Pagāja vairākas nedēļas, bet no Amenhotepa nebija ne ziņas, ne miņas. Mazpamazām ikdienas rūpes un dažādi politiskie notikumi pieklusināja Rameri nepacietīgo vēlmi kaut ko uzzināt par maga tālāko likteni.
Sākās nemierīgi laiki, jo pēc imperatora pavēles kristiešu sekta tika nežēlīgi un nesaudzīgi vajāta. Aleksandrijā bija daudz jaunās ticības piekritēju un, pateicoties Romas dekrētiem, pavērās plašas iespējas nokārtot personiskos rēķinus: denunciācijas bira kā krusa, cietumi un prefektūras bija pārpildītas. Cilvēki tika pratināti, spīdzināti, sodīti ar nāvi. Daudzus piemeklēja nelaime, lija asinis, un pilsētas iedzīvotājus pārņēma šausmas. Vienīgi paši kristieši bija mierīgi. Neatkarīgi no tā, pie kāda sabiedrības slāņa viņi piederēja, kristieši bija vienlīdz lēnprātīgi, noslēgti un, kā tika uzskatīts, padevīgi. Patiesībā viņi bija neatlaidīgi, nepiekāpīgi, nicināja nāvi, bet moceklību uzskatīja par svētlaimi. Viņu ekstātiskā ticība spēja aizraut arī citus un radīja daudz piekritēju, un tiesnešu priekšā stājās aizvien vairāk un vairāk upuru.
Rameri, būdams dedzīgs Ozīrisa pielūdzējs un kā jau ēģiptietis, kas audzis sava laika reliģiozajā pasaulē, bjja izbrīnīts un satraukts par visu dzirdēto un redzēto. Ar dziļu interesi, bet dažbrīd ar šausmām viņš apmeklēja arēnas un prefektūru, vēroja nāvessodu izpildi un pusdienojot stāstīja par saviem iespaidiem legātam, kurš dažkārt cietsirdīgi ņirgājās par Rameri entuziasmu. Galla uztverē kristieši bija sabiedrībai bīstami sektanti, valsts un noteiktās kārtības ienaidnieki, klaidoņu, zagļu un neprāšu banda, kas veikli ievilina savos tīklos bagātos, lai izmantotu viņu īpašumu savas draudzes labā. Vi^u izturību, paciešot mocības, Galls izskaidroja ar maģijas ietekmi, jo visus kristiešus uzskatīja par ļauniem burvjiem.
Vīra uzskati, viņa naids un dziļais nicinājums pret apspiestajiem ļoti nomāca Valēriju. Jaunā sieviete juta žēlumu un patiesas simpātijas pret kristiešiem. Kristīgajai ticībai bija pievērsusies viņas māte, par kuru Valērija bija saglabājusi neparasti gaišas un spilgtas atmiņas un kuras nāve bija smags trieciens viņas sirdij.
Nevarēja būt tā, ka ticība, ko bija pieņēmusi māte un kas radīja šos varoņus, kuri nicināja nāvi un ciešanas, bet mocības uzskatīja par svētlaimi, ir tik nesaprotama un pelna tādu izsmieklu un nici- nājumu.
Valērija dedzīgi vēlējās uzzināt kristiešu ticības noslēpumus un iepazīties ar tās kulta īpatnībām. Viņa neuzdrīkstējās vērsties pie vīra ar šādu jautājumu, bet visi kristieši no legāta mājas bija padzīti. Rameri stāsti par to, ko viņš redzējis un dzirdējis kristiešu procesu laikā, vēl vairāk iekvēlināja viņas interesi un ziņkāri. Turklāt Valērija izmisīgi centās sevi novērst no domām, kas aizvien biežāk un biežāk viņu mocīja.
Viņas sirdī nodevīgi bija iezagusies mīlestība pret Rameri. Tēlnieka skaistums, talants un, visbeidzot, fantastiskais oreols, kas viņu apņēma, iedarbojās uz Valērijas iztēli, un viņas jaunā sirds, kuru neapmierināja Galla sirsnīgā pieķeršanās un kuru bieži aizvien uzstājīgāk aizvainoja viņa neuzticība, pieteica savas tiesības.
Pagaidām šīs jūtas bija neskaidras un haotiskas, tās drīzāk līdzinājās dedzīgai tieksmei pēc kaut kā nezināma. Bija jānāk apjausmai, ka laime, pēc kuras viņa tā alka, ir mīlestība.
Beidzot patricietei izdevās apmierināt savu ziņkāri attiecībā uz kristiešiem. Un šis gadījums izmainīja viņas likteni.
Kādu vakaru legāts atgriezās no prokonsula noraizējies un pavēstīja sievai, ka nonācis visai nepatīkamā situācijā: bijis neērti atteikt prokonsulam, kaut arī tā lūgums viņam ļoti nepatīkot. Kad sieva sāka viņu iztaujāt, Galls pastāstīja, ka Sabīne un viņas vīrs Diomēds, kuri ir Aleksandrijas augstākās sabiedrības pārstāvji, apsūdzēti piederībā pie kristiešiem. Lai gan prokonsuls par viņiem interesējies kā par sievas radiniekiem, abiem noziedzniekiem piespriests nāvessods, nocērtot galvu. Tiesneši nav spējuši salauzt viņu stūrgalvību un fanātismu.
Sabīnei un Diomēdam palikusi vienīgā meita Lēlija. Bērnam tikko apritējuši trīspadsmit gadi, un prokonsuls ļoti gribējis viņu glābt. Lai gan meitene atklāti atzinusi sevi par kristieti, viņu neaizveda uz pretoriju, bet tur ieslodzītu pašas mājā. Emiliāns vēloties iekārtot viņu kādā romiešu ģimenē, kura varētu meiteni ietekmēt un vest pie prāta.
— Tas viss būtu ļoti labi, ja vien par Lēlijas glābēju netiktu izraudzīta tu, — neapmierināti piebilda Galls.
— Es? — pārsteigta vaicāja Valērija. — Kāpēc prokonsuls uzskata, ka es labāk par citiem varu veikt šo brīnumu? Visiem taču labi zināma kristiešu stūrgalvība.
— Viņš cer, ka tava labsirdība, prāts un stingrie uzskati iedarbosies uz Lēlyu. Viņa vēl ir jauna, turklāt zaudējusi vecākus un tāpēc ilgosies pēc kāda tuvības un sapratnes. Šajā sakarībā Emiliāns izteica man neskaitāmus komplimentus, un man bija neērti viņam atteikt, lai gan es pat pasacīt nevaru, cik pretīgi man ir dot pajumti kādam no šiem apsēstajiem. Tā vien šķiet, ka līdz ar viņu mūsu slieksni pārkāps arī nelaime. Vai mazums gadījumu, kad šie sektanti par viesmīlību atmaksājuši ar negodu, bēdām un nāvi.
— Kāpēc saskatīt šgjā nelaimīgajā bērnā vienīgi ļauno? Es nebaidos ietekmēties no viņas un būšu laimīga, ja spēšu glābt Lēliju. Saki Emiliānam, ka es pieņemšu bāreni kā pašas bērnu. Es tūlīt likšu sagatavot nestuves!
— Nē, tu dosies pie viņas rīt! Man jābrīdina prokonsuls par tavu piekrišanu.
Nākamajā dienā tūlīt pēc brokastīm Valērija posās ceļā. Viņa saprata, cik vientuļš un izmisis ir nelaimīgais bērns pēc abu vecāku zaudēšanas.
Diomēds un Sabīne, kuri bija pazīstami kā bagāti cilvēki, dzīvoja pilsētas nomalē lieliskā villā. Tās greznajās zālēs kādreiz bija pulcējusies Aleksandrijas labākā sabiedrība. Valēriju satrieca mājas pamestība, ko viņa sajuta, ejot cauri plašajam dārzam, kas ieskāva villu un slīga retu ziedu bagātībā. Visur bija redzami tukši cokoli, šur un tur mētājās sasistu statuju atlūzas, bet peristilā divi kareivji spēlēja uz kauliņiem. Viens no viņiem goddevīgi pieteicās pavadīt legāta dzīvesbiedri.
Lielās zāles, kurās vairs nebija mākslas darbu, kas tās agrāk greznoja, izskatījās tukšas. Visa māja šķita kā izlaupīta.
— Vai tad šeit nav kalpotāju? — jautāja Valērija, izbrīnīta par valdošo klusumu un tukšumu.
— Gandrīz visi bija kristieši, un viņus arestēja, — atbildēja kareivis.
Kaut kur skanēja smiekli un skaļas balsis. Kareivis ieveda Valēriju zālē, kur divi citi kareivji kopā ar divām sievietēm sēdēja pie galda un dzīroja.
Ieraugot patricieti, visi uzlēca kājās. Kad Valērija jautāja, kur atrodas Lēlija, viena no sievietēm paraustīja plecus:
— Tepat līdzās — savā istabā. Ārā nenāk un caurām dienām lūdzas savu krustā sisto Dievu. Mums pavēlēts viņu netraucēt, vienīgi raudzīties, lai pie viņas neielavās kāds kristietis. Tā nu mēs viņu sargājam. Atļauj, cienītā kundze, paziņot viņai par tavu ierašanos.
— Tas ir lieki. Es pati iešu. Parādi, kuras ir viņas istabas durvis.
Valēriju pārņēma žēlums un līdzjūtība, kad viņa iegāja nabadzīgi iekārtotajā istabā. Tumšie aizkari bija pa pusei nolaisti, un istabā valdīja krēsla. Pie tālākās sienas iepretī nišai jauna meitene, vēl gluži bērns, bija noslīgusi uz ceļiem un, rokas salikusi, dedzīgi skaitīja lūgšanu. Viņas skatiens bija pievērsts nišas dziļumā piekārtajam melnkoka krastam, uz kura bija attēlots krastā sists cilvēks.
Zīmējums bija lielisks — ne tik daudz izpildījuma, cik tajā iemiesotās iedvesmas ziņā. Dievišķi skaistajā Kristus sejā bija jaušama neparasta lēnprātība un pacietība, bet viņa dziestošajā skatienā bija tik daudz žēlsirdības un mīlestības, ka tam vajadzēja balstīt un mierināt ikvienu, kurš ticot viņā lūkojās.
Valērija bija pārsteigta, ka asaru un izmisuma vietā, ko viņa bija domājusi ieraudzīt, Lēlijas sejā un acīs virmoja mierīgs prieks. Tas bija brīnišķīgs bērns — slaida un maiga meitene ar pareiziem sejas pantiem un bieziem tumšiem matiem. Vienkāršais baltais vilnas auduma tērps iezīmēja viņas skaisto augumu.
Pagaidījusi kādu bridi, līdz jaunā kristiete beigs lūgšanu, Valērija pieliecās un viegli pieskārās viņas plecam.
Lēlija nodrebēja un pagriezās. Acīmredzot patri- cietes labsirdīgā un skaistā seja iedvesa meitenei uzticību un simpātijas, jo viņa piecēlās, pastiepa roku un smaidot sacīja:
— Tu laikam esi legāta Galla sieva Valērija. Šķiet, jūsu mājā prokonsuls ir pavēlējis man dzīvot.
— Jā, esmu atbraukusi tev pakaļ, Lēlij. Saki, vai tu man sekosi bez riebuma?
, —Es labprāt iešu tev līdzi. Lai gan tu esi elku pielūdzēja, godājamā kundze, es tavās acīs redzu visus kristiešu tikumus, — dedzīgi atbildēja Lēlija.
Ievezdama Lēliju savā namā, Valērija cerēja iegūt meitenes uzticību un mazpamazām novērst viņu no liktenīgās ticības. Prokonsuls vēlējās Lēliju apprecināt, lai jaunie pienākumi liktu viņai aizmirst bīstamos maldus. Taču ar jauno kristieti bija ļoti grūti saprasties. Jau no pirmajām ierašanās dienām Lēlija noslēdzās sevī, un viņas izturēšanās veids izslēdza jebkādu intimitāti. Meitene bija nerunīga, atturīga un pieklājīga pret visiem, taču konsekventi izvairījās no Erikso, kuras kvēlais skatiens, milzīgais clzīves- spars un alkas pēc baudām viņu biedēja.
Toties ar Valēriju viņa sarunājās labprāt. Patricie- tei gan neizdevās pārliecināt savu audžumeitu un atkal pievērst viņu senču ticībai, toties Valērija daudz uzzināja par kristiešu ticību, jo šajā jomā Lēlija bjja daiļrunīga. Meitenes acis iedegās, kad viņa stāstīja savai uzmanīgajai klausītājai par Kristus zemes dzīvi, par Viņa dievišķo mācību, par Viņa žēlsirdību un nāvi pie krusta, lai izpirktu pasaules grēkus. Viņa jūsmoja par atsacīšanās prieku, pauda nicinājumu pret zemes dzīves baudām un slavināja nāvi— tiesa, smagu pāreju, taču šis smagums, viņasprāt, bija nieks salīdzinājumā ar to debesu svētlaimi, kas gūstama caur moceklību.
Šādas sarunas dziļi un bīstami iespaidoja Valērijas dvēseli brīdī, kad viņa sāka apjaust, ka jūt pret Rameri kaut ko vairāk par draudzību. Patri- ciete cīnījās pret šo noziedzīgo vājību ar visu viņai piemītošo enerģiju.
Reiz Valērija ar Lēliju kā parasti tērzēja, kad pie viņām pienāca Rameri. Lēlija piesardzīgi apklusa, taču patriciete viņu nomierināja. Patiesā interese, kādu Rameri izrādīja, kā arī daži godpilnas sajūsmas vārdi par viņas ticību, kas spēj apveltīt savus piekritējus ar tādu neparastu varonību, drīz vien radīja jaunajā kristietē simpātijas pret tēlnieku. Viņa pamazām sāka Rameri uztiepties. Kad viņš izteica Lēlijai līdzjūtību sakarā ar smago zaudējumu, viņa noraidoši pakratīja galvu un, acīm mirdzot, atbildēja:
— Es nesēroju par saviem vecākiem! Pirmkārt, tādēļ, ka zinu: viņiem tagad ir augstāka dzīve. Otrkārt, tāpēc, ka es viņus redzu katru dienu. Tiklīdz es iedziļinos lūgšanā, viņi man parādās, gaismas apspīdēti. Viņu sejas staro mierpilnā priekā, un viņi stāsta man par tā Kunga diženumu, par bezgalīgo svētlaimi, ko bauda, un apgalvo, ka nāves stunda nes atbrīvošanos no zemes dzīves važām.
— Tas, ko tu stāsti, Lēlij, ir kas skaists un cildens, taču nav piemērots taviem gadiem, — piebilda Rameri, līdzjūtīgi raudzīdamies uz bālo meiteni, ap kuru staroja gaismas oreols. — Man šķiet neiespējami, ka tu nekad nebūtu kārojusi dzīves piedāvātos jaukumus. Tu esi jauna, skaista un bagāta! Tu iemantosi mīlestību, tevi godās. Kā tu vari noniecināt visus zemes dzīves labumus, dodot priekšroku nabadzībai, ļaužu nicinājumam un kaunpilnai, briesmīgai nāvei?
Lēlija veltīja viņam apgarotu skatienu.
— Pēc visiem tevis uzskaitītajiem labumiem alkst vienīgi akli nabagi, kuri nezina patiesību, kurus saista vienīgi mantas raušana un miesiskas baudas, — tajās viņi saskata augstāko svētlaimi. Tāpēc tad, kad atnāk nāve, viņi cīnās ar to kā ar niknāko ienaidnieku. Miesa protestē, bet dvēsele bailēs trīc, stāvot uz tumšās, nezināmās takas, pa kuru tai neizbēgami būs jāiet pretī mūžīgajai taisnajai tiesai, lai atskaitītos par saviem darbiem. Mēs, kristieši, mūžam atrodamies kapa malā un zemes dzīvi visai augstu nevērtējam, jo mūsu bagātība ir ticība un lūgšanas. Td visu atņemt mums neviens nespēj. Mūs sauc par neprāšiem, jo mēs meklējam laimi aizkapa dzīvē, bet jūs, kas uzskatāt sevi par gudriem, — ko jūs esat atraduši š^jā pasaulē? Laiks visu aprij un neko jums neatstāj, jo viss lemts iznīcībai: skaistums novīst, veselība sašķobās, bet baudītspēja notrulinās. Visbeidzot pienāk brīdis, kad ir jāpamet gan pilis, bagātība un slava, gan nīcīgā miesa. Viss pazūd un pārvēršas pīšļos, vien nemirstīgā dzirkstele paceļas, nometusi zemes dzīves skrandas, lai pēc tam vai nu ložņātu tumsā, vai arī triumfāli un līksmi aizlidotu Dieva Valstības bezgalīgajos plašumos.
Š^jā brīdī Lēlija patiesi mirdzēja dievišķā skaistumā: viņas būtne izstaroja tādu skaidrību un tik varenu pārliecību, ka tā, līdzīgi spēcīgai narkotiskai vielai, apreibināja klausītājus, likdama viņiem aizmirst visas šaubas, vēlmes un cerības, un pakļāva šā bērna viedajai gudrībai. Jo šis bērns bija labprātīgi atteicies no visiem zemes dzīves priekiem, bija gatavs satikties ar nāvi, un nezināmā mūžība viņam mirdzēja pretī gaismas pārpilna.
Meitenes vārdi atstāja uz viņiem smagu iespaidu, un nākotne šķita tumša un tukša, bet laime, pēc kuras viņi tā alka, — tikai ilūzija un iedomāts sapnis. Saviļņoti līdz dvēseles dziļumiem, visi domīgi izklīda pa savām istabām.
Tbnakt Valērijas spilvens kļuva mikls no asarām, viņas domas pastāvīgi atgriezās pie jaunās kristietes teiktā. Tad, lūk, kāda ir šī ticība, kuras vārdā mira viņas māte! Pirmoreiz viņā radās vēlēšanās pieņemt šo ticību un turpmāk no dzīves neko neprasīt.
Kamēr Valērijas dvēselē risinājās šis bīstamais pavērsiens, pilsētā izplatījās kāds jaunums, kas tik ļoti uzkurināja vispārēju interesi un ziņķāri, ka uz laiku pat tika piemirsta kristiešu vajāšana. Pēc tam tā atsākās ar vēl lielāku nežēlību.
Šo ziņkāri bija izraisījis kāds svešinieks, kurš nesen bija nopircis milzīgu, kādreiz Kleopatrai piederējušu pili un iekārtojis to tik grezni, ka izraisījis apbrīnu pat bagātākajos aleksandriešos.
Pilsētā baumoja gluži neticamas lietas par šā svešinieka bagātību, par brīnumainām lietām un dārgumiem, ar kuriem viņš piepildījis savu namu, par viņa vergu skaitu. Taču tas gan bija «runā, ka» līmenī, jo neviens neko nebija redzējis savām acīm. Pili apjoza augsts mūris, bet par tās īpašnieku, kuru arī neviens nebija redzējis, bija zināms vienīgi tas, ka viņš ir augstdzimis indietis un viņu sauc As- garta.
Viņš bija ieradies Aleksandrijā kādu nakti ar kuģi, kas izcēlās ar savu apdari un piesaistīja lielus barus ziņkārīgo, kuri laivās braukāja tam apkārt, lai aplūkotu trirēmu rotājošās zelta un ziloņkaula inkrustācijas, purpurkrāsas buras un zeltītos mastus.
Asgarta iepazinās ar pilsētu, sēdēdams slēgtās nestuvēs, kuras pavadīja milzīga svīta un lāpneši. Kopš tā brīža, kad aiz viņa aizvērās bronzas vārti, neviens viņu nebija redzējis.
Rameri dzirdēja stāstus par noslēpumaino svešzemnieku, kā arī fantastiskās baumas, un viņam radās aizdomas, vai tikai šis svešinieks nav kaut kādā ziņā saistīts ar Amenhotepu. Tēlnieku midsi- nāja vienīgi svešā vīra vārds un tas, ka viņš bjja indietis.
Kādu dienu legāta mājas priekšā apstājās greznas nestuves, kuras nesa astoņi nūbieši, un kalpotājs pasniedza Rameri plāksnītes, uz kurām bija rakstīts, ka Asgarta aicina ēģiptiešu tēlnieku apmeklēt viņu.
Pirmajā mirklī šis ielūgums Rameri ļoti pārsteidza, taču tad viņš atcerējās savas aizdomas par Amenhotepu. Tēlnieks steidzīgi apģērbās un iesēdās nestuvēs, kas viņu nogādāja indieša namā. Kad aiz viņa aizcirtās noslēpumainās mītnes smagie vārti, Rameri nekādi nespēja atbrīvoties no drūmas priekšnojautas. Viņš nokļuva lielā pagalmā, kas bija izklāts ar baltu marmoru; tā centrā atradās baseins ar strūklaku. Pils portiku greznoja lieliskas statujas un vāzes ar ziediem, bet tālāk dārzā bija redzami vīģeskoki, palmas un citi krāšņi koki.
Svītrainās zīda drānās tērpies kalpotājs veda viņu pa platām kāpnēm, cauri vairākām ārkārtīgi grezni iekārtotām zālēm. Šajā mirklī Rameri vēlējās, lai viņam būtu vismaz desmit acu, kas spētu reizē uztvert visu šo telpu burvību. Visur bija daudz ziedu, un gaisā virmoja spēcīgs, patīkams aromāts.
Pie smaga, zeltītām bārkstīm rotāta aizkara kalpotājs apstājās un ar žestu aicināja tēlnieku turpināt ceļu vienam. Samulsušais Rameri iegāja nākamajā istabā un pārsteigts apstājās uz sliekšņa. Viņš bija nokļuvis nelielā pusapaļā zālē ar perlamutra sienām. No tumši zilajiem kupolveidīgajiem griestiem nokarājās un pa sienām aizvijās pērļu un tirkīza ziedu virtenes ar zeltītām lapām. Aizkari no mirdzoši zila zīda bija izšūti ar sudrabu un izrotāti pērlēm. Smalkās mēbeles, kas bija apvilktas ar to pašu mirdzoši zilo zīdu, zvīļoja dārgakmeņu inkrus- tācijās. Istaba bija maigi zilganas gaismas pielijuši. Dīvainas formas vāzēs bija balti, lilijām līdzīgi ziedi. Rameri kā apburts stāvēja pie durvīm. Pēkšņi no kāda dīvāna piecēlās gara auguma slaids, baltās drānās tērpies vīrietis, kuru tēlnieks savā satraukumā nebija pamanījis.
— Kas ar tevi notiek, Rameri? Tu, šķiet, esi pārvērties par statuju, — viņu atskurbināja skanīga, labi pazīstama balss.
— Amenhotep, tas esi tu! — viņš iesaucās, mezdamies maga apskāvienos.
— Es pats! Vai tad es tev neteicu, ka tu saņemsi no manis ziņu, tiklīdz būšu iekārtojies?
— Tava iekārtošanās ir lieliska: tā jau ir īsta sapņu valstība! Atzīstos, es nedomāju, ka esi tik bagāts!
— Bagātība ir nosacīts jēdziens, — mags pasmaidīja. ' — Vajadzēja taču parūpēties par šiem greznumiem, lai mazliet izklaidētu labos aleksandriešus, kuriem gribu sarīkot svētkus savā namā. Tagad iesim uz manām personiskajām istabām — tur es jūtos daudz labāk.
Viņi izgāja cauri vēl dažām zālēm, kas bija tikpat greznas un oriģinālas. Beidzot mags apstājās pie sienas, kuras centrā bija brīnišķīgs ēģiptieša galvas veidojums. Viņš pieskārās kādai vietai galvassegas rotājumā, un tūlīt pat atvērās apslēptas durvis, pa kurām viņi iegāja plašā zālē, ko apgaismoja tikai dažas lampas uz augstām pamatnēm, tādēļ tur valdīja puskrēsla.
Rameri nojauta, ka tā ir maga laboratorija. Plašā un dziļā nišā stāvēja upuraltāris garu izsaukšanai. Uz galdiem un paliktņiem atradās dīvaini instrumenti, bet plauktos — papirusa tīstokļi un visdažādākās formas un izmēra kastītes un trauciņi. No aizdegtajiem trijkājiem plūda brīnumjauks un Rameri labi pazīstams aromāts.
— Šeit es patiesi esmu mājās, tajā pasaulē un tādos apstākļos, kādi man vislabāk patīk, — teica Amenhoteps, ar baudu atlaizdamies kādā vienkāršā, ērtā krēslā pie galda, kas bija apkrauts ar tīstokļiem un plāksnītēm. ■— Manuprāt, šeit ir daudz labāk nekā tajās zālēs, kas tev šķiet tik brīnišķīgas. Tur ir spilgta gaisma, košas gleznas un tracinošs troksnis, kad sanāk viesi.
— Es nepiekrītu tik skarbai tavas lieliskās pils kritikai. Lai cik pārpilna ar zinību noslēpumiem ir šī telpa, es tomēr dodu priekšroku perlamutra istabai, — smiedamies atbildēja Rameri. — Starp citu, kāpēc tu mainyi vārdu un dēvē sevi par indiešu princi Asgartu?
— Man ir īpašumi Indijā, un es tur dažkārt pavadu vairākus gadus. Tur man ir skolnieki, un tur mani pazīst kā Asgartu, tāpēc man ir tiesības saukties šai vārdā. Bet tagad pietiek runāt par mani! Labāk pastāsti, kā tu dzīvo! Vai Erikso ir nomierinājusies, redzēdama, ka es neatgriežos?
— Domāju, ka sirds dziļumos viņa nav mierīga un baidās tevi atkal ieraudzīt. Viņa, protams, jūtas vainīga, tomēr es nekādi nesaprotu, kāpēc viņa tik ļoti baidās no tevis — labākā, viedākā un augstsirdīgākā cilvēka un varenākā maga, ar kura aizbildnību viņai btītu jālepojas?
— Pats redzi, cik zemu Erikso vērtē to visu, dodot priekšroku tavai jaunībai un dedzīgajām melnajām acīm.
— Tas tāpēc, ka viņa ir muļķe! — nosarkdams iesaticās Rameri.
— Tāpēc, ka viņa ir sieviete! Un es nebūt nepeļu viņas gaumi. Esmu iecerējis sarīkot vairākas viesības, uz kurām noteikti ieradīsies arī Erikso un pazīs mani. Tad arī pateikšu, ka man nav ne mazākās vēlēšanās, lai viņa atgriežas pie manis, un ka es dodu viņai iespēju izbaudīt brīvību.
Mazpamazām saruna ievirzījās mākslas un politikas gultnē. Rameri ar rūgtumu ieminējās par savas dzimtenes sabrukumu, par Ozīrisa kulta gāšanu, par to, ka tas visur nomainīts ar jaunām dievībām. Sai sakarībā viņš ierunājās par kristiešiem un viņu vajāšanu Ar līdzjūtību, kādu viņam, iedvesa šī jaunā ticība, Rameri pastāstīja par dažām briesmīgām ainām, kuru liecinieks viņš bijis prefektūrā un forumā.
— Amenhotep! — viņš iesaucās, satvēris maga roku. — Saki, tu, gudrais, iesvaidītais, ko nozīmē šis ticību haoss, kurā tagad dzīvojam! Ozīriss, kas daudzus gadsimtus bija Kemas zemes aizbildnis, vairs nav ēģiptiešu dievs. Viņa dievnamu aizēno lieliskas celtnes, kas radītas par godu Jupiteram, Venerai, Apollonam, Serapīdam un citām dievībām, kuras man neko nenozīmē. Tālāk! Šos lieliskos dievus kristieši nicina un noraida, pielūgdami nabadzīgu krustā sistu amatnieku, kuru uzskata par dievības iemiesojumu zemes virsū, par pasaules glābēju. Savas ticības vārdā viņi mirst drausmīgās mokās ar smaidu uz lūpām! Saki, vai tiešām ir iespējams, ka Dievs būtu nonācis uz zemes un kļuvis par parastu mirstīgo? Vai tiešām Viņa slavas vārdā Viņam nepieciešama ticīgo briesmīgā nāve? Lūdzams, izskaidro man, kur slēpjas patiesība! Kam taisnība? Kuru dievs ir īstais?
Amenhoteps atspiedās ar elkoņiem pret galdu un domīgi klausījās. Kad Rameri apklusa, mags apveltīja viņu ar savu caururbjošo, viedo skatienu, izslējās un teica:
— Visiem ir taisnība! Visi pielūdz vienu Dievu, tikai katrs to sauc citādi, jo Dievs ir visur. Dievs — tā ir dzīvības diženā, pirmatnējā elpa, kas visu atdzīvina.
Uz galda stūra stāvēja liels koka toveris, kurā auga krūms ar ziliem ziediem, kas izplatīja patīkamu, spēcīgu aromātu. Rameri jau bija redzējis līdzīgu augu maga darba telpā Memfisā un uzskatīja to par maģisku.
Amenhoteps pieliecās, nolauza ziedošo zariņu un, pastiepis to tēlniekam, teica:
— Skaties! Dievs parādās visā, ko radījis. Šo puķi dzīvu dara dievišķais siltums, un tajā ietverts lielais pilnveidošanās likums, tās nezūdošais skaistums un tīkamais aromāts ir Dievības dvesma.
Amenhoteps paņēma papirusa lapu un pakratīja virs tās zariņu. Uz papirusa nokrita smaragdzaļš kukainis, gluži kā putekļiem noklāts.
— Tagad paskaties uz otru Dižā Radītāja bezgalīgās pilnveidošanas mākslas pārstāvi. Tas jau atrodas pakāpi augstāk, un tu par to tūlīt pārliecināsies.
Nolicis zariņu uz papirusa malas, Amenhoteps turpināja:
— Es paņemšu zāles stiebru un apturēšu kukaiņa kustību. Skaties, tas nokrita un guļ kā beigts. Tagad pieceļas un rāpjas augšā pa stiebru taisnā ceļā uz zieda auglenīcu, no kuras es viņu nokratīju. Vai saproti, ka šī mazā būtne jau ir apveltīta ar dižu un noslēpumainu dvēseles spēku — gribu, kas to virza uz iecerēto mērķi? Tas ir tāda cilvēka pirm- tēls, kurš nokrīt pārbaudījumu priekšā, tad ceļas, iemiesojas citā ķermenī un atkal turpina rāpties pa savu kaislību stiebru. Pārvarot šķēršļus, viņš virzās uz pilnību, kas ir viņa mērķis — starojošs zieda kausiņš, kur mīt pasaules Radītājs. Dievs tev parādās visur! Viņš runā debesu zilgmē, viļņu šalkoņā, putnu dziedāšanā, vētras auros, zibens spīdumā un saules dzīvinošajos staros. Visur izpaužas pasaules ēkas Dižais Radītājs. Neskaitāmās pasaules, kuras tu vēro nakts tumsā, ir viņa gribas radītas. Viņš liek tām kustēties tik nevainojamā kārtībā, ka tās nekad nesaduras, nekad netiek izjaukta to kustības harmonija un to ceļu var izskaitļot gadsimtiem uz priekšu. Tu vēl nezini un nespēj apjaust, ka zeme, uz kuras tu stāvi un k\ira tev šķiet tik caurspīdīga, griežas neizmērojamā tukšumā, un tās ceļā to notur vienīgi Radītāja griba. Vai tu zini, kas ir šī griba, kura slēpjas ikvienā Dieva radībā? Kaislību un miesas apdullināti, cilvēki neapjauš, ka viņos snauž gigantisks draudīgs dzinējs. Griba, Rameri, ir pašas Dievības daļiņa, kas atbrīvojusies no visa materiālā. Kad tā izpleš savus varenos spārnus, tās lidojumam nav robežu, un viss pakļaujas tās pavēlēm. Griba — tā ir visu noslēpumu atslēga, kas «izredzētajam», kurš prot gribēt, atver visas durvis. Tā atklāj viņam noslēpumus, pakļauj kosmiskos likumus un iemāca darboties Radītāja dižajā laboratorijā. Viņš nav greizsirdīgs un nav skops. Viņš savos bezgalīgajos valdījumos dod vietu visiem īstenajiem skolniekiem. Vislielākās zināšanas nav nekas, ja nevada un nevirza Viņa griba! Savu domu es paskaidrošu ar piemēru. Paņem, lūk, to trauku, kas atrodas pa labi uz galdiņa, un piepildi to ar zemi no kastes, kas stāv uz grīdas.
Kad Rameri bija izpildījis teikto, Amenhoteps paņēma kastīti ar sēklām un dažas no tām iekaisīja zemē.
— Es zinu, ka ikvienā no šīm sēklām slēpjas astrāls spēks. Ja to virza varena griba, tad var paātrināt dabas darbu un piespiest augu izaugt dažās stundās vai dažās minūtēs. Es to varu izdarīt, jo mana griba atšķirībā no tavējās ir apzināta. Tu varētu šeit sēdēt mēnešiem ilgi, svīzdams asins sviedrus un pūlēdamies koncentrēt savu nelaimīgo gribu, un tomēr neko nepanāktu. Tava griba kā nedroša laiva bez stūres traucas pa nedisciplinētās domas viļņiem, kas to satver un aiznes sāņus no iecerētā mērķa. Bet tagad klusē un vēro!
Amenhoteps piebīdīja tuvāk nelielu galdiņu, uzlika uz tā trauku un pacēla virs šā trauka roku. Viņa uzacis saraucās, veidojot dziļu rievu, bet uz pieres satūka zila dzīsla. Šķita, ka no viņa valdonīgā skatiena plūst stari, un pamazām viss maga augums sāka izstarot fosforiscētu gaismu, kurā viņa baltais apģērbs kļuva daudzkrāsains. Ap galvu izveidojās plašs gaišzils oreols. Arī no slaidajiem pirkstiem sāka plūst stari, kas traucās uz trauku gluži kā magnēta pievilkti. Tajā iebērtā zeme tos mirklī uzsūca.
Pārsteigtais Rameri saviļņots vēroja šo nepieredzēto parādību. Viņa ķermenim pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas, kādas parasti pārņem cilvēku, kura priekšā tiek pacelts aizkars, kas slēpis neredzamo pasauli.
Viņš pats nevarētu pateikt, cik ilgi bija palicis šādā stāvoklī, kad visa dzīve koncentrējusies vienīgi acīs. Pēkšņi viņš ieraudzēja, ka no trauka sāk plūst zaļgani tvaiki, kas spirālveidīgi cēlās augšup, tad krita atpakaļ, un zeme tos kāri uzsūca.
Tad zeme pašķīrās un no tās lēnām sāka līst ārā tievs asniņš, pēc mirkļa parādījās mazas smaragdzaļas lapiņas. Augs strauji stiepās garumā, pie- brieda, tad parādījās pumpurs un pārsteigtā tēlnieka acu priekšā uzplauka sārts ziediņš, ko klāja mirdzoši rasas pilieni. Gaisma, kas ieskāva magu, apdzisa, tomēr viņa pirksti, šķiet, vēl aizvien izstaroja kādu dzīvinošu plūsmu, kas sašūpoja graciozo augu.
Amenhoteps pasmaidīja, nolaida roku un paskatījās uz viesa bālo un satraukto seju:
— Redzi, Rameri, šis augs ir disciplinētas, apzinātas gribas redzama izpausme. Šī griba atbilstoši dabas likumiem prot izmantot ēterā izkaisītās matērijas daļiņas, kuras tavas raupjās acis nespēj uztvert. Kas prot gribēt, tas spēj vadīt stihiju spēkus, pēc savas vēlmes apvienot vai nošķirt kosmiskās vielas un pat pakļaut sev zemākās un mazāk attīstītās būtnes, kuras klaiņo izplatījumā un maga skolā apgūst «gribu» — jebkuru zināšanu alfu tin omegu. Līdzīgi tam, kā cilvēka vājajā saprašanā Augstākā
Būtne tiek dēvēta dažādos vārdos un ietērpta visdažādākajās formās atbilstoši tā cilvēka garīgajai attīstībai, kurš šo bīītni pielūdz, tā arī augstākās zināšanas var iegūt ar dažādiem paņēmieniem. Viens to panāk ar atsacīšanos, cits — ar pacietību, vēl cits — ar mīlestību, bet cits — ar naidu vai spītību. Gan tas, kurš prot lūgties, mīlēt un dziedināt, gan tas, kurš spēj vienīgi nīst un iznīcināt, apmierinot savu godkāri, — abi attīsta sevī varenu dzinēju, kas vedīs viņus augšup pa tikumiskās un garīgās pilnveidošanās kāpnēm.
Kristiešu reliģija — tā ir viena no gribas izkopšanas diženajām skolām. Ar savu pašuzupurēšanos, pazemību, šķīstību un labprātīgi pieņemtu nabadzību kristieši iemācās uzveikt savas dvēseles vētrainās kaislības. Moku un nāves nicināšana ļauj viņiem valdīt pār ķermeni, iemāca mērdēt miesu un uzkrāt astrālo spēku, kas vajadzīgs augšupgaitai. Augstākajai Būtnei, kuru viņi pielūdz, šīs fiziskās ciešanas kā viņu ticības apliecinājums, protams, nav vajadzīgas, nav vajadzīga arī šo cilvēku nāve. Šī Būtne ir dižena visur, kur vien izplatījumā izpaužas tās varenā elpa. Taču šis Varenais un Dievišķais gars priecājas, ka ir kļuvis par cilvēka gara cildeno centienu mērķi. Līdzīgi spožajai zvaigznei, kura kādreiz atveda gaišreģus pie viņa šūpuļa, viņš norāda šīm dvēselēm ceļu un mudina tās pakļaut un mērdēt miesu, kas aizkavē pilnveidošanos.
— Vai viņi sasniedz šo augsto mērķi? — nomurmināja Rameri.
— Viņi tiecas uz to, šis mērķis viņiem ir kā debesīs mirdzoša zvaigzne. Nejēgām tā šķiet ttivu esam, viņi neapzinās, ka viņus no zvaigznes šķir bezgalīgs izplatījums. Ja šie cilvēki to aptvertu, viņi zaudētu pašpaļāvību, bet, par laimi, viņi redz šo brīvo dvēseļu mirdzošo balvu un ceļas tai pretī, nemanīdami attālumu. Kristietim šā mērķa iemiesojums ir mirdzošs krusts, iesvaidītajam — maga zvaigzne, elku pielūdzējam — Jupitera diženais tēls, bet tev — Ozīriss, ar kuru tu ceri saplūst.
Amenhotepa balss pamazām kļuva klusāka, un viņa nekustīgais skatiens bija aizklīdis tālumā… Šķiet, mags bija aizmirsis par Rameri, kas saviļņots raudzījās viņā.
— Ak, šis ceļš uz zvaigznēm pa gribas taku! Kur ir tā gals? — viņš ierunājās, izslējies un izstiepis augšup rokas. — Nav tāda skaitļa, kurš spētu izteikt attālumu, kas šķir mūs no mērķa!
Amenhoteps apklusa, smagi elpodams, tad apsē-" dās un sažņaudza rokās galvu.
— Šaubas! Baigais briesmoni Amenti! Prom, prom!… — viņš drudžaini iekliedzās, ar žestu atgrūzdams no sevis ko neredzamu. Viņa drūmais skatiens atkal ietiecās izplatījumā.
Šausmās drebēdams, Rameri kāpās atpakaļ un bezspēcīgi noslīga krēslā. Viņam šķita, ka jūt kāda baismīga neredzama spēka klātbūtni, un viņš aizvēra acis.
— Es tevi nobiedēju, mans nabaga draugs, — pēc kāda brīža atskanēja Amenhotepa balss.
Kad Rameri iedrošinājās atvērt acis, viņa priekšā stāvēja mags, tiesa, mazliet bāls, tomēr mierīgs, un smaidīdams sniedza viņam roku.
— Vai tu redzēji briesmoni Amenti? — Rameri vaicāja.
Pār maga seju pārslīdēja skumju ēna.
— Es redzēju briesmoni, kurš apstāj cilvēku, kad tas iedrošinās bezbailīgi ielūkoties neaptverami plašajās nezināmžģās sfērās. Tev, par laimi, vēl nav priekšstata par to bezdibeni, kura malā bieži vien izmisīgi cīnās cilvēka dvēsele, kad to nomācis bezspēks un niecīguma apziņa bezgalības priekšā. Iemalko šo dzērienu, tas tevi stiprinās, un tad — šķiramies! Man vēl jāstrādā.
Rameri paņēma kausu un iztukšoja to. Pateicies Amenhotepam, viņš jau grasījās atvadīties, kad mags, pastiepis viņam roku, teica:
— Lūdzu, nevienam nestāsti, ka mani pazīsti. Lai izskaidrotu savu ciemošanos Asgartas pilī, saki, ka esmu tev pasūtījis dievietes Hēbes statuju. Es to patiešām pasūtu. Par modeli tev varētu noderēt Erikso.
Rameri atgriezās mājās nomākts. Viņš vienmēr bya jutis pietāti Amenhotepa zināšanu priekšā, bet tagad šī bijāšana robežojās ar bailēm, un nu viņš sāka saprast Erikso. Vai tikai meitenei nav gadījies izbaudīt šā neparastā cilvēka dusmas, ja jau viņa magu tik ļoti ienīda, ka baidījās kā no viņa draudzības, tā ienaida?