Bija pagājušas divas nedēļas vai mazliet vairāk kopš tā brīža, kad Rameri redzēja savu labvēli. Viņš tagad veidoja Hēbes statuju, un Erikso bija ļoti apmierināta, ka varēja pozēt.
Ik dienas tēlnieks dzirdēja runājam par Asgartu. Viņš esot apmeklējis prokonsulu un dažas citas augsti stāvošas personas un ne reizi vien aicinājis šos cilvēkus pie sevis. Pilsētā runāja vienīgi par Asgartas rīkotajām viesībām, par viņa pils greznību, par dejotāju un dziedātājas brīnumaino skaistumu un, visbeidzot, par paša prinča dīvainībām. Viņš katru dienu dodoties izjādē uz balta ziloņa, kura kaklu greznojot kaklarota, bet snuķi — milzum dārgas aproces. Pats viņš sēžot nelielā baltā teltī dzīvnieka mugurā un neesot redzams.
Galls dega ziņkārē un karsti vēlējās iekļūt uzaicināto pulkā, taču apstākļi allaž sakrita tik nelabvēlīgi, ka neļāva viņam satikties ar indieti.
Bet kādudien viņš atgriezās mājās ļoti apmierināts un pastāstīja, ka ticies ar Asgartu pie prokon- sula Abi iepazīstināti, un princis izturējies pret viņu neparasti uzmanīgi.
Nākamajā dienā Galla pils priekšā apstājās Asgar- tas nestuves. Taču legāta nebija mājās — viņš ar visu ģimeni bija devies noskatīties sacensības. Princis atstāja Gailam uz rakstīšanai paredzētas plāksnītes ziņu, ka uzaicina viņu kopā ar cēlo dzīvesbiedri uz lieliem svētkiem, kas tiks rīkoti pēc dažām dienām.
Satracināts par tādu neveiksmi, legāts jau nākamajā dienā devās pie Asgartas un saņēma ielūgumu uz svētkiem arī Lēlijai, Erikso un Rameri, par kuru likteņgaitām princis jau bija dzirdējis.
Dāmas aktīvi pievērsās savām tualetēm, vienīgi Lēlija kategoriski atteicās doties uz svinībām.
Valērija kā parasti augstsirdīgi piedāvāja Erikso dārgus audumus un savu šuvēju pakalpojumus. Pēkšņi pašā svētku priekšvakarā kāds svešinieks atnesa uz legāta namu lielu pītu grozu, kas bija izrotāts ziediem un lentēm un paredzēts Erikso.
Aleksandrijas bagāto jaunekļu vidū meitenei bija tik daudz pielūdzēju, ka bīītu visai grūti uzzināt, kurš ir noslēpumainais dāvinātājs. Sākumā Rameri domāja, ka tas ir pats Galls, taču patricieša patiesais izbrīns lika atzīt, ka viņš ir maldījies. Groza neparasti bagātais saturs pateica viņam priekšā citu vārdu.
Priecīga, mirdzošām acīm Erikso izņēma no groza greznu tērpu, kas bija darināts no sudrabā izšūta auduma, un vieglu caurspīdīgu apmetni ar pērļu apdari, tad kaklarotu, jostu, diadēmu, vairākas agra- fes un rokassprādzi. Viss bija bagātīgi rotāts ar briljantiem, pērlēm un smaragdiem. Dāvinājuma vērtība bija tik liela, ka klātesošie pārsteigti saskatījās. Nelielā groziņā uz zīda spilventiņa atradās no baltiem ziediem vīts vainadziņš. Ziedi atgādināja lilijas, taču to ziedkausiņi izstaroja zilganu gaismu. Šī ziedu vītne Rameri visu izskaidroja.
Šādus ziedus tēlnieks bija redzējis Amenhotepa perlamutra istabā. Tātad viņš ir atsūtījis Erikso tik karalisku dāvanu! Vai tiešām magu saistīja pie meitenes dziļākas jūtas nekā tās, par kurām viņš bija runājis?
Pati izredzētā acīmredzot neko nenojauta. Viņa jūsmoja par gaumīgajām un greznajām veltēm un nemaz neslēpa savu prieku. Meitenei rūpēja vienīgi tas, lai šie brīnišķie ziedi līdz rītvakaram nenovīstu.
Nākamajā dienā Rameri pirmais bija sagatavojies svētkiem. Viņš bija uzvilcis togu un nemaz neizskatījās pēc Amazisa laikabiedra. Zināmas šaubas varēja izraisīt vienīgi ēģiptietim tik raksturīgie vaibsti. Rameri bija skumjš. Tukšuma un vientulības sajūta, kas laiku pa laikam viņu pārņēma, nospieda arī tagad. Līdz noteiktajam laikam bija palikusi kāda pusstunda, un Rameri, apsēdies pie loga, domīgi skatījās uz dārzu, kas jau grima naksnīgā krēslā.
Neliels troksnis un mazas rociņas pieskāriens lika tēlniekam strauji pagriezties. Viņa priekšā stāvēja Erikso savā brīnišķīgajā tērpā. Istabas puskrēslā viņa šķita kā burvju tēls. Viss viņas stāvs mirguļoja un liesmoja. Zeltainie mati fosforiscējoši laistījās zem baltajām lilijām, kas bija tik svaigas un samtainas kā tikko pliīktas. Nekad Erikso vēl nebija starojusi tādā apburošā dailē kā šajā brīdī. Viņas acis liesmoja, bet pusatvērtās lūpas liegi rotāja kaismīgs smaids.
— Erikso! Zvēru pie Ra un Ozīrisa: tu esi tik daiļa, ka spētu savaldzināt pašu dievu! — iesaucās pārsteigtais Rameri.
Erikso uzlika viņam uz pleciem rokas un pa pusei jokojot, pa pusei nopietni teica:
— Man nav vēlēšanās savaldzināt dievu, man pietiktu ar tavu sirdi. Vai tad es pacietīgi negulēju gadsimtiem ilgi, lai uzvarētu Nuitu?
To teikdama, viņa piekļāvās pie Rameri kā īsta kārdinātāja. Meitenes zeltainās cirtas glāstīja viņa vaigu, liliju aromāts reibināja, un šajā mirklī viņš aizmirsa visu pasauli. Rameri strauji pievilka Erikso sev klāt un noskūpstīja uz līīpām. Vēlreiz noskūpstīt viņš vairs nepaguva, jo Erikso kā glodene izslīdēja no viņa rokām un pazuda.
Apmulsušais un sapīkušais Rameri noskaloja aukstā ūdenī savu sakarsušo seju un sakārtoja togu. Tajā brīdī ieradās vergs, lai pateiktu, ka viņu gaida.
Kad Rameri ienāca ātrjjā, visi jau bija sapulcējušies. Pietika viņam uzmest skatienu Valērijai, lai Erikso iedvestā kaisle izgaistu bez pēdām.
Patriciete bija tērpusies ar sudrabu izšūtā sārtā peplā. Viņas melnajiem matiem lieliski piestāvēja rožu vainags un rotaslietas ar rubīniem. Viņas mierīgā, majestātiskā stāja, lielo tumšo acu atturīgais, kautrais skatiens un slaidais augums — tas viss kontrastēja ar Erikso, kas līdzinājās mazam, maigam, caurspīdīgam raibam taurenītim. Valērijas stingrais un atturīgais daiļums atstāja uz Rameri lielu iespaidu. Kad viņš juta sev pievērsto patricietes dziļo un tīro skatienu, nekādai citai ietekmei pār viņu vairs nebija varas. Tāpēc viņš palika auksts un vienaldzīgs, redzot, kā Galls sievas klātbūtnē apber Erikso ar komplimentiem.
Kad Asgartas pilī ieradās legāts ar ģimeni, tā jau bija ļaužu pilna. Visur bya gaišs kā dienā, un viss — gan krāšņās istabas un brīnumainais dārzs, gan statujas, dārgakmeņi un strūklakas — radīja burvīga sapņa iespaidu.
Pils saimnieks pats sagaidīja viesus pie ieejas lielajā zālē. Legāta ierašanās brīdī apkārt Asgartam bija tik daudz cilvēku, ka Gailam ar sievu nācās diezgan ilgi gaidīt, līdz izdevās piekļūt tuvāk, lai sasveicinātos ar viņu.
Nepacietīgajai Erikso ātri vien apnika gaidīšana, un viņa īsināja laiku, ziņkāri aplūkodama tuvējās istabas. Kad meitene atgriezās, Asgartas zālē vairs nebija, un Galls viņu norāja par neprasmi uzvesties, taču jaunā vīrieša acis runāja ko citu: meitenes skaistums bija licis uzvirmot viņa notrulinātegām jūtām. Erikso nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viņa meklēja Rameri, līdz ieraudzīja, ka tas sarunājas ar vairākiem jauniešiem. Valērija bija pievienojusies prokonsula sievai un dažām matronām. Legātu uzrunāja kāds no viņa biedriem. Tā Erikso palika gluži viena.
Meitene dega vēlmē atrast perlamutra istabu, par kuru bya stāstījis Rameri, tāpēc ar sev piemītošo drosmi apstaigāja zāles un galerijas, tīksminādamās par statujām, dārgajām vāzēm, zeltītajiem audumiem un raibajiem paklājiem. Drīz viņa nokļuva līdz ēdamistabai, kur vesels pulks vergu pārvaldnieka uzraudzībā rindoja uz galdiem zelta un sudraba šķīvjus un traukus ar kūpošiem ēdieniem, augļiem un saldumiem. Beidzot viņa attapās ilgi meklētajā istabā ar perlamutra sienām. Šī gaismas pielietā telpa vakara nokrēslī likās vēl noslēpumaināka nekā dienā. Paceltā portjera atsedza ieeju grotā, kuras sienas, šķiet, bija veidotas no safīra kristāliem. To rotāja lielas palmas un rožu krūmi, bet dziļumā klusi urdzēja strūklaka, kuras ūdeņi ie- pliida baseinā, kas izskatījās kā no milzīga rubīna izkalts. Koku ēnā atpūsties vilināja marmora soli. Pašā vidū uz nelielas kolonnas bija novietota Erota skulptūra. Mīlas dievs turēja rokās bultas caururbtu sirdi.
Erikso apstājās, ar baudu aplūkodama visu šo krāšņumu, ar patiku ieelpodama brīnišķīgo aromātu, kas piepildīja grotu. Pēkšņi pie ieejas nozibēja kāda
ēna, un uz sliekšņa parādījās Asgartas slaidais stāvs.
— Erikso! — uzsauca mags.
Šī pazīstamā metāliskā balss lika meitenei nodrebēt un apgriezties. Grīļodamās viņa kāpās atpakaļ, šķita, ka Amenhotepa skatiens viņu hipnotizē. Šis skatiens kā allaž bija valdonīgs, taču tajā nebya nedz naida, nedz barguma.
Erikso noslīga uz ceļiem un padevīgi čukstēja:
— Kungs, piedod man!
Amenhoteps strauji piegāja viņai klāt.
— Piecelies! Tevi kāds var ieraudzīt! Kāpēc tu drebi? Kāpēc tu mani tik ļoti ienīsti, ka gribēji nogalināt? Ko esmu tev nodarījis?
Kauns, bailes un haotisks citu jūtu jūklis, kurā Erikso pati nespēja orientēties, trakoja viņas dvēselē, acīs sariesās karstas asaras. Satvērusi maga roku, viņa to piespieda pie lūpām un skumīgi nomurmināja:
— Es pati nezinu, kāpēc tevi ienīstu.
Amenhotepa sejā uzplaiksnīja noslēpumains smaids. Piecēlis Erikso kājās, viņš aizveda meiteni līdz soliņam un apsēdināja sev līdzās.
— Nomierinies! Ko domās mani viesi, ja ieraudzīs tevi šeit raudam? — viņš laipni teica. — Nomierinies taču! Man nav nodoma piespiest tevi atgriezties pie manis, jā tev sirdij tuvāka citāda dzīve. Paliec pie krietnās Valērijas, esi laimīga starp sev līdzīgajiem, baudi dzīvi un izklaidējies, kamēr tas tevi saista. Taču atceries vienu: ja tev kādreiz būs nepieciešams patvērums un aizstāvis, tad šeit tu vienmēr atradīsi tēva mājas un tiksi draudzīgi, mīļi uzņemta.
Erikso tramīgi un neticīgi paskatījās uz viņu, bet, sastapusi maga labestīgo, gaišo skatienu, nosarka un, mulsi nolaidusi galvu, klusā balsī atbildēja:
— Kungs, tu esi tik labs un augstsirdīgs, bet
es— prātā jukusi un nepateicīga. Taču mēģini saprast, cik drausmīgi ir aizvadīt dienas vientulībā, kad alksti dzīvot, mīlēt un pilniem malkiem ieelpot brīvības gaisu!
— Tev taisnība! Man vajadzēja saprast, ka mana māja var likties kā cietums tādai jaunai, enerģijas pilnai būtnei kā tu. Taču man šķita, ka tu vēl esi bērns, un es baidījos tevi tik jaunu un skaistu rādīt katram pretimnācējam. Tagad esi laimīga pēc sava prāta.
— Es esmu laimīga, kungs! Es mīlu un mani mīl.
Maga plakstiņi ar garajām skropstām notrīcēja
un nolaidās, aizslēpdami acis. Kad viņš atkal sāka runāt, balss bija kļuvusi pavisam dobja:
— Nabaga bērns, tu tici tam, ko pati vēlies. Ne- pievilies: tu iedarbojies uz Rameri līdzīgi uzbudinošam vīnam. Viņš ir mākslinieks, tāpēc nespēj ne- sajūsmināties par tavu skaistumu, taču viņa sirds klusē, jo mīl citu.
— Viņš mīlēja Nuitu, bet viņa taču ir mirusi.
— Nuita dzīvo. Saskaņā ar negrozāmo likumu, kas valda pār dvēselēm, viņas gars tagad iemiesojies Valērijā. Viņi instinktīvi pazina viens otru, un viņu mīlestība ir atdzimusi.
Erikso nobālēja. Tātad Valērija ir Nuita! Kā viņa to nesaprata agrāk — abas taču ir tik līdzīgas viena otrai! Daži nenozīmīgi gadījumi, kuriem viņa agrāk nepievērsa uzmanību, tagad parādījās jaunā gaismā.
Amenhoteps vēroja meitenes seju, kurā atspoguļojās jūtas, kas viņu bija sagrābušas savā varā.
— Man laiks atgriezties pie viesiem, — viņš teica pieceldamies. — Lūk, mans pēdējais vārds: ja tavas cerības piepildīsies, es nodrošināšu tevi ar pūru; ja izrādīsies, ka man ir bijusi taisnība, un pienāks brīdis, kad tu ieradīsies šeit ar salauztu sirdi, tad zini, ka tiksi uzņemta kā meita un atradīsi manā personā tēvu un draugu.
Amenhoteps izgāja, bet Erikso nekustīgi nosēdēja vairākas minūtes, pēc tam piecēlās un, neko sev apkārt neredzēdama, devās uz ļaužu pilnajām zālēm. Ne troksnis un jautrība, kas valdīja visapkārt, ne pielūgsme, ar kādu daudzi uz viņu skatījās, meiteni vairs neskāra — viņa palika auksta un vienaldzīga. Amenhoteps bija ievainojis viņu tieši sirdī, turklāt ar saindētu ieroci, jo viņa cieta. īpaši sāpīgi bija redzēt, kā Rameri sarunājas ar Valēriju. Abi bija jautri un smaidīgi. Mags bija teicis taisnību. Tēlnieka skatiens ar neslēptu apbrīnu kavējās pie pat- ricietes slaidā auguma. Viņu, Erikso, Rameri bija pilnīgi aizmirsis, lai gan viņa bija daiļāka par Valēriju, turklāt tik ļoti mīlēja viņu. Šī rūgtā atziņa lika apdzist jebkurai interesei par Asgartas brīnišķīgajiem svētkiem.
Pirmās pēcsvētku dienas visiem legāta nama iemītniekiem, ieskaitot pašu saimnieku, bija ļoti smagas. Jutekliskais un sieviešu izlutinātais Galls jau sen bija iemīlējies Erikso un alka viņu iegvit. Meitenes neparastais skaistums, kas svētkos bija īpaši žilbinošs, lika uzvirmot viņa kaislei un uzvēdīja domas, vienu par otru bīstamākas.
Savukārt Erikso, kuru nodarbināja pašas mīlestība un greizsirdība, neievēroja nedz viņa kaislīgos skatienus, nedz centienus palikt ar viņu divatā. Būdama aizdomīga un kaprīza, viņa visur sekoja Rameri un uzmanīja viņu, lika lietā visu savu koķetēšanas māku, lai ar sava skaistuma spēku pakļautu viņu un atņemtu sāncensei.
Un nevar teikt, ka Erikso pūliņi būtu bijuši pilnīgi veltīgi. Rameri bija straujas dabas cilvēks, un viņa dzīslās phīda afrikāņu karstās asinis. Viņa sirds piederēja Valērijai, bet ugunsgrēkam līdzīgā kaisle vilka pie Erikso, kura arī pati atklāti izrādīja savu mīlestību pretēji Valērijai, kas vienmēr noslēdzās lepnā atturībā, nedodama nekādas cerības.
Šī mūžīgā pretrunīgo tieksmju mija beidzot nogurdināja Rameri.
Divas sievietes centās iegūt viņa sirdi: viena — nevaldāma, kaislīga un karsta kā tuksneša vējš; otra — mierīga, maiga un labdabīga kā dzīvinošs avots, kura ūdeņi rada oāzi neauglīgās smiltīs.
Tomēr vairāk par visiem cieta Valērija.
Apziņa, ka viņa nemīl vīru, ka sirds tiecas pēc tēlnieka, pildīja jaunās sievietes dvēseli ar kaunu, šausmām un pretīgumu pašai pret sevi. Būdama godīga, labestīga un tīra līdz dvēseles dziļumiem, viņa pārmeta sev noziedzīgās jūtas — kā būtu pārmetuši laulības pārkāpšanu. Visiem spēkiem viņa centās pārvarēt mīlestību pret Rameri un izraut to ar visām saknēm no savas sirds. Valērija izvairījās no tēlnieka un izturējās pret viņu ar augstprātīgu vēsumu, cerot, ka tas attālinās no viņas jauno cilvēku. Pilnīgi nodevusies šai iekšējai cīņai, ko visiem spēkiem centās slēpt no vīra, Valērija nepievērsa nekādu uzmanību tam, kas notika viņas tuvumā, tāpēc arī nemanīja nedz Galla gandrīz neslēpto kaisli pret Erikso, nedz pēdējās koķetēšanu ar Rameri.
Kādu vakaru, kad Galla nebija mājās, Valērija agri devās uz savām istabām, lai pabūtu viena, taču nekādi nespēja atbrīvoties no mīlestības un sirdsapziņas pārmetumiem. Šo jūtu izraisītās rūgtās domas nedeva mieru un neļāva aizmigt. Viņa ar skumjām sev jautāja, ar ko šis haoss beigsies. No Rameri viņu šķīra bezdibenis, bet dzīve ar Gailu bija kļuvusi izmisuma un pretīguma pilna.
Nespēdama aizmigt, Valērija piecēlās, apģērbās un, nevienu netraucējot, izgāja no istabas. Sākumā viņa staigāja pa terasi, bet tad devās uz priekšu pa garu un platu galeriju, kas stiepās visgarām mājai dārza pusē.
Viņa aizgāja pa galeriju krietni tālāk nekā parasti. Pēkšņi viņa izdzirda liras skaņas. Valērija sarāvās, apstājās un nosarka, jo saprata, ka ir apstājusies dažus soļus no Rameri istabas loga. Pirmā jaunās sievietes doma bija griezties atpakaļ, bet tobrīd atskanēja dziedāšana liras pavadījumā. Tas bija Rameri, kurš pusbalsī dziedāja senu melanholisku ēģiptiešu āriju. Kādas neizprotamas izjūtas pārņemta, Valērija noslīga uz soliņa. Šī dīvaini pazīstamā melodija viņu apbūra.
Alejā atskanēja viegli soļi, bija saklausāma smilšu čirkstoņa. Patriciete izbrīnīta ieraudzīja, ka Erikso apstājas zem tēlnieka loga un sajūsmināta klausās dziesmā.
Mēness blāvajā gaismā Valērija saskatīja, ka jaunā meitene bija tērpusies vieglā baltā tunikā, pār kuru gluži kā apmetnis līdz ceļiem klajās viņas rudās cirtas.
Pēc brītiņa Erikso paķēra akmentiņu un iemeta to istabā. Dziedāšana apklusa, un. logā parādījās tēlnieka seja.
— Erikso! Trakā! Ko tu šeit dari? Ja nu kāds tevi ierauga? — kā jokodamies, kā rādamies jautāja Rameri.
— Gribu ar tevi parunāt bez lieciniekiem. Dienā es to nevaru izdarīt, jo vienmēr kāds traucē. īpaši apnicis Galls — viņš seko man kā ēna.
Rameri veikli uzrāpās uz palodzes un izlēca dārzā.
— Ko tad tu tā gribi man teikt? — viņš jautāja, apskaudams meitenes tievo vidukli un skūpstīdams viņas samtaino vaigu.
Erikso viegli atbrīvojās no Rameri apskāviena un, nostājusies viņa priekšā, dusmīgi iekliedzās:
— Ne jau skūpsti ir galvenais. Es gribu, lai tu beidzot skaidri pasaki, vai tu mani mīli. Es labāk mirstu nekā ilgāk paciešu šo mīlestības un vienaldzības sajaukumu.
— Protams, ka mīlu. Kāpēc tu par to šaubies? Iesim! Apsēdīsimies uz soliņa pie terases un papļāpāsim.
Valērija dzirdēja, kā viņi apsēdās krūmu ēnā. Tad Rameri turpināja:
— Vēlreiz atkārtoju: es mīlu tevi! Tikai es neesmu tik ekspansīvs kā tu.
— Ja tu mani mīli, tad appreci! Es vēlos, lai tu piederētu vienīgi man.
— Es pats vēlētos ar tevi apprecēties, taču šāds svarīgs solis ir nopietni jāpārdomā. Vajag iekārtoties un atrast līdzekļus nodrošinātai dzīvei. Mēs taču nevaram dzīvot pie Galla ar bērniem un saviem ļaudīm, — kā šaubīdamies atbildēja Rameri.
— Amenhoteps apsolīja man dot pūru, ja es ar tevi apprecēšos; tātad no šīs puses nav nekādu grūtību. Bet zvēri man, — viņa apvija rokas ap tēlnieka kaklu, — zvēri pie Ozīrisa, ka tu nemīli Valēriju!
Rameri nodrebēja.
— Kā gan es varētu uzdrošināties iemīlēt krietno un lepno Valēriju, — viņš atbildēja dobjā balsī. — Es uz viņu skatos kā uz ģēniju aizbildni. Viņa būs laimīga par mūsu savienību un, protams, visiem spēkiem to veicinās.
Ja Erikso nebūtu tik ļoti kaisles apžilbināta, viņa būtu pamanījusi gan Rameri nepārliecinošo intonāciju, gan izvairīšanos no tiešām atbildēm. Viņš neiedrošinās mīlēt Valēriju, bet, ja saņemtu drosmi, tad varbūt arī iemīlētu!… Dedzīgā aizrautība traucēja viņai iedziļināties tēlnieka vārdu jēgā. Meitene saprata vienīgi to, ka Rameri no Valērijas neko negaida un uzskata viņu tikai par savu labvēli.
Jūtu uzplūdumā Erikso metās Rameri ar kaklu. Valērija dzirdēja dedzīgus skūpstus un kaisles pilnus vārdus, kurus nesaprata, jo viņu bija pārņēmis briesmīgs satraukums. Pec brīža Rameri un Erikso aizgāja.
Viss redzētais un dzirdētais ļoti nomāca Valēriju. Viņā pamodās spēja greizsirdība, pārvērzdama vienmēr apspiestās un atvairītās jūtas spēcīgā kaislē, par kuras esamību viņa nebija pat nojautusi. Valērijai šķita, ka viņa stāv bezdibeņa malā un ka viņu tajā grūž naids pret Erikso un kaut kādas nepazīstamas jūtas, kas plosīja viņas sirdi. Smagi elpodama, viņa kā salauzta sēdēja uz soliņa. Tad, piespiedusi pieri pie balustrādes aukstā marmora, sāka raudāt, aizmirsusi visu, pat to, kur atrodas.
Rameri, pavadījis Erikso, domīgs nāca atpakaļ, kad izdzirdēja kādu raudam. Viņš satrūkās un apstājās, mēģinādams noteikt, no kurienes skan raudas. Jaunais cilvēks bija satraukts un neapmierināts. Viņu nomāca šīs nenoteiktās saistības, ko pats bija uzņēmies attiecībā uz Erikso. Viņš baidījās, ka meitene gribēs viņu izmantot. Rameri jau sāka apsvērt, vai nevajadzētu lūgt Amenhotepa palīdzību šajā kutelīgajā situācijā, kad izdzirdēja raudāšanu.
— Droši vien kāda no patricietes kalponēm, — viņš neapmierināti nomurmināja. — Nu gan es viņai parādīšu, ko nozīmē nākt izraudāties pāris soļus no mana loga!
Beidzot Rameri izdevās noteikt virzienu. Piegājis pie terases, viņš uzmanīgi pašķīra lapotni. Pazinis Valēriju, kas vēl aizvien raudāja, piespiedusies pie balustrādes, viņš palika stāvam kā pienaglots. Vienā mirklī Rameri saprata, kas šeit noticis: patriciete ir dzirdējusi viņa un Erikso sarunu un asaru cēlonis ir greizsirdība.
Jaunā cilvēka sirdi piepildīja laimes, mīlestības un lepnuma reibinošā sajūta, kas pat lika aizmirst par skaistās grieķietes esamību. Beidzot viņš ir pārliecinājies, ka viņu mīl! Tiesa, arī agrāk viņš reizēm bija uztvēris skatienus, kas lika straujāk iepukstē- ties sirdij, taču šie uzplaiksnījumi bija tik reti un jaunās sievietes sirsnīgā labvēlība tik prasmīgi noslēpa viņas patiesās jūtas, ka viņš nekādi nespēja atbrīvoties no šaubām.
Rameri pārņēma tāda reibinošas laimes saldme, kādu viņš nebija izjutis kopš tā laika, kad Nuita atzinās savā mīlestībā. Vienlaikus viņš juta ari dziļu žēlumu un vēlēšanos mierināt Valēriju, noslaucīt viņas asaras. Viņa izskatījās tik neizsakāmi daiļa šajā izmisuma pozā.
Neapzinādamies, ko dara, Rameri uzskrēja pa terases kāpnēm, nokrita uz ceļiem jaunās sievietes priekšā un, saņēmis viņas rokas, kas aizsedza asarās mirkstošo seju, nočukstēja:
— Valērija!
Jaunā sieviete mirklī izslējās. Kad viņa sastapa Rameri mīlestības pilno skatienu, viņas sejā atmirdzēja neaprakstāmas laimes, pārsteiguma un mīlestības gaisma. Ja līdz tam Rameri vēl bija kādas šaubas, tad šis mirklis pilnībā tās izkliedēja.
Taču Valērija tikai īsu bridi ļāvās vijumam. Tūlīt to nomainīja dusmas un sašutums. Viņa piecēlās un, atgrūdusi jauno ēģiptieti, bargi jautāja:
— Ko tev no manis vajag, tēlniek? Ka tu iedrošinies mani traucēt?
Rameri saprata, kāpēc Valērija nevis draudzīgi un familiāri uzrunāja viņu vārdā, bet gan nosauca par «tēlnieku». Tas ēģiptieti nebūt neaizvainoja, jo viņš apjauta, ka tās ir sievišķīgas greizsirdības izraisītas dusmas un piktums, ka viņa sevi nodevusi. Šā toņa un šo vārdu uzdevums bija radīt viņā vilšanos un attālināt no sevis.
— Kāpēc tu raudi, Valērija? — viņš atkārtoja pieceldamies.
— Tas uz tevi neattiecas! Man nav tev jāatskaitās par saviem priekiem un bēdām.
— Tu nevēlies tās uzticēt pat draugam?
— Man nav draugu, un man tie ari nav vajadzīgi, lai cik maz manā dzīvē būtu mīlestības, — Valērija teica rūgtuma pilnā balsī. — Bet tagad paej nost! — viņa piebilda ar pavēlošu žestu, un samtainajās acīs pavīdēja drīīmas ugunis.
Rameri klusēdams atspiedās pret sienu, ļaudams jaunajai sievietei paiet garām. Kad slaidais stāvs pagaisa galerijas tumsā, viņš atgriezās savā istabā tādā pašā veidā, kādā bija to atstājis, līksmi murminādams:
— Esmu pacietīgs, Valērija! Tagad es zinu, ka pienāks brīdis, kad tu atzīsies, ka mīli mani.
Valērija aizvadīja mokošu bezmiega nakti. Nākamajā dienā viņa teicās esam slima un neizgāja no istabas. Viņā cīnījās vispretrunīgākās jūtas. Viņa jutās neizsakāmi nelaimīga un bija ar sevi ļoti neapmierināta.
Pret vakaru Valērijas slimīgās jutoņas sasniedza kulmināciju. Nošķirtība un istabā valdošais dziļais klusums viņai šķita neizturams. Galls pusdienoja pie prokonsula un tādās reizēs parasti atgriezās vēlu. Erikso un Rameri, bez šaubām, kaut kur maigi dūdo tāpat kā vakar. Jau doma vien, ka atkal varētu ieraudzīt abus kopā, Valērijai šķita neciešama, tāpēc viņa nolēma doties pie Lēlijas. Pēdējā laikā abas bija ļoti satuvinājušās. Jaunās kristietes miers labestīgi iedarbojās uz patricietes satraukto dvēseli. Valērija zināja, ka Lēlija ilgi paliek nomodā un nododas lūgšanām, tomēr baidīdamās, ka meitene varētu būt jau gultā, steidzīgi izgāja no istabas. Iedama garām nelielai telpai, kas bija savienota ar triklīniju un kalpoja par bibliotēku, Valērija izdzirdēja Erikso satracinātā balsī kliedzam:
— Liec mani mierā, Gail! Es tev jau teicu, ka mīlu Rameri un viņš mīl mani.
— Tu aizmirsīsi šo nožēlojamo tēlnieku! Iemīli mani, Erikso, un es tev zvēru…
Valērija piegāja pie durvīm. Ar satraukumā drebošu roku viņa mazliet pavēra portjeru un ieskatījās istabā.
Erikso stāvēja līdzās plauktam, kas bija piekrauts ar tīstokļiem un plāksnītēm. Viņas priekšā ceļos bija nometies Galls; rokas izstiepis, viņš tiecās apskaut meiteni. Erikso viņu skarbi atgrūda.
— Ak, nebārsties ar solījumiem! — viņa nepacietīgi pārtrauca Gailu brīdī, kad patriciete pavēra portjeru. — Es aizmigu kā maga verdzene, tagad esmu brīva. Ko gan tu, precēts patricietis, spēj man dot? Kas es tev varu būt? Atstāj mani mierā un mīli, kā tas pieklājas, savu krietno un daiļo sievu.
— Erikso, tu būsi mana sieva! Es šķiršos no Valērijas, kuru itin nemaz nemīlu. Es nespēju mīlēt šo vienmēr maigo, apnicīgo sievieti, kurā nav ne kripatiņas ugunīgas kaisles un kura līdzinās marmora statujai. Es padarīšu tevi par patricieti! Es nolikšu pie tavām kājām visu, ko spēj dot bagātība! Nebūs tādu svētku, banketa vai dārglietu, kuras es tev nepiedāvātu, lai tevi iepriecinātu.
Erikso skaļi iesmējās.
— Atradis, ar ko mani iekārdināt! Ja vien gribētu, es varētu dzīvot Asgartas pilī un manā rīcībā būtu visa viņa bagātība. Bet es atteiktos no visa, ja tā dēļ man būtu jāupurē Rameri mīlestība. Saproti, Gail, es nemīlu un nevēlos tevi.
Neklausīdamās tālāk, Valērija kā ēna aizslīdēja prom. Viņas krūtis šķita kā sažņaugtas, un kaut kāda dīvaini sāpīga izjūta spieda sirdi. Patricieti neuztrauca tas, ka Galls viņu nemīl, — ari Valērija pati vīru nemīlēja; taču viņa nebija iedomājusies, ka vīrs pret viņu ir tik vienaldzīgs un viņa kļuvusi tik nevajadzīga, ka Galls grib no viņas atbrīvoties. Jaunajai sievietei šķita, ka viņas priekšā pavēries bezgalīgs tukšums. Kādēļ gan viņa cīnījās pati ar sevi? Tas, kurš viņai bija iedvesis šīs noziedzīgās jūtas, arī viņu nemīl. Kas notiks ar viņu šajā tuksnesī bez jebkāda dzīves mērķa, bez mīlestības un pat bez draudzības, kas varētu sniegt atbalstu?
Valērija gluži mehāniski turpināja ceļxi, atvēra durvis un iegāja Lēlijas istabā. Jaunā meitene sēdēja pie maza galdiņa un lampas gaismā lasīja. Ieraudzēsi satraukto un bālo Valēriju, kas stāvēja pie durvīm ar neko neredzošu skatienu sejā, Lēlija ātri pieskrēja viņai klāt, apskāva un aizveda uz guļasvietu.
— Kas tev kaiš, Valērija? — viņa jautāja, apsēdusies līdzās. — Redzu, ka tevi kaut kas ir ļoti sarūgtinājis. Vai tu nepastāstīsi, kas noticis? Varbūt Dievs man dos apskaidrību, kā tev palīdzēt.
— Ak, esmu tik nelaimīga! — nočukstēja Valērija, apvīdama rokas Lēlijai ap kaklu un izplūzdama asarās.
Jaunā meitene nopūtās.
— Pasaule, kurā tu dzīvo, žņaudz tevi līdzīgi čūskai un ieurbjas tavā dvēselē ar savu indīgo dzeloni. Tu veltīgi meklē to, ko cilvēku vidū nav iespējams atrast, — zemes dzīves laimi. Ja tu meklētu debesti priekus, tie dāvātu tev dvēseles mieru. Pasaule nes vienīgi vilšanos, ciešanas, sadragātas cerības un alkas pēc baudām. Pasaiile gluži kā drūms sargkareivis aizšķērso ceļu uz debesīm. Cilvēki, kas alkst vienīgi pēc bagātības un savas godkāres un dzīvniecisko instinktu apmierināšanas, maldās tumsā. Viņi kā akli paiet garām īstajai dzīvei — gara dzīvei. Esi taču atklāta! Atver nesarkstot man savu sirdi, parādi man savas brūces, jo es mīlu tevi ar visu dvēseli un vēlos atvieglināt tavas sāpes.
— Vai tu spēsi mani saprast, Lēlij? Tu esi tik jauna un skaidra! Tu nekad neesi pazinusi laicīgās dzīves mīlestību, kas liek liesmot sirdij un jūtām, — klusi teica Valērija. — Vai sapratīsi tādu mīlestību, kuru tu, būdama tik tīra un šķīsta, droši vien uzskati par netīru? Es esmu divkārt netīra, jo kaisles pilnas jūtas manī modušās nevis pret savu vīru, bet pret svešu cilvēku, kurš turklāt mīl citu sievieti. Un tomēr es šo cilvēku tik un tā mīlu, un greizsirdība plosa manu sirdi, un es jūtu, kā zeme pazūd zem manām kājām.
Lēlija domīgi klausījās patricietes vārdos.
— T\i kļūdies, Valērij, domādama, ka nesapratīšu tavas jūtas, — viņa pēc brīža ierunājās. — Es mīlēju, tāpat kā tu, kādu jaunekli, ar kuru kopš bērnības biju saderināta. Mēs apprecētos, tiklīdz viņš būtu apvilcis vīra togu. Taču Dievs savā gudrībā bija lēmis citādi. Man tev jāsaka, ka mani vecāki, kaut gan bija kristieši, necentās mani pievērst savai ticībai, bet gaidīja, lai es tiktāl attīstītos, ka spētu saprast šīs ticības diženumu. Mans līgavainis Anas- tasijs bija mūsu Kunga Jēzus Kristus dedzīgs piekritējs. Viņa sirds bija šķīsta kā nevainīgai jaunavai, un viņš nebija spējīgs nodoties ar sievieti laicīgajai mīlestībai. Viņš mani ievadīja mūsu svētās ticības mācībā un nopina vainagu, ko es uzliku galvā kris- toties. Kad pēc šīs ceremonijas mēs pirmoreiz palikām divatā, Anastasijs mani noskūpstīja un teica: «Mana mīļotā līgava, mūsu svētajai baznīcai pienācis grūts laiks — cīņas un upuru laiks. Pret mums tiks izdoti nežēlīgi edikti. Priekšnojauta man saka, ka arī mans aicinājums būs ciest par ticību. Tāpēc mūsu savienība tiks slēgta nevis šeit, uz zemes, bet gan debesīs, pie glābēja troņa. Viņš savienos mūsu dvēseles uz mūžību.»
Kad sāku raudāt, jo mīlēju Anastasiju no visas sirds, viņš sacīja: «Neraudi, Lēlija! Atri pārejošā laicīgā laime nekad nav pilnīga, to saduļķo greizsirdība, slimības un vilšanās, no kā dzīvē nav iespējams izvairīties. Bet mūsu mīlestību neviens nespēs aptumšot, un nekas mūs neizšķirs, jo mūsu mūžīgā savienība plauks mūžīgā miera gaišajās sfērās.» Viņa priekšnojautas drīz vien piepildījās. Pēc sešām nedēļām kāds slepeni nosūdzēja, ka Anastasijs ir kristietis, un viņš kā varonis stoiski mira cirka arēnā. Man tas bija smags laiks. Kad Anastasija nāves dienas vakarā viņa māte atnesa dēla asinis samērcētu sūkli, visu manu būtni pārņēma dīvains miers. Es raudāju, taču bez sāpēm. Man pat pietika spēka pateikties Kungam par viņa dvēseles atbrīvošanu un par viņam piešķirto žēlastību pieņemt mocekļa vainagu. Naktī man parādījās Anastasijs. Viņš bija tērpies sniegbaltā tunikā, bet viņa gaišajās cirtās liesmoja žilbinoša uguns. Rokās viņš turēja palmas zaru. Viņš pasmaidīja un teica: «Tu sekosi man, Lē- lij, tomēr tavs pārbaudījums vēl nav beidzies.» Kopš tā laika es viņu bieži redzēju. Nāve mani vairs nebaidīja, un es iepazinu laimi, ko sniedz garīgā mīlestība. Bet tagad, ja vēlies, es parādīšu tev savus dārgumus.
— Jā, lūdzu, — atbildēja Valērija, būdama jau mazliet mierīgāka.
Lēlija aizgrūda durvju aizbīdni. Tad viņa izņēma no skapja paprāvu lādīti un atvēra to ar nelielu atslēdziņu, kas karājās viņai kaklā. Lādītē atradās kristāla pudelīte, kas bija piepildīta ar sarkanu šķidrumu, sūklis, sakaltis vainags un neliels ziloņkaula krustiņš.
— Skaties! Šis sūklis bija pakārts Anastasijam kaklā, kad viņš cīnījās cirka arēnā, bet mazo ziloņkaula krustiņu viņš turēja rokā. Šo vainagu viņš nopina manai kristīšanai.
Lēlija paņēma pudelīti, kas bija piepildīta ar asinīm, un noskūpstīja to.
Satrauktā Valērija izbrīnīta skatījās uz viņu.
— Tu esi laimīga, Lēlij, tev ir kas tāds, kas tev norāda dzīves ceļu, — viņa teica. — Tavi vecāki un tavs līgavainis tev parādās, mierina tevi un dod padomus. Man ir tikai manis pašas spēki, un es klīstu tumsā, neatrazdama glābjošas durvis.
Lēlija, kas bija iegrimusi savās domās, pacēla galvu.
— Varbūt tu neesi meklējusi palīdzību tur, kur to var atrast. Vai nevēlies kopā ar mani lūgt Dievu? Tas Kungs savā bezgalīgajā žēlsirdībā iedvesīs tev, kas jādara, lai iegūtu dvēseles mieru, un varbūt sūtīs kādu no saviem vēstnešiem, kas norādīs tev ceļu.
Lēlija izņēma no lādītes ziloņkaula krustu un ielika to patricietes rokās. Pēc tam, apskāvusi viņu ap vidukli, jaunā meitene noslīga uz ceļiem. Nedroši, taču nespēdama pretoties, Valērija sekoja viņas paraugam, ieklausīdamās lūgšanas vārdos, ko čukstēja Lēlija.
Patriciete nekad vēl nebija nevienu redzējusi tā lūdzamies. Šķita, ka visa jaunās meitenes būtība ir atrāvusies no matērijas un tiecas uz to miera, svētlaimes un mīlestības vietu, kurā viņa saskatīja glābiņu. Lēlijas ekstātiskā degsme un viņas dvēseles varenais lidojums labvēlīgi iedarbojās uz Valērijas sāpju plosīto dvēseli. Viņai šķita, ka šūpojas fos- foriscējošos viļņos, kas ceļ viņu pretī izplatījumam. Viņa sajuta dziļu, vārdos neizsakāmu mieru, gaiss piepildījās ar patīkamu aromātu, bet no krusta viņas rokā sāka plūst zeltaini stari.
Šo jauno izjūtu pārņemta, ari Valērija sāka lūgties. Klusa, bet dedzīga lūgšana plūda no viņas sirds pie nepazīstamā Dieva, kuru bija pielūgusi viņas māte. Pēkšņi Valērija ieraudzīja, ka uz krusta, ko Lēlija bija izņēmusi no skapja un pakārusi pie sienas, parādījās mirdzošs disks. Tas kļuva aizvien lielāks, izplatīdams žilbinošu gaismu. Uz šā mirdzošā fona, kas līdzinājās briljantu kaskādei, sāka viegli iezīmēties divas zili baltās tunikās tērptas figūras.
Viens no debesu sūtņiem bija brīnumskaists jauneklis, kas turēja rokās palmas zaru. Otra bija ne mazāk daiļa sieviete, kuras sejā staroja svētlaime. Viņas melnajos matos laistījās liliju vainags. Valērija saviļņota pazina savu māti, kuras tēlu bija saglabājusi sirdī.
Gaišais tēls ar maigu smaidu sejā noliecās pie Valērijas un ar savu mirdzošo roku pieskārās pie viņas pieres. Jaunā sieviete juta, ka pagaist greizsirdība, naids un rūgtums, kas bija iemājojuši viņas dvēselē, un t^jā ieplūst dziļš miers. Tad harmoniska, bet dobja balss, kurā bija jaušama bezgalīga mīlestība, teica:
— Mans mīļotais bērns! Es lūdzos, lai Dievs tevi apskaidro un virza pa savu ceļu, kurš vienīgais ved uz mērķi un atklāj cilvēkam dzīves jēgu. Zemes dzīves vēlmes ir smagākas par granītu, un, kamēr vien cilvēks cīnās ar matēriju, viņš nebūs mierīgs un patiesi laimīgs. Mūžīgi uzbudināts, viņš izdzers aizvien jaunu kaislību kausu, nevarēdams gūt sātu un vienmēr atrazdams kausa dibenā vienīgi rūgtas mieles.
Tēls paņēma no jaunekļa rokām palmas zaru un sniedza to Valērijai.
— Ņem un esi tās cienīga! Šī palma ir kāpnes, kas aizvedīs tevi līdz Debesu vārtiem, kad būsi atbrīvojusies no matērijas, kas velk uz leju tavas dvēseles spārnus. Tu mums pievienosies kopā ar savu draudzeni. Esi nelokāma. Kas gan ir ātri pārejoši sarūgtinājumi salīdzinājumā ar mūžīgajiem debesu priekiem!
Tēls kļuva blāvāks un izgaisa atmosfērā. Strauji noslīdējusi no ekstāzes virsotnēm, Valērija sagrīļojās un būtu nokritusi uz grīdas, ja vien Lēlija nebūtu viņu satvērusi.
Pēkšņi jaunā sieviete izslējās. Pavisam nobālusi, plaši atplestām acīm viņa ar roku norādīja uz svaigo palmas zaru, kas bija atsliets pret galdu. No zara plūda spēcīgs aromāts, un uz tā vēl mirdzēja rasas lāses.
— Ko tas nozīmē? — viņa iekliedzās, drebēdama pie visām miesām.
Lēlijas sejā parādījās neizsakāms prieks.
— Valērija! Tu nekad neesi stāstījusi, ka tava māte bija kristiete. Tagad es to zinu. Viņa ieradās kopā ar Anastasiju, lai norādītu ceļu, pa kuru tev jāiet. Šis palmas zars, ko atstāja debesu sūtņi, ir viņu aizbildnības zīme. Tas ir kā pavēstījums, ka tev paredzēta mocekles nāve. Ak, Valērij! Esi stipra un vīrišķīga! Nāve ticības vārdā — tas ir zemes dzīves ciešanu gals, tas ir mūžīgs miers, bezgalīga svētlaime un atbrīvotās dvēseles pārliecība par to, ka, šodien būdamas matērijas verdzenes, jau rit kļūsim par bezgalīgā izplatījuma valdniecēm.
Valērija neko neatbildēja. Stāvēdama uz ceļiem līdzās palmas zaram, viņa to bijīgi aptaustīja, pēc tam, atbalstījusies pret Lēlijas guļasvietu, aizvēra acis. Pēdējo dienu uztraukumi, cīņa starp kaisli, pienākumu, greizsirdību un vilšanos — tas viss bija satriecis jauno sievieti, iedragājis viņas garīgo līdzsvaru un atņēmis spēkus. Tagad Valērija ļāvās jaunajai straumei, kas bija paņēmusi viņu savā varā ekstāzes brīdī.
Tikko redzētais un dzirdētais, brīnišķā izplatījuma velte un, visbeidzot, priekpilnais miers, kas bija iestājies pēc dvēseles vētras, — tas viss sekmēja jaunās sievietes izšķirošo izvēli.
Šajā mirklī pasaule viņai vairs neko nenozīmēja, dzīve šķita slogs, bet mīlestība pret Rameri atbrīvojās no tā rūgtuma, kuru parasti atrod baudu kausa dibenā. Pretēji savam apdomīgajam un biklajam raksturam Valērija tagad bija spējīga pieņemt viskrasākos lēmumus.
Kad jaunā sieviete piecēlās, viņas seja pauda neparastu enerģiju.
— Pateicos tev, Lēljj, ka atvēri man acis. Tagad, kad esmu redzējusi savu māti, es vairs nešaubos, kur meklējama patiesā ticība. Tu sapratīsi, ka es nekavējoties vēlos iepazīt jūsu Dieva mācību un iemantot to debesu valstību, ko Viņš lej dvēselēs. Bet tu pati saproti, ka šeit to nav iespējams izdarīt. Mani sievas un mājas saimnieces pienākumi, svētki un pieņemšanas, kurās man jāpiedalās, un, visbeidzot, apstāklis, ka mani nemitīgi vēro klienti, viesi un kalpotāji, — tas viss man traucē nodoties vienīgi lūgšanām un pārdomām, kā to alkstu darīt. Dod padomu, ko man iesākt!
Lēlija dedzīgi noskūpstīja savu jauno ticības māsu un apsveica ar to, ka tas Kungs viņu apskaidrojis un iedvesis tikko sacītos vārdus. Tad jaunā meitene iegrima dziļās pārdomās.
— Es varētu dot tev padomu, tikai baidos, ka mans plāns tev šķitīs pārdrošs, — viņa nedroši ierunājās.
— Vienalga, runā! Pēc tam varēsim apspriest un mainīt tavu priekšlikumu.
— Tātad klausies: ja tu vēlies pilnībā pievērsties Pestītājam, tev jāatstāj šis nams, kur tev uz katra soļa uzglūn kārdinājums un ļaunums. Arī es pati alkstu atgriezties pie savējiem; lai gan tu esi ļoti labestīga, man tomēr ir smagi dzīvot starp mūsu slepkavām un Kristus noliedzējiem. Ja tu piekriti, tad nekas nevar mūs aizkavēt tūlīt pat aiziet, jo nekad neklājas atlikt labus nodomus.
Valērija bija tādā dvēseles stāvoklī, ka priekšlikums atstāt vīra māju viņu nenobaidīja. Viņā vienīgi ietrīsējās kaut kas līdzīgs pašpārmetumiem, tāpēc patriciete nedroši nomurmināja:
— Mani sāks meklēt un ātri atradīs, ņemot vērā Galla rīcībā esošos līdzekļus.
— No tā nebaidies! Jāpagūst tikai aiziet pirms tava vīra atgriešanās. Nakts ir gara, un es paspēšu tevi aizvest līdz priekšpilsētai. Tur nomaļā namiņā dzīvo brīnišķīga sieviete, kura jau ne reizi vien ir devusi patvērumu neofitiem. Marija un viņas dēls pārdod dārzeņus, un viņus neviens aizdomās netur. Tur tu bez bailēm varēsi palikt, līdz tiksies ar mūsu bīskapu. Viņš tevi noslēps vienā no mūsu visdrošākajām slēptuvēm, kamēr tu stiprināsies jaunajā ticībā un caur kristīšanos neatdzimsi jaunai dzīvei.
— Labi! Esmu gatava tūlīt pat doties projām, — atbildēja Valērija pēc īsa pārdomu brīža un devās uz savu istabu.
Lēlija tikko bija paguvusi salikt nedaudz veļas un paņemt savu lādīti ar dārgumiem, kad, tumšā apmetnī ietinusies, ar divām paciņām rokās ieradās Valērija. Vienā bija tunika un dažas sīkas mantas, bet otrā — dārglietas.
Klusi un piesardzīgi _ abas sievietes šķērsoja galeriju, nokāpa dārzā un izgāja tam cauri. Tad pa mazajiem vārtiņiem, kurus izmantoja dārznieks un kuri bija aiztaisīti no iekšpuses vienīgi ar aizbīdni, viņas izgāja uz ielas. Neierastais smagums nogurdināja Valēriju, un viņa aizelsusies apstājās ielas stūrī.
— Vēl mazliet pacietības! — viņai čukstēja Lēlija. — Drīz mēs nokļūsim līdz ziedu veikaliņam. Tur satiksim jaunu kristieti, kuru es pazīstu.
Kā jau meitene bija teikusi, pagriezienā uz pirmo ieliņu atradās veikaliņš, kurā bija redzami grozi un podi ar puķēm.
— Klit! — pusbalsī uzsauca Lēlija.
— Nāku! — atsaucās skanīga balss.
Pēc brīža parādījās gadus piecpadsmit vecs zēns, kas tūlīt paņēma saiņus.
Pēc stundu ilga gājiena viņi apstājās pie augstas un biezas sienas pašā priekšpilsētas nomalē. Klits paņēma pie sienas piekārto āmuriņu un četras reizes piesita pie aizslēgtajām durvīm.
— Tā kristieši ir vienojušies ziņot cits citam, — paskaidroja Lēlija. — Trīs reizes piesit Svētā Gara vārdā.
- Pēc diezgan ilgas gaidīšanas durvis čīkstot atvērās, un uz sliekšņa parādījās paveca vienkāršu ļaužu sieviete, kas ielaida atnācējus.
Lēlija saskūpstījās ar sievieti. Tad, norādīdama uz Valēriju, teica:
— Māsa Elizabete, es atvedu neofiti. Viņai nepieciešams miers. Vai varēsit viņai dot mājvietu?
— Protams. Lai Dievs svētī tavu atnākšanu, dārgā māsa, — atbildēja sieviete, pagriezusies pret Valēriju.
Bet viņa nebija spējīga pat atbildēt. Pieradusi vienīgi pie īsām pastaigām vai nestuvēm, jaunā sieviete pirmoreiz mūžā bija tādu gabalu nogājusi kājām. Viņa bija tik pārguruši, ka kājas ļodzījās un galva reiba. Valērija būtu nokritusi, ja Lēlija un Elizabete nebūtu viņu satvērušas.
Sievietes nosēdināja patricieti uz sola. Kad Valērija bija nedaudz atpūtusies, viņu izveda cauri biezi saaugušam dārzam un namā, kas atradās tā otrā galā, ierādīja nelielu izbalsinātu istabu, kurā stāvēja vienkārša, taču tīra un ērta gulta. Kamēr māsa Elizabete palīdzēja Valērijai noģērbties, atnāca mājas saimniece Marija— labsirdīga sieviete, kuras seja neizcēlās ne ar ko īpašu. Viņa bija atnesusi jaunajai viešņai glāzi silta vīna un gabaliņu gaļas, ko piespieda apēst. Pēc tam patriciete mirklī iekrita smagā un dziļā miegā.
Kad Valērija pamodās, bija jau diezgan vēls un saules stari lauzās cauri vienkāršajiem aizkariem. Jaunā sieviete pārsteigta aplūkoja kailās sienas, vienkāršo koka galdu, tādus pašus krēslus un raupjo vilnas segu, kas bija aizklāta priekšā gultai. Pēkšņi patriciete visu atcerējās, un viņu pārņēma tādas bailes, ka viņa, apslāpējusi kliedzienu, paslēpa seju spilvenos. Ekstāze bija izgaisusi, un tagad viņa visā pilnībā apjēdza, ko izdarījusi. Ko teiks Galls, kad uzzinās par viņas bēgšanu? Vai viņš ir pelnījis šo kaunu un nelaimi, ko viņa ir nodarījusi vīram un tā namam? Jā, viņš atzinās mīlestībā Erikso, un viņa vienaldzība Valēriju aizvainoja. Bet viņa taču zināja, ka Galls mēdz aizrauties. Pret savu sievu viņš vienmēr bija izturējies laipni, uzmanīgi un iecietīgi. Vai viņai bija tiesības vīru nosodīt, ja pati loloja noziedzīgas jūtas pret ēģiptieti? Jauno sievieti pārņēma tāds kauns un nožēla, ka viņa nolēma atgriezties pie vīra un izlūgties piedošanu par savu neprātīgo rīcību.
Pieņēmusi šādu lēmumu un nomierinājusies, Valērija piecēlās un jau grasījās ģērbties, kad skatienu piesaistīja uz galda gulošais palmas zars. Jaunā sieviete nodrebēja, viņas acis aizmiglojās, un viņu savā yarā atkal paņēma iepriekšējā vakarā pārdzīvotais. Šo debesu velti viņai bija atnesusi māte! Kurš gan vēl labāk zina, kas ir labs un spēj sniegt mieru un mūžīgu svētlaimi?
Atkal viņa sajuta pretīgumu pret dzīvi, iekšējo cīņu un augstākās sabiedrības tukšumu. Atkal viņa alka gūt to apskaidrību, kas spulgoja mocekļu sejās. Jā, viņas mātei ir taisnība! Ko vērtas ir zemes dzīves ciešanas un atsacīšanās no šīs pasaules labumiem salīdzinājumā ar mūžīgo svētlaimi! Dvēseles glābšana ir svarīgāka par visu pārējo.
Atguvusi mieru un pārliecību par izvēles pareizību, Valērija piecēlās un steidzīgi apģērbās. Viņa jau beidza kārtot matus, kad atskrēja Lēlija.
— Tu jau esi gatava? Un bez citu palīdzības? Nu, redzi, cik ātri jaunā dzīve tevi iemācījusi būt patstāvīgai! — viņa jautri tērgāja. — Bet tagad iesim! Pati Providence šorīt ir atvedusi šurp mūsu bīskapa draugu diakonu Rustiku. Es viņam jau pastāstīju par tevi, un viņš darīs visu iespējamo, lai paslēptu tevi no vīra.
Valērija satvēra draudzeni pie rokas, un abas devās uz lielo istabu, kur jau bija sapulcējušies kādi divdesmit vīrieši, sievietes im pat bērni. Klātesošo lielākā daļa bija vienkārši ļaudis. Viņi dziedāja himnu, un visu sejas pauda ekstātisku ticību.
Kad dziedāšana beidzās, Lēlija pieveda Valēriju pie stalta auguma sirmgalvja un pieteica viņu kā jaunu ticīgo.
Rustiks — jo tas bija viņš — uzlūkoja Valēriju ar ilgu, pētošu skatienu, tad svētīja viņu un sacīja:
— Sveicināta, mana meita! Lai žēlsirdīgais Kungs dziedē visas tavas dvēseles brūces! Bet, lai šo žēlsirdību iemantotu, tev vispirms jāiemācās lūgties. Lūgšana, meit, — tā ir gaisma aklajiem, balsts vājajiem un neuzvarams ierocis Kristus cīnītajiem. Tu bēdz no tumsas, lai iemantotu mūžīgo gaismu? Apsveicu tevi! Taču mans pienākums ir tevi brīdināt, ka esi atnākusi pie mums bīstamā laikā. Mūs vajā un ienīst. Ikviens no mums ik bridi riskē ar savu dzīvību, un tev ir jābūt gatavai nomainīt savu iznīcīgo tērpu pret mocekles šķīsto tuniku. Vai jūti sevī tik daudz spēka, lai uzveiktu savu miesu un vajadzības gadījumā godam aizstāvētu savu ticību? Protams, tev neviens un nekad neliks iet nāvē par Kristu, tomēr atsacīšanās no viņa saindētu visu tavu atlikušo dzīvi. Nedrīkst kalpot diviem kungiem.
— Tēvs, es vēlos būt kristiete un lūdzu tevi ļaut man kristīties.
— Pirms kristīšanās tev jāapgūst mūsu ticības mācība.
Sirmgalvis uzlika rokas uz Valērijas noliektās galvas un svinīgi piebilda:
— Lai tas Kungs virza tavus soļus un lai izlemj tavu likteni! Viņa ziņā ir izvēlēties līdzekļus un likt tos lietā pēc sava prāta.