Pēc vētrainās scēnas, kad Erikso zobgalīgi noraidīja viņa mīlestību, Galls bija tik saērcināts, ka ilgi klīda pa dārzu. Beidzot viņš atgriezās mājās, lai izdzertu kausu vīna un nomierinātos, pirms doties uz Valērijas istabu. Taču šajā naktī viņam nebija lemts atpūsties. Vergs tikko bija pasniedzis Gailam prasīto dzērienu, kad viņam tika nodota prefekta vēstule, kurā tas ziņoja par viņu kopīgā drauga negaidīto arestu. Šis augstais ierēdnis tika apsūdzēts piederībā kristietībai. Prefekts lūdza Gailu nekavējoties ierasties, lai palīdzētu pārliecināt šo nelaimīgo par viņa maldiem, pirms vēl nav izplatījusies vēsts par viņa neprātu.
Galls tūlīt devās ceļā, nenojauzdams, ka viņa māju skārusi tāda pati nelaime.
Viņš vēl nebija atgriezies mājās, kad viena no verdzenēm jau visiem bija pastāstījusi, ka patriciete ir pazudusi līdz ar savām dārglietām un ka māju atstājusi arī sodīto kristiešu meita.
Filozofs Filatoss, kas dzīvoja Galla namā, pirmais izdzirdēja šo vēsti un tūlīt saprata šīs dubultās pazušanas nozīmi. Viņš nekavējoties paziņoja par notikušo Rameri un piedāvāja savu palīdzību abu sieviešu meklēšanā pirms legāta pārrašanās. Satriektais jauneklis tūlīt viņam piekrita. Kā jau to varēja gaidīt, meklējumi bija veltīgi. Satraukti un noguruši viņi atgriezās mājās brīdī, kad uz brokastīm ieradās Galls.
Klātesošo samulsums un bālums viņu pārsteidza. Pārliecinājies, ka nav Valērijas, Galls apvaicājās, kas noticis.
Kad filozofs, cik iespējams piesardzīgi, atklāja viņam bēdīgo patiesību, legāts sagrīļojās, it kā būtu saņēmis vesera sitienu. Ja Filatoss un Rameri nebūtu viņu satvēruši, Galls būtu nogāzies uz grīdas. Ar viņu palīdzību legāts nokļuva līdz savai istabai. Uzbrukusi nelaime bija tik negaidīta, ka pilnīgi satrieca viņu. Tikai pēc pāris stundām legāts bija spējīgs apsvērt savu stāvokli.
Viņu savā varā sagrāba te niknums, te izmisums. Galu galā viņš nolēma katrā ziņā atrast Valēriju un piespiest viņu atteikties no šīs ticības vai arī pazust no viņa dzīves. Jebkurā gadījumā viņš mēģinās par katru cenu glābt savas ģimenes godu. Ja Valērija būtu mirusi, viņš varētu par sievu sērot, sarīkot greznas bēres, godināt viņas piemiņu. Būdama dzīva, viņa riskēja mirt no bendes rokas, un no šāda kauna un negoda bija jāizvairās, lai tur vai kas.
Mazliet nomierinājies, Galls devās pie prokonsula un pastāstīja par notikušo. Emiliāns bija ļoti satraukts, jo uzskatīja sevi par šīs nelaimes galveno vaininieku.
— Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai tev palīdzētu un pasargātu tevi no negoda, — viņš teica, spiezdams legāta auksto un miklo roku. — Centies pēc iespējas ātrāk atrast patricieti. Ja tev neizdosies vest viņu pie prāta, dabū projām no Aleksandrijas, lai neviens neuzzinātu par notikušo. Kas attiecas uz to čūsku, ko tik neapdomīgi biju iemitinājis tavā namā, tad es viņai likšu dārgi samaksāt par šo nepateicību.
— Ja vien es zinātu, kur viņa slēpjas, — sacīja Galls, drebēdams naidā un sāpēs.
— Mēs meklēsim šo kristiešu midzeni ar īpašu neatlaidību, — skarbi atbildēja prokonsuls.
Kaut gan notikušais tika turēts slepenībā, ziņa par Galla sievas bēgšanu aplidoja visu Aleksandriju. Domas dalījās vienīgi jautājumā par šīs bēgšanas motīviem. Neviens neko sīkāk nezināja.
Legāta allaž viesmīlīgā pils, kur parasti dzirkstīja jautrība, tagad visiem bija slēgta. Plašajās telpās valdīja tukšums un klusums, un pār pils iemītniekiem, šķiet, bija savilcies tumšs mākonis. Drūmais un nervozais Galls lietišķi vadīja meklējumus, kuriem diemžēl nebija panākumu. Zem šā rūpju smaguma, kā likās, bija aprimusi pat viņa kaisle pret Erikso. Galls aizsūtīja ziņnesi pie Lūcija Valērija un gaidīja viņu ierodamies Aleksandrjjā, jo bija nolēmis nodot Valēriju sievastēvam, ja viņa turpinās turēties pie savas jaunās ticības.
Rameri bija galīgi satriekts un izmisis. Sāpes un atšķirtība izraisīja tēlniekā naidu pret Erikso, tāpēc viņš izvairījās no meitenes un izturējās pret viņu ar ledainu vienaldzību, kaut gan Erikso sevi jau uzskatīja par viņa līgavu. Pārsteigtā un aizvainotā meitene sāka meklēt izskaidrojtimu šai pārmaiņai. Viņa bija pārāk gudra, lai nenojaustu patiesību.
Erikso saprata, ka šādu bēdīgu pārmaiņu Rameri jūtās izraisījusi Valērijas pazušana, un viņas sirdī uzliesmoja neprātīgs naids un mežonīga greizsirdība pret iespējamo sāncensi.
Bija pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas kopš patricietes pazušanas, taču viņas pēdas vēl nebija uzietas. Lai gan Galls juta sevī mutuļojam naidu un nepacietību, viņš tagad bija daudz mierīgāks. Negods, ko Valērijas dēļ nācās piedzīvot, uzkurināja viņa naidu pret sievu, toties ar jaunu spēku iedegās viņa kaisle pret Erikso. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš savu laulību uzskatīja par šķirtu.
Gluži nejauši Rameri bija ievērojis, kādas ir legāta jūtas pret Erikso. Šis atklājums palīdzēja dzimt plānam, kas varēja glābt viņus visus. Tēlnieks sāka Gailu uzmanīgi novērot. Pārliecinājies par savu pieņēmumu pareizību, viņš kādu vakaru devās uz legāta istabu un lūdza sarunu zem četrām acīm.
Kad viņi palika vieni, ēģiptietis pēc īsa šaubu brīža sacīja:
— Gail, esmu tev bezgalīgi pateicīgs par visu, ko esi manā labā^ darījis, un par tavu draudzību, ko esi man dāvājis. Šī draudzība arī mudināja mani uz atklātu sarunu par kādu jautājumu, kas ir svarīgs mums abiem. Vai varu cerēt, ka tevi neaizvainos mana atklātība?
— Runā droši, Rameri.
— Tādā gadījumā saki man, vai tā ir taisnība, ka tu mīli Erikso tik spēcīgi, ka tas laupa tev visus dvēseles spēkus?
Legāta vaigus pārklāja košs sārtums. Bridi svārstījies, viņš ātri izlēma un atbildēja:
— Tā ir taisnība! Šī sieviete ir mani apbūrusi, likusi kvēlot manām asinīm un satraukusi manu prātu. Erikso rudie mati vijas ap mani kā čūskas un žņaudz, un es nevaru no tiem atbrīvoties.
— Vai tu viņu apprecētu, ja bīitti brīvs?
— Protams. Bet kāpēc tu man par to jautā, Rameri? Tu taču pats viņu mīli un saņem pretmīlu! — rūgti piebilda legāts.
— Tāpēc, ka arī es vēlos tev atzīties. Erikso zaigojošais skaistums mani dīvaini apbur, tomēr es viņu nemīlu. Manā sirdī dzīvo daudz tīrāka un dziļāka mīlestība… — uz mirkli apklusis, Rameri turpināja: — …uz Valēriju. Piedod man, bet patricietes acīs es redzu Nuitas skatienu. Viņai ir tas pats smaids un tā pati balss, kāda bija manai mirušajai līgavai. Dīvainu apstākļu sakritības dēļ arī Valērija mani mīl, un es sev bargi pārmetu, ka neviļus esmu kļuvis par viņas un tavas nelaimes cēloni.
Pastāstījis par savu nakts tikšanos un sarunu ar Valēriju, viņš piebilda:
— Ja tu nolemsi atteikties no savas sievas, kura ir tik nelaimīgi sakompromitējusies, tad es viņu turpināšu meklēt un, izmantojot visas priekšrocības, ko sniedz mūsu abpusējā mīlestība, izraušu viņu no liktenīgās vides. Mēs salaulāsimies un atstāsim Ēģipti, un neviens neuzzinās, kas ar viņu noticis. Visi domās, ka patriciete gājusi bojā, bet tu, kļuvis brīvs, apprecēsi Erikso.
Galls kvēlojošu seju uzlēca kājās.
— Paši dievi iedvesuši tev šo plānu! Protams, es ar prieku atdošu tev sievieti, kuru esmu mīlējis tikai kā māsu. Esiet abi laimīgi un dzīvojiet bez rūpēm, jo es atdošu jums divus miljonus sesterciju, ko man kā pūra naudu izmaksāja Valērijs, un nodošu jūsu rīcībā kuģi, kas jūs aizvedīs, kurp vien vēlēsities. Līdz ar to es būšu atbrīvots no publiska negoda. Tev taisnība! Neviens neuzzinās, kas ar viņu noticis, un meklējumi tiks pārtraukti. Bet kā tu viņu atradīsi?
— Man jau ir izstrādāts plāns. Esmu neievērojams cilvēks, un neviens neturēs mani aizdomās, ja izlikšos, ka pievienojos kristiešiem un pieņemu viņu muļķīgo ticību. Kad būšu draudzes loceklis, es zināšu visus viņu midzeņus un varēšu iekļūt arī tajā, kur atrodas Valērija. Tad es mēģināšu viņu pārliecināt. Ja man tas neizdosies, es lūgšu tavu palīdzību, lai ar varu atņemtu viņu šiem neprāšiem. Ja reiz viņa būs atbrīvota no kristiešu ietekmes, tad mana mīlestība veiks pārējo.
— Vari paļauties uz manu palīdzību. Tavs plāns ir lielisks, un tam noteikti būs panākumi. Vēl viens jautājums. Mani ļoti satrauc Erikso — vai tiešām viņa gribēs no tevis atteikties?
— Erikso ir jāatsakās no manis. Bijušajai maga verdzenei ir ļoti vilinoši kļūt par legāta, patricieša sievu un iemantot visus tos pagodinājumus un cieņu, kas saistīti ar tik augstu sabiedrisko stāvokli!
Vīrieši šķīrās, draudzīgi paspieduši viens otram roku. Pēc ilgstošām pārdomām Rameri nolēma jau nākamajā rītā izskaidroties ar Erikso.
Pēdējais laiks jaunajai grieķietei bija īpaši smags. Pirmajā mirklī viņa visai vienaldzīgi uztvēra Valērijas pazušanu, un pieņēmums, ka patriciete atrodas starp kristiešiem, izraisīja viņā gan žēlumu, gan nicinājumu.
Šo vienaldzību drīz vien nomainīja baiļpilns aizdomīgums, bet vēlāk — jau neprātīga greizsirdība, kad viņa ieraudzīja, kā patricietes bēgšana iespaidojusi
Rameri. Erikso sāka prātot, kombinēt, izsekot un, pateicoties savam sievietes vērīgumam, ko bija saasinājusi greizsirdība, gandrīz bija uzminējusi patiesību.
Naida pirmajos uzplūdos viņai radās doma lūgt Amenhotepa palīdzību, un viņa aizsteidzās uz maga pili, bet tur viņai pateica, ka Asgarta aizbraucis uz nenoteiktu laiku. Erikso atgriezās mājās saniknota un zaudējusi pašpaļāvību. Sadrūmusi viņa sēdēja savā istabā, kad ienāca Rameri. Ieraudzījusi tēlnieka bālo un satraukto seju, Erikso saprata, ka pienācis izšķirošās izskaidrošanās brīdis. Neatbildējusi uz sveicienu un nepastiepusi viņam pretī roku, viņa atlaidās uz purpursārtajiem spilveniem un vērtējoši palūkojās uz Rameri. Tēlnieks vēl vairāk samulsa. Erikso ideālais skaistums vienmēr bija satraucis viņa jūtas, taču ne sirdi. Pēc īsas šaubīšanās Rameri stingrā balsī teica:
— Piedod man, Erikso, par tām bēdām, ko esmu tev sagādājis, taču mans pienākums ir tev visu paskaidrot.
— Šis ievads, protams, nozīmē to, ka tu mani nemīli un vēlies kļūt brīvs? — ledainā tonī attrauca jaunā meitene. — Ja tā, neuztraucies: es labprāt atsakos no tavas melīgās mīlas un melīgajiem solījumiem. Es, protams, netraucēšu tev skriet pakaļ netīrajai kristietei, kura dod priekšroku savam krustā sistajam Dievam. Tā ir tava darīšana. Es tikai negribu, lai tu iedomātos, ka es rāpošu putekļos uz ceļiem, lai izlūgtos tavu mīlestību.
— Naids iedvesis tev šos ļaunos vārdus. Piedod man, Erikso! Esmu ļoti vainīgs tavā priekšā, bet tu pati labi zini, ka sirdij nevar pavēlēt.
Erikso sakrustoja rokas un apklusa, bet viņas acīs kvēloja nāvīgs naids.
— Esi apdomīga un mierīgi izvērtē situāciju, kādu tev piedāvā liktenis. Tev var būt daudz laimīgāka un spožāka dzīve nekā tā, ko es varētu piedāvāt, — lūdzošā un pārliecinošā balsī turpināja Rameri. — Galls mīl tevi. Patricietis ir jauns, izskatīgs un ieņem augstu posteni, kas paver ceļu uz augstākajiem amatiem valstī. Pie mīļotās sievas kājām viņš noliktu visas savas bagātības, sabiedrisko stāvokli un visas zemes dzīves baudas.
— Nenogurdini sevi, uzskaitīdams Galla mīlestības priekšrocības, — aizsmakušā balsī viņu pārtrauca Erikso. — Es tās zinu un atbilstoši novērtēju. Pateicos tev par labajiem padomiem, kurus es pacentīšos ņemt vērā, lai neapgrūtinātu tevi. Ja par patikšanu Valērijai tu kļūsi par kristieti \in jums abiem būs tas prieks pasniegt sevi plēsoņām brokastu vietā, es nelaidīšu garām izdevību būt klāt tik interesantā izrādē, — viņa nicinoši piebilda.
Rameri sarauca uzacis.
— Valērija nekad nebūs kristiete! Pat tad, ja viņa ari tā bīītu, manis dēļ viņa atsacīsies no šīs muļķīgās ticības.
— Ak tā! Tu uzskati, ka esi neatvairāmāks par viņu Dievu? Tādā gadījumā vēlu tev veiksmi — un ardievu!
Jaunā meitene ar enerģisku žestu parādīja uz durvīm Ar nolaistu galvu un smagu sirdi Rameri izgāja no istabas. Sirdi nospieda smaga priekšnojauta par tuvojošos nelaimi.
Palikusi viena, Erikso uzlēca kājās un kā tīģeris krātiņā sāka skraidīt pa istabu. Tad, nokritusi uz paklāja, sāka konvulsīvi raudāt. Kad pirmais sāpju, naida un greizsirdības vilnis bija norimis, viņa apgūlās uz dīvāna un iegrima dziļās pārdomās…
Neskaidrs bija tikai viens: vai viņš piedāvāja legātu par vīru un tik atklāti runāja par savu mīlestību pret Valēriju ar Galla piekrišanu vai bez tās?
Meitene pasauca savu verdzeni Gorgo un pavēlēja sevi apģērbt. Sagaidījusi bridi, kad Galls parasti devās ēst brokastis, Erikso iegāja zālē, kur atradās sfinksas, apsēdās uz soliņa un ieslīga tik dziļās pārdomās, ka pat nedzirdēja legāta soļus. Ieraudzījis, viņu, Galls apstājās kā apburts. Šajā skumju un melanholijas pilnajā pozā Erikso patiesi izskatījās apburoša. Viņas tērps bija uzsvērti vienkāršs.
— Kāpēc esi tik domīga un skumja, Erikso? — Galls jautāja.
— Tāpēc, ka skaistums ne vienmēr sniedz laimi, turklāt vari gan būt apbrīnas objekts, tomēr vienlaikus justies pamesta un vientuļa, — atbildēja meitene.
Legāts tūlīt saprata, ka starp viņu un Rameri notikusi izskaidrošanās. Ātri noliecies pie Erikso, viņš sacīja:
— Varbūt tu meklē laimi tur, kur to nav iespējams atrast?
— Tsv taisnība! Es meklēju to nepateicīga cilvēka sirdī. Vēl jo smagāk ir apzināties, ka esmu vientuļa šajā pasaulē.
— Tikai tu pati, Erikso, vari sevi atbrīvot no vientulības. Tu esi pārāk sievišķīga, lai nejustu, ka mīlu tevi vairāk par dzīvību Tin par vislielāko laimi uzskatu padarīt skaistu tavu dzīvi.
Sāpīgs un zobgalīgs smaids parādījās meitenes sejā.
— Tu, patriciet, mūždien aizmirsti, ka esi precējies! Kur liksi savu sievu, lai sniegtu man solīto laimi? Ja domā, ka piekritīšu būt par tavu rotaļlietu un pieņemšu maksu par savu skaistumu, tad tu maldies. Es nekad neienākšu vīrieša mājā citādi kā vien būdama viņa likumīgā sieva.
— Zvēru pie visa, kas man svēts, ka man nekad nav bijušas tik zemiskas domas! Es vēlos tevi par sievu un ceru, ka ar savu mīlestību, pastāvīgām rūpēm un visām baudām, ko tev sniegšu, es likšu tev aizmirst smagās atmiņas kā nejauku sapni.
Šķita, ka Erikso ir aizkustināta un saviļņota.
— Bet kā tu domā šķirties no Valērijas?
— Pateicoties viņas bēgšanai, esmu jau šķīries no viņas. Likums man ļauj viņu padzīt, bet pati šķiršanās ir tikai vienkārša formalitāte.
— Vai tev ir zināms, ka Valērija mīl Rameri?
— Jā, lai mīl uz veselību. Mūsu laulība bija ģimenes lieta, un mūsu sirdis tajā nepiedalījās. Bet, ja tu reiz aizskāri šo jautājumu, tad atklāšu tev, ka mēs ar Rameri esam vienojušies un ka viņš palīdzēs man izvairīties no publiska skandāla. Kad būšu nokārtojis visas formalitātes, mēs ar tevi salaulāsimies.
— Tādā gadījumā vēlos, lai viņš pēc iespējas ātrāk atrod savu daiļo kristieti, — koķeti smaidīdama, teica Erikso. — Tikai es baidos, ka viņu būs visai grūti atrast. Runā, ka šie sektanti esot ļoti viltīgi.
— Lai viņus apmānītu, Rameri izliksies, ka pieņem viņu ticību, — smejot stāstīja Galls.
Tad, apskāvis Erikso vidukli, viņš piebilda:
— Bet tagad, mana daiļā līgava, dāvā man skūpstu.
Meitene nepretojās, kad Galls kaislīgi noskūpstīja viņu uz līipām. Pēc īsas draudzīgas sarunas viņi šķīrās, vienojušies, ka pagaidām visu paturēs noslēpumā. Dabūjusi visas vajadzīgās ziņas, Erikso sāka apsvērt darbības plānu. Viņa nolēma par katru cenu izjaukt Rameri tikšanos ar Valēriju. Valērijai ir jāmirst. Tikai tad Erikso varēs būt mierīga un spēs atkal iekarot Rameri sirdi. Vajadzēja iekļūt kristiešu nometnē, bet tieši to izdarīt bija visgrūtāk.
Taču Erikso piederēja pie tām sievietēm, kuras neapstājas grūtību priekšā. Kādudien viņa pasauca savu kalponi Gorgo, un abas ilgi sarunājās. Un tad Gorgo tika atļauts aiziet uz veselu dienu.
Gorgo bija jauna un skaista nūbiete — viltīga kā lapsa, caur un cauri izvirtusi. Viņa tūlīt saprata, ko cenšas panākt kundze, tāpēc pastāstīja, ka jau divas reizes satikusi Lēliju un patricieti, turklāt abas vienkāršu sieviešu drānās. Tā kā Gorgo nekā nebūtu ieguvusi, nododot abas bēgles, un neviens nebija par to interesējies, viņa bija klusējusi.
Šī ziņa lika Erikso saausīties. Viņa apsolīja kalponei bagātīgas dāvanas un brīvību, ja tā viņai palīdzēs, un tūlīt pat uzdāvināja Gorgo kleitu un zelta riņķus ausīm.
Vakarā atgriezusies mājās, Gorgo sīki atskaitījās Erikso par savu ekspedīciju.
— Ceru, kundze, ka viss ritēs pēc tava plāna, — viņa smējās, atsegdama savus baltos zobus. — Man ir draugs, cirka kalpotājs, kuram ir kontakti ar kristiešiem. Es viņam izstāstīju, kas par lietu, un lūdzu man palīdzēt, tavā vārdā apsolīdama atlīdzību…
— S^jā ziņā viņš var būt mierīgs: es viņu apzeltīšu, — pārtrauca Erikso.
Gorgo noskūpstīja Erikso tērpa malu un priecīgi turpināja:
— Viņš man teica, ka pazīstot kādu jaunu kristieti Damasu, kuram šī ticība esot apriebusies, bet kurš baidoties to atklāti pateikt. Damasam patīkot jautra dzīve. Par nenozīmīgiem niekiem, par sīku mīlas intrigu ar cirka dejotāju kristieši esot sacēluši pamatīgu troksni un uzlikuši viņam kaunpilnu publisku sodu. Viņš teicis manam draugam, ka nespējot to aizmirst un gaidot piemērotu brīdi, lai atriebtos un nodotu visus tos, kuri viņu pazemojuši. Šim jauneklim mans draugs Ingo uzdeva atrast patricieti un novērot Rameri.
Pēc astoņām dienām Erikso uzzināja, ka Valērija kopā ar Lēliju slēpjas mājā, kas atrodas ārpus pilsētas un pieder augļu tirgotājam Rustikam, kurš ir arī draudzes diakons. Turpat šim mērķim īpaši pielāgotā alā iekārtota baznīca, kur ticīgie pulcējas divas reizes mēnesī. Damass pavēstīja arī to, ka Rameri ir nodibinājis sakarus ar draudzi un dedzīgi apgūstot jauno mācību.
No nākamā ziņojuma Erikso uzzināja, ka Valērija ir jau nokristīta un ka visi ļoti cienot Rameri par viņa dedzību. Tēlnieks jau reizi esot piedalījies dievkalpojumā Rustika namā, bet nav ticies ar Valēriju, jo, pirmkārt, sievietes lūdzoties atsevišķi no vīriešiem un, otrkārt, patricieti slēpjot īpaši rūpīgi, turklāt arī viņa pati izvairoties no satikšanās ar svešiniekiem.
Dzirdētais Erikso ļoti satrauca. Ja reiz Rameri guvis tādus panākumus, tad jebkuru mirkli nejaušība var savest viņu kopā ar Valēriju, un tad viss viņas, Erikso, plāns sagrūs. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk dabūt no turienes projām Rameri un pavēstīt prefektam Rustika mājas noslēpumu. Tiesas spriešana bija īsa. Arestētos un apsūdzētos kristiešus tūlīt pat tiesāja un nekavējoties sodīja ar nāvi. Taču, ņemot vērā Rameri vienošanos ar Gailu, dabūt viņu prom no turienes nebija viegli.
Pēc bezmiega nakts Erikso bija izdomājusi viltību.
Pateicoties bagātīgajām dāvanām, ar kādām viņa bija apveltījusi Gorgo, Ingo un arī Damasu, šo līdzdalībnieku centība bija sasniegusi kulmināciju. Tāpēc tad, kad Erikso izteica vēlēšanos personiski tikties ar kristiešu atkritēju, tas tika veikli nokārtots, turklāt veicot tādus drošības pasākumus, ka nevienam neradās pat mazākās aizdomas.
Šīs tikšanās laikā, ņemot palīgā Damasu, kam nebija svešas kristiešu ieražas un frazeoloģija, Valērijas vārdā tika uzrakstīta Rameri adresēta vēstule:
«Mans mīļotais ticības brāli! No Rustika es uzzināju par tavas pievēršanas brīnumu un neatrodu vārdus, lai izteiktu laimi, kas piepildījusi manu dvēseli. Uz zemes mēs esam vienoti ticībā, un mūsu dvēseles kopā var pacelties debesu sfērās. Es biju cerējusi satikt tevi tuvākajā sanāksmē — man to apsolīja, taču vakar vakarā viens no mūsu brāļiem paziņoja par mūsu draudzei draudošajām briesmām. Bīskaps pavēlēja mums izklīst. It īpaši viņš nevēlas pakļaut briesmām neofitus, jo tie vēl nav pietiekami nobrieduši lielajai cīņai. Esmu starp tiem, kuri atstāj Aleksandriju. Mani sūta uz Tē- bām. Tur senajās kapenēs un klinšu alās dzīvo ticības brāļi, kuri sevi nolēmuši vientulībai, un to meklējam arī mēs. Nezinu, vai arī tev liks doties projām. Es vēlētos tevi ieraudzīt Tēbās, kur ieradīšos pēc desmit dienām, un pirmajai apsveikt tevi ar svētās kristietības pieņemšanu.
Brālis Damass nodos tev šīs plāksnītes, kā arī Tēbās dzīvojošā kristieša adresi. No viņa tu saņemsi visus tālākos norādījumus, kurus atnesīs bīskapa ziņnesis.
Tava ticības māsa Valērija.»
Nākamajā dienā Damass nodeva šo sūtījumu Rameri. Tēlnieks jutās ļoti laimīgs par tik ātru rezultātu; viņš ne mirkli neapšaubīja vēstules īstumu un pasteidzās tās saturu pavēstīt Gailam.
Abi nolēma, ka Rameri dosies projām jau nākamajā dienā. Galls iedeva viņam visiem provinces romiešu ierēdņiem adresētu pavēli palīdzēt Rameri.
Kopš abu izskaidrošanās Erikso izturējās pret Rameri vienaldzīgi, pat naidīgi, bet pret Gailu bija tik mīļa, ka viņš galīgi zaudēja galvu. Slepus viņa novēroja ēģiptieti, ļaūni smiedamās par viņa prieku un cerībām. Kad viņš aizbrauca, nenojauzdams par lamatām, jaunās meitenes sirdī ielija cietsirdības pilna pašapmierinātība.
Divas dienas pēc Rameri aizbratikšanas Ingo ieradās pie prefekta un uzrādīja Rustika māju kā kristiešu pulcēšanās vietu. Tbnakt bija paredzēts dievkalpojums, un līdz ar to radās iespēja notvert visus ietekmīgākos draudzes locekļus.
Naktī, kad vāji apgaismotajā grotā sirmgalvis mācītājs vadīja dievkalpojumu, māju aplenca kareivju vienība. Otra vienība centuriona vadībā iekļuva mazajā pazemes baznīcā un arestēja kādus divdesmit cilvēkus, kuri tobrīd, noslīguši ceļos, skaitīja lūgšanu. Starp apcietinātajiem, kurus aizveda uz Aleksandriju un ieslodzīja prefektūras cietumā, bija arī Valērija un Lēlija.
No rīta viņus visus aizveda pie prefekta. Ieraudzījis legāta sievu, prefekts žēli un pārmetoši vijņu uzrunāja:
— Vai tiešām arī tu, dižciltīgā patriciete? Vai patiešām tevi atveda no šā kaunpilnā midzeņa kopā ar zagļiem, noziedzniekiem un viszemākās izcelsmes ļautiņiem? Attopies! Neapkauno savu vīru, kuram es tūlīt paziņošu par tavu arestu!
— Pateicos tev par labajiem nodomiem, — atbildēja Valērija. — Taču izpildi savu pienākumu. Mana pārliecība ir nesatricināma, un es vēlos tās vārdā mirt.
Prefekts neuzstāja, bet tūlīt aizsūtīja pakaļ Gailam. Legāts, kas bija uzskatījis, ka Valērija ir drošībā, pilnīgi satriekts nekavējoties ieradās prefektūrā. Kad Galls ieraudzīja sievas bālo, novājējušo seju, kurā bija sastingusi sāpju pilna izteiksme, viņa acīs sarie- sās asaras.
— Piedod man, Gail, ka sagādāju tev tādas sāpes, taču dvēseles glābšana ir svarīgāka par visiem citiem apsvērumiem, — saviļņota nomurmināja Valērija.
Legāts mēģināja sievu pārliecināt, klāstīdams, kādu negodu un nelaimi viņas kaunpilnā nāve nesīs gan viņam, gan Valērijas pašas tēvam, kurš kuru katru brīdi var ierasties.
— Tu zini, cik ļoti Valērijs ienīst kristiešus, kuru dēļ viņš zaudēja karsti mīļoto sievu. Tava pievēršanās kristietībai viņu pilnīgi satrieks. Vai patiešām tu esi zaudējusi jebkādu mīlestību pret tēvu un kaut niecīgākās draudzības jūtas pret mani, zaudējusi savu sievietes pašcieņu, ja paliec kurla pret manām lūgšanām, pret saprāta balsi, ja nemaz nejūti kaunu un bez apdoma tiecies pretī savai bojāejai? — gluži izmisis viņai teica Galls.
— Tavi pūliņi ir veltīgi, jo es vairs nepiederu šai aizspriedumu pilnajai, aklajai un godkārīgajai pasaulei. Tas, ko tu uzskati par negodu, man ir nevīstoša slava. Mokpilna nāve ir durvis uz debesīm, un melīga kauna dēļ es nekļūšu neuzticīga savam Dievam, — mierīgi atbildēja Valērija.
Pēkšņi Galls pieliecās viņai tuvāk un čukstēja:
—Rameri devās projām, domādams, ka tu kopā ar citiem kristiešiem esi Tēbās. Viņš cer tevi izglābt un darīt laimīgu, kļūdams par tavu vīru. Es piekritu šķirties un piekāpjos viņa priekšā. Es došu tev līdzekļus un palīdzēšu bēgt! Dzīvo un esi laimīga ar mīļoto cilvēku! Tikai pasargā mani no kauna redzēt tevi mirstam no bendes rokas.
Valērijas sejā ieplūda spilgts sārtums. Grīļodamās viņa atslējās pret sienu un aizvēra acis, taču šis vājuma brīdis bija pavisam īss. Jaunā sieviete izslējās un papurināja galvu.
— Nē, es atsakos no laicīgās mīlestības un vēlos piederēt vienīgi Kristum. Ja Rameri mani mīl, tad es lūgšu to Kungu, lai viņš lej viņa dvēselē patiesas ticības gaismu, lai mūsu dvēseles varētu savienoties svētlaimīgajā debesu mājvietā.
Valērijas sejā staroja tāda enerģija un ekstāze, ka Galls saprata: pārliecināšana un lūgšanas ir veltīgas. Sajutis sirdī nāves saltumu, viņš pagriezās un izgāja.
Pēdējā vārā cerība mudināja viņu doties pie pro- konsula. Tas bija izmisis un satracināts.
— Gail, es neko nevaru izdarīt! Es nevaru glābt tavu sievu, ja viņas arests noticis visu acu priekšā, — viņš teica, nikni staigādams pa istabu. — Viņai jāmirst. Lai pasargātu tevi no negoda par viņas kaunpilno nāvi forumā, es jau šonakt likšu aizvest Valēriju uz tavn namu, kur viņu nosmacēs viņas pašas kal- dārijā. Tev būs iespēja viņu apglabāt ar godu. Protams, viss tiks aizmirsts, ja viņa kaut pēdējā brīdī nāks pie prāta.
Kad Galls atgriezās mājās, viņa dvēselē plosījās vētra. Šajā brīdī viņš izprata kvestora jūtas un apņēmību nogalināt Valēriju. Devis nepieciešamos rīkojumus, legāts ieslēdzās savā kabinetā. Tobrīd viņš nevēlējās redzēt pat Erikso.
Kad pār Aleksandriju nolaidās nakts, ieroču šķinda pagalmā vēstīja par drūmās kortežas ierašanos.
Portikos un galerijās drūzmējās noskumušie un klusējošie kalpotāji, klienti un vergi. Viņu žēluma un baiļu pilnie skatieni bija pievērsti jaunajai, skaistajai sievietei, kura kā gūstekne atgriezās savā pajumtē, lai šeit nomirtu. Valērija bija mierīga. Bālā, bet smaidošā Lēlija bija viņai cieši piekļāvusies. Paklausot sievas lūgšanām un asarām, prokonsuls bija atļāvis Lēlijai iet nāvē kopā ar savu draudzeni.
Galls, brīdināts par centuriona un abu apcietināto sieviešu ierašanos, bāls un satraukts ienāca ātrijā kopā ar Filatosu un dažiem klientiem. Viņš piegāja pie virsnieka, lai nokārtotu pēdējās formalitātes, un ieraudzīja Lēliju, kuru bija uzņēmis savā namā kā meitu un kuru uzskatīja par savas nelaimes vaininieci. Gailu pārņēma neprātīgs naids.
— Nožēlojamā čūska! Par manu viesmīlību un pretimnākšanu tu atmaksāji ar kaunpilnu nodevību! — viņš kliedza aizsmakušā balsī. — Tad mirsti, nicināmais radījumi Nenotraipi ar savu klātbūtni namu, kuru esi apkaunojusi!
Pirms kāds paguva aptvert viņa nodomu, legāts izrāva kādam kareivim aiz jostas aizbāzto garo dunci un līdz pašam spalam ietrieca to Lēlijas krūtīs.
Filatoss un centurions metās pie Galla un atvilka viņu nost, baidīdamies, ka viņu var ķert trieka, — legāta seja bija kļuvusi zilgana, bet asinīm pieplūdušās acis izspiedušās uz āru.
Lēlija, neizdvesusi nevienu skaņu, noslīga uz akmens grīdas. Valērija, šausmās iekliegušies, atlēca atpakaļ, bet, ieraudzījusi, ka meitene sakustas, nolaidās uz ceļiem un pacēla mirstošo tā, lai viņai būtii vieglāk. No brūces Lēlijas krūtīs plūda asinis, notraipīdamas patricietes rokas un tērpu.
— Es mirstu… Uz drīzu redzēšanos… — čukstēja Lēlija, atvērusi acis. Pēkšņi meitene spēji izslējās: viņas bālajā sejā iemirdzējās prieks:
— Viņi nāk man pakaļ… Ai, cik daudz gaismas, siltuma un debesu harmonijas!
Meitenes ķermenim pārskrēja trīsas, galva bezspēcīgi noslīga. Lēlija bija mirusi.
Valērija kā paralizēta joprojām turēja saļimušo ķermeni, nenolaizdama acis no Lēlijas sejas. Pēkšņi viņai likās, ka asinis, kas vēl aizvien sūcās no brūces uz viņas rokām, maina krāsu un kļūst caurspīdīgas, baltas, tad sudrabainas. Virs mirušās ķermeņa pacēlās mirdzošs mākonītis, kas drīz vien ieguva aizgājējas apveidus. Caurspīdīgo stāvu ieskāva žilbinošu staru kūļi. Šķiet, visu atmosfēru piepildīja varena un patīkama harmonija. Kaut kāds dīvains smacējošs aromāts aizžņaudza elpu. Jaunajai sievietei noreiba galva, un viņa bez samaņas nokrita uz akmens plātnēm.
Kad Valērija atguvās, viņa jau gulēja kaldārijā savā gultā. Gaiss bija smags, taču ne smacīgs. Valērija apsēdās un aplūkoja labi pazīstamo telpu. Tur stāv marmora tualetes galdiņš ar esencēm, aromātiskajām eļļām un smaržvielām. Griestu lampa vāji apgaismoja skulptūras un mozaīkas rotājumus. Un tad viņa pamanīja kājgalī mazu galdiņu, uz kura bija nolikts vīna kauss, kūka, augļi un auksts cepetis.
Valērija jutās ļoti nogurusi. Kopš vakardienas viņa nebija ēdusi, tāpēc ieraudzītais izraisīja apetīti.
— Man nedaudz jāieēd, lai pietiktu spēka lūgties tajā smagajā brīdī, kas tuvojas, — viņa pieceldamās nomurmināja. Līdzās kausam viņa atrada plāksnīti, uz kuras ar Galla roku bija rakstīts: «Ja tu nāksi pie prāta un atteiksies no nejēdzīgās un veltīgās nāves, lai baudītu laimi kopā ar Rameri, paskandini zvanu, kas piekārts pie durvīm, un tu būsi glābta.»
Jaunā sieviete vienaldzīgi pārlaida acis šīm rindām. Viņa bija nelokāmi izlēmusi mirt. Nolikusi vēstījumu uz galda, viņa iedzēra pāris malkus vīna, apēda gabaliņu maizes un dažas vīnogas.
Pēc tam Valērija izsukāja savus brīnišķīgos matus un uzvilka tīru tuniku, ko bija sagatavojusi uzticamā kalpone, kura blakusistabā rūgti raudāja, gaidīdama savas kundzes uzaicinājumu. Bet Valērija ir nedomāja kādu saukt. Viņa pārģērbās un gribēja jau nodoties lūgšanai, kad izdzirdēja trīs klusus klauvējienus. Šķita, ka tie skan aiz nolaistā ādas aizsega. Jaunā sieviete mazliet atvirzīja to sāņus un ieraudzīja nelielas zemas durvis, par kurām viņai agrāk nebija ne miņas. Valērijai par lielu pārsteigumu šīs durvis nebija aizslēgtas un veda šaurā koridorā, kura galā atradās aizrestots logs, kas vērās uz klusu šķērsielu. Kāds klauvēja tieši pie šā loga. Valērija steidzīgi piegāja pie tā un ieraudzīja pazīstamo sirmgalvi mācītāju.
— Es atnācu dot tev savu svētību un atnesu debesu maltīti pirms tava pēdējā zemes dzīves ceļojuma, — teica sirmgalvis, pasniegdams viņai cauri režģiem lakatiņu, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un pērlēm. Jaunā sieviete, laimē drebēdama, noslīga uz ceļiem un godbijīgi baudīja svēto vakarēdienu.
— Paldies, tēvs, par man sagādāto augstāko prieku un par debesu atbalstu. Kad es tādējādi esmu savienojusies ar to Kungu, zeme man vairs neko nespēs sniegt, — sacīja Valērija, atdodama mācītājam lakatu.
— Zini, mana dārgā meita, ka mēs visi esam sapulcējušies un lūgsim par tevi grūtajos mirkļos, kas tuvojas. Es tūlīt došos pie mūsu brāļiem. Par Lēliju neuztraucies: vergi mums atdeva viņas mirstīgās atliekas, un mēs meiteni apbedīsim kā kristiešiem pieklājas.
— Nodod manu pateicību brāļiem un māsām par viņu uzticību un lūgšanām, kuras dos man spēku godam nopelnīt mocekles vainagu.
Viņi pēdējoreiz paspieda viens otram roku. Tad Valērija atgriezās kaldārijā un rūpīgi aizslēdza aiz sevis durvis. Acīmredzot starp vergiem bija kāds kristietis, kas bija atvēris aizbīdni, — nebūtu labi, ja viņam par to nāktos ciest.
Sataustījusi uz krūtīm paslēpto koka krustiņu, jaunā sieviete nometās uz ceļiem un ieslīga dedzīgā lūgšanā.
Pamazām gaiss ap viņu kļuva aizvien karstāks un smagāks. Tad parādījās balti tvaiki, kas apņēma visus priekšmetus. Valērija bija ekstāzes pārņemta un sākumā neievēroja, kas notiek. Jaunajai sievietei reiba galva un bija grūti elpot, tomēr viņa turpināja lūgt debesu palīdzību. Pēkšņi Valērija sajuta briesmīgas sāpes. Šķita, ka smadzenes saraujas čokurā, bet galvaskauss tūlīt plīsīs pušu. Ar katru elpas vilcienu viņā ieplūda īsta uguns. Viss iegrima tumsā, un kā pēdējais apziņas uzplaiksnījums sāpošajās smadzenēs uzzibsnīja doma:
— Jēzu Kristu! Mani vadītāji! Vai tiešām esat mani pametuši?
Tajā pašā mirklī viņai sejā iesitās liliju un rožu brīnišķīgā aromāta piesātināta atsvaidzinoša un vēsa pūsma. Valērija sajuta milzīgu atvieglojumu. Vienlaikus tumsa izklīda, un viņas pārsteigtajam skatienam pavērās brīnumaina ainava. Viņa ieraudzīja smaragdzaļu, viscaur ziediem klātu pļaviņu ar vairākiem milzīgiem kokiem un kristāldzidru strautiņu. Tālumā bija redzamas dīvainas gaisa kāpnes. To zeltaini mirdzošie pakāpieni it kā pazuda bezgalībā. Pa šīm kāpnēm, kurām, šķiet, nebija gala, kāpa dažāda vecuma vīrieši, sievietes un bērni. Visi bija ģērbušies sniegbaltās tunikās, katram galvā bija liliju vainags. Viņi visi turēja rokās lampas, kas izstaroja apžilbinošu gaismu. Viņu dziedātās svinīgās himnas skaņas piepildīja izplatījumu ar varenām vibrācijām.
— Valērija! — atskanēja harmoniska balss, un viņas priekšā parādījās trīs gaiši stāvi.
Tā bija Valērijas māte, Lēlija un viņas līgavainis Anastasijs. Visu triju acīs Valērija lasīja prieku un mīlestību.
— Ko tas viss nozīmē? Kur es atrodos? Kas tās par kāpnēm un kurp tās ved? — iesaucās Valērija.
— Tas ir ceļš uz bezgalību, — smaidot atbildēja viņas draugi. — Mēs visi tagad atrodamies šo gigantisko, no gaismas un vibrācijām veidoto kāpņu pakājē. Tb pakāpieni iztur vienīgi vieglus ķermeņus, kas ir atbrīvojušies no rupjās matērijas un zemiskām kaislībām. Tu tagad dzirdi sieru mūziku un ieelpo tīrā izplatījuma aromātu. Nesaskaņas un disharmonija, kas plosa zemi, ir cilvēku neizkopto dvēseļu netīro emanā- ciju rezultāts. Seko mums un neskumsti par zemes dzīvi ar tās ātri gaistošajām baudām un priekiem.
— Es nemaz neskumstu pēc zemes! Es alkstu pacelties pretī gaismai, kas mirdz bezgalībā! — iesaucās Valērija un gribēja traukties uz priekšu, bet viņu turēja pie zemes tādas kā nokaitētas bronzas bruņas. Ķermeni plosīja neciešamas sāpes.
— Žēlsirdīgais Dievs! Sarauj ķēdes, kas mani pieka- lušas pie zemes! Ļauj man pacelties pie Tevis! — čukstēja Valērija kaismīgā ticības un mīlestības uzplūdā.
Tajā pašā mirklī cauri visai viņas būtnei izskrēja trīsas. Valērija nokļuva tādā kā uguns jūrā, kur viņu plosīja vētras brāzmas. Tad no viņas atdalījās kaut kas tik smags kā klints bluķis, un viņa — viegla kā pūciņa, tērpusies mirdzošās gaisīgās drānās — līdzīgi bultai traucās gaismas pielietajā izplatījumā. Valērija uz brīdi zaudēja samaņu, bet, kad atguvās, ieraudzīja savus izplatījiima draugus un sajuta no viņiem plūstošās siltās, svētīgās strāvas. Rokā Valērija turēja lampu, kas turpmāk apgaismos viņas ceļu, bet pie viņas lūpām dzirkstīja kauss ar mūžīgās gaismas avota esencēm. Viņa ar baudu to izdzēra un sajuta, kā visu būtni piepilda jauna enerģija un kvēlas alkas pēc zināšanām. Tad žilbinošas gaismas kaskādē viņa ieraudzīja savu Dievu — to Dievu, kuru pielūdza ar tik neuzvaramu ticību un kuram bija ziedojusi savu nīcīgo miesu.
Viņa sžļjuta tik neizsakāmu laimi un tādu mīlestību, ka šķita nieks aplidot visu bezgalīgo Visumu.
— Ko nozīmē šis varenais spēks, kas manī ieplūdis?— viņa nomurmināja.
No izplatījuma dzīlēm viņai atbildēja harmoniska un varena balss:
— Tava griba guva uzvaru pār matēriju, un tas ir šīs uzvaras rezultāts. Tavās rokās tagad ir noslēpumu atslēga. Tagad ej uz priekšu pa zināšanu un darba taku uz pilnīgu svētlaimi.
Valērija juta, kā viņai izaug spārni, bet dvēseli piepilda neparasts miers. Un tomēr viņa atcerējās zemi un tos, kurus tur bija atstājusi. T<yā pašā brīdī viņa ieraudzīja kaldāriju, ko bija piepildījuši zilgani tvaiki, un cilvēka līķi uz mitrajām grīdas plātnēm. Viņa paskatījās uz līķi pilnīgi vienaldzīgi. Zilgana gaisma ieskāva cilvēka mirstīgās atliekas, pa tām lēkāja liesmu mēles, bet apkārt pulcējās vairāki gaiši gari, kuri priecīgi vēstīja par mocekles atbrīvošanu.
Draugu aicināta, Valērija pacēlās caurspīdīgajā ēterā, un viņi visi izgaisa žilbinošās gaismas jūrā.
Valērija jau bija mirusi, kad atvērās mazās durvis, kas veda uz koridoru, un uz sliekšņa parādījās Amenhoteps ar nelielu trauciņu rokās. Viņš izlēja tā saturu, un tvaiki kā uz burvju mājienu pazuda. Maga skaidrais skatiens tūlīt pamanīja izplatījuma garus, kas sargāja mirušo. Viņš sadzirdēja arī sieru mūziku un iegrima dziļā lūgšanā.
Soļu troksnis, skaļas balsis un ieroču šķinda iztraucēja maga lūgšanu. Viņš piecēlās un paslēpās aiz ādas aizsega.
Pēc brīža no ārpuses tika atvērti ventilatori, kas izsūknēja smago un sabiezējušo gaisu. Kaldārija lielās durvis ar troksni atvērās, un uz sliekšņa parādījās Galls kvestora Lūcija Valērija un centuriona pavadībā. Aiz viņiem drūzmējās kareivji un vergi.
Nelaimīgais tēvs, šķiet, bija vēl vairāk nosirmojis. Pelēkbālo seju izraibināja sarkani plankumi, un tajā bija lasāms izmisums un niknums.
Lūcijs Valērijs bija ieradies pirms divām stundām. Kad viņš uzzināja, ka tieši tobrīd mirst viņa meita, turklāt tik drausmīgā nāvē, notiesāta par nīsto ticību, kas viņam bija visu atņēmusi, viņš zaudēja samaņu.
Ieraudzījis Valērijas nedzīvo ķermeni, kvestors sagrīļojās, pār viņa lūpām izlauzās sāpju pilns vaids. Galls aizsedza seju. Pēkšņi kvestoru pārņēma neprātīga naida lēkme.
— Kristiešu kuce! Esi nolādēta šajā dzīvē un ēnu valstībā! — viņš iekliedzās, ar kāju atgrūzdams meitas nedzīvo ķermeni. Viņš droši vien būtu vēlreiz iespēris nelaiķei, ja centurions nebūtu atturējis no šādas rīcības.
— Savaldies, Lūcij Valērij! Neprāts, kas noveda postā tavu meitu, ir nelaime, nevis negods.
Pēc tam, pagriezies pret Gailu, viņš jautāja:
— Kādi būs tavi norādījumi attiecībā uz mirušās ķermeni? Vai ļausi to paņemt man, lai rīkotos atbilstoši likumam?
Kvestors kā elektrizēts satvēra Gailu pie rokas un drebēdams iekliedzās:
— Gail, vai tiešām tu to pieļausi?
Jaunais cilvēks skumji pakratīja galvu.
— Notiesātās ķermeni atstāj šeit, centurion! Likums ir izpildīts, un par apbedīšanu es parūpēšos pats.
Kad centurions un kareivji bija aizgājuši, Galls pagriezās pret savu pārvaldnieku.
— Liec sagatavot sārtu trešajā pagalmā! Lai līdz vakaram viss būtu kārtībā! — viņš pavēlēja un izgāja, atbalstīdams kvestoru, kas grīļojās kā piedzēries.
Kad kaldārija durvis aizvērās, Amenhoteps iznāca no slēptuves un, piegājis pie mirušās, ilgi skatījās uz viņu. Balta, maiga un gracioza — viņa līdzinājās vētras nolauztai lilijai. Viņas sejā nebija nekādu ciešanu pēdu. Pusatvērtajās lūpās bija sastindzis smaids. No maga krūtīm izlauzās smaga nopīīta. Tad viņš izņēma no jostas tur aizbāzto dunci ar plānu, asu asmeni un vienā paņēmienā nogrieza līķim roku. Paņēmis no tualetes galdiņa pudelīti, viņš izlēja no tās smaržas un piepildīja ar asinīm.
Ietinis visu audekla gabalā, mags izgāja pa durvīm, kas veda uz mirušās apartamentiem. Istabas bija tukšas, vienīgi no tālienes atbalsojās kalpoņu raudas. Uz galda, pie kura Valērija mēdza strādāt, stāvēja sfinksa, kuru viņš bija dāvinājis Rameri. Mags to paņēma, ielika slēptuvē roku un pudelīti un, pabāzis visu zem apmetņa, neviena nepamanīts izgāja no mājas.
Kopš brīža, kad Valēriju arestēja un Galla namā ienāca sēras un bēdas, Erikso jutās aizvien sliktāk un sliktāk. Viņa tik ļoti bija centusies* to panākt, bet tagad, kad iecerētais bija īstenojies, sirdi nospieda pašpārmetumi un šausmas.
Viņu pārņēma vilšanās, kas slēpjas katra cilvēciskas kaislības uzliesmojuma dzīlēs, saindējot uzvaras prieku un gandarījumu redzēt savu sāncensi iznīcinātu.
Erikso redzēja, kā tika nogalināta Lēlija, un to, kā kvestors zaudēja samaņu. Tajā laikā, kad Valērija mira, Erikso, drebēdama pie visām miesām, sēdēja ieslēgusies savā istabā. Sakairinātā iztēle lika viņai slimīgi skaidri pārdzīvot visas mocības. Gaidītā gandarījuma vietā Erikso aizvadīja briesmīgas stundas, līdz nogurusi ieslīga smagā un nemierīgā miegā.
Diena pagāja, visiem drūmi klusējot. Kunga bēdas un kauns nospieda nama iemītniekus. Erikso nevienu neredzēja, tomēr no Gorgo uzzināja, ka notiks Valērijas bēres un ka sārts jau sagatavots. Pēkšņi viņai radās vēlēšanās piedalīties tās traģēdijas pēdējā cēlienā, kuras galvenā izraisītāja pati bija.
Vienlaikus juzdama gan pretīgumu, gan nevaldāmu ziņkāri, Erikso devās uz galeriju, no kuras bija redzams trešais pagalms, — tur jau pacēlās no sveķainām šķilām sakrauts sārts.
Plašais pagalms vēl bija tukšs, vienīgi daži vergi pabeidza pēdējos sagatavošanas darbus, spriezdami par mirušās negaidīto sakropļojumu. Vispārējais viedoklis bija tāds, ka kaldārijā iekļuvis kāds nolādēts kristietis, lai aiznestu upura roku, kas, bez šaubām, kalpos jaunai burvestībai.
Visi bez izņēmuma žēloja patricieti, jo viņa bija darījusi tiem vienīgi labu. Neliekuļotie slavinājumi un patiesās asaras, kas tika lietas, godinot Valērijas piemiņu, pildīja Erikso sirdi ar kauna un greizsirdības jūtām.
Vai Rameri aizmirsīs šo kristieti? Vai traģiskā nāve nepadarīs viņu tēlniekam vēl dārgāku? Un vai viņš nesāks nīst Erikso, ja kādreiz uzzinās, kāda bijusi viņas loma šajā drūmajā notikumā?
Šī doma atkal uzvandīja dusmas un naidu, un, skatoties uz nestuvēm, ar kurām tika atnestas Valērijas mirstīgās atliekas, viņas acis palika sausas. Brīdī, kad Valērijas ķermeni novietoja uz sārta, ieradās Galls, kvestors, Filatoss un vēl daži veci klienti. Visi bija bāli, satraukti un noskumuši.
Drīz vien sārts liesmoja no visām pusēm. Lūcijs Valērijs ar drūmu, izmisuma pilnu skatienu lūkojās uguns jūrā, kas aprļja viņa meitu. Nervozas trīsas pārskrēja pār viņa ķermeni, kad pēdējo reizi parādījās Valērijas maigā seja, ap kuru liesmas bija izveidojušas purpurkrāsas oreolu. Pēkšņi nelaimīgais vīrs nobālēja un atkāpās atpakaļ; viņa acis iepletās, un viņš pastiepa uz priekšu abas rokas. Virs ugunskura, pašās dūmu melnajās grīstēs, viņš ieraudzīja žilbinoši baltā tunikā tērptas sievietes stāvu. Sieviete turēja rokās palmas zaru, bet viņas mirdzošās acis pārmetoši lūkojās kvestorā.
— Fābija! — aizsmakušā balsī iesaucās Valērijs.
Tad, paspēris uz priekšu dažus grīļīgus soļus, viņš
nokrita kā zibens ķerts. Kad viņu pacēla, lai ienestu namā un sniegtu nepieciešamo palīdzību, atlika vienīgi konstatēt, ka kvestoru ķērusi trieka.
Satrauktā un pie visām miesām trīcošā Erikso atstāja galeriju. Meiteni sāka biedēt uzturēšanās namā, kur par viesmīlību viņa bija maksājusi, ienesot tajā nāvi un negodu. Kad Erikso atgriezās savā istabā, Gorgo pasniedza viņai plāksnītes, ko bija atnesis kāds nepazīstams kalpotājs. Prieka stars uzdzirkstīja meitenes acīs, kad viņa izlasīja šādas rindiņas:
«Ja tev ir smagi atrasties Galla namā, tad atgriezies pie manis. Nešaubos, ka arī Rameri ieradīsies pie manis.
Asgarta».
Erikso noglabāja plāksnītes uz krūtīm, pavēlēja Gorgo pasniegt tumšu apmetni un biezu plīvuru un paziņoja, ka aiziet darīšanās, bet drīz atgriezīsies. Viņa izvēlējās apkārtceļu pa dažādām klusām ieliņām. Kad meitene sasniedza Asgartas pili, viņu nekavējoties aizveda pie maga. Amenhoteps viņu sagaidīja ar cieņas pilnu labvēlību.
— Esi laipni lūgta manā namā! — viņš teica, maigi noglāstīdams Erikso gaišās cirtas, kad meitene, noslī- gusi uz ceļiem, skūpstīja viņa roku.
— Ak skolotāj! Ja tu zinātu, ko esmu izdarījusi un cik ātri ir piepildījušies tavi vārdi, — caur asarām nomurmināja Erikso.
— Es zinu. Tu rīkojies, ļaunu jūtu vadīta, un ļaunuma atmaksa nāca pār tevi pašu, — atbildēja mags, cieši raudzīdamies Erikso zilajās, asaru aizmiglotajās acīs.
— Skolotāj, vai tiešām Rameri nekad mani neiemī- lēs?
— Nākotne to rādīs, tomēr, kā jau es tev teicu, viņa sirds labākā daļa pieder Valērijai. Vai tu aizsūtīji Rameri uz Tēbām?
— Jā, skolotāj!
— Es nosūtīšu pie viņa ziņnesi un norādīšu vietu, kur pēc kāda laika viņš mums pievienosies. Bet tagad ej atpūsties: atpūta tev ir nepieciešama!
Palicis viens, zintnieks iegrima domās. Tad viņš iegāja blakus telpā. Tur uz liela galda atradās sfinksa un stikla trauks, kura dibenā bezkrāsainā šķidrumā gulēja Valērijas roka. Turpat uz galda bija arī balta audekla gabals un instrumenti.
Amenhoteps sāka ar to, ka uzskicēja uz audekla visai sarežģītu plānu un pierakstīja malā paskaidrojumus. Tad paņēma roku, kas izskatījās kā dzīva, un nostiprināja uz griezuma vietas rokassprādzi. Ietinis roku uzzīmētajā plānā, viņš šo sainīti kopā ar pudelīti, kurā bija asinis, ievietoja sfinksas slēptuvē. Arī uz sfinksas pamatnes viņš kaut ko uzrakstīja. Brīdi padomājis, mags paņēma vairākas plāksnītes un uzrakstīja īsu vēstījumu par pēdējiem notikumiem un pat- ricietes nāvi, kā arī aicināja Rameri pēc astoņiem mēnešiem pievienoties viņam norādītajā vietā, kur būs arī Erikso.
Ielicis sfinksu kastē un aizzīmogojis to ar savu zīmogu, Amenhoteps pasauca kalpu, iedeva viņam sagatavoto saini un plāksnītes un pavēlēja doties uz Tēbām.
Rameri nokļuva galā bez starpgadījumiem. Kristietis, pie kura viņš tika sūtīts, bija laipns un pretimnākošs, kaut arī nebija saņēmis ziņu no bīskapa. Viņš domāja, ka sūtnis droši vien ir aizturēts vai arestēts. Baiļodamies par Rameri, viņš aizveda tēlnieku uz kādām senām kapenēm, kur jau slēpās kāds kristietis vientuļnieks. Jaunais cilvēks neprotestēja, jo negribēja izraisīt aizdomas, taču, kad bija pagājušas desmit vai divpadsmit dienas un Valērija vēl aizvien nebija ieradusies, viņu pārņēma dziļš nemiers. Viņš jau grasījās atgriezties Aleksandrijā, kad ieradās Amenhotepa sūtnis.
Vēsts par mīļotās sievietes briesmīgo galu un šīs tīrās un brīnišķās būtnes nāvi apliecinošo atlieku skatīšana savām acīm tik ļoti satrieca Rameri, ka viņš nopietni saslima. Pateicoties vientuļnieka gādībai un rūpēm, tēlnieks pamazītēm sāka atlabt. Tikai pēc izveseļošanās viņš kārtīgi iepazinās ar Amenhotepa instrukcijām un nolēma rīkoties saskaņā ar tām.
Mags rakstīja, ka dosies uz Indiju. Rameri nolēma, ka laiku, kas palicis līdz viņa atgriešanās brīdim, pavadīs kopā ar vientuļnieku, jo bija ar viņu sadraudzējies. Jaunais cilvēks jutās salauzts gan fiziski, gan garīgi. Viņam bija pretīga Aleksandrijas burzma un kristiešu nežēlīgā vajāšana, kas vēl aizvien turpinājās. Turklāt kāds kristietis, kas tikko bija ieradies no galvaspilsētas, pastāstīja, ka Galls ir smagi saslimis sakarā ar Erikso mīklaino pazušanu un, juzdams pretīgumu pret Ēģipti, atgriezies Romā.
Rameri jutās bezgala vientuļš. Tuksneša klusums un nošķirtība viņu ietekmēja labvēlīgi, turklāt viņš ar lielu interesi klausījās kristieša stāstus par viņa vētraino jaunību.
Šajā laikā Rameri ierīkoja slēptuvi, kur noglabāja savu lielāko dārgumu — sfinksu.
Kad līdz Amenhotepa noliktajam laikam bija palikuši divi mēneši, vientuļnieks nomira. Rameri palika viens senajās kapenēs, kas bija kļuvušas par viņa patvēruma vietu.
Rameri nenojauta, ka nedaudzās zelta monētas, ko bija redzējis cilvēks, kurš arī dēvēja sevi par kristieti un reizi nedēļā nesa vientuļniekam pārtiku, bija iekvēlinājušas viņā alkatību. Pēc vientuļnieka nāves šis cilvēks piegādāja pārtiku Rameri. Viņš bija iedomājies, ka divos ādas maisos, ko Rameri atvedis līdzi, tēlnieks glabā savas bagātības. Lai tās iegūtu, vīrs nolēma Rameri nogalināt.
Kādudien viņš atnesa produktus nevis no rīta, kā to darīja parasti, bet gan vakarā un paziņoja, ka vēlas grotā pārnakšņot. Rameri, kas neko nenojauta, tam piekrita. Kad tēlnieks aizmiga, alkatīgais vīrs viņu nogalināja. Maisos viņš atrada ne tikai zeltu, bet arī Romas varas iestādēm adresētus dokumentus ar norādījumu sniegt to uzrādītājam jebkura veida palīdzību.
Slepkava nobijās un iedomājās, ka nogalinājis augstu ierēdni, kas šeit bija uzturējies kādu slepenu apsvērumu dēļ. Baidīdamies no sekām, viņš nolēma valsti atstāt, bet pirms tam sacelt trauksmi kristiešu kolonijā, lai novērstu Rameri meklēšanu. Līķi slepkava nolēma iemest apbedījumu bedrē. Kad viņš iegāja tumšajā nodalījumā, kur gulēja viņa upuris, viņu pārsteidza fosforiscējošā gaisma, kas plūda no sienas. Slepkava šausmās metās bēgt.
Vēlreiz ieiet šajā nolādētajā vietā viņš neuzdrošinājās. Lai noslēptu līķi, viņš tik meistarīgi aizkrāva ieeju, ka nezinātājs pat nenojauta par telpas otra nodalījuma esamību.
* * *
Nogurusi Erikso, neko nenojauzdama, aizmiga kādā no Asgartas pils istabām, uz kuru viņu aizveda viena no kalponēm. Kad meitene pamodās, viņa nevarēja pateikt, cik ilgi bijusi miega varā, tikai ievēroja, ka guļ uz zema dīvāna lielā pazemes zālē ar zaļām kolonnām.
Erikso piecēlās un ziņkāri paraudzījās visapkārt. Līdzās zālei atradās otra telpa — tā bija mazāka pusapaļa istaba ar sandalkoka mēbelēm un sarkanu drapējumu. Uz neliela galda bija nolikti augļi, vīns un kūciņas. Meitene bija izsalkusi un, apsēdusies pie galda, paēda. Tad izgāja uz terases. Viņas priekšā pavērās plašs dārzs, to viņa izstaigāja krustu šķērsu.
Pēc pusdienām Erikso aicināja pie sevis Amenhoteps. Mags paziņoja, ka neatliekamu darīšanu dēļ paliks šeit vēl pāris nedēļas, bet pēc tam viņi citā vietā satiksies ar Rameri. Meitene neiebilda. Viņa dzīvoja karaliskā greznībā, un Amenhoteps pret viņu izturējās ļoti laipni. Viņš mācīja Erikso, cenzdamies pacelt līdz savam līmenim viņas mazattīstīto prātu. Dažkārt viņa dejoja mēness apmirdzētā pļaviņā, kas pletās terases priekšā, bet zintnieks, atspiedies pret kolonnu un sakrustojis rokas uz krūtīm, vēroja viņu. Maga acis bija dzedras un domīgas.
Drīz vien Erikso apnika tāda nošķirta un monotona dzīve. Zinību apguve viņai bija pretīga, un meitene skuma pēc skaļās un izklaidēm bagātās dzīves Aleksandrijā. Rameri nerādījās, bet Amenhotepu, kas teicās esam aizņemts, viņa redzēja aizvien retāk. Pienāca brīdis, kad šo dedzīgo būtni pārņēma patiess izmisums. Un reiz, trīcēdama naidā, viņa ieskrēja zintnieka kabinetā un apbēra viņu ar pārmetumiem, ka viņš ir tikai mānījies, solīdams Rameri ierašanos, un ir nodevīgi ievilinājis viņu šajā pretīgajā namā, kur jāmirst vai nost aiz garlaicības. Sī scēna beidzās ar asaru plūdiem, ko daļēji izraisīja bailes par savu spontāno rīcību. Taču Amenhoteps gluži mierīgi uzklausīja visus pārmetumus. Kad sākās asaru plūdi, viņš sagatavoja dzērienu un, sniegdams kausu raudošajai Erikso, pavēlēja to izdzert, tad piebilda:
— Rīt es tev. ļaušu ieraudzīt Rameri.
Erikso uzlēca k^jās un, smaidīdama caur asarām, pateicīgi noskūpstīja maga roku. Atgriezusies savā istabā, viņa acumirklī aizmiga. Kad Erikso pamodās, viņa atradās pazemes zālē, ko gaišu darīja maiga zilgana gaisma. Pie papirusa tīstokļiem nokrauta akmens galda sēdēja Amenhoteps.
— Kur ir Rameri? — bija meitenes pirmais jautājums.
— Tu redzēsi viņu, — atteica zintnieks, aizdedzinādams trijkājī ogles un uzkaisīdams tām šķipsniņu balta pulvera. — Atgulies un gaidi, — viņš piebilda, sniegdams Erikso karoti ar zaļganu, lipīgu un garšas ziņā ne visai tīkamu masu.
Erikso to paklausīgi norija, jo cerība ieraudzīt Rameri lika viņai aizmirst visu pārējo.
Ar drebošu sirdi viņa gaidīja, vērodama biezos dūmus, kas piepildīja zāli ar asu un smacīgu aromātu. Erikso noreiba galva. Pēkšņi dūmi izklīda, un viņa ieraudzīja sevi Galla namā — sfinksu zālē. Pats legāts, Valērija un Rameri — visi tur bija sapidcējušies un jautri tērzēja. Tēlnieks atklāti izrādīja viņai savu mīlestību. Apskāvis ap vidukli, viņš kopā ar Erikso pastaigājās pa ēnainajām alejām. Viņa sajuta uz lūpām Rameri kaislīgos skūpstus, dzirdēja viņa mīlestības vārdus un zināja, ka abu savienība tiks noslēgta jo drīz.
Tad pienāca viņas kāzu diena. Valērija bez jebkādas greizsirdības posa viņu ceremonijai, un tad arī tā jau bija aiz muguras. Bet tajā brīdī, kad viņa kopā ar Rameri devās uz laulāto istabu, viss pagaisa, un Erikso atkal atradās pazemes zālē. Tomēr redzētais šķita tik reāls, ka meitene bija gandrīz pārliecināta: tas viss patiešām ir noticis.
Kad saskarsmē ar skumjo īstenību šī ilūzija tomēr zuda, mags to atkal atdzīvināja un uz kādu laiku Erikso nomierināja. Bet viņš to darīja aizvien retāk un retāk, jo bija tik ļoti aizņemts ar zinātnisko darbu, ka aizmirsa visu, arī — Erikso.
Reiz šāds pārtraukums pārāk ieilga. Satracinātā un izmisusī Erikso skraidīja kā zvērs sprostā, pētīdama, kas notiek visapkārt un kā no šā cietuma izbēgt.
Koncentrēdama uz šo mērķi visu sev piemītošo enerģiju, viņa izzināja ne vienu vien noslēpumu un izstrādāja atriebības plānu, paredzēdama iznīcināt gan šo cietumu, gan visu, kas tajā atrodas. Zināšanu drumslas, kuras Erikso bija ieguvusi, pateicoties maga sniegtajām mācībstundām, darīja viņu īpaši bīstamu. Iespējams, ka Erikso plāns būtu īstenojies, ja viens no Amenhotepa skolniekiem nebūtu atklājis viņas nodomus un brīdinājis magu. Amenhoteps bija ļoti neapmierināts, ka viņu atrauj no darba, taču saprazdams, cik bīstama viņa slepenajai patvērumvietai var kļūt šī spītīgā un uzņēmīgā būtne, atkal aizdedza trijkāji un iegremdēja Erikso. ilūziju pasaidē, kur viņa bija laimīga.
Šoreiz Rameri rēgs pasniedza meitenei baudu pilnu kausu. Neatmodusies no sava sapņa, viņa nonāca letarģiskā stāvoklī. Amenhoteps uzlika viņai uz sejas audekla gabalu, kas bija samitrināts noslēpumainajā šķidrumā, kura iedarbības rezultātā viņa jau bija gulējusi vairākus gadsimtus.
Erikso kaislā un nepakļāvīgā dvēsele atkal bija sasaistīta, lai gaidītu nezināmo un tālo atmodas brīdi. Amenhoteps atkal iegrima savā darbā, dzīvodams tik dīvainā pasaulē, ka pat nemanīja, kā viņam garām aiztrauc dzīves un laika varenā straume.
-. .