Arahnas paklājs vilkās pa gaisu draņķīga dzelzceļa vilciena ātrumā, un burve atkal un atkal pārdzīvoja pazemojumus, ko bija izbaudījusi, tiekoties ar Marāniem un Mirkšķoņiem. Kā tā?! Šie nožēlojamie, sīkie ļautiņi bija piespieduši ar kaunu bēgt viņu, vareno burvi, kuru līdz šim bija uzvarējis vienīgi Gurikaps! Un tomēr bija jāatzīst, ka spēks bija viņu pusē.
«Tas viss tikai tāpēc, ka viņu ir daudz, bet es esmu viena,» sprieda Arahna. «Nevar taču par palīgu uzskatīt šo niecīgo gļēvuli, kas sarāvies guļ pie manām kājām. Viņš nevar jēdzīgi izpildīt visvienkāršāko uzdevumu. Bet ko es vēl varētu piedabūt palīgos? .. .»
Visādi izprātojusies, burve atzinās pati sev, ka Burvju zemē neatradīsies ne cilvēki, ne zvēri, kas viņai palīdzētu.
— Nu, ko, rīkošos tāpat kā agrāk — viena, — Arahna nikni noburkšķēja. — Bet Urfina pļāpāšanai nav ko piegriezt vērību.
Bet, tā kā feja par to runāja, tad bijušā karaļa pareģojums tomēr viņai bija iespiedies atmiņā.
Garastāvoklis burvei bija riebīgs — un ne tikai tāpēc, ka bija piedzīvojusi divas sakāves, bet arī tāpēc, ka viņai sala basās kājas un viņu mocīja izsalkums. Viņa nebija ēdusi visu dienu un būtu varējusi noēst vēršu baru. Bet tuvumā nemanīja ne dzīvības. Fermas, kas gadījās ceļā, bija tukšas. Putni, lidodami Arahnai'pa priekšu, brīdināja fermerus par briesmām, un tie bija paguvuši noslēpt lopus un paši nolīst slēptuvēs." Arahna bija spiesta nolaisties pie augļu koku birzes un sarīties augļus, ko viņa nevarēja ciest.
Kaut kā remdinājusi izsalkumu, burve devās tālāk. Bet pa to laiku putnu pasts jau bija aiznesis līdz Smaragda salai vēsti par ienaidnieka tuvošanos. Biedēklis tūlīt sasauca kopā savu štābu. Uz viņa aicinājumu pirmais ieradās feldmaršals Dins Hiors, ar zelta ķemmīti sukādams savu krāšņo bārdu, kas nolaidās pāri ceļiem. Pēc tam ieradās armijas apgādnieks Faramants un sakaru priekšniece Kaggi-Karr. Pirms lēmumu pieņemšanas vajadzēja uzzināt, kādas briesmas draud. Uz skapīša stāvēja Stellas dāvātā rozā kaste ar matēto stiklu. Štāba locekļi nosēdās pie televizora, un Biedēklis noskaitīja maģiskos vārdus:
«Bireļja-tureļja, buridakl-furidakl, debess mala sārto, zālīte zaļo. Kastīt, kastīt, esi labiņa, parādi mums burvi, kas laižas uz lidojošā paklāja!»
Un tūlīt burvju ekrāns iegaismojās un uz debesu fona kļuva redzams gaisā izplēties paklājs un uz tā sēdošā milzene. Ieraugot tādu skatu, visiem štāba locekļiem un arī pašam Biedēklim kļuva baigi. Pārāk draudīga izskatījās burve garā, zilā mantijā, niknu, sarkanu seju, melnu matu kodaļu uz galvas. Pie Arahnas kājām spiedās mazs cilvēciņš, un Biedēklis un viņa draugi pazina, ka tas ir Rufs Bilāns.
— Skat vien, šis nodevējs jau tur! — brīnījās Faramants. — Kur viņš paguvis saostīties ar burvi?
— Dr-raņķis pie dr-raņķa līp, — dusmīgi paskaidroja vārna. — Es nemaz nebrīnīšos, ja kaut kur tuvumā atradīsies arī šis nerimtīgais godkāris Urfins Džīss. Tas taču arī vienā maisā bāžams …
Biedēkli pārņēma ziņkārība.
— Ziniet ko, patiešām paskatīsimies, kur tas ķerlis patlaban ir. Vienmēr derīgi novērot ienaidnieku. Esmu vainīgs, ka pārāk reti izmantoju Stellas dāvanu. — Un viņš griezās pie televizora: — Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi mums Urfinu Džīsu, lai viņš būtu kur būdams!
Un pēkšņi uz ekrāna parādījās brīnišķīga nora ar ērtu mājiņu un šādām tādām saimniecības ēciņām aizmugurē, bet priekšā, pie sakņu grēdas ceļos nometies, Urfins ravēja gurķus. Līdzās bija notupies ūpis Huamoko. Biedēklis un viņa draugi izdzirda viņu sarunu.
— … tātad neparko? — ūpis nobeidza acīmredzot agrāk aizsāktu teikumu.
— Neparko, — apstiprināja Urfins. — Viņa man šā un tā, bet es palieku pie sava: «Es jums šajā netīrajā lietā palīgos neiešu!»
— Tā arī pateici, saimniek?
— Tā arī pateicu.
— Un ko viņa?
— Piecirta kājas, bļāva uz mani tā, ka ala drebēja, es domāju — nupat sagrūs. «Es,» kliedz, «esmu varena burve, es,» kliedz, «tevi ar vienu pirkstu nospiedīšu kā mušu, ja nenāksi man kalpot!»
— Un tu?
— Bet es atkal: «Spiediet, bet es pret savējiem neiešu! Diezgan esmu viņiem pāri nodarījis …»
— Un viņa?
— Bet viņa — kā pacēla pret mani dūri gandrīz manas mājas lielumā …
Biedēklis un viņa draugi saskatījās neizpratnē un priekā. Tad lūk, kā pārvērties šis Urfins, kas divreiz sagrāba varu Burvju zemē?! Klausītāji, protams, nezināja, ka, stāstīdams par sarunu ar Arahnu, bijušais karalis pārspīlēja ļaunās burves draudus, vārdu sakot, mazliet palielījās, bet pamatos viss bija pareizi, viņš runāja patiesību. Ja viņš būtu ļāvies pierunāties, tad tagad būtu sēdējis uz lidojošā paklāja blakus Arahnai, bet viņš bija mājās un ravēja gurķus savā tālajā īpašumā.
Urfins ar ūpi sāka runāt par citu, bet Biedēklim pietika ar to, ko bija dzirdējis. Urfins ir nevis viņu ienaidnieks, bet sabiedrotais, un nav izslēgts, ka viņš nāks ļaudīm palīgā, ja viņu pasauks.
Biedēklis izslēdza televizoru. Tagad viņš un štābs zināja, ar ko tiem darīšana. Viņi pārāk nenobijās. Viņi jau bija aizstāvējuši Smaragda pilsētu pret simtiem Urfina kokpauru, pret veselu Marānu armiju, bet tagad bija tikai viens ienaidnieks, tiesa, milzīgs un spēcīgs, tomēr viens, — Rufu Bilānu taču nevarēja ņemt par pilnu.
Līdz Arahnas atlidošanai palika vēl visa diennakts, un pilsētnieki ķērās pie aizstāvības darbiem. No putniem pilsētas militārie vadītāji uzzināja, ka burve nopostījusi veselu augļu koku birzi, tātad viņa ir izsalkusi. Jāgādā, lai viņa nesaņemtu pārtiku.
Visas apkārtējās fermas izvācās. Daļu mājlopu sadzina pilsētā, bet daļu paslēpa tādos biezokņos, ka tos neatrastu visveiklākais okšķeris. Uz pilsētas mūriem atkal parādījās katli ar ūdeni, bet zem tiem uzliesmoja ugunskuri. Aiz akmens izciļņiem slēpās strēlnieki ar lokiem un stopiem, bet Dins Hiors, pārmetis bārdu uz muguras, sakārtoja katapultas, ar kurām varēja sviest lielus akmeņus.
Arahna tuvojās Smaragda salai, nenoģizdama, ka katru viņas kustību novēro dežurants pie burvju kastes. Pat viņas sarunas ar Rufu Bilānu bija skaidri sadzirdamas no ekrāna.
— Mēs pie viņiem pielavīsimies naktī, — burve uzticēja savus nodomus ceļabiedram. — Pilsētā, protams, par mani nekā nezina un visi mierīgi gulēs. Bet es pārlidošu pāri pilsētas mūrim, iekļūšu pilī un sagūstīšu viņu valdnieku — šo nez kāpēc tā izslavēto salmu cilvēku. Redzēsim, kā tad iedrošināsies man pretoties viņa pavalstnieki …
Rufs Bilāns ļoti šaubījās par to, ka Smaragda pilsētā nebūtu zināms par burves tuvošanos. Bet savas šaubas viņš piesardzīgi paturēja pie sevis. Un Faramants, dežurēdams pie televizora, vai plīsa aiz smiekliem, iztēlodamies, kā milzene Arahna pūlas iespraukties pa pils durvīm, kuras domātas parastiem cilvēkiem.
— Labi jau, labi, lielībniece, mēs tev sarīkosim cienīgu sagaidīšanu ar lāpām, — nosolījās Faramants, ar dūri padraudēdams ekrānam.
Pavilcinādama lidojumu pēc vajadzības, ļaunā burve Smaragda pilsētas tuvumā nonāca naktī. Bet pilnīgi negaidīti izrādījās, ka pilsētu apjož plats kanāls, pār kuru nebija tilta, un prāmis stāvēja pretējā krastā. Tas viņu kavēja pilsētai piekļūt nemanāmi.
— Kāpēc tu, stulbeni, man neteici, ka jūsu pilsēta atrodas uz salas? — burve nikni uzbruka Bilānam.
Nodevējs sāka taisnoties:
— Zvēru pie savas dzīvības, kundze, pirms desmit gadiem tā nebija! Kanāls ir izrakts pēc tam, kad es no šejienes aizbēgu.
— Ak tu lempis tāds! — Arahna nicīgi nolamājās. — Nu nekas, domāju, ka ūdens nebūs diez cik dziļš.
Arahna atstāja paklāju krastā Rufa Bilāna uzraudzībā un metās kanālā. Ūdens vispirms sniedzās viņai līdz ceļiem, pēc tam līdz jostas vietai, bet tālāk arvien dziļāk, dziļāk . . . Drīz virs ūdens bija redzami tikai milzenes pleci un galva ar kuplo, melno matu kodaļu. Un šajā brīdī uz pilsētas mūra uzsvila ugunssārti un iedegās spoži lukturi. Pilsētnieku rokās uzliesmoja simtiem sveķainu lāpu, un visā apkārtnē kļuva gaišs kā dienā.
Dins Hiors un viņa palīgi rīkojās ar katapultām. Viņi atlaida vaļā sprūdus, kas saturēja no vēršu dzīslām savītas virves — tās aizstāja atsperes. Un acumirklī garo baļķu gali uzslējās gaisā un sāka šaut ar milzīgiem akmeņu blāķiem.
Ūdens ap burvi vārījās no krītošo lādiņu cirtieniem. Milzene šaudījās šurp un turp, kamēr smags dzirnakmens iezvēla tai pa pakausi. Matu kodaļa mīkstināja sitienu, un arī burves galvaskauss bija tik stiprs, ka to tik viegli nepārsist. Un tomēr Arahna uz mirkli zaudēja samaņu un nozuda kanāla dziļumā.
Pilsētnieki iegavilējās priekā, bet burve ātri attapās un iznira virs ūdens. Tagad nevarēja būt ne runas, ka Arahna spētu nepamanīta iekļūt pilsētā un nolaupīt Biedēkli, un viņa laidās lapās.
Viņai pakaļ lidoja bultas, ieurbdamās kailajos plecos un kaklā: likās, ka milzīgo sievieti vajā satrakotu lapseņu bars.
Apstulbusi no sāpēm un bailēm, burve ar pūlēm izrāpās krastā, uzgāzās uz paklāja un šļupstošu mēli lika sevi nest projām no baismās vietas.
— Ar-rahna, dr-raņķe! — bija pēdējais, ko ļaunā burve dzirdēja aizlidodama.
Ar tādiem vārdiem viņu pavadīja Kaggi-Karr, bet šajā brīdī sajūsminātie pilsētnieki uz pilsētas mūra šūpoja Biedēkli, Fara- mantu un savā krāšņajā bārdā sapinušos feldmaršalu Dinu Hioru.
— Kaut man būtu bijis jel pulks tik drošsirdīgu karavīru, — pusapziņā nočukstēja Arahna, — ar tādiem es iekarotu visu pasauli…