Pēdējo desmit gadu notikumu apraksta lasīšana Arahnai aizņēma vairākas nedēļas. Un pēc tam viņu pārņēma nepārvarama kāre darboties. Viņa rūgti nožēloja, ka gulējusi tādā laikā, kad Šeit risinājušies tik brīnišķīgi notikumi.
— Eh, ja es nebūtu snaudusi kā pēdējā muļķe, es gan būtu parādījusi visiem tādiem valdniekiem! — Burve nopūtās. — Tad viņi zinātu, kas ir Arahna!
Godkārīgajai burvei iedomās rādījās imperatora mantija vai vismaz karaļa kronis. Viņa iztēlojās sevi par Burvju zemes pa- vēlnieci un domās jau deva pavēles ne tikai saviem padevīgajiem vietniekiem Biedēklim un Dzelzs Malkas Cirtējam, bet arī šīm vīzdegunīgajām fejām Villinai un Stellai.
Vairāki paklausīgi rūķi sava vecākā Kastaljo pavadībā devās uzmeklēt Urfinu Džīsu, lai atvestu to uz Arahnas alu. Vai viņiem izdevās izpildīt šo uzdevumu, un vai bijušais karalis piekrita stāties ļaunās burves dienestā?
Lai to uzzinātu, atskatīsimies, kas notika pirms gada, kā gāztais valdnieks pārcieta savu jauno kritienu.
Ne Marāni, ne Mirkšķoņi nevēlējās viltnieka nāvi, viņi bijušo Ugunīgo dievu vienkārši patrieca ar svilpieniem, kliedzieniem un izsmieklu. Uzticīgais Cāponis pameta savu valdnieku, Urfi- nam padevīgais koka klauns Eots Lings šajā tracī nozuda, un pie Džīsa palika tikai ūpis Huamoko.
Sēdēdams Urfinam uz pleca, ūpis čukstēja viņam ausī:
— Nekas, nenokar degunu! Saturies! .. . Gan pienāks mūsu laiks, mēs viņiem vēl parādīsim — šiem smējējiem . ..
Urfins saprata, ka tie ir tukši vārdi, kas runāti, lai viņu uzmundrinātu, un tomēr bija pateicīgs ūpim par mierinājumu.
Nepanesams kauns svilināja Urfina dvēseli. Viņš atcerējās pagātni. Pirms dažiem mēnešiem pavisam neparastos apstākļos, tērpts ugunīgas krāsas mantijā, ar degošu lāpu rokā viņš bija parādījies Lecoņiem uz milzu ērgļa, un šie vientiesīši viņu tūlīt atzina par dievību, atdeva savu likteni viņa rokās.
Un ko viņš izdarīja viņu labā? Bagātniekus viņš padarīja vēl bagātākus, nabagos — nabagākus, viņš iepotēja viņu sirdīs alkas pēc svešas mantas, vadīja tos karot ar kaimiņiem. Un, lūk, ar kādu postu pašam tas viss beidzās …
Ko viņam iesākt? Nevienu cilvēku Burvju zemē Urfins nevarēja saukt par savu draugu, nekur viņam nerast patvērumu. Pat savu vienkāršo mājiņu Kohidas ciema tuvumā viņš bija nodedzinājis, pirms uz ēgļa Karfaksa muguras aizlidoja pie Marāniem. Tagad viņš gāja pretim nezināmajam tukšām rokām un tukšām kabatām. Visa viņa mantība bija palikusi pie Lecoņiem armijas vezumā: gultas drēbes, siltais apģērbs, ieroči, darba rīki …
Griezties atpakaļ un lūgt, lai atdod? Augstsirdīgie Marāni, protams, atdos viņa lietas, bet klausīties viņu izsmieklu vai, vēl ļaunāk, līdzjūtību? .. . Nē, to viņš nepārciestu! Un Urfins, drūmi sakodis zobus, sabozies ātri steidzās projām no Violetās pils.
«Neviens vēl Burvju zemē nav nomiris bada nāvē,» domāja Džīss. «Kokos augļu pietiek, bet salauzt zarus teltij, lai pārnakšņotu mežā, es varu arī ar rokām …»
Mazliet nomierinājies, Urfins atcerējās, ka viņa vecajās mājās Gremoņu zemē pagalmā ir pagrabs, bet pagrabā glabājas galdnieka rīku rezerves komplekts — cirvis, zāģi, ēveles, kalti un urbji. Ja arī māja nodegusi, tad pagrabs, protams, palicis neskarts, un tad jau arī instrumenti būs saglabājušies. Godīgie Gremoņi neko nebūs aiztikuši, par to viņš bija pārliecināts.
«Nu ko!» Urfins greizi pasmaidīja. «Dzīvē divreiz esmu bijis galdnieks, divreiz karalis. Būs jākļūst par galdnieku trešo un nu gan pēdējo reizi …»
Savus nodomus Džīss izklāstīja ūpim, savam vienīgajam padomniekam, un Huamoko viņa nodomiem piekrita.
— Mums nekas cits neatliek, pavēlniek, — teica ūpis. — Atgriezīsimies vecajā vietā, uzcelsim mājiņu un dzīvosim, kamēr atkal kaut kas atgadīsies pa ķērienam.
— Ak, Huamoko, Huamoko, — Urfins nopūtās, — veltīgi tu mani mierini ar tukšām cerībām. Es vairs neesmu jauns, un desmit gadus gaidīt jaunu brīnumu man nepietiks spēku. Kāds es tagad pavēlnieks, kam pavēlu? Sauc mani vienkārši par saimnieku!
— Klausos, saimniek! — Huamoko padevīgi atsaucās.
Un Urfins apņēmīgi aizsoļoja uz rietumiem.
Grūts bija Urfina Džīsa ceļš uz Zilo zemi. Ceļinieks nakšņoja mežā, no nakts vēsuma ierakdamies sausās lapās vai arī uzceldams šādu tādu telti. Uzkurt uguni viņš nevarēja: viņa slavenās šķiltavas arī bija palikušas Marānu vezumā. Viņš pārtika no augļiem un kviešu vārpām, ko saplūca tīrumā. Opis viņam šad tad atnesa noķertas irbes, bet Urfins nevarēja tās jēlas ēst un nopūzdamies atdeva atpakaļ Huamoko.
Ceļinieks ļoti novājēja, viņa melnīgsnējie vaigi iekrita, lielais deguns, šķiet, kļuva vēl garāks un rēgojās kā tornis virs iežmaugtās mutes. Urfina seja apauga ar pinkainiem bārdas sariem, bet nebija ar ko noskūties.
Uzbāzīgas domas par pagātni visu laiku nedeva Urfinam miera. Vai viņš bija laimīgs, kad pārvaldīja Burvju zemi?
«Nē, nebiju,» izbijušais karalis pats sev atzinās. «Es sagrābu varu ar spēku, atņēmu ļaudīm brīvību, un visi mani ienīda. Pat mani galminieki, kurus es iecēlu augstos amatos, — arī tie tikai izlikās, ka mani mīl. Lišķi un pielīdēji mani slavēja pie dzīru galdiem, bet tikai tāpēc, lai saņemtu no manis ordeņus vai citādas žēlastības dāvanas. Es izpostīju Smaragda pilsētu, norāvu no ēkām un torņiem dārgakmeņus, mani apmētāja ar ķieģeļiem, kad es staigāju pa ielām. Tad kāpēc gan es tiecos pēc varas? Kāpēc? …»
Un Urfins uz šo jautājumu neatrada atbildi.
Pār Lielo upi Urfins pārkļuva ar kaut kā sameistarotu plos- tiņu, un tur — pavisam nevietā — uzmācās atmiņas, kā viņa koka armija kara gājiena laikā uz Smaragda pilsētu ieklupa ūdenī.
«Kaut upe būtu to aizrāvusi pavisam .. . Nolādētais atdzīvinošais pulverītis! Kāpēc tas nokļuva manās rokās? Ar to taču viss sākās .. .»
Urfinam kļuva vieglāk, kad viņš beidzot bija nokļuvis uz dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa. Tas laipni lāsmoja viņa acu priekšā, it kā aicinādams iet uz priekšu vien, uz priekšu. Tuvojoties dzimtajām vietām, Džīsam pat gaiss likās svaigāks un aromātiskāks nekā svešumā. Un arī mīkstsirdīgie Gremoņi, ko gadījās sastapt ceļā, pret bijušo karali neizturējās slikti.
Mazie ļautiņi, tērpušies zilās drēbēs, zilās, smailās platmalēs ar zvārgulīšiem, šad un tad nogurušo ceļinieku ieaicināja savās zilajās mājiņās aiz zilām sētām. Uz galdiņa, klāta ar zilu galdautu, zilos šķīvjos parādījās garšīgi ēdieni, un smaidīga saimniece devīgi pacienāja izbadējušos viesi. Divas trīs reizes Urfins pat pārgulēja omulīgajās zilajās mājiņās .. .
Un Urfina Džīsa skarbā dvēsele pamazām sāka atmaigt.
«Kā gan tas ir?!» viņš domāja ar novēlotu nožēlu. «Esmu tik daudz ļauna nodarījis šiem labajiem ļautiņiem, es sapņoju tikai par to, lai valdītu pār viņiem, lai tos apspiestu, bet viņi ir aizmirsuši visu slikto, ko tiem nodarīju, un ir tik laipni pret mani… Jā, ne tā, kā vajadzēja, esmu vadījis savu dzīvi…»
Bet dalīties savās pārdomās ar viltīgo, alkatīgo ūpi Džīss neiedrošinājās, viņš saprata, ka ļaunais putns viņam nepiekritīs.
Un, lūk, kādā jaukā pēcpusdienā ceļinieks nokļuva pie dzimtās mājas drupām. No mājas bija palikušas tikai lietus apskalotas ogles, bet Urfins nopriecājās, ieraudzīdams, ka pagrabs ir vesels un atslēgu tā durvīs neviens nav pat aizskāris. Kad Džīss to atrāva un pavēra durvis, viņš pārliecinājās, ka viss viņa bagātais darba rīku komplekts ir turpat. Pār Urfina sariem apaugušo vaigu noritēja asara …
— Gremoņi, Gremoņi, — viņš nopūzdamies čukstēja. — Tikai tagad es sāku saprast, cik labi cilvēki jūs esat… Un kā es pret jums esmu noziedzies!
Jau ceļā Urfins bija nolēmis izvēlēties jaunu dzīves vietu — kaut kur tālāk no Kohidas un tuvāk Pasaules apkārtkalniem.
«Lai cilvēki aizmirst manas ļaundarības,» domāja bijušais Burvju zemes pavēlnieks. «Tas notiks drīzāk, ja es nerēgošos viņu acu priekšā, bet aizvākšos kaut kur tālāk .. .»
Pirms pameta dzimtās mājas, Urfins iedomājās apstaigāt visus stūrīšus, atvadīties no sakņu grēdām, kuras tik ilgi un rūpīgi bija kopis.
Iziedams laukumā aiz sētas, Urfins iekliedzās un ķēra pie sirds. Tālajā stūrī kuploja spilgti zaļa audze — augi ar garenām, gaļīgām lapām un dzelkšņainiem kātiem.
— Tie ir viņi! — Urfins dobji iesaucās.
Jā, tie bija tie paši brīnumainie augi, no kuriem viņš priekš daudziem gadiem bija izgatavojis dzīvinošo pulverīti. Vai to sēklas būtu atmodušās pēc ilgas snaudas dziļi zemē? Nē, drīzāk tās sanesis vējš. Urfins atcerējās, ka priekš pāris dienām bija trakojusi spēcīga vētra ar lietu un krusu, no kuras viņš glābās meža biezoknī zem kupla koka.
— Jā, tie atkal ir negaisa nedarbi, — teica Džīss, bet ūpis Huamoko priecīgi ieūjinājās.
Urfinam Džīsam uzmācās baiss kārdinājums. Te nu tas ir — tas pats brīnums, par kuru runāja Huamoko atceļā uz dzimteni.
Un uz to nebūs jāgaida desmit gadu, tas ir šeit, acu priekšā. Urfins pastiepa roku pret kādu lakstu un atrāvās, sadurstldamies pret aso ērkšķi.
Tātad viņam radusies iespēja sākt visu no jauna. Un tagad, kad viņam ir liela pieredze, viņš vairs neatkārtos agrākās kļūdas. Viņš var izgatavot pieci simti … nē, tūkstoti spēcīgu, paklausīgu kokpauru. Un ne tikai kokpaurus, viņš var izgatavot neievainojamus lidojošus briesmoņus — koka pūķus! Tie strauji lidos pa gaisu un kā pēkšņs negaiss brāzīsies pār izbiedēto ļaužu galvām. Šādas domas acumirklī izskrēja pa Urfina galvu. Viņš jautri paskatījās uz ūpi.
— Nu, ko tu teiksi, Huamoko, par šo jauno likteņa dāvanu?
— Ko teikšu, pavēlniek? Gatavo labi daudz dzīvinošā pul- verīša — un ķeries pie lietas! Tagad mēs viņiem parādīsim — šiem smējējiem!
Bet ilgās pārdomas ceļā uz dzimteni Urfinam nebija palikušas veltīgas. Kaut kas viņa dvēselē bija mainījies. Un atkal pavērušās spīdošās izredzes viņu neaizrāva. Viņš apsēdās uz celma un ilgi domāja, vērīgi aplūkodams asins pilienu uz pirksta, ko bija sadūris pret ērkšķi.
— Asinis … — viņš čukstēja. — Atkal asinis, ļaužu asaras, ciešanas. Nē, reizi par visām reizēm tam jādara gals!
Viņš atnesa no pagraba lāpstu un izraka visus augus līdz ar saknēm.
— Es jūs pazīstu, — viņš dusmīgi purpināja. — Ja jūs atstāšu te, jūs piepildīsiet visu apkārtni, bet pēc tam kāds uzminēs jūsu burvju spēku un pastrādās muļķības. Pietiek arī vienas reizes …
Ūpis krita izmisumā par tik negaidītu saimnieka lēmumu un ilgi lūdza neatteikties no laimes, kas atkal viņam iekritusi klēpī.
— Nu sagatavo kaut vai šķipsniņu pulverīša katram gadījumam! — viņš dusmīgi ducināja. — Vai maz kas var notikt?
ĻJrfins noraidīja arī šo lūgumu. Kaltēt augus uz pannām — tas vilktos pārāk ilgi, tāpēc Džīss tos sadedzināja ugunskurā. Kad no brīnumainajiem lakstiem bija palikuši tikai pelni, Urfins tos ieraka dziļi zemē. Pēc tam uztaisīja ķerru, sakrāva tajā mantību, kas bija glabājusies pagrabā, un devās ceļā. Huamoko pārskaities palika vecajā vietā.
Bet pēc pāris stundām Urfins izdzirda spārnu švīkstoņu: ūpis viņu panāca.
— Zini, saimniek, — Huamoko kautrīgi atzinās, — tev tomēr taisnība! Nekā laba dzīvinošais pulverītis mums neatnesa, un tu pareizi darīji, atteikdamies no jaunām dēkām.
Huamoko, protams, mānījās: viņš nemaz nevarēja tik viegli un ātri mainīt savas domas. Gluži vienkārši savā ilgajā dzīvē viņš bija pieradis dzīvot pie cilvēkiem un mežā justos vientuļš. Urfins to labi saprata, tomēr bija apmierināts: arī viņam būtu grūti panest vientulību.
Vairākas dienas cilvēks un ūpis gāja uz kalnu pusi. Un, kad bija nonākuši pavisam tuvu, ceļā pagadījās brīnišķīga nora, tai pa vidu tecēja dzidra upīte, kuras krastos auga koki ar augļu pilniem zariem.
— Te būtu jauka dzīvošana, — teica Urfins, un ūpis viņam piekrita.
Te Urfins uzcēla sev būdu un iekopa sakņu dārzu. Darbā un rūpēs pagāja dienas, un smagās atceres par pagātni sāka zust no trimdinieka atmiņas.
Un te pēc gada Urfinu Džīsu atrada Arahnas sūtņi. Tas nemaz nebija viegli. Rūķi bija maziņi, kājiņas tiem īsas, un, lai kā tie steidzās, dienā nevarēja noiet vairāk par divām trim jūdzēm. Un atrast Urfina jauno mītni nepavisam nebija vienkārši. Kastaljo un viņa ceļabiedri vispirms nonāca Zilajā zemē, un tur Gremoņi viņiem pastāstīja, ka Džīss dzimtās vietas pametis.
Bija jāizklaušina putni un zvēri, un tikai pēc gara un nogurdinoša ceļa, kas ilga veselu mēnesi, iepriecinātie rūķi beidzot nonāca jaukajā norā, kur stāvēja Urfina jaunā būda.
Džīss ļoti izbrīnījās, ieraudzīdams pie savām kājām mazus cilvēciņus ar sirmām bārdām. Četrdesmit gadu viņš bija nodzīvojis Burvju zemē, bet nekad nebija pat dzirdējis, ka tur dzīvotu rūķi. Jā, bet viņš zināja, ka Burvju zemes brīnumi ir neizsmeļami, tāpēc pieklājīgi sveicināja negaidītos viesus un apjautājās, kas tiem sakāms.
Kastaljo tikko pavēra muti, lai sāktu runāt, bet pēkšņi nespēkā pakrita gar zemi. Tas pats notika ar pārējiem rūķiem.
Urfins Džīss iesita sev pa pieri.
— Ak es nejēga! Jūs esat noguruši, izsalkuši, bet es tūlīt uzsāku lietišķas sarunas. Lūdzu mani atvainot, vientulībā dzīvodams, esmu par mežoni pārvērties .. .
Pēc bagātīga cienasta un atpūtas Kastaljo izklāstīja sava nāciena mērķi. Viņš pastāstīja, kas ir Arahna un kādēļ varenais burvis Gurikaps neatminamos laikos viņu iemidzinājis. Viņš neslēpa arī to, ka burve tīko kļūt par Burvju zemes valdnieci un cer, ka viņai palīdzēs Urfins Džīss, kuram jau divas reizes izdevies iekarot Smaragda pilsētu. Sūtīdama rūķus pie Urfina, Arahna likusi noprast, ka dāsni atalgos savus palīgus, iecels tos par pārvaldniekiem un vietniekiem iekarotajās zemēs.
Urfins Džīss ilgi klusēja. Liktenis viņam atkal bija uzsūtījis lielu kārdinājumu. Vajag tikai stāties ļaunās burves dienestā, un viņš atkal kļūs Smaragda pilsētas vai Marānu zemes pavēlnieks un ar uzviju atmaksās par pārciestajiem pazemojumiem. Jautājums tikai — vai ir vērts? Viņš atkal nāks pie varas ar spēku, un atkal apspiestā tauta viņu neieredzēs .. .
Vientulībā nodzīvotais gads, kad tik daudz pārdomāts, nebija pavadīts veltīgi. Urfins pacēla galvu un, paskatījies Kastaljo acīs, stingri teica:
— Nē! Es neiešu kalpot jūsu kundzei!
Kastaljo nebrīnījās par tādu atbildi, viņš tikai palūdza:
— Cienījamais Urfin, varbūt tu pats to pateiksi mūsu pavēl- niecei?
— Bet kāpēc? — painteresējās Džīss. — Vai tad jūs nevarēsiet viņai atstāstīt manus vārdus?
— Redzat, kāda lieta, — paskaidroja rūķis. — Kundze mums teica — ja mēs tevi neaizvedam pie viņas, tad mēs esam slikti, nevīžīgi kalpi. Un par viņas uzdevuma neizpildīšanu viņa mums uz visu mēnesi atņems tiesības medīt viņas mežos un zvejot viņas strautos. Ko lai dara, savilksim ciešāk jostas un kaut kā iztiksim-ar veciem krājumiem.
Urfins iesmējās.
— Vai tad jūs nevarat zvejot un medīt paslepeni, kundzei nezinot? Jūs esat tik maziņi un izveicīgi, viņa jūs neizsekos.
Kastaljo un pārējo rūķu acis ieplētās šausmās.
— Zagt medījumu un zivis?! — drebošā balsī iesaucās Kastaljo. — Cienījamo Urfin, tu nepazīsti rūķu cilti! Tā pastāv tūkstošiem gadu, bet nekad neviens no mums nav lauzis doto vārdu, nekad nevienu nav piemānījis. Drīzāk mēs nomirsim badā …
Aizkustinātais Urfins satvēra Kastaljo savos ciešajos apkampienos, uzmanīgi piespieda vecīti pie krūtīm.
— Jaukie mazie cilvēciņi! — viņš mī]i teica. — Lai neiegrūstu jūs nelaimē, es iešu jums līdzi un pats izskaidrošos ar Arahnu. Ceru, ka viņa jūs nesodīs par manu atteikšanos iet viņai palīgos?
— Par tavu rīcību mēs neatbildam, — ar cieņu paskaidroja Kastaljo.
— Mēs dosimies ceļā rīt, — teica Urfins. — Šodien jums krietni jāatpūšas.
Lai viesus izklaidētu, Urfins iznesa no būdas klēpi rotaļlietu un nolika tās priekšā rūķiem. Tur bija koka lelles, klauni, zvēriņi. Meistars tās bija izkrāsojis gaišos toņos, leļļu un klaunu sejas smaidīja, brieži un stirnas bija tik viegli, gaisīgi, ka likās — tūlīt, tūlīt tie sāks skriet. Cik ļoti šīs jautrās, saulainās rotaļlietas atšķīrās no tām drūmajām, kuras Urfins kādreiz taisīja, lai baidītu bērnus!
— Tās es taisu vaļas brīžos, — Urfins kautri paskaidroja.
— Ai, kāds skaistums! — rūķi iesaucās.
Viņi pārcilāja lelles un zvēriņus, maigi spieda tos pie krūtīm, glaudīja. Bija redzams, ka brīnišķīgās lietiņas viņiem ļoti patīk. Kāds vecītis uzsēdās uz koka brieža, cits sāka dejot ar rotaļu lācīti. Ciemiņu sejas mirdzēja svētlaimē, kaut gan, jāatzīst, salīdzinot ar viņu augumu, rotaļlietas bija pārāk lielas.
Redzēdams rūķu prieku, Urfins augstsirdīgi teica:
— Šīs rotaļlietas ir jūsu. Nesiet tās uz savu zemi, un lai ar tām spēlējas jūsu bērni!
Rūķu sajūsma bija neaprakstāma, viņi nezināja, kā vien pateikties Urfinam.
Nākamajā dienā kompānija devās ceļā. Pēc pirmajiem simt soļiem Džīss manīja, ka nekas nesanāks. Rūķi vispār nebija diez kādi soļotāji, bet, apkrāvušies ar rotaļlietām gandrīz sava auguma lielumā, viņi pūta, šņākuļoja, tik tikko vilkās, tomēr pamest dāvanas negribēja. Attālumam, ko Urfins veica divās minūtēs, viņiem vajadzēja divdesmit minūšu. Noskatījies uz sasārtušajiem, nosvīdušajiem rūķiem, Urfins iesmējās.
— Nē, mīļie vecīši, tā tā lieta neies! Cik ilgā laikā jūs atnācāt pie manis?
— Vienā mēnesī, — atbildēja Kastaljo.
— Tagad būs jāiet vesels gads.
Urfins atgriezās mājās, izstūma no šķūņa ķerru, sasēdināja tajā cilvēciņus ar dāvanām un aizsoļoja vieglā, atsperīgā solī, dzīdams pa priekšu ķerru. Rūķi jutās kā septītajās debesīs.
Ceļu līdz Arahnas alai Urfins nogāja trijās dienās.
Gaidīdama, kamēr pie viņas ieradīsies Urfins Džīss un Rufs Bilāns, Arahna nolēma pārbaudīt savas burvju spējas. Jo, pirms sāka cīņu ar Burvju zemes tautām, bija jāpārliecinās, vai visas viņas burvības ir saglabājušas savu ļauno spēku.
Lasītāji, bez šaubām, atceras, ka Arahna kādreiz prata pārvērsties par jebkuru dzīvnieku, putnu, koku … Uzvarai pār ienaidnieku tas bija vissvarīgākais līdzeklis. Un, lūk, Arahna pārliecinājās, ka šo burvestību viņa vairs nepārvalda. Tās bija lielas bēdas.
Kā tas varēja notikt? Buramo vārdu virkne bija ļoti gara un sarežģīta un tik slepena, ka Arahna baidījās tos pierakstīt, lai tie nenokļūtu ienaidnieku rokās. Un, gulēdama miegā, viņa bija tos aizmirsusi. Ko jūs domājat: nogulēt pieci tūkstoši gadu — tas vis nav nosnausties pēc pusdienām! Tur jau var pats savu vārdu aizmirst.
Jā, tagad Arahna cīņā ar ienaidniekiem vairs nevarēja pārvērsties par vāveri vai lauvu, varenu ozolu vai jestru bezdelīgu. Tagad Arahna varēja paļauties tikai uz savu milzīgo augumu un spēku.
Izrādījās, ka Arahna aizmirsusi vēl šādus tādus buramos vārdus, bet viņai tomēr bija palicis pietiekami daudz iespēju sariebt cilvēkiem. Viņa nebija aizmirsusi izsaukt, piemēram, zemestrīces, viesuļvētras un citas stihiskas nelaimes.
— Nekas, mēs vēl pakarosim, — burve sevi mierināja, kad uz viņas pavēli no kalna galotnes nogāzās klints bluķis un sašķīda tūkstoš gabalos.
Jā, ļaunā burve Arahna bija draudīgs pretinieks, un slikti klāsies tam, kas iedrošināsies viņai pretoties!
Pa to laiku Arahnas ielejā ieradās Urfins Džīss, vizinādams ķerrā priecīgu rūķu bariņu. Parādījuši Urfinam ieeju alā, mazie vecīši, cik jaudas, skrēja uz savām krūmos un zem lieliem akmeņiem paslēptām mājiņām un sasauca savus vēl sīkākos bērneļus, lai atdotu tiem labā tēvoča Urfina dāvanas …
Te autors noliek spalvu pie malas, jo mazuļu sajūsmu aprakstīt nav iespējams. Tūkstošiem gadu rūķu cilts pastāvēšanas laikā viņu bērni vēl nebija redzējuši tik skaistas rotaļlietas …
Urfins Džīss iegāja Arahnas alā lēnā solī un cienīgi palocījās pret burvi.
— Ko kundze vēlas? — viņš jautāja.
Džīss bija rūķiem apsolījis izlikties, ka nepavisam nezina, kāpēc Arahna viņu aicinājusi. Un viņš nemaz nenobijās, ieraugot ļaunās fejas milzīgo augumu un viņas bargi sarauktās biezās uzacis.
— Tu zini, kas es esmu?
— Cienījamais Kastaljo man pastāstīja par jums.
— Tātad tu zini, ka es nogulēju miegā piecus tūkstošus gadu un dedzīgi vēlos darboties! Mans pirmais nolūks — sagrābt varu Burvju zemē, bet pēc tam varbūt pārcelšos arī aiz kalniem.
Džīss šaubās papurināja sirmojošo galvu.
— Es divas reizes mēģināju kļūt par Burvju zemes pavēlnieku, un jūs zināt, ar ko tas beidzās, — Urfins mierīgi atbildēja.
— Tu esi nožēlojams tārps salīdzinājumā ar mani! — burve augstprātīgi iesaucās un pastiepās tā, ka viņas galva atdūrās pret griestiem.
— Piedodiet, kundze, — stingri iebilda Džīss, — es nebūt nerīkojos tik nepārdomāti. Pirmo reizi man bija varena paklausīgu koka zaldātu armija, bet otrreiz — divi tūkstoši liels veiklu, spēcīgu Marānu karaspēks. Un abas reizes es cietu neveiksmi. Kundze, es daudz esmu pēdējā gadā pārdomājis un sapratis, ka nav tik viegli brīvas tautas nospiest uz ceļiem .. .
— Lūk, kā, tu vēl iedrošinies man lasīt pamācības? — Arahna nicīgi iesmējās. — No taviem vārdiem izriet, ka tu nepiekriti maniem nodomiem un atsakies man kalpot.
— Jā, nepiekrītu un atsakos! Dzīve man daudz mācījusi, es gribu vientulībā dzīvot tik ilgi, līdz ar mani samierināsies cilvēki, kuriem esmu nodarījis pāri.
— Ej, nožēlojamais cilvēk, un aizmirsti mūsu sarunu! — burve nikni pavēlēja. — Tu vēl nožēlosi savu atteikšanos. Es būtu varējusi tevi augstu celt…
Urfins paklanījās un gāja. Uz sliekšņa viņš pagriezās un teica:
— Baidos, ka pa kara ceļu jūs iesiet pretim savai bojāejai…
Arahna ironiski pasmaidīja, bet viņā sarosījās negribēta cieņa
pret šo mazo cilvēku, kurš nenobijās no viņas — varenās burves.
«Un es taču šo spītnieku apbērtu ar goda amatiem, ja viņš būtu piekritis man kalpot,» domāja burve. «Jūtams, ka šis cilvēks var nelokāmi iet uz nosprausto mērķi …»
Norā alas priekšā Urfins sastapa Rufu Bilānu, pēc kura uz Pazemi bija gājis cits rūķu pulciņš. Bijušais karalis ar nicinājumu novērsās no sava bijušā pirmā ministra.
«Šis jau neatteiksies no Arahnas kārdinošajiem priekšlikumiem,» nodomāja Urfins.
Viņš nebija maldījies.
RUFA BILĀNA KĀRDINĀŠANA
Izvadījusi Urfinu Džīsu, burve ilgi sēdēja pārdomās. Pēc tam viņa papurināja milzīgo galvu un pavēlēja ievest alā Rufu Bilānu, kura ierašanos pieteica rūķi.
Rufs Bilāns ielīda alā gandrīz uz ceļiem, viņa sārtā seja nobālēja bailēs, viņš neiedrošinājās lāgā pat acis pacelt uz burvi un tūlīt bailīgi novērsās.
— Tu esi Rufs Bilāns? — noprasīja burve.
— Jā, kundze, Pazemes kalnracis teica, ka mani tieši tā saucot, — drebošā balsī atbildēja Bilāns. — Bet es neko neatceros par to, kas esmu bijis.un ko darījis agrākajā dzīvē …
Viņš tiešām bija par savu pagātni visu aizmirsis. Kad rūķi uzmeklēja Bilānu Pazemē, viņš tikai pirms divām dienām bija atmodies no ilgā miega. Viņš tik tikko bija iemācījies staigāt un runāt un savā attīstībā līdzinājās piecgadīgam bērnam.
Kalnracis, viņa audzinātājs, vēl nebija paguvis Bilānam iedvest, kas ir labs un kas ir jauns.
Izmantodami mirkli, kad Rufa audzinātāja nebija klāt, viltīgie rūķi izmānīja šo lielo bērnu no Alas, iekārdinādami ar līdzpaņemtajiem gardumiem. Ceļā pavadoņi uz Bilāna jautājumiem, kurp viņu ved un ko ar viņu darīs, neatbildēja.
Milzu sievietes izskats lika Rufam nodrebēt, un viņš ar šausmām lūkojās uz baigo feju.
— Tātad tev ir slēpuši to, ka tu kādreiz ieņēmi ļoti augstu stāvokli dzimtajā zemē? — ar viltīgu izsmieklu noprasīja burve.
— Es nekā par to nezinu, kundze, — pazemīgi sacīja Rufs Bilāns, bet viņa acīs dīvaini iedzalkstījās tādas kā lepnuma jūtas.
Vērīgā Arahna pamanīja, kādu iespaidu atstājuši viņas vārdi, un tūlīt nosprauda tālākās rīcības plānu.
— Kastaljo, aizved šo cilvēku pie sevis, iemāci viņu lasīt, un lai viņš hronikā izlasa visu, kas tur rakstīts par viņa dzīvi un darbiem, — pavēlēja burve, — un, kad Bilāns atcerēsies savu pagātni, atved viņu atkal pie manis!
Hronists ļoti labi saprata, uz ko mērķē viņa pavēlniece.
Kastaljo atveda Bilānu pie burves pēc divām nedēļām.
Bijušā valsts rīkotāja sejas izteiksme un stāja bija pilnīgi pārmainījusies. Viņš turējās taisni, solis bija stingrs. Rufs Bilāns līdz pēdējam sīkumam atcerējās visu, kas ar viņu bijis. Viņš bija izlēmis sākt visu no jauna, ja rastos iespēja. Un viņš vairs nebija tas vārgais, bezpalīdzīgais bērniņš, kādu rūķi izveda no Alas. Arahnas priekšā stāvēja pieaudzis cilvēks, intrigants un godkāris, gatavs uz jebkādu nodevību. Arahnas viltīgais gājiens Rufā Bilānā atmodināja visas viņa sliktākās īpašības.
Viegli palocījusi galvu uz Bilāna sveicienu, burve teica:
— Tu, bez šaubām, gribi zināt, kāpēc es tevi ataicināju?
— Jā, kundze, bet vispirms atļaujiet kaut ko jautāt?
— Runā!
— Kas bija tas cilvēks, ko es sastapu pie jūsu mītnes pirms divām nedēļām?
— Tas bija Urfins Džīss, kādreizējais Smaragda valsts karalis.
— Ak tāpēc man viņa seja likās tik pazīstama! Tātad viņa laikā es biju pirmais cilvēks valstī! — Bilāns lepni saslējās.
— Jā, un tu atkal vari kāpt ļoti augstu, ja stāsies manā kalpībā. Mani spēki ir nesalīdzināmi lielāki, nekā bija Džīsam, kaut gan viņa drosme man patīk. Žēl, ka neveiksmes viņu salauzušas un viņš ir samierinājies ar likteni.
Un Arahna uzticēja Rufam savus plānus, izstāstīja, ka gribot kļūt par Burvju zemes patvaldnieci.
— Vai gribi kļūt par manu sabiedroto? — burve noprasīja.
— Žēlīgā kundze, esmu gatavs jums kalpot savu spēku robežās! — Bilāns sajūsmināts iesaucās.
— Un tu uzskati, ka manas vēlēšanās īstenosies?
— Paf to nav ne mazāko šaubu! Burvju zemes tautas būs laimīgas padoties tādai varenai pavēlniecei, kāda esat jūs!
— Tu esi par to pārliecināts? — burve šaubījās.
— Dzīvību esmu gatavs atdot!
— Bet tavs bijušais karalis domā citādi.
— Viņš maldās, žēlīgā pavēlniece! Viņš maldās, un jūs drīz par to pārliecināsities.
— Labi, Ruf Bilān, es tevi pieņemu dienestā. Tu būsi mans svarīgu uzdevumu sūtnis, un, ja tev veiksies, es tevi vēl paaugstināšu.
Rufa seja iestarojās priekā, un viņš atkal sāka apliecināt Arah- nai savu padevību.
— Ej! — Burve pamāja, un Rufs Bilāns, atpakaļ kāpdamies un nepārtraukti klanīdamies, izgāja no alas.
— Ir nu gan cilvēciņš! — burve nicīgi noteica. — Puveklis! Pirmajā izdevīgajā gadījumā viņš mani nodos tikpat viegli, kā tagad piekrita kalpot. Bet, par nelaimi, man nav izvēles .. .