Kad kokpauri uzmanīgi nolaida kulbu no prāmja un bija gatavi to vilkt pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, Enna pēkšņi uzdeva jautājumu, pirmajā acu uzmetienā it kā nevainīgu un tomēr tādu, ka ceļotāji pilnīgi apjuka. Lūk, šis jautājums:
— Un ja nu Arahna negribēs pieņemt kauju ar Tilliju-Villiju, bet aizbēgs uz lidojošā paklāja?
— Tik tiešām, par to mēs nepavisam neesam padomājuši, — atzinās Carls Bleks. — Burve taču kādas stundas laikā var nolidot jūdžu divdesmit, bet mēs tādu attālumu čāposim visu dienu. Un kur mēs pēc tam viņu sameklēsim, kad viņa būs aizlidojusi?
— Nu, te mums palīdzēs burvju televizors, — teica Biedēklis un papliķēja kastes pulēto sānu.
— Neko tas nepalīdzēs, — īgni iebilda Carls. — Dzeltenajā Miglā taču tas nedarbojas.
Visi kļuva domīgi. Pie durvīm kāds klauvēja, un uztraukts ienāca Lestars. Redzēdams, ka kulba nez kāpēc paliek uz vietas, viņš pa virvju kāpnēm nolaidās no Tillija-Villija vēdera un ieradās pajautāt par kavēšanās iemeslu. Uzzinājis, kas par lietu, arī mehāniķis noskuma.
Tims teica nopūzdamies:
— Cik žēl, ka pazudusi sudraba stīpa! Es būtu ielavījies pie Arahnas, nočiepis paklāju — un cauri būtu!
Atkal iestājās klusums. Enna sasita plaukstas.
— Es zinu, kā burvi atstāt bez paklāja! — viņa jautri iesaucās. — To sagrauzīs peles!
— Ko tu? — Tims uztraucās. — Jukusi esi, vai? — Bet, uzskatījis sudraba svilpīti, kas karājās Ennai kaklā, skaļi iekliedzās: — Ramina? Jā?!
— Protams, — atbildēja meitene. — Saturi labi stipri Ar- tiņu!
Enna papūta sudraba svilpīti, kuru peļu karaliene kādreiz bija uzdāvinājusi Ennas vecākajai māsai, un Ramina dažu galma dāmu pavadībā tūlīt parādījās uz kulbas grīdas. Artiņš rāvās uz pelēm, bet Tims viņu turēja stingri.
— Esiet sveicināta, jūsu augstība! — Enna sveicināja mazo karalieni.
— Sveika, mana dārgā! — atbildēja Ramina. — Priecājos redzēt jūs un Timu, un Milzi no aizkalnes, un pat sunīti, manu mūžīgo ienaidnieku, un man ir ļoti patīkami, ka jūs visi esat pie labas veselības. Mēs atkal sastopamies mūsu dzimtenei smagā stundā. Mana cilts pārdzīvo lielas grūtības .. .
— Bet es ceru, ka neviens no jūsu pavalstniekiem nav gājis bojā? — meitene līdzjūtīgi apjautājās.
— Pagaidām vēl ne. Mēs paslēpāmies Pazemes ejā, kura sākas pie vecā torņa un par kuru jums droši vien ir pastāstījis Milzis no aizkalnes.
— Jā, jā! — dzīvi iesaucās Enna.
Un Carls Bleks piebilda:
— Tieši jūs taču mums parādījāt šo eju. Mēs vēl tur cīnījāmies ar Sešķepaini!
— Tad lūk — tieši šajā Pazemes alā mēs atradām patvērumu. Tur nav Dzeltenās Miglas, bet, par nelaimi, nav arī barības.
— Jūsu augstība, — teica Enna, — mēs esam ieradušies Burvju zemē, lai cīnītos ar Dzelteno Miglu, un lūdzam jūsu palīdzību.
— Ko mēs, tādi mazi un vāji radījumi, varam palīdzēt? — brīnījās Ramina. — Mēs redzējām milzeni Arahnu, viņa aizdomājusies, neskatīdamās, kur liek kājas, gāja pa lauku, pa kuru virzījās mani pavalstnieki. Burve nejauši uzmina mūsu kolonnai un ar savu pēdu nospieda uzreiz simt četrdesmit peles, starp kurām bija ļoti cienījamas personas.
Biedēklis un viņa draugi izteica karalienei visdziļāko līdzjūtību, bet pēc tam Carls Bleks izstāstīja par milzi Tilliju-Villiju, kas var mēroties spēkiem ar Arahnu. Viņš paņēma Raminu un viņas galma dāmas uz plaukstas un pacēla pie loga, lai tās
varētu papriecāties par pašgajēju gigantu. Peles nodrebēja šausmās, ieraudzīdamas Dzelzs Bruņinieka nikno seju.
— Bet mēs esam bezspēcīgi pret Arahnu, kamēr viņai pieder lidojošais paklājs, — paskaidroja jūrnieks. — Mūsu Tillijs-Villijs kustas pārāk lēni, viņš nevarēs panākt burvi, ja tā aizmuks no viņa pa gaisu, un neatliekams peļu cilts uzdevums būtu — iznīcināt burvju paklāju.
Ramina kļu^ii priecīga.
— Tāds darbs ir mums pa spēkam! — viņa iesaucās savā sīkajā balstiņā. — Mēs sagrauzīsim šo paklāju, sagrauzīsim to tā, ka nepaliks ne skrandas.
Biedēklis un viņa draugi sasita plaukstas, bet Artiņš, izmantodams brīdi, gandrīz izrāvās no Tima rokām.
— Bet ceļš no mūsu patvertnes līdz ļaunās burves īpašumiem ir ļoti tāls, — turpināja Ramina. — Ceļā daudz šķēršļu: strauji, plati strauti, kalni, aizas ar stāvām krantīm .. . Mums vajadzīgs pavadonis, spēcīgs, veikls, kas mums palīdzētu bīstamās vietās.
Viņas skats kavējās pie Tima O'Kellija, un zēns, juzdamies glaimots, tūlīt piekrita doties ceļā. Patiesību sakot, vienkājis jūrnieks ļoti baidījās laist zēnu vienu tālā un bīstamā ceļojumā, bet citas izejas nebija. Ne viņš pats, Carls, ne Dzelzs Malkas Cirtējs, ne Dins Hiors nederēja par pavadoni peļu ciltij: pārāk gausi viņi bija. Kapteinis nevarēja tādu uzdevumu uzticēt arī Faramantam vai doktoram: abi bija nespēcīgi un jau vecāki vīri.
— Nu ko, manu puisīt, — smagi nopūzdamies, kapteinis beidzot izlēma, — ej, bet es tevi brīdinu pie visiem mūsu kuģa mastiem — esi uzmanīgs! Dodies ceļā, draudziņ, un labu ceļavēju! …
Kamēr Timu saposa ceļam — gatavoja filtrus no rafaloo lapām un aizsargbrilles acīm, peļu karaliene iztaujāja Ennu un Carlu Bleķu par savu labo draudzeni Ellu, par viņas sekmēm mācībās, par veselību. Viņa arī painteresējās, kā dzīvo Gud- vins, ko viņš dara, aizgājis atpūtā no burvja amata. Uzzinājusi, ka Gudvins atvēris sīku bodīti, karaliene nosodoši pašūpoja galvu.
Tims stāvēja uz sliekšņa ar piebāztu mugursomu plecos; mugursomā bija salikta pārtika un ve]a, bet aiz jostas aizsprausts cirvītis ar stingru kātu.
— Tu neiesi kājām, Tim, — teica Biedēklis. — Laiks ir dārgs, un mums jātaupa katra stunda. Faramant, izsniedz Timām Ru- žero paklājiņu.
Izsniegdams Timām paklāju ar tam piekārto inventarizācijas numuriņu, apgādes priekšnieks piekodināja zēnam apieties rūpīgi ar dārgo mantu. Bet savā sarakstā atzīmēja: «Paklājs izsniegts pagaidu lietošanā Timām O'Kellijam. Pamats: Biedēkļa Gudrā rīkojums.»
Tims O'Kellijs izgāja no kulbas, nostiepa paklāju uz zemes un apsēdās uz tā, bet Ramina un citas peles ērti iekārtojās viņam azotē.
— Nes mani, paklājiņ, uz ieeju Pazemes alā, kas sākas netālu no Lina Rauba fermas! — zēns pavēlēja.
Šo adresi viņam bija norādījusi peļu karaliene.
Paklājs pacēlās un lidoja vajadzīgajā virzienā. Pavadījis to ar skatienu, Faramants padeva kokpauriem zīmi, un kulba lēni izkustējās no vietas.
Drosmīgo karavīru nodaļa devās uz dienvidiem. Līdz Lielajai upei viņi virzīsies pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu, bet pēc tam vajadzēs no tā nogriezties un meklēt Arahnas patvertni mežonīgos kalnos kaut kur starp Zilo zemi un Stellas valstību.
Kratīties kulbā, ko nesteidzīgi vilka kokpauri, bija garlaicīgi, un Enna pieglaimīgi uzrunāja jūrnieku:
— Tēvoci Cari, es visu laiku atceros to jocīgo notikumu, kuru tu stāstīji par lordu Bumčerli un profesoru Fogelu.
Sajuzdams kaut kādas lamatas, Carls īdzīgi atbildēja:
— Nu un tad? Atceries vesela, kas tev neļauj?
— Ir labi atcerēties veco, bet vēl labāk dzirdēt kaut ko jaunu. — Meitene šķelmīgi pasmaidīja un pieglauzdamās palūdza: — Pastāsti vēl kaut ko, pats taču lielījies, ka tev bijis daudz piedzīvojumu.
Jūrnieks sāka padoties.
— Ak tu dīdekle, pielīdēja tāda! Ko tad tev lai stāstu?
— Pastāsti, kā tu zaudēji kāju! — ierosināja Enna. — Droši vien tas notika kaujā ar pirātiem?
— Gandrīz tā, — piekrita Carls Bleks. — Nu labi jau, labi, klausieties!
Un Carls Bleks uzsāka garu stāstu.