Lēni vilkās gadu simteņi. Arahna gulēja burvju miegā, četras fejas vai nu labi, vai slikti pārvaldīja savas tautas. Bet, lūk, gadu četrdesmit pirms burves pamošanās notika dīvains gadījums. Reiz viesuļvētras laikā Burvju zemes centrā no mākoņiem nolaidās milzu balons; zem balona karājās grozs, un no tā uz zemes nolēca cilvēks raibā uzvalkā un dīvainu cepuri galvā. Savādais svešinieks stādījās priekšā kā Gudvins, un turienes iedzīvotāji uzskatīja viņu par Lielo Burvi: viņš taču bija nolaidies no debesīm un, kā pats teica, esot tuvs draugs Saulei.[2]
— Še tev nu, vēl viens burvis atradies! — lasīdama hroniku, burve īgni noņurdēja. — Lien te kā mušas uz medu.
Arahna, protams, neatcerējās, ka arī pati bija ieradusies Burvju zemē ne lūgta, ne gaidīta.
Gudvins kļuva par Centrālās zemes pavēlnieku. Viņa vadībā uzcēla skaistu pilsētu un nosauca to par Smaragda pilsētu; tā mirgoja smaragdos, kas rotāja pilsētas namu sienas un jumtus un pat bruģa spraugas. Gudvins sevi nosauca par Lielo un Šausmīgo Smaragda pilsētas burvi.
Lasīšana aizrāva Arahnu arvien vairāk, viņa augām dienām sēdēja pie hronikas un aizmirsa pat laikā paēst, kas bija neparasti, ievērojot viņas apetīti.
Atkal jauni neparasti notikumi Burvju zemē. Fejas Gingemas uzburtais viesulis atnesa no aizkalnes mājiņu — kulbu, kurā atradās meitene Ella un viņas sunītis Totiņš. Mājiņa uzkrita virsū ļaunajai Gingemai un nospieda to. Sunītis atrada Gingemas alā sudraba burvju kurpītes un atdeva tās savai mazajai saimniecei.
Notikuma vietā ieradās labā feja Villina. Viņa teica — ja Ella panākšot trīs radījumu karstāko vēlēšanos piepildījumu, tad
Lielais Gudvins viņai palīdzēšot atgriezties dzimtajā Kanzasā. Un Ella, uzvilkusi sudraba kurpītes, drosmīgi aizsoļoja uz Smaragda pilsētu pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. Viņu pavadīja jautrais Totiņš.
Ellai nebija ilgi jāgaida, lai sastaptu trīs radījumus ar karsti ilgotu vēlēšanos. Kviešu laukā viņa nocēla no mieta salmu iz- bāzni, ar iesauku Biedēklis. Biedēklis atzinās, ka viņa karstākā vēlēšanās esot — iegūt smadzenes.
Tālāk jaunie draugi mežā ieraudzīja Dzelzs Malkas Cirtēju: tas tur stāvēja jau visu gadu un lietū un slapjdraņķī bija sarūsējis. Kad viņu ieeļļoja un viņš varēja parunāt, Malkas Cirtējs atzinās, ka viņa viskarstākā vēlēšanās esot — iegūt mīlošu sirdi.
Trešais radījums ar karstu vēlēšanos bija Gļēvais Lauva. Viņš bija tik bikls, ka baidījās pat no maziem zvēriņiem un par visu vairāk pasaulē vēlējās iegūt drosmi.
Šī dīvainā kompānija, pārvarot ceļā daudz šķēršļu, aizkļuva līdz Smaragda pilsētai un atklāja Gudvinam savas vēlēšanās. Lielais un Šausmīgais paskaidroja lūdzējiem, ka viņu vēlēšanās izpildīs tikai tādā gadījumā, ja viņi uzvarēs viltīgo Bastindu un atņems tai Burvju varu.
Tas bija grūts uzdevums, un tomēr viņi ar to tika galā. Bas- tindai bija nolemta nāve no ūdens — viņa pieci simti gadu nebija mazgājusies un tīrījusi zobus. Bet Ella strīdoties uzgāza viņai spaini ūdens, un burve izkusa kā cukurgrauds tējas glāzē.
Kad Ella un viņas jocīgie un mīlīgie draugi atgriezās ar uzvaru un prasīja, lai Gudvins izpilda viņu vēlēšanās, Lielais un Šausmīgais atzinās, ka viņš neesot nekāds burvis, bet esot vienkāršs krāpnieks, kas muļķojis ļaudis. Viņš slēpies savā pilī no īstajām burvēm, jo briesmīgi baidījies no tām.
— Es jau pašā sākumā paredzēju tur kaut ko nelabu, — Arahna pašapmierināti piezīmēja. — Šis viltus Saules draugs man tūlīt likās aizdomīgs. Jo labāk, viens ienaidnieks mazāk.
Jā, kaut arī Gudvins bija viltus burvis, viņam pietika apķērības, lai iedotu Biedēklim smadzenes no sēnalām, adatām un kniepītēm. Malkas Cirtējam Gudvins iekāra krūtīs ar zāģu skaidām pildītu lupatiņas sirdi. Bet Lauvam deva iedzert drosmi no zelta bļodas, kurā tā čūkstēja un putoja. Trīs draugi jutās
lepni un laimīgi, viņu karstākās vēlēšanās bija piepildījušās.
Gudvinam apnika slēpties no cilvēkiem, un viņš atgriezās Kanzasā ar to pašu balonu, ar kuru bija atlidojis uz Burvju zemi. Savā vietā par valdnieku Smaragda pilsētā viņš iecēla Biedēkli Gudro. Dzelzs Malkas Cirtējs atgriezās pie Mirkšķo- •ņiem un kļuva par Violetās zemes pārvaldītāju. Bet Drošsirdīgo Lauvu zvēri ievēlēja par savu karali.
— Vai re, cik interesanti sanācis! — Arahna nobrīnījās, uzzinādama, kā beigušies Ellas draugu piedzīvojumi. — Visi kļuvuši par ievērojamām personām, valdniekiem un karaļiem. Nu, un meitene? Kas notika ar meiteni?
Lasīdama tālāk, burve uzzināja, ka Ella atgriezusies mājās: viņu uz Kanzasu aiznesušas Gingemas burvju kurpītes.
Pasaukusi Kastaljo — jo viņš taču bija pēdējais hronists, — Arahna stingri noprasīja:
— Paklau tu, mazais, vai viss, kas te sarakstīts par Ellu un viņas draugiem, ir patiesība vai izdomājums? Pārlieku izklausās pēc pasakas!
— Tā ir tīrā patiesība, kundze, zvēru pie savu mazdēlu dzīvības! — apliecināja hronists. — Tas vēl nav nekas, lasiet tālāk, tur jūs atradīsiet vēl dīvainākas lietas.
Arahna, noēduši trīs vēršus un pāris aunu, ar jaunu interesi turpināja lasīšanu. Nākošajā tīstoklī viņa uzzināja, ka burvei Gingemai'līdz viņas bojāejai pakalpojis ļaunais un skaudīgais galdnieks Urfins Džīss. Kad Gingemu nospiedis Ellas namiņš, Urfins aizgājis mežā, dzīvojis tur vientuļi, nevienu nemīlēdams un neviena nemīlēts.[3]
Reiz viņa dārzā vētra ienesusi dīvaina auga sēklas. Augam piemitis neparasts dzīvības spēks. Ar to pieaugušas visas grēdas, un, kad Urfins to izrāvis, sasmalcinājis un izžāvējis uz pannām, radies dzīvinošs pulverītis.
Urfins izgatavojis varenu koka cilvēku armiju un nosaucis šos zaldātus par kokpauriem. Atdzīvinājis kokpaurus, Džīss ar to palīdzību kļuvis par Gremoņu un Mirkšķoņu pavēlnieku un Smaragda zemes karali.
Nokļuvuši Urfina gūstā, Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs nevēlējās atzīt iekarotāju varu. Viņi izmanījās uzrakstīt vēstuli Ellai, un vārna Kaggi-Karr, veikusi tālu ceļu uz Kanzasu, sameklēja meiteni.
Kad Ella bija uzzinājusi, ka draugi nokļuvuši nelaimē, viņa devās tos glābt, bet ne viena pati. Viņu pavadīja tēvocis — vien- kājis jūrnieks Carls Bleks, visādu darbu meistars. Jūrnieks un meitene šķērsoja Lielo tuksnesi ar sauszemes kuģi uz riteņiem. Viņi pārgāja pāri Pasaules apkārtkalniem un ieradās Burvju zemē.
Cīņa ar Urfinu un viņa koka zaldātiem bija ilga un grūta, taču beidzās ar Ellas un viņas draugu uzvaru. Urfinu Džīsu izdzina trimdā, bet kokpauriem pēc Biedēkļa ieteikuma nikno ģīmju.vietā izgrieza jautrus, smaidošus vaibstus, un koka cilvēki pārvērtās par pakalpīgiem, čakliem strādniekiem.
Darījuši galu Urfina valdīšanai, Ella ar tēvoci atgriezās dzimtenē.
Uzzinājusi par Urfina Džīsa karjeras kaunpilnajām beigām, Arahnai kļuva žēl galdnieka: viņa ļaunais un skaudīgais raksturs burvei ļoti patika.
— Jāpatur prātā šis uzņēmīgais cilvēks, — burve noteica.
Arahnu ieinteresēja arī karaļa Urfina Pirmā galvenā valsts rīkotāja Rufa Bilāna liktenis. Šajā augstajā amatā Urfins Rufu Bilānu bija iecēlis nodevības dēļ: viņš nodeva dzimto pilsētu un slepeni atvēra ienaidniekiem pilsētas vārtus. Kad krita Urfina vara, Rufs Bilāns negaidīja sodu par saviem noziegumiem un iebēga Pazemē. Glābdamies no vajātājiem, Rufs Bilāns labirintā apmaldījās un nokļuva pie Iemidzinošā ūdens avota. Ar nejauši atrastu kapli viņš sāka cirst eju akmens mūrī, kas iežogoja baseinu, pārrāva ūdens strūklas tecējumu, un ūdens aizplūda zemē.[4]
Par šo smago pārkāpumu tajā laikā valdošais karalis bijušo ministru pazemināja par sulaini, bet Pazemes valstībā Iemidzinošā ūdens nozušana sajauca kārtību, kāda tur bija valdījusi gadu simteņus. Karaļi, kuri beidza valdīt un kuriem vajadzēja uz pusgadu iemigt, tagad ar savām ģimenēm slaistījās pa pili
kā pamiruši. Ne galminieki, ne sulaiņi, ne zaldāti un spiegi nevarēja iemigt…
Visu šo rijīgo varzu vajadzēja barot darbaļaudīm, bet produktu visiem nepietika, valstī sākās bads. Un tad Pazemes valstībā nejauši ieradās Ella. To izlasījusi, Arahna apmierināti iespurdzās.
— Tas tikai ir skuķis — ziķeris! Skaidri redzams — feja! Jūtu, ka man vajadzēs ar viņu cīkstēties, ja viņa man stāsies ceļā .. .
Ella un viņas brālēns Fredis Kanings bija uz septiņu karaļu Alu atbraukuši laivā pa Pazemes upi. Rufs Bilāns sameloja, ka Ella varot atjaunot Iemidzinošā ūdens avotu, kura izsīkšana bija nodarījusi Pazemes valstij smagu postu. Karaļi paziņoja, ka Ella ar brālēnu paliks līdz tam laikam, kamēr Svētais avots atkal sāks darboties.
Nācās sūtīt ziņnesi pēc Biedēkļa, Malkas Cirtēja, Lauvas un citiem Ellas draugiem. Prasmīgais meistars Lesters atveda līdzi kokpauru brigādi, kas atnesa sūkņus, urbjus un citus nepieciešamos instrumentus.
Meistari izurba dziļu caurumu, nolaida tajā caurules un sasniedza zemē iegrimušos ūdens slāņus. Kad atkal sāka virt Iemidzinošā ūdens avots, karaļiem paziņoja, ka to atbūrusi Ella.
— Jā gan, droši vien tā arī bija, — noburkšķēja aizdomu pilnā Arahna.
Kad Pazemē atkal parādījās Iemidzinošais ūdens, gudrais Biedēklis izdomāja veiklu triku. Visus septiņus karaļus iemidzināja reizē, nevienu neatstāja valdīt. Bet, kad viņi pamodās kā nevainīgi jaundzimuši bērniņi, tiem iedvesa, ka viens no viņiem agrāk bijis audējs, otrs kalējs, trešs zemes arājs … Un tie uzsāka vienkāršu darba dzīvi.
Tā beidzās septiņu karaļu valdīšanas laiks, un zeme kļuva brīva. Pazemes kalnrači pārcēlās augšpusē — zem Burvju zemes jaukās saules. Viņi uzcēla ciematus kaimiņos Gremoņiem un nodarbojās ar zemkopību un lopkopību.
Aizlasījusi līdz šai vietai, Arahna dzēlīgi iesmējās.
— Brīvi kļuvuši, dūdiņi, jā? Nu, nekas, kad es tikšu jums klāt, jūs vēl raudāsiet pēc saviem septiņiem karaļiem!
Pēdējās dienas viesodamās pie kalnračiem, Ella sastapās ar Raminu, lauku peļu karalieni. Un karaliene pareģoja meitenei,
ka tā Burvju zemē vairs neatgriezīsies. Biedēklis un pārējie Ellas draugi ļoti noskuma par šo pareģojumu un apsolīja saglabāt pateicīgas atmiņas par mazo lielās pasaules meiteni, kas tik daudz laba darījusi Burvju zemes tautām.
Ellu un Fredi iesēdināja kabīnē, kas bija nostiprināta uz piejaucētā pūķa Oiho muguras, un tas viņus aiznesa uz dzimteni Kanzasu.
Arahna jautāja hronistam:
— Pasaki man, Kastaljo, — vai Raminai bija taisnība un Ella tiešām neatgriezās Burvju zemē?
— Lasiet tālāk, kundze, — rūķis izvairīgi atbildēja. — Lasiet — un visu uzzināsiet.