Arahnas burvību saimniecībā atradās lidojošais paklājs, kuru viņa bija nozagusi mātei, kad bēga no tās uz Burvju zemi. Tas bija ļoti vecs, apdriskāts paklājs un bija saglābts no mitruma un kodēm, tikai pateicoties nemitīgai rūķu gādībai. Mazie cilvēciņi katru mēnesi to tīrīja ar sukām, izdauzīja, žāvēja saulē, lāpīja, un tā, burvei pamostoties, tas pilnīgi noderēja lietošanai.
Pirms sāka savu nodomu īstenošanu, Arahna nolēma aplidot pēc kārtas visus Burvju zemes apgabalus, apskatīties, kāds tajos stāvoklis, un pieprasīt viņas augstākās varas atzīšanu.
Arahna izklāja paklāju alas priekšā, apsēdās tā vidū un nosēdināja sev blakus Rufu Bilānu, kuru ņēma līdzi, lai tas viņas vārdā vestu sarunas.
— Paklāj, nes mani uz Rožaino zemi pie fejas Stellas! — burve pavēlēja.
Paklājs tūlīt pacēlās un ātri lidoja pa gaisu. Bilāna seja no- bāla šausmās, un viņš skaļi ievaidējās.
— Kas tev notika? — Arahna vēsi noprasīja. i'
— Žēlīgā kundze, lūgtin lūdzos visa svētā vārdā, nesāciet cīņu ar feju Stellu!
— Kāpēc gan ne? Tu domā — viņa ir par mani stiprāka?
— Es nešaubos par jūsu spēku, kundze, bet, saprotiet, Stellai ir zināms mūžīgās jaunības noslēpums.
— Kāda daļa gar to man, man, kurai jau — nemaz neatceros — cik tūkstoši gadu no dzimšanas? — Arahna lepni iebilda.
— Labi, kundze, nerunāsim par vecumu, — piekrita Rufs Bilāns. — Bet Stellas kundzei klausa varenā Lidojošo Mērkaķu cilts. Tie ir briesmīgi zvēri, un, ja viņu bars metīsies jums virsū, es negalvoju par mūsu uzvaru, neraugoties uz jūsu spēku un drošsirdību.
Burve kļuva domīga, pavēlēja paklājam apstāties, un tas nekustīgi karājās gaisā.
— Jā, esmu kaut ko senos laikos dzirdējusi par Lidojošajiem Mērkaķiem. Varbūt tiešām labāk ar šiem radījumiem neielaisties, — Arahna piekrita. — Bet ko tu teiksi, ja mēs apmeklētu Villinu un pieprasītu, lai tā padodas?
— Nu ko jūs uzkritusi uz šīm fejām? — lūdzās Bilāns. — Jūs pati esat feja un — piedodiet vaļsirdību — ļoti labi zināt, cik nepatīkama tauta tās ir! Vilinās kundze gan ir veca, bet viņai piemīt burvju māksla acumirklī pārvietoties no vienas vietas uz otru. Nupat viņa ir šeit, bet pēc sekundes jau tūkstoš jūdžu no šejienes. Kā jūs varat uzvarēt tādu nenotveramu ienaidnieku?
— Šķiet, tev taisnība, — Arahna nelabprāt piekrita. — Liksim fejas mierā. Arī bez viņām Burvju zemē ir pietiekami daudz zemju un tautu. Kastaljo hronikā es lasīju par Marāniem. Tā ir vistumšākā un visvairāk atpalikusī tauta šajos apvidos. Vai nesāksim ar Marāniem, Bilān?
— Sāksim ar Marāniem, kundze, — nopriecājās Bilāns, kaut gan, pēdējos desmit gadus nogulējis Alā, viņš itin nekā nezināja par notikumiem Marānu zemē; hronikas noda]as par šo laiku viņš nebija paguvis izlasīt.
Un Arahna pavēlēja lidojošajam paklājam aiznest viņu uz Marānu ieleju. Pēc dažu stundu lidojuma paklājs nolaidās uz kāda no kalniem, kuri apjoza šo zemi.
Lielas pārmaiņas bija notikušas Marānu ielejā kopš tā laika, kad tās iedzīvotāji padzina Ugunīgo dievu Urfinu Džīsu. Tikuši galā ar viltvārdi, Lecoņi izvērsa īstu revolūciju: viņi gāza aristokrātu varu un atteicās tiem kalpot. Agrāko nožēlojamo salmu būdiņu vietā, kādās dzīvoja trūcīgie ļaudis, tagad ciematos gar taisnām ielām pacēlās nelieli, bet silti un mājīgi namiņi. No skursteņiem kāpa dūmi, liecinādami par to, ka Marāni aizmirsuši senās bailes no uguns un iemācījušies ar to apieties.
Agrāko vāji apstrādāto kviešu lauku vietā tagad kuploja augļu koku birzis ar sulīgu augļu pilniem zariem. Kalnu pa- kājēs jautri puisēni ganīja govju un aitu ganāmpulkus. Un pie katras sādžas neiztrūkstoši ierīkots volejbola laukums — no Tima O'Kellija mantotais volejbols bija kļuvis par Lecoņu na- cionālo*sportu.
Kad kalna galā stāvošās Arahnas milzīgais, melnais stāvs parādījās uz zilās debess fona, Marānu ciemos sacēlās trauksme. Sievietes un bērni iebēga mājās, bet vīrieši satraukti sarunājās.
Drīz uz ceļa, kas veda uz Lecoņu centrālo ciematu, parādījās Rufs Bilāns: lepnumā piepūties, viņš nāca kā ļaunās fejas sūtnis. Viņam pretim steidzās Harts, Boiss un Klems — Marānu ievēlētie vecākie. Katram gadījumam viņi rokās turēja smagas milnas, un Rufs Bilāns nobijās. Viņš gribēja runāt skaļi un iespaidīgi, bet balss drebēja, un viņš nošļupstēja, ka esot lielās burves Arahnas sūtīts ar prasību, lai Marāni to atzītu par savu pavēl- nieci un maksātu ikgadējas nodevas.
Vecākie saskatījās, un Boiss teica:
— Pasaki savai kundzei, ka mēs lūdzam pusstundu pārdomām un pēc tam ieradīsimies ar atbildi.
Bilāns tūlīt kļuva jestrāks un lepnā gaitā devās atpakaļ, uzskatīdams, ka lieta nodarīta.
— Šie vientiesīši, protams, nobijās līdz nāvei, kad es viņiem bargi pateicu jūsu prasību, kundze, — viņš ziņoja burvei. — Viņi drīz ieradīsies ar padevības apliecinājumu, un runa droši vien būs tikai par to, lai viņiem neuzliktu pārāk lielas nodevas.
Burve sausi pateicās ar galvas mājienu un sāka gaidīt. Bet Lecoņu mājiņās bija manāma dzīva rosība. No mājas uz māju steidzīgi staigāja vīrieši, kaut ko cits citam pasniedza, bet puikas lodāja pa pagalmiem, bieži noliekdamies pie zemes.
Un, lūk, pret kalnu, uz kura stāvēja Arahna, virzījās vairāku simtu cilvēku pūlis. Dīvaini likās, ka tajā nemanīja ne bērnus, ne sievietes, ne večus, tur bija tikai pieauguši, spēcīgi vīrieši, visas cilts zieds. Dīvainas bija arī viņu pozas: viņi turēja labo roku aiz muguras, kaut ko slēpdami burves skatienam.
Pūlis pusaplī ielenca burvi, kas stāvēja uz lidojošā paklāja. Viņa lepni noraudzījās uz nācējiem, pie viņas kājām spiedās Rufs Bilāns. Vecākie Klems, Boiss un Harts pagājās uz priekšu.
— Burve Arahna, — skaļā balsī sāka runāt Harts, — jūs gribat, lai mēs padotos jums un maksātu nodevas. Bet mums pietiek kņazu, burvju un dievu! Lūk, mūsu atbilde! Pļi!
Un Harts izmeta labo roku uz augšu. Pēc viņa signāla pūlis pavērsa uz burves pusi lingas, un simtiem akmeņu nošvīkstēja gaisā.
Trīs lādiņi atsitās pret burves plato pieri, divi pret zodu, vairāki desmiti akmeņu ķēra viņas plecus, krūtis un vēderu, pamatīgs akmens nogāza no kājām Rufu Bilānu.
Uzbrukums bija tik organizēts un pēkšņs, ka Arahna apjuka. Bet, redzēdama, ka Marāni liecas pēc akmeņiem, lai atkal uzlādētu lingas, viņa iebaurojās mežonīgā balsī:
— Paklāj, nes mani no šejienes prom!
Un paklājs acumirklī uzvijās gaisā. Dažu izveicīgāko strēlnieku lādiņi to panāca un izsita paklājā caurumus (starp citu, no tā paklāja celtspēja un ātrums krietni samazinājās).
Burve tā pārskaitās uz Bilānu, ka sagrāba viņu saujā un gandrīz nospieda — lai tas notiktu, viņai vajadzēja tikai mazliet pielikt spēkus.
Bet, aptvērusi, ka nodevējs viņai var būt vēl noderīgs, viņa to palaida un jauni nošņāca:
— Tad lūk, ar kādu padevību tu pie manis atvedi Marānus, muļķis tāds!
Rufs Bilāns veikli izlocījās:
— Ja jau jūsu gudrība neatklāja viņu viltīgo nolūku, kā tad lai es, vienkāršs mirstīgais, būtu varējis to uzminēt!
Burve iekoda mēlē. Tiešām, ko var prasīt no Bilāna, ja viņa pati, burve, kopš bērnības pieradusi pie visādām viltībām un trikiem, iekrita tik vienkāršā slazdā!
Lai atriebtos Marāniem, Arahna nolēma izsaukt zemestrīci. Bet, tā kā satraukumā viņa sajauca buramos vārdus, tad zemestrīce iznāca pašķidra: no kalniem novēlās daži akmeņi, un šur tur mājās no plauktiem nokrita trauki.
Ja Arahna un Rufs Bilāns būtu zinājuši tālas aizokeāna ziemeļu zemes sakāmvārdus, tad būtu bijis vietā atcerēties šādu: «Pirmais cepiens piedeg.»