Atgriezīsimies tajā brīdī, kad Dzelzs Bruņinieka pārtaisīšana bija pabeigta. Biedēkļa un Carla Bleķa kaujas nodaļa, milzīgi palielinājusi savu varenību un kaujas spējas, devās ceļā. Tagad, kad kulba tuvojās Arahnas īpašumiem, vajadzēja būt ļoti modriem. Veikt izlūkošanu ar paklājiņa palīdzību Čarls Bleks nevarēja, bet nodaļā bija tāds pārbaudīts cīnītājs kā Kaggi-Karr. Viņa aizlidoja dažas jūdzes uz priekšu, apskatīja ceļu, šaudījās šurp un turp un atgriezās ar vērtīgām ziņām.
Ja ceļā gadījās grava, pār kuru vajadzēja pārmest tiltu,' pie darba ķērās Dzelzs Bruņinieks. Viņš cirta milzīgus kokus un novietoja tos pēc Lestara norādījumiem.
Drīz mūsu varoņi pārliecinājās, ka Arahna uzzinājusi par viņu tuvošanos. Kulba ripoja pa meža noru, un pēkšņi visšaurākajā vietā kokpauri ar troksni izkrita cauri zemei un ekipāžas priekšējie riteņi nogāzās lejā, nobrakšķēja salauztā ass. Pasažieri šjūca pa slīpo grīdu, atsizdamies pret sienām, uzgrūzda- mies cits citam. Atskanēja sasisto vaidi un izmisis Artiņa kauciens, jo sunīti bija saspiedis Dzelzs Malkas Cirtējs.
— Mēs esam iekļuvuši lamatās! — iekliedzās Carls Bleks.
— Nav šaubu, ka tas ir Arahnas nedarbs.
Kamēr ļaudis centās piecelties, notikuma vietā pienāca Tillijs- Villijs. Viņš izvilka kulbu no bedres un nolika līdzenā vietā. Un tūlīt pajautāja satrauktā balsī:
— Tētiņ Cari! Vai tu esi vesels, tev nekas nav salūzis?
— Nē, nē, manu dārgo puisēn, — pateicīgi atsaucās vienkā- jis jūrnieks. — Dabūju tikai galvā punu.
— Kas tas puns ir?
Vajadzēja to paskaidrot zinātkārajam milzim. Un tikai pēc tam Carls un mehāniķis Lestars sāka taisīt jaunu asi un labot salauzto riteni. Bet Borils ievilka izmežģītās rokas un kājas, iezieda ar ārstniecisku ziedi skrambas.
Kulbu salaboja tikai pret vakaru, un visi nolēma palikt turpat uz naktsguļu.
— Jā, mēs lēti tikām cauri, — teica Bleks, — varēja būt daudz ļaunāk. Pret burvi jātur ausis vaļā.
— Mums nevajag iekrist bedrēs, — cienīgi izteicās Biedēklis.
— Bedres ir sliktas, bet līdzena vieta — ļoti laba. Ja mēs visu laiku brauksim pa līdzenu vietu, tad nekad neiegāzīsimies bedrē.
Un visi piekrita, ka Biedēklim taisnība, bet viņa padoms diemžēl nedeva iespēju ieraudzīt nomaskētās lamatas.
Nākamajā dienā nodaļa apstājās nakšņot ielejā, dziļas upītes krastā. Carls Bleks, Enna, Dins Hiors, Faramants, Borils un Tims, kas bija palikuši pārgulēt kulbā, kratīšanās nogurdināti, ātri iemiga. Tikai Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs, nezinādami, kas ir miegs, sarunājās, un sarunas tēma daudzu gadu laikā bija viena un tā pati: kas labāks — smadzenes vai sirds.
Karstā strīda laikā draugi izdzirda, ka tālumā kaut kas dobji nodārd, un zeme sadrebēja.
— Kaut kur ir nogruvums, — piezīmēja Malkas Cirtējs un turpināja pierādīt, ka tad, ja cilvēkam ir mīloša sirds, smadzenes bijušas nebijušas.
Pagāja apmēram stunda. Carls Bleks sapņoja, ka brauc ar kuģi un ap bortiem šļakst ūdens. Jūrnieks pamodās un ar izbrīnu sadzirdēja, ka ūdens tiešām urdz un šļakstās zem kulbas grīdas. Viņš atrāva durvis, palūkojās: visapkārt, cik vien tumsā un miglā saredzams, rēgojās ūdens.
— Trauksme! — iekliedzās Carls. — Plūdi!
Dins Hiors, Faramants, Borils, Tims, Enna uzlēca augšā no savām guļamvietām.
— Lestars, bez šaubām, guļ savā kabīnē, bet Tillijam-Villi- jam neienāks prātā steigties mums palīgā, — Dins Hiors izteica aizdomas. — Viņš nesaprot, cik bīstamā stāvoklī mēs atrodamies. Es skriešu pie viņiem.
Pārmetis pār plecu savu krāšņo bārdu, kuru Enna īsti laikā iepriekšējā vakarā bija sapinusi bizē, Dins Hiors izrausās no kulbas. Lai nokļūtu pie Tillija-Villija, viņam nācās brist līdz krūtīm pa ūdeni, tomēr Garbārdainais Zaldāts aizkūlās līdz milža kājām un sāka tās dauzīt ar dūrēm.
— Kas noticis? — atmozdamies uzkliedza Lestars; viņš tikko bija paguvis iesnausties pēc sarunas ar audzēkni.
— Paskaties ārā, tad uzzināsi! — atbildēja Dins Hiors.
Tajā brīdī arī Tillijs-Villijs saprata, ka notiek kaut kas nelabs,
viņš saudzīgi satvēra Dinu Hioru un nosēdināja sev uz pleca.
Aizcirtis durvis aiz Dina Hiora, Carls Bleks pārmeta Biedēklim, Dzelzs Malkas Cirtējam un ar ziņojumu atnākušajam La- nam Pirotam, ka tie laikus nav padevuši trauksmes signālu. Biedēklis un Malkas Cirtējs taisnojās, ka viņi esot sauszemes radījumi un ūdens trokšņus nepazīstot, bet bijušais ģenerālis ziņoja, ka upīte izgājusi no krastiem pēkšņi, viņa puiši nepaspējuši neko aptvert, kad jau atradušies ūdenī.
Starp citu, vainīgos neuzmanībā nebija vērts meklēt, notikušā cēloni visi saprata. Troksnis, ko izdzirda Malkas Cirtējs un
Biedēklis, bija nogruvuma atbalss, bet nogruvumu sarīkojusi burve, lai aizsprostotu upīti. Ūdens kāpa arvien augstāk, un kulba sāka peldēt, šūpodamās viļņos. Bet tajā nebija nevienas šķirbiņas, un ūdens iekšā nesūcās.
— Mūsu cietoksnis pārvērties par kuģi ar kapteini Carlu Bleķu priekšgalā, urā! — sajūsmā auroja Tims. — Pavēliet, kapteini, jungām Timām O'Kellijam izpildīt viņa pienākumu!
Bet Carlam jautrība nebija prātā. Stāvoklis kļuva bīstams. Kulbu varēja ienest tādos džungļos, no kuriem to vairs neizvilkt. Kokpauri nevarēja to noturēt: kā jau no koka taisīti, tie peldēja kopā ar kulbu.
Par laimi, piesteidzās Tillijs-Villijs. Viņš piegāja pie peldošā cietokšņa un vispirms apjautājās par tētiņa Carla veselību un pašsajūtu un tikai pēc tam ar milzīgo roku sagrāba ilksis. Kustība tūlīt rimās.
Nakts bija tik tumša, ka vajadzēja gaidīt rītu, lai pieņemtu kādu lēmumu. Garnizons šā tā sagaidīja blāvu rītausmu. Carls nolēma nokļūt sausā vietā; lai izpostītu Arahnas uzcelto dambi, būtu jāzaudē pārāk daudz dārgā laika.
Vārna aizlidoja izlūkos. Pēc pusstundas viņa atgriezās ar ziņojumu, ka atradusi lēzenu krastu, uz kura būtu viegli uzvilkt kulbu.
Kapteinis bija no pilsētas paķēris līdzi virvju rezerves. Viņš pasvieda galus kokpauriem, un tie piesējās pie ilksīm un riteņiem. Tillijs-Villijs plunkšķēdams soļoja pa ūdeni, vilkdams aiz sevis kulbu. Vārna lidoja viņam pa priekšu, norādīdama vajadzīgo virzienu.
— Zeme, zeme! — iekliedzās kulbas pasažieri, tāpat kā kādreiz bija klieguši Kolumba matroži.
Kokpauri ar Lanu Pirotu priekšgalā izlīda no ūdens slapji, nožēlojami, noplukušu krāsu, tomēr saglabājuši spēkus. Kad viss bija savests kārtībā, mazā nodaļa devās uz priekšu pa ceļu, ko bija izlūkojusi vārna.
— Jā, bīstams pretinieks ir šī burve, ļoti viltīga un attapīga, — satraukti sprieda jūrnieks. — Kādus gan pārsteigumus tā mums vēl gatavo?
Bet jauns pārsteigums nebija ilgi jāgaida. Nākamās dienas vakarā, kad karavāna virzījās pa klinšainu aizu, zeme pēkšņi
sadrebēja un no aizas malām sāka birt lieli akmeņi. Dārdēdami un palēkdamies nelīdzenumos, klinšu atlūzumi sabirza gabalos un lidoja ar lielgabalu lādiņu ātrumu.
Tillijs-Villijs apbrīnojami veikli ar savu masīvo ķermeni aizsedza kulbu un pagrieza pretim milzīgo vairogu, lai atvairītu krītošos akmeņus.
Bombardēšana turpinājās dažas minūtes, un pa šo laiku jaunais Dzelzs Bruņinieks prata atvairīt desmitiem lādiņu, kas būtu kulbu sadragājuši skaidās un nogalinājuši tajā atrodošos ļaudis. Akmeņi ar šausmīgu spēku sitās pret vairogu, apdullinādami pārvietojamā cietoksnī paslēpušos cilvēkus.
Beidzot kanonāde apklusa. Pateicoties Tillija-Villija attapi- bai un izveicībai, zaudējumi nebija lieli. Kulbai bija sadragāts viens ritenis, kokpaurim Algenam norauta roka, bet vairogā iespiesti vairāki pamatīgi iedobumi. Pēc riteņa apmainīšanas (Carlam bija rezerves) un Algena rokas salabošanas ekspedīcija steidzās atstāt bīstamo vietu. Kad kulba bija izkļuvuši no aizas, ceļinieki pamanīja, ka pāri viņiem miglā aizlido Arahna, salīgi tīdamās zilajā mantijā.
— Kā redzams, Ramina nav izpildījusi savu kaujas uzdevumu, — teica Biedēklis.— Ja reiz burve lido uz paklāja, tātad peles to nav apēdušas.
— Ne tik viegli to izdarīt, — nopūtās Carls Bleks. — Ceru, ka viņas nesnauž, bet gaida savu stundu.
Jau nākamajā apmetnē Biedēklim ienāca prātā apbalvot Til- liju-Villiju ar ordeni par Arahnas uzbrukuma laikā parādīto pašaizliedzību. Ordeņus salmu vīrs arvien turēja klāt, tie glabājās pie sagādes priekšnieka Faramanta. Bet ilgi nācās ieskaidrot jaunajam milzim, kas ir ordenis un par ko to dod. Un, kad viņš beidzot to saprata, tad noprasīja:
— Bet vai tētim Carlam ir ordenis? Spriežot pēc tā, ko man par viņa varoņdarbiem stāstīja Lestars, viņam vajadzētu būt veselai kaudzei ordeņu, zvēru pie dienvidu platumu vētrām!
Tad nu Biedēklis izmisīgi saķēra galvu. Ja Smaragda zemes Valdnieks spētu, viņš droši vien par šo vientiesīgo jautājumu nosarktu.
— Ak, es nejēga, stulbenis! — iekliedzās Biedēklis, izņemdams kniepītes, kas bija izlēkušas no galvas un sadūrušās viņa
salmu rokās. — Par ko es domāju agrāk?! Milzis no aizkalnes, jau pirmo reizi ierodoties, izglāba Smaragda pilsētu no Urfina Džīsa varas, atbrīvoja no gūsta mani un Dzelzs Malkas Cirtēju . .. Tiesa gan, toreiz mani meistari vēl ordeņus ncizgata- voja. Bet kur tagad bija manas smadzenes? Tagad, kad Milzis no aizkalnes atkal atsteidzies mums palīgā, pakļauj savu dārgo dzīvību briesmām, mezdamies cīņā ar bīstamu ienaidnieku … Un es, nelaimīgais vientiesītis, muļķis, ne reizes neiedomājos piešķirt šim paš-aiz-lie-dzī-gajam cilvēkam zvaigznes ordeni ar smaragdiem?! Dārgais draugs, piedodiet manu neapķērību un pieņemiet šīs balvas . . .
Un, par spīti Carla Bleķa protestiem (tiesa, diezgan nepārliecinošiem), Valdnieks piestiprināja pie jūrnieka svārka uzreiz trīs valsts augstākos ordeņus no zelta, ar smaragda rotājumiem. Un tikai pēc tam ordeni pieskrūvēja pie Tillija-Villija dzelzs krūtīm.
— Zēl, ka nav spoguļa, — nopūtās milzis, — es gribētu paskatīties, kā man piestāv šis verķis …
Nākamais šķērslis ceļā bija augsta akmeņu grēda. Arahna bija ne mazumu pūlējusies, saveldama veselu kalnu milzīgu akmens bluķu. Viņas pūles izrādījās veltīgas. Milzis Tillijs-Villijs, pastrādājis stundas trīs, attīrīja ceļu. Tikusi pāri šiem kalniem, kulba izkļuva līdzenumā, un nodaļa apstājās, lai sagaidītu ziņas no Raminas.