ļ*"li— Hm… Droši vien var teikt arī tā.
^-iiarbā ar mani ir apmierināti, — atbildēja Lanstens, aplūkodams Helga žaketi.
No kopīgajiem paziņām Helgs bija uzzinājis, ka Lanstens ieņem svarīgu posteni kādā iestādē, kuras nosaukumu visi uzskata par labāku tieši neminēt.
Nu, bet ko tu dari? Kā man šķiet, vēl joprojām neesi apprecējies.
Jā, viss pa vecam… Dienu klusītiņām velku savu jūgu. Pie mums runā, ka jūlijā samazinās darbinieku skaitu. Man, protams, nav ko uztraukties, es, zini, esmu labāko vidū …
— Nu, nu. Labi, Helg, visu to labāko. Lanstens piecēlās no sola, un Helgs pēc
paraduma paskatījās uz viņa apaviem. Pie kreisās kurpes papēža bija pieķērusies zaļo duļķu šķipsna.
Pagaidi!
Kas noticis? Helgs uzlēca kājās.
Tātad arī tu? … Ari tu … mēdz būt.. tur? Jā? — viņš sāka neskaidri čukstēt.
— Neko nesaprotu. Par ko tu runā? — brīnījās Lanstens, nemanāmi atbrīvodams piedurkni no Helga pirkstiem.
— Nu, tur … zaļajā dūksnājā.
— Nevaru aptvert, ko tu gvelz, — vēsi sacīja Lanstens.
— Nu, tev taču pie kurpes.. Lanstens nedaudz pieliecās un apskatīja
kājas. Kad viņš atkal paskatījās uz Helgu, tas notrīcēja.
— Es. Neko. Nē. Redzu, — caur zobiem novilka Lanstens.
Helgs neizturēja un novērsa skatienu.
— Varu dot tev padomu: klusē, — nedaudz laipnāk sacīja Lanstens.
— Bet, protams..
— Piedod, es steidzos. Un Lanstens aizgāja.
Helgs pamīņājās uz vietas, pēc tam sāka steidzīgi iet uz darbu.
Tās pašas dienas novakarē viņš nokļuva dūksnājā, iegrimdams jau līdz jostas vietai. Viņš stāvēja, acis aizmiedzis un smirdoņas dēļ tikko spēdams paelpot.
— Ahā … Lūk, kā … — viņš šļupstēja. — Tas garāmgājējs… Un tagad Lanstens … Tā, tā, tā …
Dzirdot savu nesakarīgo šļupstēšanu, Helgām likās, ka viņš sāk kaut ko saprast.
— Bet ja nu mēs visi dzīvojam šeit, šajā dūksnājā? — viņš pēkšņi teica. — Un ja nu viss pārējais mums tikai izliekas?
Viņš atvēra acis. No debesīm plūda izkliedēta, bālgana gaisma. Dūksnājs tajā laistījās un nezin kāpēc šķita dzīvs. Baismā žurga mērcēja Helga gurnus.
Nākamās darba dienas beigās viņš piegāja pie Undesena, kurš gaitenī smēķēja.
— Paklausies, vai tev nebūtu stundiņa brīva laika?
Undesens ievilka dūmu un izlaida gaisā apaļu mākonīti, tad ar knipi notrausa cigaretei pelnus.
— Atkarībā no tā, kāda tev vajadzība.
— Man nepieciešams ar tevi apspriesties. Varbūt aiziesim izdzert pa kausam alus? Es uzcienāšu.
Undesens nespēja noslēpt izbrīnu. Helgs darbabiedru vidū bija pazīstams kā atturībnieks un sīkstulis.
Pabeiguši darbu, viņi kopīgi izgāja no biroja un iegriezās pirmajā dzertuvē, kas pagadījās ceļā.
Stāsti, kas tev lēcies, — teica Undesens, ar troksni izdzerdams uzreiz puskausa un brīvi atlaizdamies krēslā; viņa krunkainā seja, kas šķita kā no jēlas mīklas veidota, atplauka un kļuva sārta. Helgs sēdēja sakumpis, ar skatienu ieurbies neaizskartajā alus kausā, it kā tumšo puspagraba velvju nomākts.
Nezinu pat, kā iesākt, — Helgs pusbalsī atzinās. — Saki, lūdzu, — vai ar tevi notiek neparastas lietas?
— Kā tas ir?
Es vienkārši jautāju — vai ar tevi ir atgadījies kaut kas tāds? — Helgs nenoteikti pagrozīja gaisā visus piecus rokas pirkstus. — Nu, kaut kas ārkārtīgs.
Protams, un kā vēl. Pagājušajā rudenī es pamatīgi sametos, aizmigu parkā un man nozaga cepuri.
Es taču nerunāju par tādiem sīkumiem. Es nopietni. Par kaut ko pilnīgi neizskaidrojamu. Un neaptveramu.
Undesens gari nopūtās, noņēma brilles un, domās nogrimis, kodīja to rāmi.
— Nopietns man nekas nav gadījies. Nekad, — viņš uzlika brilles un lūkojās Helgām sejā. — Bet uz kuru pusi tu tēmē?
— Nu, vienkārši tā.
Abi izlikās, ka saruna viņiem ir vienaldzīga.
— Tu esi it kā no ratiem izmests, — piezīmēja Helgs, alus bāra piesmēķētajā puskrēslā mēģinādams ieskatīties resnuļa
sejā.
— Es? Kas tev nāk prātā? Uz tavu veselību!
Viņi iemalkoja alu.
— Tātad tu saki — kaut kas bezjēdzīgs, — iesāka Undesens. — Bet kur tu
* vispār saskati jēgu? Personiski es to neredzu nekur. Un, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka mēs visi mirkstam līdz jostas vietai mēslos.