Pārvietojamā cietokšņa garnizona sastāvs bija šāds: Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs, Dins Hiors, Faramants, doktors Borils, Kaggi-Karr un viesi no aizkalnes — Carls Bleks, Enna, Tims un Artiņš. Lauvam ar viņa maslvo ķermeni kulbā neatradās vietas, un viņš, ļoti neapmierināts, palika Smaragda pilsētā. Kaujas nodaļas sastāvā bija arī Lestars, bet viņš ceļoja Tillija-Villija vēderā.
Apkārtnes novērošanai milža vēderā un mugurā bija ierīkoti vairāki aizstikloti apaļi lodziņi; caur tiem Lestars varēs redzēt visu, kas notiks priekšā un aizmugurē. Bet tās milzīgās acis, kas atradās Tillija-Villija galvā un varēja savās orbītās grozīties, bija domātas ienaidnieka iebiedēšanai. Tā sākumā bija nolēmuši Tillija-Villija veidotāji, bet īstenībā bija sanācis savādāk, par ko pastāstīsim vēlāk.
Viss bija sagatavots, lai dotos tālā un bīstamā ceļā. Pārtikas maisi un grozi, dzeramā ūdens muciņas pabāzti zem soliem, saindētais gaiss attīrīts ar Urfina Džīsa paņēmienu. Tas bija ļoti nepieciešami: pamēģiniet daudzas dienas no vietas pārpildītā kulbā elpot caur rafaloo lapām! Bet tagad indīgie Dzeltenās Miglas pilieniņi neiekļūs pārvietojamajā cietoksnī — tik blīvas bija tā sienas, grīda un jumts. Ventilācijai Lestars bija izurbis sienās dažus caurumus, un tos aizsargāja izturīgi filtri no rafaloo lapām. Lai kulbā justos labi, vajadzēja retāk iet ārā un ātrāk aizcirst aiz sevis durvis.
Lestars, ērti iekārtojies pašgājēja milža kabīnē, nospieda galveno palaišanas sviru. Tillija-Villija iekšās kaut kas noskrap- stēja, nodārdēja, atsperes noklikšķēja, un milzis sāka smagi soļot pa sasalušo zemi.
Un tad notika brīnums: pēc pirmajiem soļiem Tillijs-Villijs atdzīvojās! Protams, tādu notikumu varētu nosaukt par brīnumu Kanzasas, Ohaijo vai Konektikutas štatos, bet Burvju zemē tas bija gluži parasti.
Vai gan nedzīvoja, nekustējās un ar visām cilvēciskām jūtām un spējām nebija apveltīti salmu cilvēks Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs? Vai neatdzīvojās un nesāka runāt mehāniskie mūli Cēzars un Hanibāls, tiklīdz bija pārgājuši Burvju zemes robežu? Un to, ka Tillijs-Villijs pēkšņi atdzīvojās, visi pārgājiena dalībnieki atzina par priecīgu, bet nebūt ne brīnumainu notikumu.
Tillijs-Villijs, grozīdams galvu, apskatījās uz visām pusēm: viņa milzīgās acis, kas bija domātas tikai ienaidnieku iebiedēšanai, taču sāka redzēt!
Milzis ierunājās dobjā, rupjā balsī:
— Bet nu iedodiet man spoguli, gribu sevi apskatīt. Interesanti, kāds es izskatos no malas.
Pēc dažām minūtēm atnesa vislielāko spoguli, kādu vien varēja pilī atrast, to rūpīgi notīrīja un uzkāra pie šķērskoka, zem kura tika montēts Tillijs-Villijs. Milzis rūpīgi izvēlējās vietu, no kuras būtu labāk redzams, un ilgi apskatīja savu fizionomiju. Pēc tam sāka dobji smieties.
— Ai-vai, ai-vai, malacis, skaistulis! Nevienām no jums, cilvēkiem, nav tik izteiksmīgu acu, zvēru pie viesuļvētrām! — sajūsmā kliedza Tillijs-Villijs.
Visi, kas to dzirdēja, neviļus sāka smieties: izrādījās, ka jau montēšanas laikā milzis paguvis pārņemt kapteiņa Bleķa jūrnieku vārdiņus. Cik gan daudz brīnumu šajā neparastajā zemē … Bet Tillijs-Villijs turpināja:
— Un kādi man simpātiski vaigi, kāds burvīgs zods! Jūs, cilvēki, salīdzinot ar mani, esat gluži vienkārši smieklīgi kropļi… Bet kur tad mans tētiņš Carls, pēc kura izdomas jūs, cilvēki, spējāt sameistarot tādu lielisku puisi kā es? Aū, parādies drīzāk, mīļo tētiņ Cari!
Jūrnieks pagāja uz priekšu apjucis, bet tajā pašā laikā lepodamies par sava mehāniskā lolojuma vārdiem. Bet, tā kā lejā viņš nebija labi saredzams, tad pakāpās uz visaugstākajām stalažām, kuras pieturēja Mirkšķoņi.
— Esmu priecīgs, ka pratu tev iztapt, manu puisēn! — viņš iekliedza ruporā. — Mēs tā centāmies …
— Tēti, lūdzams, svied nost to tauri! — palūdza Tillijs-Vil- lijs. — Manas lieliskās ausis sadzirdēs katru tavu vārdu arī bez tās, lai mani haizivs aprij!
Carls Bleks sāka smieties.
— Bet vai tu zini, kas ir haizivs?
Milzis neapmulsdams atbildēja:
— Droši vien kaut kas līdzīgs tai burvei Arahnai, cīņai pret kuru jūs mani izgatavojāt. Un tu, tēti, neuztraucies: savu uzdevumu jūs esat veikuši lieliski. Es to sapratu jau tad, kad man radās iespēja iegūt savas jūtas. Ziniet visi, ka mans gars ir stiprs, un, lai mani pērkons sasper, es kaušos kā lauva!
Drošsirdīgais Lauva, kurš arī bija klāt, jutās ļoti glaimots par šādu salīdzinājumu un pateicās par to Tillijam-Villijam.
Dzelzs milzis maigi piebilda:
— Tētiņ, dārgais, kā es gribētu tevi piespiest pie savām mīlošām krūtīm, bet baidos, ka tas nebeigsies labi. Liekas, jūs, cilvēki, esat pārāk trausli radījumi.
— Jā, tādi mēs esam no dabas, — paskaidroja vienkājis jūrnieks. — Tā ka tu, dēliņ, savu mīlestību un atzinību labāk izsaki vārdiem, tas man būs mazāk bīstami. Bet tagad tev jāiziet pa tiem vārtiem, — norādīja Carls Bleks. — Dodies uz priekšu!
Piegājis pie vārtiem, milzis neizpratnē apstājās.
— Tēti Cari, tie man par zemu. Es netikšu pa šo arku cauri…
Carls Bleks apjucis atzinās, ka notikusi kļūme, vajadzēs arku
salauzt.
— To uzņemos es pats, tētiņ, — atsaucās milzis un palūdza visstiprāko lauzni.
Cieši sažņaudzis instrumentu metāla dūrē, Tillijs-Villijs veikliem cirtieniem sāka dragāt mūri. Ķieģeļi lidoja uz visām pusēm, un skatītāji metās bēgt kur kurais.
Pietika dažu minūšu, lai izlauztu izeju, un Dzelzs Bruņinieks izgāja laukumā. Kokpauru vilktā kulba viņam sekoja.
Kad milzis soļoja pa ielu ar zobenu labajā un vairogu kreisajā rokā, viņa galva pacēlās pāri namu trešajiem stāviem, un pilsētnieki, raudzīdamies pa logiem, Tilliju-Villiju pavadīja ar sajūsmas saucieniem:
— Sveiciens mūsu glābējam! Slava nākamajam Arahnas uzvarētājam!
Tillijs-Villijs cienīgi klanījās uz visām pusēm.
— Paļaujieties uz mani, pilsoņi! Tillijs-Villijs ir jauns, bet nepievils!
Milzis, protams, nevarēja iziet no pilsētas pa vārtiem, bet tas jau bija paredzēts: daļu mūra jau priekšlaikus nojauca. Prāmis
nevarēja turēt spēkavīra smagumu, un viņš gaja brišus, starp citu, piezīmēdams:
— Ceru, ka manas šuves ir pietiekami hermētiskas un es nesamirkšu.
Lestars no milža vēdera atsaucās:
— Viss izdarīts pēc labākās sirdsapziņas, un tu vari neraizēties!
Tillijs-Villijs ironiski atbildēja:
— Ā, tas esat jūs, mans it kā vadītājs! Ja nemaldos, jūs sauc Lestars? Patiesību sakot, jūs man ne sevišķi esat vajadzīgs, bet palieciet vien savā vietā. Dubultota sistēma nekad nenāk par ļaunu .. .
Salielījies Tillijs-Villijs zaudēja kontroli pār savām kustībām, paslīdēja kanāla mīkstajā dibenā, savicināja rokas un gandrīz iegāzās ūdenī. Ja tas notiktu, tad Carlam Blekam un viņa palīgiem būtu radies sevišķi grūts uzdevums — izcelt viņu no kanāla.
Par laimi, Lestars neapjuka. Vienā mirklī viņš nospieda attiecīgas sviras, dzelzs milzenis iztaisnojās un virzījās uz otru krastu, lauzdams ledus garozu, kas klāja ūdeni.
Kad Tillijs-Villijs izkāpa krastā, Lestars viņam saudzīgi pārmeta:
— Iedomība bieži vien noved postā.
— Kas tas ir — iedomība? — jautāja milzis. Noklausījies paskaidrojumu, viņš vainīgi teica: — Es vairs nekad nekļūšu iedomīgs . ..
Vakarā Lestars Carlam Blekam un pārējiem karagājiena dalībniekiem pastāstīja par šo Tillija-Villija bērnišķīgo izlēcienu, kas ekspedīciju gandrīz novedis smagā stāvoklī. Vienkājis jūrnieks uz to atbildēja:
— Ziniet, draugi, es jau Kanzasā nolēmu, ka mūsu palīgam cīņā ar Arahnu jābūt nevienam citam kā puikam. Jā, jā, nebrīnieties, tieši dzelzs puikam trīsdesmit olekšu garumā. Šeit, Smaragda salā, montējot metāla detaļas vienā veselā, es tām iedvesu, ka nākamajam Tillijam-Villijam jābūt apveltītam ar puicisku drosmi, nicināšanu pret briesmām, varoņdarba alkām . ..
— Tēvoci Cari, tas tev ir izdevies lieliski! — sajūsmā iesaucās Enna. — Ja mūsu Timām būtu augums trīsdesmit olektis un viņš viss no dzelzs, viņš būtu tieši tāds pats!
Un visi kulbā nolēma, ka Carls Bleks panācis, ko gribējis, bet dzīve paveiks pārējo.