Ja nu bija kaut kas tāds, par ko dzīvnieki būtu pilnīgi pārliecināti, tad tā bija nevēlēšanās redzēt atgriežamies Džonsu. Kad viss tika parādīts šādā gaismā, viņiem nekas vairs nebija sakāms. Bija skaidrāks par skaidru, cik svarīgi ir saglabāt cūku labo veselību. Tādēļ bez tālākiem strīdiem tika nolemts, ka piens un kritušie āboli (kā arī lielākā tiesa ābolu ražas, kad tie nogatavojušies) jāpataupa tikai un vienīgi cūkām.
Vasaras nogalē ziņa par notikumiem Dzīvnieku fermā bija izplatījusies jau pusē grāfistes. Sniedziņš un Napoleons ik dienas sūtīja ceļā baložu bariņus, kuriem tika uzdots iejukt kaimiņfermu dzīvnieku vidū, pastāstīt tiem par Sacelšanos un iemācīt "Angļu zvēru" melodiju.
Lielāko daļu laika misters Džonss bija pavadījis, sēžot Villingdonas "Sarkanā Lauvas" bārā un žēlojoties katram, kurš vien gribēja klausīties, par šaušalīgo netaisnību, ko viņš izcietis, kad viņu no paša īpašuma izdzinusi nekur nederīgu dzīvnieku banda. Citi fermeri principā juta viņam līdzi, taču sākumā neko lielu nepalīdzēja. Klusībā katrs prātoja, vai no Džonsa likstas kaut kādi nevarētu iedzīvoties. Laimīgā kārtā abi fermeri, kuru īpašumi robežojās ar Dzīvnieku fermu, nemitīgi bija uz nažiem. Viena no fermām, ko sauca par Foksvudu, bija liela, nolaista un vecmodīga, zeme pa krietnai daļai aizaugusi ar mežu; visas ganības te bija pagalam noplicinātas un dzīvžogi gluži apkaunojošā stāvoklī. Fermas īpašnieks, misters Pilkingtons, bija bezrūpīgs džentlmenis, kas lielāko tiesu laika pavadīja makšķerējot vai medījot - atkarībā no gadalaika. Otrā ferma, ko dēvēja par Pinčfīldu, bija mazāka un labāk uzturēta. Tās īpašnieks bija kāds misters Frederiks, spēcīgs, viltīgs vīrs, kurš nemitīgi bija iejaukts tiesas prāvās un izslavēts kā liels naudas plēsējs. Šie abi tik ļoti nevarēja viens otru ciest, ka viņiem bija grūti par kaut ko vienoties, pat aizstāvot pašu intereses.
Lai nu kā, Sacelšanās Dzīvnieku fermā bija abus pamatīgi nobiedējusi, un viņi bija gatavi darīt nez ko, lai pašu dzīvnieki neuzzinātu par to pārāk daudz. Sākumā viņi izlikās tikai nicīgi pasmejamies par iedomu, ka dzīvnieki paši varētu pārvaldīt fermu. Ar to būšot cauri pāris nedēļās, viņi teica. Abi izplatīja baumas, ka dzīvnieki Muižas fermā (viņi neatlaidīgi sauca to par Muižas fermu, jo nosaukumu "Dzīvnieku ferma" nu nekādi nevarētu paciest) bez mitas ķīvējoties un drīz vien tik un tā nosprāgšot badā. Kad pagāja laiks un dzīvnieki acīmredzot vēl nebija nosprāguši badā, Frederiks un Pilkingtons uzņēma citu meldiņu un sāka runāt par šausmīgajām briesmonībām, kas tagad zeļot un plaukstot Muižas fermā. Tika paziņots, ka dzīvnieki tur nodevušies kanibālismam, spīdzinot cits citu ar sarkani nokaitētiem pakaviem un ka mātītes visiem esot kopējas. Tā, redz, iznākot, ja saceļoties pret Dabas likumiem, sacīja Frederiks un Pilkingtons.
Tomēr neviens šiem stāstiem īsti neticēja. Joprojām klīda neskaidras un sagrozītas baumas par brīnumainu fermu, no kuras padzīti cilvēki un kur dzīvnieki paši visu pārzinot, un tā augu gadu pār apvidu vēlās dumpības vilnis. Aizvien tik paklausīgie buļļi piepeši kļuva mežonīgi, aitas apgāza žogus un aprija dābolu, govis izspēra spaiņus, zirgi atteicās lēkt pār šķēršļiem un līdz ar saviem jātniekiem drāzās prom gluži pretējā virzienā. Bet galvenais - it visur bija zināma "Angļu zvēru" melodija un pat vārdi. Dziesma bija izplatījusies pārsteidzošā ātrumā. Cilvēki, to padzirdot, ar pūlēm valdīja niknumu, tomēr izlikās, ka uzskata to tikai par smieklīgu. Viņi teicās nespējam saprast, kā gan kāds, kaut arī tikai dzīvnieks, varot piespiest sevi dziedāt šādas nožēlojamas blēņas. Katrs dzīvnieks, ko pieķēra dziedam, uz vietas tika nopērts. Un tomēr - dziesma nebija savaldāma. Strazdi to svilpoja dzīvžogos, baloži to dūdoja gobās, tā iekļuva smēdes dunā un baznīcas zvanu melodijā. Un, klausīdamies dziesmā, cilvēki slepus drebēja, sadzirdēdami tajā savas tuvās bojāejas pareģojumu.
Oktobra sākumā, kad labība bija nopļauta, sakrauta statiņos un daļēji arī nokulta, pa gaisu atvirpuļoja baložu bariņš un milzīgā satraukumā nolaidās Dzīvnieku fermas pagalmā. Džonss un visi viņa vīri ar vēl pusduci citu no Foksvudas un Pinčfīldas bija ienākuši pa piecbaļķu vārtiem un tuvojās pa lauku ceļu, kas veda uz fermu. Visi nesa nūjas, bet Džonss soļoja pa priekšu ar bisi rokās. Viņi acīm redzami bija sagatavojušies mēģinājumam atgūt fermu ar varu.
Tas bija gaidīts jau sen, un bija veikti arī visi priekšdarbi. Sniedziņš, kurš tika izstudējis saimniekmājā uzietu vecu grāmatu par Jūlija Cēzara karagājieniem, atbildēja par aizsardzības operācijām. Viņš aši izdalīja pavēles, un jau pēc brītiņa ikviens dzīvnieks atradās savā postenī.
Kad cilvēki sasniedza fermas ēkas, Sniedziņš sāka pirmo uzbrukumu. Visi baloži, trīsdesmit pieci pēc skaita, lidinājās šurpu turpu pār vīru galvām un no gaisa ķēzīja tiem virsū; un, kamēr vīri cīnījās ar šo likstu, zosis, kas bija slēpušās aiz žoga, metās ārā un ņēmās nikni knābt tiem stilbos. Taču šis bija tikai viegls ierindas manevrs, kam vajadzēja radīt mazas jukas, un vīri bez pūlēm padzina zosis ar nūjām. Nu Sniedziņš laida darbā otro uzbrukuma ierindu. Mjūriela, Bendžamins un visas aitas ar Sniedziņu priekšgalā metās uz priekšu un sāka grūstīt un badīt vīrus no visām pusēm, bet Bendžamins apgriezās apkārt un vantēja tos ar pakaļkājām. Taču atkal izrādījās, ka vīri ar nūjām un naglotajiem zābakiem ir pārlieku stipri; un pēkšņi pēc Sniedziņa kvieciena, kas bija atkāpšanās signāls, visi dzīvnieki pagriezās un pa vārtiem iebēga pagalmā.
Vīri iekliedzās uzvaras priekā. Viņi iedomājās, ka redz savus ienaidniekus mūkam, un nekārtīgā pūlītī pa galvu pa kaklu skrēja tiem pakaļ. Tieši to tika paredzējis Sniedziņš. Līdzko vīri bija pagalmā, aizmugurē negaidot parādījās visi trīs zirgi, trīs govis un vairākas cūkas - šie dzīvnieki bija gulējuši slēpnī laidarā - un nogrieza viņiem atpakaļceļu. Nu Sniedziņš deva uzbrukuma signālu. Viņš pats drāzās tieši virsū Džonsam. To redzēdams, Džonss pacēla bisi un izšāva. Skrotis ieskrāpēja Sniedziņa mugurā asiņainas švīkas, un viena aita pakrita beigta. Ne mirkli neapstājies, Sniedziņš ar visiem saviem 100 kilogramiem metās pret Džonsa kājām. Džonss ievēlās mēslu kaudzē, un bise izlidoja viņam no rokām. Tomēr visdraudīgākais izskatījās Bokseris, kurš bija pacēlies pakaļkājās gluži kā ērzelis un ar lielajiem, dzelzi apkaltajiem nagiem zvetēja uz visām pusēm. Pats pirmais trieciens ķēra Foksvudas staļļapuiša galvu, un tas bez dzīvības izstiepās dubļos. To redzot, vairāki vīri nometa nūjas un lūkoja bēgt. Viņus pārņēma panika, un nākamajā brīdī visi dzīvnieki kopā sāka trenkāt viņus apkārt pa pagalmu. Viņus badīja, spārdīja, mīdīja kājām, viņiem koda. Fermā nebija neviena dzīvnieka, kurš neatriebtos kā mācēdams. Pat kaķis pēkšņi nolēca no jumta uz kāda lopkopja pleciem un ielaida nagus tam kaklā, tā ka vīrs šausmīgi iebrēcās. Brīdī, kad ceļš uz izeju atbrīvojās, vīri bija gaužām priecīgi, ka var izsprukt no pagalma un jozt uz lielceļa pusi. Un tā nu piecas minūtes pēc iebrukuma viņi ar kaunu atkāpās pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, bet pakaļ šņākdams dzinās zosu bars, nemitīgi knābjot viņiem stilbos.
Prom bija visi vīri, palicis tikai viens. Pagalmā Bokseris ar nagu bikstīja staļļapuisi, kurš gulēja ar seju dubļos, un centās pagriezt viņu uz muguras. Puisis nepakustējās.
- Viņš ir beigts un pagalam, - Bokseris sērīgi teica. - Man nebija tāda nolūka. Es aizmirsu, ka man ir dzelzs pakavi. Kas gan ticēs, ka es to neizdarīju tīšām?
- Bez jūtelības, biedri! - uzsauca Sniedziņš, kam no brūcēm vēl aizvien pilēja asinis. - Karš ir karš. Cilvēks ir labs tikai tad, kad beigts.
- Man nav nekādas vēlēšanās atņemt dzīvību, pat cilvēkam ne, - atkārtoja Bokseris, un acis viņam bija asaru pilnas.
- Kur Mollija? - kāds iesaucās.
Mollijas patiešām trūka. Uz mirkli izcēlās liela trauksme; dzīvnieki baidījās, ka ļaudis būtu varējuši kaut kādā veidā nodarīt viņai pāri vai pat aizvest sev līdzi. Tomēr pēdīgi viņu atrada paslēpušos savā steliņģī - galva iebāzta dziļi siena silē. Viņa bija aizmukusi, tiklīdz atskanēja šāvieni. Un, kad pārējie atgriezās no meklēšanas, izrādījās, ka staļļapuisis, kurš patiesībā bija tikai apdullināts, jau ir atžilbis un aizlaidies lapās.
Dzīvnieki sanāca kopā visnevaldāmākā uzbudinājumā, un katrs ņēmās pilnā kaklā stāstīt par saviem kaujas nopelniem. Nekavējoties tika sarīkoti improvizēti uzvaras svētki. Tika uzvilkts karogs un vairākkārt nodziedāti "Angļu zvēri", tad nogalinātajai aitai tika sarīkotas svinīgas bēres un uz kapa iestādīts baltērkšķa krūms. Sniedziņš pie kapa teica nelielu runu, uzsvērdams nepieciešamību, lai visi dzīvnieki būtu gatavi mirt par Dzīvnieku fermu, ja tas vajadzīgs.
Dzīvnieki vienprātīgi nolēma dibināt militāru godazīmi, "Pirmās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", kura tūliņ uz vietas tika piešķirta Sniedziņam un Bokserim. Godazīme - misiņa medaļa (patiesībā tie bija daži veci misiņa iejūga rotājumi, uzieti zirglietu šķūnītī) - bija jānēsā svētdienās un svētkos. Bija arī "Otrās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", ko pēc nāves piešķīra beigtajai aitai.
Izcēlās lielas diskusijas par to, kā nosaukt kauju. Pēdīgi to nosauca par Laidara kauju, jo tieši tur nojumē bija atradies slēpnis. Tika uzieta dubļos nomestā mistera Džonsa bise, un bija zināms, ka saimniekmājā ir patronu krājums. Bisi tika nolemts uzstādīt karogmasta pakājē kā artilērijas ieroci un izšaut no tās divreiz gadā - vienreiz divpadsmitajā oktobrī, Laidara kaujas gadadienā, un otrreiz vasaras saulgriežos, Sacelšanās gadadienā.
Tuvojoties ziemai, Mollija sagādāja aizvien vairāk raižu. Viņa ik rītus noseboja darbu un aizbildinājās, ka esot aizgulējušies, turklāt sūdzējās par kaut kādām neizprotamām sāpēm, lai gan ēstgriba viņai bija lieliska. Ar visvisādiem ieganstiem viņa muka no darba un gāja uz dzirdinātavas dīķi, kur mēdza stāvēt, dumji raudzīdamās savā atspulgā. Taču klīda baumas arī par kaut ko nopietnāku. Kādu dienu, kad Mollija, vēcinādama garo asti un košļādama siena stiebriņu, bezrūpīgi ietipināja pagalmā, Dābolīte pasauca viņu sānis.
- Mollij, - viņa iesāka, - man tev jāteic kaut kas ļoti nopietns. Šorīt es redzēju tevi skatāmies pār žogu, kurš atdala Dzīvnieku fermu no Foksvudas. Žogam otrā pusē stāvēja viens no mistera Pilkingtona vīriem. Un es biju tālu, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka redzēju, - viņš runājās ar tevi, un tu ļāvi glāstīt sev purnu. Ko tas nozīmē, Mollij?
- Viņš nē! Es nē! Tas nav tiesa! - Mollija iesaucās, sākdama dīžāties un kārpīt zemi.
- Mollij! Paskaties man acīs. Vai tu vari dot man savu godavārdu, ka tas vīrs neglāstīja tev purnu?
- Tas nav tiesa! - Mollija atkārtoja, taču nespēja paskatīties Dābolītei acīs, nākamajā mirklī aizšmauca prom un ņēmās aulekšot pa pļavu.
Dābolītei prātā iešāvās kāda doma. Nekā neteikusi pārējiem, viņa aizgāja uz Mollijas steliņģi un ar nagu parušināja salmus. Zem salmiem bija paslēpta cukurgraudu kaudzīte un vairāki saišķīši dažādu krāsu lentīšu.
Pēc trim dienām Mollija pazuda. Dažas nedēļas par viņas atrašanās vietu nekas nebija zināms, bet tad baloži paziņoja, ka esot redzējuši viņu Villingdonas otrā malā. Viņa bijusi iejūgta ilksīs smalkiem, sarkanmelni krāsotiem divričiem, kuri stāvējuši pie kāda kroga durvīm. Rūtainās biksēs un getrās tērpies resns, sarkansejains vīrs, kurš izskatījies pēc krodzinieka, glāstījis viņai purnu un mielojis viņu ar cukuru. Mollijas krēpes bijušas nesen apcirptas un cekulā iesieta koši sarkana lente. Šķitis, ka viņa esot priecīga, tā stāstīja baloži. Neviens no dzīvniekiem Molliju nekad vairs nepieminēja.
Janvārī uznāca bargs un griezīgs sals. Zeme bija cieta kā akmens un tīrumos neko nevarēja iesākt. Lielajā kūtī tika noturēts daudz sapulču, un cūkas noņēmās ar darbu plānošanu nākamajam gadalaikam. Bija nācies samierināties ar to, ka cūkas, kuras acīm redzami bija spējīgākas par pārējiem dzīvniekiem, izšķir visus fermas iekšējos jautājumus, kaut arī viņu lēmumi bija jāapstiprina ar balsu vairākumu. Šāda kārtība būtu gluži laba, ja nebijis strīdu starp Sniedziņu un Napoleonu. Abi bija dažādās domās par katru jautājumu, par kuru vien bija iespējams būt dažādās domās. Ja viens ierosināja apsēt lielāku platību ar miežiem, tad bija skaidrs, ka otrs pieprasīs lielāku platību auzām, un, ja viens teica, ka tāds un tāds lauks esot tieši piemērots kāpostiem, tad otrs paziņoja, ka tas nederot itin nekam citam kā vien sakņaugiem. Katram bija sava svīta, un lāgiem izcēlās niknas debates. Sapulcēs Sniedziņš bieži guva vairākuma piekrišanu ar savām spožajām runām, toties Napoleonam labāk vedās atbalstītāju balsu vākšana starplaikos. īpaši viņam veicās ar aitām. Pēdējā laikā aitas bija pasākušas blēt "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" gan vietā, gan nevietā, nereti šādā veidā pārtraukdamas Sapulci. Bija nomanāms, ka viņas sevišķi sliecas izplūst savos "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" Sniedziņa runu izšķirošajos brīžos. Sniedziņš bija pamatīgi izstudējis dažus vecus "Fermera un Lopkopja" numurus, ko uzgāja saimniekmājā, un aizrāvās ar plāniem par jauninājumiem un uzlabojumiem. Viņš gudri runāja par lauku nosusināšanu, skābbarības bedrēm un tomasmiltiem, turklāt bija izstrādājis sarežģītu shēmu, kā visi dzīvnieki varētu atstāt savus mēslus tieši tīrumā, ik dienas citā vietā, lai aiztaupītu grūto pārvadāšanu. Napoleons pats nekādas shēmas negudroja, tikai mierīgi noteica, ka no Sniedziņa shēmām nekas neiznākšot, un šķita gaidām kādu izdevīgu brīdi.
Taču no visiem viņu strīdiem neviens nebija tik nikns kā jautājumā par vējdzirnavām.
Lielajās ganībās, netālu no fermas ēkām, pacēlās mazs pauguriņš, fermas augstākā vieta. Izpētījis grunti, Sniedziņš paziņoja, ka šī esot īstā vieta vējdzirnavām, kuras varētu darbināt dinamomašīnu un apgādāt fermu ar elektrību. Tā apgaismotu kūtis un ziemā tās sildītu, kā arī darbinātu ripzāģi, salmu griezēju, runkuļu šķēlētāju un elektrisko slaukšanas aparātu. Dzīvnieki nekad agrāk nebija par tādiem dzirdējuši (jo ferma bija vecmodīga un apgādāta tikai ar visprimitīvākajiem mehānismiem) un izbrīnā klausījās, kā Sniedziņš uzbur ainas, pilnas fantastiskām mašīnām, kuras darītu viņu darbu, kamēr viņi paši brīvi ganītos pļavās vai attīstītu prātu lasīdami un sarunādamies.
Dažās nedēļās Sniedziņa vējdzirnavu plāns tika izstrādāts pilnīgi. Mašīnu detaļas pa lielākai daļai bija aizgūtas no trim mistera Džonsa grāmatām - "Tūkstoš derīgu lietu mājai", "Katrs pats sev mūrnieks" un "Elektrība iesācējiem". Par darbistabu Sniedziņš izmantoja kādreizējo inkubatoru šķūnīti ar līdzenu koka grīdu, piemērotu zīmēšanai. Tur viņš mēdza ieslēgties vairākas stundas. Uzlicis atvērto grāmatu lapām akmentiņus, satvēris starp priekškājas nagiem krīta gabaliņu, viņš naski kustējās šurpu turpu, zīmēdams līniju pēc līnijas un lāgiem iekviekdamies priecīgā satraukumā. Plāni pamazām izvērtās par sarežģītu kloķu un zobratu jūkli, kas aizņēma vairāk nekā pusi grīdas un pārējiem dzīvniekiem likās pilnīgi nesaprotams, taču ļoti iespaidīgs. Visi nāca paskatīties uz Sniedziņa zīmējumiem vismaz reizi dienā. Nāca pat vistas un pīles, cenzdamās neuzkāpt uz krīta līnijām. Tikai Napoleons turējās nomaļus. Viņš jau pašā sākumā bija izteicies pret vējdzirnavām. Tomēr kādu dienu viņš negaidot ieradās, lai apskatītu plānus. Viņš smagiem soļiem staigāja pa šķūnīti, cieši nopētīja katru plāna detaļu un pāris reižu pat apostīja tās, tad brītiņu pastāvēja, greizi vērdamies plānos; pēc tam piepeši pacēla kāju, uzčurāja plāniem virsū un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.
Jautājumā par vējdzirnavām visa ferma bija nesamierināmi sadalījusies divās nometnēs. Sniedziņš nenoliedza, ka dzirnavu būve būs grūts uzdevums. Vajadzēs lauzt akmeņus un mūrēt no tiem sienas, tad būs jātaisa spārni, un pēc tam būs nepieciešamas dinamomašīnas un kabeļi. (Kā tos sagādāt, Sniedziņš nepateica.) Taču viņš apgalvoja, ka visu to varot paveikt gada laikā. Toties pēc tam, viņš paziņoja, aiztaupīšoties tik daudz darba, ka dzīvniekiem vajadzēšot strādāt tikai trīs dienas nedēļā. Savukārt Napoleons strīdējās pretī, ka pats nepieciešamākais šobrīd esot barības ražošanas palielināšana un, ja viņi tērēšot laiku vējdzirnavām, tad visi nomiršot badā. Dzīvnieki izveidoja divas frakcijas ar devīzēm "Balsojiet par Sniedziņu un trīsdienu darba nedēļu!" un "Balsojiet par Napoleonu un pilnu sili!". Bendžamins bija vienīgais dzīvnieks, kurš nepieslējās nevienai frakcijai. Viņš negribēja ticēt ne tam, ka barības kļūs vairāk, ne tam, ka vējdzirnavas aiztaupīs darbu. Ar vai bez vējdzirnavām, viņš teica, dzīve būs, kāda tā vienmēr bijusi - tas ir, slikta.
Bez strīdiem par vējdzirnavām pastāvēja vēl arī fermas aizsardzības jautājums. Visi skaidri aptvēra - kaut arī sakauti Laidara kaujā, cilvēki varēja vēlreiz un apņēmīgāk mēģināt sagrābt fermu un atjaunot mistera Džonsa varu. Vēl vairāk iemeslu to darīt bija tāpēc, ka ziņa par sakāvi bija izplatījusies pa visu apkaimi un padarījusi kaimiņfermu dzīvniekus tik niķīgus kā nekad. Kā jau parasts, Sniedziņš un Napoleons nebija vienisprātis. Pēc Napoleona domām, dzīvniekiem tagad vajadzēja sagādāt šaujamos ieročus un mācīties, kā ar tie jāapietas. Pēc Sniedziņa domām, vajadzēja izsūtīt arvien vairāk baložu un izraisīt Sacelšanos pārējo fermu dzīvnieku vidū. Viens apgalvoja - ja viņi nespēšot aizstāvēties, tad visādā ziņā tikšot pakļauti, otrs apgalvoja - ja Sacelšanās notiktu visur, viņiem nebūtu nekādas vajadzības aizstāvēties. Dzīvnieki klausījās vispirms Napoleonā, tad Sniedziņa un nespēja izšķirt, kam taisnība; patiesībā viņi aizvien bija vienisprātis ar to, kurš tobrīd runāja.
Beidzot pienāca diena, kad Sniedziņa plāni bija pabeigti. Nākamās svētdienas Sapulcē jautājums par to, vai sākt vai nesākt darbu pie vējdzirnavu celšanas, bija jāliek uz balsošanu. Kad dzīvnieki bija sanākuši lielajā kūtī, Sniedziņš piecēlās un, kaut arī lāgiem viņu pārtrauca aitu blēšana, izklāstīja savus pamatojumus par labu vējdzirnavu celtniecībai. Tad atbildēt piecēlās Napoleons. Viņš ļoti mierīgi pateica, ka vējdzirnavas esot tīrās blēņas un ka viņš nevienam neiesākot balsot par tām, un tūliņ atkal apsēdās; viņš bija runājis labi ja pusminūti un likās gandrīz vai vienaldzīgs pret savu vārdu iespaidu. Te nu kājās pielēca Sniedziņš un, apklusinājis aitas, kas atkal bija sākušas blēt, izplūda dedzīgos aicinājumos atbalstīt vējdzirnavu būvi. Līdz šim dzīvnieku simpātijas bija dalījušās gandrīz vienlīdzīgās daļās, taču Sniedziņa daiļrunība tos acumirklī aizrāva. Viņš jūsmīgi atainoja Dzīvnieku fermu tādu, kāda tā varētu būt, ja netīrais, smagais darbs tiktu novelts no dzīvnieku pleciem. Viņa iztēle nu jau bija tikusi daudz tālāk par salmu griezējiem un runkuļu šķēlētājiem. Elektrība, viņš teica, spējot darbināt kuļmašīnas, arklus, ecēšas, veltņus, kūlīšsējējus, turklāt apgādāt katru steliņģi ar elektrisko gaismu, karstu un aukstu ūdeni un elektrisko sildītāju. Brīdī, kad viņš beidza runāt, nebija nekādu šaubu, kādi būs balsošanas rezultāti. Taču tieši šai mirklī piecēlās Napoleons un, iesānis uzmetis Sniedziņam savādu skatienu, izgrūda spalgu kviecienu, kādu neviens no viņa vēl nekad nebija dzirdējis.
Pēc tam ārpusē atskanēja baismīgas rejas un šķūnī iedrāzās deviņi milzīgi suņi ar misiņkniedētām kaklasiksnām. Tie metās tieši virsū Sniedziņam, kas tikko paguva pietrūkties no savas vietas, lai paglābtos no zobu kampieniem. Acumirklī viņš bija ārā pa durvīm, un suņi izšāvās viņam pakaļ. Pārāk pārsteigti un izbiedēti, lai runātu, visi dzīvnieki barā spraucās durvīs, lai redzētu pakaļdzīšanos. Sniedziņš nesās pa garajām ganībām, kas veda uz ceļu. Viņš skrēja tā, kā spēj skriet tikai cūka, taču suņi jau mina viņam uz papēžiem. Pēkšņi Sniedziņš paklupa, un šķita, ka nu viņš jau ir suņiem rīklē. Tomēr viņš piecēlās un sāka skriet vēl ātrāk, bet suņi atkal viņu panāca. Viens no tiem teju, teju sagrāba zobos Sniedziņa asti, taču Sniedziņš pēdējā mirklī to pavicināja un izglābās. Tad viņš, cik jaudas, izrāvās uz priekšu, iegūdams pāris collu, izspraucās pa caurumu dzīvžogā un nozuda skatienam.
Klusās šausmās dzīvnieki ievilkās atpakaļ kūtī. Pēc mirkļa atlēkšoja suņi. Sākumā neviens nespēja iedomāties, kur šie radījumi cēlušies, taču problēma drīz atrisinājās: tie bija kucēni, kurus Napoleons tika atņēmis mātēm un slepeni audzinājis. Lai gan vēl īsti nepieauguši, tie bija lieli suņi, pēc izskata nikni kā vilki. Viņi neatkāpās ne soli no Napoleona. Dzīvnieki ievēroja, ka Napoleona priekšā viņi luncināja asti tāpat, kā citi suņi bija paraduši darīt mistera Džonsa priekšā.
Napoleons līdz ar suņiem, kas viņam sekoja, tagad uzkāpa uz paaugstinājuma, kur reiz bija stāvējis Majors, turēdams savu runu. Napoleons paziņoja, ka no šā laika svētdienas rītu Sapulces vairs nenotikšot. Tās esot gluži liekas, viņš teica, un tīrā laika šķiešana. Turpmāk visus jautājumus, kas attiecas uz darbiem fermā, izšķiršot īpaša Cūku Komiteja, kuru vadīšot viņš pats. Cūkas pulcēšoties atsevišķi un pēc tam paziņošot savus lēmumus pārējiem. Dzīvnieki joprojām salasīšoties svētdienas rītos, lai salutētu karogam, nodziedātu "Angļu zvērus" un saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai, taču nekādu debašu vairs nebūšot.
Par spīti šausmām, ko bija izraisījusi Sniedziņa padzīšana, dzīvniekus šis paziņojums apmulsināja. Daži būtu protestējuši, ja vien prastu atrast īstos argumentus. Pat Bokseris juta neskaidru satraukumu. Viņš atglauda ausis, vairākkārt sapurināja cekulu un izmisīgi centās sakārtot domas, tomēr beigu beigās nespēja izdomāt nekā, ko teikt. Toties dažas cūkas pašas izteicās gluži skaidri. Četri jauni barokļi priekšējā rindā izgrūda spalgus nepatikas kviecienus, pielēca kājās un visi reizē sāka runāt. Taču suņi, kas sēdēja ap Napoleonu, negaidot dobji, draudoši ierūcās, un cūkas apklusa un atkal apsēdās. Tad aitas ņēmās šaušalīgi blēt "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", kas turpinājās gandrīz ceturtdaļstundu un padarīja neiespējamu jebkuru diskusiju.
Pēcāk Kviecēju nosūtīja apstaigāt fermu un izskaidrot jauno kārtību pārējiem.
- Biedri, - viņš teica, - es no sirds ticu, ka ikviens dzīvnieks šeit novērtē upuri, ko nes Biedrs Napoleons, uzņemdamies šo papildu darbu. Neiedomājieties, biedri, ka būt par vadītāju ir izprieca! Gluži otrādi, tā ir liela un smaga atbildība. Neviens nav pārliecināts vairāk par Biedru Napoleonu, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Viņš būtu bezgala laimīgs, ja varētu ļaut jums pašiem pieņemt lēmumus. Taču dažreiz var gadīties, ka jūs, biedri, pieņemat nepareizus lēmumus, un kas ar mums notiktu tad? Ja nu jūs būtu nolēmuši sekot Sniedziņam, kad viņš ņēmās māžoties ar tām vējdzirnavām, - Sniedziņam, kurš, kā mēs tagad zinām, bija tīrais noziedznieks?
- Viņš drošsirdīgi cīnījās Laidara kaujā, - kāds ieminējās.
- Ar drošsirdību vien nepietiek! - Kviecējs attrauca. - Lojalitāte un paklausība ir svarīgākas. Un, runājot par Laidara kauju, es ticu, pienāks laiks, kad mēs ieraudzīsim, ka Sniedziņa nopelni tajā bijuši stipri pārspīlēti. Disciplīna, biedri, dzelzs disciplīna! Tāds ir šodienas lozungs. Viens kļūmīgs solis, un mūsu ienaidnieki būtu klāt. Jūs, biedri, taču negribēsiet, lai atgriežas Džonss?
Šis arguments nu reiz bija neapgāžams. Protams, dzīvnieki negribēja, lai atgriežas Džonss; ja debates svētdienas rītos spēj atvest viņu atpakaļ, tad debatēm jādara gals. Bokseris, kam bija atlicis laiciņš pārdomām, izpauda vispārējo jutoņu, sacīdams: - Ja Biedrs Napoleons tā saka, tai jābūt taisnībai. - Un no tā laika viņš pieņēma maksimu "Napoleonam vienmēr ir taisnība" kā papildinājumu savai personiskajai devīzei "Es strādāšu vēl centīgāk".
Ap šo laiku zeme pamazām atkusa un sākās pavasara aršana. Šķūnītis, kur Sniedziņš tika zīmējis vējdzirnavu plānus, bija aizslēgts, un valdīja uzskats, ka plāni no grīdas ir nodzēsti. Ik svētdienas rītu desmitos dzīvnieki sapulcējās lielajā kūtī, lai saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai. Vecā Majora galvaskauss bija izrakts no augļudārza, notīrīts un novietots uz celma karogmasta pakājē, līdzās bisei. Pēc karoga uzvilkšanas dzīvniekiem vajadzēja rindā godbijīgi nosoļot galvaskausam garām, pirms viņi iegāja kūtī. Tur viņi tagad vairs nesēdēja visi kopā kā senāk. Napoleons ar Kviecēju un vēl vienu cūku, vārdā Minimuss, kam bija izcils talants dziesmu un dzejoļu sacerēšanā, sēdēja priekšā uz paaugstinājuma, puslokā ap viņiem - deviņi suņi, pārējās cūkas - aizmugurē. Atlikušie dzīvnieki sēdēja tiem pretī šķūņa vidū. Napoleons skarbā militārā stilā nolasīja rīkojumus nākamajai nedēļai, un, vienu reizi nodziedājuši "Angļu zvērus", visi izklīda.
Trešajā svētdienā pēc Sniedziņa padzīšanas dzīvnieki bija visai pārsteigti, dzirdēdami Napoleona paziņojumu, ka vējdzirnavas tomēr jābūvē. Viņš neminēja nekādus iemeslus, kāpēc pārdomājis, vienīgi brīdināja dzīvniekus, ka šis papildu uzdevums nozīmēšot ļoti cītīgu darbu; varbūt radīšoties pat nepieciešamība samazināt barības devas. Toties plāni esot noslīpēti līdz pēdējam sīkumam. īpaša Cūku Komiteja esot strādājusi pie tiem trīs pēdējās nedēļas. Vējdzirnavu celtniecība līdz ar dažādiem citiem uzlabojumiem, domājams, ilgšot divus gadus.
Tovakar Kviecējs konfidenciāli paskaidroja pārējiem dzīvniekiem, ka Napoleons patiesībā nekad neesot bijis pret vējdzirnavām. Gluži otrādi, tieši viņš tās sākumā aizstāvējis, un plāns, kuru Sniedziņš uzzīmējis uz inkubatoru šķūnīša grīdas, īstenībā bijis izzagts no Napoleona papīriem. Taisnību sakot, vējdzirnavas esot paša Napoleona garabērns. Kāds ievaicājās - kāpēc tad viņš tik spīvi izteicies pret tām? Te nu Kviecējs kļuva pagalam šķelmīgs. Tā, viņš teica, bijusi Biedra Napoleona viltība. Viņš izlicies, ka esot pret vējdzirnavām - vienkāršs manevrs, lai tiktu vaļā no Sniedziņa, kurš bijis bīstams tips un slikti ietekmējis pārējos. Nu, kad Sniedziņš vairs nestāvot ceļā, plānu varēšot īstenot bez viņa iejaukšanās. To, Kviecējs paskaidroja, saucot par taktiku. Viņš vairākas reizes atkārtoja: "Taktika, biedri, taktika!" - un lēkāja riņķī, vicinādams asti un jautri smiedams. Dzīvniekiem nebija gluži skaidrs, ko šis vārds nozīmē, bet Kviecējs runāja tik pārliecinoši un trīs suņi, kas bija gadījušies viņam līdzi, rūca tik draudoši, ka visi pieņēma Kviecēja paskaidrojumu bez tālākiem jautājumiem.
Visu gadu dzīvnieki strādāja kā vergi. Taču darbā viņi bija laimīgi, netaupīja ne pūles, ne upurus, labi apzinādamies, ka viss, ko viņi dara, ir pašu un viņu īstenieku labā, kuri nāks pēc viņiem, nevis slinku, zaglīgu cilvēcisko būtņu bara labā.
Pavasarī un vasarā darba nedēļa bija sešdesmit stundu gara, bet augustā Napoleons paziņoja, ka jāstrādā būšot arī svētdienas pēcpusdienās. Šis darbs gan bija pilnīgi brīvprātīgs, taču katram dzīvniekam, kurš no tā izvairījās, barības devu samazināja par pusi. Tomēr, pat šādi strādājot, no dažiem uzdevumiem nācās atteikties. Raža nebija tik bagāta kā iepriekšējā gadā, un divi lauki, kurus vasaras sākumā vajadzēja apsēt ar dārzeņiem, palika neapsēti, jo aršana netika pabeigta pietiekami agri. Bija paredzams, ka nākamā ziema būs barga.
Dzirnavu būve radīja neparedzētas grūtības. Fermā bija labas kaļķakmens lauztuves, un vienā no saimniecības ēkām tika uziets daudz smilšu un cementa, tā ka visi celtniecības materiāli bija pie rokas. Taču problēma, kuru dzīvnieki sākumā nespēja atrisināt, bija - kā saskaldīt akmeņus vajadzīgā lielumā. Šķita, ka tas nav veicams citādi kā ar cērtēm un laužņiem, kurus neviens dzīvnieks nevarēja izmantot, jo nespēja stāvēt uz pakaļkājām. Tikai pēc nedēļām ilgiem veltīgiem pūliņiem kādam ienāca prātā laba doma - proti, izmantot zemes pievilkšanas spēku. Lauztuvēs ik uz soļa mētājās milzīgi akmens bluķi, daudz par lieliem, lai tos varētu izlietot tādus, kādi tie ir. Dzīvnieki apmeta ap tiem virves un tad visi kopā - govis, zirgi, aitas, ikviens, kurš varēja noturēt virvi, kritiskos brīžos pievienojās pat cūkas - izmisīgi lēni vilka tos augšup pa nogāzi uz lauztuvju malu, no kurienes grūda lejā pa stāvumu, lai tie saplīstu gabalos. Kad akmens bija saplīsis, to pārvietot bija diezgan viegli. Zirgi tos veda ar ratiem, aitas vilka atsevišķas šķembas, pat Mjūriela un Bendžamins iejūdzās vecos bērnu ratiņos un paveica savu daļu darba. Vasaras nogalē bija savākts pietiekams akmeņu krājums, un cūku uzraudzībā sākās būvdarbi.
Taču tas bija gauss un smags darbs. Bieži nogurdinošos pūliņos pagāja vesela diena, līdz vienu pašu akmens bluķi izdevās aizstīvēt līdz raktuvju malai, un dažkārt, nogrūsts lejā, tas nemaz nesaplīsa. Neko nevarēja paveikt bez Boksera, kura spēks likās esam vienlīdzīgs visu pārējo dzīvnieku spēkam kopā. Kad akmens sāka slīdēt un dzīvnieki izmisumā iekliedzās, jūtot, ka tiek rauti lejā pa nogāzi, tad tieši Bokseris aizvien iegūla virvē un akmeni apturēja. Redzot, kā viņš, strauji elpodams, collu pēc collas cīnās augšup pa nogāzi, nagu smailēm urbjoties zemē, platajiem sāniem mirkstot sviedros, ikviena sirds pildījās ar apbrīnu. Dābolīte reizēm brīdināja, lai viņš uzmanoties, ka nepārstiepjoties, bet Bokseris nekad neklausījās. Viņam šķita, ka abi saukļi - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Napoleonam vienmēr ir taisnība" - pietiekami labi atrisina visas problēmas. Viņš bija norunājis ar gailēnu, lai tas rītos modina viņu trīsceturtdaļstundu, nevis pusstundu agrāk. Un savos brīvajos brīžos, kuru tagad vairs nebija daudz, viņš vienatnē mēdza iet uz lauztuvēm savākt pilnu vezumu akmens šķembu un bez citu palīdzības aizvilkt to līdz vējdzirnavu būvlaukumam.
Par spīti smagajam darbam, dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arī viņiem nebija vairāk barības kā Džonsa laikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik liela priekšrocība - barot tikai pašiem sevi, nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgas cilvēciskas būtnes - ka vajadzētu ļoti daudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šo prieku. Turklāt dzīvnieku darba paņēmieni daudzējādā ziņā bija veiklāki nekā cilvēkiem un aiztaupīja pūles. Piemēram, ravēšanu varēja paveikt ar tādu rūpību, uz kādu cilvēki nemūžam nebūtu spējīgi. Vai arī - tā kā neviens dzīvnieks tagad nezaga, nebija nekādas vajadzības norobežot ganības no tīrumiem un uzturēt kārtībā žogus un vārtus, kas prasītu daudz pūliņu. Tomēr pa vasaru sāka rasties dažādas neparedzētas vajadzības. Bija nepieciešama parafīneļļa, naglas, auklas, biskvīti suņiem un pakavu dzelzs - neko no tā nebija iespējams ražot fermā. Un vēlāk ievajadzēsies sēklu un mākslīgo mēslu, turklāt dažādu darbarīku un, visbeidzot, mehānismu vējdzirnavām. Kā sagādāt tos, neviens nespēja iedomāties.