Peļu armija jau vairākas dienas mita alās pie Arahnas īpašumu robežas. Dienā peles rūpīgi slēpās no svešām acīm, bet naktī ciešās kolonnās devās mieloties uz burves druvām, ko nebija skārusi indīgā migla.
Katru dienu slepenās vietās izliktās patruļas novēroja, kā burve aizlido kaut kur uz paklāja un atgriežas tikai pēc dažām stundām. Divreiz pabijusi pie aizkalnes Milža, Ramina zināja, ka burve karo pret ienaidniekiem, bet bez īpašām sekmēm. Naktīs peļu izlūki pa slepenām taciņām iekļuva Arahnas mītnē un atgriezās ar ziņojumu, ka paklājs noslēpts alā un pie tā nevar piekļūt.
Bet reiz kādā lietainā dienā paklājs lidojumā bija stipri samircis. To izklāja žāvēties laukumiņā alas priekšā. Tur tas palika arī pa nakti, un ar šo priecīgo vēsti izlūku komanda ieradās pie Raminas.
Sakarnieki tūlīt steidzās uz tīrumiem, kur peles mielojās pēc tukšiem vēderiem pavadītās dienas, un nodeva pavēli:
— Visām nodaļām sakārtoties un ieņemt dispozīcijā norādītās vietas!
Nepagāja pat pusstunda, kad divīzijas un pulki bija gatavi gājienam. Nakts tumsā pelēkie peļu kažociņi saplūda ar zemi.
Pulki pēc pulkiem klusi pielavījās paklājam no dažādām pusēm. Bija dzirdama tikai mazo ķepiņu čaukstēšana, un laiku pa laikam atskanēja klusas komandas. Divi rūķu vecīši, kas sargāja paklāju, cieši gulēja, gulēja arī Arahna, nogurusi dienas darbos.
Desmiti tūkstoši peļu izklīda pa burvju paklāju, simti tūkstoši asu, baltu zobiņu ieķērās tā audumā. Dzija šņirkstēja, šur tur sāka veidoties pirmie caurumiņi.
Karaliene nodeva savai ciltij stingru pavēli:
«Strādāt pašaizliedzīgi, neapmierināties ar to, ka paklājs sagrauzts atsevišķās spilviņās — šīs spilviņas vajag norīt, kaut arī tas ir pretīgi. Līdz rītam darbs jāpabeidz, un paklāja vietā jāpaliek kailai zemei.»
Peles centās visiem spēkiem. Vadinieki vērīgi sekoja, lai neviena spilviņa nepaliktu uz laukuma. Daža pele nevarēja norīt pārāk garu dziju, un tad kāda no biedrenēm atkoda lieko.
Rūķi — sargi mierīgi krāca, bet paklājs arvien vairāk sāka līdzināties sietam. Pēdīgi, ar ķepiņām glaudīdamas cieši piestūķētos vēderus, peles sāka no paklāja atkāpties. Bet dzijas vēl bija palicis daudz.
Gudrā Ramina bija paredzējusi arī to. Viņas adjutanti lielā ātrumā metās prom no paklāja, un drīz vien rezervē turētās jaunās divīzijas uzbruka paklāja atlikumiem ar svaigiem spēkiem. Smieklīgi bija skatīties, kā divas peles, pieķērušās garai dzijai, vilka to katra uz savu pusi, pēc tam dzija pārtrūka un draudzenes — sāncenses apgāzās uz muguras, tirinādamas gaisā ķepiņas.
Raminas pavēle tika izpildīta ar militāru precizitāti: līdz rītam paklājs bija pazudis, toties pelēkais karaspēks nevarēja pakustēties no vietas — tik ļoti peles apgrūtināja noēstā vilna.
Tajā rītā Arahna pamodās agrāk nekā parasti: kaut kas viņai it kā iebelza pa sāniem un lika izrausties no alas. Paskatījusies turp, kur vakarā bija izklāts paklājs, burve pamira: paklāja raibo krāsu vietā viņa ieraudzīja kaut ko pelēku, viļņojošos, nenoteiktiem apveidiem.
Veltīgi burve ar acīm meklēja sargus. Rūķi jau sen bija pamanījuši paklāja nozušanu un, zinādami, ka par nepieskatīšanu viņus gaida šausmīgs sods, nobēguši kādā paslēptuvē. Arahna paspēra dažus soļus uz priekšu. Pelēkā seģene sakustējās, sāka mainīt formu.
— Peles! — ievaidējās burve. — Manu paklāju apēdušas peles!
Visvienkāršākais būtu bijis mesties virsū šai dzīvajai masai un samīdīt to ar kājām. Bet Arahna, tāpat kā daudzas sievietes, baidījās no pelēm. Un lai lasītājs par to nebrīnās, bet atceras, kā no šiem pelēkajiem zvēriņiem baidās ziloņi — dzīvnieku valsts milzeņi!
«Man palīdzēs kaķi,» iedomājās Arahna.
Viņa ieskrēja alā, sameklēja buramo vārdu grāmatu un ātri noskaitīja vārdus, ar kuriem izsauc kaķus. Bet tajā laikā Arahnas zemē bija salasījies daudz meža kaķu, kas ieradušies no kaimiņu novadiem, bēgdami no Dzeltenās Miglas.
Rudi, svītraini, melni, sakosti un saskrāpēti kaujās ar sāncenšiem, simtiem kaķu uz burves saucienu saskrēja no malu malām, saslējuši astes, skaļi ņaudēdami.
Un tad notika kaut kas tāds, par ko rūķu hronika stāsta ar izbrīnu un sajūsmu.
Peles ar visiem dvēseles spēkiem vēlējās atrasties jo tālāk no kaķiem, bet, tā kā kaķi tuvojās no visām pusēm, tad vienīgais glābšanās ceļš bija debesīs. Peļu vēderi bija pilni ar vilnu, bet burvju vilna arī peļu vēderos nebija zaudējusi celtspēju. Un vai daudz vajadzīgs šī spēka, lai paceltu gaisā peli?
Paklausot jauno saimnieču domās izteiktām pavēlēm, maģiskā vilna izpildīja savu pienākumu — un viss peļu bars uz- spurdza gaisā ar savu karalieni priekšgalā. Niknie kaķi gardā laupījuma vietā atrada tukšumu un sāka paši kauties.
Bet peles, grozīdamas astītes kā stūres un jau apzināti nododamas pavēles maģiskajām spilviņām, aiztrauca projām no Arahnas alas. Viņas lidojumā jautri pīkstēja un apmainījās iespaidiem par jaunā satiksmes līdzekļa ērtībām.
Vai ilgi mūsu peles palika lidones? Diemžēl ne. Pamazām viņas pārvērtās par parastām zemes radībām, kam lemts pārvietoties uz četrām kājām. Bet burvju vilna izkaisījās pa visu zemi, un pat strādīgajiem rūķiem nebija pa spēkam to salasīt.
Tā burve Arahna zaudēja savu lidojošo paklāju. Un viņa skaidri saprata, ka tagad kauja ar Dzelzs milzi, kas pavada kulbu, ir neizbēgama. Ar burvju paklāju viņa būtu varējusi no tā aizmukt pa gaisu, bet tagad viņa, tāpat kā Tillijs-Villijs, piekalta pie zemes. Un atkal jau kuro reizi viņai iešāvās prātā Urfina Džīsa draudīgais pareģojums .. .
Savākusi pāris desmitus rūķu, kas vēl nebija paguvuši aizbēgt, Arahna sūtīja tos izlūkos. Viņiem bija jāuzzina, kur atrodas cietoksnis uz riteņiem un vai tas pa pareizu ceļu virzās uz alu. Bet Arahna pati sāka gatavot sev ieroci — milzīgu milnu no dzelzskoka, kas bija izslavēts ar savu stiprumu.