Darbnīcu ierīkoja plašajā pils pagrabā, kur vēl stāvēja ēvel- soli. Uz tiem Urfins Džīss ar palīgiem bija izgatavojis kokpau- rus. Telpu apgaismoja daudzas sveces. Gaisu pagrabā attīrīja ar ugunskuru palīdzību, un sveces deva pietiekami daudz, gaismas.
Darbi ritēja pilnā sparā. Carls Bleks izgatavoja rasējumus, un pēc šiem rasējumiem no skārda plāksnēm izgrieza apgata- veņus nākamā milža Tillija-Villija rumpim, galvai, rokām un kājām. Tillija-Villija vārds tam tika dots par godu pagānu dieviņam. Bleķa darbs prasīja lielu precizitāti: izgrieztās detaļas vajadzēja izdauzīt ar koka āmuriņiem, lai attiecīgi izliektu un pēc sakniedēšanas tās iegūtu cilvēka ķermeņa apveidu. Mazākā kļūda aprēķinos radītu nelabojamas sekas.
Darbu sarežģīja Tillija-Villija milzu apmēri. Carls Bleks un Lestars nolēma, ka Tillijam-Villijam augumā jāpārspēj Arahna. Tikai tad burve sajutīs bailes varenā pretinieka priekšā, un tas viņu novedīs pie sakāves un bojāejas.
Katrai rokai izlietoja četras piecas skārda plāksnes, kājai septiņas astoņas, bet milzīgajam rumpim pat divdesmit. Par laimi, Carls Bleks no Kanzasas bija atvedis materiālus pietiekošā daudzumā.
Divdesmit un pat vairāk stundu diennaktī darbnīcā kauca urbji, klaudzēja āmuri, ēzēs kvēloja dzelzs stieņi, kalēji kala kniedes. Zem pagraba zemajām velvēm bija tik karsti, ka ļaudis noplūda sviedriem, bet dažreiz pat zaudēja samaņu. Tomēr neviens nepameta darbu, visi strādāja pašaizliedzīgi, saprazdami, ka no viņu darba atkarīga dzimtenes glābšana.
Un, lūk, pagraba kaktos parādījās kolosāli nākamā milža gurni, ceļgali, pleci. Tie atgādināja metāliskus tuneļus, pa kuriem brīvi kustējās mazie Mirkšķoņi ar saviem instrumentiem. Šīs daļas vajadzēja savienot ar locītavām, lai iznāktu kājas un
rokas.
Mehāniskā kolosa milzīgajā galvā izurba divas lielas, garenas šķirbas acīm, caurumu mutei. Tillija-Villija rumpi nolēma samontēt pagalmā; ja to darītu pagrabā, tad neizdabūtu pa durvīm ārā.
Bet uztaisīt milža rumpi, galvu un locekļus bija tikai daļa darba, pie tam ne galvenā. Tillijam-Villijam taču būs jāstaigā un jāskrien, jārīkojas ar ieročiem — zobenu un vairogu. Tādēļ viņu vajadzēja piepildīt ar daudziem zobratiņiem, svirām, atsperēm, lielām un mazām, kas milzim aizstātu muskuļus; tas prasīja lielu māku un laiku. Par laimi, Mirkšķoņi jau kopš seniem laikiem bija slaveni kā lieliski meistari, bet pēdējos gados viņu prakse papildinājās, izjaucot un saliekot Dzelzs Malkas Cirtēju ar tā sarežģītajiem mehānismiem.
Darbs ritēja paātrinātā tempā, kavēties nedrīkstēja: aukstums diendienā pieņēmās. Visatbildīgāko darba daļu — zobratu, sviru un atsperu ierīkošanu veica Carls un Lestars; viņi gulēja pa divām stundām diennaktī un tik ļoti nomocījās, ka tikko turējās kājās. Lai darba laikā atkautos no miega, viņi dzēra nuh-nuh koka riekstu novārījumu.
Beidzot viņi bija tik tālu, ka varēja sākt vispārēju gigantiskā mehānisma montēšanu. To varēja darīt tikai ārā. Atsevišķas roku un kāju daļas izdevās izvilkt pa durvīm, bet galva negāja cauri, vajadzēja uzlauzt sienu.
Pagalmā vairākās vietās sprēgāja ugunskuri, pie kuriem strādnieki šad un tad pieskrēja sildīties. Ugunskuri noderēja arī gaisa attīrīšanai, un meistari ne vienu reizi vien ar labu vārdu pieminēja Urfinu Džīsu: ne sevišķi ērti būtu strādāt ar rafaloo lapām kā uzpurņiem uz sejas. Namdari jau bija sagatavojuši kāpnes un podestus, kurus pārbīdīja no vienas vietas uz otru. No spēcīga šķērsbaļķa, kas savienoja divus augstus stabus, nokarājās bloki.
Montēšana sākās ar to, ka zem šķērsbaļķa stiprās virvēs pakāra Tillija-Villija rumpi. Lai to paceltu vajadzīgajā augstumā, caur blokiem ritošās virves pēc Carla Bleķa komandas vilka simt septiņdesmit cilvēku un vēl arī pats Dzelzs Malkas Cirtējs.
Rumpis bija vissvarīgākā un atbildīgākā pašgājēja giganta daļa. Tur koncentrējās visu viņa kustību vadība, un tāpēc Tillija- Villija vēderā meistari ierīkoja ērtu kabīnīti, kurā varēja iekļūt pa šaurām durtiņām. Pie kabīnītes grīdas pieskrūvēja mīkstu grozāmo krēslu. Tajā sēdot, cilvēks, kurš vadīs Tillija-Villija kustības, varēs aizsniegt visas sviras un podziņas, kas iedarbina atsperes. Pats par sevi saprotams, ka šāds cilvēks varēja būt vienīgi Lestars, visizveicīgākais Mirkšķoņu zemes mehāniķis; viņš taču bija izgudrojis daudzus aparātus un ierīces un pats tos uzstādījis. Te noderēja arī viņa mazais augums. Pie tam spēka un izturības Lestaram vēl bija atliku likām.
Uzkāruši rumpi, strādnieki sāka tam piestiprināt rokas, kājas, galvu. Ierīci apņēma vesels virvju tīkls, pa kurām, dūmu un miglas ielenkti, slīdēja iekārti šūpuļi, un, no tiem ārā izliekušies, meistari strādāja ar urbjiem un cirtņiem, ar āmuriem un knaiblēm.
Balsu dūkoņa, bloku čirkstoņa, āmuru klaudzieni sajaucās miglainajā gaisā. Tillija-Villija milzīgā figūra arvien vairāk ieguva cilvēka apveidu.
Beidzot pienāca svinīgais brīdis, kad visi mehāniskie darbi bija pabeigti, atsperes un aparāti salikti savās vietās un gigants Tillijs-Villijs stingri nostājās uz savām milzīgajām kājām. Viņa atsperu un locītavu ieziešanai vajadzēja izlietot veselu mucu eļļas.
Tagad pienāca kārta krāsotājiem. Milža galvas izkrāsošanu uzdeva labākajiem meistariem, īstiem sava darba māksliniekiem. Tie labi apskatīja no Kuru-Kusu salas atvesto dieviņu un nostrādāja godam.
Katrs, kas uzskatīja Tillija-Villija nikno seju, viņa ļaunās šķībās acis, drausmīgi atņirgto muti ar milzīgajiem ilkņiem, šausmās sāka streipuļot. Rumpi, rokas un kājas izkrāsoja pēc viduslaiku bruņinieku bruņu parauga. Lai līdzība būtu pilnīga, viņam trūka vienīgi vairoga, zobena un šķēpa. Bet milzīgais zobens jau bija izkalts, un tas bija tik smags, ka četrdesmit cilvēku to tik tikko varēja kustināt. Un zem stiprā dzelzs vairoga varēja no lietus paslēpties viss simts cilvēku. Būtu bijis labi Tillijam-Villi- jam izgatavot arī šķēpu, bet šķēpus bruņiniekiem nesuši ieroču nesēji, tāpēc no šķēpa vajadzēja atteikties. Kur lai ņemtu tādam gigantam piemērotu ieroču nesēju?
Tillija-Villija veidotāji bija apmierināti ar savu lolojumu.
— Jā, — teica Carls Bleks, — kad Arahna ieraudzīs mūsu mazulīti, viņai dūša sašļuks papēžos.
— Un es vēl papūlēšos, — piebilda Lestars, — lai šis mazulītis trenkā ienaidnieku kā vilks zaķi.
«Mazulītis» Tillijs-Villijs nebija mēms. Viņa rīklē ierīkoja sirēnu, kas varēja mainīt skaņas augstumu no viszemākā līdz visaugstākajam. Un, kad to pirmo reizi palaida izmēģinājumam, pilsētā izcēlās šausmīgs tracis. Mežonīgās, griezīgās skaņas izdzina visus iedzīvotājus no mājām. Ļaudīm likās, ka pienākusi pastardiena, un viņi šausmās skraidīja pa ielām, dzeltenajā dūmakā uzgrūzdamies cits citam. Tikai pa pilsētu izsūtītie ziņneši nomierināja tautu. Carls Bleks apmierināts berzēja rokas, pastiprināti pakšķināja pīpi un zvērēja pie visu platumu viesuļvētrām, ka pašgājējs gigants spīdoši tiks galā ar savu uzdevumu.
Pienāca laiks sākt karagājienu pret burvi. Jau dažas dienas pirms darbu pabeigšanas apzinīgie kokpauri uz saviem pleciem bija atnesuši Ellas kulbu. Tā tika uzstādīta uz šim nolūkam pagatavotiem riteņiem, durvis un logi nostiprināti, iekšējā iekārta atjaunota — kaut vai tūlīt dodies ceļā!
Tā kā Burvju zemes mazajiem zirdziņiem nebūtu pa spēkam tik smagu kulbu pavilkt, tad Biedēkļa štābs nolēma, ka pārvietojamo cietoksni vilks kokpauri. Viņiem uzlika vēl arī citu pienākumu — iedarbināt pašgājēju milzi.
Atsperes, kas iekustināja milža rokas, kājas, kaklu, bija tik stingras, ka te varēja līdzēt tfkai kokpauru spēks. Vairāki koka cilvēki uzrausās uz Tillija-Villija rumpim pieslietajām kāpnēm un iebāza uzvelkamās atslēgas speciālos caurumos. Atslēgas pagriezās čirkstēdamas, atsperes dūca no sasprindzinājuma, bet, uzvilktas līdz galam, tās varēja darboties vairākas stundas.
Par galveno priekšnieku visiem kokpauriem, kas devās karagājienā, iecēla bijušo ģenerāli Lanu Pirotu. Viņš izrādījās spējīgs administrators.