Burves Arahnas kaunpilnās neveiksmes aculiecinieks bija vecs, gudrs sīlis. Aptvēris, ka nākamreiz uzbrukuma briesmas draud Violetajai zemei, sīlis tūlīt uzmeklēja bezdelīgu.
— Lido, cik vien ātri vari, uz Violeto pili, — viņš pavēlēja. — Lai pirmā sastaptā draudzene pa stafeti ziņo Dzelzs Malkas Cirtējam, ka viņa zemei draud briesmas: to grib iekarot milzu burve, trīsdesmit olektis gara. Lai Mirkšķoņi sagatavojas!
Putnu stafete Burvju zemē bija parasts pasākums. To bija noorganizējusi vārna Kaggi-Karr, galvenā sakaru priekšniece, un viņai šajā ziņā jau bija lieli nopelni.
Te jāpiebilst, ka Burvju zemes ļaudis ar meža zvēriem un putniem dzīvoja draudzībā. Labvēlīgā daba zemes iedzīvotājiem bagātīgi dāvināja labības ražas, dārzeņus un augļus, pļavās ganījās tik daudz mājlopu, ka viņi pilnīgi iztika bez medījumiem. Tieši otrādi, cilvēki bieži palīdzēja meža iemītniekiem. Ja pagadījās sausas vasaras un aizkaltušie augļi nobira priekšlaikus, iedzīvotāji piebaroja zvērus un putnus no saviem krājumiem.
Savukārt zvēri un putni palīdzēja cilvēkiem, kad tiem uzbruka nelaimes. Tāda palīdzība bija arī putnu stafetes.
Žiglā lidone aizsteidzās, ar švīkstoņu šķeldama gaisu. Viņa bez pūlēm aizdrāzās garām Arahnas lidojošajam paklājam, ko bija sabojājuši Marānu lādiņi. Ziņa pa stafeti tika padota tik ātri, ka par trīs stundām apsteidza Arahnu.
Kāda trauksme sacēlās! Pēdējo gadu, pēc Ugunīgā Marānu dieva gāšanas, Mirkšķoņi ar visiem kaimiņiem bija dzīvojuši mierā un draudzībā. Par kaut kādiem ļauniem burvjiem un burvēm nekas netika dzirdēts, un likās, ka it nekas nedraud zemes labklājībai.
Un tomēr šaubīties nedrīkstēja. Briesmas tuvojās, pie tam baigas briesmas: putnu stafete ziņoja tikai par vissvarīgāko; pārējos ziņojumus piegādāja koka kurjeri, kādreizējie Urfina Džīsa policisti.
Dzelzs Malkas Cirtējs tikko bija izcietis kārtējo dispanserizāciju. Viņu no jauna izjauca, iztīrīja, ieeļļoja visas detaļas, zīda sirdi piebāza ar jaunām zāģu skaidām. No darbnīcas viņš iznāca nopulēts un tik mirdzošs, ka grūti bija uz viņu skatīties.
Uzzinājis no mehāniķa Lestara — maza vecīša dzīvām kustībām — par tuvojošos nelaimi, Valdnieks tūlīt nodeva virkni rīkojumu, no kuriem varēja spriest par viņa gudrību un lielo pieredzi kara lietās.
Uz visām pusēm steidzās sūtņi ar pavēli atstāt tuvākos ciematus: iedzīvotājiem jāpamet fermas un jāpaslēpjas Violetajā pilī aiz stipriem mūriem. Gani sadzina ganāmpulkus gravās, kuras viņi vienīgie zināja. Tikai kareivji, bruņojušies ar lokiem, ieņēma aizstāvības pozīcijas akmens tornīšos, citi sēdēja uz pils jumta, aizlīduši aiz skursteņiem, bet daži slēpās aiz lieliem akmeņiem ceļmalā.
Violetās pils apkārtne drīz vien atgādināja kara nometni, kas gatava aplenkumam.
Bet mehāniķis Lestars darbojās gar lielo koka lielgabalu, ar kuru Mirkšķoņi kādreiz bez kaujas bija uzvarējuši kokpaurus, nobiedēdami tos ar vienu pašu šāvienu. Tiesa gan, šāviena brīdī lielgabals pārsprāga, bet Lestars to tūlīt izlaboja, uzmaukdams stobram dzelzs stīpas. Mehāniķim vēl bija krājumā pulveris, ko izgatavoja vienkājis jūrnieks Carls Bleks.
Lestars pielādēja lielgabalu ar pulveri, bet kartečas vietā sabēra iekšā saliektas naglas, zirgu pakavu lūžņus un dažādus dzelzs krikumus. Lielgabals bija gatavs kaujai. Pats bombar- dieris stāvēja tam klāt ar kūpošu degli rokā.
Un, lūk, gaisā parādījās lidojošais paklājs — un uz tā milzīgais, melnais burves Arahnas stāvs. Šoreiz viņa bija bruņojusies ar lielu, no zemes ar saknēm izrautu koku.
Paklājs nolaidās uz zemes labu gabalu no pils, parlamentāris Rufs Bilāns devās pie Dzelzs Malkas Cirtēja, karodziņa vietā vicinādams baltu dvieli; viņš bija to nočiepis kādā Mirkšķoņa atstātā būdiņā.
Malkas Cirtējs pazina Bilānu. Viņš nicinoši teica:
— Ahā, tas esi tu, nodevēj? Izrādās, ka tev Pazemē nav apgriezuši kaklu?
— Par ko lai man apgrieztu kaklu? — Bilāns atņirdza. — Bet tagad nebūs runa par mani, ķersimies pie lietas. Tu redzi tur tālumā vareno burvi Arahnu; esmu atnācis kā viņas sūtnis.
— Un ko tad viņa lika pateikt? — painteresējās Malkas Cirtējs.
— Vispirms viņa prasa bezierunu padošanos un viņas karaliskās varas atzīšanu kopš šīs dienas uz mūžu mūžiem.
— Tā. Un tas ir viss? — mierīgi noprasīja Malkas Cirtējs.
— Protams, nē. Jūs maksāsiet karalienei ikgadējas nodevas — tūkstoš vēršu un divi tūkstoši aunu, bet zosis un pīles, cik būs vajadzīgs. Sākumam jūs izcepsiet valdniecei trīs vēršus un piecus aunus, bet man pietiks ar treknu vistu: mēs ar kundzi ceļodami esam izsalkuši.
— Vai tad Marāni jūs nepacienāja ar sātīgām brokastīm? — ar liekuļotu vientiesību Malkas Cirtējs pajautāja Bilānam.
Rufs Bilāns mežonīgi izbolīja acis: viņš saprata, ka Arahnas neveiksme pie Lecoņiem kaut kādā veidā kļuvusi zināma Violetajā zemē, un viņa uzpūtība uzreiz noplaka.
— Tātad jūs padosieties Arahnai vai ne? — viņš jautāja, zaudējis pārliecību.
— Ej atpakaļ pie savas kundzes un pasaki, ka mēs kausimies līdz pēdējam! — valdnieks nikni iesaucās. — Un neaizmirsti, ka tevi no nāves izglāba tikai tavs parlamentārieša karogs.
Un viņš tik spēcīgi savicināja cirvi pār nodevēja galvu, ka gaiss nosvilpa.
Bilānam aiz nobīļa sagrīļojās kājas, un viņš klupdams krizdams aizsteidzās pie savas pavēlnieces. Noklausījusies Rufa ziņojumu, burve ļoti noskaitās un devās uzbrukumā Mirkšķo- ņiem, balstīdamās uz baigās milnas. Viņai pretim sāka svilpt bultas: tās lidoja no kaujas tornīšiem, no pils jumta, no ceļmalas akmeņiem. Tās iedūrās burves pierē un vaigos, iestrēga mantijā, ieskrambāja kailās potītes. Tiesa, milzenei tas nebija bīstamāk par kniepadatu dūrieniem, bet arī kniepadatu dūrieni nav visai patīkami.
Un tomēr milzīgais Arahnas stāvs turpināja virzīties uz priekšu, bet viņas milna, atsizdamās pret zemi, atstāja tajā dziļas bedres. Te nu Dzelzs Malkas Cirtējs nožēloja, ka jau pirmajās savas valdīšanas dienās licis nojaukt augsto mūri ar asām naglām augšpusē, kas apjoza Violeto pili Bastindas valdīšanas laikā. Ar šo mūri pils ļoti atgādināja cietumu, bet tagad varbūt tas būtu Arahnu aizturējis.
Un tad apdullinoši nogranda Lestara lielgabals. Kartečas šāviņš, no neliela attāluma trāpīdams burvei krūtīs, iedarbojās pārsteidzoši. Arahna pat sagrīļojās un tik tikko nenokrita, tomēr noturējās uz kājām. Ievainojums nebija nāvīgs, pat ne bīstams, tomēr milzenei likās, ka viņai iesitis kāds spēkos līdzīgs milzis, bet lielgabala dārdu viņa noturēja par saniknota briesmoņa rēcienu.
Un Arahna nobijās. Jā, viņa nobijās, nometa milnu un skrēja meklēt glābiņu uz sava burvju paklāja. Ceļā viņa kā akla uzkāpa uz diviem aizsargtornīšiem un sagrāva tos, bet kareivji, kas tajos sēdēja, par laimi, paguva izskriet ārā un nolēca grāvī.
Steigā burve pazaudēja ādas kurpes un pat neapstājās, lai tās pievāktu. Kurpju tālākais liktenis bija visai interesants. Kurpes bija nemirkstošas: vai nu piesūcinātas ar kādu sevišķu vielu, vai arī Arahna tās bija nobūrusi. Dzelzs Malkas Cirtējs prasmīgi izmantoja šo kurpju īpašību. Viņš lika tās nogādāt pie Lielās upes. Tur Mirkšķoņi uz tām ierīkoja klāju, mastus, buras, pielāgoja stūres, un kurpes pārvērtās par kuģiem, ar nosaukumu «Labais» un «Kreisais». Tos ieskaitīja Violetās zemes flotes sastāvā, un ar šiem kuģiem Mirkšķoņi veica tālus braucienus, pārvadādami kravas. «Labajam» un «Kreisajam» bija liela manevrēšanas spēja un arī celtspēja.
Bet visinteresantākā to īpašība bija tā, ka tie atbaidīja kro- kodilus, kas upē mudžēt mudžēja. Koka kuģiem šie neradījumi uzbruka diezgan bieži, un no tiem vajadzēja atkauties ar bultām un šķēpiem. Bet, ieraudzīdami ādas kuģus, krokodili izklīda kur kurais. Droši vien tos nobaidīja kurpju kuģu neparastais izskats vai arī tiem nepatika kuģu asā smaka. Lai nu šā, vai tā, bet 110 ļaudīm, kas vēlējās pabraukties ar kurpju kuģiem, nevarēja ne atkauties.
Mirkšķoņu kauja ar vareno Arahnu ilga ne vairāk par desmit minūtēm. Burves bēgšanu pavadīja uzvarētāju gaviļu saucieni.
Bet burve, pacēlusi paklāju gaisā un vadīdama pēc iespējas tālāk no šīm vietām, nodomāja:
«Laikam taču Urfinam Džīsam bija taisnība: nav tik viegli uzvarēt un nospiest savā varā brīvību mīlošas tautas. Bet mēs vēl paskatīsimies! . . .»
Un viņa pavēlēja lidojošajam paklājam nest viņu uz Smaragda pilsētu. Burve nezināja, ka, viņu apsteidzot, pa putnu stafeti skrien ziņa Biedēklim par visu, kas noticis Marānu ielejā un pie Violetās pils.