skūpstus, Erikso nepatikā nodrebinājās.
— Ak, ja Rameri būtu mani tā apskāvis — cik tas būtu jauki! Ir labi, ja tevi mīl, bet vienīgi tad, ja pati vari atbildēt ar to pašu, — viņa nomurmināja. — Bet šis Valērijas vīrs… Nē, nē, viņa mīlestību es nevēlos un darīšu visu, lai tas vairāk neatkārtotos, — viņa piebilda, iedama uz gultu.
Arī Galls bija ļoti satraukts. Viņš devās pie miera, taču galva bija pilna ar domām par Erikso. Viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni Ar lielu baudu viņš atcerējās brīdi, kad bija kļāvis meiteni pie savām krūtīm un kad viņas smaržīgie mati bija glāstījuši viņa vaigu un kaklu. Iztēle viņu aizrāva aizvien tālāk un tālāk, līdz beidzot viņš aizmiga, noguruma un vīna pievārēts.
Redzēdama, ka vīrs atgriežas ar kaistošu seju un mirdzošām acīm, Valērija izlikās aizmigusi. Viņa nebija noskaņota sarunai. Viņā bija iemājojušas jaunas jūtas. Valēriju vajāja Rameri tēls. Viņš šķita tik pazīstams, tuvs un simpātisks ar savu nopietno un sapņaino raksturu, brīnišķo talantu un aizkustinošo uzticību mīļotajai sievietei. Aina pie Nuitas mūmijas, par kuras aculiecinieci viņa šodien bija kļuvusi, uzkurināja viņas iztēli un modināja sirdī jaunu, bīstamu interesi par jauno ēģiptieti. Tas bija greizsirdības un neskaidras mīlestības sajaukums. Taču šīs jūtas bija daudz spēcīgākas par to mierīgo cieņu, kādu viņa juta pret Gailu. Tiesa, vīrs pret viņu bija labsirdīgs, pretimnākošs, maigs un dažkārt pat ļoti kaislīgs, taču viņš mīlēja arī dzīres un pie izdevības — ari skaistas sievietes un, protams, nebūtu par viņu sērojis tā, kā savu Nuitu apraudāja Rameri.
Ari Rameri pavadīja nakti savādā saviļņojumā.
Kad Erikso aizskrēja, viņam iešāvās prātā doma, ka, būdama tik uztraukta, viņa ir spējīga uz ko neprātīgu, tāpēc tēlnieks sekoja meitenei, kaut arī nevarēja viņu panākt. Pie zāles durvīm viņš kļuva legāta un Erikso tikšanās liecinieks.
Asinis saskrēja Rameri galvā, un viņš, protams, būtu iejaucies, ja vien nebūtu ieraudzījis, ka Erikso izraujas no Galla apskāvieniem un kā bulta aizšaujas viņam garām. Stipri uztraukts, viņš atgriezās savā istabā un sāka visu pārdomāt, mēģinādams nomierināties.
Sev par kaunu Rameri pārliecinājās, ka viņa sirdī ienākuši un iztēlē dzīvo triju sieviešu tēli. Viena no viņām — maigs, uz visiem laikiem zudis tēls, un atmiņās par to saglabājies nevīstošs valdzinājums. Otra — Valērija — apbur un pievelk ar savu atturīgo, aristokrātisko daiļumu, ar samtainajām acīm un Nuitas skatienu, ar savu savaldību un pašcieņu. Trešā — Erikso — reibina un rosina iztēli ar neparasto skaistumu un to kaismīgumu, ko izstaro visa viņas būtne.
Rameri zināja, ka šī apburošā būtne mīl viņu — par to liecināja viņas skatieni, un bija pieradis viņu uztvert kā sev vien piederošu īpašumu, turklāt — divkāršu īpašumu, jo Erikso reizē ar viņu bija piecēlusies no tālās pagātnes gruvešiem. Jau vairākkārt Rameri bija uztvēris izteiksmīgos skatienus, ko Galls raidīja brīnišķajai meitenei, un jutās dziļi aizskarts. Cilvēka sirdī mīt dīvainas pretrunas. Rameri gan nemīlēja Erikso, tomēr necieta, ja kāds cits viņai pieskārās. Šīs domas neļāva viņam aizmigt līdz pat ausmai. Nespēdams orientēties paša jūtu jūklī, Rameri no jauna atgriezās pie domas atrast un pamodināt Amenhotepu, savu gudro un vareno
draugu, kurš bīitu vislabākais padomdevējs šajā dvēseles labirintā, kurā viņš bija apmaldījies.
No rīta Rameri jutās mierīgāks, tomēr vēlēšanās atrast Amenhotepu vēl arvien bija spēcīga. Tiklīdz Galls bija piecēlies, Rameri devās pie viņa, izklāstīja savu plānu un lūdza palīdzību tā īstenošanā.
Patricietis atbildēja uz viņa lūgumu ar parasto labvēlību.
— Lieliska doma, Rameri. Būtu interesanti sameklēt magu, kurš kļuvis par paša radītā dzēriena upuri. Es likšu pārvaldniekam nodrošināt tevi ar cilvēkiem un līdzekļiem, tu ar viņu pats vienojies par visu vajadzīgo. Esi mierīgs, es, kā tu vēlies, saglabāšu tavu noslēpumu.
Nokārtojis šo lietu, Rameri devās pie Pentaura ar lūgumu atkārtot mfimijas apbedīšanas ceremoniju.
Vecais priesteris viņu bargi izrāja par to, ka tukšas ziņkāres dēļ ir iztraucējis ķermeni, kas jau svētīts mūžīgajam mieram, tomēr apsolīja viņa lūgumu izpildīt.
Kad, neizpaudis sava brauciena patieso mērķi, Rameri ieminējās, ka ceļos uz Memfisu, Pentaurs dziļi nopīītās:
— Skumji tev būs skatīt šīs Tēbu un Babilonijas līdzinieces drupas, jo tu esi redzējis to spožākajā plaukumā.
— Vai gan tas iespējams, ka Memfisā ir pilnīgi sagrauta un neapdzīvota? Vismaz tempļi būs spējuši turēties pretī laika spiedienam.
— Akmeņi gan stāv, bet dvēsele ir tālu prom. Visi, kas bija bagāti un darbīgi, pamazām vien ir pārcēlušies uz Aleksandriju. Priesteri sekoja ticīgajiem uz jaunajiem dievnamiem, bet vecajos kvartālos vēl dzīvību velk skrandaiņi. Runā, ka tur sev ligzdu novijuši kristieši, kuri slēpjas pamestajās pilīs. Kopš tiem laikiem, kad Okhoss to sagrāva, Memfisā vairs nav spējusi atjaunoties. Var droši teikt, ka ta ir mirusi pilsēta. Gan jau pats' redzēsi.