Karfaksa ierašanās Carla Bleķa nometnē pierādīja, ka Enna sekmīgi izpildījusi svarīgo uzdevumu. Nolaidusies ar paklājiņu zemē, meitene vispirms parādīja Timām mēli un gavilējoši iesaucās:
— Tā! Bet tu teici…
— Labi, labi, padodos, — Tims noburkšķēja.
Carls Bleķs un pārējie milzu ērgli sveica ar lielu prieku, bet Tillijs-Villijs pieklājīgi sacīja:
— Es ļoti priecājos redzēt jūs, cienījamais putns! Ceru, ka kopā ar jums mēs pievārēsim Arahnu!
Karfakss brīnījās par Dzelzs milža nikno fizionomiju, bet kā gudrs un pieklājīgs putns neko neteica, tieši otrādi, uzslavēja tā šķībās acis. Droši vien tās ļoti labi redzot, teica ērglis, un Tillijs-Villijs galīgi salepojās.
— Es esmu rets skaistulis, zvēru pie aisbergiem! — viņš iesaucās. — Burvju zemē to katrs zina.
Tagad, kad visi kaujas spēki bija sapulcēti kopā, varēja iesākt kara darbību. Bet, lai pilnā sastāvā virzītos uz Arahnas alu, vajadzēja pārliecināties, vai burve maz atrodas tur. Pēdējo izlūkošanu uzdeva Timām, lai gan arī Enna rāvās cīņā. Šoreiz meitene palika viena, neviens viņu neatbalstīja, pat ne Artiņš.
Tims un Artiņš aizlidoja uz burvju paklājiņa un pēc pārib stundām atgriezās vīlušies: Arahna pazudusi. Zēns mēģinājis sameklēt kaut vienu rūķi, lai to iztaujātu, bet mazie cilvēciņi kā zemei cauri izkrituši. Un tomēr izlūkgājiens nebija veltīgs. Artiņš paziņoja: ja viņu uzlaidīšot uz burves pēdām, viņš to sameklēšot, lai kur tā slēptos.
Biedēklis teica:
— Tev laikam ir ļoti laba redze, ja tu domā saskatīt burves pēdas. Bet ja nu uz akmeņiem nebūs nekas pamanāms?
Artiņš iesmējās.
— Mums, suņiem, ir maņa, kas mums ļauj iet pa pēdām pat pilnīgā tumsā: tā ir ož a.
Biedēklis neticīgi nogrozīja galvu.
Tā kā sunītis var uzņemt pēdas tikai tur, kur tās sākas, tad nolēma, ka visi ies uz alu. Tims, kas vairākkārt bija pārlidojis šo apvidu uz paklāja, paziņoja, ka tas ir grūti pārejams un ar kulbu tur nav iespējams izbraukt. Un, lai cik žēl bija, pārvietojamo cietoksni vajadzēja atstāt. To ievilka krūmos un nomaskēja ar zariem.
Jau pirmie soļi pa akmeņaino taku parādīja, ka iet pret ienaidnieku kājām, ar rafaloo lapu filtriem uz lūpām pavisam nav tas kā braukt ērtā ekipāžā. Un tad Čarls Bleks nopriecājās, ka nav paņēmis līdzi no Kanzasas lielgabalu ar pulvera un lādiņu krājumiem, kaut gan tāda doma viņam bija ienākusi prātā. Kā gan ar tādu smagu, manevrēt nespējīgu ieroci dzītos pakaļ izmanīgajai burvei pa kalnu aizām un gravām? Bet jebkura kalibra šautenes priekš Arahnas būtu tikpat kā bērnu plaukšķenes.
Karavānai arī bez lielgabala klājās grūti. Labi vēl, ka nodaļā bija pāris desmiti kokpauru ar komandieri Lanu Pirotu. Koka spēkavīri uzkrāva plecos visu kulbas bagāžu — pārtiku, guļam- piederumus, instrumentus. Viņi soļoja gājiena priekšgalā, izlūkoja, vai kaut kur nav slēpnis vai lamatas, novāca no ceļa lielos akmeņus.
Tālāk soļoja Čarls Bleks un Tims ar Artiņu uz rokām (sunītim bija jāsaglabā spēki turpmākai Arahnas pēdu dzīšanai). Viņiem sekoja Dzelzs Malkas Cirtējs; viņš vilka Biedēkli, jo nabadziņš visu laiku klupa un krita, aizkavēdams kolonnu. Dins Hiors un Faramants gāja resnā doktora Borila pavadībā, kuram, kā allaž, pie sāniem karājās somiņa ar medikamentiem. Dins Hiors stiepa burvju televizoru, ko neuzdrošinājās uzticēt kok- pauriem, bet Faramantam uz pleca bija ērti iekārtojusies Kaggi- Karr. Un beidzot aiz visiem, sargājot aizmuguri, majestātiski soļoja Dzelzs Bruņinieks Tillijs-Villijs.
Mazās armijas gaisa karaspēku pārstāvēja Kaggi-Karr. Ērglis nesa uz muguras Ennu. Viņš vērīgi lūkojās uz visām pusēm, bet apkārtnē viss bija mierīgi.
Ai, kā nopriecājās mūsu varoņi, pārgājuši Arahnas īpašumu robežu! Viņiem pari pletās sen neredzētas zilas debesis bez jel viena mākonīša. Spoža saule bagātīgi lēja pār viņiem savus starus. Dzīvinošs svaigs gaiss viļņiem lija viņu plaušās, kas jau bija atradinājušās brīvi elpot. Aizsvieduši apnikušos rafaloo lapu apsējus, cilvēki apsveica cits citu, un pat kokpauri skaļi līksmoja: tagad ātri izžūs bezsaules gaisā samitrējušie ķermeņi.
Un vienīgi Tillijs-Villijs raudzījās uz debesīm pilnīgā neizpratnē: savā īsajā mūžā viņš vēl nebija redzējis dienas spīdekli visā tā krāšņumā.
Tā kā nodaļa bija gājusi jau vairākas stundas un diena sliecās pret vakaru, tad ceļinieki nolēma apstāties te līdz rītam: nonāksi pie Arahnas alas naktī — un ja nu pēkšņi burve būs ierīkojusi slēpni!
Cik jauka bija šī nakts svaigā, siltā gaisā zem lielām, spožām zvaigznēm tumši zilās debesīs!
Izstiepies savā cietajā guļvietā, raudzīdamies augšup, Čarls Bleks nikni noteica:
— Un šo jaukumu nolādētā burve atņēma Burvju zemei! Par to vien viņa pelnījusi nāvi!
Enna, Tims un Artiņš lieliski pavadīja nakti, omulīgi iekārtojušies zem Karfaksa mīkstā spārna.
Gaismai austot, visa daudzkalibru kompānija devās ceļā un pēc trīs stundām sasniedza Arahnas patvertni. Tā bija tukša. Rūķi nebija redzami, visi kaut kur paslēpušies.
Pirms došanās pēdējā, izšķirošajā kaujā ar Arahnu Biedēklis iedomājās paskatīties uz viņu televizorā.
Burvju kastīti novietoja uz plakana akmens, un visi sastājās ekrāna priekšā. Biedēklis noskaitīja maģiskos vārdus, matētais stikls iegaismojās, un uz tā parādījās Arahna. Ietinusies zilajā mantijā, viņa slēpās mežonīgu klinšu sablīvējumā. Pēc burves sejas varēja redzēt, ka viņu pārņēmis niknums un bailes. Viņa meta skatienus uz visām pusēm, baidīdamās, ka ienaidnieki viņu atklās šajā slepenajā patvertnē. Netālu no Arahnas atradās milzīga milna, kuru burve varētu jebkurā brīdī satvert.
— Oho-ho, maigais radījums ir pamatīgi apbruņojies, — teica Faramants.
Tillijs-Villijs atsaucās:
— Pret manu zobenu šis koka verķis nav neko vērts, zvēru pie fokmasta!
Veltīgi izmeklējušies alā Arahnas buramo vārdu grāmatu, mūsu varoņi devās ceļā, atstādami alas priekšā visu smago bagāžu.
Pa priekšu skrēja Artiņš, piebāzis degunu pie zemes. Viņš gāja pa burves pēdām, nenovirzīdamies sāņus, tikpat brīvi kā cilvēks pa pilsētas ielu. Sekot mazajam, melnajam kamoliņam, kas vēlās starp krūmiem, garām zālēm, akmeņu grēdām, Lesta- ram un Tillijam-Villijam bija grūti, tāpēc pār sunīti lidoja Kaggi-Karr un kļuva milzim par drošu pavadoni. Aizmugurē, izstiepušies garā ķēdē, gāja kokpauri un cilvēki, bet gaisā lēni vēza spārnus Karfakss. Tagad viņam uz muguras neviens nesēdēja: kaujā taču nevarēs domāt par sēdētāju un to sargāt.
Pēc katras pusstundas Biedēklis pa televizoru pārbaudīja, vai burve vēl ir slēptuvē. Arahna bija turpat, bet viņas izturēšanās kļuva arvien tramīgāka. Viņa vērīgi lūkojās debesīs: vai tikai viņa nebija pamanījusi ērgli? Carls Bleks signalizēja Karfak- sam, lai laižas zemāk, un tas pārgāja pļaujošā lidojumā.
— Arahnas pēdas kļūst svaigākas un sajūtamākas, — Artiņš ziņoja vadībai. — Mēs tuvojamies Arahnas slēptuvei.
Bet ceļš arvien pasliktinājās. Priekšā gadījās daudz aizu, šauru un platu. Pār šaurajām aizām kokpauri pārmeta tiltus no līdzpaņemtajiem baļķiem, platās aizas nācās apiet. Tillijam- Villijam, kas gāja priekšgalā, vajadzēja būt ārkārtīgi uzmanīgam: vismazākā kļūda novestu pie kritiena un smaga sakropļojuma. Bet tas nozīmētu visa pasākuma izgāšanos.
— Nolādētā burve, kur viņa ielīdusi! — tusnīja īskājainais Borils, knapi spēdams tikt citiem līdzi.
— Palieciet šeit, doktor! — vairākas reizes ieteica Carls Bleks.
— Nekādā gadījuma! Medicīnai vienmēr jabut sava postenī.
Un mazais, drosmīgais doktors, sviedriem noplūdis, turpināja
soļot.
Pēkšņi kalna galotnē parādījās Arahnas milzīgais, melnais stāvs: burve bija pamanījusi ienaidnieku tuvošanos.
čarla Bleķa nodaļas stāvoklis kļuva bīstams — viņi nonāca zem apšaudes. Burve locīdamās ar spēcīgajām rokām tvēra akmeņus un svieda tos milzīgi tālu. Akmeņi sašķīda gabalos, un viens tāds gabals jau pārsita kokpaura rumpi. Lādiņus, kas lidoja uz Tilliju-Villiju, Dzelzs Bruņinieks ļoti veikli atsita ar vairogu.
Kapteinis Bleks pamanīja tuvumā kaut ko līdzīgu divslīpu akmens teltij, kas bija izveidojusies no divām blakus pieveltām lielām plāksnēm. Šajā akmens nojumē no apšaudes paslēpās Carls ar saviem cīņas biedriem.
Bleks teica:
— Kad cīnās milži, mums, punduriem, labāk turēties malā. Mūsu sitieni viņiem nav bīstamāki par kukainīšu kodienu.
Jūrnieks novietojās tuvu pie telts izejas, lai varētu ērtāk novērot kaujas gaitu. Viņš redzēja, kā milzis Tillijs-Villijs neatlaidīgi virzās augšup pa kalna nogāzi, bet burve viņu apsvaida ar lieliem akmeņiem. Čarls ar pamirušu sirdi sekoja, kā dārdēdami un lēkādami lejup veļas klinšu gabali. Tie bija tik lieli, ka ar vairogu tos neatsist. Bet Tillijs-Villijs katrreiz veikli paliecās sāņus, un lādiņi aizšāvās garām.
— Vētras un viļņi! — pēkšņi mežonīgi ieaurojās jūrnieks, vicinādams rokas. — Beidzot arī ērglis iesaistījies kaujā!
Karfakss bija ilgi gaidījis izdevīgu brīdi un pēkšņi ieskrējies iebelza Arahnai pa muguru ar savu milzīgo knābi tik spēcīgi, ka burve gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa izlaida no rokām akmeni, kuru taisījās mest lejā. Burve nikni pagriezās pret jauno ienaidnieku, paķēra no zemes milnu un mēģināja apdullināt Karfaksu.
Bet ērglis ar visu savu lielumu tomēr bija ļoti veikls un prasmīgi izvairījās no sitieniem. Kamēr Arahna atkāvās no ērgļa, Tillijs-Villijs lieliem soļiem kāpa pa nogāzi augšup. Visas viņa atsperes čirkstēja un stenēja, mehāniskie muskuļi bija saspringti, bet Lestars ar mazajām kājiņām nepacietīgi mīdījās pa kabīnes grīdu, drudžaini skaitīdams:
— Nu, vēl solīti, nu, vēl vienu! Piespiedies, manu mazulīt! . ..
Milzis strauji kāpa augšup, izkliegdams draudus:
— Pērkons un zibens! Es tev gan sadošu, nolādētā burve, lai tikai es tieku kalnā!
Satriekta par Tillija-Villija fizionomijas nepielūdzamo niknumu, viņa šķībo acu Jauno skatienu, Arahna stinga aiz bailēm. Bet Dzelzs Bruņinieks arvien paātrināja savu kāpienu. Carls Bleks bija izrādījies labs kara lietu zinātājs, pieaicinādams Karfaksu cīņā pret Arahnu. Varenajai burvei nebija viegli cīnīties divās frontēs. Kad viņa pagriezās pret Tilliju-Villiju un centās to nogrūst ar klinšu atlauzām, ērglis metās viņai virsū no mugurpuses, plosīja ar knābi un asajiem nagiem, dauzīja ar spār
niem. Bet, līdzko burve pagriezās pret Karfaksu, milzis strauji tuvojās.
Burve sāka saprast sava stāvokļa bezcerību. Ak, kaut jel viņai bijis burvju paklājs! Tad, aizmukusi no dzelzs spēkavīra, viņa gaisā cīnītos viens pret vienu ar milzu ērgli — un vēl nav zināms, kurš uzvarētu. Bet paklāja druskas bija izsējušās pa visu novadu, un grūtā kauja jāizcīna uz zemes.
Arahnai atlika tikai viens: meklēt glābiņu bēgot. Viņai izdevās uz brītiņu apdullināt Karfaksu ar veiklu milnas zvēlienu, un viņa milzu soļiem metās skriet pa kalna nogāzi — tālāk no Ti 11 ija-Villija, kas nepielūdzami tuvojās.
Burves grandiozā figūra pēkšņi pazuda no Carla un viņa draugu redzes loka, kuri novēroja kaujas ainu. Tas jūrnieku noveda izmisumā. Izrāvis Timām no rokām paklāju, Carls uzlēca uz tā un pavēlēja aiznest viņu uz kaujas vietu.
Bet burvju paklājs tikai krampjaini paraustījās un atrāvās no zemes pāris collu: jūrnieks bija viņam par smagu. Tims, kurš ar lielu interesi vēroja šo skatu, pieskrēja pie Carla Bleķa un iesaucās:
— Kapteini, atvainojiet, būs jālido man!
— Labi, puis, tava laime, — drūmi piekrita Bleks un palaida zēnu savā vietā.
Paklājs tūlīt pacēlās gaisā un aiznesa Timu O'Kelliju kalna galotnē. Tur zēns ieraudzīja satricinošu, neaizmirstamu skatu. Pa kalna nogāzēm veikli kā stirna saplēstā zilā mantijā drāzās burve, atspiezdamās uz garas rungas, pārlēkdama aizas, -līkumodama loku lokiem, cenzdamās atkratīties no vajātājiem.
Varbūt viņai tas būtu izdevies, ja ne Karfakss. Ērglis lidinājās pār burves galvu, grasījās knābt sejā, sita ar spārniem pa muguru, cirta nagus plecos.
Bet no muguras, līdz pēdējai iespējai sasprindzinājis mehāniskos muskuļus, viegliem, atsperīgiem lēcieniem bēglei dzinās pakaļ Dzelzs Bruņinieks ar briesmīgām acīm un bezbailīgu jaunu dvēseli.
Novērodams no augšas kalnu grēdu un aizu labirintus, Karfakss ieraudzīja klinti, kurai trīs pusēs rēgojās bezdibeņi. Ērglis jau sen zināja šo Nāves Klinti — tur gan viņš pats, gan viņa ciltsbrāli bija uzdzinuši āžus un taurus, un tur dzīvnieki atrada savu galu.
«Tur, tikai tur jānovirza burves ceļš,» nolēma ērglis.
Un, lai kā Arahna centās izvairīties no šī bīstamā ceļa, Karfakss viņai tādu iespēju nedeva. Ne pa labi, ne pa kreisi, bet tikai uz priekšu, un katrs solis, katrs lēciens ļauno burvi tuvināja vietai, kur vajadzēja notikt atriebībai.
Un, lūk, beidzot Nāves Klints!
Redzēdama, kādās lamatās viņu iedzinuši varenie ienaidnieki, Arahna niknumā un bailēs mežonīgi iegaudojās.
Pagriezusies pret Tilliju-Villiju, burve izmisumā pacēla gaisā milzīgo rungu.
Sākās neparasta kauja. To vērodams, Tims O'Kellijs auroja aiz sajūsmas un tā grozījās uz sava paklāja, ka jau vai desmit reižu būtu no tā nogāzies, ja paklājs ar gudru ziņu nebūtu pacēlis uz augšu vienu vai otru malu.
Divi milži kā ar viegliem spieķīšiem paukojās ar saviem ieročiem — Arahna ar milnu, Tillijs-Villijs ar zobenu. Un kas zina, vai Dzelzs Bruņinieks būtu uzvarējis vai kritis kaujā, ja palīgā nepiesteidzies Karfakss. Saniknotais ērglis, aizmirsis paša drošību, sāpīgi plosīja burvi ar nagiem, sita ar spārniem pa seju, traucēdams saskatīt pretinieku.
Un pienāca gaidītais uzvaras mirklis!
Tillijs-Villijs ar veiklu zvēlienu pārcirta burves milnu uz pusēm. Arahnai rokā palika nederīgs koka gabals, un, triekdama to pret ērgli, ļaunā burve ar kliedzienu «Urfinam bija taisnība!» iezvēlās bezdibenī, no kura pacēlās balti tvaiki.
— Uzvara! Uzvara! — bazūnes balsī pavēstīja ērglis.
— Uzvara! — nogranda Tillijs-Villijs, un viņam no savas kabīnes vājā balstiņā piebalsoja Lestars, laimīgs kā vēl nekad, kaut arī galīgi apdauzīts, kratoties milža vēderā vajāšanas un niknās kaujas laikā.
Nav iespējams izteikt vārdos, cik laimīgi jutās Carls Bleks un pārējie mūsu varoņi, kad Tims O'Kellijs, pārlidodams uz burvju paklājiņa, paziņoja pēdējās kaujas iznākumu. Bet drīz atgriezās arī uzvarētāji paši — savainotais ērglis un putekļiem klātais, dziļi iespiestām bedrītēm krūtīs un sānos Dzelzs Bruņinieks Tillijs-Villijs, milzis ar niknu seju un labvēlīgu sirdi.
Ar kādām uzslavām, ar kādiem laba vēlējumiem ļaudis cildināja drošsirdīgo, pašaizliedzīgo Karfaksu!
Ērglis sacīja:
— Draugi, netenciniet man! Man taču, tāpat kā jums, Dzeltenā Migla draudēja ar nāvi, tātad es cīnījos ne tikai par citiem, bet arī par sevi, par savu cilti. Bet tagad es atgriezīšos pie savējiem — mani tur nepacietīgi un uztraukti gaida. Pa ceļam es varu Ennu nogādāt līdz Arahnas alai — kāpēc meitenei velti piepūlēties?
Pirms Enna sēdās ērglim uz muguras, viņa pasvilpa stabulīti, un ieradās Ramina.
— Papriecājieties kopā ar mums, jūsu augstība! — teica Enna. — Nekrietnā Arahna ir pagalam, un viņas sakāvē liels nopelns ir peļu ciltij.
Meitene paņēma ļoti apmierināto karalieni rokās, un paklājiņš viņas pacēla uz ērgļa muguras. Aizlidodama Enna redzēja, ka viņas draugi jautrā kolonnā uzsāka atceļu.