Ceļinieki, kabīnei lēni šūpojoties, dažas stundas mierīgi nogulēja uz ērtiem dīvāniņiem. Kad Carls Bleks un pārējie pamodās, aiz muguras jau bija daudzi desmiti jūdžu. Kapteinis un viņa ceļabiedri pabrokastoja un sāka raudzīties ārā pa kabīnes lodziņiem. Tomēr maz ko varēja saskatīt no lielā augstuma, kādā turējās Oiho, un bērniem kļuva garlaicīgi.
Jūrnieks iesāka garu stāstu par piedzīvojumiem Dienvidāfrikā toreiz, kad vēl bija jauns.
Pūķis Oiho nesa un nesa cilvēkus uz saviem varenajiem spārniem, un priekšā parādījās Lielais tuksnesis, draudīgs, nepārvarams šķērslis kājāmgājējiem un jātniekiem. Lielais tuksnesis cieši norobežoja Burvju zemi no pārējās pasaules. Bet Oiho
viegli un atri vēcināja milzīgos plevainos spārnus, viņu nebiedēja ne smiltis, ne melnie Gingemas akmeņi.
Melnie akmeņi! Cik daudz atmiņu ar tiem saistījās kabīnes pasažieriem! Raudzīdamies pa logu, Carls Bleks atcerējās, kā trijatā ar Ellu un Totiņu pie Melnā akmens gandrīz galu dabūja aiz slāpēm un kā vārna Kaggi-Karr viņus izglāba, atnesdama brīnumvīnogu ķekaru. Droši vien arī vārna domāja par to pašu, jo paskatījās uz jūrnieku tik izteiksmīgi, it kā gribēdama teikt:
«Atceros, visu atceros un nebūt ar to nelepojos.»
Carls maigi noglaudīja Kaggi-Karr, un tā piekļāvās pie viņa krūtīm.
Bet Tims un Enna, ieraudzījuši dzeltenajās smiltīs divus melnus plankumiņus, runāja par to, kā pagājušajā gadā šajā vietā meitene gandrīz, gandrīz aizgāja bojā — un, ja Hanibāls nebijis tik spēcīgs un izturīgs, Enna būtu palikusi tur uz laiku laikiem.
Bet nu zem pūķa spārniem parādījās Pasaules apkārtkalni, ko bija radījis Lielais Burvis Gurikaps. Nepārejams kalnu grēdu un dziļu aizu haoss ar vēl neizpētītiem noslēpumiem aizstiepās lejā, un Enna un Tims ar izbrīnu domāja par to, cik veikli un izmanīgi bijuši viņu mehāniskie mūļi, pārvarēdami tādus šķēršļus. Smiedamies zēns un meitene viens otram solījās turpmāk Pasaules apkārtkalnus šķērsot tikai uz pūķa vai — ļaunākā gadījumā — uz milzu ērgļiem, līdzīgiem iepriekšējā ceļojumā sastaptajiem.
Sniegotās virsotnes un ledāji aizpeldēja lejā, neapžilbinādami cilvēku skatienus. To baltumu un spožumu piekrēsloja Dzeltenās Miglas slānis, kas klāja kalnus. Tiesa, redzamību tas šeit netraucēja.
Pavisam kas cits sagaidīja mūsu varoņus, kad viņi nokļuva virs Burvju zemes. Pati par sevi migla nebija tik bieza, bet no augstuma, kādā lidoja Oiho, zeme nepavisam nebija redzama. Varenais pūķis pastiprināti vēcināja spārnus, bet dzeltenā dūmaka viņu ietina no visām pusēm, un likās — viņš pat nekustas no vietas.
Kaggi-Karr un Artiņš sāka runāt jau tajā laikā, kad Oiho lidoja pāri kalniem. Vārnas prasme runāt ļoti noderēja mūsu ceļiniekiem. Kaggi-Karr taču bija krustām šķērsām izskraidī-
jusi visu Burvju zemi un pazina to labi. Viņa izlīda no kabīnes, nosēdās Oiho uz galvas un sāka komandēt.
Vispirms Kaggi-Karr lika pūķim nolaisties zemāk un lidot pār zemi pļaujošā lidojumā. Kļuva redzami virszemes priekšmeti, un varēja pareizi noteikt ceļa virzienu.
— Pa labi! Taisni! Pa kreisi! — komandēja vārna, un Oiho paklausīgi izpildīja viņas pavēles.
Pasažieri lūkojās lejup. Enna bēdīgi sasita plaukstas un sāka raudāt. Kas bija noticis ar Burvju zemi?! Kur līksmās pļaviņas ar garo zāli un skaistajām puķēm? Kur zaļo biržu biezā lapotne ar sulīgi piebriedušajiem augļiem, ar daudzkrāsainajiem papagaiļiem, kas lēkāja no zara uz zaru, skaļi sasaukdamies. Lejā viss bija pelēks un izmiris.
Plašos laukus klāja sniegs, sniega pārslas sedza koku kailos zarus, auksts vējš dzenāja nobirušās lapas. Nekur ne zvēra, ne putna, bet zeltītās un sudrabotās zivtiņas paslēpušās zem ledus garozas, kas klāja dzidros strautus.
Pat Faramantu pārsteidza drūmā pamestības aina. Tikai pirms sešām dienām viņš bija atstājis Burvju zemi, dodamies aiz kalniem, un kādas baigas pārmaiņas tajā notikušas šajās dienās! Kādu varu sagrābusi ziema pār kādreiz gaišo, saulaino novadu!
Netālu meža vidū parādījās gara, gluda strēle. Vērīgā Kaggi- Karr uzminēja, ka tas ir dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš, kaut arī sniega nosegts.
— Uz priekšu un pa labi! — vārna pavēstīja pūķim. — Tagad mēs nenomaldīsimies.
— Un kā mūs gaida! — nopūtās Faramants.
Oiho uzņēma ātrumu, bet te uz ceļa parādījās milzīgs stāvs zilā mantijā. Tas spilgti izcēlās uz baltā sniega fona. Faramants saķēra Carlu Bleķu aiz rokas un, šausmās stostīdamies, nomurmināja:
— Arahna!
Burve bija atlaidusies uz Gremoņu zemi papriecāties par savu roku darbu. Viņa gāja pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, nesdama padusē sarullēto lidojošo paklāju, un sajūsmā mežonīgi smējās. Uzlaizdama Burvju zemei Dzelteno Miglu, viņa pati nebija paredzējusi, ka tai būs tik postošas sekas. Burve smējās, un viņas balss dārdēja pa kailo mežu kā pērkona grāvieni.
Drīz Arahnas draudīgais stāvs palika aiz muguras, un lejā atkal viss bija tukšs un kluss.
Negaidītā tikšanās Čarlam Blekam lika pārdomāt, cik smaga būs cīņa ar ļauno, tik milzīgiem apmēriem apveltīto burvi. Bet šī doma neiebiedēja vienkājaino jūrnieku, tā tikai viņu iedvesmoja uz visasāko, nežēlīgāko cīņu ar burvi.
— Pagaidi tikai, nolādētā, — kapteinis murmināja, — es tev uzlaidīšu Tilliju-Villiju, tad tu pati lēkāsi aiz bailēm, zvēru pie austrumjūru taifūniem!
— Ko tu tur runā, tēvoci Cari? — brīnījās Enna. — Vai gan mūsu mazais dieviņš var nobiedēt tādu milzeni?!
— Nekas, meitenīt, nesteidzies, visam savs laiks! — Kapteinis pasmaidīja.
Nākamās dienas rītā pūķis nolaidās Smaragda pilsētas centrālajā laukumā.