Tikai nejaušības dēļ Raminas armijas ceļā negadījās neviens rūķis, tāpēc Arahna neuzzināja par peļu tuvošanos: tas viņai būtu licis uzmanīties.
Bet izlūki ziņoja burvei, ka viņas īpašumiem tuvojas dīvaina māja uz riteņiem, to velk koka cilvēki, un tā ir labi aizsargāta: to visu laiku pavada dzelzs milzis ar niknu seju. Arahna nolēma uzzināt, kas īsti ir šie viņas ienaidnieki un cik tie bīstami.
Paņēmusi līdzi Rufu Bilānu, burve uzzvēlās uz lidojošā paklāja un devās ceļā. Kādu jūdzi pirms tās vietas, kur, pēc rūķu ziņojumiem, atradās ļaudis, burve nolaidās zemē un, paslēpusies mežā, sūtīja Bilānu izlūkos.
Pagāja pusstunda. Netālu no Arahnas paslēptuves nočaukstēja sausās lapas zem Rufa Bilāna kājām, un drīz parādījās viņš pats. Mazais cilvēciņš nāca grīļodamies, viņa seja bija šausmās nobālusi, lūpas drudžaini raustījās. Beidzot viņš no sevis izdabūja:
— Ko es redzēju, kundzene… I<o es redzēju … — un apklusa.
— Nu runā taču, gļēvuli! — burve viņam uzkliedza.
— Tur ir mi-milzis, — stostīdamies sāka stāstīt izlūks, — au-augumā lielāks par jums … Bet seja . .. Ui, kāda se-seja! Es labi noslēpos krūmos, bet, kad viņš paskatījās uz ma-manu pusi, man li-likās, ka viņa briesmīgās a-acis man izurbjas cau- cauri … Un viņš sauc vienkājaino cil-cilvēku par tē-tē-tēti. Es tik tikko aiz-līdu no tu-turienes.
— Nu, paļaujies vēl uz tādu stulbeni! — nicīgi noteica Arahna. — Staigāji, staigāji un nekā neuzzināji. Būs jāiet pašai.
Burve sākumā gāja stāvus, pēc tam saliecās un pēdīgi cauri kokiem spraucās rāpus.
Beidzot viņa izdzirda kaut kādu dunoņu un klaudzienus. Arahna pielīda tuvāk, un lūk, ko viņa ieraudzīja: Tillijs-Villijs mežā cirta ceļu kulbai. Viņš stāvēja ar muguru pret burvi, viegli pieliecies, un milzīgais zobens viņa varenajās rokās zibēja kā viegls spieķītis. Pie katra cirtiena gāzās resns koks, un centīgie kbkpauri to tūlīt pavilka malā. Arahna nedabūja redzēt milža seju, bet tā augums un spēks viņai iedvesa lielu cieņu.
«Nē,» burve pie sevis noteica, «ar tādu dzelzs puisi saķerties man nav pa spēkam. Bet nekas, man ir burvju paklājs, un lai tad šis vientiesis mani ķersta pa visu zemi uz savām divām kājām!»
Ja burve būtu zinājusi, ka nesavaldāmie peļu bari kā draudoša lavīna virzās uz viņas alu! …
Arahna atgriezās mājās sadrūmusi, domīga. Ceļā viņa kala plānus, kā ienaidniekus aizturēt ceļā pēc iespējas ilgāk. Viņa pavēlēja rūķiem nepārtraukti izspiegot ienaidniekus un katru vakaru paziņot to atrašanās vietu.
Kulba nostāvēja uz vietas divas diennaktis, kā Carlam Blekam ar Raminu bija norunāts. Jau pirmajā naktī Biedēkļa nometnē atgadījās svarīgs notikums, kas iespaidoja visu kampaņas gaitu.
Lestars gulēja savā ērtajā krēslā, kad augšā atskanēja apslāpēta Dzelzs Bruņinieka balss:
— Lestar! Vadītāj Lestar, atsaucieties!
Atbildes nebija. Milzis paaugstināja balsi:
— Lestar, paklausieties, es taču jūs saucu!
— Mmm … Kas tur noticis? — miegainā balsī atsaucās mehāniķis. — Kas tur ir?
— Tas esmu es, Tillijs-Villijs! Kāpēc jūs neatbildējāt?
— Redzi, draudziņ, es gulēju un, šķiet, diezgan ciešā miegā.
— Gulējāt? Un kas tas miegs ir? — painteresējās milzis.
— Miegs! … To ļoti grūti izskaidrot. — Lestars apmulsa.
— Tas ir tā. Cilvēks guļ, viņa acis aizveras, viņam iestājas tāds kā sastingums, viņš pārstāj redzēt un dzirdēt, un jušanas spējas viņam atgriežas tikai pēc dažām stundām. Tas nozīmē, ka viņš pamodies.
— Bet paklausieties, — milzis uztraucās, — tas taču ir bīstami! Aizmigušam cilvēkam var pielavīties ienaidnieks, var darīt ar viņu, ko grib, pat nogalināt!
— Nu, nav jau nemaz tik briesmīgi, — pasmaidīja Lestars,
— ja tuvumā atrodas ienaidnieks, ļaudis neguļ vai noliek sargus. Bet bez miega cilvēks iztikt nevar, miegs tam atjauno spēkus un možumu.
— Kādi gan jūs, cilvēki, esat nepilnīgi radījumi! — piezīmēja Tillijs-Villijs. — Tik daudz laika izšķiežat nederīgi! Bet man naktī, kad visapkārt klusums, prātā ienāk dažādas interesantas domas. Šodien, piemēram, es izdomāju kādu shēmu, manuprāt, diezgan derīgu, zvēru pie mastiem!
Ceļā pavadītās dienas Dzelzs Bruņiniekam nebija pagājušas veltīgi. Viņš stundām tērzēja ar Lestaru par dažādām lietām, bet galvenokārt par tehniku. Viņš daudz ko bija mācījies un viņa vārdu krājums krietni papildinājies. Lestars tūlīt iedegās, palēkdamies krēslā.
— Kādu shēmu?! Runājiet!
— Es izdomāju, — teica Tillijs-Villijs, — kā es varētu paš- uzvilkties. Šie kokpauri, kas ap mani krāmējas ar kāpnēm un skrapstina atslēgas — lai tās viesuļvētra noslīcina! — man šausmīgi krīt uz nerviem. Un es izdomāju tā: ja manī iestiprinātu vēl dažas atsperes un sviras un ierīkotu abpusējus stiep- ņus, tad . ..
Un te milzis uzsāka tik tehniskus pārspriedumus, ka ne mēs, ne jūs tik un tā nekā nesaprastu, tāpēc viņa runu nav vērts atstāstīt. Pateiksim tikai, ka priekšlikuma jēga bija tāda: viena roka paceldamās vai nolaizdamās uzvelk otru, kreisā kāja uzlādē labo — un otrādi.
Lestaru pārņēma sajūsma. Viņš pat atvēra durtiņas un izkārās ārā, lai labāk sadzirdētu. Bet pēc tam ieaurojās:
— Paklau, puis, tu taču esi ģeniāls mehāniķis!
— Tā jau nu ģeniāls, — kautrīgi iebilda Tillijs-Villijs.
— Gluži vienkārši man ir daudz brīva laika, kuru jūs, cilvēki, tērējat dažādiem niekiem, kā ēšanai un miegam.
Lestars nenocietās, aizskrēja uz kulbu, pamodināja Čarlu Bleķu un pastāstīja tam par Dzelzs Bruņinieka izgudrojumu. Arī jūrnieks bija sajūsmā.
Rītā, tikko ausa gaismiņa, sākās darbs. Bleķa saimniecībā atradās nepieciešamās atsperes un sviras, un mehāniskā milža rekonstrukcija gāja pilnā gaitā, pie tam Tillijs-Villijs deva ļoti noderīgus padomus. Darbs beidzās otrās dienas vakarā, un Lestars teica milzim:
— Mīļais draugs Tillij, viss ir gatavs. Tagad tev mani pakalpojumi vairs nav vajadzīgi, un es no tevis atvados.
— Ko tas nozīmē? — milzis izbrīnījies noprasīja.
— Tas nozīmē, ka es vairs nesēdēšu tavā vēderā un neapgrūtināšu tevi ar savu niecīgo personu.
— Tas nu ir aplam. — Tillijs-Villijs jutās sarūgtināts.
— Jūsu svars man ir kā pūciņa, bet soļot pa ceļiem bez mana vadītāja un, iedrošinos sacīt, aizgādņa un drauga, būs ļoti garlaicīgi. Nebūs ar ko vārdiņu pārmīt. Lūdzu jūs, cienījamo Lestar, ieņemiet savu vietu!
Un mehāniķis smaidīdams ielīda kabīnē.
Kopš šī laika Tillija-Villija prāts attīstījās ļoti strauji, bet tas dārgi maksāja viņa aizgādnim Lestaram. Dienā milzis soļoja aiz kulbas, bet naktī tam atlika daudz laika pārdomām un viņš nelika mehāniķi mierā. Jautājumi sekoja cits citam kā no trīsgadīga bērna mutes, un tiem nebija paredzams gals.
Kas ir saule, un kāpēc tā iet pa debesīm?
No kurienes rodas upes?
Kāpēc naktī ir tumšs?
Kāpēc pūš vējš?
Kāpēc manam tētim ir tikai viena kāja?
Kā dzīvo cilvēki aiz kalniem? — Un tā tālāk un tamlīdzīgi.
Labsirdīgais Lestars vai spēkus zaudēja, cenzdamies savu spēju robežās izglītot zinātkāro Tilliju-Villiju, un beidzās ar to, ka viņš iemiga pusvārdā …
Kopš šī laika Lestaram retu nakti izdevās pienācīgi izgulēties un viņš centās zaudētās stundas atgūt dienā, kad milzis viņu lika mierā. Jā, nemierīgs dienests bija mazajam mehāniķim no Mirkšķoņu zemes — būt jaunā Tillija-Villija aizgādnim.