Dzīvīguma un spēka pilnie mehāniskie auļotāji Cēzars un Ha- nibāls veica garo ceļu no Violetās pils līdz Kanzasas fermai un atnesa Ennu un Timu iepriecināto vecāku apskāvienos.[6] Nekavējoties ataicināja no koledžas Ellu, un drosmīgo ceļotāju nostāsti par viņu piedzīvojumiem ilga vairākas dienas. Ella rūgti nožēloja, ka pierunājusi tiesnešus pasaudzēt Urfinu Džīsu un barga soda vietā par viņa noziegumiem apmierināties ar izdzīšanu trimdā.
— Ja es būtu zinājusi, ka viņš mācēs piekrāpt Lecoņus… ka viņš atkal sagrābs Smaragda pilsētu! … Ja es būtu zinājusi … — viņa bēdājās.
— Bet viss taču beidzās laimīgi, — Enna viņu mierināja, — un viņš vairs nekad neiegūs varu. Tims ar savu volejbolu galīgi sadragāja visus viņa sapņus, pie tam netika izlieta ne lāse asiņu!
Klausītāji negribot smaidīja, iztēlodamies brīnišķo ainu, kā Marāni, steigdamies uz nāvīgu kauju, pēkšņi pārvērtušies par dedzīgiem sportistiem un tā vietā, lai sistu ienaidniekus, sāk dauzīt bumbu.
Pēc tam Tims un Enna gāja uz skolu, un mācības viņus pilnīgi aizrāva. Gramatika un aritmētika, glītrakstīšana, dzimtās zemes vēsture un ģeogrāfija … Rīta pusē — klasē, vakaros jāgatavo stundas. Aizrautīgie piedzīvojumi pamazām aizmirsās.
Mācību gada beigās kāds notikums fermā visus loti iepriecināja: radiniekus apciemot ieradās kapteinis Carls Bleks. Vien- kājis jūrnieks bija pie Smitiem viesojies pirms vairākiem gadiem, kad Enna vēl bija pavisam maza. Bet viņa tēvoci tūlīt pazina: Carls nebija daudz pārvērties. Tas pats muskuļainais, staltais stāvs, mazliet vairāk iedegusi seja, divas trīs jaunas krunciņas pierē, sirmāki mati un kā vienmēr — parastā pīpe zobos. Un, kā agrāk, uz ceļa klab koka stumbenis, atstādams putekļos apaļus nospiedumus.
Carls Bleks tikko bija atgriezies no kārtējā brauciena uz Ku- ru-Kusu salu, kur vedis maiņas tirdzniecību ar saviem draugiem — cilvēkēdājiem. Jūrnieks atveda radiniekiem daudz dāvanu: lielus gliemežvākus, kuros, ja pielika pie auss, bija dzirdamas tālas jūras šalkas, koka dieviņus ar ķēmīgi izkrāsotām sejām, papagaiļu izbāžņus un košas spalvas … Carls nebija aizmirsis arī apkārtējo fermu bērnus. Tims O'Kellijs dabūja stingri uzvilktu loku ar bultām, un zēns pēc stundām skraidīja pa stepi, dzenādams irbes un suslikus.
Tikko Carls Bleks bija ienācis viesmīlīgajā fermā, viņš, protams, tūlīt dabūja zināt par Ennas un Tima ceļojumu uz Burvju zemi.
— Zvēru pie visām dienvidjūru viesuļvētrām, — sirdīgi pak- šķinādams pīpi, iesaucās Carls, — es redzu, ka jaunākajai māsai ar piedzīvojumiem laimējas ne mazāk kā vecākajai! Bet stfop, nolaist enkurus! Lai meitene pati stāsta par savām dēkām līdz vismazākajiem sīkumiem, un lai Tims palabo, ja viņa kaut ko sajauc, un lai līdzās sēd Artiņš, skatās man acis un ar astītes vicināšanu apliecina stāsta patiesīgumu!
Carla Bleķa vēlēšanos izpildīja. Vairākus vakarus viņš ar bērniem nosēdēja uz lielā akmens stepē, klausīdamies garo stāstu par Ugunīgo Marānu dievu, sajūsminādamies, sašuz- dams, piebārstīdams runu ar jūrnieku lāstiem.
— Un kur tev ir lapsu karaļa sudraba stīpa? — viņš jautāja krustmeitai, kad stāsts bija galā. — Tu atvedi to līdzi?
— Kādēļ? — izbrīnījās meitene. — Kanzasā taču tai nebūtu burvības spēka. Es to atstāju Violetajā pilī pie Dzelzs Malkas Cirtēja.
— Žēl, žēl, — saduga jūrnieks. — Sudrabs un rubīni visur ir cenā.
— Nu, tēvoci, nauda — tas nav dzīvē viss! — droši iebilda Enna. — Šeit mēs par to dabūtu tik un tik dolāru, bet tur varbūt maniem draugiem tā noderēs kādā svarīgā lietā . ..
— Jā, tev taisnība, meitēn, lai mani valis aprij! — piekrita vecais jūrnieks.
Mehāniskie mūļi, kurus Carls apskatīja jau pirmajā dienā pēc atbraukšanas, izraisīja viņā sajūsmu. Viņš glaudīja to zīdaino spalvu, sataustīdams zem tās spēcīgus muskuļus, bužināja kuplās krēpes, mīlīgi ar tiem sarunājās, bet tie par atbildi skaļi zviedza.
Džona Smita saimniecībā Cēzaram un Hanibālam bija svarīga loma. Sīkā ķēvīte Mērija tagad atpūtās, bet visus lauku darbus strādāja mūļi. Pāri iejūgti arklā, tie uzara tīrumus, pēc tam vilka smagās ecēšas un tā rāvās līdz pat ražas novākšanai.
Mūļi ar visiem darbiem tika galā tik viegli un ātri, ka Džonam atlika daudz brīva laika; viņš līga lauku darbos pie kaimiņiem un tā guva krietnus papildu ienākumus. Fermeris nevarēja vien nopriecāties par saviem paklausīgajiem, nenogurstošajiem palīgiem un novietoja tos stallī tikai apmākušajās dienās. Un cik daudz pateicības vēstuļu tēvs nodiktēja Ennai, lai nosūtītu tās Fredim Kaningam, tagad jau inženierim brāļu Osbalstonu mehāniskajā rūpnīcā Minesotas štatā!
Carls, protams, arī pavizinājās ar mehānisko mūli un ne vienu reizi vien. Apseglojis Hanibālu, kapteinis, kas bija arī veikls jātnieks kā jau visi jūrnieki, auļoja pa līdzeno stepes ceļu, bet blakus, ieķērusies Cēzara krēpēs, aiz sajūsmas spiedza Enna.
— Ātrāk, vēl ātrāk! — kliedza meitene, pagriezdama ātruma regulatoru uz visātrāko gaitu.
Carla Bleķa viesošanās pie radiniekiem gāja uz beigām, kad gadījās notikums, kas izjauca visus viņa plānus un vienkāji jūrnieku ierāva jaunos neparastos piedzīvojumos.