Carla Bleķa un bērnu ierašanās Smaragda salas iedzīvotājiem izvērtās par lieliem svētkiem. Pilsēta bija zaudējusi savu agrāko krāšņumu: jumti un ielas klāti ar sniegu, vairs nekur nemirdzēja smaragdi; strūklaka laukumā izsīkusi; Dzeltenajā Miglā namu košais krāsojums izskatījās blāvs.
Bet acumirklī pilsētā izplatītā vēsts, ka ieradies Alilzis no aizkalnes, iedarbojās maģiski. Aukstums, kas ar katru dienu pieņēmās, spieda pilsētniekus sablīvēties pūļos. Biedēkļa pilī, kur Lestars ar dievu uz pusēm bija ierīkojis centrālo apkuri, glābās sievietes ar bērniem, vecīši un vecenītes. Kam nepietika vietas pilī, tie salasījās kopā mazās istabiņās, cenzdamies tās piesildīt ar saviem ķermeņiem. No mājām cilvēki izgāja tikai galīgas nepieciešamības gadījumā, ja, piemēram, pienāca kārta doties uz mežu pēc malkas pilij. Tad meža cirtēji savilka mugurā visu apģērbu, kāds vien tiem bija.
Bet tagad — vai vecs, vai jauns — visi saskrēja pilsētas laukumā un ielās, gaisā lidoja cepures, skanēja jūsmīgi saucieni par godu Milzim no aizkalnes un viņa ceļabiedriem — diviem drosmīgiem bērniem. Naivajiem ļautiņiem likās, ka nu jau glābiņš ir klāt, ka tagad viņiem klāsies labāk. Tomēr līdz glābiņam vēl bija tālu. Tāpat kā agrāk, gājēji virzījās šaurā redzamības lokā, arvien apstādamies pie ceļa rādītājiem un lasīdami uzrakstus; vēl arvien viņu mutes klāja rafaloo lapas, bet acīm priekšā bija brilles ar aizsargapvalkiem. Un, lai mērs būtu pilns, pie visa klāt šis nepierastais mokošais aukstums, kas līda līdz kauliem.
Sagaidot dārgos viesus, Biedēklis iznāca no pils, un hronikā tas tika atzīmēts kā visaugstākais pagodinājums, kādu jel kad Smaragda zemes Valdnieks parādījis apmeklētājiem. Vēl vairāk — apskaudams Ennu ar savām mīkstajām, vārgajām rokām, Biedēklis spēra dažus dīvainus dejas soļus, iedziedādamies:
— Ei-hei-hei-hei-ho, es atkal, atkal, atkal kopā ar Ennu!
Bet šo pēdējo faktu hronika kautri noklusēja: vai nu vērts nākamajām paaudzēm atklāt tik ievērojama valsts darbinieka kā Biedēklis Gudrais sīkās vājībiņas.
Tikko bija beigusies glābēju ekspedīcijas sagaidīšanas svinīgā ceremonija, Troņa zālē atklāja paplašinātu Lielās Padomes sēdi. Šoreiz bez parastajiem tās locekļiem piedalījās ievērojamākie pilsētnieki un pat daži kokpauri, starp kuriem sevišķi izcēlās brigadieri Vatiss un Daruks, kā arī bijušais koka armijas ģenerālis Lans Pirots, kurš tagad kādā pilsētas skolā bērniem mācīja dejas. Viņš bija palicis bez darba — traģisko notikumu dēļ skolas bija slēgtas.
Sēdi atklāja Biedēklis. Viņš atteicās no referāta, bet aprobežojās ar īsu ziņojumu: visi klātesošie taču bija lietas kursā un daudz runāt nebija vajadzīgs. Biedēklis aicināja pierakstīties runātgribētājus.
Pirmais ņēma vārdu Carls Bleks.
— Es neesmu orators, esmu lietišķs cilvēks, — iesāka vien- kājis jūrnieks, pa paradumam pakšķinādams neaizdedzināto pīpi. — Tāpēc es uzreiz sākšu ar konkrētiem priekšlikumiem. Cīņai pret Arahnu mums nepieciešams pārvietojams cietoksnis, kurā rast patvērumu no burves uzbrukumiem un no kura mēs izdarītu negaidītus izrāvienus pēc visiem militārās zinātnes likumiem. Būvēt tādu patvertni būtu ilgs un grūts darbs, jo vairāk tāpēc, ka mūs gaida cits svarīgs darbs, par kuru es runāšu vēlāk. Un es ierosinu šim mērķim izmantot kulbu, kurā uz Burvju zemi atlidoja Ella.
Kapteiņa priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi.
— Šo kulbu es pats kādreiz taisīju savai māsai Annai un viņas vīram Džonam, — turpināja Carls, — un zinu, ka tā kalpos vēl daudzus gadus. Mēs to novietosim uz riteņiem, un lai tad burve pamēģina kaut ko padarīt tās garnizonam!
Atskanēja aplausi un saucieni «Urā!».
Enna un Tims pastāstīja, ka pagājušajā gadā viņi kulbu redzējuši un tā esot lieliski saglabājusies.
Nevelkot lietu garumā, kā tas notiek dažās loti cienījamās iestādēs, Biedēklis uzdeva brigadieriem Vatisam un Darukam tūlīt sasaukt savus strādniekus un nekavējoties doties pēc kulbas uz Gremoņu zemi. Lans Pirots, kuram bez darba bija garlaicīgi, pieteicās šo vienību komandēt.
Nenogurdināmie, pret Dzelteno Miglu nejūtīgie koka cilvēki solos dienu un nakti un pēc dienām sešām atgādās kulbu Smaragda pilsētā. Vatiss, Daruks un komandieris Lans Pirots devās izpildīt pavēli.
— Otrs jautājums, — turpināja Carls Bleks. — No māsasmeitas Ennas stāstījuma es zinu, ka viņa atstājusi pie Dzelzs Malkas Cirtēja sudraba stīpu, kas tās valkātāju padara neredzamu. Šī stīpa jāatgādā šurp. Tims O'Kellijs, kļuvis neredzams, ielavīsies Arahnas īpašumos, veiks tur izlūkošanu, un iespējams, ka viņam izdosies nočiept viņas buramo vārdu grāmatu. Tad mēs vienā mirklī atbursim Burvju zemi no postošās Dzeltenās Miglas.
— Lūdzu vārdu paskaidrojumam! — Piecēlās Dzelzs Malkas Cirtējs. Mulsi grozīdams rokās piltuvi — savu cepuri, viņš sacīja: — Mēs paši būtu izmantojuši stīpu tādā nolūkā, kā jūs sakāt, bet, ak vai …
i— Jūs to pazaudējāt! — Sarūgtinātā Enna uzlēca kājās.
— Jā, mums par lielām bēdām, — atzinās Malkas Cirtējs. — Tas notika tā. Manai saimniecei Fregozai bija pieradināta stirniņa Auna. Reiz Fregoza joka pēc uzlikusi stīpu Aunai ap galvu, nejauši nospiedusi rubīna zvaigznīti — un stirniņa pazudusi. Uztrauktā sieviete bez panākumiem izsaukusies savu mīluli, lai noņemtu tai stīpu. Stirna aizbēgusi no pils, un viņas pēdas tā arī neesam uzgājuši…
Enna apraudājās, un veltīgi viņu pūlējās nomierināt Biedēklis, Lauva un Malkas Cirtējs. Viņa tik ļoti bija mīlējusi lapsu karaļa skaisto dāvanu.
— Jā, tas ir liels, smags zaudējums, — sacīja apbēdinātais Carls Bleks. — Bet labi, ka es nerēķinājos tikai ar stīpu un sagatavoju citu līdzekli cīņai ar burvi. Jūs nocēlāt no Oiho muguras maisus ar skārdu un atsperēm? — viņš griezās pie Fara- manta.
— Jā, to pēc manas pavēles izdarīja kokpauri un ienesa kravu pagrabā.
— Ļoti labi! Redziet, — jūrnieks vērsās pie sapulces, — esmu sagudrojis izgatavot pašgājēju milzi — mūsu galveno ieroci cīņā ar burvi Arahnu. Tādēļ atvedu līdzi nepieciešamos materiālus — skārda plāksnes, atsperes …
Klātesošo sajūsmai nebija robežu. Logu stikli drebēja no skaļiem kliedzieniem, parkets brakšķēja no kāju dimdināšanas. Biedēklim vajadzēja ilgi skandināt priekšsēdētāja zvaniņu, lai nodibinātu kārtību. Kad cilvēki pieklusa, Carls jautāja mehāniķim Lestaram:
— Vai es varu cerēt uz jūsu palīdzību? Darbs ir steidzams, un mums vajadzēs daudz cilvēku.
Lestars dedzīgi apliecināja jūrniekam, ka ir viņš pats, ir viņa palīgi stājas Milža pilnīgā rīcībā.
— Mēs gulēsim naktī divas trīs stundas un ātri izgatavosim tādu milzi, kas mērosies spēkiem ar Arahnu! — iesaucās mehāniķis. — Starp citu, mēs arī no Violetās zemes paņēmām līdzi daudz dažādu instrumentu, kas tagad noderēs.
— Enna, kur ir tavs Tillijs-Villijs? — noprasīja Bleks.
— Seit, tēvoci.
Meitene izņēma no mugursomas statujiņu un pasniedza jūrniekam. Carls Bleks pacēla to augstāk, lai Padomes locekļi labāk saskatītu.
Atskanēja pārsteiguma saucieni. Dieviņš izskatījās briesmīgs. Garenās, šķībās acis raudzījās nikni, draudoši. Zemo pieri šķēla dziļa rieva. Lielā mute bija saviebta ļaunā smīnā, no tās rēgo- gojās milzīgi, balti ilkņi. Seja pauda nepielūdzamu niknumu un naidu pret visu pasauli.
Skatītāji drūmi vēroja Tilliju-Villiju, bet sešgadīgs puisēns, ielīdis sēžu zālē meklēt tēvu, sāka šausmīgi brēkt, un to steidzīgi izveda no zāles.
— Skaists? — ironiski jautāja Carls.
— Tāds ķēms mūsu zemē nekad nav redzēts, — pārliecināti teica Lauva. — Pat zobenzobu tīģeri neizskatījās pēc tādiem briesmoņiem.
— Nu, lūk, šo malaci mēs ņemsim par paraugu pašgājējam milzim. Iedomājieties, kas tas būs par briesmekli, būdams trīsdesmit olektis garš!
— Jā, tas izskatīsies ļoti iespaidīgi, — piekrita Biedēklis.