Priecīgā noskaņā mūsu varoņi gāja meklēt kulbu, ko bija atstājuši netālu no šīs vietas.
— Kapteini, es aizlidošu pirmais un visu sagatavošu jūsu ierašanās brīdim, — pieteicās Tims.
Bet, kad zēns apsēdās uz paklājiņa un pavēlēja viņu aiznest pie kulbas, paklājiņš pat nepakustējās. Veltīgi Tims atkal un atkal atkārtoja pavēli — nekādas pūles nelīdzēja.
— Kas tad galu galā noticis ar šo verķi? — Tims dusmīgi iesaucās.
— Loti vienkārša lieta, — paskaidroja Biedēklis. — Arahna ir beigta, viņas burvestību grāmata sadedzināta, un ar to izbeigtas visas viņas burvības.
— Nu, tad paliec te, nederīgais krāms!
Zēns pat iespēra paklājiņam ar kāju.
— Kā tev nav kauna! — Enna viņam pārmeta. — Šis jaukais paklājiņš mums izdarīja tik daudz pakalpojumu, un tāda ir tava pateicība! — Enna saritināja paklājiņu un pasita padusē. — Es to paglabāšu piemiņai par mūsu piedzīvojumiem.
— Labi, dod, es to panesīšu, — teica apkauninātais Tims un atbrīvoja meiteni no nesamā.
Bet Faramants izņēma no kabatas inventāra sarakstu, pāršķīra dažas lappuses, aplaizīja zīmuli un izsvītroja ierakstu:
«Lidojošais paklājs, lietots, izmērs 4X3 olektis .. .»
Bet malā skaidrības dēļ piezīmēja:
«Norakstīts, kā zaudējis burvju spēku.»
Bāzdams burtnīcu atpakaļ kabatā, Faramants svarīgi paskaidroja:
— Visur vajadzīga kārtība. Kam prasīs par iztrūkumu, kad izdarīs inventarizāciju? Skafdrs, ka sagādes priekšniekam.
Ceļinieki gāja pa sniegotu apvidu, un ap viņiem notika brīnumu lietas. No zemes cēlās tvaiki, no uzkalniem čalodami plūda strauti, koku zaros ātri sabrieda pumpuri, klajumiņos jau kautrīgi līda ārā zaļi zāles pīķīši.
Zem karstās saules brīnumdarīgajiem stariem Burvju zemē sākās pavasaris.
Apsteigdami ļaudis, pa gaisu dziedādami lidoja putni — lakstīgalas, sarkanrīklītes, ķivuļi, tilbītes. Šie Arahnas nelūgtie viesi atgriezās agrākajās vietās — savās ligzdās, no kurām tos bija izdzinusi Dzeltenā Migla. Pa kokiem lēkāja vāveres un opo- sumi, bet nomaļus neveikli čāpoja lācis, bailīgi šķielēdams uz Tillija-Villija briesmīgo seju.
Vērīgais milzis pamanīja lāča bailes un atcerējās, ka ne tikai lācis, bet arī citi zvēri, viņu ieraudzījuši, bailīgi muka krūmos.
Tillijs-Villijs apstājās un pasauca lāci. Tas neiedrošinājās nepaklausīt un negribīgi pienāca klāt. Bailīgi novērsis skatienu no Dzelzs Bruņinieka briesmīgajām acīm, lācis drūmi nodūra galvu.
— Paklau, tu, draugs, — Tillijs-Villijs laipni uzrunāja lāci,
— šķiet, ka tu baidies no manis?
— N-nē, n-neb-baidos, — drebošā balsī nomurmināja lācis,
— kāpēc man būtu no jums jāb-baidās?
— Es arī tāpat domāju, — piekrita milzis. — Man taču tomēr ir nopelni jūsu zemes labā. Tad kāpēc tu negribi skatīties man acīs?
— N-nem-mociet, lai-laidiet iet.. .
Un lācis pēkšņi lēkšus ieskrēja tuvākajos krūmos. Tillijs-Villijs noraudzījās viņam pakaļ neizprazdams un aizvainots.
— Un tāda ir viņu pateicība … — viņš skumji norūca. Redzēdams Tillija-Villija sarūgtinājumu, Biedēklis ar viņam
piemītošo gudrību nolēma to nomierināt.
— Nevajag ņemt pie sirds, draudziņ, — viņš maigi teica.
— Tieši otrādi, tu vari lepoties, ka tavām acīm piemīt mag-nē- tisks spēks …
— Man-ge .. . Kāds? Biedēklis atkārtoja.
— Tāds spēks nav katram dots, — viņš paskaidroja. — Vai tu esi kādam cilvēkam redzējis tādas acis kā tev?
— Nē, — atbildēja Dzelzs milzis.
— Redzi nu. Tavā sejā un sevišķi acīs slēpjas neatkārtojama in-di-vi-du-a-li-tā-te, un ar to tu esi pārāks par visām dzīvām un nedzīvām radībām.
Garo un skanīgo vārdu apburts, vientiesīgais milzis aizmirsa savas bēdas un priecīgi iesaucās:
— Tagad es vairs nepiegriezīšu vērību šo dīvaiņu izbailēm!
— Un pareizi darīsi! — Biedēklis viņu uzmundrināja. Ceļinieki gāja felāk. Daba atdzīvojās tieši viņu acu priekšā. Kaggi-Karr, kas visu ceļu bija sēdējusi uz Dzelzs Bruņinieka
pleca, pēkšņi satraukta uzspurdza gaisā.
— Nē, es vairs nevaru! — viņa iekliedzās. — Man nekavējoties jāstājas pie savu pienākumu pildīšanas.
— Un kādi ir jūsu pienākumi? — naivi iejautājās Tims.
— Vai tad tu nezini, ka es esmu Burvju zemes sakaru Ģenerāldirektors? — pikti atsaucās vārna. — Par saviem nopelniem es pat esmu apbalvota ar ordeni, bet, tā kā neesmu lielībniece, tad nemēdzu to nēsāt.
Un vārna ironiski pašķielēja uz Borila krūtīm, ko rotāja divi ordeņi.
— Atvainojiet, jūsu ekselence, esmu šeit ienācējs un nezināju par jūsu augsto amatu, — samulsis atvainojās puisēns.
Glaimota par augsto titulu, Kaggi-Karr izklāstīja kompānijai savus nodomus.
— Es tūlīt izsūtīšu stafetes visos virzienos, — viņa teica. — Visiem cilvēkiem, visiem zvēriem, visiem putniem pēc iespējas ātrāk jāuzzina, ka Dzeltenā Migla izgaisusi uz visiem laikiem un viņi var atgriezties mājās. Es sūtīšu vēstnešus uz Pazemi pie Gremoņiem un kalnračiem. Es izsaukšu visus, kas no Dzeltenās Miglas patvērušies labās Villinas un Stellas valstībās. Lai drīzāk nodibinās kārtība Burvju zemē!
Enna, Tims un Carls Bleks ar prieku aplūkoja Burvju zemes kura tik daudz kas bija atkarīgs un kurš centās pēc iespējas vairāk laba darīt Burvju zemes iedzīvotājiem.
Bet Kaggi-Karr jau kaut kur tālumā nodeva pavēles uz viņas saucienu salidojušajiem zvirbuļiem un bezdelīgām.
Katra jauna ceļojuma diena pārsteidza ar brīnišķīgām pārmaiņām. Sniegs un ledus jau sen bija nozuduši, strauji auga zāle, koki pārklājās ar kuplu lapotni un ar krāšņo ziedu smaržām vilināja pie sevis bites.
Enna, Tims un Čarls Bleks ar prieku aplūkoja Burvju zemes ainavas. Viņi paši bija atdzīvinājuši šo skaistumu, tāpēc viņu prieks bija sevišķi liels.
Ceļiniekus apsteidza antilopju, bizonu, briežu bari; ugunīgi rudas lapsas ložņāja pa krūmiem; izlūkodamas, vai uz kārā zoba negadīsies kāds neuzmanīgs trusis; ķirzakas līda ārā no dziļām alām, kur bija glābušās no aukstuma.
Kaggi-Karr no saviem sakarniekiem saņēma ziņojumus vairākas reizes dienā. Visi ziņojumi bija iepriecinoši. Marāni jau bija atstājuši Pļāpoņu zemi, atgriezušies savā ielejā un uzsākuši sēju. Aiziedami no Stellas valstības, Marāni bija apliecinājuši viesmīlīgajiem saimniekiem, ka no šī laika paliks viņu mūžīgi draugi un viņu attiecības nekad vairs netiks aptumšotas pat ar naida ēnu.
Gremoņi un kalnrači arī jau bija atstājuši drūmo Alu un atgriezušies savās omulīgajās, karstās saules staru iesildītajās mājās. Protams, viņiem sekoja arī tie zvēri, kas bija atraduši patvērumu Pazemē. Grīļodamies aiz bada, miegdami acis nepierastajā gaismā, aļņi, bifeļi, antilopes, zaķi, jenoti izklīda mežos, atgriezdamies savās mājvietās.
Gādīgais Biedēklis painteresējās par Urfina Džīsa likteni. Kā bijušais karalis pārcietis smagās nedēļas sniega gūstā savā skumjajā vientulībā? Vai nav cietusi viņa veselība?
Burvju kastīte Smaragda pilsētas valdniekam un viņa draugiem parādīja jauku ieleju Pasaules apkārtkalnu piekājē, priecīgās krāsās pārkrāsotu Džīsa mājiņu plaukstošos zaļumos.
Dārzkopis uzrakāja grēdas, spēcīgiem lāpstas vēzieniem pār- mētādams zemi. Viņa sejai bija laipna, rimta izteiksme, kas agrāk viņam nepavisam nebija raksturīga. Agrākais drūmums Urfina skatienā bija izzudis. Līdzās uz celmiņa cienīgi sēdēja ūpis Huamoko, kā redzams, jau atžirdzis pēc ilgās badošanās.
— Tad tā, mans draugs Huamokolatokint, — Urfins turpināja sarunu ar ūpi. — Tagad tu piekrīti, ka es izrādījos pravietis? Arahnas taču vairs nav pasaulē …
— Bet kā tu to vari pierādīt, saimniek? — iebilda ūpis, loti glaimots, ka Džīss viņu nosaucis pilnā vārdā: tas taču notika tik reti. — Varbūt burve ir atjēgusies un labprātīgi atdevusi cilvēkiem sauli?
— Labprātīgi, ha-ha-ha! — Urfins skaļi iesmējās. — Daudz viņai laba prāta! Nē, man ir pilnīgi skaidrs, ka Biedēklis Gudrais ir atradis kādu pavisam neparastu līdzekli, kā tikt galā ar šo ļaundari.
Urfina Džīsa vārdi sajūsmināja Biedēkli, un viņa galva piepūtās no uzslavas. Bet dārzkopis turpināja:
— Nudien, mani šausmīgi interesē, ko viņš izdomāja. Un zini — es sūtīšu tevi izlūkos. Tu neiebilsti, Huamokolatokint?
— Ar mī[u prātu, saimniek, visu uzzināšu, — jestri atsaucās ūpis, bezgala apmierināts ar Urfina vienkāršajiem glaimiem.
Tālāko sarunu Biedēklis neklausījās un izslēdza televizoru.
— Es redzu, ka šis kādreizējais uz-ur-pa-tors ir pilnīgi pārvērties, — viņš teica. — Būs vēlreiz Urfins jāuzlūdz uz Smaragda pilsētu. Viņš ir pietiekami sodīts par agrākajiem nozie- gurniem — lai dzīvo starp cilvēkiem! Viņa uzvedība pa visu notikumu laiku ar šo Arahnu ir uzslavas cienīga.
Karavāna turpināja ceļu un beidzot pārgāja Smaragda zemes robežas. Biedēklis un viņa draugj vairs nesēdēja kulbā. Pametuši to kokpauru ziņā, viņi gāja kājām, priecādamies par dabas atdzimšanu.
Jau parādījās pirmās fermas. To iemītnieki bija paguvuši atgriezties no pilsētas, kur glābušies no sala un Dzeltenās Miglas. Fermeri strādāja dārzos un tīrumos, ļaudis bija atkal priecīgi, un tikai viņu izmocītās sejas liecināja, kāds grūts laiks pārdzīvots. Un ar kādu entuziasmu viņi sveica savus atbrīvotājus — Milzi no aizkalnes, Ennu, Timu, Biedēkli, Malkas Cirtēju un vispirms, protams, labsirdīgo milzi Tilliju-Villiju! Tagad viņa briesmīgā seja nevienu vairs nebiedēja: visi zināja, ka tā ir tikai maska, domāta ļaunās burves iebiedēšanai.
Un, lūk, parādījās Smaragda pilsētas torņi. Sajūsminātie ceļinieki nevarēja no tiem ne acis novērst.
Smaragda pilsēta arvien izcēlās ar savu krāšņumu, bet mūsu varoņiem likās, ka tā kļuvusi vēl skaistāka, kaut gan diez vai tas bija iespējams. Smaragdi uz sienām, uz torņiem, uz namu vārtiem un jumtiem mirdzēja ar brīnišķīgu spožumu, it kā tos no putekļiem būtu noskalojis lietus. Zaļi un sarkani jumtu kārniņi mijās gleznieciskā nekārtībā, un visa Smaragda pilsēta izskatījās kā liela meistara rokas darināta rotaslieta.
Ceļinieki pārcēlās pāri kanālam ar prāmi, kas jau labu laiku bija atsācis savu darbu. Bet Dzelzs Puika kanālu pārbrida, šoreiz vairs nepaklupdams: viņa gaita bija stingra, kustības drošas.
Tillijs-Villijs iekārtojās uz dzīvi vislielākajā pilsētas parkā: pilsētā neatradās nevienas mājas, kurā tas varētu ietilpt. Un šajā parkā no rīta līdz vakaram čaloja bērnu balsis — pilsētas zēni un meitenes tiektin tiecās pie labsirdīgā milža, vienīgi mazliet brīnīdamies par viņa lielumu, bet nemaz nebaidīdamies viņa sejas. Un Dzelzs Puika vienmēr labprāt ar viņiem papriecājās: viņa vecumā rotaļas ir pati nopietnākā un vajadzīgākā nodarbe.
Priecīgs pārsteigums ceļabiedrus sagaidīja pie pilsētas vārtiem. Vārtiņi, kā vienmēr, bija aizslēgti. Enna trīsreiz parāva zvanu, vārtsarga lodziņš atvērās, un pa to paraudzījās Fara- mants. Viņš bija uzlicis zaļās brilles. Izrādījās, ka Vārtu Sargs atstājis karavānu jau pirms stundas, apsteidzis ceļabiedrus un stājies savā daudzos gados aprastajā vietā sarga būdiņā.
— Kas jūs tādi esat, un kāpēc esat atnākuši mūsu pilsētā? — Faramants bargi noprasīja, kaut gan viņa acīs zibēja apslēpts smaidiņš.
— Es — Trīskārt Visgudrais Biedēklis, Smaragda zemes Valdnieks, eju ieņemt vietu, uz ko man tiesības.
— Es — Dzelzs Malkas Cirtējs, Mirkšķoņu Valdnieks, pēc sava drauga Biedēkļa ielūguma eju paciemoties jūsu brīnišķīgajā pilsētā.
— Es — Milzis no aizkalnes, sāļā ūdens jūrnieks, eju uz jūsu skaisto pilsētu atpūsties pēc grūtas kaujas ar vareno burvi Arahnu.
Pēc tam arī pārējie ceļinieki stādījās priekšā tādā pašā veidā. Vārtiņi atvērās, un Faramants sagaidīja atnācējus ar groziņu, pilnu zaļām brillēm.
— Smaragda pilsēta sveic jūs, atnācējus, — cienīgi sacīja Vārtu Sargs, — bet jums jāuzliek zaļās brilles. Tāda ir Gudvina Lielā un Šausmīgā pavēle, un viņa vārds ir likums!
Ceļabiedri, smiedamies un par Faramantu pajokodamies, uzlika zaļās brilles, un visapkārt viss iezaigojās dažādos zaļās krāsas toņos — no maiga tirkīza līdz tumši zaļam un akvamarīnam.
Biedēklis, Malkas Cirtējs, jūrnieks Carls un pārējie iegāja pilsētā — un kas tad tur sākās!
Uz māju kāpnēm un balkoniem drūzmējās cilvēki, bērneļi kā ķekari bija salipuši uz jumtiem, turēdamies pie skursteņiem, vējrāžiem un izgrieztiem rotājumiem, pa plaši atvērtiem logiem raudzījās vecīši un vecenītes. Gaiss trīcēja no sajūsmas saucieniem, no visām pusēm bira ziedu klēpji …
Un visā šajā līksmajā kņadā šurp un turp šaudījās izspūrusi, no kliegšanas piesmakusi Kaggi-Karr, galvenā svinību rīkotāja. Viņa jau iepriekšējā vakarā bija ieradusies šeit, brīdinājusi pilsētas un apkārtnes iedzīvotājus gar gaidāmo Biedēkļa un viņa draugu ierašanos un sarīkojusi tiem nepieredzētu uzņemšanu.
Gājiens tūkstošu līksmojošu ļaužu pavadībā virzījās pa ziedu paklāju uz pils laukumu. Tā vidū, tāpat kā viņos laimīgajos laikos, strūkloja un dažādās krāsās laistījās galvenā pilsētas strūklaka, bet pa baseinu rotaļādamās lēkāja zelta un sudraba zivtiņas.
Biedēkļa pils ar plaši atvērtām durvīm, kristāltīriem logiem bija gatava uzņemt saimnieku un viņa viesus. Galma saimes ļaudis bija nospodrinājuši parketu, ne puteklīša neatstājuši uz sienām un griestiem, zīda un samta portjeras karājās pie zeltītām durvju dzegām, un visur smaragdi, smaragdi, smaragdi! . ..
To pārmērīgais spīdums žilbināja acis, un trīskārt taisnība bija gudrajam Faramantam, kurš mūsu varoņus piespieda uzlikt zaļās brilles. Pie Troņa zāles durvīm ar kolosālu torti uz zelta šķīvja viesus sagaidīja pavārs Baluols baltā priekšautā un cepurē, bet pašā zālē bija klāti galdi ar daudziem un dažādiem izmeklētiem ēdieniem.
Troņa zālē viesus sagaidīja Drosmīgais Lauva. Cienījamais zvēru karalis bija par vecu, lai dotos ilgos, bīstamos ceļojumos, bet viņš jutās bezgala laimīgs, sastopot Ennu un Milzi no aizkalnes, kā arī visus pārējos sveikus un veselus. Viņš raudāja no prieka un ar astes galiņu slaucīja asaras.
Bet Ennu visvairāk pārsteidza tas, ka pie viņas, ar cieņu palocīdamies, pienāca izstīdzējušais, kalsnais doktors Robils parādes tērpā ar ordeņiem pie krūtīm — un viņam rokā bija sudraba stīpa, kas, pēc Malkas Cirtēja vārdiem, bija pazudusi kopā ar pieradināto stirnu Aunu.
Izskaidrojums bija vienkāršs. Kad zemi pārklāja Dzeltenā Migla, neredzamā Auna atskrējusi uz Violeto pili meklēt patvērumu pie savas saimnieces Fregozas, un tā sudraba stīpa noņemta bēglei no kakla. Diemžēl tas noticis pēc tam, kad Dzelzs Malkas Cirtējs jau bija aizgājis uz Smaragda pilsētu, un dārgais talismans palicis Mirkšķoņu zemē līdz miglas izgaišanai.
Iepriecinātā Enna tūlīt aplika krāšņo rotu ap galvu, bet viņai, protams, nenāca ne prātā piespiest rubīna zvaigznīti, lai kļūtu neredzama. Kāpēc dzīt tādas ģeķības draugu pulkā?
Tims teica:
— Cik žēl, ka mēs nedabūjām šo lietiņu agrāk, pirms devāmies karot pret Arahnu! Es būtu ielīdis viņas alā un izzadzis buramo grāmatu.
Enna iebilda:
— Man šķiet, tur nekas neiznāktu. Grāmata bija noslēpta drošā vietā, un bez rūķu palīdzības to neizdotos atrast. Un, ja arī tu būtu atradis un mēs atburtu zemi no Dzeltenās Miglas, tad vēl nav zināms, kas notiktu tālāk. Arahnai varētu būt vēl briesmīgāki buramie vārdi, un viņa uzveltu zemei kaut ko ļaunāku par Dzelteno Miglu.
Visi piekrita Ennai, ka arī tā iznācis pavisam labi. Burvju zeme arī bez sudraba stīpas uz visiem laikiem atbrīvojusies no Arahnas, un varenā burve vairs nekad neapdraudēs tās iedzīvotājus.
— Un tomēr es vairs jums neatstāšu sudraba stīpu, — smiedamās teica Enna. — Jūs pārāk nevīžīgi to glabājāt. Bet, draugi, es šeit neredzu Raminu! Kur ir augstsirdīgā Ramina, mūsu pirmā sabiedrotā cīņā pret Arahnu?
Apmulsusi Kaggi-Karr atzinās, ka tā esot viņas vaina: aizņemta dažādās rūpēs, viņa aizmirsusi lauku peļu karalieni.
— Šo kļūdu mēs izlabosim. — Meitene pasmaidīja un papūta maģisko svilpīti.
Un tūlīt uz viņas pastieptās rokas uzradās Ramina savā parādes izskatā — ar mirdzošu zelta kroni galvā. Enna un Ramina mīļi sasveicinājās.
Svinīgo dzīru dalībnieki sasēdās ap svētku galdu, bet gar atvērtajiem pils logiem uz sniegā mirdzošo kalnu fona snaikstījās pūķa Oiho neglītā, gudrā galva. Uzticīgais dzīvnieks gaidīja Burvju zemes glābējus, lai aizgādātu tos uz tālo, mīļo dzimteni.
BEIGAS