Sabojātais paklājs kaut kā aizvilka savu saimnieci līdz alai. Tikko ieraudzījusi viņu sagaidīt saskrējušos rūķus, Arahna pavēloši uzsauca:
— Gribas ēst! Cepiet vēršus! Ātrāk! Un vairāk!
Uz trim ugunskuriem cepās vērši un cits pēc cita nozuda milzīgajā burves rīklē. Rūķi — pavāri jau krita no kājām aiz noguruma, kad beidzot burve piecēlās no galda.
— Tagad gulēt… — viņa nomurmināja.
Bet, pirms likās gultā, Arahna pavēlēja rūķiem uzšūt viņai jaunas kurpes. Hronistam Kastaljo ļoti gribējās uzzināt, kā viņa kundze palikusi bez kurpēm, bet viņš neiedrošinājās to pajautāt.
Viņa ziņkāri apmierināja Rufs Bilāns. Pļāpīgais nodevējs nevarēja atturēties no kārdinājuma izpļāpāt hronistam Arahnas bēdīgo piedzīvojumu stāstu. Kastaljo ierakstīja Bilāna stāstu kārtējā hronikas tīstoklī, un tā šie notikumi kļuva mums zināmi.
Tikko aizvilkusies līdz gultai, burve aizmiga nāves miegā. Trīs nedēļas no vietas gulēja Arahna, un rūķi jau sāka cerēt, ka viņai atkal uzkritis daudzgadu miegs. Bet mazie cilvēciņi neiedrošinājās neizpildīt viņas pavēli un darināja savai kundzei jaunas kurpes.
Tas nebija viegls darbiņš. Pasūtījuma izpildei vajadzēja veselu simtu vēršādu, un labi, ka tāds daudzums atradās taupīgās tautas noliktavās. Nomērījuši guļošās burves kājas, trīsdesmit kurpnieki sāka piegriezt un šūt noriņā alas priekšā, bet desmit zeļļi gatavoja piķa drāti. Ar zolēm kurpnieki tika. galā diezgan viegli, bet ar sāniem un virsu krietni nomocījās: vajadzēja piesliet kāpnes.
Kurpju šūšanai kurpnieki izlietoja četri simti septiņpadsmit drāts rituļu un nolauza septiņsimt piecdesmit četrus īlenus: āda bija bieza, bet strādašana neērta.
Lai nu kā, bet, Arahnai pamostoties, laukumā stāvēja kolosālu kurpju pāris. Burve tās uzvilka un bija apmierināta: kurpnieki savu darbu prata.
— Bet tagad ēst! — viņa pavēlēja.
Apmierinājusi izsalkumu, viņa atstiepās saulītē un sāka domāt, kā atriebties cilvēkiem.
— Pieņemsim, ka es mēģinātu viņiem sarīkot kārtīgu zemestrīci, — prātoja Arahna. — Nē, nekas neiznāks. Es nespēju pat Marānu ieleju satricināt, kā nākas, bet priekš visas Burvju zemes man nepietiks spēka. Varbūt uzsūtīt viņiem siseņus? Līdz manam miegam šī burvība man gluži labi izdevās. Siseņi aprīs labību druvās, zāli pļavās, augļus birzēs … Bet tālāk? Fermeriem lopi bez barības apsprāgs, un ko tad es no viņiem ņemšu? Nē, tas neder! — Arahna pati sev pavēlēja. — Kas man vēl ir krājumā? Ahā, ūdens plūdi. Lūk, ar ko es viņiem iezāģēšu! Kad nedēļas trīs gāzīs lietus un upes izies no krastiem, ļautiņiem vajadzēs no plūdiem glābties uz jumtiem — tad tikai viņi brēks! — Paklusējusi, burve turpināja: — Brēkt tad viņi brēks, bet kāds man no tā labums? Viņi jau nenoticēs, ka to esmu uzsūtījusi es, sacīs: «Daba!» Ej nu pierādi! — Arahna ilgi gulēja pārdomās, pēc tam priekā salēcās. — Atcerējos! Dzeltenā Migla! Tad gan viņi lēkās, dūdiņi! . .. Dzeltenā Migla! Es atceros, kā mana māte Karena pielauza lepnos taurekus, uzlaiz- dama viņu novadam Dzelteno Miglu. Tie izturēja tikai divas nedēļas, bet pēc tam nāca nolūgties. Kādā ziņā Dzeltenā Migla ir laba? — Arahna turpināja spriedelēt. — Es varu to izsaukt, bet varu arī jebkurā brīdī novākt, tātad visi sapratīs, ka tā ir mana burvība … Un, galvenais, Burvju zemē tā nekad nav bijusi, tas būs šausmīgs jaunums cilvēkiem un zvēriem.
Burve devās uz alu un, izdzinusi ārā rūķus, lai tie nenolūrētu, sameklēja slepenā nišā buramo vārdu grāmatu. Kaut gan nostāvējusi alā tūkstošiem gadu, uz pergamenta rakstītā grāmata bija labi saglabājusies. Arahna to pašķirstīja un atrada vajadzīgo lappusi.
— Tad tā, — viņa uzrunāja grāmatu, — es tevi brīdinu: mana pavēle tev jāpaklausa, kad es teikšu — viens, divi, trīs' Bet pirms tam atceries: Dzeltenā Migla nedrīkst iekļūt Villinas un Stellas valstībās. Es negribu saķerties ar šīm augstprātēm, kas to zina, kādas burvestības tām krājumā un ar ko tās var man atmaksāt. Otrs: Dzeltenā Migla nedrīkst izplatīties manas alas apkaimē, pār maniem laukiem un augļu koku birzēm, pār pļavām, kur ganās mani lopi. Un tagad klausies: uburru-kuru- burru, tandarra-andabarra, furadon-garabadon, šabarra-šara- barra, parādies, Dzeltenā Migla, pār Burvju zemi, viens, divi, trīs!
Tikko bija noskanējuši pēdējie vārdi, acumirklī dīvaina Dzeltena Migla ietina visu Burvju zemi, izņemot trīs feju — Villinas, Stellas un Arahnas valstības. Šī migla nebija sevišķi bieza, cauri tai varēja saskatīt sauli, bet tā šķita kā milzīgs sārts loks — it kā pirms saulrieta, un uz to varēja skatīties, nebaidoties apžilbt.
Dzeltenās Miglas uzplūdums it kā nebūtu pārāk liela nelaime Burvju zemei, bet pagaidiet: lasot tālāk šo stāstu, jūs vēl uzzināsiet par tās postošajām īpašībām.
Jau tas vien, ka burvju televizors Biedēkļa pilī pārstāja darboties. Smaragda salas Valdnieks un viņa draugi visu laiku bija sekojuši Arahnas likstām. Viņi redzēja, kā attapīgais pūķis norāva lidojošajam paklājam krietnu stūri un kā paklājs pēc tam tik tikko zvalstījās gaisā. Viņi smējās, kad Rufs Bilāns ložņāja pa Gremoņu pamestajiem ciematiem, meklēdams ēdamo, un katru reizi pie savas pavēlnieces atgriezās ar skābu ģīmi. Burves izrēķināšanās ar nabaga kaķi Biedēklī un viņa draugos radīja sašutumu, bet Arahnas mežonīgās dzīres lika smieties līdz vēdersāpēm.
— Tā nu gan ir apetīte! — iesaucās tālie skatītāji, vērodami, kā vērsis pēc vērša no Arahnas pusdienu galda ieslīdēja viņas plašajā vēderā.
Ar interesi viņi noskatījās, kā rūķi šuva Arahnas milzīgās kurpes, un jūsmoja par viņu veiklību un čaklumu. Biedēklis un pārējie interesējās arī par to, kas notiek Marānu ielejā un pie Mirkšķoņiem. Tur pēc uzvaras pār ļauno burvi viss atkal bija savests kārtībā un katrs darīja savu darāmo.
Bet nu ikdienējai skatīšanai pienāca gals: burvju stiklā bija redzams tikai mirgojošs miglas plīvurs. Ienaidnieka darbību vairs nebija iespējams kontrolēt, un neviens nevarēja paredzēt, ko atkal uzsāks Arahna.
ARAHNAS SŪTNIS
Redzamība Dzeltenajā Miglā strauji samazinājās. Priekšmetus, kas atradās pussimt soļu attālumā, vēl kaut kā varēja atšķirt, bet viss tālākais saplūda blāvā miglā, un tas ļoti nomāca garastāvokli. Katra cilvēka pasaule stipri sašaurinajās. Ļaudis tikai pēc skanam minēja, kas notiek aiz šīs mazās pasaulītes robežām, bet arī skaņas migla bija pārvērtušās. Cilvēka balsi varēja sajaukt ar vārnas ķērkšanu, bet zirga pakavu klaboņa pārvērtās par bungu rīboņu. Dīvains un neparasts ļaudīm šķita viss apkārtējais. Viņi uzskatīja Dzelteno Miglu par stihisku parādību, nenojauzdami, ka tā ir burves Arahnas nedarbs, un cerēja, ka šī ķibele drīz vien beigsies.
To, ka Dzelteno Miglu ir kaitīgi ieelpot, Burvju zemes iedzīvotāji uzzināja tikai vēlāk. Pēc dažām dienām, kad ļaudis gribot negribot bija neparastajiem apstākļiem piemērojušies, viņi pēkšņi sāka klepot. Izrādījās, ka miglas sīkās daļiņas, iekļūda- rnas plaušās, rada iekaisumu, un šis iekaisums ar katru dienu kļuva smagāks. Pa visu Burvju zemi skanēja klepus. Klepoja cilvēki, klepoja brieži, aļņi, lāči mežā, klepoja vāveres kokos, klepoja putni, nometušies zaros, bet lidojuma laikā ar klepu gandrīz aizrijās.
Kādā posta dienā pie prāmja, kas pārvadāja ceļiniekus uz Smaragda pilsētu, pienāca apaļš, sārts cilvēks. Tas bija labā garastāvokli. Smaidīdams viņš lūdza pārcēlājus kokpaurus pārvest viņu pari kanālam. Tie, kā parasts, ķērās pie darba. Kamēr viņi vilka prāmi ar virvi, ceļinieks uzsāka sarunu:
— Nu, kā jūs, brālīši, jūtaties tādā jaukā laiciņā?
— Kas mums vainas? — atbildēja pārcēlājs Arums. — Cilvēkiem ir grūti, bet mums ne silts, ne auksts.
Un tiešām — kokpauriem Dzeltenā Migla nekaitēja, viņi taču neelpoja. Starp visiem Burvju zemes iemītniekiem tikai kok- pauri un koka kurjeri, kurus ar brinumpulverīti bija atdzīvinājis Urfins, jutās kā arvien. Un, protams, Dzeltenā Migla nekaitēja Biedēklim un Dzelzs Malkas Cirtējam: viņiem arī nebija plaušu.
Prāmis piestāja pilsētas krastā, un ceļinieks trīs reizes paraustīja zvanu virs vārtiem. Pavērās lodziņš, un pa to paskatījās Faramants. Vārtu Sargs nekādos apstākļos nepameta savu posteni.
Pazinis apmeklētāju, Faramants izbrīnījies iesaucās:
— Rufs Bilāns! Ko tu meklē mūsu pilsētā?
Faramanta runu pārtrauca smacējošs klepus. Bilāns mierīgi atbildēja Vārtu Sargam:
— Esmu ieradies ļoti svarīgā lietā un lūdzu pavadīt mani pie viņa augstības Smaragda salas Valdnieka!
— Nu ko, iesim, — norūca Faramants. — Es tevi pavadīšu pie Biedēkļa Gudrā. Bet papriekš uzliec zaļās brilles.
— Jūs vēl arvien valkājat zaļās brilles? Bet arī bez tām šajā putrā nekas nav saredzams!
— Likums paliek likums, sevišķi, ja to izdevis Lielais Gud- vins! — Faramants skarbi atcirta.
Lai gan Bilāns iebilda, Vārtu Sargs tomēr uzlika viņam zaļās brilles un uz pakauša noslēdza tās ar mazu atslēdziņu. Redzamība tūlīt samazinājās līdz trim četriem soļiem, un Bilānam likās, ka iestājusies tumša nakts. Viņš gāja aiz sava pavadoņa, gandrīz taustīdamies, un vajadzīgo virzienu ieturēt viņam palīdzēja tikai tas, ka viņš bija dzimis un uzaudzis Smaragda pilsētā.
— Kā tevi pieteikt Biedēklim Gudrajam? — nelaipni noprasīja Faramants, kad viņi bija nonākuši pilī.
Rufs Bilāns, iespiedis rokas sānos, atbildēja:
— Es esmu žēlīgās, varenās burves Arahnas sūtnis!
— Ak tās personas, kurai mēs ar akmeni iebelzām pa pauri! — Faramants izsmejoši precizēja.
— Nekas, jūs dārgi maksājat par to akmeni, — Rufs Bilāns piebilda.
Vārtu Sargs šos vārdus nesaprata, viņš nekā nesacīja, bet iegāja pieteikt. Biedēklis tūlīt pieņēma sūtni. Zālē, kā parasti, sapulcējās viņa štābs: Garbārdainais Zaldāts Dins Hiors, Vārtu
Sargs Faramants, vārna Kaggi-Karr. Uz soliņa stāvēja tagad nederīgais televizors.
— Ar kādu ziņu tu esi pie mums ieradies? — Biedēklis noprasīja.
— Ar ļoti svarīgu, — sūtnis nekaunīgi atbildēja. — Jums par zināšanu — Dzelteno Miglu, no kuras, kā redzu, jūs visi ļoti ciešat, Burvju zemei uzlaida mana pavēlniece Arahna ar nolūku piespiest tās tautas padoties.
Bilāna ziņu uzņēma ar neuzticību.
— Kā tu vari to pierādīt? — klepodams painteresējās Dins Hiors.
— Kā? Manam goda vārdam jūs, protams, neticēsiet?
Štāba locekļi klepodami smējās.
— Nodevēja goda vārdam? Zvēru pie Lielā Gudviria troņa, tā ir vislielākā nekaunība, kādu jebkad esmu dzirdējis! — iekliedzās Faramants.
— Es jau to paredzēju, — neapvainodamies sacīja Bilāns. — Bet paraugieties uz manu ziedošo izskatu, ieklausieties, ka es neklepoju kā jūs visi! Kā jūs to izskaidrosiet?
— Droši vien tu patvēries kādā paslēptuvē, kur Dzeltenā Migla neiespiežas, — sprieda Dins Hiors, maigi glaudīdams bārdu, no kuras kopšanas viņš neatteicās pat šajos grūtajos apstākļos.
— Šoreiz tu uzminēji, — piekrita Bilāns. — Bet šī slēptuve ir ļoti plaša: tie ir burves Arahnas īpašumi, kur nepavisam nav Miglas.
Štāba locekļi neuzticīgi klusēja. Sūtnis iecietīgi piezīmēja:
— Es saprotu, ka arī šo pierādījumu jūs uzskatāt par apšaubāmu. Nu ko, manā rīcībā ir smagāki un absolūti pārliecinoši pierādījumi. Man šķiet, patlaban — pēc dažām minūtēm būs pusdienas laiks? — viņš jautāja.
— Saules pulkstenis nedarbojas, jo saule nedod ēnu, — atbildēja Faramants. — Bet tev taisnība, pusdienas laiks būs drīz.
— Tad tā, jūsu augstība un jūs, visi klātesošie kungi, — Rufs Bilāns svinīgi iesāka. — Tieši pusdienas laikā feja Arahna atsauks Dzelteno Miglu un jūs atkal ieraudzīsiet spožu sauli un zilu debesi, un tas ilgs tieši piecas minūtes. Tas ir pietiekami, lai pierādītu manu taisnību, bet pēc tam es jums izklāstīšu noteikumus, kurus pieņemot Arahna jūs uz visiem laikiem atbrīvos no Dzeltenās Miglas.
Ritēja mokošu gaidu pilnas minūtes.
Un pēkšņi .. . Troņa zāle pielija ar žilbinošu gaismu, un, pēdējā laikā nepierasta, tā likās tik spilgta, ka Dins Hiors un Kaggi-Karr piemiedza acis. Tikai Biedēkļa uzzīmētās acis varēja bez sāpēm paciest tādu krasu apgaismojuma pārmaiņu, bet Fa- ramantam un Rufam Bilānam bija zaļās brilles.
Viss pārmainījās kā uz burvju mājienu. Iezaigojās neskaitāmie smaragdi uz sienām un griestiem, uz troņa atzveltnes, un tagad tiešām bija grūti bez zaļajām brillēm panest šo neparasto spožumu.
Štāba locekļi vēl nebija paspējuši atgūties no pārsteiguma, kad attapīgais Biedēklis metās pie televizora, dodams mājienu Faramantam. Vārtu Sargs viņu saprata un ātri izvadīja sūtni aiz durvīm: nevarēja taču ienaidniekam izpaust brīnumkastes noslēpumu.
Biedēklis, slaucīdams apputējušo televizora stiklu, ātri nomurmināja slepenos vārdus: viņš lūdza kastīti parādīt burvi Arahnu. Un viņš to ieraudzīja.
Burve stāvēja pie ieejas alā ar maģisko grāmatu rokās: kā redzams, viņa tikko bija noskaitījusi buramos vārdus, kas atsauca miglu. Arahnai bija triumfējošs izskats, pie viņas kājām rosījās rūķi, bet netālu laukumā žāvējās lidojošais paklājs.
Jā, nu vairs nebija nekādu šaubu: Dzeltenā Migla bija fejas Arahnas roku darbs. Un tas satrieca visus klātesošos kā pēkšņs pērkona grāviens. No ekrāna atskanēja burves vārdi:
— Kastaljo, paskaties uz saules pulksteni! Vai jau pagājušas piecas minūtes?
— Laiks galā, kundze, — bija atbilde.
Un piepeši it kā tumšs plīvurs nolaidās Biedēkļa, Dina Hiora un pārējo acu priekšā. Tas viņus tā satrieca, ka viņi gandrīz ievaimanājās.
— Tagad jūs redzat, cik liela ir manas kundzes varenība, — pašapmierināti teica Rufs Bilāns, kuru atkal ieveda zālē. — Viņa pat izrīko saules gaismu! Es nemaz nerunāju par to, ka Dzeltenā Migla ir indīga, jādomā, ka jūs paši par to esat pārliecinājušies. Un tagad jūs varat izvēlēties: vai nu atzīt sevi par varenās Arahnas vergiem un maksāt viņai nodevas, kādas tai labpatiks uzlikt, vai arī lēnām nīkt indīgajā gaisā, kamēr pienāks nāve.
Biedēklis un viņa štāba locekļi drūmi klusēja. Ko lai tur saka? Nāve ir briesmīga, bet vergu dzīve nav vieglāka. Tiesa, salmu cilvēkam nedraudēja nosmakšana, bet ko viņš iesāks, ja viņa pavalstniekos paliks tikai kokpauri? Nē, tad viņš atradīs sev ātru nāvi ugunskurā!
Rufs Bilāns atkal sāka runāt:
— Arahnas kundze neprasa tūlītēju atbildi. Viņa jums dod trīs dienas laika apdomai. Pa šo laiku jums jāizlemj un jāpaziņo man.
Faramants izvadīja Rufu Bilānu aiz pilsētas vārtiem un noņēma viņam zaļās brilles. Sūtņa acu priekšā viss kļuva gaišāks, un viņš tēvišķīgi pasmaidīja.
— Ir gan jokupēteri, paši sev uzkrāvuši slogu!
Pārkļuvis pār kanālu, Bilāns gāja uz tuvējo birzi un sāka gaidīt, kad pēc viņa atlidos Arahna. Lidojošais paklājs bija izgriezts un sašūts tādā veidā, ka atkal atguvis pareizu četrstūra formu. Tā platība bija mazāka, toties tagad tas gaisā ne- grīļojās un nezaudēja līdzsvaru.