HERBERTS VELSS,. angļu rakstnieks
DURVIS SIENĀ I
Pirms mēnešiem trim kādu vakaru, kad viss mūsu apkārtnē rosināt rosināja uz vaļsirdību, Laionels Volless man pastāstīja šo notikumu par «durvīm sienā». Viņā klausoties, es nemaz nešaubījos, ka viņš attēlo to, ko patiesi piedzīvojis.
Viņš izstāstīja šo notikumu tik vaļsirdīgi un vienkārši, ar tādu valdzinošu pārliecību, ka bija jātic gribot negribot. Taču no rīta savās mājās es pamodos pavisam citā noskaņojumā. Gulēdams gultā un atsaukdams atmiņā Vollesa stāstu, es vairs nebiju pakļauts viņa nesteidzīgās, iejūtīgās balss burvībai,, mani vairs neietekmēja pusdienas divatā, spožā gaismas lokā, ko meta ar tumšu abažūru segtā galda lampa, kad istaba visapkārt mums grima rēgainā krēslā, uz sniegbaltā galdauta maigi vizēja desertam uzliktie augļi, dzirkstīja sudrabs, kausos laistījās dažādu krāsu vīni un radās tāda īpaša atmosfēra — spilgta, omulīga maza pasaule, tāla no ikdienas. Tagad, izrauts no šīs apkārtnes, stāsts man likās gluži neticams.
— Viņš mani apzināti maldinājis! — es izsaucos. — Bet cik lieliski tas viņam izdevās! Lai no kā, bet no viņa es to nekad nebūtu gaidījis.
Vēlāk, sēdēdams uz gultas malas un dzerdams brokasta tēju, es pieķēru sevi, ka pūlos izdibināt, kāpēc šo tik neticamo stāstu es tik satraukti izjutu kā neapšaubāmu īstenību; man ienāca prātā, ka Volless, izvērsdams šos tēlus, ir centies kaut kādā veidā darīt zināmus, atjaunot, atsaukt atmiņā (es nevaru atrast īsto vārdu) tos savus pārdzīvojumus, bez kuriem nebūtu, nemaz iespējams kaut ko tādu stāstīt.
Tagad man vairs nevajag nekādu tamlīdzīgu izskaidrojumu. Visas šaubas ir izzudušas. Tagad es ticu, kā ticēju, klausoties Vollesa stāstā, ka viņš visiem spēkiem pūlējās kaut daļēji atklāt man kādu noslēpumu. Vai viņš visu to redzējis patiešām,, vai viņam tikai tā licies, vai viņš bijis apveltīts ar kādām retām, dārgām spējām, vai atradies iztēles un sapņu varā — par to neņemos spriest. Pat viņa nāves apstākļi nav padarījuši skaidrāku šo jautājumu, kurš tā ari palicis neatrisināts.
Lai spriež lasītājs pats!
Tagad es vairs neatceros, kas izraisīja šā tik noslēgtā cilvēka vaļsirdību — kāda mana nejauša piezīme vai pārmetums. Es laikam viņu apvainoju, ka viņš nav bijis pietiekami aktīvs un nav atbalstījis kādu nopietnu sabiedrisku pasākumu, pievildams manas cerības.
Tad viņam pēkšņi izlauzās satraukti vārdi:
— Manas domas bija aizņemtas ar ko citu… Jāatzīstas, es nebiju tam sagatavojies … Tev jāzina… Redzi, te nav iejaukti ne gari, ne spoki… un tomēr, Redmond, es esmu kā apmāts. Mani kaut kas vajā, aptumšo dzīvi, modina tādas vārdos neizteicamas ilgas un skumjas.
Viņš aprāvās, pakļaudamies tai kautrībai, kāda nereti pārņem mūs, angļus, kad jārunā par kaut ko aizkustinošu, skumju vai skaistu.
— Tu taču arī pabeidzi Sent-Atelstenas koledžu? — viņš pēkšņi ievaicājās ne aiz šā, ne aiz tā, kā man tobrīd šķita.
— Nu, redzi… — un viņš atkal apklusa. Tad, sākumā nedroši, mulsdams ik pie vārda, bet tālāk jau tekoši un nepiespiesti sāka stāstīt par to, kas sastādīja viņa dzīves noslēpumu: tās bija neatvairāmas atmiņas par tādu daili un svētlaimi, kas modināja viņa sirdī neremdināmas alkas un padarīja visus šās zemes pasākumus un labāko aprindu izpriecas par kaut ko apnicīgu, nogurdinošu un tukšu laika šķiešanu.
Tagad, kad man rokā šā noslēpuma atslēga, man šķiet, ka to visu varēja jau lasīt viņa sejā. Man saglabājies viņa foto, kur viņa seja pauž dīvainu atsvešinātību. Nāk prātā, ka sieviete, kura viņu karsti mīlēja, reiz izsacījās par viņu: «Pēkšņi viņš pazaudē jebkuru interesi par apkārtni. Viņš piemirst jūs. Viņš jūs nemana, kaut jūs stāvētu viņam līdzās …»
Tomēr Volless nebūt vienmēr nezaudēja interesi par to, kas notiek visapkārt, un, ja viņš kaut kam pievērsa nedalītu uzmanību, tad guva lielus panākumus. Patiešām, visa viņa karjera bija viena vienīga spožu veiksmju virtene. Viņš jau sen bija aizsteidzies man priekšā, pacēlies man pāri, un tā loma, kāda viņam tika piešķirta sabiedrībā, man bija pilnīgi nesasniedzama.
Viņam vēl nebija četrdesmit gadu, un zinātāji apgalvo, ka viņš, ja nebūtu nomiris, būtu ieņēmis atbildīgu posteni un, iespējams, ietilptu pat jaunā kabineta sastāvā. Skolā viņš bez jebkādām pūlēm pastāvīgi pārspēja mani, un tas notika it kā pats no sevis.
Gandrīz visus skolas gadus mēs pavadījām kopā Rietumken- singtonā, Sent-Atelstenas koledžā. Mēs tanī iestājāmies, būdami vienādi sagatavoti, bet viņš beidza koledžu, būdams jau stipri pārāks par mani, likdams visiem apbrīnot savu spožo erudīciju un lieliskās runas dāvanas, lai gan es pats toreiz guvu gluži labus panākumus. Skolā es pirmo reizi izdzirdēju par šīm «durvīm sienā», par kurām otro reizi dzirdēju mēnesi pirms Vollesa nāves.
Tagad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam šīs «durvis sienā» bija īstas durvis īstā sienā un veda pretī nemirstīgai īstenībai.
Tās ienāca viņa dzīvē ļoti agri, kad viņam bija pieci vai seši gadi.
Atceros, ka viņš, skaļi domadams, nopietnā un nesteidzīga balsī it kā centās skaidri noteikt, kad īsti tas viss ar viņu noticis.
— Es ieraudzīju, — viņš stāstīja, — pēcpusdienas saules spoži apspīdētas meža vīnāja lapas, tumši sarkanas uz baltas sienas. Es tās pamanīju pēkšņi, kaut arī neatceros, kādā mirklī tas notika. Uz tīrās ietves zaļu durvju priekšā gulēja kastaņa lapas. Tās bija dzeltenas, ar zaļām cīpsliņām, nevis brūnas un netīras, — acīm redzot, nule nobirušas no koka. Laikam tas notika oktobrī. Es katru gadu ar patiku vēroju, kā lido lejup kastaņu lapas, es labi zinu, kad tas notiek … Ja nemaldos, man tolaik bija pieci gadi un četri mēneši.
Volless pastāstīja, ka bijis ļoti attīstīts bērns, iemācījies runāt neparasti agri, bijis saprātīgs, «gluži kā pieaudzis cilvēks»r tāpēc baudījis tādu brīvību, kādu vairumam bērnu piešķir labi ja septiņu vai astoņu gadu vecumā. Māte Vollesam nomirusi, kad viņš bijis tikai divus gadus vecs, viņu paņēmusi savā uzraudzībā ne visai modra un ne pārāk stingra mājskolotāja. Tēvs, skarbs, darīšanās iegrimis advokāts, pievērsis maz uzmanības dēlam, kaut gan licis uz viņu lielas cerības. Manuprāt, par spīti apdāvinātībai, dzīve zēnam būs likusies garlaicīga un pelēka.
Un tā kādreiz viņš devies pastaigāties. Volless neatcerējās, kā viņam izdevies izlavīties no mājām un pa kādām Rietumken- singtonas ielām viņš gājis. Tas viss pilnīgi izgaisis no atmiņas. Vienīgi balto sienu un zaļās durvis viņš allaž redzējis savā acu priekšā pavisam skaidri.
Viņš spilgti atcerējās, ka, uzmetis acis durvīm, izjutis dīvainu satraukumu, tieksmi atvērt tās un ieiet iekšā. Reizē ar to viņš nojautis, ka nebūs gudri un varbūt būs pat slikti, ja viņš pakļausies šai tieksmei. Volless apgalvoja, ka, lai cik tas dīvaini, viņš zinājis jau pašā sākumā, ja atmiņa viņu neviļ, ka durvis nav aizslēgtas un viņš var ieiet pa tām, ja vien grib.
Iztēlē es skaidri redzu mazu zēnu, kurš stāv pie durvīm, te grasīdamies vērt tās vaļā, te atraudamies atpakaļ.
Turklāt pavisam neaptveramā kārtā viņam bijis zināms arī tas, ka tēvs būs ļoti dusmīgs, ja viņš ieies pa šīm durvīm.
Volless sīki jo sīki aprakstīja savas šaubas un svārstīšanos. Viņš pagājis durvīm garām, sabāzis rokas kabatās, uzsvilpojis un, rādīdams neatkarīgu seju, nosoļojis gar visu sienu un nogriezies ap stūri. Tur viņš ieraudzījis vairākus nolaistus, netīrus veikaliņus un sevišķi atmiņā iespiedušās ūdensvadu licēja un tapsētāja darbnīcas: nekārtīgi izmētātas, apputējušas māla caurules, svina plāksnes, apaļi krāni, tapešu paraugi un skārda kārbas ar emaljas krāsām.
Viņš stāvējis, izlikdamies, ka vēro šos priekšmetus, bet īstenībā dedzīgi ilgojies tikt atpakaļ pie zaļajām durvīm.
Pēkšņi viņu pārņēmis nevaldāms uztraukums. Baidīdamies, ka atkal nesāk pārdomāt, viņš aizskrējis atpakaļ, pastiepis roku, atvēris zaļās durvis, iegājis iekšā, un tās tūliņ aizvērušās. Viņš mirklī atradies dārzā, un šo dārzu viņš nav spējis aizmirst visu mūžu.
Vollesam bija ļoti grūti attēlot iespaidu, kādu viņš guvis no šā dārza.
— Jau pašā gaisā bija kaut kas uzmundrinošs, tas pauda bezrūpību, mieru, labklājību. Visa apkārtne laistījās tīrās, brīnišķīgās, maigi vizmainās krāsās. Es izbaudīju skaudru prieku, kāds pārņem cilvēku tikai retos mirkļos, kad viņš ir jauns, vesels un laimīgs. Viss bija tik skaists . . .
Volless mirkli padomāja, tad turpināja stāstu.
— Zini, — viņš iesāka nedroši kā cilvēks, kuru apmulsinājis kaut kas gluži neticams, — tur bija divi lieli panteri… Jā, plankumaini panteri. Un vari iedomāties, man nemaz nebija bail. Tur bija garš līčloču celiņš, kam no abām pusēm bija marmors un ziedi, un uz celiņa šie abi samtainie zvēri rotaļājās ar bumbu. Viens ziņkāri pavērās manī, pienāca klāt, mīlīgi paberzēja mīksto, apaļo ausi pret manu pastiepto roķeli un sāka murrāt. Es tev saku, tas bija apburts dārzs. To es zinu . . . Dārza apmēri? O, tas stiepās tālu uz visām pusēm, likās, tam nav gala. Cik atceros, tālumā slējās pakalnu rinda. Dievs zina kur bija pēkšņi pazudusi Rietumkensingtona. Bet man bija tāda sajūta, it kā esmu atgriezies dzimtenē.
Zini, tai pašā mirklī, kad durvis aizcirtās aiz manis, es aizmirsu ietvi, izraibinātu ar nobirušajām kastaņu lapām, ielu ar tās karietēm un orēm, aizmirsu disciplīnu, kas valdonīgi sauca mani uz mājām, aizmirsu visas šaubas un bailes, aizmirsu jebkuru piesardzību, aizmirsu visu ikdienišķo. Vienā mirklī biju nokļuvis citā pasaulē, pārvērties par jautru, bezgala laimīgu bērnu. Tā bija gluži cita, siltas,-liegas, laipnas gaismas apstarota pasaule; gaiss bija rāma, gaiša prieka piesātināts, debesu zilgmē peldēja viegli, saules caurstaroti mākoņi. Līčloču celiņš, kam gar abām pusēm auga krāšņas, neviena neapsargātas puķes, traucās uz priekšu, vilinādams aizvien tālāk, un man blakus soļoja abi lielie panteri. Es bez bailēm uzliku rociņas uz viņu pūkainajām mugurām, glaudīju viņu apaļās ausis, jutīgo vietiņu aiz auss un rotaļājos ar viņiem. Šķita, arī panteri apsveica šo manu atgriešanos dzimtenē. Visu laiku manu sirdi pildīja kvēla izjūta, ka nu beidzot esmu mājās. Un, kad uz celiņa parādījās meitene zaļā tērpā, smaidot nāca man pretī, izsaucās: — Tu arī klāt! — pacēla augšup, noskūpstīja, nolaida zemē un veda aiz rokas tālāk, — tas nemodināja ne mazāko izbrīnu, tikai līksmu apziņu, ka taisni tā visam jābūt, un atmiņas par ko jauku, kas dīvainā kārtā bijis piemirsies. Atceros platus, sarkanus pakāpienus starp bruņinieku piešu garajiem stublājiem; uzkāpuši augšā, mēs ieraudzījām tālu aizstiepjamies aleju, kuru ieslēdza veci jo veci ēnaini koki. Gar aleju starp rūsganajiem, dziļu plaisu izvagotajiem stumbriem bija izvietoti skaisti marmora soli un tēli, bet pa smiltīm tekalēja piejaucēti, mīlīgi, balti baloži.
Mana draudzene veda mani pa šo aleju, lūkodamās lejup uz mani. Atceros viņas maigās, laipnās sejas mīļos vaibstus un smalkās zoda līnijas. Klusā, liegā balsī viņa man kaut ko jautāja un stāstīja, bez šaubām, kaut ko patīkamu, bet, ko īsti, nekad neesmu varējis atcerēties. Pēkšņi pērtiķēns kapucīns, apbrīnojami spodrs, ar sarkanbrūnu spalvu un labsirdīgām brūnām acīm, nolēca no koka un tecēja man blakus, šķielēdams uz mani un viezdams zobus, tad uzlēca man uz pleca. Tā mēs abi turpinājām ceļu, līksmi un apmierināti.
Volless apklusa.
— Tālāk, — es mudināju.
— Atceros vienu otru sīkumu. Mēs pagājām garām sirmgalvim, kas sēdēja, domās iegrimis, lauru ēnā. Pametām birztalu, kur zaros spurdza draisku papagaiļu bari. Gar garu, ēnainu kolonādi nonācām pie plašas, vēsas pils, kur bija daudz krāšņu strūklaku, skaistu mantu — daudz kā tāda, par ko var tikai sapņot. Tur bija arī daudz cilvēku, — dažus atceros skaidri, dažus miglaini, bet visi bija skaisti un laipni. Kaut kādā neaptveramā kārtā es uzreiz sapratu, ka viņi mani mīl un priecājas par manu ierašanos. Viņu kustības, pieskārieni, mīlā starojošie skatieni — viss pildīja man sirdi ar neizskaidrojamu līksmību … Jā . . .
Viņš uz mirkli iegrima domās.
— Es tur sastapu rotaļu biedrus. Man, vientuļam bērnam, tas bija liels prieks. Viņi uzsāka brīnišķīgas rotaļas zālienā, kur atradās ar puķēm apstādīts saules pulkstenis. Un šais rotaļās mēs iemīlējām cits citu.
Lai cik tas dīvaini, bet te manā atmiņā ir liels robs. Es neatceros, kas tās bija par rotaļām. Nekad neesmu varējis atcerēties. Vēlāk, arī jau bērnībā, es stundām ilgi, asaras liedams, lauzīju galvu, pūlēdamies atcerēties, kas mani darīja tik lai- migu. Man gribējās savā istabā atkartot šīs rotaļas, bet tas neizdevās. Vienīgais, ko atceros, — laimes sajūta un divi mīļi biedri, kuri visu laiku rotaļājās ar mani.
Tad ieradās stingra, tumšmataina sieviete ar bālu, nopietnu seju un sapņainām acīm, stingra sieviete ar grāmatu rokās, bālganā purpurkrāsas tērpā, kas krita mīkstām krokām. Viņa pieaicināja mani pie sevis un aizveda uz galeriju virs zāles. Rotaļu biedri ne labprāt šķīrās no manis, viņi pārtrauca rotaļu un stāvēja, nolūkodamies, kā mani aizved. «Nāc atpakaļ pie mums! — viņi sauca. — Nāc atpakaļ drīzāk!»
Es ieskatījos sievietei sejā, bet viņa nelikās neko dzirdam. Viņas lēnīgā seja bija nopietna. Viņa pieveda mani pie sola. Es nostājos līdzās, lai ielūkotos grāmatā, kuru viņa ielika sev klēpī. Lappuses pašķīrās. Viņa norādīja uz tām, un es izbrīnā skatījos: grāmatas pēkšņi atdzīvojušās lappuses rādīja mani pašu. Tas bija stāsts par mani, viss, kas noticis ar mani, sākot no piedzimšanas. Tas mani pārsteidza arī tāpēc, ka lappusēs nebija bildītes, saproti, bet īstenība.
Volless zīmīgi apklusa un tad šaubīdamies pavērās manī.
— Turpini, — sacīju, — es saprotu.
— Tā bija pati īstākā īstenība: cilvēki kustējās, notikumi risinājās. Tur bija mana dārgā, gandrīz jau aizmirstā māte, tēvs, kā vienmēr, taisni izslējies un skarbs, mūsu kalpotāji, bērnistaba, visi pazīstamie priekšmeti. Tad ārdurvis, trokšņainās ielas, pa kurām šurpu turpu traucās karietes. Es skatījos un brīnījos neizpratnē, lūkojos sievietei sejā, apšķīru lappusi pēc lappuses un nevarēju vien atskatīties; beidzot es ieraudzīju sevi tai mirklī, kad mīņājos pie zaļajām durvīm baltajā sienā. Un atkal es izcīnīju lielu cīņu savā dvēselē un izjutu bailes.
— Tālāk! — es saucu un gribēju apšķirt, lappusi, bet stingrā sieviete satvēra manu roku savos vēsajos pirkstos.
— Tālāk! — es neatlaidos, pūlēdamies atbīdīt viņas roku; ar visiem saviem bērna spēkiem es grūdu nost viņas pirkstus. Un, kad viņa piekāpās un lappuse atšķīrās, sieviete klusu kā ēna noliecās pār mani un noskūpstīja man pieri.
Šai lappusē es neredzēju ne burvīgo dārzu, ne panterus, ne meiteni, kas veda mani aiz rokas, ne rotaļu biedrus, kas tik nelabprāt šķīrās no manis. Es ieraudzīju garo, pelēko ielu Rie- tumkensingtonā tai sērīgajā vakara stundā, kad lukturi vēl nav iededzināti. Un es arī tur biju — mazs, nožēlojams radījums; es skaļi raudāju, asaras plūstin plūda, lai arī kā pūlējos tās apturēt. Es raudāju tāpēc, ka nevarēju atgriezties pie mīļajiem rotaļu biedriem, kuri mani bija saukuši: «Nāc atpakaļ pie mums! Nāc atpakaļ drīzāk!» Tā vairs nebija grāmatas lappuse, bet nežēlīgā īstenība. Brīnišķais dārzs, domīgā sieviete, pie kuras ceļiem es biju piekļāvies, skatoties grāmatā, — viss bija pēkšņi pazudis.