I
'Koļins lēni pagrieza atslēgu, pievēra acis un atlaidās sēdeklī, tomēr sirds, kas pēkšņā dusmu uzplūdumā bija sākusi sisties kā negudra, nekādi negribēja rimties. Tad Koļins izkāpa 110 hronokāra, apsēdās uz zemes un, piespiedis muguru pie araukārijas stumbra, drūmi pavērās lejup. Kreisā zābaka purngals bija apskrambāts, un Koļins tālab kļuva vēl niknāks. Bet viņš joprojām sēdēja nekustīgi, tikai pirksti bezmērķīgi grozīja retaimera atslēgu un lūpas brīžiem pavērās, neizdvešot ne skaņas.
Toties visapkārt skaņu bija, cik uziet. Tālumā — dārdoši rēcieni un pērkonīgi dobji būkšķi. Virs galvas vējš svilpodams un švīkstēdams iecirtās tulpju koku, magno- liju un citu augu sienā — tikpat zaļoksnējā un pārpilnā mežonīga dzīvības spēka kā viss šajā apvidū. Citu augu — tas, protams, ir pārāk nenoteikts apzīmējums, taču Koļins nebija botāniķis un, kā ikviens īsts hronofiziķis, zinātnē visu mūžu palika uzticīgs pirmajai mīlestībai… Arī tepat, koku biezoknī, dzirdēja krakšķus un kurkstēšanu, bet šīs skaņas nevarēja pat salīdzināt ar rēcieniem tālumā…
Pēkšņi Koļins saausījās. Kreisajā pusē aiz meža kāds smagi elsa un tusnīja. Tur caur biezokni droši vien lauzās gadrozauri jeb, kā būtu sacījis Jurka, «ar krietnu dzīvsvaru un ne visai pievilcīgu ārieni apveltīti rāpuļi». Spriežot pēc trokšņa intensitātes, tie paies garām drošā atstatumā. Bez tam šeit, mezozojā, vienkārši nebija iespējams pievērst uzmanību katram reptilim. Citādi, kā mēdza teikt tas pats Jurka, to vien vajadzētu darīt, un tad īstam darbam laika, saprotams, neatliktu.
«Pie rāpuļiem Jurku!» Koļins nodomāja. «Bet kur viņš tik ilgi kavējas?»
Ahā, no labās puses kļuva dzirdams kaut kas līdzīgs melodijai. Tā jau bija informācija. Tiesa, nosaukt šīs skaņas par melodiju varēja tikai ar lielu piespiešanos. Ar milzīgu. Atradies muzikants! Koļins piecēlās, sažņaudza dūres un nolieca galvu. Viņa lūpas savilkās smīnā, kas nevēstīja nekā laba.
Pēc brīža mežmalā parādījās arī pats dziesminieks. Līdz augšai piebāzta soma pārmesta pāri plecam. Pirksti trinkšķina iedomātas stīgas. Balss — pretīga. Un tomēr reptiļu balsīm līdzināties tā nespēj, lai gan, liekas, tieši no šiem «mīļajiem» radījumiem puisis aizguvis savu dziedāšanas māku…
Ieraudzījis Koļinu, Juris apstājās un grasījās mesties atpakaļ, taču jau pēc mirkļa saprata, ka aizbēgt šādos apstākļos neizdosies. Tāpēc viņš turpināja ceļu, kaut arī ievērojami lēnāk nekā pirmīt. Zeņķis nepārprotami pūlējās tēlot bezrūpību. Viņš pat atsāka vokālos vingrinājumus.
— Visapkārt, — Juris dziedāja, — stalti koki, lai gan iespējams, ka tie nemaz nav koki. Un augšā liela, dzeltena saule. Cik šeit tveicīgs! Bet tur stāv Koļins, lielais hronofiziķis. Viņš rauc uzacis. Viņš ir dusmīgs. Ko viņš pateiks man? Ko izdarīs? …
— Tūlīt to uzzināsi, — Koļins caur zobiem norūca. — Taču vispirms, lielais māksliniek, pasaki, kas nosvilināja mūsu hronokāra restu?
— Kas nosvilināja restu? — Juris apstājās desmit soļus no Koļina, vairs neizrādīdams ne mazāko vēlēšanos tuvoties viņam. — Kā lai es to zinu? … Varbūt Līna… Vai Ņina… Vai Zoja… Ei, nenāc klāt! — Pēdējos vārdus solists nobēra zibens ātrumā.
Koļins saviebās.
— Labāk neuzvelsim vainu citiem. Vienmēr ir lietderīgāk atzīties pašam.
— Ko lai dara, — Juris žēlabaini iebilda, — ja es tiešām nezinu, kas sadedzināja restu? — Viņš cik spēdams iepleta zilās acis, un tagad ne vien tās, bet pat vasaras raibumi, kas klāja puiša seju kā zvaigznes skaidras, naksnīgas debesis,- šķita protestējam pret tik drausmīgu, nepelnītu apvainojumu. — Vai tad es neprotu vadīt hro- nokāru?! Un, ja protu, tad taču ir skaidrs, ka es nevarēju to izdarīt! Loģiski? Kā tu domā? …
Koļins nepakustējās, tomēr viņa izskats joprojām nevēstīja nekā laba. Juris nopūtās.
— Protams, esmu gatavs tev palīdzēt, augsti godātais vadītāj. Ja vēlies, pašrocīgi apmainīšu restu. Lai notiek! Man vienmēr ir nācies labot to, ko citi salauž. Tāds ir mans liktenis… — Jaunekļa seja izstaroja cildenu mieru un pašaizliedzību, it īpaši, kad viņš piebilda: — Toties traukus manā vietā lai nomazgā Vans Sajezi.
Vieglprātība plus vīrišķības trūkums… Ir gan raksturs! Koļins nopūtās. Cik labi būtu ekspedīcijā, ja nevajadzētu visu laiku noņemties ar šo puisi, kas spēja kuram katram samaitāt garastāvokli…
— Būt tev par priekšnieku ir ļoti apšaubāms prieks,— viņš sacīja, bargi uzlūkodams jaunekli. — Starp citu — es pacentīšos šo faktu atspoguļot arī ekspedīcijas darba pārskatā.
— Es taču jau eju, — Juris steidzīgi nomurmināja. — Kur glabājas mūsu rezerves resti?
— Tas ir jāzina katram ekspedīcijas dalībniekam! — Koļins, ar pūlēm valdīdamies, paskaidroja. — Jāzina tā, lai — naktī pamodināts, ne mirkli nedomādams — varētu atbildēt: «Rezerves resti glabājas kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi.» Cilvēks, kas to nezina, nevar piedalīties ekspedīcijā uz Zemes pagātni. Saprati?
— Protams, kā tad! — Juris izmeta un, trīs reizes pa- lēcies uz vienas kājas, aizjoza pie hronokāra.
Koļins pašūpoja galvu, pagriezās un lēni aizsoļoja uz otro pozīciju, kur no rīta vēl bija stāvējis Sizova hrono- kārs. Tur viņš apsēdās uz nogāzta stumbra un iegrima domās.
Kad darbi veicās, varēja atļaut sev tādu atelpas brīdi: pasēdēt tāpat vien un vērot, kā līdzīgi strautiņam klusi burbuļo plūstošais laiks. Šeit, dziļajā mīnusā, tālajā, neiedomājami tālajā Zemes pagātnē tas bija jūtams skaidrāk nekā jebkur. Sirds neviļus sažņaudzās, domājot par daudzajiem gadu miljoniem, kas ekspedīciju šķīra ņo priekpilnās tagadnes. Tur — īstā dzīve… Bet neko darīt, astronauta vieta ir kosmosā, hronofiziķa vieta — mī- nuslaikā.
Precīzāk — vienā no laika šahtām, kur, pateicoties mazākam vides blīvumam, ielauzties pagātnē ir vieglāk nekā citur. Un šahtā numurs divi, mezozoja līmenī, patlaban arī atradās šī ekspedīcijas grupa.
Tai vajadzēja noskaidrot, kāpēc radiācijas līmenis uz mūsu planētas šajā laikmetā atkal krasi mainījies, un uzzināt, vai tieši šī iemesla dēļ toreiz izmiruši gigantiskie rāpuļi. Salīdzinot vairāku — gan tuvākā, gan arī vēl tālākā pagātnē strādājošo — grupu iegūtos datus, varētu noteikt, kā radiācijas lēcieni ietekmē evolūcijas procesu, un — pats galvenais*— izdibināt, kas īsti izraisa tādus lēcienus: pārnovu uzliesmojumi vai citi — pagaidām nezināmi faktori.
Tāpēc ekspedīcijā piedalījās zoologi un botāniķi, radio- fiziķis un astronoms, un, saprotams, hronofiziķi. Un arī Jurka, kas patiesībā vēl nebija zinātnieks, bet ļoti gribēja par tādu kļūt.
Tomēr diezin vai tas viņam izdosies. Kaut gan puisim, liekas, ir tieksme uz zooloģiju, taču tieksmes vien nepietiek, vajadzīgs raksturs. Un tā viņam nav. Turklāt Juris nesaprot, ka zinātne ir nopietns darbs, nevis jautra rotaļa …
Labi, ka tādu puišu ekspedīcijā nav vairāk. Gan tajā grupā, kas, pārvietodamās hronokārā par miljoniem gadu turp un atpakaļ, pētī silūra trilobītu uzplaukumu un bojā eju, gan abās grupās, kuras atrodas samērā tuvākā pagātnē, strādā tikai nopietni ļaudis.
Sevišķi grūti ir pēdējām: katrā — pa vienam cilvēkam. Petjka un Ters. Abi vientuļi. Tik vientuļi, cik vien cilvēks var būt, ja no otra to šķir gadu miljoni…
Kaut gan, patiesību sakot, mēs visi šeit esam vientuļi. Ja atgadītos kas nopietns, mums nelīdzētu ne pagātne, ne arī nākotne… Hm… Vai puisis tiešām jau paspējis apmainīt restu? Tik ātri?
Juris palēkdamies skrēja šurp. Viņa lūpas rotāja uzvarētāja smaids. — Tātad apmainījis, — nodomāja Koļins. — Viss kārtībā. Labi, ka Sizovs aizbraucis. Citādi viņš noteikti nebūtu nocieties, neizmetis sarkastisku piezīmi par dažu mīnushronistu sagatavošanas kvalitāti. Taču Sizovs droši vien jau tuvojas tagadnei. Izdarīs profilaktisko remontu un atvedīs enerģiju …
Koļins aizspieda ausis. Nē, šoreiz tas nebija tirano- zaurs, bet gan Juris, kas lika izskanēt apdullinošam kaujas saucienam.
— Pietiek, — Koļins īgni norūca. — Man jau skaidrs…
— Diez vai. — Juris pavīpsnāja. — Varbūt augsti godātais priekšnieks man paskaidros, uz kāda pamata viņš piedalās ekspedīcijā?
Koļins sarauca uzacis. Atkal šie muļķīgie joki…
— Tam, kas nezina, kur glabājas rezerves resti, taču nav tiesību piedalīties ekspedīcijā, vai ne?
— Nu, un?
— Augsti godātais vadītājs to, acīm redzot, nezina. Kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi restu nav. Tur vispār nekā nav. Sekcija ir tukša. Rests glabājās citā sekcijā, virs durvīm. Un, ja vien man nebūtu tāda pēdu dzinēja talanta, priekšniecībai nāktos krietni pasvīst…
— Pagaidi ar savu tarkšķēšanu, — Koļins viņu nepacietīgi pārtrauca. — Par kādu sekciju tu fantazē? Virs durvīm restu nekad nav bijis. Sainis glabājas tur, kur es teicu.
— Var jau būt. Tikai saiņa tur nav. Un nav arī citur. Es atradu vienu vienīgu restu. Tur, kur es teicu.
Koļins piecēlās un rūpīgi nopurināja bikses.
— Tūlīt es tev parādīšu …
Platiem soļiem viņš devās pie hronokāra, jau iepriekš iztēlodamies, kā tūlīt no skapīša izvilks plakano saini, kas drošības dēļ pārklāts ar melnu, valkanu masu, pabāzīs šim pienapuikam restu zem deguna un sacīs… un sacīs… un…
Viņa rokas iztaustīja sekciju: sākumā lēni un mierīgi, tad ātrāk un beidzot pavisam ātri, ar trīcošiem pirkstiem. Iebāzt skapītī vienlaikus galvu un rokas nevarēja, tāpēc Koļins izvandīja sekciju, pagriezis seju sānis un savilcis to sasprindzinātā grimasē. Pēc brīža viņš atliecās, izbrīnā paskatījās uz plaukstām un teica:
— Nekā nesaprotu …
Juris smīkņāja. Koļins tikmēr sāka pārmeklēt nākošo sekciju. Uz grīdas tika izlidināti aizsargtērpi un veļa, tad — konservi, trauki un citi virtuves piederumi. Kravas tilpnē sekciju bija daudz, un Koļina seja kļuva aizvien drūmāka. Beidzot bija iztukšots arī pēdējais skapītis. Uz grīdas pacēlās kārbu, burku, drēbju, kasētu, rezerves bateriju, pannu un tamlīdzīgu priekšmetu piramīda. Restu tajā nebija.
— Novāc! — Koļins spēji pagriezās, ar plecu ietriecās atvērtajās durvīs un izlēca no hronokāra.
Juris neriskēja iebilst, jo zināja, kad ar Koļinu nedrīkst jokot. Neapmierināti nomurminājis kaut ko, viņš pievērsās mantu kaudzei. Koļins paspēra dažus soļus un, berzēdams pieri, apstājās. No tādiem notikumiem kuram katram varēja noreibt galva.
Restu nav. Nav visa saiņa — piecu jaunu, pārbaudītu, absolūti drošu detaļu. To vietā Jurka atradis vienu vienīgu'. Un ne jau tur, kur tai vajadzēja būt. No kurienes tā šeit radusies? Un kur pazudušas pārējās?