Rameri aktīvi sāka gatavoties savai ekspedīcijai. Erikso negaidīti paziņoja, ka brauks līdzi, un tēlnieks iedomājās, ka tieši viņa teiktais ir meiteni tā ietekmējis, ka viņa, nokaunējusies par savu nepateicību, nolēmusi palīdzēt Amenhotepa meklējumos.
Erikso klusēdama noklausījās viņai veltītos slavinājumus. Par laimi, Rameri neredzēja meitenes smīnu un nedzirdēja, kā grēku nožēlniece viņam aiz muguras nopurpināja:
— Muļķis! Tu pat nenojaut, ka es braucu vienīgi tādēļ, lai neļautu tev viņu atrast.
Erikso aizbraukšana ļoti nepatika Gailam, tomēr viņš neriskēja meiteni satracināt, bez kādas motivācijas aizliedzot viņai doties līdzi Rameri. Pēc trim dienām tēlnieks un Erikso devās ceļā.
Jo tuvāk Memlisai, jo sāpīgāk sažņaudzās Rameri sirds. Šīs kādreiz ziedošās, iekoptās vietas, kur mutuļoja dzīve, tagad lielākoties bija pārvērtušās tuksnesī. Pamazām visu bija aprijušas smiltis.
Vēl smagāku iespaidu atstāja pati pilsēta, kuras tukšās ielas šķita kā milzīga skeleta locekļi. Kā bija teicis Pentaurs, jaunākajos kvartālos vēl bija redzami daži dzīvojamie nami; lielie dievnami arī stāvēja, taču bija pamesti un zaudējuši savus labākos rotājumus.
Tur, kur kādreiz plauka vecā Memfisā, bija vienīgi sagrauti nami un ugunsgrēkā nomelnējuši gruveši. Uz vietu, kur kādreiz bija atradies «Baltais cietoksnis» un kura senos nocietinājumus Okhoss bija licis nopostīt, norādīja vienīgi daži dievnami, arī Pta templis.
Rameri iepriekšējā mītne im Amenhotepa nams tolaik atradās vienā no pilsētas vecākajiem kvartāliem Nīlas krastā, tāpēc tēlnieks virzīja karavānu uz upes pusi. Un tomēr viņš nezināja, kā orientēties Š3jos gruvešos.
Viņam bija smagi ap sirdi. Pamestās svētvietas, sagrautās pilis, nogāztās kolonnas — tas viss izraisīja rūgtas asaras.
Pēc ilgiem veltīgiem meklējumiem Rameri atcerējās, ka no Amenhotepa mājas terases bija saskatāmi Turnas dievnama piloni. Šie piloni vēl atradās savā vietā, tātad atlika atrast tādu skata punktu, no kura tie būtu redzami kādreizējā perspektīvā, un tad būtu skaidrs, ka esi nonācis Amenhotepa mītnes teritorijā vai vismaz tās tuvumā. Noteicis šo rajonu, Rameri turpināja meklēt vēl rūpīgāk.
Erikso sekoja viņam kā ēna un, cenzdamās sevi neatklāt, uzmanīgi apskatīja sienas, ciļņiem greznotās durvis un kolonnas. Orientēdamās daudz ātrāk un labāk par Rameri, viņa meklēja nevis nama drupas, kas līdzinājās simtiem citu drupu, bet gan kaut ko nozīmīgāku, ko varētu uzreiz atpazīt. Šis «kaut kas» bija tik izturīgs, ka droši varēja saglabāties, arī sabrūkot visam apkārtējam.
Maga dārza pašā galā, no svešām acīm paslēpts aiz dzeloņainu krūmu dzīvžoga, reiz bija stāvējis milzīgs granīta bluķis, kura viena mala bija noslīpēta pilnīgi gluda un uz tās iekaltas divas čūskas: viena no tām stāvēja uz astes, bet otra — uz galvas. Virs tām bija īss uzraksts — tikai daži hieroglifi.
Erikso kopš bērnības zināja par šo akmeni, taču tikai divas dienas pirms Nuitas kāzām atklāja, ka šis bluķis aizsedz ieeju pazemē, kur atradās Amenhotepa guļamtelpa.
Pieminētajā dienā pie Amenhotepa ieradās kāds svešinieks, kuru viņš pieņēma ar īpašu cieņu. Abi ilgi sarunājās viņai nesaprotamā valodā, pēc tam nokāpa pazemē un vairs neparādījās.
Tā kā Amenhoteps neparādījās arī nākamajā dienā, Erikso, degdama ziņkārē, sāka novērot apkārtni. Pēcpusdienā viņa sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja Amenhotepu dārzā, turklāt ļoti norūpējušos. Tā vietā, lai dotos uz mājas galvenajām durvīm, mags pagriezās uz dārza pretējo malu.
Erikso viņam sekoja, slēpdamās aiz krūmiem. Un tad viņa ieraudzīja, ka Amenhoteps apstājas pie granīta bluķa, nospiež uz astes stāvošās čūskas aci un pazūd mazās durtiņās, kas atvērās akmenī.
Šis atklājiims Erikso tik ļoti ieinteresēja un iekvēlināja viņas ziņkāri, ka, aizmirsusi jebkādas bailes, viņa nolēma uzzināt, kurp ved šīs durvis.
Nākamajā dienā, izmantodama Amenhotepa prom- bīītni, aizvien vēl rūpju pārņemta, viņa atkal aizgāja pie akmens, nospieda čūskas aci, un viņas priekšā pavērās sprauga, pa kuru bija redzami pakāpieni.
Erikso nokāpa lejā un gāja pa tumšu koridoru, kuru apgaismoja ar līdzpaņemto lāpu. Koridora galā bija durvis, kas viegli atvērās, taču aizcirtās, tiklīdz viņa bija ienākusi iekšā. Tajā pašā brīdī iedegās tik spilgta gaisma, ka pārsteigtā Erikso uz mirkli aizvēra acis.
Kad viņa tās atkal atvēra un palūkojās apkārt, tad ieraudzīja, ka atrodas garā zālē vai galerijā, ko balstīja caurspīdīgas, gluži kā no kristāla veidotas kolonnas. No sienām un griestiem plūda zilgana liesma, kas radīja dienasgaismai līdzīgu spozmi un atstarojās kristāla kolonnās visās varavīksnes krāsās. Gar galerijas abām sānu malām bija dziļas nišas, kurās bija izvietotas simboliskas statujas, bet tās centrā atradās strūklaka, kuras burbuļojošās straumītes izplatīja spēcīgu dzīvinošu aromātu. Starp nišām bija novietotas milzīgas lazurita vāzes ar viņai nepazīstamiem ziediem. To ziedlapiņas — gan lielās, gan mazās — bija vienlīdz baltas, caurspīdīgas un tik spēcīgi fosforiscēja, ka šķita zilganā dūmakā ieskautas. Ziedu kausiņi dzirkstīja visdažādākajās krāsās, it kā būtu veidoti no rubīna, safīra, smaragda vai ametista, bet dažādas formas un lieluma lapas šķita kā nokaisītas ar sniegu un apklātas ar baltām mirdzošām dūnām.
Kaut ko tādu Erikso nekad nebija redzējusi. Bezgala sajūsmināta viņa apskatīja visu, tad devās uz blakus zāli, kas bija apaļa un nedaudz mazāka, taču tikpat spožas gaismas pielieta. Šeit mēbeles un rotājumi bija no zelta, bet uz galdiem atradās kaut kādi neparasti instrumenti. Trešā istaba bija iegrimusi maigā puskrēslā. T^jā bija ierīkots kaut kas līdzīgs upurvietai. No šejienes kāpnes veda uz durvīm, kuras sedza biezs aizkars. Atvērusi tās, Erikso sev par izbrīnu nokļuva maga guļamtelpā.
Viņa bija domājusi, ka aiz šīs istabas atrodas pagrabs, kura durvju atslēgu Amenhoteps vienmēr nēsāja sev līdzi un kur, pēc meitenes domām, viņš glabāja savus dārgumus. Viņa nebija pat nojautusi par šo durvju esamību — tik meistarīgi tās bija nomaskētas.
Tagad Erikso zināja gan ieeju, gan izeju. Viņa iznāca no pazemes un atgriezās savā istabā. Amenhotepu viņa ieraudzīja tikai nākamajā dienā. Viņš acīmredzot neko nebija pamanījis vai arī domāja par ko citu, bet pēcpusdienā aizmiga un no šā miega nav pamodies līdz pat šim brīdim.
Lūk, šo bluķi — slepeno ieeju pazemē — tad arī meklēja Erikso. Tieši šai klintij, kas bija izturīgāka par dievnama piloniem, vajadzēja atrasties savā vietā.
Nepievērsdama uzmanību ceļabiedram, kurš turpināja meklējumus, baidīdamies izlaist no redzesloka Turnas dievnama pilonus, Erikso viegli slīdēja starp gruvešiem, rūpīgi aplīikodama namu drupas. Šķiet, viņa bija tuvu mērķim, jo pamanīja akmens arku, kas bija kalpojusi par ieeju namā. Šī arka, kas bija izkalta no viena akmens bluķa un centrā izrotāta ar Apisa galvu, bija izturējusi, pateicoties savai smagnējībai. Tā atradās pie kāda veca Pta tempļa priestera nama.
Erikso steidzīgi devās lejup pa ielu, lēkdama pāri gruvešu kaudzēm, un drīz vien stāvēja pie kāda nama drupām. Tā neapšaubāmi bija vieta, kur kādreiz bija pacēlies maga nams, taču drupas liecināja par citādu konstrukciju.
Aiz šīm drupām stiepās pamests, krūmiem aizaudzis plašs laukums ar daudziem kokiem. Šeit acīmredzot tolaik bija dārzs. Erikso apstājās un nodrebēja, ieraudzījusi milzīgu vīģeskoku un netālu no tā — meklēto granīta bluķi.
Smagi elpodama, viņa piegāja un sāka to aplūkot. Akmens bija vesels, un abas čūskas bija skaidri redzamas. Ja atsperes vēl darbojas, viņa varēs nokļūt pazemē, kur guļ Amenhoteps, un viņu iznīcināt. Tāds bija atriebīgās Erikso nodoms.
No pārdomām viņu iztraucēja Rameri balss.
— Kādu pieminekli tu esi atradusi? — viņš jautāja, slaucīdams sviedriem noplūdušo seju, jo todien bija svelmīgs karstums.
Ievērojis, cik bāla ir Erikso un kā trīc viņas rokas, tēlnieks piebilda:
— Tu esi nogurusi! Par daudz esi skraidījusi tādā karstumā. Ari es pats jūtos kā samalts. Šodienai pietiks. Bet līdz ar saules lēktu atkal turpināsim meklējumus. Es uzgāju norādes, kas palīdzēja man atrast pareizo ceļu. Drīz būsim pie mērķa. Bet tagad ieturēsim maltīti un kārtīgi atpūtīsimies.
— Jā, esmu krietni nogurusi, — aizgriezusies atbildēja Erikso.
— Apsēdīsimies zem šā vīģeskoka. Tas, šķiet, ir mūsu laikabiedrs, — smiedamies piebilda Rameri. — Paskaties uz šo vareno stumbru un milzīgajiem zariem. Puse no tiem ir nokaltuši, bet atlikusī lapotne tomēr veido zaļu kupolu, kam saules stari netiek cauri.
Pēc tēlnieka norādījuma viens no vergiem aizskrēja pasaukt pārējos kalpotājus. Drīz tika atvesti mūļi un izsaiņota pārtika.
Pēc vakariņām Rameri un Erikso meklēja piemērotu vietu nakšņošanai. Tika nolemts apmesties vecā Pta priestera namā, jo tas bija vislabāk saglabājies, kā varēja spriest pēc ārējā izskata. Jumts bija vesels, bet vienā no zālēm viņi uzgāja pat durvis un grīdu no emaljētiem ķieģeļiem.
Valērija tik bagātīgi bija apgādājusi savus draugus ar paklājiem, spilveniem, pārsegiem un visu nepieciešamo, ka zālē pāris mirkļos tika ierīkotas divas mīkstas guļasvietas tēlniekam un Erikso. Vergi iekārtojās pie durvīm. Visi bija pārguruši, tāpēc saule vēl nebija pazudusi aiz apvāršņa, kad karavāna jau slīga miegā.
Iestājās dziļš klusums, ko šad tad pārtrauca vienīgi guļošo skaļie elpas vilcieni. Erikso tomēr negulēja un lietišķi apsvēra, kā nokļūt pazemē. Vispirms viņa bija nolēmusi iekļūt slepenajā istabā, kuras atslēgu bija paņēmusi līdzi. Tur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Amenhotepa dārgumiem. Erikso gribēja paņemt no šīs krātuves, cik vien būs viņas spēkos panest, jo tādējādi cerēja nodrošināt sev neatkarīgu stāvokli. Pēc tam viņa nodurs magu vai arī aizdedzinās drapērijas, lai viņš sadegtu. Tā viņa atbrīvosies no Amenhotepa uz visiem laikiem. Lai Rameri tad atrod maga kaulus un apglabā tos, godinot, kā vien vēlas, ja tas viņam sagādā gandarījumu.
Apmēram stunda pagāja, apcerot šo plānu. Beidzot bija pienācis laiks rīkoties. Kaut tikai viņa varētu būt droša, ka Rameri ir aizmidzis. Meitene ieklausījās, un viņai šķita, ka dzird dziļu un vienmērīgu elpošanu. Dienā noguris, viņš, protams, guļ kā beigts. Erikso klusu piecēlās, iededza mazu lukturīti, ko bija laikus sagādājusi, ietinās tumšā apmetnī un kā ēna izslīdēja no istabas.
Taču viņa bija kļūdījusies. Rameri negulēja. Arī viņu nodarbināja savas domas. Pēkšņi tēlnieks pamanīja, ka jaunā meitene ļoti uzmanīgi aizdedz lukturi un tramīgi ieklausās viņa elpošanā.
Ieintriģēts viņš izlikās guļam. Kad Erikso izgāja no istabas, arī viņš piecēlās un iztālēm sāka viņai sekot. Rameri ļoti gribēja uzzināt, kurp viņa tik noslēpumaini taisījās doties, turklāt vēl naktī. Viņam par lielu pārsteigumu Erikso taisnā ceļā devās pie granīta bluķa, kur viņš bija meiteni atradis dienā. Neaizg^jusi līdz bluķim, Erikso nolika lukturi zemē un, kā Rameri šķita, pacēla lielu akmeni. Kad tēlnieks piezagās tuvāk, viņš aiz pārsteiguma sastinga: granīta bluķī bija izveidojusies tik liela sprauga, ka pa to varēja ieiet cilvēks. Dziļumā bija manāmi kāpņu pakāpieni. Erikso atnestais akmena bija ielikts durvīs, lai tās neaizvērtos.
Ne mirkli nešaubīdamies, tēlnieks sāka kāpt pa kāpnēm lejā. Vāri mirguļojošs gaismas stars liecināja, ka Erikso iet pa priekšu.
Nokāpis pazemē, Rameri ieraudzīja spraišļotu koridoru, kura galā Erikso pazuda nākamajās durvīs. Lai gan tajā pašā brīdī iestājās tumsa, viņš gandrīz skriešus metās uz priekšu un satvēra durvju rokturi. Tās tik viegli atvērās, ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un paklupa uz sliekšņa. Nākamajā mirklī Rameri pārsteigts apstājās un ar pūlēm apvaldīja apbrīnas kliedzienu: viņa priekšā pavērās pazemes galerija ar kristāla kolonnām, apgaismota kā dienā. Visapkārt bija daudz neparastu un interesantu lietu. Lai kā viņam gribējās to visu apskatīt, taču laika tam nebija, jo Erikso neatskatīdamās turpināja skrējienu. Tagad Rameri vairs nešaubījās, ka viņas mērķis ir sasniegt telpu, kurā guļ Amenhoteps. Tēlnieks nojauta, ka Erikso niknums, kā arī apstāklis, ka viņa bija slēpusi no Rameri savu atklājumu, magam neko labu nesola. Nepievērsdams vairs uzmanību brīnumainajai apkārtnei, Rameri sekoja Erikso, cenzdamies palikt nepamanīts. Meitenei pat prātā nenāca, ka viņai kāds varētu sekot. Iegrimusi savās domās, viņa izskrēja cauri otrai zālei, tad — svētvietai, līdz beidzot uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie smaga aizkara, kas sedza ieeju Amenhotepa gu- ļamtelpā.
Mirkli svārstījusies, meitene iegāja telpā. Rameri steidzīgi sekoja. Viņš nokļuva grezni iekārtotā istabā, ko vāji apgaismoja divas bronzas lampas uz augstām pamatnēm. Telpas dziļumā līdzās galdam novietotajā guļasvietā bija redzams cilvēka ķermenis. Viņa seju kl^ja balts audekls.
Drebošu sirdi Rameri paslēpās un vērīgi sekoja katrai Erikso kustībai. Meitene nolika lukturi uz grīdas un lēni tuvojās guļasvietai. Vēl brīdi viņa neizlēmīgi stāvēja, tad droši norāva audeklu, atklādama Amenhotepa seju. Viņš izskatījās kā miris. Acis bija aizvērtas. Kamēr Erikso domīgi stāvēja līdzās magam, Rameri ievēroja, ka uz galda atrodas duncis ar kaltu rokturi. Tā asmens spoži mirdzēja lampas gaismā, it kā tikai vakar būtu meistara darināts.
Noliekusies pār guļošo, Erikso skatījās viņā ar nepielūdzamu naidu.
— Nekad vairs nepamodīsies tu, Amenti izdzimums! Mirsti, pirms tevi atrod! Ej bojā līdz ar savu nolādēto zinātni! — viņa skaļi iekliedzās. Paķērusi no galda dunci, Erikso atvēzējās, taču Rameri zibenīgā lēcienā nokļuva viņai līdzās, izrāva no rokām ieroci un, atgrūdis meiteni sāņus, nostājās pie gultas, gatavs aizsargāt savu aizbildni.
— Ak tu, nekrietnā! Tu kā ķirzaka šeit ielavījies, lai nogalinātu savu labvēli. Tad, lūk, kāpēc tu no manis slēpi, ka esi atradusi ieeju pazemē! — viņš iesaucās lielās dusmās.
Erikso dažus soļus atkāpās, kļuva pilnīgi bāla un abām rokām saķēra galvu. Auksti sviedri noklāja visu viņas ķermeni. Meitene saprata, ka viss pagalam.
— Rameri! Neprātīgais! Kāpēc tu neļauj man nogalināt šo mums abiem tik bīstamo radījumu? — viņa iekliedzās izmisīgā balsī. Nokritusi uz ceļiem, viņa lūdzoši izstiepa pret tēlnieku rokas.
— Nekavē mani! Mums nāksies piedzīvot lielas bēdas, ja šis cilvēks, tik visspēcīgs savās zinībās, atvērs acis! Mans instinkts pareģo mūsu bojāeju.
— Tu esi nepateicīga muļķe! Man Amenhoteps vienmēr ir bijis draugs, un ne jau nu tavi vārdi sēs manā sirdī neuzticēšanos viņam, — naidīgi atbildēja tēlnieks. — Sargies, ļaunais radījum, viņam pieskarties, kamēr viņš nav pamodies, citādi šis duncis darīs galu tavai dzīvībai, — viņš draudīgi piebilda.
Erikso pielēca k^jās. Viņas acis gailēja kā ogles.
— Lai nolādēta tā stunda, kurā tu neprātīgi izaicini likteni! — viņa iesaucās nevaldāmās dusmās. — Tagad pats atbildi par sekām un ar savu dzīvību maksā par uzticību šim šakālim!
Negaidīdama atbildi, Erikso izmetās no istabas. Kā viesulis viņa izdrāzās cauri pazemes zālei un koridoram un izņēma akmeni, kas saturēja durvis. Tās tūlīt aizcirtās.
— Paliec kopā ar viņu, muļķi! — viņa nomurmināja.
Meitenes aiziešana Rameri neuztrauca. Viņš mierīgi izņēma no kabatas sainīti ar pudelīti, kurā atradās noslēpumainais dzīvības eliksīrs, un nolika to uz galda. Pēkšņi abas lampas nodzisa, un viņš palika tumsā.
Uz mirkli Rameri sastinga no bailēm. Viņš taču nevarēs atmodināt Amenhotepu! Kas gan nodzēsa gaismu?
Tēlnieku pārņēma izmisums. Taču pēc brīža acis nedaudz aprada ar tumsu un viņš kaktā pamanīja vāju, trīcošu gaismiņu. Piegājis tuvāk, ieraudzīja lukturi, ko bija atnesusi un promskrienot aizmirsusi Erikso.
Nezaudēdams ne mirkli, viņš sāka meklēt visu atmodināšanai nepieciešamo. Vienīgi tad, kad pamodīsies Amenhoteps, viņš būs drošībā.
Rameri atgriezās pie galda un apskatīja groziņu. Pirms daudziem gadiem tajā ieliktie augļi tagad bija sažuvuši un kļuvuši gluži melni. Krūkā vajadzēja būt vīnam. Vai tas nebūs sabojājies gandrīz astoņu gadsimtu laikā? Ar drebošu roku viņš pacēla krūku, pieliecās pie kausa un — kāda laime! — no tās sāka plūst tumšs, biezs šķidrums, piepildīdams ceturto daļu kausa. Tas bija pilnīgi pietiekami. Tagad vajadzēja izdomāt, kā vīnu sasildīt.
Ar lukturi rokā viņš pārmeklēja visu istabu, tomēr neatrada neko noderīgu. Tad Rameri izstaigāja blakus esošās zāles, kas slīga tumsā. Toties svētvietā uz ziedokļa viņš atrada smagu svečturi ar septiņām vaska svecēm un milzīgii vāzi, kas bija pārklāta ar svītrainu zīda lakatu. Šeit bija arī nazis ar mirdzošu asmeni un vēl daudz citu lietu, kuras aplūkot viņam nebija laika.
Rameri saprata, ka tie visi ir maģiski priekšmeti. Un tomēr viņš paņēma svečturi un aizdedza vienu no svecēm.
Tad viņš atcerējās, ka galerijā bija redzējis strūklaku. Paņēmis nelielu trauku, Rameri devās pie tās. Strūklaka vairs nedarbojās, taču baseinā vēl bija ūdens, kas izplatīja patīkamu un dzīvinošu aromātu
Rameri piepildīja trauku, veikli atgriezās pie guļošā un steidzīgi ķērās pie pēdējiem priekšdarbiem. Viņš atšķaidīja vīnu ar ūdeni, sasildīja to virs sveces im tad ielēja t^jā pudelītes saturu. Ar atlikušo ūdeni viņš nomazgāja Amenhotepa seju, rokas un kājas. Maga ķermenis šķita kā no vaska veidots, taču locekļi bjja saglabājuši lokanumu. Ar dunci pavēris maga zobus, Rameri pilienu pa pilienam ielēja guļošā vīra mutē sagatavoto dzērienu.
Pagāja stundas ceturksnis, kas Rameri šķita kā mūžība. Bailīgi noliecies pār magu, viņš vēroja, kā Amenhotepa sejā ieplūst dzīvība: sāka cirkulēt asinis un āda ieguva veselīgu nokrāsu. Visbeidzot nervozas trīsas pārskrēja pār ķermeni, no krūtīm izlauzās smaga nopūta, un viņa acis atvērās.
Pārlaidis Rameri nogurušu skatienu, mags nervozi saslējās un, šķiet, atkal gribēja aizmigt.
— Skolotāj! — izbailēs iesaucās tēlnieks.
Pēc šā izsauciena Amenhoteps nodrebēja un piecēlās sēdus. Viņa izbrīnītais skatiens apstājās pie Rameri saspringtās sejas un maģiskā svečtura, kas atradās uz galda. Saspiedis rokās galvu, viņš, cenzdamies koncentrēties, jautāja:
— Ko nozīmē tava atrašanās šeit, Rameri? Vai noticis kas tāds, kas izj aucis mūsu plānus? Vai arī esmu par ilgu gulējis?
— Mans labais skolotāj! To gadsimtu laikā, kad mēs gulējām, daudz kas ir noticis, — trīcošām lūpām atbildēja Rameri.
īsos vārdos viņš pastāstīja, kā Erikso bija uzzinājusi noslēpumu un izmantojusi to saviem mērķiem.
Amenhoteps klausījās, un viņa acis zvēroja. Pamazām viņš visu atcerējās.
— Labi, mans draugs, tagad es visu zinu, — viņš pārtrauca tēlnieku. — Nicināmā būtne gribēja mani nogalināt, un, tikai pateicoties tev, esmu atmodies no šā drausmīgā miega.
Amenhoteps piecēlās un apskāva Rameri. Tad viņš nodzēsa vaska sveci. Tūlīt pat iedegās abas lampas. Pēc tam Amenhoteps smaidīdams teica:
— Tagad man jāatgūst spēki, pēc tam tiksim skaidrībā ar pagātni un nākotni.
— Skolotāj, ļauj man iziet! Tepat Suzu mājas drupās man ir pārtika. Es atnesīšu tev vīnu, augļus, gaļu — visu, ko vēlies.
— Neuztraucies! Arī šeit es atradīšu, ar ko remdēt izsalkumu. Iesim!
Viņš paņēma svečturi un devās uz svētvietu. Nolicis to atpakaļ uz ziedokļa, mags piegāja pie sienas un nospieda atsperi. Tūlīt pat atvērās neliels sienā paslēpts skapītis, no kura Amenhoteps izņēma krūku, kausu un lādīti, kas bija rotāta ar zeltu un dārgakmeņiem. Tad viņš kopā ar Rameri devās uz blakus zāli, kas arī tagad bija gaismas pielijuši. Apsēdies pie maza apzeltīta galda, mags aicināja Rameri apsēsties līdzās un līksmi teica:
— Kamēr es pusdienošu, pastāsti man, ko tu dari, kā dzīvo tu un šis viltīgais skuķis, kurš izstrādājis ar mums tik ļaunu joku. Draugs, mēģini saprast, cik briesmīgi ir Visuma negrozāmie likumi: tie nekad nepieļauj izņēmumu. Viela, kuru radīju un tev iedevu, pilnā mērā iedarbojās arī uz mani neatkarīgi no manām zināšanām un pārliecības, ka būšu spējīgs tai pretoties.
To teikdams, Amenhoteps atvēra lādīti, kuras iekšējās sieniņas bija darinātas no kristāla. Lādīte līdz pusei bija piepildīta ar kaut kādu lipīgu tumši sarkanu vielu. Ar mazu karotīti, kas bija piestiprināta pie lādītes vāka, Amenhoteps paņēma no šīs masas rieksta lieluma gabaliņu un norija to. Tad viņš attaisīja krūku un iepildīja kausā pēc izskata dīvainu šķidrumu, kas nebija līdzīgs nedz pienam, nedz vīnam, taču izplatīja spēcīgu un patīkamu aromātu.
Mierīgi iekārtojies krēslā, viņš malkoja savādo dzērienu un klausījās tēlnieka stāstījumu par to, kā Galls atradis sfinksas un Nuitas mūmiju. Rameri pieminēja arī dīvaino noslēpumu, kas apvija princeses nāvi, pastāstīja par rētām un apdeguma pēdām, kas klāja viņas ķermeni.
— To es tev varu izskaidrot, — sacīja Amenhoteps. — Pēc tavas pazušanas Nuitas sāpes bija neremdināmas, tāpēc viņa devās uz Abidosu, lai lūgtu padomu dieviem. Tajā laikā es visiem spēkiem pūlējos atbrīvoties no sastinguma, kas mani bija pie- kalis pazemei. Mana dvēsele, kas bija izrāvusies no ķermeņa, visur meklēja tā atbrīvošanas iespējas. Nuitas svētceļojums man šķita piemērots brīdis, un es viņai parādījos dieva kapenēs, lai atklātu, ka tu guli sfinksā. Tagad vairs neatceros, kāda iemesla dēļ neprātīgā satvēra manu roku. Tas arī bija viņas bojāejas cēlonis. Izplatījuma uguns, ar kuru biju piepildīts, nogalināja viņu kā zibens spēriens un radīja drausmīgos apdegumus, ko redzēji. Skaties!
Amenhoteps atmeta plato piedurkni un izstiepa roku. Uz ādas bija redzams tumšs sievietes rokas nospiedums.
— Pretsitiens bija tik spēcīgs, ka mani apdullināja un atmeta atpakaļ ķermenī. Biju tik ļoti novājināts, ka iekritu tādā kā nebūtībā, no kuras tu mani pamodināji.
Kad satraukums bija pierimis, Rameri turpināja aprakstīt savu un Erikso dzīvi legāta namā.
— Lai viņa paliek pie saviem jaunajiem draugiem! Es neizvirzīšu savas tiesības uz viņu. Nevēlos savā mājā ielaist sievieti, kura tik ļoti ienīst mani, ka pat gatava nogalināt,— piebilda Amenhoteps. — Tu, iespējams, nāksi dzīvot pie manis, kad iekārtošos. Mēs esam tuvāki viens otram nekā svešzemnieki, kas devuši tev pajumti. Tu droši vien rit vēlēsies atgriezties Aleksandrijā.
— Nē, skolotāj! Vispirms es gribu uzmeklēt vietu, kur atradās mana māja. Pirms aizmigt ilgajā miegā, es tur apraku savas dārglietas, vērtīgākos traukus un zelta gredzenus. Ja vien iespējams, es gribētu to visu atrast. Ir tik grūti dzīvot, ja tev nav nekā sava.
— Pareizi! Vienīgi nav vērts rakņāties drupās tādu sīkumu dēļ. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to visu kāds sen varbūt jau ir nozadzis. Mans pienākums ir atlīdzināt tev to, ko esi zaudējis manas vainas dēļ. Iesim, un pats varēsi izvēlēties!
Šokēts un reizē laimīgs Rameri sekoja savam labvēlim. Kāda neliela telpa bija pilna ar ārkārtīgi vērtīgām lietām. Starp citām mantām atradās arī vienas viņa darinātās sfinksas miniatūrmodelis.
— Es nevēlos neko ņemt no tādas bagātības! Neviens neticēs, ka nabadzīgam tēlniekam varēja kaut kas tāds piederēt, — nomurmināja Rameri.
— Manuprāt, neviens nav spējīgs pārbaudīt, kas piederēja Rameri — Amazisa laikabiedram, — smaidīdams atbildēja Amenhoteps. — Es pats izvēlēšos, bet tu rīt noorganizē izrakumus blakusmājā — tajā vietā, kur ieraudzīsi sarkanus ķieģeļus. Tur tu atradīsi visu, ko tev novēlu, un neviens nevarēs noliegt, ka to visu esi atradis zem savas kādreizējās mājas drupām.
— Amenhotep, kā lai tev pateicos par tavu patiesi karalisko atigstsirdību? — sacīja Rameri.—Ja tu neuzskatītu manu lūgumu par pārdrošu, tad uzdāvini man arī šo mazo sfinksu ar mīļās Nuitas seju — šo modeli, ko es pēc tava norādījuma izgatavoju no brīnišķīga man nezināma materiāla, kas bija kā vasks salīdzinājumā ar akmeni.
— Tavs lūgums ir tik pieticīgs, ka es labprāt to izpildīšu. Rīt tu atradīsi sfinksu kopā ar citām lietām. Bet tagad paliec sveiks, Rameri! Ej atpūties! Pēc kāda laika tu par mani saņemsi ziņu.
r*
Amenhoteps pavadāja tēlnieku līdz pašai izejai. Atvadoties Rameri iesmējās:
— Es sarīkošu lielisku scēnu nekrietnajai Erikso par viņas noziedzīgajiem nodomiem.
— Tu viņu atradīsi aizmigušu. Lūdzu, nepiemini mani ne ar vārdu. Es vēlos, lai viņa neko neuzzina par to, kas notika starp mums.
Vārīdamās aiz dusmām un galīgi izmisusi, Erikso pārnāca apmetnē un tūlīt iekrita gultā. Rītausmā viņa nolēma atgriezties Aleksandrijā. Šajā mirklī Rameri liktenis viņai bija pilnīgi vienaldzīgs. Vien doma par to, ka viņš vēlas atgriezt dzīvē Amenhotepu, aplēja viņas mīlestību kā ar auksta ūdens šalti. Viņa karsti vēlējās, lai Rameri, neatmodinājis zintnieku, uz mūžiem paliktu kopā ar viņu pazemē.
Pēkšņi prātā iešāvās doma, ka Galls un Valērija būs izbrīnīti par viņas ceļabiedra pazušanu, varbūt pat meklēs viņu. Erikso mēģināja sagudrot kādu attaisnojumu. Viņa nolēma pēc kāda laika šurp atgriezties, uzzināt, kas noticis ar Rameri, un, ja viņš nebūs Amenhotepu atmodinājis, katrā ziņa iznīcināt magu. Šo domu satraukta, viņa nemierīgi grozījās savā guļasvietā. Pēkšņi viņu pārņēma nogurums un sastingums, acis aizvērās, un viņa ieslīga smagā, dziļā miegā.
Tādu viņu atrada Rameri, kad atgriezās no pazemes. Arī viņš apgūlās un drīz vien aizmiga.
Kad Erikso pamodās, bija jau diena. Viņas acis nedroši uzmeklēja Rameri tukšo guļasvietu. Meitene pārsteigumā sastinga, kad ieraudzīja tur viņu cieši aizmigušu.
Viņa domās izsvēra visas tēlnieka parādīšanās iespējas. Un, lūk, viņš atvēra acis. Rameri piecēlās un, neteikdams Erikso ne vārda, pasauca vergu. Viņš pavēlēja pasniegt brokastis un noteica, ka pēc tam visiem jābūt gataviem, lai kopā ar viņu dotos uz vietu, kur bija paredzēti izrakumi.
— Rameri, kā tu izkļuvi no pazemes? Vai Amenhoteps tev atvēra durvis? — nedroši pajautāja Erikso.
Rameri apveltīja viņu ar nicinošu skatienu.
— Kā es izkļuvu ārā, par to tev nav nekādas daļas! Pietiek jau ar to, ka es pazemē neesmu nomiris bada nāvē, kā tu, slepkava, to vēlējies! Kas attiecas uz magu, tad es tev aizliedzu jebkad izrunāt viņa vārdu manā klātbūtnē.
Viņš novērsās un ķērās pie maltītes. Pēc brokastīm tēlnieks aizveda sev līdzi visus vergus, izņemot divus, kuriem pavēlēja sakārtot visu prombraukšanai.
Erikso saprata, ka tēlnieks ir nikns, tačii vairāk nekā Rameri dusmas viņu mocīja nemiers un neziņa par Amenhotepa likteni. Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vēlēšanās uzzināt patiesību bija tik liela, ka viņa aizskrēja pie granīta bluķa un nospieda čūskas aci, taču akmens nekustējās. Nokārusi galvu, viņa devās atpakaļ un, ejot garām kādam namam, izdzirdēja Rameri balsi. Viņš acīmredzot izrīkoja vergus, kuri veica izrakumus.
Pēc pāris stundām vergi atnesa trīs lielas kastes un senatnīgas formas pītu groziņu, iejūdza mūļus un iekrāva visu ratos; pēcpusdienā karavāna sāka atpakaļceļu uz Aleksandriju.
Mūsu ceļotāji atgriezās legāta mājā saspringtā un naidīgā noskaņā. Galls un Valērija sāka viņus ziņkāri izjautāt par ekspedīcijas rezultātiem.
Erikso ar nepacietību bija gaidījusi šo bridi, cerēdama, ka Rameri kaut ko pastāstīs, tomēr viņas cerības nepiepildījās. Tēlnieks paziņoja, ka diemžēl nav atradis ne vismazākās maga pēdas, toties izrakumi viņa kādreizējās mājas vietā ļāvuši atgūt krietnu daļu īpašuma.
Pēc Galla lūguma tika atnestas un atvērtas kastes, kurās atradās zelta gredzeni un milzums citu dārglietu. Valērija un viņas vīrs bija sajūsmināti. Patricietei visvairāk iepatikās sfinksa. Viņa kā rotaļādamās to vēra vaļā un taisīja ciet.
Rameri uzdāvināja saviem labvēļiem dažus īpaši vērtīgus mākslas darbus, bet Valērijai arī sfinksu dārglietu glabāšanai. Erikso viņš neko nedeva, un viņa atgriezās savā istabā greizsirdīga un saniknota. Meiteni pārņēma nemiers, jo tas, ka Rameri neko neteica par magu, iedvesa viņai instinktīvas bailes.