«Cik dīvaini,» es sev sacīju, «manuprāt, dārzs atradās Kemp- denhilā. Šo apburto vietu tikpat grūti atrast kā saskaitīt Ston- hendžas akmeņus.»1
1 Druīdu kulta celtne, sastāvoša no koncentriskiem akmens apļiem, kurus apņem valnis un grāvis.
5 — 1993
Un es pagāju garam, jo neatlaidīgi tiecos uz savu mērķi. Todien durvis mani nevilināja.
Tiesa, uz mirkli radās vēlēšanās atvērt durvis, — vajadzēja tikai paspert trīs soļus sānis. Sirds dziļumos biju pārliecināts, ka durvis būtu atvērušās, bet tad iedomājos, ka aizkavēšos, ieradīšos par vēlu uz satikšanos, un mana pašmīla dabūs ciest. Vēlāk es nožēloju savu steigu, — varēju taču ielūkoties pa durvīm un pamāt ar roku saviem panteriem. Taču tolaik es jau biju apguvis dzīves gudrību un nedzinos pakaļ nenotveramām parādībām. Jā, bet tomēr es izjutu sarūgtinājumu . ..
Tad sekoja neatlaidīga darba gadi, un durvis man nebija vairs prātā. Tikai nesen es atcerējos tās, un mani pārņēma dīvaina sajūta: likās, visu pasauli aizsedzis miglas auts. Es domāju par to, ka nekad vairs neredzēšu šīs durvis, un mani māca sūra nožēla. Iespējams, ka biju mazliet pārstrādājies, bet varbūt vecums lika sevi manīt, — man taču drīz būs četrdesmit gadu. Nudien, nezinu, kas ar mani notiek, bet kopš kāda laika esmu zaudējis dzīves prieku, kas man palīdz uzveikt visus šķēršļus. Un tas tieši tagad, kad briest svarīgi politiski notikumi un jāsāk enerģiski rīkoties. Dīvaini, vai ne? Man sāka apnikt dzīve, un visi man piešķirtie šās zemes prieki liekas niecīgi. Jau labu laiku mani moka neizsakāma vēlēšanās ieraudzīt dārzu. Jā . .. trīs reizes es to redzēju.
— Kā, dārzu?
— Nē, durvis. Un neiegāju iekšā.
Volless pārliecās pāri galdam uz manu pusi, un viņa balsī skanēja bezgalīgas skumjas.
— Trīs reizes man tika dota tāda iespēja. Veselas trīs reizes. Es nozvērējos, ka, līdzko atkal ieraudzīšu šīs durvis, iešu iekšā. Aiziešu no šīs neciešamās dvingas un putekļiem, no ārišķības, no bezjēdzīgās burzmas un jūkļa. Aiziešu un vairs ne- atgriezīšos. Šoreiz palikšu tur uz visiem laikiem. Tā es zvērēju, bet, kad durvis parādījās manā priekšā, es neiegāju pa tām.
Trīs reizes vienā gadā es gāju tām garām un neiegāju iekšā. Trīs reizes šai pēdējā gadā.
Pirmo reizi tas atgadījās tovakar, kad parlamentā krasi sadalījās balsis, apspriežot likumu par nomas zemju izpirkšanu, un valdība noturējās pie varas tikai ar triju balsu vairākumu. Atceries? Neviens no mūsējiem un laikam arī opozīcijas vairākums negaidīja, ka jautājums izšķirsies tovakar. Balsis sašķēlās kā olas čaumala.
Tovakar mēs ar Hočkinsu ēdām pusdienas pie viņa brālēna Brentfordā. Mēs abi bijām bez dāmām. Mūs izsauca pa tālruni, mēs tūliņ aizjoņojām viņa brāļa mašīnā un tikko paspējām ierasties laikā. Ceļā mēs pabraucām garām manām durvīm sienā — tās izskatījās pavisam palsas mēness gaismā. Mašīnas ugunis meta uz tām spilgtus, dzeltenus atspīdumus — tās noteikti bija meklētās!
— Ak dievs! — es iesaucos.
— Kas ir? — Hočkinss prasīja.
— Nekas! — es atbildēju.
īstais mirklis bija atkal palaists garām.
—1 Es nesu šovakar lielu upuri, — es sacīju mūsu partijas organizatoram, ieejot parlamentā.
— Tā arī vajag! — viņš, garām steidzoties, noteica.
Vai es varēju rīkoties citādi?
Otrreiz tas notika, kad es steidzos pie mirstošā tēva, lai pateiktu šim skarbajām sirmgalvim pēdējās ardievas. Tas atkal bija ārkārtīgi sasprindzināts mirklis.
Trešo reizi bija pavisam citādi. Tas notika pirms nedēļas. To atceroties, mani moca sāpīgi sirdsapziņas pārmetumi. Es biju kopā ar Harkeru un Ralfsu. Saproti, tagad tas nav vairs noslēpums, ka man bija saruna ar Harkeru. Mēs ēdām pusdienas pie Frobišera, un mūsu saruna bija intīma. Toreiz vēl nebija skaidrs, vai es tikšu par jaunā kabineta locekli. Jā, jā. Tagad šis jautājums ir izlemts. Par to vēl nevajag runāt, bet no tevis man nav ko slēpt. .. Pateicos, pateicos. Bet ļauj man izstāstīt līdz galam.
Tovakar tā vēl bija varbūtība. Mans stāvoklis bija diezgan neērts. Bija nepieciešams kaut ko uzzināt no Harkera, bet traucēja Ralfsa klātbūtne. Es visiem spēkiem pūlējos nepiespiesti tērzēt. Neko citu nevarēja darīt. Ralfsa turpmākā izturēšanās rādīja, ka esmu pareizi rīkojies, piesargādamies no viņa … Es zināju, ka Ralfss atvadīsies no mums Kensingtonhaistrītā, un tad es pārsteigšu Harkeru ar negaidītu vaļsirdību. Dažreiz arī tādi triki labi noder . .. Un pēkšņi manā redzes lokā no jauna parādījās baltā siena un zaļās durvis. Runādami mēs gājām tai garām. Mēs soļojām lēni. Kā šobrīd redzu uz baltās sienas Harkera krasi iezīmēto ēnu — uz pieres uzvilkto cilindru, knābim līdzīgo degunu un šalles mīkstās krokas; viņa ēnai sekoja mūsējās.
Es atrados collas divdesmit no durvīm. «Kas notiks, ja es atvadīšos no viņiem un ieiešu pa šīm durvīm?» es sev jautāju.
Taču es degu nepacietībā izrunāties ar Harkeru. Mani bija apsēdis vesels neatrisinātu problēmu spiets, tāpēc es neatbildēju uz savu jautājumu. «Viņi iedomāsies, ka esmu zaudējis prātu,» es domāju. «Pieņemsim, ka es tagad pazūdu. «Redzama politiska darbinieka noslēpumainā nozušana …» — tā rakstīs avīzes.» Šis apsvērums ietekmēja manu lēmumu šai kritiskajā brīdī. Mana apziņa atradās sabiedrības pieņemto uzvedības noteikumu valgos. Volless, skumji smaidī- . dams, pievērsās man.
— Un tā nu es sēžu šeit, — viņš lēni sacīja. — Esmu palaidis garām arī šo iespēju.
Trīs reizes šai gadā man bija izdevība atvērt šīs durvis, kuras ved uz miera, svētlaimes, neiedomājama skaistuma un mīlas pasauli, kuru nepazīst neviens šās zemes iemītnieks. Un es to esmu atstūmis, Redmond, un tā man ir zudusi…
— Kā tu to zini?
— Noteikti zinu. Kas man tagad atliek? Iet uz priekšu pa nosprausto ceļu, censties sasniegt savu mērķi, par kuru domājot es nespēru vajadzīgo soli vēlamajā mirklī. Tu saki, es esmu guvis panākumus? Kas ir šie panākumi, ko visi tā apskauž? Nožēlojama, tukša čaula! Jā, tādus es esmu guvis.
Viņš pārspieda valriekstu, ko turēja prāvajā plaukstā, un pastiepa uz manu pusi:
— Tādi ir mani panākumi! Jāatzīstas, Redmond, ka mani moka domas par šo zaudējumu. Pēdējos divus mēnešus — jā, gandrīz desmit nedēļas — es tikpat kā nemaz nestrādāju, tikai piespiezdamies izpildu pašus neatliekamākos pienākumus. Mani māc dziļas, neremdināmas skumjas. Naktīs, kad nav tā jābīstas ar kādu nejauši sastapties, es klejoju apkārt. Gribētos
zināt. .. Jār interesanti, ko gan cilvēki domātu, ja zinātu, ka nākamais ministrs, paša atbildīgākā departamenta pārstāvis, klejo viens pa tumšām ielām un teju pat skaļi apraud sazin kādas neatrodamas durvis, sazin kādu pazudušu dārzu …
IV
Es atkal redzu Vollesa nobālušo seju, viņa acis, kuras mirdz neparasti drūmi. Šovakar es redzu viņu pavisam skaidri. Es sēžu uz dīvāna, atcerēdamies viņa vārdus, balss noskaņu, un man blakus atrodas Vestminsteras avīzes vakara izlaidums ar paziņojumu par viņa nāvi. Šodien klubā pie brokastīm visi runāja tikai par to, cik negaidīti viņš beidzis savu dzīvi.
Viņu atrada vakar agri no rīta dziļā bedrē Rietumkensingto- nas stacijas tuvumā. Tur bija izraktas divas tranšejas sakarā ar dzelzceļa līnijas paplašināšanu dienvidu virzienā. Lai gājējus nodrošinātu pret nelaimes gadījumiem, ap tranšejām bija uzcelts uz ātru roku sasists dēļu žogs, kurā bija nelielas durtiņas, lai pa tām tiktu iekšā strādnieki. Aiz kāda desmitnieka neuzmanības durvis bija palikušas neaizslēgtas, un pa tām bija iegājis Volless.
Es maldos minējumos kā miglā.
Acīm redzot, Volless tovakar nostaigājis visu ceļu no parlamenta kājām. Pēdējās sesijas laikā viņš bieži vien devās kājām uz māju. Es spilgti redzu iztēlē viņa tumšo augumu: dziļā naktī viņš klīst pa tukšām ielām, vienas domas pārņemts, iegrimis sevī.
Varbūt stacijas lukturu blāvajā gaismā raupjais dēļu žogs viņam šķita meklētā baltā siena? Varbūt liktenīgās durvis pamodināja dārgās atmiņas?
Un vai vispār kādreiz ir bijusi šāda balta siena ar zaļām durvīm? Nudien, nezinu.
Es atstāstīju šo notikumu tā, kā dzirdēju no Vollesa. Dažreiz man šķiet, ka Volless kritis par upuri savdabīgam pašapmānam, kas ievilinājis viņu pa šīm durvīm, kuras, kā par nelaimi, palikušas neaizslēgtas. Taču es nebūt neesmu pārliecināts, ka tā tas noteikti ir. Varbūt jūs uzskatīsiet mani par māņticīgu vai pat aprobežotu, bet man tā vien gribas ticēt, ka Vollesam piemita kādas pārdabiskas spējas, ka viņu bija pārņēmušas — kā lai to pasaka? — neapzinātas jūtas vai dziņas, kuras iedvesa viņam šo ilūziju par sienu un durvīm kā par kādu
noslēpumainu, neaptveramu ieeju citā bezgala skaistā pasaulē. Jūs sacīsiet, ka gala iznākumā viņš tapa piekrāpts? Bet vai tā tas ir? Mēs stāvam pie mūžsena noslēpuma sliekšņa, un šis noslēpums ir pieejams tikai nedaudziem, viņam radniecīgiem gaišreģiem, cildena sapņa lolotājiem. Mums viss mūsu apkārtnē liekas ikdienišķs un parasts, mēs redzam tikai žogu un aiz tā tranšeju. Mums, ikdienišķiem ļaudīm, mūsu ikdienas apziņas gaismā šķiet, ka Volless neapdomīgi spēris soli briesmu pilnā tumsā pretī savai bojā ejai.
Bet vai kāds zina, kas viņam tur atklājās?