Tas bija pašā marta sākumā. Nākamajos trijos mēnešos valdīja liela, slepena rosība. Fermas gudrākajiem dzīvniekiem Majora runa bija pavērusi pilnīgi jaunas izredzes uz dzīvi. Viņi nezināja, kad notiks Majora pareģotā Sacelšanās, viņiem nebija nekāda pamata domāt, ka tas būs pašu dzīves laikā, taču viņi skaidri saprata, ka viņu pienākums ir tai gatavoties. Citu mācīšanas un organizēšanas darbs, dabiski, pienācās cūkām, kuras visi atzina par visgudrākajiem dzīvniekiem. Paši pārākie no cūku vidus bija divi jauni kuiļi - Sniedziņš un Napoleons, kurus misters Džonss audzēja pārdošanai. Napoleons bija liels, diezgan nikna izskata Berkšīras kuilis, vienīgais berkšīrietis fermā, ne pārāk labs runātājs, taču izdaudzināts par to, ka aizvien panāca savu. Sniedziņš bija žirgtāks nekā Napoleons, veiklāku runu un atjautīgāks, taču, kā tika uzskatīts, viņam nebija tik nopietns raksturs. Visi pārējie cūktēviņi fermā bija barokļi. Visslavenākais no tiem bija mazs, tukls ruksis, vārdā Kviecējs, ar gaužām apaļiem vaigiem, mirkšķīgām ačelēm, veiklām kustībām un spalgu balsi. Viņš bija lielisks runātājs un, strīdoties par kādu sarežģītu jautājumu, mēdza lēkāt šurpu turpu un vicināt astes gredzenu, kas nez kādēļ iedarbojās ļoti pārliecinoši. Pārējie teica par Kviecēju, ka viņš spētu pataisīt melnu par baltu.
Šie trīs bija izveidojuši vecā Majora mācības par pabeigtu domāšanas sistēmu, kurai deva vārdu "Dzīvnieciskums". Vairākus vakarus nedēļā, pēc tam kad misters Džonss bija iemidzis, viņi noturēja kūtī slepenas sapulces, kurās izskaidroja Dzīvnieciskuma principus pārējiem. Sākumā viņi sastapās ar gaužu muļķību un apātiju. Daži no dzīvniekiem runāja par lojalitātes pienākumu pret misteru Džonsu, kuru dēvēja par "saimnieku", vai izteica vientiesīgas piezīmes, piemēram: "Misters Džonss mūs baro. Nebijis viņa, mums būtu jānomirst badā." Citi uzdeva tādus jautājumus kā: "Kāpēc mums būtu jāuztraucas par to, kas notiks, kad mēs jau būsim beigti?" - vai: "Ja jau šī Sacelšanās notiks tik un tā, tad kāda starpība, vai mēs darbojamies tās labā vai ne?" - un cūkām nācās visai sarežģīti ieskaidrot viņiem, ka tāda nostāja ir gluži pretēja Dzīvnieciskuma garam. Vismuļķīgākos jautājumus uzdeva Mollija, baltā ķēve. Pats pirmais, ko viņa pajautāja Sniedziņam, bija: - Vai pēc Sacelšanās cukurs vēl būs?
- Nē, - Sniedziņš stingri noteica. - Mums nav līdzekļu, lai šajā fermā ražotu cukuru. Turklāt cukurs tev nemaz nav vajadzīgs. Tev būs tik daudz auzu un siena, cik vien tu gribēsi.
- Un vai man joprojām atļaus nēsāt krēpēs lentītes? - Mollija jautāja.
- Biedrene, - Sniedziņš atteica, - šīs lentes, kurām tu tik ļoti esi pieķērusies, ir verdzības simbols. Vai tu nespēj saprast, ka brīvība ir vairāk vērta nekā lentes?
Mollija piekrita, taču sevišķi pārliecināta neizskatījās.
Cūkām vajadzēja izcīnīt pat vēl smagāku cīņu, lai atspēkotu izdomājumus, ko izplatīja Mozus, pieradinātais krauklis. Mozus, būdams sevišķs mistera Džonsa mīlulis, bija spiegs un mēlnesis, taču reizē arī veikls runātājs. Viņš sacījās zinām, ka esot tāda noslēpumaina zeme, ko saucot par Cukurkarameļu Kalnu, un tur pēc nāves nonākot visi dzīvnieki. Tā atrodoties kaut kur augstu debesīs, kādu gabaliņu aiz mākoņiem, teica Mozus. Cukurkarameļu Kalnā svētdiena esot septiņas dienas nedēļā, dābols esot pilnbriedā visu cauru gadu un cukurgraudi un linsēklu plāceņi augot taisni dzīvžogos. Dzīvnieki nevarēja Mozu ciest, jo tas tikai tenkoja un nemaz nestrādāja, tomēr daži no viņiem noticēja Cukurkarameļu Kalna pastāvēšanai, un cūkām bija jāstrīdas bez sava gala, lai pārliecinātu viņus, ka tādas vietas nemaz nav.
Visuzticamākie mācekļi bija abi vezumnieki - Bokseris un Dābolīte. Šiem abiem nemaz nepadevās izdomāt kaut ko pašiem, taču, reiz atzinuši cūkas par saviem skolotājiem, viņi sūktin uzsūca visu, ko viņiem teica, un ar vienkāršiem pamatojumiem pārstāstīja to pārējiem dzīvniekiem. Viņi pastāvīgi ieradās slepenajās sapulcēs kūtī un vadīja "Angļu zvēru" dziedāšanu, ar ko sapulces allaž beidzās.
Taču izrādījās, ka Sacelšanās ir veicama daudz agrāk un vieglāk, nekā varētu gaidīt. Aizritējušos gados misters Džonss, kaut arī cietsirdīgs saimnieks, bija bijis spējīgs fermeris, bet pēdējā laikā viņam bija uzbrukušas nedienas. Zaudējis naudu kādā prāvā, viņš pagalam sašļuka un nodevās dzeršanai cītīgāk, nekā tas būtu nācis viņam par labu. Lāgiem viņš veselām dienām mēdza zvilnēt virtuvē savā Vindzoras krēslā, lasīdams avīzes, dzerdams un šad tad iebarodams Mozu ar alū izmērcētām maizes garozām. Viņa kalpi bija slinki un negodīgi, lauki aizauguši nezālēm, ēkām labojami jumti, dzīvžogi pamesti novārtā, un dzīvnieki cieta badu.
Pienāca jūnijs, un siens nāca turpat vai pļaujams. Vasaras saulgriežu svētkos, kas iekrita sestdienā, misters Džonss aizbrauca uz Villingdonu un "Sarkanajā Lauvā" tā piedzērās, ka neatgriezās mājās līdz pat svētdienas pusdienlaikam. Kalpi rīta agrumā bija izslaukuši govis un pēc tam aizgājuši trušu medībās, nerūpēdamies par to, ka jāpabaro dzīvnieki. Pārbraucis mājās, misters Džonss tūlīt nolikās gulēt uz viesistabas dīvāna, uzklājis uz sejas "Pasaules Jaunumus", tāpēc, kad pienāca vakars, dzīvnieki vēl aizvien bija nebaroti. Pēdīgi viņi vairs nespēja izturēt. Viena no govīm ar ragiem uzlauza klēts durvis, un visi dzīvnieki ķērās klāt apcirkņiem. Tieši tobrīd misters Džonss pamodās. Nākamajā mirklī viņš kopā ar četriem puišiem jau bija klētī un ar pātagām zvetēja uz visām pusēm. Tas nu gāja pāri izsalkušo dzīvnieku panesībai. Pilnīgā vienprātībā, lai gan nekas tāds iepriekš nebija norunāts, viņi metās virsū saviem mocītājiem. Džonss un viņa vīri pēkšņi apjēdza, ka tiek badīti un spārdīti no visām pusēm. Viņi vairs nepagalam nebija stāvokļa noteicēji. Nekad agrāk viņi netika redzējuši, ka dzīvnieki šādi uzvestos, un negaidīti sadumpojušies radījumi, kurus viņi bija paraduši dauzīt un vārdzināt, kā vien iepatīkas, pārbiedēja viņus gandrīz vai līdz nāvei. Pēc brītiņa viņi atmeta ar roku aizstāvēšanās mēģinājumiem un ņēma kājas pār pleciem. Mirkli vēlāk visi pieci pilnā sparā laidās prom pa lauku ceļu, kas veda uz lielceļu, bet dzīvnieki uzvaras priekā dzinās viņiem pakaļ.
Misis Džonsa paskatījās ārā pa guļamistabas logu, ieraudzīja, kas notiek, steigšus iesvieda ceļasomā pāris mantu un aizlavījās no fermas pa citu ceļu. Mozus nolēca no savas laktas un, skaļi ķērkdams, aizlaidās viņai nopakaļ. Pa to laiku dzīvnieki bija aiztrenkuši Džonsu un viņa kalpus līdz lielceļam un aizcirtuši piecbaļķu vārtus. Un tā nu, pirms viņi vēl bija īsti aptvēruši, kas notiek, Sacelšanās bija sekmīgi īstenota: Džonss bija padzīts un Muižas ferma piederēja viņiem.
Pirmās piecas minūtes dzīvnieki gandrīz vai nespēja noticēt savai veiksmei. Pirmais, ko viņi pasāka, - visi pilnā sastāvā noaulekšoja visgarām fermas robežām, it kā lai galīgi pārliecinātos, ka šeit nekur vairs neslēpjas neviena cilvēciska būtne; tad viņi drāzās atpakaļ uz fermas ēkām, lai iznīcinātu it visu, kas atgādinātu nīsto Džonsa valdīšanu. Tika uzlauzts zirglietu šķūnītis staļļu galā; laužņi, deguna riņķi, suņu ķēdes, nežēlīgie naži, ar kuriem misters Džonss parasti kastrēja sivēnus un jērus, - tas viss tika sasviests akā. Groži, pavadas, acu aizsegi, pazemojošās auzu tarbas līdz ar citu drazu tika iemesti ugunskurā, kas dega pagalmā. To pašu izdarīja ar pātagām. Visi dzīvnieki lēkāja no prieka, redzēdami, kā pātagas nozūd liesmās. Sniedziņš iemeta ugunī arī lentītes, ar kurām tirgus dienās parasti tika izrotātas zirgu krēpes un astes.
- Lentes, - viņš teica, - varētu uzskatīt arī par apģērbu, kas ir cilvēciskas būtnes pazīme. Visiem dzīvniekiem jāstaigā kailiem.
Bokseris, to padzirdējis, atnesa mazo salmu cepurīti, kuru nēsāja vasarā, lai nelaistu pie ausīm mušas, un iesvieda to ugunī pie visa pārējā.
Gluži īsā laikā dzīvnieki bija iznīcinājuši itin visu, kas viņiem lika iedomāties misteru Džonsu. Tad Napoleons aizveda viņus atpakaļ uz klēti un ikvienam izsniedza divkāršu labības devu, turklāt pa diviem biskvītiem katram sunim. Tad viņi septiņas reizes nodziedāja "Angļu zvērus" no viena gala līdz otram, pēc tam ierīkojās naktsguļai un gulēja tā kā vēl nekad.
Viņi tomēr pamodās, kā parasti, rītausmā un, atcerējušies brīnišķīgo notikumu, visi kopā joņoja ārā uz ganībām. Gabaliņu tālāk ganībās bija paugurs, no kura pavērās skats uz fermas lielāko daļu. Dzīvnieki uzdrāžas paugura virsotnē un vērās visapkārt dzidrajā rīta gaismā. Jā, tas piederēja viņiem - viss, ko vien varēja saskatīt, piederēja viņiem! Šīs domas iedvestajā ekstāzē viņi auļoja riņķī, sajūsmā lēkdami augstu gaisā. Viņi valstījās rasā, pilnām mutēm plūca saldo vasaras zāli, spēra gaisā melnās zemes pikas un vilka nāsīs tās rūgteno smaržu. Tad viņi devās pārbaudes apstaigā pa visu fermu un mēmā sajūsmā aplūkoja aramzemi, siena pļavu, augļudārzu, dīķi, krūmāju. Šķita, ka nekad agrāk tas viss nebūtu redzēts, un pat tagad viņi tikai ar pūlēm spēja noticēt, ka viss ir viņu pašu.
Pēc tam dzīvnieki rindiņā devās atpakaļ uz fermas ēkām un klusēdami apstājās ārpusē pie saimniekmājas durvīm. Arī tā bija viņu, taču iekšā iet viņi baidījās. Tomēr pēc mirkļa Sniedziņš un Napoleons ar pleciem atgrūda vaļā durvis un dzīvnieki virtenē devās iekšā, soļodami iespējami piesardzīgi aiz bailēm kaut ko sabojāt. Viņi uz pirkstgaliem staigāja no istabas istabā, bīdamies ierunāties skaļāk par čukstu un gluži vai bijībā nopētīdami neticamo greznību - gultas ar dūnu pēļiem, spoguļus, astru dīvānu, Briseles paklāju, karalienes Viktorijas litogrāfiju virs viesistabas kamīna dzegas. Kad visi jau devās lejup pa kāpnēm, atklājās, ka nav Mollijas. Atgriezušies pārējie ieraudzīja, ka viņa palikusi labākajā guļamistabā. Viņa bija paņēmusi no misis Džonsas tualetes galdiņa zilas lentes gabaliņu, turēja to sev pie pleca un bezgala dumji apbrīnoja pati sevi spogulī. Pārējie izteica viņai asus pārmetumus, un visi izgāja ārā. Daži no šķiņķiem, kas karājās virtuvē, tika iznesti laukā apbedīšanai, un alus muca virtuves pieliekamajā tika ielauzta ar Boksera pakava spērienu, citādi mājā nekas nebija aizskarts. Uz vietas vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, ka saimniekmāja jāsaglabā kā muzejs. Visi bija vienisprātis, ka neviens dzīvnieks tur nekad nedrīkst dzīvot.
Dzīvnieki paēda brokastis, un pēc tam Sniedziņš un Napoleons atkal saaicināja visus kopā.
- Biedri, - Sniedziņš iesāka, - ir pusseptiņi, un mums priekšā gara diena. Šodien mēs sāksim siena pļauju. Taču ir vēl kas, par ko jāparūpējas vispirms.
Cūkas nu atklāja, ka pēdējo triju mēnešu laikā pašas ir iemācījušās lasīt un rakstīt no vecas pareizrakstības vārdnīcas, kas bija piederējusi mistera Džonsa bērniem un izmesta atkritumu kaudzē. Napoleons aizsūtīja pēc melnas un baltas krāsas podiem un visiem pa priekšu devās uz piecbaļķu vārtiem, kas veda uz lielceļu. Tad Sniedziņš (jo tieši Sniedziņš bija vislabākais rakstītājs) saņēma starp abiem priekškājas nagiem otu, aizkrāsoja uz vārtu augšējā baļķa uzrakstu "Muižas ferma" un tā vietā uzrakstīja "Dzīvnieku ferma". Sākot ar šo dienu, tādam bija jābūt fermas nosaukumam. Pēc tam viņi atgriezās pie fermas ēkām, kur Sniedziņš un Napoleons aizsūtīja pēc redeļtrepēm, ko lika piesliet pie lielā šķūņa galasienas. Abi paskaidroja, ka pēdējo triju mēnešu pārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvert Dzīvnieciskuma principus Septiņos Baušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšot uzrakstīti uz sienas; tie veidošot negrozāmu likumu, pēc kura visiem Dzīvnieku fermas iemītniekiem būšot jādzīvo mūžīgi mūžos. Ar zināmām grūtībām (jo cūkai vis nav viegli saglabāt līdzsvaru uz redeļtrepēm) Sniedziņš uzrāpās augšā un ķērās pie darba, bet Kviecējs pāris kāpienu zemāk turēja krāsas podu. Baušļi tika uzrakstīti uz darvotās sienas lieliem, baltiem burtiem, kurus varēja salasīt pat trīsdesmit jardu attālumā. Tie skanēja šādi:
SEPTIŅI BAUŠĻI
Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.
Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs.
Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt apģērbu.
Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā.
Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu.
Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku.
Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.
Uzrakstīts bija ļoti glīti, un, ja neņem vērā, ka "draugs" bija uzrakstīts - "drauks" un viens "s" apgriezts otrādi, tad pareizrakstība viscaur bija ievērota. Sniedziņš visu nolasīja skaļi, lai izpalīdzētu pārējiem. Dzīvnieki māja pilnīgā piekrišanā, un spējīgākie nekavējoties sāka mācīties Baušļus no galvas.
- Un nu, biedri, - Sniedziņš uzsauca, nomezdams otu, - uz siena pļavu! Uzskatīsim par goda lietu pabeigt pļauju ātrāk, nekā to spētu izdarīt Džonss ar saviem puišiem.
Taču šai brīdī trīs govis, kuras jau labu laiciņu bija rādījušās nemierīgas, sāka skaļi īdēt. Viņas nebija slauktas veselas divdesmit četras stundas, un tesmeņi gandrīz vai plīsa pušu. Brītiņu padomājušas, cūkas aizsūtīja pēc spaiņiem un diezgan sekmīgi izslauca govis, jo viņu priekškājas bija it labi piemērotas šim uzdevumam. Drīz pieci spaiņi bija pilni ar putainu, treknu pienu, uz kuru daudzi no dzīvniekiem noskatījās ar ievērojamu interesi.
- Kur nu liksim visu šito pienu? - kāds ievaicājās.
- Džonss dažreiz mēdza pa smēlienam iejaukt mūsu dzirā, -teica kāda no vistām.
- Neuztraucieties par pienu, biedri! - iesaucās Napoleons, nostādamies priekšā spaiņiem. - Gan par to parūpēsies. Pļauja ir svarīgāka. Biedrs Sniedziņš ies pa priekšu. Es sekošu pēc pāris minūtēm. Uz priekšu, biedri! Siens gaida.
Tā nu dzīvnieki bariņā devās uz siena pļavu, lai sāktu pļauju, bet, vakarā atgriezušies, pamanīja, ka piens ir nozudis.
Kā viņi nopūlējās un lēja sviedrus, lai novāktu sienu! Taču pūliņi atmaksājās, jo pļauja izdevās vēl daudz labāk, nekā cerēts.
Darbs dažkārt bija smags; darbarīki bija domāti cilvēkiem, nevis dzīvniekiem, un liels trūkums bija tas, ka neviens dzīvnieks nespēja izmantot tādus darbarīkus, ar kuriem strādājot būtu jāstāv uz pakaļkājām. Taču cūkas bija tik gudras, ka prata izdomāt, kā apejami jebkuri sarežģījumi. Savukārt zirgi pazina pļavu pēdu pa pēdai un no pļaušanas un grābšanas patiesībā saprata daudz vairāk, nekā jelkad bija sapratis Džonss un viņa saime. Cūkas īstenībā nestrādāja, tikai vadīja un uzraudzīja pārējos. Ievērojot viņu zināšanu pārākumu, bija dabiski, ka vadība jāuzņemas tieši viņām. Bokseris un Dābolīte iejūdzās pļaujmašīnā vai zirgu arklā (nu vairs, protams, nevajadzēja nedz laužņu, nedz grožu) un riņķi pēc riņķa vienmērīgi kājoja pa pļavu, bet aizmugurē gāja cūka un sauca: "Nū, nū, biedri!" - vai: "Tprū, tprū, biedri!" - kā nu kuro reizi vajadzēja. Un ikviens dzīvnieks līdz pašam vissīkākajam strādāja pie siena ārdīšanas un ievākšanas. Pat pīles un vistas augu dienu saulē rāvās gan še, gan tur, nesdamas knābjos niecīgas siena šķipsniņas. Pēdīgi viņi pabeidza siena pļauju par divām dienām īsākā laikā, nekā parasti bija izdevies Džonsam un viņa puišiem. Turklāt izrādījās, ka siena ievākts vairāk nekā jebkad šai fermā. Nobiruma nebija nemaz; asredzīgās vistas un pīles bija uzlasījušas beidzamo stiebriņu. Un neviens pats fermas dzīvnieks netika nozadzis pat ne kušķīša.
Visu šo vasaru darbs fermā gāja kā pulkstenis. Dzīvnieki izjuta tādu laimi, kādu nekad netika uzskatījuši par iespējamu. Katrs barības kumoss nozīmēja pēkšņu, dziļu prieku - tagad, kad tā patiesi bija viņu pašu barība, pašu sagādāta pašiem, nevis īgna saimnieka skopi izdalīta. Kad nu nevērtīgie liekēži cilvēki bija prom, katram iznāca vairāk ēdamā. Iznāca arī vairāk brīvo brīžu, kaut arī dzīvnieki pie tādiem nebija pieraduši. Viņiem radās daudzas grūtības - piemēram, tuvāk gada beigām, kad sāka ievākt labību, nācās to senējā veidā nomīdīt un pelavas pūst prom ar elpu, jo fermā nebija kuļmašīnas, - taču cūkas ar savu attapību un Bokseris ar saviem milzu muskuļiem aizvien palīdzēja izķepuroties. Bokseris baudīja visu apbrīnu. Pat Džonsa laikā viņš bija centīgs strādātājs, bet tagad šķita, ka viņš ir drīzāk veseli trīs zirgi nekā viens; bija dienas, kad likās - visi fermas darbi turas uz viņa varenajiem pleciem. No rīta līdz vakaram viņš rāvās melnās miesās, aizvien tieši tur, kur darbs vissmagākais. Viņš bija sarunājis ar vienu no gailēniem, lai tas rītos modina viņu pusstundu agrāk nekā citus, un, pirms sākās parastais dienas darbs, kādu laiciņu brīvprātīgi nostrādāja tur, kur tas likās visvairāk nepieciešams. Viņa atbilde ikvienas problēmas, ikviena šķēršļa priekšā bija: "Es strādāšu vēl centīgāk!" - ko viņš bija pieņēmis par savu personisko devīzi.
Bet katrs jau strādāja atbilstoši savām spējām. Vistas un pīles, piemēram, ražas novākšanas laikā uzlasīdamas izbirušos graudus, sataupīja piecus bušeļus labības. Neviens nezaga, neviens nekurnēja par savu pārtikas devu; strīdi, dzēlības un skaudība, veco laiku normālas dzīves pazīmes, bija tikpat kā izzudušas. Neviens nevairījās no pienākuma - vai gandrīz neviens. Mollija - tiesa kas tiesa - no rītiem cēlās ne sevišķi naski, un viņai bija niķis agri pamest darbu ar ieganstu, ka nagā esot iestrēdzis akmens. Un kaķa izturēšanās bija tāda savāda. Visi drīz pamanīja, ka tad, kad jādara darbs, kaķis nekur nav atrodams. Viņš mēdza nozust uz veselām stundām un tad, it kā nekas nebūtu noticis, uzrasties ēdienreizēs vai vakaros, kad darbs jau galā. Taču viņš aizvien tik lieliski atrunājās un tik mīlīgi murrāja, ka nebija iespējams neticēt viņa labajiem nodomiem. Vecais Bendžamins, ēzelis, kopš Sacelšanās nelikās mainījies ne par matu. Viņš darīja savu darbu tikpat lēni un stūrgalvīgi kā Džonsa laikā, nekad nevairījās no tā, taču nekad arī brīvprātīgi nepieteicās uz papildu darbiem. Par Sacelšanos un tās rezultātiem viņš nemēdza paust nekādu viedokli. Jautāts, vai nejūtas laimīgāks tagad, kad Džonss ir prom, viņš parasti atteica vienīgi: "Ēzeļi dzīvo ilgi. Neviens no jums nekad nav redzējis beigtu ēzeli," - un pārējiem vajadzēja samierināties ar šo mīklaino atbildi.
Svētdienās strādāts netika. Brokastis ēda stundu vēlāk nekā parasti, un pēc brokastīm notika ceremonija, kuru ievēroja katru nedēļu bez izņēmuma. Vispirms tika uzvilkts karogs. Sniedziņš zirglietu šķūnītī bija uzgājis vecu, zaļu misis Džonsas galdautu un ar baltu krāsu uzzīmējis uz tā nagu un ragu. To tad nu arī pacēla saimniekmājas dārziņa karogmastā katru svētdienas ritu. Karogs esot zaļš tāpēc, skaidroja Sniedziņš, ka simbolizējot Anglijas zaļos laukus, bet nags un rags apzīmējot nākotnes Dzīvnieku Republiku, kura radīšoties tad, kad cilvēku dzimums beidzot būšot gāzts. Pēc karoga uzvilkšanas visi dzīvnieki sadrūzmējās lielajā kūtī uz vispārējo sanāksmi, ko sauca par Sapulci. Te tika plānots nākamās nedēļas darbs, izvirzītas un apspriestas rezolūcijas. Rezolūcijas aizvien izvirzīja cūkas. Pārējie dzīvnieki gan prata balsot, taču paši nemūžam nespētu izdomāt kādu rezolūciju. Sniedziņš un Napoleons debatēs bija aktīvāki par visiem. Taču bija nomanāms, ka abi nekad nav vienisprātis: lai kādu priekšlikumu viens no viņiem izteiktu, otrs visādā ziņā to apstrīdēja. Pat tad, kad tika pieņemta rezolūcija - tāda, kuru pašu par sevi neviens nevarētu noraidīt, - izmantot nelielo aploku aiz augļudārza par atpūtas vietu dzīvniekiem, kuri vairs nespēj strādāt, izcēlās vētrainas debates par īsto atpūtas vecumu katrai dzīvnieku sugai. Sapulce aizvien beidzās ar "Angļu zvēru" dziedāšanu, un pēcpusdiena tika veltīta laika kavēkļiem.
Cūkas bija izraudzījušās zirglietu šķūnīti par savu štābu. Šeit tās vakaros studēja kalēja un namdara amatu un citas nepieciešamas mākas no grāmatām, ko bija atnesušas no saimniekmājas. Sniedziņš vēl nodarbojās ar to, ka organizēja pārējos dzīvniekus stāties, kā viņš teica, Dzīvnieku Komitejās. Tur nu viņš bija nenogurdināms. Viņš izveidoja Olu Ražošanas Komiteju vistām, Tīro Astu Līgu govīm, Savvaļas Biedru Jaunizglītošanas Komiteju (kuras uzdevums bija pieradināt žurkas un trušus), Baltākas Vilnas Kustību aitām un dažādas citas, turklāt nodibināja arī lasīšanas un rakstīšanas klases. Visā visumā šīs ieceres izgāzās. Piemēram, mēģinājums pieradināt savvaļas radījumus izputēja gandrīz vai uz līdzenas vietas. Tie joprojām uzvedās tieši tāpat kā iepriekš un, ja pret tiem izturējās augstsirdīgi, tad gluži vienkārši izmantoja to. Kaķis iestājās Jaunizglītošanas Komitejā un dažas dienas darbojās tajā ļoti aktīvi. Kādu dienu viņš bija redzēts sēžam uz jumta un runājamies ar dažiem zvirbuļiem, kurus pats nevarēja aizsniegt. Viņš tiem stāstīja, ka visi dzīvnieki tagad esot biedri un ka jebkurš zvirbulis, kas vien vēloties, drīkstot nākt un notupties uz viņa ķepas; taču zvirbuļi palika, kur bijuši.
Toties lasīšanas un rakstīšanas klasēm bija lieli panākumi. Pret rudeni gandrīz katrs dzīvnieks fermā bija kaut cik skolots.
Cūkas - tās jau prata nevainojami lasīt un rakstīt. Suņi iemācījās lasīt diezgan labi, taču neizrādīja interesi ne par kādu citu lasāmvielu kā vienīgi par Septiņiem Baušļiem. Mjūriela, kaza, mācēja lasīt cik necik labāk par suņiem un dažkārt vakaros mēdza lasīt citiem priekšā no avīzes driskām, kuras sameklēja atkritumu kaudzē. Bendžamins prata lasīt tikpat labi kā kura katra cūka, taču nekad neizmantoja savu prasmi. Cik viņam esot zināms, viņš teica, tad nekā lasīšanas vērta vispār neesot.
Dābolīte iemācījās visu alfabētu, bet nespēja saburtot kopā vārdus. Bokseris nevarēja tikt tālāk par burtu D. Ar savu lielo nagu viņš mēdza iezīmēt putekļos A, B, C, D un tad stāvēja, blenzdams burtos, atglaudis ausis, dažkārt sapurinādams cekulu, visiem spēkiem cenzdamies atminēties, kas nāk tālāk, bet tas viņam nekad neizdevās. Vairākkārt tik tiešām gadījās, ka viņš iemācījās arī E, F, G, H, bet tobrīd, kad viņš zināja tos, aizvien atklājās, ka ir aizmirsušies A, B, C un D. Pēdīgi viņš nolēma samierināties ar pirmajiem četriem burtiem un ik dienas pāris reižu mēdza tos uzrakstīt, lai atsvaidzinātu atmiņu. Mollija nebija ar mieru mācīties nevienu citu burtu, tikai tos septiņus, kas veidoja viņas pašas vārdu. Tos viņa tad mēdza ļoti glīti salikt no sprungulīšiem, izrotāt ar kādu ziediņu un apbrīnā staigāt visam tam apkārt.
Neviens no pārējiem fermas dzīvniekiem nevarēja tikt tālāk par burtu A. Izrādījās arī, ka dumjākie dzīvnieki, piemēram, aitas, vistas un pīles, nespēj iemācīties no galvas Septiņus Baušļus. Pēc ilgām pārdomām Sniedziņš paziņoja, ka Septiņus Baušļus šai nolūkā varētu saīsināt līdz vienai maksimai, proti: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti." Tas, kā viņš teica, saturot Dzīvnieciskuma svarīgāko principu. Kurš to pilnībā aptveršot, tas būšot pasargāts no cilvēciskām ietekmēm. Putni sākumā turējās pretī, jo viņiem šķita, ka pašiem arī ir divas kājas, taču Sniedziņš viņiem pierādīja, ka tā nav.
- Putna spārns, biedri, - viņš teica, - ir orgāns, kas paredzēts virzībai uz priekšu, nevis manipulācijām. Tādēļ to varētu uzskatīt arī par kāju. Cilvēka raksturīgākā pazīme ir roka, instruments, ar kuru viņš pastrādā visas savas negantības.
Putni nesaprata Sniedziņa garos vārdus, taču samierinājās ar viņa skaidrojumu, un visi vientiesīgākie dzīvnieki ķērās pie darba, lai iemācītos no galvas jauno maksimu. "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti," - tā ar lielākiem burtiem bija uzrakstīts uz šķūņa galasienas virs Septiņiem Baušļiem. Kad nu viņi bija iemācījušies to no galvas, aitām pret to radās milzīga patika, un bieži vien, gulēdamas pļavā, tās visas ņēmās blēt: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti! Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" - un turpināja stundām ilgi, bez apnikuma.
Napoleons neinteresējās par Sniedziņa komitejām. Viņš sacīja, ka jaunatnes izglītošana esot svarīgāka par visu to, ko iespējams izdarīt pieaugušo labā. Notika tā, ka Džesija un Blūbela drīz pēc siena pļaujas apbērnojās, par abām laizdamās pasaulē deviņus veselīgus kucēnus. Tiklīdz tie vairs nezīda māti, Napoleons tos pievāca, teikdams, ka pats uzņemšoties atbildību par viņu izglītošanu. Viņš iekārtoja tos kūtsaugšā, kur varēja nokļūt vienīgi pa zirglietu šķūnīša trepēm, un turēja tādā noslēgtībā, ka pārējie fermas iemītnieki drīz vien aizmirsa kucēnus.
Mīklainais jautājums par to, kur paliek piens, drīz noskaidrojās. To ik dienas iejauca cūku dzirā. Pašlaik nāca gatavi agrie āboli, un zāle augļudārzā bija kā sētin nosēta ar vēja notrauktajiem augļiem. Dzīvnieki bija uzskatījuši par pašsaprotamu, ka tie tiks sadalīti vienlīdzīgi, tomēr kādu dienu tika izdota pavēle, ka visi kritušie āboli jāsavāc un jānogādā zirglietu šķūnītī cūku vajadzībām. Te nu daži no pārējiem dzīvniekiem pakurnēja, taču veltīgi. Visas cūkas šai jautājumā bija pilnīgi vienisprātis, pat Sniedziņš un Napoleons. Kviecēju aizsūtīja sniegt nepieciešamos izskaidrojumus pārējiem.