122396.fb2
Ar Biedēkja un viņa štāba, kurā tagad bija ieskaitīti ari divkārtējie ordeņa kavalieri doktori Borils un Robils, veiktajiem profilaktiskajiem un ārstniecības pasākumiem acu saslimšanu cilvēkiem izdevās vairāk vai mazāk apturēt. Sliktāk jutās zvēri un putni. Ļaudis pasargāja viņu plaušas no indīgās miglas ar rafaloo lapām. Bet sagādāt visiem brilles nebija iespējams — un tad jau tās arī vajadzētu taisīt visdažādākajās formās un izmēros.
Pa putnu stafeti visiem zvēriem un putniem sniedza vienīgo padomu, kādu tie spētu ievērot: acis mazāk turēt vaļā. Dzīve laukos un mežos gandrīz pamira. Zālēdāji dzīvnieki vēl kaut kā iztika: zāli varēja plūkt aizmiegtām acīm. Bet plēsoņas, kuriem, pēc medījuma dzenoties, vajadzīgs vērīgs un drošs skatiens, aiz novājēšanas krita vai no kājām. Kukaiņēdāji putni — mušķē- rāji, svīres, tilbītes, dzeguzes — sēdēja zaros, skumji sabozušies, un tikai rosīgie dzeņi, acis aizvēruši, kala koku mizu, atdzīvinādami mežu ar skaļiem klaudzieniem.
Šajās visai zemei grūtajās dienās atklājās satraucošas parādības, kuras sākumā ievēroja tikai vērīgākie ļaudis. Dzeltenā Migla klāja Burvju zemi jau vairāk nekā trīs nedēļas. Jau bija manāms, ka saule pie debesīm redzama kā blāvi sarkans aplis, bet tās stari zaudējuši spēku. Tik tikko spiezdamies cauri miglai, tie nespēja dot agrāko siltumu, un tas ar katru dienu kļuva jū- tamāk. Vārpas labības druvās nestiepās garumā un nīkuļoja, augļu koku birzēs augļi nepiebrieda ar sulu, tie karājās pie kokiem savītuši, vārgi .. .
Zemei draudēja tāda neraža, kāda nebija pieredzēta tūkstošiem gadu. Vienu neražu, protams, varētu pieciest uz krājumu rēķina, bet kas notiks ar zvēriem un putniem? Un pēc šīs neražās taču nekad nepienāks jauns pavasaris! Burvju zeme gāja pretim bojā ejai. Ļaunā Arahna bija tai devusi nāvīgu triecienu.
Jfc * *
Smaragda pilsētā ieradās dārgi viesi no Violetās zemes: Dzelzs Malkas Cirtējs, visu laiku ieeļļodams žokļus un locītavas no zelta eļļas kanniņas, un mehāniķis Lestars ar palīgiem. Kokpauru vienība atnesa dažus klēpjus bambuka cauruļu, ko bija izgatavojuši Mirkšķoņi. Lestars kādreiz bija dzirdējis no vien- kājainā jūrnieka Carla Bleķa, kā ierīko tvaika apkuri, un tagad gribēja Biedēkļa pili sagatavot pret gaidāmo aukstumu.
Lestars pastāstīja, ka arī Violetajā zemē sākuši izgatavot brilles ar aizsargapvalkiem — pēc tam kad Biedēklis ar speciālu kurjeru aizsūtījis uz turieni trīs pārus briļļu paraugam. Darbs ritot pilnā gaitā, pie tā ķērušies visizveicīgākie meistari, kuru tik daudz starp Mirkšķoņiem. Lestars arī pastāstīja, ka Violetajā pilī un Mirkšķoņu dzīvojamās telpās gaisu katru diehu tīra pēc Urfina Džīsa paņēmiena: tas ļoti palīdzot cīņā pret Dzelteno Miglu. Biedēklis un viņa štābs par šo ziņu ļoti nopriecājās.
Dažas dienas vēlāk, klibodams pēc tālā ceļa, ieradās Drošsirdīgais Lauva. Nevaldāmi klepodams un miegdams iekaisušās acis, viņš pastāstīja, ka laimīgi aizvadījis savu ģimeni un pavalstniekus uz Rožaino zemi labās Stellas gādībā. Pats nolēmis doties uz Smaragda pilsētu, lai pārbaudītu līdz viņam nonākušās neskaidrās baumas par postu, ko Burvju zemei nodarījusi ļaunā burve.
Doktori Robils un Borils tūlīt uzsāka zvēru karaļa ārstēšanu. Pēc tam kad bija izpūstas plaušas un acīs vairākkārt iepilinātas zāles, Lauvam kļuva daudz vieglāk. Bet ar apsaitētām ķetnām, zaļiem filtriem uz nāsīm un milzīgām brillēm viņš bija zaudējis karalisko izskatu un sasmīdināja Biedēkli.
Kad doktori bija beiguši savas procedūras un atstāja Lauvu mierā, viņš pastāstīja:
— Pie mums sniga sniegs — tā to nosauca ķēkša Fregoza, bet viņa šo vārdu dzirdējusi no Ellas, kad tā viņai stāstījusi par Kanzasu.
— Kas tas ir — sniegs? — jautāja Faramants.
Par jautājumu nebija ko brīnīties: Burvju zemē jau vairākus gadu tūkstošus valdīja mūžīga vasara. Lauva paskaidroja:
— Sniegs — tās ir mīkstas, baltas pūkas, kas krīt no debesīm. Tās līdzinās papeļu pūkām, bet ir aukstas. Starp citu, tās kūst, kad nokrīt uz zvēru ādas vai uz zemes, un no tām rodas ūdens lāsītes …
Sarunā iejaucās vārna. Viņa teica:
— Kad es lidoju pār Pasaules apkārtkalniem, meklēju tur ceļu Ellai un Milzim no aizkalnes, es redzēju ļoti daudz sniega. Tas tiešām ir balts, bet nemaz nav tik mīksts, kā stāsta Lauva. Sniegs sedz kalnu nogāzes un ir tik ciets, ka cilvēks pa to staigā nestigdams.
Visi pagriezās pret logu, lai paskatītos uz zaigojošām, sniegotām kalnu galotnēm, kas skaidrā laikā no pilsētas bija labi saredzama^, bet — ak vai! — visu aizsedza bieza migla.
Kaggi-Karr turpināja:
— Ella man arī stāstīja, ka pie viņiem, lielajā pasaulē, reizi gadā iestājoties laiks, kad no augšas krītot ļoti daudz sniega un uznākot aukstums. Ļaudis sakot: klāt ziema. Ziemā ūdens no aukstuma kļūstot ciets, un to saucot par ledu. B# et ļaudis ziemu pārciešot viegli, jo viņiem esot silti dzīvokļi un siltas drēbes.
Biedēklis pēkšņi saspringa un, pielicis pirkstu pie pieres, sāka murmināt:
— Drēbes … dzīvokļi. ..
Visi skatījās uz Valdnieku neizpratnē, bet viņš, pavēlējis klusēt, teica:
— Es domāšu!
Biedēkļa galva drausmīgi piepūtās, no tās līda ārā sarūsējušas kniepītes un adatiņas — kā redzams, arī uz tām bija iedarbojusies indīgā migla. Izmantodams izdevīgu gadījumu, Malkas Cirtējs iezieda tās ar eļļu.
Ilgi vilkās Biedēkļa pārdomas, un neviens neiedrošinājās tās pārtraukt. Un, lūk, Valdnieks svinīgi paziņoja:
— Mums jāizsauc šurp Enna un Tims! — Pēc tam viņš attīstīja savu domu sīkāk: — Cilvēki no aizkalnes atnesuši Burvju zemei daudz labuma. Kas uzcēla Smaragda pilsētu? Gudvins. Tiesa, izrādījās, ka viņš gan nebija burvis, tomēr par savu augsto stāvokli mums visiem — ir Malkas Cirtējam, ir Lauvam, ir man — jāpateicas viņam. Un Ella? Cik daudz laba viņa mums darījusi! Viņa iznīcināja ļaunās fejas Gingemu un Bastindu, viņa un viņas tēvocis Milzis no aizkalnes palīdzēja mums uzvarēt Urfina Džīsa koka zaldātus. Ella izveda Pazemes kalnračus no Alas un atbrīvoja tos no cietsirdīgo karaļu varas. E, ko tur runāt par Ellu, mēs visi zinām viņas varoņdarbus! Es labāk atgādināšu jums, kā Enna un Tims mums nodrošināja mieru ar kareivīgajiem Marāniem un galīgi gāza viltīgā Urfina varu … — Biedēklis ieturēja pauzi pēc garās runas un pieguris nobeidza: — Lūk, kāpēc es atkārtoju, pasvītroju un re-zu-mē-ju: tikai Enna un Tims glābs Burvju zemi. Viņi mums iemācīs celt siltus dzīvokļus un šūt ziemas apģērbu. Un varbūt. .. varbūt viņi pat pratīs uzvarēt ļauno Arahnu!
Vētraini piekrišanas saucieni apslāpēja Valdnieka pēdējos vārdus. Visi Lielās Padomes locekļi bija tik pārliecināti par aizkalnes ļaužu varenumu, ka viņiem jau visas likstas šķita pārvarētas. Atlika tikai izdomāt, kā padot vēsti Ennai un Timām un kā viņus atgādāt uz Burvju zemi.
Jautājums bija nopietns, visi iegrima pārdomās. Pēc ilgāka klusuma ierunājās Ružero.
— Draugi, — viņš teica, — mums ir tikai viena izeja. Mums jāsūta pēc bērniem pūķis Oiho. Viņš jau aiznesa uz Kanzasu Ellu un Fredi, ceļu zina, un mēs varam pilnīgi paļauties uz viņa uzticamību un apķērību.
Grūti bija kaut ko iebilst pret tik lietišķu priekšlikumu, visi nobalsoja «par» un sāka apspriest sīkāku rīcības plānu. Kā labāk — sūtīt vēstuli vai vēstnesi?
Vēstuli uzrakstīt var ātri, bet vai tajā izstāstīsi visu, kas vajadzīgs, un bez tam burtiem uz papīra nav tik pārliecinoša spēka kā dzīvai valodai. Biedēklis paskatījās uz Kaggi-Karr. Tā saprata viņa skatienu un pakratīja galvu.
— Mans draugs, es labprāt dotos uz turieni, bet tu esi aizmirsis, ka aiz Burvju zemes robežām es zaudēju runas dāvanas. Kāds labums no mēma sūtņa? Jāsūta cilvēks.
Izvirzīja divas kandidatūras — Faramantu un Lestaru. Abus kandidātus Enna pazina, abi prata un abiem patika runāt, bet mehāniķis bija nepieciešamāks Smaragda pilsētā, jo viņš grasījās ierīkot pilī centrālo apkuri.
— Brauks Faramants, — bija kopīgs lēmums.
Vārtu Sargs neatteicās. Viņam gan likās baisms tāds tāls ceļojums un vēl pa gaisu — uz pūķa muguras. Un tajā pašā laikā vilinoši šķita redzēt lielo pasauli — vienīgajam no desmitiem tūkstošu Burvju zemes iedzīvotāju.
Laiku zaudēt nedrīkstēja: katra lieka diena tuvināja ziemas iestāšanos — šo nezināmo un briesmīgo dabas parādību, kas pirmo reizi ilgo gadsimtu gaitā draudēja Burvju zemei.
Oiho, tāpat kā citi pūķi, no Dzeltenās Miglas slēpās Alā. Nebūtu jēgas izsaukt viņu uz Smaragda pilsētu — ar to tikai zaudētu vairākas vērtīgas dienas. Bet arī Faramants ar savām īsajām kājiņām pārāk ilgi tipinātu uz Zilo zemi. Lestars ar saviem palīgiem ātri sameistaroja vieglas nestuves, bet par nesējiem nozīmēja divus koka kurjerus. Ātri un nenogurdināmi — tie četrdesmit stundās Faramantu nogādās Alā, bet tur kalnrači, paklausīdami sava pārvaldnieka Ružero rakstiskai pavēlei, sagatavos mazo cilvēciņu tālākajam ceļam. Pašā pēdējā mirklī vārna Kaggi-Karr nolēma pavadīt Faramantu, un neviens pret to neiebilda. Tomēr divatā ceļot jautrāk, un viegliņā Kaggi-Karr neapgrūtinās ne kurjerus, ne vareno pūķi.
Un tā koka kurjeri ātrā, atsperīgā solī nesa Faramantu, kas bija ērti iesēdies nestuvēs.
Viņiem pa priekšu skrēja trešais koka kurjers, nepārtraukti kliegdams:
— Ceļu! Ceļu!
Tajās dienas ne tik viegli bija tikt uz priekšu pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. To aizsprostoja neskaitāmi dzīvnieku bari, kas meklēja patvērumu Alā. Tie nezināja, vai cilvēki viņus tur laidīs iekšā, bet bija dzirdējuši, ka tur, Pazemē, nekad neesot aukstuma. Pa ceļu gāja zaķi, jenoti un truši, antilopes pāri pūlim slēja savas lepnās galvas, smagnēji soļoja bizoņi un aļņi.
Tīģeri, lūši, hiēnas, vilki un lapsas kūļājās pa ceļa malām. Plēsoņām bija savs aprēķins. Viņi zināja, ka Alā viņus neielaidīs, bet cerēja iekļūt labās fejas Villinas zemē, kur vēl arvien valdīja vasara, — putni bija iznēsājuši tādas vēstis. Putni paši jau sen bija atraduši patvērumu no aukstuma Stellas, Villinas un Arahnas teritorijās.
Ļaunā burve trakoja, redzēdama, ka viņas mežos un pļavās katru dienu sarodas arvien vairāk zvēru un putnu no miglas aptvertajiem apvidiem. Bet viņa neko nevarēja padarīt nelūgtajiem viesiem — tik ļoti daudz to bija.
Arahna šausmīgi dusmojās arī par cilvēku pretošanos. Tā pārāk ieilga, bet viņa taču bija cerējusi uz ātru uzvaru. Dzeltenā Migla darīja savu postošo darbu — saēda cilvēku un dzīvnieku plaušas, lika acīm asarot, pavājināja redzi … Bet šie viltīgie cilvēki atrada viltīgus līdzekļus cīņai ar likstām. Saindēto gaisu viņi ieelpoja caur rafaloo lapām, un indīgie pilieniņi neie- kļuva viņu krūtīs. Viņi paglāba acis aiz brillēm ar blīviem aizsargapvalkiem, un indīgās daļiņas nosēdās uz stikliem. Viņi savos dzīvokļos attīrīja gaisu ar Urfina Džīsa līdzekli — tā paša Džīsa, kas atteicās kalpot viņai, varenajai Arahnai, un vēl palīdzēja cilvēkiem izjaukt viņas plānu īstenošanu.
Pa ceļiem, kaut arī tie bija tīti miglas plīvurā, cilvēki staigāja gandrīz tikpat ātri kā agrāk: pa katriem 20—30 soļiem bija ierīkoti stabi ar rādītājiem, uz kuriem rakstīts, kurp ved katrs ceļš.
Jā, pakļaut sev cilvēkus izrādījās ne tik vienkārši.