Garā, šaurā Pasaules apkārtkalnu aiza izbeidzās ērtā, siltā alā ar augstu velvi, gludām sienām un līdzenu grīdu. Vistālākajā alas kaktā atradās milzīgi augstas cisas, un tur uz mīksta sūnu klājiena dzijā miegā gulēja gigantiska auguma sieviete.
Viņas miegs bija neparasts: tas ilga desmitiem gadu simteņu. Kas gan bija pratis pieveikt šo milzeni, kas un par kādām ļaundarībām bija viņu iegremdējis burvju miegā?
Lai uzzinātu, kā un kāpēc notika tāds brīnums, domās pārcelsimies pagātnē pirms dažiem gadu tūkstošiem — tajos tālajos laikos, kad zemē, kuru vēlāk nosauca par Burvju zemi, ieradās varenais burvis Gurikaps[1].
Tas bija Gurikaps, kas norobežoja Burvju zemi no pārējās pasaules ar Lielo tuksnesi un Pasaules apkārtkalniem, viņš arī apveltīja šīs zemes dzīvniekus un putnus ar cilvēku valodu, viņš lika pār tās mežiem un laukiem augu gadu spīdēt karstai vasaras saulei.
Daudz laba Gurikaps izdarīja Burvju zemei, un mazo cilvēciņu ciltis, kas tajā mita, dzīvoja priecīgi un laimīgi, strādādamas mierīgu darbu.
Bet pagāja tūkstoš gadu, varbūt pat divi tūkstoši, un Burvju zemes iedzīvotājiem sāka uzklupt pēkšņas nelaimes. Te skaidrā laikā ļaužu mītnēm uzbrūk viesuļvētra un sagāž mājas, nositot un sakropļojot tos, kas nepaspēja laikā pabēgt; te plūdi apslīcina piekrastes ciemu; te mājlopiem uzkrīt sērga, desmitiem govju un aitu iet bojā.
Pašķirstījis savas maģiskās grāmatas, Gurikaps uzzināja, ka no lielās pasaules Burvju zemē ieradusies burve Arahna.
Augumā tā Gurikapam tikai līdz jostas vietai, bet labajam burvim galva sniedza līdz visaugstāko koku galotnēm. Arī Arahna bija milzene, bet mazāka — pavisam kādas trīsdesmit olektis gara.
Arahna bija ļoti ļauna burve. Ja viņai kaclu dienu neizdevās nevienam kaitēt, tā diena likās veltīgi nodzīvota. Toties, nodarījusi kādam ļaunu, viņa smējās tik skaļi, ka tuvējā birzī koki līgojās un birdināja augļus.
Tikai pret vienu cilvēku cilti Arahna izturējās iecietīgi — pret nelielo rūķu cilti, kurus tā bija atvedusi pāri kalniem uz Burvju zemi. Rūķi viņai kalpoja uzticīgi un padevīgi, viņu senči bija to zvērējuši. Bet, ja burve nodarītu pāri saviem pavalstniekiem, tad rūķi izklīstu pa visu zemi, un mēģini nu tos atrast biezos mežos un garajā pļavas zālē: augumā tie bija dažu sprīžu gaismā un prata apbrīnojami veikli slēpties.
Mazītiņie vecīši ar garām, sirmām bārdām un tīrīgās vecenītes baltās micītēs centīgi jo centīgi rūpējās par savu pavēlnieci. Viņi cepa tai vēršus un aunus, ganīja tos leknajās kalnu ganībās. Viņi cepa mīkstus raušus no kviešiem, ko audzēja savas nošķirtās ielejas auglīgajā zemē. Ar maziem lokiem viņi šāva treknus fazānus un irbes, auda drānu un krāsoja to zilu, un, kad burves vecās drēbes bija novalkātas, šuva tai jaunu mantiju.
Par šiem vērtīgajiem pakalpojumiem Arahna rūķus nepameta bez savas aizgādniecības — ar burvestībām Arahna viņu mūžu pagarināja līdz simt piecdesmit gadiem, viņu bērni uzauga neslimodami, viņu bultas trāpīja medījumu nekļūdīgi, un tīklos ķērās lielās zivis.
Bet Arahna labu darīja ne labprāt un sevi atalgoja tādējādi, ka citām cilvēku ciltīm sagandēja dzīvi. Kad to uzzināja Gurikaps, viņš nolēma ļauno burvi padarīt nekaitīgu. Bet kā to izdarīt? Visvienkāršāk liktos nosist burvi, iezveļot tai pa galvu ar vairākus pudus smago dūri. Tomēr burvis bija tik labsirdīgs, ka nekad nevienu nebija nogalinājis. Pat soļodams pa pļavu, viņš tīšām trokšņoja un švīkstināja kājas, un dažādas vardes un kukainīši paguva aizmukt no viņa milzīgo zābaku apakšas.
Gurikapam atlika tikai viena izeja: iemidzināt Arahnu uz ilgu laiku. Viņš pašķirstīja burvību grāmatu un atrada, ka visilgākais burvju miega laiks, kādā viņš var iemidzināt ļauno burveni, ir pieci tūkstoši gadu.
— Nekas, laiks ir diezgan ilgs, — Gurikaps domīgi nomurmināja. — Varbūt pa šo laiku viņa atradināsies no ļaundarībām … Bet te rakstīts, ka man jāsasprindzina viss gribasspēks, lai burvestība iedarbotos, un, pats galvenais, man jābūt blakus Arah- nai, kad es skaitīšu buramos vārdus, citādi tie neiedarbosies. Un tas ir visgrūtāk . ..
No visiem izlūkiem — zvēriem un putniem — Gurikaps uzzināja, ka Arahnu pēkšņi pārsteigt nav iespējams. Viņai apkārt pastāvīgi ņudzēja rūķi — tie savu kundzi brīdināja no visām briesmām. Bez tam burve prata pieņemt izskatu, kādu vien gribēja. Viņa varēja pārvērsties par lapsu vai ūpi, ziedošu ābeli vai sausu celmu. Viņu notvert bija ārkārtīgi sarežģīti.
Gurikaps pamatīgi sagatavojās sava nodoma izpildīšanai. Garos un šausmīgos buramos vārdus viņš iemācījās no galvas, lai vajadzīgajā brīdī nesajuktu un nebūtu ar acīm jāmeklējas pa maģiskās grāmatas rindiņām. Pēc tam viņš aicināja palīgā visus meža zvērus un putnus. Zvēri un putni labprāt atsaucās burvja aicinājumam: Arahna visiem bija pietiekami sariebusi, un viņi būtu priecīgi, ja tiktu no ļaunās burves vaļā.
Norunātajā dienā un stundā ieleju, kur atradās Arahnas mītne, ielenca neskaitāmi dažādu dzīvnieku bari. Bija sanākuši bizoņi un tauri, lauvas un tīģeri, hiēnas, šakāļi, vilki, āpši un zaķi, peles un žurkas, koku zaros lēkāja oposumi, caunas un vāveres. Gaisā riņķoja ērgļu, kondoru, vanagu bari, tarkšķēja žagatas, ķērca vārnas, ātriem spārniem gaisu šķeldamas, šaudījās bezdelīgas…
Šausmīgs troksnis un brēka skanēja visā apkārtnē. Un viss šis neskaitāmais karaspēks draudīgi virzījās uz Arahnas mītni, ielenca to no visām pusēm. Šo karaspēku vadīja milzis plīvojošiem sirmiem matiem, dusmās zvērojošām acīm. Bazūnes balsī, pārkliegdams savu daudzbalsīgo armiju, Gurikaps sauca:
— Nāc ārā, Arahna! Tev pienācis laiks atbildēt par visām tavām ļaundarībām!
Burves sirds nodrebēja bailēs. Sākumā viņa gribēja paslēpties alā, bet tad saprata, ka tur viņu visvieglāk notvers. Un vienā mirklī no alas izlidoja ērglis un mēģināja pagaist ērgļu barā. Velti! Ērgļi bija modri un nelūgto viesi pacienāja ar tik spēcīgiem nagu un knābju belzieniem, ka viltus ērglis acumirklī pārvērtās par bezdelīgu un iespruka žiglo putniņu drūzmā. Bet tie arī nesnauda un acumirklī atmaskoja viltnieci.
Arahna nepadevās. Peļu pūlī, kas līdzīgi biezam tepiķim noklāja zemi, parādījās vēl viena — pēc skaita varbūt simttūkstošā pele, bet arī to tūlīt pazina. Meža kaķis to sagrāba nagos un, aiz prieka elsdams, noņaudēja:
— Viņa ir te! Es viņu turu, pavēlniek!
Ne mirkli nevilcinādamies, Gurikaps nometās ceļos starp malā atlēkušām pelēm un ātri, ātri noskaitīja neatvairāmos buramos vārdus.
Un, ak, brīnums! Visā savā milzīgajā augumā burve Arahna nostiepās uz zemes. Viņa iegrima dziļā miegā, un kopš tā brīža viņai bija lemts nogulēt piecdesmit gadsimtus. ^ Burvis pateicās zvēriem un putniem par draudzīgo palīdzību, un tie ātri izklīda pa mežiem un laukiem. Gurikaps stāvēja domīgi pie aizmigušās burvenes un pēkšņi izdzirda klusu balsi. Ieskatījies viņš ieraudzīja rūķi, kas bija uzrāpies uz Arahnas krūtīm. Sirmbārdainais Antreno vērsās pie Gurikapa:
— Varenais pavēlniek! Tu esi iemidzinājis mūsu kundzēni, un mēs neuzdrīkstamies apstrīdēt tavu gribu — Arahna patiešām nodarījusi daudz ļauna. Bet viņa bija laba pret mums, un mēs negribētu, lai šakāļi un hiēnas pa gabaliņiem izvazātu viņas miesas. Ļauj mums novietot viņu alā un tur vāķēt, kamēr pienāks noliktā atmodas stunda.
Gurikaps pasmaidīja.
— Jūs — labie mazie cilvēciņi, es slavēju jūs par jūsu rūpēm. Dariet ar savu kundzēni, ko gribat, man nebija nolūka viņu nogalināt, es tikai centos neļaut viņai darīt ļaunu.
Gurikaps devās uz savu pili, bet rūķi Antreno vadībā ķērās pie darba. Kaut mazi augumā, viņi bija izveicīgi meistari. Daži no viņiem pagatavoja garus ratus, citi sakārtoja akmens guļvietu tālākajā vissiltākajā, visklusākajā alas kaktā un noklāja to ar biezu svaigas sūnas kārtu.
Pēc tam simtiem rūķu kā skudras aplipa ap savu aizmigušo pavēlnieci, ar bloku un sviru palīdzību uzvēla to uz ratiem, ieveda alā un ar milzīgām pūlēm noguldīja cisās.
Rūķi nezināja, cik ilgi lemts Arahnai gulēt, tāpēc rīkojās tā, lai viss būtu sagatavots, viņai jebkurā brīdī pamostoties.
Pie pagalvja stāvēja muca ar ūdeni, kuru bieži mainīja, lai tas nesabojātos. Pēc katrām trim dienām uz iesmiem cepa pāris vēršu: pavēlniece pamodusies taču būs izsalkusi. Bet, tā kā ga]a ilgi nevar glabāties, tad rūķi to apēda paši un tūlīt gatavoja jaunu. Krāsns vienmēr bija pilna ar svaigiem raušiem.
Vārdu sakot, lai arī kad pamostos burve, viņa nevarētu žēloties par savu kalpu nevīžību.
Rūķu paaudzes nomainījās cita pēc citas, bet ļaunā burve gulēja noburtā miegā: Gurikaps nebija buramos vārdus laidis vējā.
Simt gados reizi, kad Arahnas zilā mantija bija satrunējusi, vecītes vērpa dzijas, auda drānu, šuva jaunu mantiju, un rūķi ar pūlēm to uzvilka burves nejūtīgajam ķermenim.
Un cik ļoti modrie sargi rūpējās par alas tīrību! Grīdu, griestus un sienas slaucīja katru dienu, bet reizi nedēļā mazgāja. Telpā iekļuvušie odi, mušas un zirnekļi tika nežēlīgi iznīcināti, bet peles un žurkas izdzītas ar kaunu. Virs guļošās burves galvas bija uzstādīts vēdeklis, un augu diennakti dežurējošais sargs to kustināja, lai gaiss ap Arahnu nesasinaktu. Garā gadsimtu rinda bez pēdām aizslīdēja pāri Arahnai, un viņa, uzticīgo rūķu aprūpēta, gulēja mīkstajās cisās tikpat sārta un svaiga kā tajā brīdī, kad to bija iemidzinājis Gurikaps.
Gadu simteņu gaitā rūķi jau bija aizmirsuši, kādos apstākļos tikusi iemidzināta burve, un viņiem likās, ka viņa mūžīgi guļ savā alā apburtā miegā un gulēs līdz pasaules galam. Bet viņas aprūpēšana bija pārvērtusies reliģiozā rituālā, un to ļoti stingri ievēroja. Vismazāko atkāpi uzskatīja par grēku, un vecākie par to bez žēlastības sodīja.
Laiks tumšajā alā bija it kā apstājies, bet tas nestāvēja uz vietas lielajā pasaulē aiz Pasaules apkārtkalniem. Cilvēce no akmens darba rīkiem pārgāja uz bronzas, pēc tam uz dzelzs. Pa jūrām brauca buru kuģi. Pagātnē palika grieķu-persiešu kari. Noslaucīdami savā ceļā visu, pa iebiedēto Eiropu pārsoļoja Romas leģioni. Sākās un beidzās viduslaiku barbarisma laikmets. Kolumbs atklāja Ameriku, un Magelāna līdzgaitnieki pirmie no jūras braucējiem veica ceļojumu apkārt pasaulei.
Debesīs pacēlās gaisa baloni, pirmais tvaikonis ar riteņiem kūla ūdeni, pirmā neveiklā tvaika lokomotīve pa tērauda sliedēm vilka smieklīgas kastītes — vagonus … Bet burve vēl arvien gulēja apburtā miegā.
Kas bija noticis Burvju zemē? Arī tur vēsture sojoja savā lēnajā gaitā. Mazo ļautiņu ciltis mainījās cita pēc citas, radās un izira sīkās valstiņas, kas lepni bija sevi uzskatījušas par pasaules centru, karaliskās dinastijas sekoja cita citai. Visu to uzmanīgi vēroja rūķi, guļošās Arahnas pavalstnieki.
Kā neredzamas būtnes viņi siroja pa zemi, visu izlūrēja, noklausījās, iegaumēja. Un, tā kā gādīgais Gurikaps Burvju zemes tautām bija atklājis savas izgudrotās rakstības noslēpumu jau sen pirms tam, kad tā kļuva pazīstama lielajā pasaulē, tad rūķi rakstīja hroniku. Izlūki, atgriezušies dzimtajā alā, pastāstīja ikreizējam hronistam jaunumus, un viņš tos rūpīgi ierakstīja pergamenta tīstokļos, ko mazā tautiņa prasmīgi darināja no teļādām.
Un tādi pergamenta tīstokļi krājās un krājās, tie jau piepildīja veselu skapi alā, izveidojot patiesīgu stāstu par visiem notikumiem Burvju zemē piectūkstošgadīgā Arahnas miega laikā.
Rūķi uzskatīja hroniku par vislielāko svētumu, un, kad pabeigtais tīstoklis bija noguldīts plauktā, neviens neiedrošinājās tam pieskarties. Tā nu šie tīstokļi kā nevajadzīgs blāķis gulēja desmitiem gadu simteņu.