Burves Arahnas noteiktais pārdomu laiks gāja uz beigām. Pienāca trešā diena, un ap pusdienas laiku bija gaidāma Rufa Bilāna ierašanās pēc atbildes.
Dzeltenā Migla vēl arvien klāja zemi, un arvien negantākas klepus lēkmes mocīja cilvēkus, zvērus un putnus. Biedēkļa pilī notika nepārtrauktas apspriedes, kurās piedalījās visi, kas vien vēlējās. Apspriedēs bija klāt arī Prems Kokuss un Ružero. Dažas dienas pēc Dzeltenās Miglas parādīšanās Ružero apsēdās uz mazā lidojošā paklāja un lika sevi aiznest uz Gremoņu valdnieka Prema Kokusa rezidenci. Un bija labi, ka burvju paklājs pats zināja ceļu uz mērķi, citādi Ružero droši vien būtu nomaldījies Dzeltenajā Miglā, kas klāja visu apkārtni.
Apspriedušies abi draugi nolēma pēc padoma doties pie Biedēkļa Gudrā, visprātīgākā cilvēka Burvju zemē, kam bija smadzenes iedevis pats Gudvins, Lielais un Šausmīgais. Paklājs gan nebija domāts diviem cilvēkiem, tomēr aizvilka Ružero un Kokusu līdz Smaragda pilsētai. Tagad viņi kopā ar citiem lauzīja galvu par to, kā izkļūt no traģiskā stāvokļa, kādā viņus bija novedusi Arahna.
Padoties viņai? Kļūt par vergiem uz daudzām paaudzēm? Vai atbildēt ar lepnu atteikšanos un aizlaist bojā visu tautu un vispirms nevainīgos bērnus, kas vissmagāk par visiem panesa uzturēšanos saindētajā gaisā?
Faramants ierosināja dot burvei mānīgu piekrišanu viņas prasībām un tā iegūt pagaidu atelpu, bet pēc tam meklēt līdzekļus cīņai pret Arahnu. Citi uzskatīja, ka nebūs tik viegli piemānīt ļauno burvi. Viņa pieprasīs ķīlniekus, un, ja tauta sacelsies, ķīlniekus gaida nāve.
Bet viskarstāko strīdu laikā negaidīti atvērās Troņa zāles durvis un iesteidzās doktori Borils un Robils. Lasītāji droši vien atceras apaļīgo, jautro Borilu un garo, kalsno Robilu — divus doktorus no Pazemes kalnraču valsts. Šie draugi — sāncenši mūžīgi strīdējās, mūžīgi izsmēja viens otru, bet nevarēja izturēt ne dienu, nepabijuši kopā.
Borils un Robils izskatījās dīvaini. No nāsīm viņiem rēgojās vate, bet mutes bija aizklātas ar lielam, pakausī aizsietām koka lapām. Doktori ātri un nesakarīgi murmināja kaut ko nesaprotamu: runāšanu traucēja lapas. Tad Borils dusmīgi atrāva saites un noņēma lapas no mutes.
— Atklājums! Lielisks atklājums! — viņš iekliedzās. — Mēs atradām .. .
— Līdzekli cīņai pret Dzelteno Miglu! — pārtvēra Robils, arī atbrīvojies no lapas; viņš nevarēja pārciest domu, ka viņa draugs viens pats pastāstītu par visu.
Doktori uztraukušies, viens otru pārtraukdami, pastāstīja sekojošo. Pēc tam kad, glābdamies no Dzeltenās Miglas, kalnrači ar ģimenēm nokāpuši Pazemē, paņemdami līdzi arī Gremoņus (Alā Arahnas burvestība neiesniedzās), Borils un Robils palikuši ciematā vieni. No viņu puses tā bija īsta varonība, jo viņi klepoja ne mazāk par citiem. Bet abi doktori nedomāja par sevi, pārciezdami ilgstošu saindētā gaisa iedarbību: viņi meklēja līdzekļus cīņai pret to. Vispirms viņi pārliecinājās, ka, elpojot caur ūdenī samērcētu marli, Dzeltenā Migla neiedarbojas tik postoši uz plaušām un klepus kļūst mīkstāks. Līdzeklis labs, nav vārdam vietas, bet kur ņemt tik daudz marles, lai ar to apgādātu visus Burvju zemes iedzīvotājus — kā mazos, tā lielos? Bez tam jādomā arī par dzīvniekiem un putniem. Un doktori nolēma, ka pēc palīdzības jāgriežas pie dabas.
«Vai tiešām mūsu mežos neatradīsies koki ar porainām lapām, kas laistu cauri tīro gaisu un aizturētu miglas kaitīgās daļiņas?» domāja Robils un Borils.
Viņi izstaigājās pa birzēm un mežiem desmitiem jūdžu, apskatīja simtiem dažādu sugu koku. Biezās, ādainās lapas viņi atmeta tūlīt bez izpētīšanas — skaidrs, ka tās aizturēs ne tikai miglu, bet arī pašu gaisu.
Toties lapas ar sīkiem caurumiņiem — porām doktori aplūkoja un pārbaudīja sevišķi rūpīgi. Un beidzot viņu pacietība vaiņagojās ar panākumu. Rafaloo koka lapas izrādījās tādas, ka labākas nevarētu pat iedomāties. To poras aizturēja indīgos pi- lieniņus, bet tīrais gaiss brīvi gāja cauri. LJn rafaloo koka lapas bija pietiekoši stipras, lai tām varētu piestiprināt saites.
Tiesa, laiku pa laikam no lapām vajadzēs nomazgāt pielipušās miglas pilītes, bet tas nebūs grūti. Galīgi pārliecinājušies par sava atklājuma ārkārtīgo nozīmību, Robils un Borils priecīgi steidzās uz Smaragda pilsētu.
— Mēs visu ceļu elpojām caur rafaloo lapām, — doktori aizgūtnēm ziņoja, — un klepus mums gandrīz mitējās.
Šo ziņojumu uzņēma ar sajūsmīgiem aplausiem.
— Tūlīt jānosūta ekspedīcija uz Zilo zemi pēc rafaloo lapām! — izrīkoja Biedēklis.
— Neuztraucieties, jūsu augstība! — atsaucās Borils. — Mums ciematā pie dambja celšanas strādāja pieci kokpauri, un mēs pavēlējām tiem atnest šurp desmit milzīgus maisus ar vērtīgajām lapām. Pietiks visai valstij!
Smaragda salas Valdnieks piegāja pie sienas skapīša, atvēra to, izņēma divus ordeņus un klusēdams piesprauda pie priekā nosarkušo doktoru svārkiem.
— Tūlīt šajā zālē jāatklāj pagaidu kon-sul-ta-tīvais punkts,— teica Biedēklis. — Tūlīt sapulcēt visus pilsētas ārstus, medicīnas māsas, slimnieku kopējas, sanitārus! — viņš pavēlēja Faraman- tam. — Jūs, kungi, no-in-stru-ē-jiet tos, kā lietot rafaloo lapas, un tie lai apmāca tautu.
— Kon-sul-ta-tī-vais punkts .. . No-in-stru-ē-jiet.. . Kādi grūti vārdi! — ar lielu cieņu nočukstēja vārna. — Un tā taču biju es, kas Biedēklim deva padomu tikt pie smadzenēm! Pati nevaru ticēt…
Biedēklis izdzirda Kaggi-Karr uzslavu, un viņa galva sāka piepūsties aiz lepnuma, no tās līda ārā adatiņas un kniepītes. Sajā brīdī istaba ienāca Rufs Bilāns. Faramanta palīgs, kas dežurēja pie vārtiem, Bilānu bija ielaidis pilsētā bez zaļajām brillēm.
Pamanījis zālē rosību, Arahnas sūtnis teica:
— Spriežot pēc jūsu priecīgajām sejām, kungi, es esmu pārliecināts, ka aiznesīšu fejai Arahnai labvēlīgu atbildi. Acīmredzot jūs esat nolēmuši viņai padoties?
Biedēklis nesteigdamies piegāja pie troņa, cienīgi nosēdās uz tā un bargi noskaldīja:
— Mūsu priecīgās sejas nozīmē, ka mēs nicinām tavas kundzes draudus un ka-te-go-ris-ki noraidām viņas varu. Zini, no- devēj, ka mēs esam atraduši … — Paskatījies uz Ružero, kurš brīdinoši pielika pirkstu pie mutes, Biedēklis veikli izlocījās: — … es.am atraduši par mūsu cieņai atbilstošāku uz viņas nekaunīgajiem tīkojumiem atbildēt noraidoši! Ar tādu atbildi tu vari atgriezties pie burves!
Rufs Bilāns neizpratnē atstāja pili, bet Ružero teica Valdniekam:
— Jūs gandrīz izpaudāt ienaidniekam svarīgāko valsts noslēpumu.
— Jā, atzīstos, es savā karstgalvībā gandrīz kļūdījos, un kas zina, ko atkal būtu uzsākusi burve, ja es mūsu noslēpumu būtu izpļāpājis Rufam Bilānam. Bet, ja nu reiz esam sākuši runāt par šo nodevēju, tad pasakiet, godātais Ružero, — kāpēc jūsu kalnrači nepāraudzināja Bilānu pēc pamošanās?
Ružero atbildēja:
— No Alas dežuranta es uzzināju, kā tas noticis. Kad Rufs
Bilāns pamodies, viņa pāraudzināšana sākusies, kā parasts. Tomēr tā ilgusi tikai divas dienas, pēc tam Bilāns nozudis. Mājiņā, kur tas dzīvojis, atraduši neapēstus našķus no augšējās pasaules, bet līdzās viņa pēdām uz celiņa bijušas redzamas kaut kādu mazu kājiņu pēdas …
— Viss skaidrs … — sacīja Biedēklis. — Viņu ir aizveduši Arahnas sūtņi, un burve pāraudzinājusi Bilānu pa savam. Ļoti žēl, ka tā noticis, bet tagad to vairs neizlabot …
Pa to laiku zālē sāka pulcēties uz pili ataicinātie medicīnas darbinieki — ārsti, māsas, sanitāri. Kokpauri ienesa maisus ar rafaloo lapām un lielus klēpjus saišu. Doktori Borils un Robils parādīja mediķiem, ar kuru pusi lapas likt pie mutes, kā piestiprināt saites.
Kamēr zālē valdīja lietišķa rosība, Biedēklis piesauca vārnu.
— Kā tu domā, Kaggi-Karr, vai Smaragda salas apkaimē aug rafaloo koki? — viņš jautāja.
— Kāpēc tu par to interesējies?
— Redzi, doktori gan atnesa daudz lapu, bet to pietiks tikai cilvēkiem. Taču mums jāparūpējas arī par zvēriem un putniem. Tāpēc ekspedīcijai, par kuru es runāju, tomēr jānotiek. Zilā zeme atrodas pārāk tālu no mums. Varbūt rafaloo aug kaut kur tuvāk?
Vārna sāka atcerēties.
— Ja atmiņa mani neviļ, ar rafaloo augļiem es mielojos Zo- benzobu Tīģeru Mežā. Tas ir uz pusi tuvāk Smaragda salai.
— Tad, es tevi lūdzu, rīkojies, nosūti turp kokpaurus, un lai viņi paņem līdzi tā pavairāk maisu.
Zālē palika arvien mazāk publikas, ārsti, māsas un sanitāri atstāja pili, paņemdami līdzi nepieciešamos līdzekļus cilvēku glābšanai no indīgās miglas. Biedēklis, kura galvā tā vien rosījās gudras domas, uzsāka sarunu ar Borilu.
— Mījais doktor, mēs nodrošināsim pret slimību tūkstošus un tūkstošus ļaužu, bet ko jūs teiksiet par zvēriem un putniem? Vai tiešām mēs tos pametīsim bojāejai?
— Nekādā gadījumā, jūsu augstība! — dedzīgi atsaucās Borils. — Bet ar viņiem jautājums ir ļoti sarežģīts. Lapas būs jāpielāgo viņu nāsīm. Un saites diez vai tur palīdzēs .. .
— Bet kā būtu, ja pielīmētu? — nedroši jautāja Biedēklis.
Doktors tūlīt iekarsa.
— Jūsu augstība, tā ir lieliska doma! Tikai tā, tikai tā — pielīmēt! Mēs pielīmēsim lapu gabaliņus dzīvnieku un putnu nāsīm, pie tam, es jums saku, ar putniem tas būs daudz vienkāršāk! Pag, es tūlīt izmēģināšu! Kaggi-Karr kundze, lūdzu jūs uz mazu brītiņu!
Vārna, kas vēl nebija paguvusi atstāt zāli, pielidoja pie doktora. Tas paņēma rafaloo lapu, izveicīgi ar šķērēm izgrieza no tās divus aplīšus, sameklēja ceļa aptieciņā līmes pudelīti, ap- zieda aplīšu malas un veikli piespieda tos pie putna nāsīm. Kaggi-Karr pat nepaguva attapties, kad viņas knābi abos sānos greznoja divi zaļi filtri, kas turpmāk aizturēs miglas indīgās daļiņas.
— Nu, mana mīļā, vai patīk? — iesmējās Borils. — Manuprāt, šie daiktiņi jūs pušķo. Paraugieties spogulī!
Doktora izveicība pārsteidza visus klātesošos. Bet Kaggi- Karr, juzdama, ka kļuvis vieglāk elpot, sirsnīgi pateicās Bo- rilam.
* * *
Pilsētā atvēra vairākus medicīniskos punktus, kur ārsti un māsas nodrošināja iedzīvotājus ar rafaloo filtriem; pirmos apkalpoja bērnus un vecos ļaudis. Protams, ēdot un dzerot vai runājot šos filtrus vajadzēja noņemt. Bet ēšana un dzeršana cilvēkiem neatņem pārāk daudz laika, un ārsti ieteica pēc iespējas mazāk sarunāties. Dažām pļāpīgām tantiņām tas gan nepatika, bet vajadzēja vien samierināties.
Toties iedzīvotāju veselība sāka uzlaboties, un viņi cēla vai debesīs atjautīgos doktorus Borilu un Robilu.
Pēc Biedēkļa rīkojuma maisus ar rafaloo lapām nosūtīja arī Mirkšķoņiem un Marāniem.
Biedēklis neaizmirsa arī Urfinu Džīsu. Vajadzēja viņam pateikties par pašaizliedzību un glābt viņu no bojāejas. Un Urfins, bez šaubām, aizies bojā savā vientuļajā nostūrī, jo nezina pretlīdzekļus pret briesmīgo miglu. Nenogurdināmais koka kurjers Relems, kas nebaidījās saindēšanās, dienu un nakti skrēja uz Pasaules apkārtkalniem ar rafaloo lapu žūksni somā, ar lietošanas pamācību, ar līmes pudelīti ūpim.
Bez tam Faramants pēc Biedēkļa lūguma uzrakstīja galdniekam vēstuli ar ielūgumu ierasties Smaragda pilsētā.
«Vienatnē nav iespējams cīnīties ar nelaimi,» rakstīja Vārtu Sargs. «Šeit, starp ļaudīm, jūs atradīsiet palīdzību un atbalstu. Un, kas attiecas uz jūsu pāridarījumiem Burvju zemes iedzīvotājiem, tad tie ir' aizmirsti un piedoti. Mēs zinām, cik cēli jūs izturējāties, sastopoties ar Arahnu, zinām, ka nestājāties viņas kalpībā … Jūs jautāsiet, kā mēs to uzzinājām. Bet tas ir mūsu kara noslēpums . ..»
Pirmie atgriezās kokpauri, kas bija sūtīti uz Violeto zemi. Dzelzs Malkas Cirtējs sūtīja sirsnīgu pateicību par vērtīgo cīņas līdzekli pret klepu. Lapas tūlīt tika izlietotas. Tiesa, viņam pašam šis līdzeklis nebija vajadzīgs, bet no Dzeltenās Miglas indīgajiem pilieniņiem viņa dzelzs locekļi sāka ārkārtīgi ātri rūsēt. Lai nečīkstētu locītavas un kustētos žokļi, Malkas Cirtējam vajadzēja tos ieeļļot divreiz dienā — rītos un vakaros.
Pēc dažām dienām atgriezās otrs kokpauru pulciņš, kas bija apmeklējis Marānu zemi. Tie atnesa interesantu vēsti. Ieleja bija tukša: ne cilvēku, ne zvēru, ne putnu! Koka ļaudis sākumā nodomājuši, ka ielejas iemītnieki izmiruši. Bet kur tad būtu palikuši līķi? Komandas vecākais Hitons nebijis slinks paieties dažas jūdzes uz ziemeļaustrumiem. Un pēkšņi, iznirdams no miglas, viņš atradies zem karstas saules un skaidrām debesīm: viņš bija sasniedzis Stellas īpašumus, kur nebija Dzeltenās Miglas. Rožainajā zemē Hitons atradis visu Lecoņu cilti. Viņi bija lūguši Stellai patvērumu, un labā feja viņus viesmīlīgi ielaidusi ar visu viņu vienkāršo iedzīvi un mājlopiem (meža zvēriem un putniem atļaujas, protams, nevajadzēja). Daudzi Marāni apmetās pie Pļāpoņiem (tā sauca Stellas pavalstniekus), bet tie, kam pietrūka vietas, iekārtojās teltīs vai zaru būdās.
Marānu vadoņi arī sūtīja Biedēklim sveicienu un sirsnīgu pateicību. Rafaloo lapas un pamācību, kā tās lietot, viņi katram gadījumam paturēja: vai maz ko varēja izdomāt viltīgā Arahna!
Pārskrēja arī ņiprais Relems ar vēstuli no Urfina Džīsa. Gāztais karalis sirsnīgi priecājās, ka ļaudis viņam piedevuši pagātnes ļaundarības, un cerot agri vai vēlu viņiem pateikties par parādīto augstsirdību. Viņš smalkjūtīgi pajokoja par «kara noslēpumu», par kuru rakstīja Faramants. Tā, protams, esot
Stellas burvju kaste, ar kuru viņam kādreiz iebelzis pa galvu zēns no lielās pasaules, bet lai jau noslēpums paliekot noslēpums.
Runājot par piedāvāto viesmīlību, Urfins atzinās, ka viņam vēl grūti būtu skatīties acīs cilvēkiem, kurus viņš kādreiz apspiedis, par kuriem ņirgājies. Lai paiet laiks, un viss nokārtosies, rakstīja Urfins.
Bet pret Dzelteno Miglu viņš atradis savu cīņas līdzekli. Pie viņa mājas esot šķūnītis ar blīvām sienām. Viņš aizziedis visas šķirbas, apsitis durvis ar trušādiņām un no miglas, kas pildījusi telpu, atbrīvojies ar oriģinālu paņēmienu. Uz dzelzs pannas viņš sakūris ugunskuru, dedzinot skaidas un mitru zāli, cenzdamies, lai būtu vairāk dūmu. Nosēžoties dūmi aizrāvuši līdzi miglas pilieniņus, un gaiss telpā attīrījies. Tur, šajā šķūnītī, Urfins un Huamoko pavadot laiku kā aplenktā cietoksnī, izejot no tā tikai pa brītiņam. Urfins Džīss kautrīgi izteica cerību, ka viņa atrastais cīņas līdzeklis pret Dzelteno Miglu varbūt kaut mazliet noderēšot arī Smaragda pilsētas un citu zemju iedzīvotājiem.
Kad Faramants nolasīja štāba locekļiem Urfina vēstījumu, Biedēkli pārņēma sajūsma.
— Es vienmēr esmu teicis, ka Džīsam ir neparasti gudra galva! — iesaucās Smaragda pilsētas valdnieks. — Viņš tikai agrāk to virzīja uz ļaunu, bet tagad, skat, kādu brīnišķīgu lietiņu izgudrojis! Ar šo vien viņš atmaksās par to postu, ko mums nodarīja. Es nemaz nerunāju par to milzīgo pakalpojumu mūsu zemei, ko viņš izdarīja, nepadodamies Arahnas pierunām. Jo, ja šis drošsirdīgais, talantīgais cilvēks būtu stājies burves dienestā, viņi divatā mūs iegrūstu neskaitāmās nelaimēs. Urfins nav vis stulbais, gļēvais Rufs Bilāns!
Šajā pašā dienā visas pils istabas atbrīvoja no miglas pēc Urfina Džīsa ieteikuma un šo līdzekli izziņoja visiem. Bet laiku pa laikam' migla atkal iespiedās istabās pa nemanāmām šķirbi- ņām. Un, protams, galvenais līdzeklis cīņā ar Dzelteno Miglu palika rafaloo lapas — tās lietoja visi Smaragda pilsētas un apkaimes iedzīvotāji.
Neraugoties uz Faramanta izmisīgo pretošanos, Biedēklis izdeva rīkojumu, kas atļāva pilsētniekiem staigāt bez zaļajām
brillēm. Pilsētas iedzīvotāji to uzņēma ar sajūsmu: tagad viņi redzēja ap piecdesmit soļu tālumā, un arī tas bija atvieglojums. Vienīgi Vārtu Sargs nenoņēma brilles un staigāja pa ielām, uz- grūzdamies gājējiem. Diena viņam bija kā tumša nakts, un tomēr stūrgalvīgais Faramants negribēja pārkāpt Gudvina pavēli.
Smaragda zemes mežos un laukos atvēra simtiem medicīnisko punktu zvēriem un putniem. Garās rindās pie medicīnas māsām sastājās zaķi, pumas, vilki, lapsas, lāči, vāveres . .. Putnu virtenēs neskanēja parastā jautrā čivināšana un skanīgās dziesmas. Vārnas, lakstīgalas, bezdelīgas, kovārņi, sarkanrīklītes stāvēja, drūmi iedūrušas knābjus zemē.
Rindās tika ievērots pilnīgs miers visu zvēru sugu starpā. Ja kāds plēsoņa mēģināja vājākajam nodarīt pāri, tas dabūja kārtīgu belzienu un tam ar nenomazgājamu krāsu pierē ievilka zīmi: tādu vairs nepieņēma nevienā punktā. Un šāda soda drauds iedarbojās lieliski: visniknākie plēsoņas kļuva rāmi kā jēri.
Tāpat stingri tika sekots rindas kārtībai. Ja kāds izspūris zvirbulis vai viltīgs lapsa-kūmiņš mēģināja iesprukt ārpus kārtas, nekauņas tūlīt ar negodu padzina.
Zvēri un putni ar zaļajiem filtriem uz nāsīm pāris stundu nekustīgi gulēja vai stāvēja kādā nomaļā stūrītī, kamēr nosaust līme. Toties pēc tam četrkājainajiem un spārnainajiem pacientiem veselība strauji uzlabojās.