Burvju paklāja lidojums līdz Pazemei, kur slēpās po'^s. ilga stundu; kājām ejot, Tims šo attālumu būtu veicis tikai veselā dienā. Nolaidies zemē, zēns sajūsmināts teica:
— Lieliska lieta ir šāds paklājiņš! Kaut man Kanz'asā tāds bijis!
Satinis paklāju, viņš pasita to padusē.
Peļu karaliene, pabāzusi galvu no Tima azotes, smalkā bal- stiņā norādīja viņam virzienu, un drīz vien zēns nonāca pie Pazemes alas ieejas. Te viņš aizdedzināja laternīti, ko tālredzīgi viņam bija iedevis Faramants, uz virzījās lejup pa stāvo nogāzi.
— Ejiet uzmanīgāk, draugs Tim, — pamācīja Ramina, — citādi jūs vēl samīdīsiet manus pavalstniekus.
Padoms bija vietā. Laternas gaismā Tims ieraudzīja neskaitāmus barus peļu, kas piepildīja visu Pazemi. Tās ņudzēja visur, rēgojās no visām šķirbām, kā ķekari karājās pie sienām, aizķērušās ar kājiņām aiz klinšu izciļņiem. Peles dusmīgi pīkstēja, strīdēdamās vietu dēļ, bet, ieraudzījušas karalieni ar svītu, acumirklī apklusa.
Nostājusies uz Tima izstieptās rokas kā uz tribīnes, Ramina uzrunāja savu cilti. īsumā pārstāstījusi par glābšanas ekspedīcijas ierašanos no aizkalnes, karaliene paziņoja:
— Mums jāpalīdz cilvēkiem pieveikt cietsirdīgo Arahnu, tikai tad mums atgriezīsies gaisma un siltums. Mūsu uzdevums ir atņemt burvei lidojošo paklāju, citādi viņa izmuks no soda un Dzeltenā Migla arī turpmāk klās zemi.
— Jūsu augstība, — Tims griezās pie Raminas, — man ienāca prātā laba doma. Paņemsim uz paklāja tik daudz peļu, cik tas var celt, aizlidosim uz Arahnas mitekli, un mūsu pulks ātri sabojās lielo paklāju.
— Jūs maldāties, mans draugs Tim, — iebilda karaliene. — Par maz ir sagrauzt paklāju: rūķi ātri vien uzlasīs burvju spilviņas, savērps tās un noaudīs paklāju par jaunu. Lai tas netiktu atjaunots, to vajag pilnīgi noēst, bet to spēs tikai visi mani pavalstnieki.
Dzirdēdams tādu paskaidrojumu, Tims pakasīja pakausi un teica:
— Nu ko, tad dosimies ceļā! Bet vai jūs nebaidāties, ka peles aizies bojā, sarīdamās indīgo miglu?
— Tā iedarbosies tikai pēc vienas vai pusotras nedēļas, bet mēs pacentīsimies pa to laiku sasniegt Arahnas īpašumus.
Kā redzams, Raminai arvien bija gatava atbilde.
Tims baidījās, ka ceļā nebūs nekādas kārtības, bet izrādījās, ka peļu armija ir ļoti labi organizēta. Tā sadalījās divīzijās, divīzijas — pulkos, pulki — bataljonos, bataljoni — rotās un vados. Katru nodaļu komandēja pieredzējusi nopelniem bagāta pele ar leitnanta, kapteiņa vai pulkveža pakāpi, un tās pavēles tika izpildītas bez ierunām.
Armijas štābs noteica divīziju un pulku kustības secību, un šo secību sakarnieki paziņoja visām apakšnodaļām.
Tims izgāja pirmais, viņš nesa azotē un kabatās karalieni un armijas štābu, aiz viņa tecēja adjutanti un sakarnieki. Zēns baidījās, ka miglā nemācēs atrast ceļu, bet Ramina viņu nomierināja:
— Feja nevar apmaldīties dzimtās zemes laukos un mežos. Tiklīdz jūs sāksiet novirzīties no pareizā ceļa, es tūlīt to sajutīšu un jums pateikšu.
Līdz pat vakaram armija virzījās stingrā kārtībā — rota aiz rotas, pulks aiz pulka. Tims jau krita no kājām aiz noguruma, kad Ramina, ieraudzījusi kviešu lauku, deva signālu apstāties.
Peles tūlīt izklīda pa lauku, un savītušie, sarukušie graudiņi noskraukšķēja asajos zobos. Arī Tims paēda vakariņas un aizmiga, saritinājies uz burvju paklāja.
Rītā, tikko zilgansārtā saule paraudzījās caur miglu, gājiens turpinājās. Otrā diena ceļā izrādījās grūtāka par pirmo. Ceļā ne reizi vien gadījās strauji, plati strauti. Tims tvēra cirvi, nocirta vairākus kokus un pārmeta no krasta uz krastu. Pa šiem tiltiem peles ātri vien pārvarēja šķēršļus un atkal sakārtojās kolonnās otrā krastā: Raminas armijā bija stingra disciplīna.
Trešā pārgājiena diena sākās visnepatīkamākajos laika apstākļos: trakoja sniega vētra. Auksts vējš brāzās pār līdzenumu, vērpdams gaisā baltas pārslas.
Sniega vētra Burvju zemē! Kas gan varētu vēl pirms mēneša kaut ko tādu iedomāties mūžīgas vasaras novadā? Un tomēr vējš gaudoja, locīja krūmus, lauza koku zarus, uzbruka peļu leģioniem.
Palikt naktsguļas vietā nebija iespējams, tad būtu jānosalst, un Ramina pavēlēja doties ceļā. Sakarnieki, augstu sacēluši astītes, stigdami sniegā, steidzās pie daļām. Vadi un rotas sastājās rindās, cīnīdamies pret vēju un cenzdamies nesajaukt kārtību.
Tims O'Kellijs, dīvainās pelēkās armijas vadonis, soļoja priekšgalā. Viņš uzsedza uz muguras burvju paklājiņu, brilles aplipa ar sniega pārslām, bet viņš gāja un domāja:
«Ja mamma redzētu, kā es izpildu savu solījumu izvairīties no briesmām Burvju zemē .. .»
Ramina, nekļūdīgi sajuzdama pareizo ceļa virzienu, norādīja zēnam, kurp pagriezties.
Cik daudz bija pīkstēšanas un kņadas, cik varoņdarbu tika veikts neskaitāmajos mazo, pelēko zvēriņu karapūļos! Gan kāda veca pele iekrita zem sniega neredzamā bedrītē — un kaimiņienes, pametušas ierindu, pastiepa tai pretim ķepiņas un astītes, lai tā aizķerdamās izrāptos no lamatām; gan divas lielas, spēcīgas peles, pie sāniem pieturēdamas, stiepa spēkus zaudējušu jaunu pelīti un uzmundrināja to, lai nezaudējot možumu.
Visgrūtāk klājās adjutantiem un sakarniekiem. Tie visu laiku skraidīja starp kolonnām, pievākdami atpalicējus un aizvezdami ierindā. Varētu pat apskaust viņu pašaizliedzību un varonību.
Viena sakarniece izglāba veselu bataljonu, kas bija novirzījies no ceļa un iekritis gravā ar stāvām sienām. Sekodams viņas norādījumiem, bataljons pievienojās galvenajiem spēkiem.
Adjutants Pārplēstā Auss veselu jūdzi stiepa uz muguras pelīti Melnīti, kas bija sadūrusies uz zariņa, līdz panāca Timu un nodeva viņam ievainoto.
Ne jau tikai šī pelīte nonāca zēna gādībā. Viņa kabatas bija pilnas ar ievainotām, savārgušām un apsaldētām pelēm. Peles sēdēja viņam azotē, uz pleciem, uz cepures, raudzījās no piedurknēm .. .
Niknā cīņā ar aukstumu un vētru pagāja vairākas stundas. Raminas karaspēkā bija ne mazums upuru, un vēl nav zināms, kā tas viss būtu beidzies, ja vējš nesāktu pieklust. Kļuva siltāks, paraudzījās sārta saule.
Karaliene pavēlēja apstāties, lai paēstu un sagatavotos naktsguļai. Vispirms pa bataljoniem notika sasaukšanās. Armija bija pazaudējusi nosalušus un bez vēsts pazudušus 785 kareivjus un komandierus. Daudzu tūkstošu karaspēkam tas nebija pārāk liels skaitlis, bet, ja tādas nelaimes atkārtotos, tad būtu ko padomāt.
Ceturtajā pārgājiena dienā ceļa apstākļi stipri pasliktinājās: peles nonāca kalnainā apvidū, kur nevarēja tik ātri tikt uz priekšu kā līdzenumā. Bet pelēm taču bija jāsteidzas: no šī pasākuma sekmēm bija atkarīgs zemes liktenis.
Kulbas — cietokšņa un peļu armijas pārvietošanās ātrumu vajadzēja saskaņot. Ja Čarls Bleks ierastos ļaunās burves alā priekšlaikus, burve aizlidotu. Tad pelēm un milzim Tillijam-Vil- lijam būtu ļoti grūti viņu sameklēt.
Pelēm ceļā stājās augsts kalns ar stāvām nogāzēm, tā pārvarēšanai pelēkajam karaspēkam bija vajadzīgas vairākas stundas. Izmantodams šo apstākli, Tims nolēma aizlidot ar ziņojumu pie vienkājainā jūrnieka. Viņš paņēma līdzi arī peļu karalieni.
Paklājs ātri nogādāja zēnu pie kulbas, kas jau bija atstājusi aiz sevis Lielo upi un iebraukusi dienvidu apvidū. Aiz kulbas neatlaidīgi soļoja Tillijs-Villijs; kokpauri to uzvilka divreiz dienā.
Enna, Carls Bleks un pārējie priecājās, uzzinādami no Tima un Raminas, ka peļu armija jau ceļā, bet noskuma, dzirdēdami, kādus zaudējumus tā cietusi vakardienas vētras laikā. Šī vētra bija plosījusies arī tajā apvidū, kur atradās kulba, bet tās garnizonam nekas ļauns nebija nodarīts.
Pēc Dzelzs Malkas Cirtēja, Kaggi-Karr un Raminas aprēķiniem, pārvietojamais cietoksnis bija aizsteidzies pelēm priekšā, un tam vajadzēja vienu otru dienu aizkavēties, lai priekšlaikus neizbiedētu Arahnu. Tims apgādājās ar pārtiku, uztrina cirvi, ievietoja Raminu kabatā, un viņi devās atpakaļceļā. Kad viņi nolaidās pie peļu karaspēka, pēdējie tā vadi jau laidās lejā no kalna, kurā uzkāpt bijis ļoti grūti.
Pārgājiena nākamā diena gadījās sevišķi smaga. Ceļu atkal un atkal aizšķērsoja aizas ar stāvām kraujām. Dažas izdevās apiet, citām Tims pārsvieda tiltus, nocirzdams krauju malās augošos kokus.
Bet tad ceļā gadījās tāda aiza, ko nevarēja apiet un kuras malā neauga koki. Ko darīt? Pārcelt peles ar lidojošo paklāju? Tas prasītu pārāk daudz laika. Karaliene ierosināja uztaisīt dzīvo pārkaramo tiltu. Vairāki simti vislielāko un spēcīgāko peļu, ar priekšķepiņām ieķerdamās savu biedreņu astēs, izveidoja dzīvu ķēdi, un Tims pārsvieda to pāri aizai.
Pa šo dzīvo, līgojošos tiltu devās pāri rota pēc rotas, pīkstēdamas aiz bailēm un cenzdamās neskatīties lejup. Viss beidzās laimīgi, tikai ievainotajai pelītei Melnītei sareiba galva un viņa gandrīz iekrita aizā, bet viņu laikus uzķēra draudzene.
Kad pārcelšanās bija galā, Tims pievāca tiltu uz paklāja. Šī aiza bija pēdējais visgrūtākais šķērslis. Tālāk sākās līdzenāks apvidus. Visu karaspēku — no ģenerāļa līdz ierindas pelei — pārņēma sajūsma, kad pēc strauja četru dienu pārgājiena parādījās zilas debesis — Arahnas īpašumi. Tas bija īsti laikā: daudzas peles jau sāka klepot, bet citām asaroja acis.
Nokļuvušas aiz Dzeltenās Miglas apvidus, peles brīvi uzelpoja. Tomēr te bija nepieciešama sevišķa modrība: apkārtnē varēja atrasties rūķi. Ja tie uzzinās par peļu iebrukumu, tad tūlīt ziņos burvei — un viss būs zaudēts. Par laimi, zeme te bija mīksta, peles ātri izraka alas un droši noslēpās tajās no svešām acīm. Bet Tims aizlidoja pie kulbas uz kārtējo apspriedi ar Carlu Bleķu.