Tad Tims atlidoja draugu nometnē un paziņoja, ka Arahnas paklājs pagalam, tur sākās vispārējas gaviles un pat kokpauri aiz prieka izpildīja kaut kādu neveiklu deju, ļoti sarūgtinādami Lanu Pirotu: viņam jau gan bija izpratne par dejām.
— Tagad burve no mums neizbēgs, — pašpārliecināti paziņoja Biedēklis. — Viņa varēja lidot, bet mēs nevarējām. Un mums nebūtu iespējams viņu noķert. Arī tagad mēs nevaram lidot, bet viņa tāpat nevar, tātad mēs viņu noķersim.
Biedēkļa domām pievienojās visi, vienīgi Carls Bleks ne. Jūrnieks norūpējies piezīmēja:
— Baidos, ka tas nepavisam nav tā. Protams, mūsu izredzes uz uzvaru ir stipri palielinājušās. Mūsu zēns Tillijs-Villijs attīstās ne pa dienām, bet stundām — gluži kā pasakā. Jūs visi būsiet pamanījuši, kā viņš — burtiski, acu priekšā — kļūst arvien izveicīgāks, ātrāks un gudrāks. Un tomēr es baidos, ka viņš nevarēs panākt Arahnu, ja sāksies pakaļdzīšanās. Burvei ir vieglas kājas, viņa taisa lielus lēcienus, var vienā mirklī mainīt skrējiena virzienu. Bet mūsu zēns tam par smagu.
Izdzirduši Carla saprātīgos vārdus, visi noskuma.
— Ko darīt, tēvoci Cari? — jautāja Enna.
— Mums jāsameklē sabiedrotais, tikpat veikls kā Arahna un tikpat stiprs kā Tillijs-Villijs. Un es domāju, ka tāds sabiedrotais varētu būt milzu ērglis.
— Ērglis Karfakss? — izbrīnīti iesaucās Tims un Enna.
— Tieši ērglis Karfakss, — apstiprināja jūrnieks. — No jūsu pagājušā gada piedzīvojumu nostāstiem es sapratu, ka tas ir cēls putns, kas necieš melus un viltu. Ērglis taču tūlīt pameta Urfinu Džīsu, tiklīdz bija uzminējis viņa nekrietnos nolūkus. Karfakss labi izturas pret cilvēkiem, viņš bez sevišķa lūguma pārnesa jūs pāri bezdibenim, kuram pārkļūt nespēja jūsu mūļi. Un viņš taču, tāpat kā visi Burvju zemes iemītnieki, ir ieinteresēts ātrāk tikt galā ar ienīsto Dzelteno Miglu.
— Pareizi, viss pareizi, kaptein, — iekliedzās Tims, — un es lidošu aicināt Karfaksu palīgā.
Te Enna šausmīgi apvainojās.
— Vienmēr tu, visur tikai tu! — meitene dusmojās. — Peļu armiju kaujā vadīji tu, izlūkos lidoji tu. Un kad tad pienāks mana kārta?
— Zini, Enna, Ērgļu ielejas meklēšana ir ļoti bīstama, — iejaucās jūrnieks. — Lidot uz paklāja nav tas kā jāt uz mūļa. Bez tam — kurš solījās vecākiem neiemaisīties bīstamos piedzīvojumos?
Un Tims nesolījās? Aha, aha!
Uz to kapteinim nebija ko iebilst.
— Un tomēr pēc Karfaksa lidošu es, — turpināja Enna, — drīzāk jau viņš mani paklausīs.
— Kāpēc gan tevi? — brīnījās Tims.
— Tāpēc, ka es esmu sieviete, — svarīgi pateica Enna.
Visi sāka smieties, un jautājums tika atrisināts par labu Ennai. Lai nebūtu bail lidot vienai, Enna paņēma līdzi Artiņu.
Ennai kļuva baigi, kad paklājs, paklausīdams viņas pavēlei, pacēlās gaisā, lidoja pāri laukiem un mežiem un uzņēma augstumu, tuvodamies kalniem. Meitene un sunītis drošināja viens otru, un bailes pārgāja.
Virs kalniem saule spīdēja daudz spožāk nekā lejā, gaiss te bija tīrāks, un Enna ar sunīti jutās pavisam labi. Zem paklāja slīdēja sniegiem klātu kalnu galotņu labirints. Enna ievēroja, ka sniegi nolaidušies daudz zemāk, nekā tas bija pagājušajā gadā. Un meitene parādību pareizi izskaidroja ar to, ka arī kalnos kļuvis aukstāks, tāpat kā visā Burvju zemē. Kalnu ieleju dziļumā nekas nebija saredzams miglas dēļ, bet mūsu gaisa ceļotāji bija pārliecināti, ka paklājs viņus aiznesīs, kur vajadzīgs.
Un tas tiešām aiznesa. Kad Enna nokāpa no paklāja, viņa ieraudzīja kolosālu ligzdu trīsstāvu mājas augstumā. No ligzdas raudzījās milzīga putnu mazuļa galva. Drīz gaiss sāka dūkt no spārnu vēzieniem, un zemē nolaidās gigantisks ērglis. Tas bija Karfakss.
Sākumā ērglis ar izbrīnu aplūkoja viešņu, bet atmiņa tam bija laba, un tas viņu pazina.
— Sveicināti, cēlais Karfaks! — Enna paklanījās.
— Sveicu tevi, meitenīt, mūsu kalnos! — ērglis atbildēja aizsmakušā, zemā balsī. — Domāju, ka tevi šurp atvedusi kāda ļoti svarīga lieta, citādi tu savu dzīvību nebūtu uzticējusi šai drēbes lupatai.
Enna apvainojās par paklāja noniecinājumu un teica, ka savu izmēru dēļ tas ir pavisam drošs.
— Bet ne jau par to ir runa. Es ierados ar svarīgu lūgumu. Sakiet — vai jums, milzu ērgļiem, ļoti nepatīk šī migla, kas klāj zemi?
— Kā lai tev pasaka? — Karfakss kļuva domīgs. — Šeit, augšā, ar to var samierināties, bet ielejās ir ļoti grūti sameklēt āžus un taurus, un pēdējā laikā mēs dzīvojam pusbadā.
— Nu, tad ziniet, kāpēc tas tā ir! — iesaucās meitene.
Un viņa stāstīja par Arahnas ilgo miegu, par tās pamošanos un par to, kā ļaunā burve, gribēdama paverdzināt Burvju zemes tautas, uzbūrusi Dzelteno Miglu.
— Mans tēvocis Carls Bleks, mans draugs Tims O'Kellijs un es — mēs ieradāmies jūsu zemē pēc tās iedzīvotāju lūguma. Mēs uzsākām cīņu ar Arahnu un esam jau šo to panākuši, bet mums trūkst spēku galīgai uzvarai. Un, ja jūs mums nepalīdzēsiet, Dzeltenā Migla paliks pār Burvju zemi, — meitene dedzīgi pabeidza.
— Cik es tevi sapratu, tad Arahna ir kaut kas līdzīgs Urfi- nam Džīsam, kurš pagājušajā gadā sagrāba varu pār Marā- niem?
— Ko jūs! — Enna negribot iesmējās. — Salīdzinot ar Arahnu, Urfins ir sīks gariņš, kā saka mans tēvocis Carls. Pat tad, kad viņš sagrāba Smaragda pilsētu, spīdēja saule un debesis bija zilas. Bet tagad Burvju zemē nav ne saules, ne debesu, tā strauji tuvojas bojāejai. Bet, starp citu, par Urfinu es jums pateikšu, ka viņš jau sen vairs nav ne dievs, ne karalis, tauta viņu atmaskoja un aizdzina. Un viņš ir labojies — negāja kalpot burvei un izdomāja, kā cīnīties ar Dzelteno Miglu.
— Es priecājos par to, — teica Karfakss. — Nu, un ar Arahnu esmu gatavs cīnīties, ja reiz tas nepieciešams.
— Jūs necīnīsieties viens, bet savienībā ar vareno Dzelzs Bruņinieku Tilliju-Villiju. Tas ir ļoti spēcīgs, bet, kā to lai pasaka, — meitene sastostījās, — viņam vēl trūkst ātruma un veiklības, lai uzvarētu Arahnu.
Noklausījies šo paskaidrojumu, ērglis atbildēja:
— Nezaudēsim laiku sarunās, bet dosimies ceļā. Jūs lidosiet uz manas muguras, nevis uz šīs lupatas, tā jums būs daudz ērtāk. Es tikai nezinu, kā uzlīdīsiet uz manis, mums Ērgļu ielejā kāpņu nav.
— Par to neraizējieties! — Enna pasmaidīja. Viņa apsēdās uz paklājiņa, paņēma uz cejiem Artiņu un klusu pavēlēja: — Pa- klājiņ, pacel mūs uz Karfaksa muguras!
Un pēc dažām sekundēm meitene ar sunīti jau bija augšā.
— Kā redzams, arī šāda lupata tomēr kaut kur noder, — brīnīdamies noteica ērglis.
Viņš piekodināja putnēnam mierīgi gaidīt, kad atgriezīsies māte, kura bija aizlidojusi pēc medījuma, un ar troksni uzvijās gaisā.