Tā bija neparasta diena mazajā rūķu valstī. No rīta viss ritēja kā parasti, bet ap pusdienas laiku alu satricināja nedzirdēts troksnis. Tas līdzinājās it kā varenam elpas vilcienam, it kā spalgai vēja brāzmai, it kā milzīga zvēra rēkoņai. Gaiss alā salīgojās, un daļa gaismekļu apdzisa. No alas griestiem nobira akmentiņi, bet nesaprotamās skaņas atbalss izlauzās uz āru un satrauca apkārtni.
Rūķi, kas atradās ielejā, lielā ātrumā metās uz alu, bet viņiem pretim skrēja pārbiedētie sargi. Visi izbrīnījušies prašņāja cits citu.
— Vai tu dzirdēji? Kas tas ir? Vai tikai nav pienācis pasaules gals?!
Un tikai gudrais Kastaljo, rūķu vecākais un viņu hronists, aptvēra, kas noticis. Viņš pacēla pirkstu un svinīgi paziņoja:
— Tur mostas mūsu kundzene!
Kastaljo bija taisnība. Dīvainā skaņa bija mostošās burves nožāvāšanās. Tai sekoja citas, ne mazāk skaļas, tās nodzēsa visus pārējos gaismekļus, salauza mēbeles — mazos rūķu galdiņus, krēsliņus, gultiņas, pat alas sienas baigi nobrakšķēja…
Un tad Arahna pamodās. Guļošs cilvēks nejūt laika plūdumu, un burvei likās, ka viņa tikai pirms brītiņa glābusies no zvēru karaspēka, ko tai uzrīdīja varenais Gurikaps. Nevarēja tikai saprast, kur palikuši zvēri un putni un kāpēc viņa, Arahna, guļ savā alā cisās. Burve sauca:
-5- Ei, kas tur ir? Nāciet šurp!
Alā bailīgi ienāca rūķi, taustīdamies starp lūžņiem un apgaismodami ceļu ar lāpām. Visiem pa priekšu gāja Kastaljo.
— Pasauciet Antreno! — pavēlēja burve. — Lai viņš paskaidro, kas šeit noticis!
— Mums nav tāda cilvēka, kundze, — Kastaljo iedrošinājās ziņot. — Mūsu ciltī jau izsenis neviens nav nosaukts tādā vārdā.
— Tātad es esmu ļoti ilgi gulējusi? — Arahna neticīgi noprasīja.
— Ļaužu atcerē tu esi dusējusi daudzus gadu simteņus, pa- vēlniec, — teica vecais rūķis. — Mēs nezinām, kad un kā tu iemigi un kāpēc šis miegs bija tik ilgs. Bet mēs nekad neaiz- mirsām savus pienākumus un krietni sargājām tavu mieru.
— Pateicos jums par uzticīgo kalpošanu, — Arahna nevērīgi noteica. — Ceru, ka jūs mani pabarosiet: esmu zvērīgi izsalkusi.
Arahnas ēdamgalds bija augsts akmens ar plakanu virsu, tas stāvēja netālu no ieejas alā un bija saglabājies kopš senseniem laikiem. Rūķi pie tā pakāpās pa garām kāpnēm, bet, lai tur novietotu ēdienus, viņi bija izgudrojuši asprātīgu bloku sistēmu. .To visu rūķi bija sargājuši.
Burve apēda visus krājumus un prasīja papildinājumu. Viņa aprija četrus ceptus vēršus un trīs aunus, septiņpadsmit fazānus un sešdesmit četras irbes, piekoda divus desmitus raušu un izdzēra veselu mucu ūdens. Pēc tam, glaudīdama vēderu, atmai- gusi ierunājās:
— Pēc tādām pusdienām derētu nosnausties.
Bet burve tūdaļ saprata, ka jau tā nogulējusi pārāk ilgi, un nolēma sākt darboties.
— Tomēr jāuzzina, — viņa noburkšķēja, — cik ilgi turpinājies miegs, ko man uzbūra Gurikaps.
Viņa iztaujāja Kastaljo par lielo burvi. Arahna sajuta ļaunu prieku, uzzinādama, ka jau daudzās paaudzēs neviens šajā novadā nav pat dzirdējis par brīnumdari ar tādu vārdu.
— Pārrēķinājies gan, balodīt! — Arahna dzēlīgi iesmējās. — Tevis vairs sen nav pasaulē, bet es dzīvoju, un tagad mani neviens netraucēs rīkoties šajā zemē tā, kā es gribēšu.
Kastaljo pastāstīja burvei, ka skapī glabājoties daudz rokrakstu — Burvju zemes hronika. Lai kaut ko uzsāktu pret šīs nošķirtās pasaulītes iedzīvotājiem, Arahna nolēma vispirms iepazīties ar tās vēsturi. Ja nu aizritējušos gadsimtos atkal parādījies kāds varens brīnumdaris, no kura jāpiesargās?
RUĶU HRONIKA
Arahna sāka lasīt. Pergamenta tīstokļi bija numurēti, tātad nebija grūti rast sākumu. Burve nebija diez kāda grāmatniece, tāpēc lasīšana vedās gausi.
Vēstījumu par seniem laikiem Arahna pārskatīja nevērīgi. Tikai hronista stāstu par to, kā viņu, Arahnu, iemidzinājis Gurikaps, viņa lasīja un pārlasīja ļoti cītīgi. Viņa uzzināja, ka labsirdīgais burvis atļāvis rūķiem pārnest viņas nejūtīgo ķermeni uz alu un apkopt to, lai saglabātu uz ilgiem gadu simteņiem. Kad Arahna izlasīja, cik uzmanīgi viņas pavalstnieki pasargājuši to no laika postošā iespaida, pat viņas cietsirdīgajā dvēselē aizkustējās kaut kas līdzīgs pateicībai.
— Rūķi jāapbalvo, — burve teica pati sev. — Es viņiem atļaušu savos mežos nomedīt tik daudz zvēru un upēs nozvejot tik daudz zivju, cik vien viņi vēlas . ..
Seno karalistu un impēriju vēstures Arahna nelasīja.
— Feoma karaliste … Balanagara impērija … Varenais iekarotājs Agranats .. . Kam kāda daļa gar šiem ēnu valstībā aizgājušajiem rēgiem?
Par hroniku viņa sāka interesēties tikai ar to brīdi, kad atrada vēsti par princi Bofaro, kurš pirms tūkstoš gadiem dzīvojis Rietumu zemē. Bofaro sadomājis gāzt no troņa savu tēvu, jo tas, pēc viņa domām, valdīja jau pārāk ilgi.1
Dēla nepateicība ļauno sievieti nepārsteidza. Arī viņa pati taču bija apzagusi savu māti, nočiepusi tai visus buršanas amata piederumus. Tas vēl nekas: viņa aizveda tai padotos rūķus no lielās pasaules uz Burvju zemi, atstādama nevarīgo vecenīti vientuļi nodzīvot savu mūžu.
Arahna ar interesi izlasīja, kā Bofaro un viņa piekritēji, izdzīti mūžīgā trimdā drūmajā Pazemes valstībā, iekārtojušies tur dzīvei. Viņi sāka iegūt metālus, tāpēc tos iesauca par Pazemes kalnračiem. Burve ar interesi izlasīja, kā pirmais Alas karalis Bofaro, nespēdams dot priekšroku kādam no septiņiem dēliem, iecēla tos visus par troņmantniekiem un tie sāka valdīt pēc kārtas — katrs pa mēnesim. Kad hronists stāstīja, kāds juceklis un putrojums ar to izcēlies, burve bija sajūsmā.
Septiņi karaļi! Un katram sava galminieku svīta, savs karaspēks, savi likumi, kas spēkā tikai vienu mēnesi, savi nodokļi, kurus ievāc no tautas.
Arahna smējās tik skaļi, ka alas velves tik tikko nesagāzās, un viņai vajadzēja ātri izskriet ārā. Bet rūķi, rāpdamies pa kāpnēm, steidzās cementēt griestus.
— Ak, šis Bofaro, tas tikai ir malacis! — burve sajūsmā blāva. — Jauku dzīvīti sagādājis saviem pavalstniekiem, neko teikt!
Burve nomierinājās, kad bija hronikā izlasījusi, ka pēc vairākiem gadsimtiem grūtās dzīves labirintā ap Alu nejauši atrasts Iemidzinošā ūdens avots. Iedzerot šo ūdeni, cilvēks aiz- ' midzis uz ilgu laiku un pamodies dzīvei nepiemērots kā jaunpiedzimis bērns. Viņam visu vajadzējis mācīt no jauna. Tiesa gan, apmācīšana ilgusi tikai dažas dienas.
Gudrais Laika Sargātājs Bellīno sadomājis iemidzināt alkatīgos galminieku, zaldātu un spiegu barus un pie viena arī pašus karaļus ar ģimenēm pa to laiku, kamēr tie nevalda. Karaļu dzīve pārvērtusies par nemitīgiem svētkiem, kurus pārtraucis sešus mēnešus ilgs apburtā miega periods, kas aizritējis kā viens mirklis. /
Pārcilādama tīstokļus, burve atsvieda malā tos, kas viņu neinteresēja. Bet tad kāds sens notikums piesaistīja viņas uzmanību. Aiz Pasaules apkārtkalniem, aiz Lielā tuksneša dažādās milzu kontinenta malās dzīvoja divas labās un divas ļaunās fejas. Labās fejas saucās Villina un Stella, bet ļaunās — Gin- gema un Bastinda. Ļaužu apmetnes virzījās arvien tuvāk feju mītnēm; viņas paskatījās savās maģijas grāmatās, un visām iepatikās Burvju zeme.
Četras fejas devās ceļā vienā un tajā pašā laikā un bija nepatīkami pārsteigtas, aci pret aci sastapdamās jaunajā vietā. Viņas mazliet pastrīdējās, bet karu sākt neiedrošinājās un sadalīja Burvju zemi.
— Būtu šīs tarkšķēs mēģinājušas manā laikā noņemties ar dalīšanu! — Arahna nikni iesaucās. — Es viņām parādītu!
Labo burvju pavalstnieki turpināja savu laimīgo, mierīgo dzīvi, toties rūgts liktenis piemeklēja Gremoņus, kas bija padoti Gingemai, un Alirkšķoņus, kurus pārvaldīja Bastinda.