Enna pavadīja Karfaksu ar acīm, līdz tas pārvērtās tumšā punktā augstajās debesīs un nozuda. Ramina arī atvadījās no meitenes: viņa devās pie savas tautas, lai aizvestu to uz izsenis apdzīvotām vietām — uz Smaragda zemi.
Enna ar drebošu sirdi iegāja Arahnas alā un izbrīnā apstājās: ala bija pilna ar maziem cilvēciņiem. Tur bija vecīši, kas skatījās augšup, sacēluši sirmās bārdas, un tīrīgas vecenītes ar baltām micītēm un izšūtiem priekšautiņiem, un jaunieši, un pavisam sīki bērniņi ar milzīgām, skaistām rotaļlietām rokās.
Rūķi pašķīrās Ennas priekšā, un pret viņu panācās cienīgs vecis sarkanā micītē: tas bija hronists un rūķu vecākais Kastaljo.
— Esi sveicināta, mīļā Enna! — paklanīdamies sacīja rūķis.
— Jūs zināt manu vārdu? — meitene brīnījās.
— Mēs zinām visu par jums, atnācējiem no Smaragda salas un viesiem no aizkalnes, — svarīgi paskaidroja Kastaljo. — Ne mazumu nakšu mēs pavadījām zem kulbas, noklausīdamies jūsu sarunas, iepazīdamies ar jūsu karagājiena plāniem.
— Un jūs, protams, tos atklājāt Arahnai?! — sašutumā iesaucās meitene.
— Nekā nebija, — mierīgi iebilda rūķis. — Mēs ievērojām ne-i-tra-li-tā-ti, kā patīk izteikties jūsu draugam Biedēklim Gudrajam. Lieta tāda, ka kopš seniem laikiem mūsu cilti saistīja zvērests: mums bija jākalpo Arahnai, pilnīgi jāpadodas viņai, un nekur nedrīkstējām tai kaitēt. Bet šajā zvērestā nebija solījuma karot pret viņas ienaidniekiem, — vecītis viltīgi pasmaidīja, — un tā mēs arī nekarojām.
Enna pabrīnījās par rūķu atjautību un noprasīja:
— Bet kāpēc jūs līdz pat šim laikam no mums slēpāties?
— Jūs būtu prasījuši, lai mēs jums palīdzētu, un mēs to nedrīkstējām darīt. Bet tagad, kad Arahna ir mirusi un -zvērests zaudējis spēku, mēs esam jūsu pilnīgā rīcībā.
— Jūs jau zināt par burves nāvi? — Ennai arvien vairāk bija jābrīnās.
— Kad jūs gājāt uz Arahnas patvertni kalnos, vai tu ievēroji pa ceļam mazus, pelēkus stabiņus? — smaidīdams jautāja Kastaljo.
— Redzēju, bet nepiegriezu vērību, es domāju, ka tie ir parasti akmeņi.
— Tie bijām mēs, rūķi, no galvas līdz kājām ietinušies pelēkos apmetņos. Mēs esam nepārspēti maskēšanās meistari.
— Jā, to nevar noliegt, — piekrita meitene.
— Un, lūk, tikko Arahna kaujā bija kritusi, no posteņa uz posteni priecīgā vēsts lidoja ātrāk nekā pa putnu stafeti.
— Tavu brīnumu! Varu tikai priecāties, ka burves cīņā pret mums jūs ievērojāt neitra … litāti, — Enna sastostījās pie grūtā vārda. — Varu iedomāties, kā jūs būtu mums ieriebuši.
— Esi jel mierīga! — lepni apliecināja Kastaljo. — Tomēr ķersimies pie lietas. Domāju, ka jūs, Arahnas uzvarētāji, meklēsiet viņas buramo grāmatu, lai atburtu viņas uzsūtīto miglu.
— Jums taisnība, mīļo vectētiņ!
— Tātad es tev tūlīt parādīšu kundzes slēptuvi.
Slēptuve atradās visattālākajā tumšās alas kaktā. Tā bija sienā izdobta niša, aizklāta ar plakanu akmeni, kas saplūda ar klinti. Spiedpogas, ar kurām varēja iedarbināt slepenās atsperes, bez rūķu palīdzības nekā neizdotos atrast.
Kad bija veiktas visas nepieciešamās darbības un niša atvērās, Enna kāri satvēra biezo pergamenta grāmatu apdriskātos vākos.
— Paldies, liels paldies, mīļo vectētiņ! — Enna silti pateicās. — Bet kā jūs uzzinājāt burves noslēpumu?
— Eh, es jau tev teicu, ka no mūsu acīm nekas nav noslēpjams. Vissmieklīgākā bija Arahnas kundzes nesagraujamā ticība, ka slēptuvi zina vienīgi viņa.
Vecītis iesmējās, smējās arī pārējie rūķi.
— Es vēl un vēlreiz jums, draugi, pateicos, bet, atklāti sakot, es nevēlētos, ka man būtu tādi mājas spiegi kā jūs. — Enna smējās.
Rūķi smējās vēl skaļāk.
Pēc dažām stundām no kalniem atgriezās Carla Bleķa nodaļa. Liels bija Ennas draugu prieks, kad viņi meitenes rokās ieraudzīja kāroto grāmatu — viņu lielās kaujas mērķi. Ja grāmata nebūtu atradusies, visas viņu pūles izrādītos veltas un Burvju zemei draudētu neglābjama bojāeja.
Kad laukumā alas priekšā sāka skanēt jautras valodas, no kādas nepamanītas slēptuves izlīda Rufs Bilāns.
Nodevēja seja bija pelēka aiz kauna un bailēm. Pazemīgi klanīdamies Biedēklim un aizkalnes Milzim, Rufs Bilāns lūdzās nesodīt viņu pārāk bargi par jauno nodevību.
— Es neesmu vainīgs, — murmināja pārbiedētais nodevējs.
— Kad es Alā pamodos pēc ilgā miega, mani sāka audzināt Pazemes kalnracis, bet tajā laikā . ..
— Tevi aizveda Arahnas rūķi, — viņu pārtrauca Biedēklis.
— Tas mums ir zināms. Mēs zinām, ka tu nokļuvi burves rokās tad, kad no tevis varēja izveidot, ko vien vēlas. Un tas tavu vainu mīkstina, — piebilda taisnīgais Valdnieks.
Bilāns metās viņa priekšā ceļos.
— Tad jūs atstāsiet mani dzīvu?! — viņš sajūsmā iesaucās.
— Ak, es pratīšu attaisnot jūsu žēlsirdību …
— Jā, bet tāds kā tagad tu esi savas cilts apkaunojums. Tevi vajadzēs vēlreiz iemidzināt… — Pamanījis izbailes Bilāna sejā, Biedēklis viņu nomierināja: — Tevi iemidzinās uz neilgu laiku — uz pāris mēnešiem, bet pēc tam pāraudzinās pa īstam.
Dodies uz Smaragda pilsētu un pasaki Ružero, ka es lūdzu iztaisīt no tevis kārtīgu cilvēku.
— Masti un buras! — iesaucās Carls Bleks. — Tas ir lieliski izdomāts, draugs Biedēkli!
Zemu klanīdamies un izplūzdams pateicībās, Rufs Bilāns aizgāja pretim jaunam miegam. Kad viņa stāvs bija nozudis aiz tuvākā paugura, no rūķu bara iznāca Kastaljo un ar cieņu uzrunāja Biedēkli:
— Trīskārt Visgudrais Smaragda salas Valdniek, mēs jau sen esam saklausījušies par jūsu vērtīgajām īpašībām un lūdzam pieņemt mūs, rūķus, jūsu augstajā aizgādībā.
— Ko tas nozīmē? — izbrīnījies jautāja Biedēklis.
— Tas nozīmē, ka mēs gribētu kļūt par jūsu pavalstniekiem. Mēs, protams, apzināmies, ka neesam tādu godu pelnījuši, bet mēs esam ar mieru maksāt jums nodevas, kādas vien jums labpatiktos mums uzlikt.
Biedēklis cienīgi atgāzās, atbalstīdamies uz sava lieliskā spieķa, kuru bija saglabājis visu kara gājiena laiku. Rūķu lūgums viņam ļoti glaimoja.
— Hm . .. hm … — viņš prātoja. — Jūsu paziņojums ir diezgan negaidīts, bet, šķiet, tam nav kontr-in-di-cē-ti nekādi neparedzēti ap-stāk-ļi.
Šī miglainā frāze rūķiem iedvesa lielu cieņu pret Biedēkļa izglītību. Viņu agrākā kundze nekad nebija lietojusi tik garus vārdus.
— Jūsu žēlastība, vai to saprast tā, ka jūs esat ar mieru izpildīt mūsu lūgumu? — kautri vaicāja Kastaljo.
— Jā gan, — žēlsirdīgi piekrita Biedēklis. — Bet kas attiecas uz nodevām … Es dzirdēju, ka jūs te esot rakstījuši sīku mūsu zemes hroniku?
— Jā, jūsu žēlastība, mēs to rakstām jau pieci tūkstoši gadu, — lepni atsaucās Kastaljo.
— Tad, lūk, rakstiet to tālāk, un tikai tādas būs nodevas, ko mēs jums uzliekam.
— Urā! Lai dzīvo Trīskārt Visgudrais Biedēklis! — korī nokliedza rūķi.
— Bet, protams, jūs mums parādīsiet sava darba augļus, — žēlsirdīgi nobeidza Biedēklis.
— Tādā gadījumā atjaujiet jums pasniegt visus mūsu hronikas sējumus, kas sakrājušies piectūkstoš gados. Mums tie šeit stāvēs kā nevajadzīga krava, bet Smaragda pilsētā tos pētīs vēsturnieki un sarakstīs plašus zinātniskus darbus .. .
Hronikas bibliotēku iesaiņoja un uzkrāva uz kokpauru izturīgajām mugurām.
Solījumu turpināt hroniku rūķi pilda līdz pat šim laikam. Smaragda pilsētas bibliotēkā jau ienācis «Burvju zemes hronikas» 579. sējums, kurā interesenti var izlasīt aprakstu par dīvainiem, neparastiem notikumiem Burvju zemē ar virsrakstu «Pamestās pils noslēpums».
Ar visu piekrišanu Carlam Blekam tika piešķirts gods noņemt Arahnas būrumu un darīt galu Dzeltenajai Miglai, jo tas taču bija viņš, Milzis no aizkalnes, kas izgatavoja Dzelzs Bruņinieku Tilliju-Villiju un attapās ataicināt palīgā Karfaksu. Bez šiem diviem milžiem burvi uzvarēt nebūtu bijis iespējams.
Svinīgo atburšanas ceremoniju nolēma izdarīt uz bijušajām Arahnas īpašumu robežām — tur, kur sākās Dzeltenā Migla. Tad tūlīt būs redzams, vai maģiskie vārdi dos vēlamo rezultātu.
Dažas stundas ceļā — un karavāna apstājās uz saulainā apvidus un Dzeltenās Miglas novada robežas. Priekšā visu tina migla, no turienes strāvoja miklums un aukstums. Šeit vīteroja putni, spurkdami pa koku zariem, no zāles raudzījās krāšņi ziedi, lidinājās raibi tauriņi, bet tur zemi klāja sniegs, koki stāvēja kaili, mežs izskatījās izmiris un tukšs.
Visiem spēcīgi pukstēja sirdis, kad Čarls Bleks, skatīdamies grāmatā, skaļi un saprotami sāka izrunāt buramos vārdus:
— Uburrū-kuruburrū, tandarrā-andabarrā, faradon-garaba- don, šabarrā-šarabarra, izzūdi uz mūžiem no Burvju zemes, sasodītā Dzeltenā Migla!
Un, ak, brīnums! It kā milža roka atrāva miglas priekškaru, un pār to pusi, kas izskatījās pēc ledaina tuksneša, visā krāšņumā pavērās zilas debesis un uzspīdēja spoža saule!
Mūsu varoņu sajūsma nav aprakstāma. Enna un Tims apskāvās, Carls Bleks uzsvieda gaisā savu pīpi un veikli to noķēra, doktors Borils vicināja medikamentu somu, Lans Pirots graciozi nodejoja «Brieža deju», par kuru pilsētas dejotāju konkursā bija saņēmis pirmo prēmiju. Artiņš apdullinoši rēja, aizmirsis, ka prot runāt, bet Kaggi-Karr gaisā meta dulnus kūleņus. Kokpauri jautri plosījās, bet milzu puika Tillijs-Villijs no priekiem pirmo reizi mūžā uzdziedāja dziesmu, kuras vārdus un melodiju pats turpat sacerēja.
Burvju zeme glābta no bojāejas, un atkal pār to mūžīgi spīdēs karsta saule, augu gadu koki briedēs sulīgus augļus, augu gadu ļaudis priecīgi strādās tīrumos, vākdami bagātās ražas.
Carls Bleks iekūra sārtu un, kad tas dega pilnās liesmās, iesvieda tajā Arahnas buramo vārdu grāmatu.
— Lai uz mūžiem izgaist ļaunās burvestības, kas ierakstītas šajā nolādētajā grāmatā! — sacīja jūrnieks. — Kas zina,'kādās rokās tā varētu nonākt un kādu postu nodarīt cilvēkiem, ja netiks iznīcināta.
Liesmas lēni šķirstīja gadu tūkstošos sacietējušās lapas, un beidzot grāmata aizdegās, smirdīgi dūmodama. Un, kad no senajām burvestību lappusēm bija palikuši tikai pelni, tos satvēra vēja brāzma un aiznesa tālē.
— Lai tā izput viss ļaunums Burvju zemē un visā pasaulē! — svinīgi teica Čarls Bleks.