Paklājs nesa Arahnu pie Pazemes kalnračiem, un viņa prātoja:
«Pirmajā kaujā ar ļaudīm es tiku cauri ar zilumiem pierē un zodā; otrajā mani ievainoja krūtīs kāds rēcošs briesmonis un es paliku bez apaviem; trešajā man tik tikko nepāršķēla galvu un es gandrīz noslīku … Jo tālāk, jo ļaunāk. Kas vēl mani gaida? Un ja nu man draud bojāeja, kā bija pareģojis šis neveiksmīgais karalis? Vai negriezties atpakaļ uz alu un mierīgi nodzīvot mūžu kā savu uzticamo rūķu pavēlniecei? … Nu nē, es gribu savu likteni pārbaudīt līdz galam! …»
Spītība un niknums dzina Arahnu uz jauniem, varbūt vēl bīstamākiem piedzīvojumiem.
Nolaidusies ērtā meža norā, burve izgrieza slapjo apģērbu, pažāvēja to virs ugunskura un novalstījās visu nakti uz cietas zemes. Bailēs drebošais Rufs Bilāns vēl arvien turējās pie viņas. Viņš nebūt vairs nebija priecīgs, ka sapinies ar Arahnu: kā redzams, viņai kalpojot, ne bagātību, ne godus neiegūsi. Drīzāk tevi uzraus pie karātavām. Bet, kad Bilāns, gaismiņai svīstot, mēģināja aizmukt, Arahna pamodās un tā uzbļāva, ka nodevējam rokas un kājas notirpa.
— Ja es vēl kaut ko tādu pamanīšu, — uzkliedza feja, — tev beigas!
Ap pusdienas laiku parādījās Pazemes kalnraču apmetne. Tur, protams, jau zināja par gaidāmo Arahnas uzbrukumu un bija sagatavojušies nelūgtās viešņas uzņemšanai. Sievietes, bērni un vecīši bija paslēpušies, vīrieši apbruņojušies ar šķēpiem un kinžaliem. Milzenei tie nebija bīstamāki par zobu birstēm, bet kalnrači bija sagatavojuši arī kaut ko citu.
Ciematam apkārt bija sastājušies sešķepaiņi. Tiesa, šie zvēri nesniedzās burvei pat līdz ceļiem, bet, ja to saniknotais bars mestos Arahnai virsū no visām pusēm, viņai klātos slikti no to spēcīgajiem ilkņiem un asajiem nagiem.
— Laikam nevajadzēs būt tik prasīgai un jāapmierinās ar Pazemes kalnraču valdnieces činu, lai arī viņi nemaksā man nodevas, — feja teica Bilānam.
Kā redzams, viņas pretenzijas pēc pārdzīvotajām sakāvēm bija krietni sarukušas.
Lidojošais paklājs pēc saimnieces pavēles apriņķoja ciematu, un burve centās izlūkot, kādi cīņas līdzekļi vēl varētu būt kalnračiem. Un, kad viņa lidoja pāri palmu birzei, no turienes pēkšņi iznira zvīņaina galva muciņas lielumā, noknakšķināja zobaino rīkli un iekodās paklāja stūrī. Šis uzbrukums bija tik negaidīts, ka paklājs sasvērās uz leju un Arahna gandrīz zaudēja līdzsvaru. Pārbiedētais Rufs Bilāns ripoja pa paklāju un būtu nogāzies zemē, ja burve nepaspējusi viņu sagrābt ar milzīgo roku.
Sākās cīņa. Arahna, sasprindzinājusi visu gribasspēku, pavēlēja paklājam celties uz augšu, bet pūķis Oiho spītīgi vilka to pie sevis. Un, tā kā spārnainajam zvēram spēka pietika, paklājs sāka slīdēt lejup. Pūķa milzīgā ķepa jau stiepās pēc tā, bet šajā brīdī izdilusī drāna neizturēja un ar švirkstienu no tās atplīsa liels gabals.
Oiho galva ar laupījumu ienira birzē, bet paklājs, grīļīgi šūpodamies, cēla savu pavēlnieci augšup.
Šeit jāpastāsta par tā brīnumpaklāja gabala likteni, kurš palika Pazemes kalnračiem. Tas saglabāja celtspēju atbilstoši savam lielumam un varēja nest pa gaisu cilvēku. Kalnrači paklāju notīrīja, salāpīja, apvīlēja malas, un zemes valdnieks Ružero to lietoja, dienesta darīšanās aplidodams novadu. Bet vienreiz viņš pat aizlidoja uz tā viesos pie sava drauga Prema Kokusa, Gremoņu zemes valdnieka.
Kad bija beigusies cīņa ar Oiho, Arahna dusmīgi nokliedzās:
— Nē, man pietiek! Es redzu, ka Urfinam bijusi taisnība! Tautas negrib šķirties no savas brīvības .. . Paklāj, uz alu!
Bet tad Rufs Bilāns pacēla savu balsi:
— Žēlīgā kundze, mēs vēl neesam bijuši pie Gremoņiem! Zvēru, pie kā vien vēlaties, ka viņi padosies, jums tikai parādoties vien viņu zemē! Tie ir visbiklākie un miermīlīgākie ļautiņi pasaulē, un viņi šausmīgi baidās no jebkādiem ieročiem. Pat virtuves nazi redzot, viņi dreb. Lidosim pie Gremoņiem, kundze!
— Labi, es tev klausīšu pēdējo reizi, — drūmi piekrita burve.
— Paklāj, nes mani pie Gremoņiem!
Jā, Gremoņi bija bikli un miermīlīgi ļaudis, viņi nekad nebūtu uzdrošinājušies ielaisties cīņā ar vareno burvi. Bet viņi atrada citu līdzekli, kā paglābties no Arahnas uzbrukuma.
Labu laiku pirms tam, pa putnu telegrāfu brīdināti par burves ierašanos, viņi paslēpās biezokņos un brikšņos, kuru tik daudz bija viņu zemē. Jau pirms gada, gatavodamies pret Ma- rānu iebrukumu, viņi bija meža biezoknī izrakuši plašas zemnīcas un tagad paslēpās tajās ar ģimenēm un mājlopiem.
Kad paklājs, ar pūlēm noturēdams līdzsvaru un svērdamies uz sāniem, Arahnu aiznesa Zilajā zemē, burve un viņas pakalpiņš veltīgi izšņukurēja jaukās, laipnās Gremoņu mājiņas. Visur bija tukšs un kluss.
Burvi sagrāba pārmērīgs niknums. Atradusi kādā būdiņā pamestu kaķi, viņa saķēra nelaimīgo dzīvnieku aiz astes un trieca pret koku tā, ka no kaķa nekas nepalika pāri.
— Tā vajadzētu izdarīt ar tevi, nolādētais meli! — viņa nošņācās, ļauni glūnēdama uz bailēs sastingušo Rufu Bilānu.
— «Burvju zemes iedzīvotāji ar prieku padosies tādai varenai pavēlniecei kā jūs!» — viņa mēdīja nodevēju. — Kur tad ir tas prieks, kur ir, pasaki! Es tā kā neesmu to manījusi! — Arahna ņirdzīgi pratināja šausmās drebošo mazo cilvēciņu.
Lejā lēni aizpeldēja miglas klātie lauki un meži.