Arahna sāka atkal lasīt. Hronika atgriezās pie Urfina Džīsa un stāstīja, cik drūmus gadus viņš pavadījis savā vientuļajā mājā Gremoņu zemē.[5]
Desmit gadu Urfins rakājies savā sakņu dārzā, un tad pēkšņi viņa liktenis krasi pārmainījies. Viņa mītnes tuvumā nokritis milzu ērglis Karfakss, kas ievainots kaujā ar citiem ērgļiem. Bijušais karalis Karfaksu izārstējis, un viņi noslēguši draudzību. Viltīgais Urfins iegalvojis cēlsirdīgajam ērglim, ka viņš domā tikai par to, kā aplaimot citus cilvēkus. Būtu labi, ja viņš kļūtu par kādas atpalikušas, nabadzībā un gara tumsībā dzīvojošas tautas karali. Tāda tauta Urfina pārvaldībā dzīvotu vienos priekos.
Vistumšākā tautiņa Burvju zemē bija Lecoņi, kas dzīvoja kalnu ieslēgtā ielejā. Lecoņi — viņi sevi sauca par Marāniem — bija tik atpalikuši no citām ciltīm, ka neprata pat uguni lietot. To tad arī izmantoja izmanīgais Džīss. Marānu zemē viņš atlidoja naktī uz milzu ērgļa muguras purpursarkanā tērpā, ar degošu lāpu rokā. Džīss sevi pasludināja par ugunīgo dievu, kas nolaidies no debesīm, un lētticīgie Marāni pakļāvās viņa valdīšanai.
Urfins sāka ar to, ka pārvilka savā pusē kņazu un vecākos. Telšu vietā, kurās tie dzīvoja, viņiem uzcēla siltas, ērtas mājas. Džīss iemācīja dižciltīgajiem Marāniem gatavot uz uguns gardus ēdienus, ieradināja tos dzīvot greznībā un rīkot dzīres, un tie stāvēja un krita par Urfinu: viņš bija tiem sagādājis vieglu, bezbēdīgu dzīvi uz vienkāršo ļaužu rēķina.
Tauta bija gatava sacelties, bet Urfins viņu dusmas veikli novirzīja uz kaimiņu ciltīm.
— Jūsu laime nav te, — Urfins teica Marāniem. — No jūsu liesās, neauglīgās zemītes es jūs vedīšu iekarot bagātīgus līdzenumus ar augļu koku birzīm, ar treknu aitu ganāmpulkiem. Mēs ieņemsim Mirkšķoņu un Gremoņu ērtos dzīvokļus, mūsu varā būs Smaragda pilsētas bagātības.
Kareivīgie Marāni ar sajūsmu atsaucās Urfina aicinājumam. Salasījās spēcīga armija. Džīss sagūstīja Dzelzs Malkas Cirtēju, pakļāva Mirkšķoņus un vadīja zaldātus uz Smaragda zemi. Tajā laikā Smaragda pilsēta jau bija pārvērsta par salu, kok- pauri Biedēkļa vadībā to bija apjozuši ar platu kanālu.
Urfina zaldāti uzcēla pāri kanālam tiltu, pilsētas nocietinājumi sagruva no ienaidnieka spiediena. Biedēklis, Garbārdainais Zaldāts Dins Hiors un Vārtu Sargs Faramants atkal nokļuva nekrietnā iekarotāja gūstā. Un atkal viņiem palīgā atsteidzās meitene un zēns no lielās pasaules.
Aizlasījusi līdz šai vietai, Arahna gavilējoši iesaucās:
— Ahā, es jau zināju, ka Ramina kļūdījusies! Tomēr Ella atkal ieradusies Burvju zemē.
Bet drīz vien burve pieklusa. Meitene izrādījās Ellas jaunākā māsa, un viņu sauca Enna. Enna bija desmit gadu jaunāka par māsu. Saklausījušies Ellas nostāstus par brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, Enna un viņas draugs Tims O'Kellijs sāka sapņot par ceļojumu uz Burvju zemi, un viņu sapņi piepildījās. Viņi pār- kļuva Lielajam tuksnesim un Pasaules apkārtkalniem uz brīnišķīgiem dzīvniekiem, sauktiem par mūļiem. Kas tie par dzīvniekiem, rūķi tā arī nebija sapratuši, viņiem tikai bija kļuvis zināms, ka mūļi barojoties ar Saules gaismu. Enna un Tims pabija lapsu valstībā, izdarīja svarīgu pakalpojumu lapsu karalim Smalkde- gunim XVI, un tas pateikdamies uzdāvināja meitenei sudraba stīpu, kas padarīja neredzamu katru, kurš to uzlika.
Šī maģiskā stīpa un vēl visu redzošā burvju kaste, ko Biedēklim dāvāja labā feja Stella, Ennai un Timām ļoti palīdzēja cīņā ar viltīgo Urfinu. Atbrīvojuši no ieslodzījuma Malkas Cirtēju un 5ārējos gūstekņus, Enna un Tims kopā ar tiem pārgāja uz Violeto zemi, kur Marānu vara jau bija gāzta.
Urfins veda savu karaspēku pret Ennu un viņas draugiem. Sagadījās tā, ka tajā brīdī, kad Urfina armija pienāca pie Violetās pils, divas Mirkšķoņu komandas patlaban spēlēja izšķirošo /olejbola čempionāta spēli. (Volejbolu spēlēt Mirkšķoņiem bija iemācījis Tims O'Kellijs.) Marāni tuvojās ienaidniekiem ļoti kareivīgā noskaņojumā. Viņi dega atriebības kārē: Džīss bija izdo- nājis, ka Mirkšķoņi viņu draugus un tuviniekus, kas atstāti Violetajā zemē kārtības uzturēšanai, apsituši, bet līķus sagriezuši gabalos un izbarojuši cūkām.
Un, lūk, Marāni, kas bija steigušies kaujā uz dzīvību vai nāvi, samanīja starp spēlētājiem un līdzjutējiem savus draugus un 5rāļus — tos pašus, kuri, pēc Urfina vārdiem, zvēriski nogalināti. Šie «nogalinātie» smējās, jokojās ar Mirkšķoņiem un jautri Tiētāja bumbu.
Marāni saprata, ka piemuļķoti, ka «Ugunīgais dievs» ir krāpnieks, kas rīdījis tautu pret tautām ar vienu vienīgu mērķi — valdīt pār tām. Urfina vara sabruka vienā mirklī, un gāztais dievs ar kaunu bēga. Viņa godkārās cerības atkal bija sagruvušas.
— Eh, kā neveicās nabadziņam! — Arahna līdzjūtīgi nopūtās. — Plāni viņam bija lieli, bet prasmes par maz …
Tālāk burve izlasīja, ka abu armiju karavīri sabrāļojušies un sākuši spēlēt volejbolu, sastādīdami jauktas komandas. Bet Tims un Enna uz saviem Saules mūļiem atgriezušies dzimtenē.
Tas bija noticis apmēram pirms gada.