Reiz Carls Bleks, Enna un Tims aizsēdējās stepē līdz dziļai krēslai. Tims uzmācīgi lūdzās jūrnieku ņemt viņu līdzi jūras braucienā.
— Tas taču nav svarīgi, kaptein, ka man tikai vienpadsmit,— runāja puisēns. — Paskatiet, cik liels un stiprs es esmu! Nostādiet man pretim piecpadsmitgadīgu — un tad vēl jautājums, kurš kuru pieveiks! No manis iznāks junga pa pirmo zorti, oho-ho!
Pakšķinādams pīpi, Bleks tikai atjokojās:
— Un tev nebūs žēl šķirties no draudzenītes, Tim? Viņa taču skums pec tevis!
Tims sarauca uzacis un atkārtoja no pieaugušajiem dzirdētus vārdus:
— Vīriešiem jāmeklē laime svešās zemēs, bet sievietes daļa ir mājas pavards.
Kapteinis smējās līdz asarām.
— Veikli pateikts, zvēru pie aisbergiem! Bet zini ko, vīrieti: pēc trim četriem gadiņiem es atkal iebrukšu šajā pusē, bet tu līdz tam laikam paaudzies, un es tevi paņemšu uzreiz par matrozi.
Tāds solījums Timām ne visai bija pa prātam, viņš grasījās strīdēties pretim, bet te tālredzīgā jūrnieka skatienu pievilka tumšs punkts vakara debesīs. Tas ātri auga, tuvojās un jau pārvērtās dīvainu apveidu siluetā. Uz vakarblāzmas fona varēja atšķirt kroplīgu galvu ar seksti uz gara kakla, gar rumpja sāniem vēdījās milzīgi spārni, bet uz muguras rēgojās neliels būris.
— Pūķis, zvēru pie jūras dzelmes, tas ir pūķis! — iekliedzās Carls. — Uz mata tādu mēs ar Ellu redzējām Alā, kad gājām pa Pazemes eju!
— Un tas var būt tikai Oiho! — sajūsmā iespiedzās Enna.
— Protams, Oiho! — apstiprināja Tims. — Viņš vienīgais zina ceļu uz Kanzasu!
Pūķis, spīdinādams dzeltenbalto vēderu, plašiem lokiem lidoja ap jūrnieku un bērniem. Kāda galva ar smailu platmali, piespiedusies pie būra stienīšiem, lūkojās uz cilvēkiem.
— Faramants! Enna, tas ir Faramants! — sajūsmā brēca Tims un māja ar rokām, aicinādams pūķi laisties lejā.
Briesmonis ar troksni nolaidās, kabīnei atvērās durtiņas, no tām izritinājās virvju kāpnes, un pa kāpnēm sāka laisties lejup mazs cilvēciņš zaļos svārkos un zaļās brillēs. Bet, pirms viņš bija pārvarējis dažus pakāpienus, no kabīnes izspurdza melns putns un priecīgi metās pie Ennas krūtīm.
— Kaggi-Karr! — iekliedzās Enna.
Meitene piespieda vārnu sev klāt un maigi glaudīja tās izspūrušās melnās spalvas.
— Kaggi-Karr, mīļā, labā, kāds prieks jūs redzēt!
Vārna klusu un maigi kārkalēja.
Mazais cilvēciņš zaļās brillēs beidzot nolaidās pa kāpnēm un draudzīgi sasveicinājās ar Carlu Bleķu un bērniem.
— Man prieks redzēt jūs, Milzi no aizkalnes, — viņš teica, — prieks redzēt Ennu un Timu. Es atlidoju šurp uz pūķa Oiho ar ārkārtīgi svarīgu uzdevumu …
Izdzirdis savu vārdu, pūķis pagrieza pret Ennu savu neglīto galvu ar lielām, gudrām acīm, un meitene piegāja tam klāt, noglaudīja tā zvīņaino kaklu. Aplaimotais Oiho piesita pie zemes ar garo, lokano asti.
Faramants īsi un lietišķi izstāstīja Burvju zemes pēdējo mēnešu notikumus: ļaunās burves Arahnas pamošanos pēc piectūkstoš gadu ilga miega, viņas nolūku paverdzināt zemes iedzīvotājus, brīvo tautu lepno atteikumu un beidzot — burves uzsūtītās Dzeltenās Miglas postošo iedarbību.
— Tagad mēs ceram tikai uz Ennu un Timu, — savu skumjo stāstu nobeidza Vārtu Sargs. — Viņi mums palīdzēja cīņā pret Urfinu Džīsu un kareivīgajiem Marāniem. Un tagad mēs domājam, ka viņi mums iemācīs cīnīties pret ziemu, kas tuvojas mūsu laukiem un mežiem …
Uzklausījis Faramantu, kapteinis pašūpoja galvu un sacīja:
— Jūs rūgti maldāties, mans draugs, ja domājat uzvarēt ziemu, celdami siltus dzīvokļus un silti ģērbdamies. Pie mums ziema nāk un aiziet, pēc tās nāk pavasaris un vasara. Bet pie jums, kā es sapratu no jūsu vārdiem, ziema turpināsies mūžīgi, ja nenozudīs Dzeltenā Migla. Bet tā nezudīs, kamēr būs dzīva viltīgā Arahna. Tātad jautājums ir šāds: vai nu uzvara pār Arahnu, vai Burvju zemes bojāeja. Un, lai mana koka kāja ieaug ar saknēm zemē, ja es neiejaukšos šajos notikumos un necentīšos izglābt jūsu brīnišķīgo, vienreizējo novadu!
— U-rā! — skaļi iekliedzās bērni un metās apskaut pašaizliedzīgo jūrnieku.
— Patiešām — kas gan varētu atturēt tādu pasaules klaidoni kā mani? — turpināja kapteinis. — Aizrakstīšu palīgam, lai kuģis dodas braucienā uz Kuru-Kusu bez manis, bet pats — jaunā reisā uz pūķa! Jāizmēģina arī tāds satiksmes līdzeklis!
Faramants norausa prieka asaras, kas noritēja no zaļo briļļu apakšas, bet vārna jautri meta gaisā kūleņus.
— Vai es pareizi sapratu jūs, cienījamo Milzi no aizkalnes? — bikli pajautāja Vārtu Sargs. — Jūs esat nolēmis lidot pie mums un uzsākt cīņu pret ļauno Arahnu?
— Jā, — īsi atcirta jūrnieks.
— Tad mana misija ir vainagojusies ar tādiem panākumiem, par kādiem mēs pat nesapņojām, — līksmoja Faramants. — Kas to būtu domājis — pats Milzis no aizkalnes karos pret burvi par mūsu labklājību! Ak, es jau tagad esmu pārliecināts par panākumiem!
— Vai jūs nepārvērtējat manus spēkus? — Carls Bleks pasmaidīja un izņēma no mutes apdzisušo pīpi, lai aizkūpinātu to no jauna.
— Ai, nē, nē, mūsu lielais draugs un aizgādni! — dedzīgi apliecināja Faramants.
— Nu, vai mūs tu ņemsi līdzi, tēvocīt Cari? — bažīgi iejautājās Enna.
— Jūs? — Jūrnieks šķelmīgi pasmaidīja. — Par jums vēl krietni jāpadomā.
— Kas tur ko domāt? — uztraucās meitene. — Oiho taču atlaidās pēc mums, nevis pēc tevis! Tu tikai nejauši gadījies fermā.
— Labi jau, labi! — Carls atmeta ar roku. — Par to jāparunā ar jūsu vecākiem. Bet pagaidām padomājiet, kur novietot pūķi pa to laiku, kamēr tas būs šeit.
Faramants stāstīja, ka Oiho speciāli aprēķinājis sava lidojuma laiku, lai ierastos šajā novadā vēlu vakarā un neuztrauktu vietējos iedzīvotājus. Viņš jau pagājušajā reizē bija sacēlis traci, kad atveda Fredi un Ellu. Toreiz gadījās kļūme un pļavā, kur nolaidās pūķis, saskrēja ļaudis vai no pusštata.
Par laimi, Tims zināja tuvumā dziļu gravu, kur neviens nestaigāja garām. Tur tad arī paslēpa pūķi, noteikdami viņam gulēt klusu un apsolīdami naktīs atnest ēdienu.
Visu nakti Smitu un O'Kelliju fermās dega gaisma, visu nakti kā pieaugušie, tā bērni neaizvēra ne acu. Notika apspriede par to, vai laist Ennu un Timu otrreiz uz Burvju zemi. Carla Bleķa vēlēšanās doties cīņā ar Arahnu netika apspriesta: Carls bija pieaudzis cilvēks, pats par sevi atbildīgs, un arī dzīve viņu bija norūdījusi bīstamos piedzīvojumos.
Pret rītu Smiti un O'Kelliji nonāca pie vienprātīga lēmuma: ja jau bērni divatā bija uz mehāniskajiem mūļiem aizjājuši uz Burvju zemi un laimīgi atgriezušies, tad var arī viņus laist turp kapteiņa Bleķa uzraudzībā un ar tik drošu transporta līdzekli, kāds ir piejaucētais pūķis. Ņēma vērā arī to, ka te bija runa nevis par izpriecas ceļojumu, bet gan par veselas zemes glābšanu no bojāejas.
Tomēr Ennai un sevišķi Timām, kura draiskais raksturs bija tālu zināms, stingri jo stingri piekodināja kautiņā ar burvi neielaisties un vispār no dažādām briesmām turēties pēc iespējas tālāk. Bērni aizdomīgi viegli to apsolīja.
Kad pirmie saules stari zeltīja debess pamali, abās fermās visi nomoda naktī nogurdinātie ļaudis gulēja ciešā miegā.
Sagatavošanās darbi ilga trīs dienas. Kaut gan vienkājainā jūrnieka mugursoma un kabatas, tāpat kā agrāk, šķita neizsmeļamas instrumentu krātuves, to nepietika nopietnajam nolūkam, kādu bija iecerējis Carls Bleks. Viņš aizbrauca uz tuvējo pilsētiņu un nopirka tur ķīpu bieza dzelzs skārda plākšņu un metāla griežamās šķēres. Mehāniskajā darbnīcā kapteinis pasūtīja dažus desmitus atsperu no labākā tērauda, gan vislielākās un stiprākās, gan mazākas un vājākas. Pasūtījumā ietilpa lielā
daudzumā bultskrūves, uzgriežņi, visdažādāko izmēru stellatslē- gas. Carls Bleks samaksāja dārgāk par parasto cenu, un pasūtījums tika izpildīts ārpus kārtas.
Uz visiem jautājumiem, kādam nolūkam viņš iegādājas tik daudz metāla, jūrnieks tikai noslēpumaini pasmaidīja.
Pūķis Oiho mierīgi gulēja savā slēptuvē. Pie viņa slepeni šad tad atnāca Ella, kurai kapteinis bija paziņojis par Burvju zemes sūtņu ierašanos. Bet sevišķi priecīga bija Ellas satikšanās ar Kaggi-Karr un Faramantu. Kaggi-Karr nevarēja vārdos izteikt savas jūtas, bet viņa tik maigi glaudās meitenei klāt, ka viss bija saprotams arī tāpat. Faramants nodeva Ellai kvēlu sveicienu no Biedēkļa, Dzelzs Malkas Cirtēja, Drošsirdīgā Lauvas un visiem citiem viņas draugiem. Viņš pastāstīja par draudīgajiem notikumiem, kas satricinājuši zemi, un beidzot paziņoja Ellai Biedēkļa ielūgumu pārcelties uz Smaragda pilsētu par skolotāju, kad būs beigusi koledžu.
Biedēklis solījies Ellas skolai uzcelt tādu ēku, kāda pasaulē vēl nav redzēta. Skolas plāns jau bija Valdnieka galvā, un kok- pauri sākuši gatavot būvmateriālus, tikai tieši tad viņiem uzkritusi nelaime. Bet ar šo likstu viņi tikšot galā un skolu uzcelšot. Ella pasmaidīja un solījās padomāt par tik pagodinošu priekšlikumu.
Atvadoties Faramants uzdāvināja Ellai savas zaļās brilles — Burvju zemes suvenīru. No viņa puses tas bija liels upuris: izpildot Lielā Gudvina pavēli, Vārtu Sargs daudzus gadus nebija noņēmis brilles un pieradis pie tām kā pie savas sejas daļas.
Naktīs Tims un Enna ar ratiņiem pieveda pūķim dažādus gardumus: katlu biezputras, piecus spaiņus vārītu biešu, divus maisus maizes un vēl daudz citu ēdienu.
Kamēr darbnīcā izpildīja Carla Bleķa pasūtījumu, jūrnieks nesēdēja, rokas salicis. Mazā būrīša vietā, kurā bija atlidojuši Faramants un Kaggi-Karr, izveicīgais meistars uztaisīja plašu kabīni: tajā varēja ērti izvietoties četri cilvēki ar bagāžu. Ņemt līdzi mehāniskos mūļus — par to nevarēja būt ne runas. Pirmkārt, tad vajadzētu pārāk lielu kabīni; otrkārt — un tas bija pats galvenais — mūļi Dzeltenajā Miglā nevarētu uzlādēties ar saules enerģiju un tātad būtu lieki.
Un tā pienāca atvadu stunda. Visi divu fermu iedzīvotāji dziļā naktī sapulcējās pie vientuļās gravas. Līdzās gravai uz klaja laukumiņa melnēja pūķa kolosālais ķermenis. Pirms izlidošanas Oiho notiesāja dubultporciju, lai atceļā nejustu izsalkumu. Kabīne pie spārnainā pūķa rumpja bija piesprādzēta ar stiprām siksnām, ķīpas ar skārda loksnēm, atsperēm un instrumentiem novietotas tuvāk astei. Pūķim bija jānes smaga krava, bet viņa milzīgajam spēkam tas nebija nekas.
Pēdējie sirsnīgie skūpsti, apskāvieni, laba vēlējumi un stingri norādījumi… Pirms kāpa pa virvju kāpnēm, jūrnieks noprasīja Ennai:
— Vai tu neaizmirsi paņemt Tilliju-Villiju?
— Nē, tēvocīt, tas ir manā mugursomā.
Tillijs-Villijs bija pagānu dieviņš, ko kapteinis uzdāvināja Ennai. Šis bija visneglītākais no Kuru-Kusu salas atvestais dieviņš. Kādam slepenam nolūkam Carls Bleks to ņēma līdzi, jūs uzzināsiet vēlāk.
Pēdējais kabīnē ierausās Tims O'Kellijs. Viņš nesa padusē sunīti Artiņu, kurš arī kļuva par neparastās Burvju zemes glābšanas ekspedīcijas locekli.
Oiho savicināja varenos spārnus, ap pavadītājiem sagriezās putekļu un sausas zāles vērpete, un, lūk, pūķis jau nozuda tumšajās nakts debesīs.