— Ak tā …
Jūs it kā izbijāties, — pārbaudoši skatīdamās, piezīmēja Alrika. — Kas te ar jums visiem notiek?
Es nepavisam neesmu izbijies. Vienkārši brīnos. Viņš vienmēr bijis tik akurāts..
Undesons paņēma no galda cigaretes un izgāja gaitenī. Drīz atgriezās Helgs. Apsēdās un sāka strādāt.
Dienu pēc aprakstītā notikuma, piektdienas vakarā, Helgs sēdēja savā kambarītī un līmēja rotaļlietiņas. No stieples un kažokādu atgriezumiem viņš meistaroja mazus velniņus, papuasus un zvēriņus, kurus vairumā pārdeva suvenīru veikalos. Kažok-^as gabaliņus viņš lēti uzpirka kažokādu uarbnīcās. Sī nodarbošanās deva labu papildu peļņu.
Parasti viņš šo darbu darīja ar prieku, bet šoreiz domas kavējās pavisam kaut kur citur. Helgs meklēja izskaidrojumu notikumam ar zaļo dūksnāju. Nebija šaubu, ka viss ir noticis īstenībā un muļķīgā iedzimtība nav vainīga. Iznāk tīras blēņas. Kāpēc dūksnājs? Kāpēc zaļš? Kāpēc tā notika tieši ar viņu? Bet no otras puses — kāpēc viņš ir viņš? Par visu pasaulē var jautāt, kāpēc tas ir tā un nav citādi, un pamēģini tad atbildēt. Galu galā, ja dūksnājs eksistē, tas nozīmē, ka tā tam jābūt.
Kaut ko vairāk aptvert Helga prāts nespēja. Viņa rokas tai laikā veikli meistaroja vēderainus lācīšus un pinkainus mežainus.
Helgs sāka domāt par darba jautājumiem. Alrikas kundze regulāri apjautājās par viņa labsajūtu un ieteica lietot nitroglicerīnu. Vairākas reizes viņa to uzrunāja nevis vienkārši «Helg», kā parasti, bet gan «Helga kungs». Nezin kāpēc it kā mēģinādama pieglaimoties.
Helga kungs, vai jūs zināt, ka jūlijā pie mums samazinās darbinieku skaitu? — viņa jautāja ceturtdien pēc pusdienām.
Pirmo reizi dzirdu, — Helgs uztraucās. — Kuru tad taisās atlaist?
Nav ne mazākās nojēgas. Zinu vienīgi to, ka atbrīvos trīs darbiniekus. Bet no kādām nodalām un tieši kurus — nav skaidrs.
Visu laiku tā nolādētā krīze, — norūca Undesons un izgāja uzsmēķēt.
Ziniet, Helga kungs, — Alrika ierunājās pusbalsī, — man ir aizdomas, ka pirmais kandidāts būs viņš.
Un viņa pamāja uz Undesona tukšo krēslu.
— Priekšniecībai ir labi zināma viņa tieksme iedzert, — viņa turpināja. — Pagājušajā gadā viņš pļēguroja četras reizes, vienmēr pa nedēļai, vai atceraties?
— Viņš taču slimoja.
— Oho, neesiet tāds vientiesis. Tie, kam nepieciešams, labi zina, kurā veikalā viņš nopirka savas kaites. Ticiet man, ka tas nebija piena veikals. Nu, bet mums abiem nav pamata uztraukties. Vai tā nav?
— Jā, protams, — piebalsoja Helgs un izlikās, ka ir iegrimis izgriezumu šķirošanā. Alrikas paziņojuma radītās bailes pamazām pierima, taču viņa apziņā pa pilītei nogulsnējās uzbāzīgs, truls nemiers. Pļēgurs Undesons ir izglītots, apbrīnojami veikli lasa trijās valodās, atzīmēdams izgriežamos rakstus. Tikai tāpēc viņu visu laiku cieš. Alrikas kundze strādā birojā gandrīz trīsdesmit gadu, un viņai ir nevainojama reputācija. Tātad, ja štatu sa samazināšana skars viņu nodaļu, atbrīvos Helgu. Bet var būt, ka tomēr ne. Viņu taču arī uzskata par labu darbinieku. Sākot ar šo gadu, viņš saņem piemaksu pie algas. Nelielu, bet tomēr. Ja tā turpināsies arī uz priekšu, viņš varēs nopirkt māju ātrāk, nekā domāja. Bet, ja viņu atbrīvos, no mājas pirkšanas nekas neiznāks, jo atlikušajās mūža dienās viņš būs spiests apēst savus ietaupījumus.
Kad Helgs piecēlās, viņam lipa ciet acis. Ielicis gatavās rotaļlietas un materiālus kastēs, viņš uzklāja šauro dzelzs gultu. Žāvādamies gāja uz vannas istabu. Atvēra durvis un nokļuva zaļajā purvā.
Līdzenumu apspīdēja blāva gaisma, kas izlauzās starp blīviem mākoņiem. Vietām virs staignāja pacēlās tievas miglas šķipsnas. Kā sastindzis Helgs stāvēja, līdz potītēm iegrimis smirdīgajās dūkstīs. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka aiz loga sen satumsusi nakts, bet šeit tai pašā laikā ir gaišs. Nedaudz attapies no satricinājuma, viņš sāka ielūkoties rūpīgāk un atkal visapkārt nesaskatīja neko citu kā vienīgi purvu. Cik tālu sniedzās skats, pletās gludais un savā mierā šausmīgais dūksnājs. Helgs stāvēja ideāli apaļā horizonta centrā un iztēlojās sevi par rasēšanas dēlī iesprūdušu cirkuja adatu.
Kas zina, cik ilgi tas turpinājās. Helgs zaudēja jebkādu laika izjūtu un pēkšņi atkal atradās vannas istabā.
Aiz riebuma drebēdams, viņš nomazgāja no kājām siltās, smirdīgās dūkstis un iemērca bļodā rītakurpes. Lai izgaisinātu pretīgo dūkšņu smaku, viņš bagātīgi ap-pūta kājas ar dezodorantu. Saslaucīja uz grīdas palikušās pēdas un devās gulēt.
Viņš ilgi nevarēja aizmigt. Grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, Helgs mēģināja apjēgt, kas ar viņu notiek. Viņš, cilvēks vidējos gados, ar vidēju izskatu un vidēju prātu, samierinājās ar parastu, pieticīgu eksistenci. Viņš labi zināja savu vietu pasaulē: viņa uzdevums bija izgriezt rakstus, kurus ar sarkanu zīmuli bija apzīmējis Undesons, un pēc atzīmēm salikt tos kastītēs, kurām ir 120. līdz 250. numurs. Izgrieztos un sašķirotos rakstus Alrika salika aploksnēs un izsūtīja abonentiem. Par darbu Helgs saņēma naudu, krāja to un pārvērta gāzes kompānijas akcijās. Apmēram pēc deviņiem gadiem viņš varēs nopirkt par saviem ietaupījumiem savrupmāju.
Pasaulē, kurā Helgs veiksmīgi un mērķtiecīgi pavadīja dienu pēc dienas, dienu pēc dienas, valdīja skaidrība, kārtība un loģika. Taču viņa dzīvē ir ienācis kaut kas negaidīts. Kaut kāds smirdošs dūksnājs, kurā viņš nezin kāpēc nonāk un stāv, stingdams bailēs gluži kā skolotāja nosodīts skolēns. Helgām likās, ka tā ir drausmīga ņirgāšanās par viņu, ka viņš nokļuvis noslēpumainu spēku varā, kuri ar drūmu humoru mudina uz bezprātīgu Ticību. Viņš nolēma nepadoties, par katru cenu saglabādams dvēseles mieru un veselo saprātu.
Visu laiku Helgām neizgāja no prāta gaidāmā darbinieku skaita samazināšana. Viņš baidījās kādam pastāstīt par dūksnāju, lai viņu nesāktu uzskatīt par psihiski slimu un neatbrīvotu pirmām kārtām. Kāpēc gan, piemēram, Undesonam nepalaist baumas, ka Helgs ir zaudējis veselo saprātu, un līdz ar to nepasargāt no atlaišanas sevi? Tātad jātur mēle aiz zobiem …
Pārdomu nomocīts, viņš aizmiga tikai pret rītu.
Pagāja dažas dienas. Atgriezies mājās no darba, Helgs atvēra durvis un atkal nokļuva zaļajā dūksnājā. Šoreiz viņš sabija tur apmēram stundu un īpašas bailes neizjūta. Viņš nosprieda, ka no tā, kam jānotiek, tik un tā nevar izbēgt. Un nekādu ļaunumu purvs nebija nodarījis. Vajadzēja tikai stāvēt un gaidīt, kamēr tas izgaist. Kad dūksnājs viņu atlaida, Helgs notīrīja kurpes, izmazgāja zeķes un bikšu atlokus.
Ritēja dienas. Kādreiz, ar šķērēm graizīdams avīzes numuru, viņš pamanīja rakstu par pusfantastisku Arktikas dabasgāzes izmantošanas projektu. Sakarā ar enerģētiskās krīzes saasināšanos raksta autors ieteica apgūt bagātās, bet ļoti tālās gāzes atradnes un pārvadāt sašķidrināto gāzi ar gigantiskiem dirižabļiem. Viņš pierādīja, ka salīdzinājumā ar gāzes vadu celtniecību izdevumi palielināsies tikai nedaudz, orientējoši par četriem miljardiem. Paredzēja, ka pēc šī projekta realizēšanas daudzas konkurējošas gāzes kompānijas cietīs lielus zaudējumus.
Kad Helgs izlasīja rakstu, viņam kļuva nelabi. Viņa nauda, kas bija sakrāta ar nenogurstošu darbu un taupīgi dzīvojot, varēja iet zudumā. Nav izslēgts, ka vistuvākajā laikā kritīsies akciju vērtība. Taču, no otras puses, līdz šim tās ik gadu bija kļuvušas dārgākas, dodamas Helgām solīdas dividendes. Pasvārstījies viņš nolēma riskēt un atstāt visu pa vecam.
Pēc kādām trim četrām dienām Helgs vēlreiz nokļuva zaļajā dūksnājā. Viņš jau bija ievērojis, ka parasti tas notiek trešdienās un piektdienās. Purvs viņam uzglūnēja aiz jebkurām durvīm vai nu no rīta, ejot uz darbu, vai vakarā. Pagāja mēnesis, un Helgs pārliecinājās, ka ik reizi smirdīgās duļķes kļūst dziļākas. Tās viņam sniedzās jau līdz ceļiem. Vajadzēja portfelī nēsāt līdzi rezerves bikses un pēc purva izgaišanas kaut kur klusā vietā pārģērbties. Līdz ar to palielinājās izdevumi par ziepēm un dezodorantiem, tāpēc vajadzēja samazināt citus budžetā paredzētos izdevumus, galvenokārt uz pārtikas rēķina.
Naktīs Helgu mocīja murgi. Viņam pa visu pilsētu dzinās pakaļ no kājām līdz galvai ar zaļo žurgu notrieptu cilvēku pūlis. Viņš ar pūlēm izbēga, augstu celdams kājas, it kā vilkdams tās ārā no staignā bruģa. Bēga un nevarēja nekur paslēpties; metās pavārtēs, kāpņu telpās, rāpās uz jumtiem vai līda pagrabos, bet viņu visur uzmeklēja. Sagrāba, valstīja pa zemi un klusā niknumā uz kaut kurieni vilka. Helgs nezināja, tieši uz kurieni, taču nebija šaubu, ka ar viņu grib izdarīt kaut ko šausmīgu. Viņš pamodās pats no sava kliedziena, aizmiga, un šausmas atkārtojās.
Kādreiz viņš ieraudzīja, ka ļaužu pilnajā ielā pa priekšu iet cilvēks, kura bikses zem ceļiem no vienas vietas notraipītas ar zaļo žurgu. Viņus šķīra kādi desmit soļi. Cilvēks soļoja ātrā, steidzīgā gaitā un bieži atskatījās. Ievērojis, ka Helgs laužas cauri drūzmai, cenzdamies viņu panākt, nepazīstamais iedrāzās pirmā tuvākā nama kāpņu telpā un nozuda. Sekot viņam Helgs neiedrošinājās «Tātad arī citi nokļūst dūksnājā,» Helgs domāja. «Kas zina, var būt, ka itin visi ir tur bijuši, tikai negrib atzīties. Iespējams, ka tā bijis vienmēr, visos laikos un ar katru cilvēku. Bet ļaudis ir klusējuši, izlikdamies, ka zaļā žurga vispār neeksistē …»
Kopš tā laika Helgām izveidojās paradums aplūkot garāmgājēju apavus.
Dūksnāja noslēpums nomāca viņu aizvien mokošāk. Helgs ārkārtīgi ātri uzbudinājās. Viņu kaitināja Undesena sēcošā elpošana, Alrikas pļāpāšana un pat paša šķēru šņirkstoņa.
— Jūs, Helga kungs, tā kā būtu novājējis, — Alrika kādreiz piezīmēja. — Kā ir ar jūsu sirdi, vai neniķojas?
— Nē, paldies.
— Ak, šī šausmīgā, šausmīgā dzīve, tā jebkādu veselību sabeigs. Vai jūs zinā ka drīz kļūs dārgāki zemes iecirkņi? Tui I klāt palielinās nodokli namu īpašniekiem. Es pat baidos domāt, cik tad saimnieks prasīs par dzīvokli.
— Kā padārdzināsies? Kad?
— Runā, ka nākamajā gadā. Iedomājieties, par piecpadsmit procentiem. Es tagad iešu pusdienās.
Helgam apreiba galva. Viņš automātiski izņēma no portfeļa termosu un sviestmaizīšu tīstokli, gremoja barību un uzdzēra vāju tēju, visu laiku blenzdams vecajā kartotēkas skapī.
Pasaulē valda kaut kādi vareni un neizprotami spēki. Tie kā dzirnakmeņi bez žēlastības aprij naftu un rūdu, enerģiju un ūdeni, mežus, zemi, pilsētas un apdzīvotās vietas, cilvēkus un kopā ar tiem arī pašu Helgu.
Paēdis viņš paņēma papīru ar zīmuli un aprēķināja, už kādu laiku būs jāatliek mājas pirkšana, ja apstiprināsies Alrikas teiktais.
Līdz pusdienas pārtraukuma beigām bija atlikušas kādas divdesmit minūtes. Cenzdamies atbrīvoties no drūmajām domām, Helgs izgāja pastaigāties tuvējā parkā. Sakumpis un rokas uz muguras salicis, viņš klaiņoja kuplo liepu paēnā. Visu viņa būtni bija pārņēmusi mokoša vienaldzība. Viņš apsēdās uz sola un truli vērās **vā)kārt. Pēc tam paraudzījās uz tuvāko Solu, uz kura eleganti ģērbies vīrietis ar mīkstu platmali galvā lasīja avīzi. Tā seja Helgām likās pazīstama. Labi ieskatījies, viņš piecēlās un piegāja pie cilvēka platmalē.
— Lansten, tu? — viņš izsaucās. — Esi sveicināts!
Cilvēks paskatījās uz Helgu.
Piedodiet, man nav bijis gods ar jums iepazīties.
Vai tiešām nepazīsti? Tas taču esmu es, Helgs. Atceries, kā mēs ķīmijas stundā palaidām peli. Mūs abus toreiz veda pie direktora.
A, nu, kā tad, kā tad… Sāku atcerēties.
Lanstens salocīja avīzi. Helgs apsēdās viņam blakus.