— Man tas nebūtu ienācis prātā, — sacīja Koļins. — Ar vārdu «remonts» mēs apzīmējam pavisam ko citu…
Ja jau maskēšanās nav līdzējusi, ja sencis zina, kas viņš tāds un no kurienes, jāturas līdz galam. Senčiem jābūt labās domās par saviem pēctečiem. Kā nekā viņš šeit atrodas ārkārtējā stāvoklī. Gandrīz vai pravieša lomā. Protams, viņam jācenšas būt vienkāršam, sirsnīgam. Līdz šim tas visumā, šķiet, ir izdevies. Katrā ziņā aiziet vajadzēs cēli un mierīgi, lai sencis nenojaustu, ka īstenībā tā ir pašnāvība. Kāda velna pēc viņam atklāt, ka arī tālā nākotnē cilvēki nebūs pasargāti no katastrofām?
Atnesis no mašīnas otru restu un instrumentus, Koļins palūkojās pulkstenī. Laiks neapturami steidzās uz priekšu, viņa rīcībā bija vairs tikai nedaudzas stundas. Bet, ja pagātnē nav nekā tāda, kas varētu noslogot sirdsapziņu, cilvēkam nav jābaidās arī no nākotnes. Lai kāda tā būtu…
Koļina sarunu biedrs tikmēr bija uzrotījis piedurknes: to droši vien prasīja kaut kāds ar darbu saistīts rituāls.
Pēc tam Koļins nemanot aizmirsa pulksteni. No viena resta viņš saudzīgi izcēla šūniņu pēc šūniņas un iemontēja tās otrajā. Sadegušo šūnu pelni bira zemē, taču, nesasnie- guši to, uzdzirkstīja un pazuda. «Mana likteņa modelis,» Koļins rūgti nodomāja.
Pēc stundas rests atkal bija ielikts vietā. Tas izskatītos pavisam labi, ja vien simt divdesmit šūniņu vietā tajā nebūtu tikai trīsdesmit.
Sencis, raukdams uzacis, kratīja galvu. Arī viņš laikam šaubījās, vai Koļinam izdosies sveikā aizkļūt līdz savam laikmetam.
Nē, ekspedīcijas rezultātus uzticēt mašīnai tomēr nedrīkst! Pat maksimāli atslogota, bez vadītāja, tā noturēsies infralaikā ne ilgāk par pusstundu …
Koļins lēni savāca instrumentus un novietoja tos kravas tilpnē. Pēc tam rūpīgi, pat pārlieku rūpīgi pārbaudīja, cik blīvi noslēgtas durtiņas. Vai tiešām ekspedīcijas rezultātiem jāiet bojā?
Jā. Tāds, acīm redzot, ir liktenis …
— Pateicos jums, — Koļins uzrunāja senci. — Varbūt uz atvadām pasēdēsim vēl brītiņu kopā?
— Labprāt, — sencis atbildēja. — Ja vēlaties, iekuršu ugunskuru.
— Ugunskuru? Tas būtu jauki…
Sensena uguns — visparastākā atklātā liesma, ko izšķīla Koļina baterija, aptvēra žagarus, un tie sprakšķēdami aizdegās.
— Varbūt tēju? Vai kaut ko stiprāku? — sencis pēc brītiņa jautāja.
Stiprāku? Ak tā … Nē, nu vairs nav vērts. Kaut gan piedāvājums, bez šaubām, nāca no sirds… Un vispār — šis sencis ir lāga vīrs. Tādam grūtā brīdī var uzticēties.
Uzticēties … Hm… Varbūt uzticēt viņam ekspedīcijas materiālus? Rīkoties nevis tā, kā bija domāts, bet otrādi? Atstāt šeit visus ierakstus līdz ar aizsargekrānu un dažām baterijām, bet pašam iekāpt mašīnā un dehroni- zēties?
Tev, Koļin, enerģija tik un tā vairs nebūs vajadzīga, bet ekspedīcijas dokumentus ar to varēs saglabāt vēl vismaz piecas dienas. Un, ja tevi meklēs — noteikti meklēs! — iespējams, ka atradīs arī šos dokumentus.
Maz gan ticams. Un tomēr, ja viņš paņems tos līdzi, izredžu nebūs nekādu…
— Dažu, tā teikt, tīri tehnisku iemeslu dēļ, — Koļins sacīja, — man šis tas jāatstāj. Var gadīties, ka pēc zināma laika te parādās… mūsējie. Tad vajadzēs viņiem atdot nelielu sainīti.
Sencis vērīgi palūkojās uz Koļinu.
— Vārdu sakot, es gribēju palūgt: vai jūs nebūtu ar mieru vēl kādu laiciņu palikt šeit… tuvumā … Viņi var ierasties šodien, rīt, vēlākais pēc piecām dienām. Ja arī tad mani biedri neieradīsies, notiks neliels sprādziens un sainītis pazudīs.
— Labs ir, dodiet šurp. Es te pabūšu kādu nedēļu. Gaidīšu.
— Paldies.
Koļins iznesa no mašīnas sainīti.
— Tas būtu viss.
— Varbūt vēl brītiņu uzkavēsities?
— Nē, — Koļins teica. — Pietiek.
Sencis novērsās. Acīm redzot, arī viņš ne visai paļāvās uz tikko saremontēto restu.
— Nu tad, laimīgu ceļu…
Klusums bija neparasti dziļš. Vienīgi ugunskurs sprēgāja. Un vēl… mežā ieskanējās tādi kā brikšķi. Pamazām … Jā, nepārprotami — pamazām brīkšķi kļuva skaļāki.
Pārsteigts un norūpējies Koļins paveras apkart. Saja mirklī no biezokņa iznāca trešais.
Cilvēks tuvojās viņiem brīvi un nesteidzīgi. Rokā viņš turēja sārtu ogu čemuru, bet ogas viņu patlaban, šķiet, nemaz neinteresēja. Viņa acis raudzījās uz vīriem pie ugunskura, un vērīgajā skatienā no bailēm nebija ne vēsts.
«Vēl viens sencis,» nodomāja Koļins. «Un nekādas līdzības ar pirmo. Atšķirība izpaužas ne tikai apģērbā. Tā ir daudz dziļāka, būtiskāka. Varbūt viņš nokļuvis šķiru sabiedrībā un jaunpienācējs pieder pie kādas privileģētas grupas? Aristokrāts, kā mēdza teikt senatnē…»
Tikmēr trešais bija pienācis klāt. Sveicinādams viņš nolieca galvu, apsēdās zemē pie ugunskura un ar sensenu žestu izstiepa rokas pret liesmām. Pirmais sencis pieliecās un — varbūt Koļinam tikai tā likās — mazliet nervozēdams, iemeta žagarus ugunī. Visi trīs joprojām klusēja.
«Laikam apdomā jautājumus,» Koļins nosprieda. «Tūlīt viņš mani uzrunās. Bet es negribu atbildēt. Kamēr manu noslēpumu zināja viens, vēl varēja cerēt, ka citi to neuzzinās. Ja turpretim uzzinās divi, baumas ātri izplatīsies pa visu zemi… Nē, es neatbildēšu!»
Bet pirmais sencis? Vai viņš klusēs? Pie viņa, kaut arī īslaicīgi, glabāsies konteiners ar ekspedīcijas materiāliem …
Tomēr ne! Sakarīgi pastāstīt viņš neko nevarēs. Bez tam stipri jāšaubās, vai viņš sapratis visu… līdz galam.
Acīm redzot, tikai Koļins pats spēj apmierināt jaunpie- nācēja ziņkāri. Tāpēc jāpazūd. Un — jo ātrāk, jo labāk.
Bet ko iesākt ar šiem diviem? No sprādziena cilvēki nedrīkst ciest. Kā aizvilināt viņus projām?
Lūk, tā. Koļins ātri izšķīrās. Aiziešu pēc iespējas tālāk un no biezokņa saukšu palīgā. Vai tad maz kas var
gadīties? Teiksim, esmu paklupis, izmežģījis vai pat pārlauzis kāju…
Viņi noteikti metīsies palīgā.
Noteikti?
Nē, nevar būt, ka tādā situācijā viņi paliktu vienaldzīgi …
Pirmais sencis — par to nav šaubu. Bet otrais?
Koļins pašķielēja uz pienācēju. Tas joprojām sēdēja, izstiepis rokas pret ugunskuru, uti raudzījās liesmās. Bija pagājušas tikai dažas sekundes.
Otrais? Nē, arī viņš nevilcināsies!
Tātad abi metīsies biezoknī. Meklēs tur cietušo. Bet tas tikmēr skriešus atgriezīsies pie hronokāra …