— Cik mokoša bija šī atgriešanās! — viņš nočukstēja.
— Un tālāk? — es ieteicos, mirkli klusējis.
— Mazs un nožēlojams es atkal atgriezos šai nepievilcīgajā pasaulē! Kad es pilnīgi sapratu, kas ar mani noticis, tad man uzbruka nevaldāms izmisums. Vēl līdz šim atceros, kādu kaunu izjutu, kad raudāju, visiem redzot, atceros arī apkaunojošo došanos uz mājām. Redzu labsirdīgu, vecu džentlmeni ar zelta brillēm, kurš apstājās un teica, iepriekš iebikstījis man ar lietussargu: «Nabaga puišel, tu laikam esi apmaldījies?» Man, Londonas puikam, kuram jau pāri par pieciem gadiem! Turklāt vecais vēl sadomāja piesaukt jaunu, laipnu polismenu, ap mums sastājās vesels ļaužu bars, un mani veda uz mājām. Apjucis un nobijies, skaļi elsodams, es atgriezos no apburtā dārza tēva mājās.
Cik atceros, tāds bija šis dārzs, kuru redzu vēl vienmēr sapņos. Protams, es nespēju izsacīt vārdos šīs it kā nereālās, ierastajai ikdienai tik tālās pasaules mulsinošo burvību, bet .., tas viss tā arī bija. Ja tas bija sapnis, tad, protams, pats neparastākais, sapnis gaišā dienā .. . Jā!
Zināms, mani ņēma stingri priekšā, — nācās atbildēt krustmātei, tēvam, auklei, mājskolotājai. . .
Es mēģināju izstāstīt visu notikušo, bet tēvs pirmo reizi mūžā nopēra mani par meliem. Kad es iedomājos izklāstīt pieredzēto krustmātei, viņa savukārt sodīja mani par ļaunprātīgu tiepšanos. Pēc tam man stingri aizliedza par to runāt un citiem uzklausīt, ja es sāktu stāstīt. Pat manas pasaku grāmatas uz laiku atņēma, jo man esot pārāk stipri attīstīta iztēle. Jā, to viņi izdarīja! Mans tēvs piederēja pie vecās skolas piekritējiem . .. Un viss pārdzīvotais atkal uzpeldēja atmiņā. Es čukstēju par to nakti spilvenam un jutu uz lūpām savu asaru sāļumu.
Ierastajiem, vienaldzīgi noskaitītajiem vakara lūgšanas vārdiem es tagad pastāvīgi pievienoju dedzīgu lūgumu: «Dieviņ, izdari tā, lai es sapnī redzētu savu dārzu! Aizved mani atpakaļ uz manu dārzu! Aizved mani atpakaļ!»
Varbūt es šim stāstam kaut ko pieliku, varbūt kaut ko sagrozīju, — to es pateikt nevaru. Saproti, tas ir mēģinājums sasaistīt vienkopus saraustītas atmiņas un atdzīvināt satraucošu -agrīnās bērnības pārdzīvojumu. Starp to un citām manām pusaudža gadu atmiņām ir atvēries bezdibenis. Pienāca laiks, kad man likās pilnīgi neiespējami pateikt kādam kaut vārdu par šo 'brīnišķīgo, acumirklīgo parādību.
— Vai tu kādreiz mēģināji uzmeklēt šo dārzu? — es ievaicājos.
— Nē, — Volless atbildēja, — neatceros, ka agrīnās bērnības gados es kaut reizi būtu to darījis. Patlaban man tas šķiet dīvaini, taču4ādomā, ka pēc šā bēdīgā notikuma mani stingri uz- Taudzīja, baidīdamies, ka es atkal nenomaldos.
Es sāku meklēt savu dārzu no jauna krietni vēlāk, kad biju jau iepazinies ar tevi. Taču, šķiet, bija arī tāds laika posms — lai arī šobrīd tas liekas neticami —, kad es biju gluži piemirsis •savu dārzu. Droši vien tas bija astoņu vai deviņu gadu vecumā. Vai tu atceries mani Sent-Atelstenas koledžā?
— Nu protams.
— Toreiz nevienam ne prātā nenāca, ka es loloju klusībā slepenu sapni, vai ne?
II
Volless paskatījās uz mani, un viņa seju apstaroja smaids.
— Vai tu kādreiz esi rotaļājies ar mani, meklējot «ziemeļ- :rietumu eju»? Nē, tolaik mēs ar tevi vēl nedraudzējāmies. Tā ir tāda rotaļa, — viņš turpināja, — kura var aizraut dienām ilgi ikvienu ar dzīvu iztēli apveltītu bērnu. Vajag atrast, kā nokļūt skolā no ziemeļrietumu puses, nevis pa labi pazīstamo un parasto ceļu, bet pa kādu jaunu, līdz šim nezināmu. Vajadzēja iziet no mājām desmit minūtes agrāk, nogriezties uz pretējo pusi un pa nepazīstamām ielām nokļūt pie mērķa. Reiz, nomaldījies kādās šķērsieliņās viņpus Kempdenhilam, es jau sāku domāt, ka šodien paspēlēšu un nokavēšu stundu. Devos uz labu laimi pa kādu ieliņu, kura šķita ievedām strupceļā, un pēkšņi atklāju eju starp namiem. «Es tomēr tikšu cauri!» — es nodomāju. Steidzos garām dīvaini pazīstamiem, netīriem veikaliņiem un piepeši ieraudzīju garo, balto sienu un zaļās durvis uz apburto dārzu!
Šis atklājums mani neizsakāmi pārsteidza. Tātad šis dārzs,, šis brīnišķīgais dārzs nav tikai sapnis?
Viņš apklusa.
— Man šķiet, ka mans otrreizējais ar zaļajām durvīm saistītais pārdzīvojums skaidri parāda, kāda starpība starp bērna, neierobežoto vaļu un skolnieka stingri nosprausto dienas kārtību. Toreiz man ne prātā nenāca tūliņ iet iekšā dārzā. Redzi.. . es domāju tikai par to, kā laikā nokļūt skolā, lai neciestu mana priekšzīmīga skolnieka labā slava. Droši vien man radās vēlēšanās kaut pavērt vaļā šīs durvis. Citādi tas nemaz nevarēja būt… Taču es tā baidījos nokavēt stundu, ka viegli uzveicu kārdinājumu. Protams, mani ārkārtīgi ieinteresēja negaidītais atklājums un ejot es visu laiku domāju par to. Tomēr tas mani neapturēja, un es turpināju ceļu. Ieskatījies pulkstenī un ieraudzījis, ka manā rīcībā tikai desmit minūtes, es rikšiem paskrēju garām sienai, nodrāžos lejā pa nogāzi un atrados jau pazīstamā vietā. Skolā es ieskrēju aizelsies un nosvīdis, taču laikā. Atceros, pakāru mēteli un cepuri… Un es varēju paiet garām dārzam, pat neielūkojies iekšā?! Dīvaini, vai ne?
Viņš domīgi pavērās manī.
—* Zināms, tolaik man nebija ne jausmas, ka dārzu nevar atrast katru dienu. Skolniekiem taču ir diezgan aprobežota iztēle. Mani droši vien priecināja doma, ka dārzs ir tuvumā un es zinu ceļu uz to. Taču pirmajā vietā bija skola un tās neatvairāmais aicinājums. Manuprāt, to rīt es biju pilnīgi izsists no> sliedēm, ārkārtīgi neuzmanīgs, jo visu laiku pūlējos atcerēties brīnumainos cilvēkus, kurus drīz vien redzēšu. Lai cik tas savādi, bet es nemaz nešaubījos, ka arī viņi priecāsies, ieraugot mani. Jā, torīt šis dārzs man laikam šķita kā jauks, saulains stūrītis, kur varēs ieskriet starplaikos starp sasprindzinātajām skolas nodarbībām. Taču todien es neaizgāju uz turieni. Otrā dienā laikam bija svētki, un es paliku mājās. Var ari būt, ka par neuzmanību tiku nosodīts ar kādu mājas darbu un man neatlika laika apmest līkumu. Nudien, nezinu. Atceros tikai to, ka brīnišķīgais dārzs tā nodarbināja manas domas, ka nespēju vairs glabāt šo noslēpumu. Es to uzticēju kādam puikam… Nu, kā viņu īsti sauca? Viņš atgādināja sesku. Viņu saukāja par Pleiku…
— Hopkinss, — es pateicu priekša.
— Jā, Hopkinss … Nekāda sevišķa prieka man nebija viņam to stāstīt. Es jutu, ka tā nevajag darīt, bet tomēr izstāstīju. Mums bija kopīgs ceļa gabals ejams, kad gājām mājup* Viņš bija drausmīgs pļāpa, un, ja mēs nebūtu runājuši par dārzu, tad droši vien par kaut ko citu, bet es todien ne par ko citu nespēju domāt. Nu, tā es izpļāpāju visu viņam, un viņš savukārt izpļāpāja manu noslēpumu visiem pārējiem.
Otrā dienā mani lielajā starpbrīdī aplenca kāds pusducis zēnu, vecāku par mani. Viņi ķircināja mani un reizē ļoti kāroja vēl kaut ko dzirdēt par burvīgo dārzu. Viņu vidū bija tas šķeista Fosets, — atceries? Un Karnebijs, un Morlijs Rei- noldss. Vai tu gadījumā arī nebiji viņu barā? Nē, nē, es atcerētos, ja tu būtu tur bijis …
Savāds radījums ir tāds bērns! Es jutu, ka rīkojos nepareizi, derdzos pats sev, un reizē man glaimoja šo lielo zēnu uzmanība. Atceros, man bija sevišķi patīkami, kad mani uzteica Krošovs. Vai atceries komponista Krošova vecāko dēlu? Viņš sacīja, ka vēl nekad neesot dzirdējis tik interesantus melus. Un tai pašā laikā es izjutu mokošu kaunu, stāstot par to, ko uzskatīju par savu svētu noslēpumu. Tas nelietis Fosets vēl atļāvās izteikt bezkaunīgu piezīmi par meiteni zaļajā tērpā.
Volless neviļus sāka runāt klusāk, atcerēdamies smago pārdzīvojumu.
— Es izlikos neko nedzirdam, — viņš turpināja. — Te Karnebijs nosauca mani par melkuli un visādi nolamāja, kad es apgalvoju, ka tā ir patiesība. Es teicu, ka zinu, kur atrodas zaļās durvis un varu visus aizvest uz turieni — jāiet minūtes -desmit, ne vairāk. Tad Karnebijs, attēlodams aizvainotu tikumību, paziņoja, ka man jāpierāda savu vārdu patiesība, citādi man klāsies plāni. Saki — vai tev Karnebijs nekad nav mēģinājis izlauzt rokas? Ja mēģinājis, tad tu sapratīsi, kas notika ar mani. Es apzvērēju, ka esmu stāstījis svētu patiesību.
Tolaik skolā nebija neviena, kas spētu pasargāt mani no Kar- nebija. Tiesa, Krošovs kaut ko sacīja, mani aizstāvēdams, taču Karnebijs bija stāvokļa noteicējs. Es nobijos, uztraucos, ausis man svila. Es izturējos kā pēdīgais muļķis, negāju meklēt dārzu viens pats, bet vedu līdzi visu baru. Es gāju pa priekšu ar degošām ausīm, iekaisušām acīm, smagu sirdi, vai nemaņā aiz kauna, bet aiz manis soļoja seši zēni, iedegušies ziņkārē, mētādamies ar zobgalībām un draudēdami man… Mēs neatradām ne balto sienu, ne zaļās durvis .. .
— Tu gribi sacīt? . . .
— Es gribu sacīt, ka man neizdevās neko atrast. Es tā gribēju, bet… Arī vēlāk, kad gāju meklēt viens pats, es neko 'neatradu. Tolaik man tas neizdevās. Tagad man šķiet, ka visus skolas gadus esmu meklejis zaļas durvis baltaja siena, bet ne1 - vienu pašu reizi neesmu tas atradis.
— Un kā pēc tam izturējās pret tevi biedri?
— Zvēriski! … Karnebijs nežēlīgi izrēķinājās ar mani par tādiem acīm redzamiem meliem.
Atceros, kā ielavījos mājās un klusiņām uzzagos augšā, lai mājinieki neredzētu manas saraudātās acis. Es aizmigu asarās» Es neraudāju pārestības dēļ, es raudāju par pazaudēto dārzu, kur biju sapņojis pavadīt tik jaukus vakarus. Raudāju par mīlīgajām, laipnajām sievietēm, par biedriem, kuri mani gaidīja, par aizrautīgo, aizmirsto rotaļu, kuru cerēju no jauna iemācīties …
Es biju pārliecināts, ka tad, ja nebūtu visu izstāstījis … Man pienāca grūti laiki, — naktīs es raudāju, dienu manas domas klejoja tālu. Veselus divus ceturkšņus es nevērīgi izturējos pret saviem pienākumiem un saņēmu sliktas atzīmes. Atceries? Protams, tev noteikti tas jāatceras. Tu man aizsteidzies priekšā matemātikā, un tas piespieda mani sēsties pie grāmatām un iedzīt pārējos.
III
Brītiņu mans draugs klusēdams lūkojās kamīna sarkanajās liesmās un tad atsāka:
— Kad man bija jau septiņpadsmit gadu, es atkal ieraudzīju zaļās durvis. Tās pēkšņi parādījās manā priekšā trešo reizi, kad, nolēmis iestāties Oksfordas universitātē, braucu uz Padingtonu nolikt konkursa pārbaudījumus. Tas bija aši paslīdošs mirklis.
Sēdēdams kebā, es smēķēju papirosu un, bez šaubām, uzskatīju sevi par nevainojamu džentlmeni. Un piepeši parādījās siena, durvis un atmiņā atausa dārgie, neaizmirstamie bērnības iespaidi.
Mēs dārdot pabraucām garām. Es biju pārāk pārsteigts, lai uzreiz apturētu ekipāžu. Mēs bijām nobraukuši jau krietnu gabalu un nogriezāmies gar stūri. Tad iestājās dīvains gribas sašķelšanās brīdis. Es pieklaudzināju pie keba sienas un izvilku pulksteni.
— Jā, ser? — braucējs laipni jautāja.
— Ei, paklausieties! — es iesaucos. — Nē, nekas! Es maldījos! Man jāsteidzas! Brauciet!
Un mēs traucāmies tālāk.
Konkursu es izturēju. To pašu vakaru es sēdēju savā mazajā kabinetā pie kamīna, un man vēl ausīs skanēja tēva uzslava — dārga uzslava un viņa gudrie padomi. Es smēķēju iemīļoto pīpi, lai izskatītos cienīgāks, un domāju par zaļajām durvīm baltajā sienā.
«Ja es būtu apturējis ekipāžu,» es prātoju, «tad nebūtu nolicis eksāmenu, nebūtu uzņemts Oksfordā un droši vien būtu sabojājis savu nākamo karjeru.» Es jau sāku labāk izprast dzīvi. Šis gadījums gan lika man padomāt, bet es tomēr nešaubījos, ka gaidāmā spožā karjera ir šāda upura vērta.
Dārgie draugi un žilbinošas gaismas caurstrāvotais dārzs joprojām šķita valdzinoši un skaisti, bet dīvaini tāli. Tagad es dzīros iekarot visu pasauli un manā priekšā pavērās citas durvis — durvis uz manu karjeru.
Volless atkal pievērsās kamīnam un sāka cieši lūkoties ugunī; uz īsu mirkli sārtā atblāzma apspīdēja viņa seju, un es izlasīju viņa acīs savādu stūrgalvīgas apņēmības izteiksmi, bet tā tūliņ nozuda.
— Jā, — viņš noteica nopūzdamies. — Es pilnīgi nodevos savai karjerai. Es strādāju daudz un neatlaidīgi, bet iztēlē pastāvīgi vēroju apburto dārzu. Kopš tā laika man gadījies četras reizes uz mirkli ieraudzīt zaļās durvis. Jā, četras reizes. Bet tanīs gados pasaule man likās tik spilgta, interesanta un nozīmīga, man pavērās tik daudz iespēju, ka atmiņas par dārzu bija pagaisušas manā dvēselē, tās bija atkāpušās kaut kur tālu, pazaudējušas varu pār mani un valdzinājumu.
Kam ienāks prātā glāstīt panterus ceļā uz banketu, kur gaida sastapšanās ar glītām sievietēm un slavenībām!
Kad pārcēlos no Oksfordas uz Londonu, tad biju jauneklis, uz kuru lika lielas cerības, un kurš šo to bija jau paspējis veikt. Šo to. .. Tomēr arī vilšanās negāja man secen. Divas reizes iemīlējos, bet par to tagad nerunāsim. Pastāstīšu tikai, ka reiz, steigdamies pie tās, kura, kā man bija zināms, šaubījās, vai iedrīkstēšos pie viņas ierasties, es nejauši, gribēdams saīsināt ceļu, iegriezos nomaļā šķērsielā Erlskortas tuvumā un pēkšņi uzdūros uz balto sienu un zaļajām durvīm.